“Dvēseļu putenī” arī mūsējie!

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 21 Novembris 2019 15:38

Valsts svētki izskanējuši, Latvijas 101.dzimšanas diena aizvadīta. Viens to sagaidījis, apmeklējot svinīgos pasākumus, cits ar ģimeni pie svētku galda, bet vēl kāds, izmantojot iespēju noskatīties 8.novembrī pirmizrādi piedzīvojušo Dzintara Dreiberga kara drāmu “Dvēseļu putenis”. Filmas iznākšana ir īpaša dāvana mums - latviešiem, bet vēl īpašāka tiem, kuri piedalījušies tās tapšanā. Prieks, ka viņu vidū ir arī balvenieši - brālis ar māsu Artūrs Pušpurs un Elīna Kalniņa, kā arī Edgars Kivkucāns. Filmējoties šajā kinoprojektā, viņi visi vēsturei atstājuši paliekošu savas dzīves lappusi.

Kurš mūsu mežā galvenais? (22.11.2019.)

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 21 Novembris 2019 14:33

Tā dzīvot nevar!

Šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nākusi klajā ar jauniem Latvijas administratīvi teritoriālās reformas plāniem. Izstrādāta karte, kurā pašvaldību skaits no 119 samazināts līdz 35. Plānots atkal apvienot vienā lielā novadā arī bijušo Balvu rajona teritoriju, kas iepriekšējās reformas laikā 2009.gadā sadalījās četros: Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados. Neraugoties uz pašvaldību iebildumiem, 15.oktobrī Ministru kabinets akceptēja VARAM piedāvājumu līdzšinējo 119 pašvaldību vietā izveidot 39, bet 7.novembrī Saeima 1.lasījumā atbalstīja reformas likumu. Zūdot cerībām panākt kompromisu demokrātisku diskusiju ceļā, vairāki novadi gatavojas ķerties pie radikālākām cīņas metodēm. To laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pētīs un vētīs septiņās publikācijās.

Reforma Latgali neglābs

Diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību Latvijā sākās jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Tagad uz politiķu galdiem top jaunas reformas plāni. Par to, kas bijis un kas gaidāms nākotnē, saruna ar Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāju un Krāslavas novada domes priekšsēdētāju GUNĀRU UPENIEKU.

Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas pagājuši desmit gadi. Kādi secinājumi?
-Viena rajona vietā izveidoja, piemēram, trīs novadus. Vai tas uzlaboja situāciju konkrētā valsts reģionā, iedzīvotāju labklājību? Diez vai. Radās arī citas problēmas. Piemēram, uz Krāslavas un Dagdas novadu robežas atrodas skola. Rezultātā abas pašvaldības savā starpā cīnās par skolēniem. Saprotams, ka šādu konkurenci nevar dēvēt par veselīgu. Turklāt līdz ar 2009.gada reformu šādas situācijas izveidojās daudzviet Latvijā. Tāpat nereti daudzas pašvaldības grib samest vienā katlā ar vienādiem nosacījumiem, piemēram, Krāslavu ar Valmieru, Mārupi vai Carnikavu. Tas nekā neiet kopā. Ir arī pozitīvas lietas. Par to esmu pārliecinājies, piemēram, esot Balvu pusē. Proti, iedzīvotājos nostiprinājies vietējais patriotisms. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad globalizācijas rezultātā visu, kā saka, vēlas nolīdzināt un padarīt vienādu.

Tagad Latvijas teritoriālā iedalījuma kartē atkal gaidāmas izmaiņas...
-Allaž esmu uzsvēris, ka vairāk vai mazāk, bet katrā novadā dažādās sfērās ir atšķirīga situācija. Kas attiecas uz Krāslavas novadu, neredzam, ka mums reforma varētu radīt papildus problēmas, būtiskas izmaiņas. Paredzēts, ka Krāslavas novads apvienosies ar Dagdas novadu, par administratīvo centru nosakot Krāslavu. Tas zināmā mērā atjaunoto bijušā Krāslavas rajona teritoriju. Interesanta situācija bija izveidojusies ar Aglonas novada sastāvā esošo bijušo Krāslavas rajona Grāveru, Šķeltovas un Kastuļinas pagastiem, kuru iedzīvotāji bija izteikuši vēlmi pievienoties Krāslavas novadam. Tas tādēļ, jo viņiem Krāslava ir tuvāka attāluma ziņā, arī vairāk pazīstama un emocionāli tuvāka, jo līdz 2009.gadam Krāslava bija rajona centrs. Rezultātā par šo jautājumu tika rīkota sabiedriskā apspriešana, arī Krāslavas novads bija gatavs izskatīt šādu iespējamo attīstības scenāriju. Tomēr Aglonas novada domes sēdē deputāti jautājumā par novada iespējamu sadalīšanu nespēja pieņemt pozitīvu lēmumu, jo balsis sadalījās vienādi. Šobrīd paredzēts, ka Aglonas novads pievienosies Preiļu novadam, kur administratīvais centrs būs Preiļi.

Esot Saeimas deputāts, šīs reformas modelim atdotu balsi ‘par’?
-Gaidāmajā reformā ir daudz nezināmo - gan par skolām, gan slimnīcām un autoceļu infrastruktūras attīstību. Nupat pie manis bija zemnieks (saruna notika 8.novembrī - aut.pieb.), kura piederošās saimniecības apkārtnē esošais ceļš ir kritiskā stāvoklī. Turklāt tas ir valsts ceļš. Tūlīt tikšos arī ar Valsts policijas pārstāvi. Proti, nav skaidrs, vai Krāslavā arī pēc reformas turpinās darboties tādas pašas kategorijas policijas iecirknis kā šobrīd. Bažas ir arī par citām valsts institūcijām. Tāpat, kad lasu, ka kaut kam plānots palielināt algas, parasti uzreiz rodas bažas, ka uz tā rēķina kaut ko atņems pierobežas teritorijām. Neatkarīgi no tā, kuri novadi apvienosies un kāds būs to nosaukums, iedzīvotājiem tas īpaši neinteresē. Viņi jautās un prasīs, vai uz skolu varēs nokļūt ar normālu autobusu, vai varēs tikt pie ārsta un vai vispār jutīsies drošībā? Priekš iedzīvotājiem ir jānodrošina pilnvērtīgs pakalpojumu grozs. Tomēr šobrīd, kā jau minēju, ir plašs jautājumu loks, uz kuriem nav īsti skaidru atbilžu.

Ko reforma dos Latgales reģionam?
-Reiz biju Valmieras pusē. Bija nolijis lietus, braucām pa ļoti sliktu ceļu. Tolaik premjers bija Māris Kučinskis. Viņš pret mani pagriezās un teica: “Redzi, Gunār. Arī pie mums ir slikti ceļi.” Arī Latgalē daudzviet ir slikti ceļi, un reforma Latgales reģionu neglābs. Latgale ir atsevišķs stāsts. Tas, ka Latgale tiek uztverta atšķirīgāk, nekā citi valsts reģioni, dažkārt parādās arī medijos. Reforma neatrisinās arī jautājumus, kas saistīti ar iedzīvotāju izceļošanu uz Latvijas lielpilsētām vai ārzemēm. Līdz ar reformu laukos iedzīvotāju vairāk nepaliks. Daudz ko nosaka arī mūsdienu tehnoloģijas. Piemēram, ja agrāk kādā no kolhoziem bija 60 traktoristi, tad tagad kādam lielam zemniekam pietiek ar četriem traktoriem. Tehnoloģijas spērušas tik lielu soli uz priekšu, ka vairs nav nepieciešams tik daudz darbaroku, kā savulaik. Kas attiecas uz to, ka lielajām pilsētām tiek pīrāga gardākās šķēles, bet blakus esošajiem mazajiem kaimiņu novadiem - tikai kripatiņas, tad dotācijas sadalās, ievērojot iedzīvotāju skaitu. Jo mazāk iedzīvotāju, jo mazāk naudas. Protams, ka noteiktas programmas tiek virzītas uz valsts lielākajiem attīstības centriem. Tajā pašā laikā, ja lielākā naudas daļa plūst uz lielajiem centriem, no tā kaut kas var tikt arī pārējiem. Piemēram, tūrisma jomā. Tomēr ir arī cilvēki, kuri dodas dzīvot uz Krāslavu. Piemēram, pārdod dzīvokli Rīgā, lai par krietni lētāku naudu nopirktu mājokli Krāslavā un šeit baudītu klusāku dzīvi. Arī Krāslavā ir infrastruktūra, kas var nodrošināt cilvēku vajadzības.

Esat Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs. Šajā struktūrā notiek darbs pie Latgales interešu lobēšanas reformas sakarā?
-Protams, darbs notiek. Varu arī piebilst, ka pārstāvu noteiktu politisko partiju, tikmēr valdībā ir citas partijas. Līdz ar to šis amats, atklāti runājot, ir politiski interesants. Tādēļ ir reizes, kad vismaz šobrīd doties uz Ministru kabinetu ir vieglāk Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājam un Viļakas novada domes priekšsēdētājam Sergejam Maksimovam. Diemžēl šobrīd Saeimā ir arī maza deputātu pārstāvniecība no Latgales, kas varētu vairāk aizstāvēt šī reģiona intereses.

Vai atbalstāt ideju par vairāku līmeņu pašvaldībām?
-Neatbalstu. Jāteic, man pietiek ar braukāšanu uz Rīgu un darīšanu kārtošanu galvaspilsētā. Ja man pēc hierarhijas principa vēl pa ceļam uz Rīgu pie kaut kā būs jāiebrauc... Kas attiecas uz deputātu pārstāvniecību, man nav pretenziju par to samazināšanu. Runa ir arī par Saeimu. Piemēram, kādēļ parlamentā nevarētu būt 90 vai pat mazāk deputātu? Savulaik arī es biju Saeimas deputāts. Atklāti runājot, labāk lai ir 50 Saeimas deputāti, bet deputātu palīgu skaitu gan vajadzētu palielināt. Tas tādēļ, jo deputātam ir grūti profesionāli iedziļināties un izsekot līdzi visam darba apjomam. Līdz ar to mēdz rasties situācijas, kad deputāts par kādu no jautājumiem, vienkārši runājot, nobalso, bara instinkta vadīts.

Izskan pārmetumi par nepietiekamu sabiedrības iesaisti un demokrātijas ievērošanu lēmumu pieņemšanas procesā, spriežot par reformas jautājumiem. Piekrītat, ka viss varētu notikt caurspīdīgāk?
-Redziet, sabiedrība, ejot uz vēlēšanām, zināja, ka ir konkrētas partijas, kuras iepriekš pateica par novadu apvienošanas plāniem. Tauta par šiem cilvēkiem nobalsoja, bet tagad sāk domāt... Kaut gan uzskatu, ka šī brīža Latvijas teritoriālā iedalījuma karte nav galējā un tajā, iespējams, vēl parādīsies izmaiņas.

Vainīgi nevis būvnieki, bet tie, kuri mājā dzīvos?

Šī gada 7.oktobrī Baltinavas novada domes deputāti atkārtoti nosūtīja vēstuli VARAM, tajā ietverot jautājumus, uz kuriem atbildes būtiski zināt ne tikai Baltinavas, bet arī citu novadu iedzīvotājiem. “Ja ministrijas atbilde uz pirmo vēstuli bija formāla, arī šoreiz atbildes ir vispārīgas, nekonkrētas. Var arī secināt, ka VARAM daļu atbildību par reformu vēlas pārlikt no sevis uz jaunizveidoto novadu. Sanāk tā, - ja reforma neizdosies, vainīgi būs nevis jaunās mājas būvnieki, bet gan tie, kuri šajā mājā dzīvos?” ministrijas atbildes uz otro vēstuli vērtē Baltinavas novada domes priekšsēdētāja SARMĪTE TABORE.
Publicējam ministrijas atbildes uz daļu no jautājumiem.

Kādā veidā un kādi pakalpojumi kļūs pieejamāki Baltinavas novada iedzīvotājiem pēc reformas?
-Pašvaldības administratīvais centrs pēc būtības ir vieta, kur atrodas dome un centrālā administrācija. Savukārt pakalpojumu saņemšanas vietu izvietojums jau šobrīd un arī pēc reformas būs atkarīgs no domes lēmumiem par to, kā nodrošināt pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem visā novada teritorijā. Arī pēc jauno novadu izveidošanas pakalpojumu pieejamība pašvaldībām būtu jānodrošina uz vietas novada pagastos un pilsētās, ne tikai administratīvajā centrā.
Kādā veidā tiks panākta jaunu darbavietu radīšana jaunizveidotajās teritorijās?
-Latvijas un ārvalstu prakse pierāda, ka investoriem svarīga pašvaldību kapacitāte un iespējas, kā arī iedzīvotāju skaits. Tā kā tiks izveidoti lielāki novadi ar lielāku kapacitāti (gan speciālistu, gan budžeta ziņā), būs plašākas investīciju piesaistes iespējas. Lielākas pašvaldības ietvaros, saskaņoti un racionāli plānojot teritorijas attīstību, veidojot gan industriālās zonas, gan dzīvojamās zonas, būs iespējas piesaistīt arī lielāku investīciju apjomu un radīt vairāk darbavietu.
Kā, īstenojot reformu, tiks nodrošinātas atlaisto darbinieku sociālās garantijas? Citu valstu labā prakse pie šāda veida apjomīgām reformām paredz nodrošināt papildus sociālās garantijas atlaistajiem darbiniekiem.
-Jaunizveidotā novada administrācijas organizatorisko struktūru, tajā skaitā to, kādi un cik daudz darbinieku nepieciešams pašvaldības funkciju izpildei, veidos un vērtēs jaunā novada dome. No valsts budžeta reformas ietvaros tiks piešķirta dotācija, kuru jaunā pašvaldība varēs izmantot domes struktūras izmaiņu izdevumu, tajā skaitā sociālo pabalstu segšanai.
Kā tiks nodrošināts vienlīdzības princips visu apvienoto novadu pašvaldību darbinieku atlasē jaunizveidotā novada pašvaldības administrācijā? Vai neveidosies privilēģijas tiem darbiniekiem, kuri strādā novadā, kuram pievieno pārējos novadus?
-Jaunizveidotās pašvaldības iekšējās pārvaldes struktūra būs jaunās domes kompetencē. VARAM uzsākusi izstrādāt metodisko materiālu, kurā plānots apskatīt arī jautājumus par darba tiesisko attiecību nodibināšanu, izbeigšanu utt. Jaunajai domei iekšējās pārvaldes struktūras izveidošanā būs precīzi jāpiemēro Darba likuma normas, kā arī jāņem vērā darba koplīgumos un darba līgumos darbiniekam un darba devējam noteiktās tiesības un pienākumi. Ministrijas ieskatā, visiem esošo pašvaldību darbiniekiem, tāpat kā jebkuram citam kandidātam, būtu jānodrošina vienlīdzīgas iespējas pieteikties darbam arī jaunizveidotā novada pašvaldībā.
Kādā veidā tiks nodrošināta katras teritorijas pārstāvniecība jaunajā novada lēmējinstitūcijā?
-Iedzīvotāji jaunās pašvaldības vēlēs kā līdz šim - proporcionālās vēlēšanās. Lai nodrošinātu plašāku iedzīvotāju pārstāvniecību, tiek piedāvāts palielināt deputātu skaitu novados. Kopējais pašvaldībās ievēlamo deputātu skaits valstī samazināsies, vienlaikus nodrošinot konkurenci ievēlamo deputātu kopumam.
Kādā veidā tiks nodrošināta tautsaimniecības izaugsme jaunizveidotajā novadā?
-Pēc reformas īstenošanas darbosies konkurētspējīgas pašvaldības ar tādiem attīstības centriem, kas veicinās tautsaimniecības izaugsmi. Pašvaldības spēs piesaistīt investīcijas un īstenot nozīmīgus attīstības projektus. Sinerģija, kas radīsies lielākajām pilsētām apvienojoties ar apkārt esošām lauku teritorijām (novadiem), radīs daudz labākus nosacījumus teritoriju ekonomiskai izaugsmei. Visu nozaru problēmas tikai ar pašvaldību reformu atrisināt nebūs iespējams. Tomēr ministrija savas kompetences ietvaros sadarbojas ar Izglītības un zinātnes, Satiksmes un citām ministrijām, lai redzējums par nozaru attīstību būtu saskaņots, tajā skaitā no teritoriālā viedokļa.
Vai ir veikts pētījums par to, vai šī reforma nebūs par pamatu tam, ka lauki, pierobeža paliks pavisam tukši?
-Reformas mērķis nav veicināt lauku un pierobežas teritoriju iztukšošanos. Tāpat reforma nav nedz iemesls, nedz risinājums visām valsts mēroga problēmām. Ministrijas rīcībā esošie dati par iedzīvotāju nodarbinātību un migrāciju liecina, ka jau šobrīd vairums lauku teritoriju iedzīvotāju strādāt un saņemt dažādus pakalpojumus dodas uz tuvējām pilsētām - pamatā uz reģionālās un nacionālās nozīmes attīstības centriem. Pilsētās un to tuvumā koncentrējas arī vairums darbavietu. Reformas mērķis nav arī diskriminēt lauku teritorijās dzīvojošos iedzīvotājus un finanses vai infrastruktūru koncentrēt tikai pilsētās, vai arī mainīt iedzīvotāju paradumus dzīves vai darbavietas izvēlē. Ministrija kā ieguvumu piedāvātajam modelim saredz to, ka pašvaldībai, kurā ir gan pilsēta (ekonomiskās attīstības centrs), gan lauku teritorijas, lielākā daļa ieņēmumu radīsies pašas teritorijā. Tāpat arī šāds pašvaldību iedalījums ļaus sabalansētāk attīstīt valsts teritoriju kopumā.

Ko sagaidāt no pašvaldību reformas?

Veselības aprūpes pieejamībā izmaiņu nebūs
ALĪDA VĀNE, SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” valdes locekle
-Jebkuras reformas mērķim jābūt vērstam uz iedzīvotāju labklājības paaugstināšanos, nevienlīdzības mazināšanu. Ne jau pašvaldību skaits noteiks to, ka reģionos dzīve kļūs labāka. Drīzāk uztrauc fakts, ka tagadējo mazo pašvaldību liktenis ir diezgan apdraudēts, jo samazinās konkrētu iedzīvotāju spēja ietekmēt pašvaldības darbu. Piemēram, ja Balvu novadā ir ap 12 000, bet Rugāju novadā - ap 2000 iedzīvotāju, kā Rugāju iedzīvotāji varēs ietekmēt domes darbu, ja galvenais vēlētājs būs balvenietis? Vai tas nenovedīs pie tā, ka tagadējos mazos novadus nākotnē sagaida lejupslīde, jo nav paredzēta jauna domes deputātu ievēlēšanas kārtība, kurā varētu tikt nodrošināta esošo novadu pārstāvniecība? Kas attiecas uz veselības aprūpes pieejamību Latvijā, pašvaldību reforma to kopumā nemainīs, jo lielākās ārstniecības iestādes, slimnīcas jau atrodas veco rajonu centros. Iespējams, ģimenes ārstu nodrošināšanā vienas pašvaldības ietvarā ir vieglāk nodrošināt ģimenes ārsta pieejamību mazās apdzīvotās vietās, bet maz ticami. Taču uztrauc premjera izteikumi, ka slimnīcu Latvijā ir par daudz (salīdzinot Latvijas un citu Eiropas valstu rādītājus, tas gan tā nav). Līdz ar to nav izslēgts, ka veselības aprūpē būs vēl viens tā dēvētais samazināšanas vilnis. Turklāt, iespējams, tas notiks pat ātrāk par pašvaldību reformu.

Lai uzņēmējiem vēlme strādāt un maksāt nodokļus
IVARS ZAHARĀNS, SIA “BalviFlora” valdes loceklis
-Uzņēmēji, tāpat kā jebkurš Latvijas iedzīvotājs, vēlas, lai jebkura reforma, kas notiek valstī, uzlabotu dzīves kvalitāti. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viena administratīvi teritoriālā reforma notika. Tagad mēs saprotam, ka tā bija liela kļūda, par kuru neviens nekādu atbildību nav nesis. Savukārt ar plānoto reformu mēs praktiski atgriezīsimies pie vecā rajonu modeļa. Šo reformu vērtēju pozitīvi, jo, veidojoties lielākiem novadiem, vajadzētu samazināties administrēšanas izdevumiem. Vēl būtiskāk vajadzētu samazināt valsts pārvaldes iestāžu tēriņus, kas atrodas mūsu galvaspilsētā un rada uzņēmējiem lielu administratīvo slogu. Taču diezin vai reforma uzlabos pakalpojumu pieejamību laukos. Drīzāk otrādi, jo cilvēku tomēr paliek mazāk, naudas infrastruktūras attīstībai, uzturēšanai trūkst. Arī ceļu (īpaši pašvaldības ceļu) kvalitāte pasliktinās. Te gan būtisks ne tikai naudas trūkums, bet arī tas, kā šo naudu tērējam. Ja pēc 100 000 eiro ieguldīšanas viena kilometra ceļa remontā ceļa kvalitāte praktiski nav uzlabojusies, tad būs grūti sasniegt tos mērķus, kurus izvirza reforma. Pašvaldībām jāuzņemas lielāka atbildība par to, kas notiek tās teritorijā, lai uzņēmējiem būtu vēlme strādāt, attīstīties un maksāt nodokļus neatkarīgi no novada lieluma.

Lauku skolām nekas nav jāpierāda
INĀRA SOKIRKA, Viduču pamatskolas direktore
-Uzskatu, ka plānotajai reformai šobrīd nav sociāli ekonomiskā pamatojuma. Vispārīgi skaitļi, apgalvojumi, neprecīza informācija apvienojumā ar ietiepīgu pārliecību, ka ‘tam tā būs būt!’. Šādā kontekstā neko labu no šīs reformas negaidu. Visvienkāršākais piemērs, proti, par kādu pakalpojumu uzlabošanos iedzīvotājiem var būt runa, ja novada centrs aizvirzīsies arvien tālāk? Pagaidām bez reāla pamatojuma masu medijos arī izplata uzskatu, ka lauku skolās izglītības kvalitāte ir zemāka nekā pilsētu skolās. Lauku pašvaldībās pārsvarā gadījumu skolas apmeklē visi tās teritorijā dzīvojošie bērni, bet pilsētās pēdējos gados parādās arvien pieaugošs skolu neapmeklējošo bērnu skaits. Tātad lauku skolās māca visu kontingentu, pilsētas - vairumā gadījumu bērnus no sociālekonomiski labvēlīgākas vides, kas nenoliedzami var ietekmēt zināšanu kvalitāti. Taču gan Rīgas, gan citu Latvijas lielāko pilsētu augstskolu studenti pārsvarā nāk no lauku rajoniem. Tie ir jauni cilvēki, kuri ar savu zināšanu līmeni tomēr var iestāties augstākajās mācību iestādēs. Tātad viņu zināšanu kvalitāte nevar būt bijusi tā zemākā. Izglītību nevar mērīt ar rentabilitātes jēdzieniem. Tā ir visas Latvijas ilgtspējīgas attīstības resurss. Mazajām lauku skolām nekas nav jāpierāda. Tām ir jāsaņem cieņa, atbalsts un sapratne no valsts puses, jāļauj mierīgi un kvalitatīvi mācīt skolēnus, nevis katru dienu cīnīties par izdzīvošanu jebkādu reformu ietvaros. Valstij ir jānodrošina vienlīdzīgas izglītības iegūšanas iespējas gan Rīgā, gan Viļakā vai Balvos. Reformas ietvaros, turpinoties skolu tīkla optimizācijai, mazajām lauku skolām pastāvēt būs arvien grūtāk.

Reformas zvanu centrs
VARAM izveidotā reformas zvanu centra uzdevums ir informēt iedzīvotājus par administratīvi teritoriālo reformu, atbildēt uz aktuāliem jautājumiem, kā arī uzklausīt viedokļus un ieteikumus. Ministrija katru nedēļu sagatavo informatīvu materiālu par biežāk uzdotajiem jautājumiem, kurus publicē ministrijas sociālajos tīklos (“Facebook” lapā un “Twitter” kontā) un mājaslapā www.varam.gov.lv. Zvanu centra darbību nodrošina ārpakalpojumā - SIA “BPO Liepāja” zvanu centra operatori, kuriem ir ministrijas sagatavoti informatīvie materiāli. Nepieciešamības gadījumā zvanu centra operatori jautājumus nodod arī ministrijas darbiniekiem.

Kopš šī gada jūlija, kad darbību uzsāka zvanu centrs, atbildēts uz vairāk nekā 1000 jautājumiem zvanu centrā un e-pastā. Iedzīvotāji interesējas par:
52 % - pausts viedoklis, ierosinājumi
14 % - novadu robežas
4 % - ceļi un sabiedriskais transports
3 % - ekonomiskā attīstība
3 % - reformas mērķi, kritēriji, virzība
2 % - iedzīvotāju līdzdalības iespējas
22 % - citi jautājumi (ar reformu nesaistīti)

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu... (15.11.2019.)

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 14 Novembris 2019 15:29

Nevis slinkojot un pūstot

Iepazīsimies!
DACE MUCENIECE
* 60 gadi
* Dzimusi un augusi Balvos.
* Dzīvo un strādā Norvēģijā, Drammenē (piektā lielākā pilsēta valstī).
* Precējusies, vīrs Aivars, meitas Ieva (37 gadi), Edīte (35 gadi), Alise (32 gadi) un mazmeita Matilde (gandrīz 2 gadi).
* Darbavieta: Amedia Distribusjon, reģionālās Pasta nodaļas priekšniece, kuras pakļautībā strādā 41 darbinieks.

Četras reizes dzīvi pagrieza par 180 grādiem
Jau 10 gadu vecumā Dace nolēma, ka studēs angļu valodu. 1977.gadā pabeigusi vidusskolu Balvos un iestājusies Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, viņa uz visiem laikiem pameta dzimto pilsētu. Uz Balviem Dace atbrauc tikai apciemot mammu un māsas ģimeni, jo, divas nedēļas pirms augstskolas izlaiduma apprecējusies, 1982.gadā jaunā sieva devās līdzi vīram uz Svētciemu, kurp sadales komisija viņu nosūtīja pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas. Kopš tā laika Mucenieku ģimene šo vietu sauc par savām mājām. Svētciemā piedzimušas, uzaugušas un izskolotas visas trīs meitas - Ieva, Edīte un Alise, kuras jau pirms krietna laika uzsākušas patstāvīgas dzīves gaitas. Edīte un Alise nodibinājušas savas ģimenes, un Alise dāvājusi mammai pirmo mazmeitiņu Matildi.
Dace smej, ka viņas ceļotkāri mantojušas arī meitas. Sevišķi Ieva, kura apskatījusi vai pusi pasaules. Ieva un Edīte šobrīd dzīvo Mančesterā, Lielbritānijā, bet Alise - Rīgā. “Mums nesēžas vienā vietā. Vecākā meita bija pirmā. Tikko sasniegusi 20 gadu vecumu, viņa paziņoja, ka pirms studiju sākuma ar stopiem brauks uz Romu. Tas bija tūkstošgades sākums, un mobilo telefonu mums tolaik nebija. Kādas lūgšanas es tajās naktīs skaitīju, kad viņa bija projām, nemaz nevaru atstāstīt,” atceras bijusī balveniete. Kopš tā laika meita izbraukājusi aptuveni 54 pasaules valstis. “Viņai ir draugi visās pasaules malās,” lepojas Ievas mamma.
Dace dažkārt brīnās, kāda gan domāšana piemīt cilvēkiem, kuri vienā vietā nostrādājuši 40 gadus: “Piemēram, manam tētim, kurš līdz pat savas nāves dienai ar lepnumu teica, ka viņam bijusi tikai viena darbavieta. Klausījos ar šausmām domājot, ka cilvēkam tak’ trakam jāpaliek, ja 40 gadus jāsēž vienā vietā!” Savukārt Dacei pašai ilgi strādāt vienā darbavietā nekad nav izdevies: “Kādas četras reizes savu dzīvi esmu kardināli mainījusi par 180 grādiem. Tā, ka ej vienā virzienā, tad apgriezies un ej pilnīgi pretējā.”

Angļu valoda pavēra daudzas durvis
Lēmums studēt angļu valodu Dacei dzīvē pavēris daudzas durvis. Pabeigusi augstskolu, līdz 1994. gadam viņa strādāja par angļu valodas skolotāju: “Tas notika vēl dziļā sociālismā, kad angļu valodas speciālistiem nebija daudz citu iespēju pielietot savas zināšanas.” Kad sākās trakie deviņdesmitie, Dace saprata, ka skolā viņai vairs nav interesanti, ka, paliekot tajā, viņai vienkārši sevi jāaprok. Pāris gadus bijusī pedagoģe nevarēja atrast sev tīkamu nodarbi, līdz draudzene aizsūtīja viņu pie krāsu un stila konsultantes. “Šī jaunā pieredze mani nogāza gar zemi. Sapratu, ka cilvēkam pašam nav jācīnās ar savu ārējo izskatu, ka ir speciālisti, kuri var pateikt priekšā. Tev pašam nav jābūt māksliniekam, bet ir izstrādāta vesela sistēma, kas palīdz izskatīties labi. Un to var iemācīties tāpat kā svešvalodu vai grāmatvedību. Nolēmu to apgūt,” par pirmo lielāko likteņa pavērsienu stāsta bijusī balveniete.
Arī šajā darbā viņai palīdzēja angļu valodas zināšanas, jo ļāva apgūt jauno profesiju un uzsākt darbu lielā tiešās pārdošanas uzņēmumā. “Izveidoju savu krāsu un stila kursa programmu un pēc tam ar to astoņos gados apceļoju visu Latviju. Mani aicināja vadīt kursus tādās vietās, kurās mūžā savu kāju nebiju spērusi. Tas bija ārkārtīgi piepildīts laiks,” atceras Dace. Turklāt, apmeklējot gadskārtējās uzņēmuma kopsapulces Amerikā, viņai bija iespēja gūt starptautisku biznesa pieredzi: “Četrus gadus devos uz turieni, bet pēdējos divus no tiem lasīju lekcijas pārējiem konsultantiem no citām pasaules valstīm.”
Lai gan tobrīd Dace domāja, ka atradusi savu sapņu darbu un nekas nevar būt labāks par to, kā pusstundas laikā pārvērst sievieti par pavisam citu cilvēku, arī tam reiz pienāca gals. “Mainījās ekonomiskā situācija. Biju sevi izsmēlusi. Tajā brīdī, ap divtūkstošo gadu, laikam viena no pirmajām Latvijā piedzīvoju to, ko sauc par izdegšanu. Darbs bija ārkārtīgi intensīvs, biju piecu kungu kalps, darīju piecu cilvēku darbu. Nav brīnums, ka tā notika,” atmiņās dalās bijusī balveniete.

Dodas pa sevis izzināšanas ceļu
Pēc tam nāca daudzi gadi, kad Dace sev uzdeva dažādus eksistenciālus jautājumus par dzīvi, meklējot uz tiem atbildes. Tā kā bija izveidojusi plašu klientu loku un iemanījusies tiešajā pārdošanā, lai nomaksātu rēķinus un nopelnītu iztiku, vairākus gadus Dace tirgoja to, kas viņai patika, piemēram, “Tupperware” traukus. Tos gadus viņa uzskata par sevis izzināšanas ceļu: “Kamēr dzīve tevi nenoliek skarbā situācijā, tos svarīgos jautājumus sev nemaz nesāc prasīt. Krietnu laiku rakņājos sevī, meklēju atbildes, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas. Kas atraisa cilvēka potenciālu? Gribēju saprast, vai ir tādas pamatvērtības, uz ko pilnīgi droši var balstīt savu dzīvi zinot, ka, tām sekojot, nekas dzīvē nevar aiziet šķērsām. Tad sāku pētīt, ko cilvēki dara ar naudu. Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē ieguvu otro augstāko izglītību. Lai gan neesmu strādājusi ne par ekonomisti, ne par grāmatvedi, šīs zināšanas ir otrs lielais pluss manā dzīvē. Tās man ir ārkārtīgi palīdzējušas saprast, kas apkārt notiek.”
Kārtējo kūleni liktenis apmeta, kad Daces vīra krustmāte, atguvusi denacionalizēto īpašumu Rīgā, piedāvāja Daces ģimenei šos īpašumus pārvaldīt: “Tās bija divas 1897.gadā celtas ēkas. Viena no tām grausta stāvoklī. Šis darbs prasīja šausmīgi daudz specifisku zināšanu un līdzekļu, kuru mums ar vīru nebija. Tas bija pārbaudījums, kas izvelk caur centrifūgu. Jo jāsāk darīt kaut kas tāds, ko neproti un nezini. Vienkārši mēs ar vīru bijām vienīgie ģimenē, kuri to būtu spējīgi darīt. Vienā brīdī tā šķita kā nepanesama nasta. Tad arī pienāca mirklis, kad sāku pētīt, kā cilvēki rīkojas ar naudu.”
Pētot šos naudas plūsmas likumus, Dace saprata, ka ar čīkstēšanu par naudas trūkumu cilvēks tikai padara situāciju vēl sliktāku: “Ir lietas, kas vispirms ir jādara galvā, nevis fiziski. Lai saprastu, ka tev tā nauda patiesībā IR. Bet čīkstēšana vienkārši atņem spēku un enerģiju.”

Aizbrauca uz trim mēnešiem un palika
2011.gada svelmainajā vasarā, vadot kursus par naudu un personības izaugsmi, Dace pēkšņi saprata, ka šādā karstā laikā nevienu tādas gudrības neinteresē. “Par iespēju braukt uz Norvēģiju zināju jau sen - kopš dienas, kad kāds norvēģu puisis atbrauca uz Latviju vervēt pastniekus avīžu izvadāšanai. Tas bija vēl septiņus gadus pirms pati aizbraucu uz Norvēģiju,” par to, kā ienāca prātā ideja doties uz Norvēģiju, stāsta uzņēmīgā latviete. 2012.gadā Dace sapakoja somu un devās ceļā uz netālo ziemeļzemi. Sākumā ar domu pastrādāt tur trīs vasaras mēnešus un izbaudīt skaistos dabasskatus, vienlaikus pamainot dzīvi un mazliet nopelnot. Bet viss izvērtās citādāk, un viņa tur palika: “Darbs it kā nebija sarežģīts. Vienīgais nosacījums – jābrauc ar savu mašīnu, jāapstājas pie pastkastēm un jāiemet avīzes. Ir noteikts maršruts un laiks, kurā tas jāizdara. Tā es ielecu Norvēģijas piedzīvojumā un joprojām esmu te.”
Labi iejusties jaunajā vidē atkal palīdzēja angļu valodas zināšanas, jo Norvēģijā to pārzina visi. “Pat tantiņa, kura ir 20 gadus vecāka par mani, iznākusi no mājas, runāja ar mani skaidrā angļu valodā, jo sākumā es nerunāju norvēģiski,” atceras Dace. Tas laiks gan ir senā pagātnē, jo tagad sava darba specifikas dēļ viņa ikdienā runā četrās valodās - latviešu, krievu, angļu un norvēģu.
Sākumā, kā visi pastnieki, Dace vienkārši skraidīja starp pastkastēm: “Tas man šķita tik ļoti neparasti un interesanti, ka naktī ir iespēja iebraukt norvēģa pagalmā, kur dienā tevi neviens nelaidīs. Tad varēju apskatīties, kā viņi dzīvo, kā veido sadzīvi, kādas mājas ceļ, kādi viņiem ir apstādījumi. Mana mamma, kaislīga puķu audzētāja, nereti jautāja – kādas tad tiem norvēģiem ir puķes? Nekādas. Viņi tikai nopērk podus un noliek pagalmā. Ja kādam kaut kas ir iestādīts, tas ir milzīgs retums. Toties košumkrūmi tur aug kā uz rauga uzsēdināti. Nezinu, kas Norvēģijas klimatā ir tik atšķirīgs, jo Latvijā redzēt skaistu tūju dzīvžogu ir milzīgs retums, bet te katrai mājai tāds ir. Un tūjas aug treknas. Tas ir pilnīgi neticami.”

Karjera viņu atrada pati
Dace apgalvo, ka nebrauca uz Norvēģiju karjeru taisīt: “Man vispār tas bija pēdējā vietā. Atbraucu vienkārši izklaidēties un meklēt piedzīvojumus.” Strādāt par pastnieci Dacei tik ļoti patika un viņa to darīja ar tik lielu entuziasmu, ka norvēģu priekšniecība drīz vien ievēroja aizrautīgo latvieti un sāka uzticēt arvien vairāk pienākumu. “Mani sāka aicināt novadīt lekcijas jaunajiem pastniekiem, kas bija atbraukuši no Latvijas, ievadot viņus darbā. Pēc tam mani uzaicināja par asistenti vienam no trīs reģiona pasta nodaļu vadītājiem. Asistents ir kā izsūtāmais – aizskrien tur, atnes to, padari to vai šito, pārbaudi, vai pastnieki dara savu darbu utt. Tā skraidīju piecus gadus, līdz mans divdesmit gadus par mani jaunākais priekšnieks izdomāja iet prom no darba,” par negaidīto pakāpšanos pa karjeras kāpnēm stāsta strādīgā latviete. Mēnesi Dace nevarēja izlemt, vai viņai vajag pieņemt šo priekšlikumu, vai gribas uzņemties tādus kreņķus, pārdzīvojumus un atbildību. Viņa nolēma piekrist.
Tagad Daces pakļautībā strādā 41 darbinieks. “Lai gan saucam sevi par pastniekiem, pēc būtības esam kurjerdienests, jo piegādājam ne tikai avīzes, arī reklāmu, katalogus, banderoles, pat maizi un puķes. Uz Tēva un Mātes dienām mūs gāž nost no kājām ar kūku sūtījumiem,” smej norvēģu pasta darbiniece. Dace stāsta,- ja Norvēģijā kāds līdz pulksten deviņiem vakarā ar interneta starpniecību pasūta maizi, kruasānus vai brokastu izlasi ar sieru un desiņām, tad pastnieks naktī to nogādā, un sešos no rīta cilvēkam pastkastē ir svaigi izcepta maize.

Kā no Imantas līdz Juglai
“Man tik ļoti patīk Norvēģijā, tik ļoti sajūsmina šī daba, ka uzskatu dzīvi šeit par terapiju. Man tik ļoti patīk tas, ko daru, ka nevaru turēt muti ciet. Kad emocijas iet pa gaisu, kādam jāpastāsta. Tā kā man ir gan vieta, kur izguldīt ciemiņus, gan transports, aicināju paziņas no Latvijas braukt ciemos. Tā pa grupiņām cilvēki sāka braukt, un sākām ceļot kopā,” lepojas novadniece. Ceļošanas sezonu, kad uzņem ciemiņus no Latvijas, Dace atklāj maija vidū un noslēdz 1.oktobrī. “Ja kāds vēlas kaut ko apskatīt, vienojamies par laiku un braucam. Tālāk par Tronheimu gan neesmu bijusi. Tā ir mazāk kā puse no valsts, jo Norvēģija ir sestā lielākā Eiropas valsts, un attālums no viena tās gala līdz otram ir kā no Rīgas līdz Romai.”
Latvijā Dace ciemojas bieži – dažreiz pat divas reizes mēnesī. Viņa uzskata, ka latvietim Norvēģija ir labākā vieta, kur dzīvot, jo šī valsts atrodas tikai mazliet vairāk nekā stundas lidojuma attālumā.
Dzīvojot ziemeļu kaimiņzemē, Dace nejūtas šķirta no Latvijas. Lidmašīnas, kas dodas uz Latviju, līdzinoties strādnieku autobusiem, jo vairums pasažieru ir latvieši, kuri tur strādā. “Ceļš aizņem tikpat daudz laika, cik ar sabiedrisko transportu aizbraukt no Imantas līdz Juglai,” smej Dace.

Ināra Grišāne, latviešu uzņēmēja Norvēģijā:
“Dace ir “mūžīgais dzinējs”, vienmēr aktīva, pozitīva, gatava mesties nezināmajā un gūt pozitīvas emocijas visā, ko dara. Labs psihologs un cilvēku pazinējs. Prot atrast pareizos vārdus grūtos brīžos un būt humora dzirkstele kompānijās. Esmu vienmēr viņu apbrīnojusi par viņas spēku, par spēku būt šeit, prom no ģimenes un tanī pašā laikā būt ar viņiem, bezgalīgi mīlēt savas meitas, mazbērniņu, paspēt būt ar viņiem viņu dzīves svarīgākajos brīžos. Būt par vadītāju lielai un ļoti internacionālai cilvēku kopai jau ir milzīgs izaicinājums un varoņdarbs. Katram sava valoda, savs raksturs, sava izpratne par veicamajiem pienākumiem, sava atbildība..., un ar katru ir jāatrod kopēja valoda.”

Daces ikdienas dzīves reālijas
Strādā naktīs. Norvēģijas pastnieka darba laiks sākas pusē divos naktī un beidzas pusē astoņos no rīta. Darbs naktīs prasa zināmu pierašanu, jo tas nav viegli. Grūti ir arī pēc tam pārslēgties uz dienas režīmu, piemēram, ciemojoties Latvijā.
Norvēģijā suņi nerej. Pirmais, ko no Latvijas atbraukušie pastnieki jautā Dacei: “Kā tad te ir ar tiem suņiem?” Jo, kā zināms, Latvijas pastniekiem tie sagādā problēmas. Izrādās, Norvēģijā suņi nerej. Vispār nerej. “Nav ne jausmas, kā norvēģi to panāk,” secina novadniece.
Darbs apķērīgiem cilvēkiem. Dace atklāj, ka norvēģu pastā var strādāt cilvēki, kuri nav dumji. “Šķiet, kas tur ko darīt? Tikai iemest pastkastē avīzi! Tas nav tik vienkārši. Tam ir daudzi iemesli, bet kopsaucējs ir tāds – jebkurš nevar to darbu darīt,” apgalvo pasta nodaļas priekšniece. Latvieši pārsvarā esot apķērīgi. “Man nav bijis daudz tādu tautiešu, kuri nav varējuši apgūt šo amatu,” uzskata Dace.
Ved zefīru, maizi un šprotes. Dzīvojot ārzemēs, pamazām katram latvietim izstrādājas produktu saraksts, ko traki gribas no Latvijas. Viens Daces kolēģis vienmēr lūdzot atvest zefīru. Reizi gadā, braucot uz Latviju ar mašīnu, atpakaļ viņa visbiežāk ved rupjmaizi, “Rubeņu” vistiņas un šprotes.

Kā Rīgas priekšpilsētā
Iveta Liepkalne iepazinās ar Daci Muižnieci kādā mantu tirdziņā, ko pāris reizes gadā rīko norvēģu skolu orķestru dalībnieki. Kopš tā laika viņas daudzreiz tikušās visdažādākajos latviešu kopienas pasākumos, kopā svinējušas Jāņus, iesaistījušās latviešu kultūras norisēs un devušās ekskursijās pa brīnumskaisto Norvēģiju. Arī Ivetai Norvēģijas stāsts aizsākās ar mazāk kvalificētu darbu, bet, pateicoties latvietes neatlaidībai, strādīgumam un zinātkārei, viņa šajā valstī jau vairākus gadus strādā savā pamatprofesijā – grāmatvedībā.
Iveta stāsta, ka pirmā uz Norvēģiju lasīt ķiršus atbrauca viņas meita Laura. Skatoties skaistās fotogrāfijas, ko meita sūtīja, Ivetai arī radās vēlme apskatīt šo brīnumaino zemi. Taču, būdama četrdesmitgadniece un trīs bērnu mamma, Iveta sprieda, ka viņas vilciens jau aizgājis. Pagāja kāds laiks, un kādā dienā viņai piezvanīja draudzene, kurai Norvēģijā bija vajadzīgi palīgi ķiršu lasīšanā. Viņa deva Ivetai 15 minūtes, lai izlemtu, vai ir ar mieru. Tā kā ļoti gribēja apskatīt šo apbrīnojami skaisto zemi, Iveta piekrita: “Tas bija mans labākais atvaļinājums dzīvē. Turklāt vēl saņēmu trīs reizes vairāk nekā savā grāmatvedības birojā, kur strādāju,” atceras Norvēģijā dzīvojošā latviete.
Atgriezusies dzimtenē, kur strādāja par 17 zemnieku saimniecību grāmatvedi, vienā brīdī Iveta sajutās pārgurusi no dažādajām sankcijām, ko valsts tolaik pielietoja pret zemniekiem, un nolēma paņemt pauzi. Tā sākās viņas otrais brauciens uz Norvēģiju. Nepārzinot ne angļu, ne norvēģu valodas, viņa atkal sāka no viszemākā pakāpiena – sākumā lasīja kartupeļus, pēc tam pakoja Ziemassvētku pārtikas paciņas kādā kafejnīcā un pat tirgojās tirgū, neraugoties uz trūcīgajām svešvalodu zināšanām. Kādu laiku Iveta izklaidēja bērnudārza bērnus, tērpusies kā Rūķis. Kad tas apnika, viņa nolēma sasniegt ko vairāk, un tam bija nepieciešamas valodu zināšanas. Apguvusi svešvalodas, dzimtenē apmeklējot kursus, Iveta atgriezās un sāka strādāt kādā kalnu viesnīcā. Rezultātā viņa to izberza tik tīru un spožu, ka norvēģu saimnieki bija patīkami pārsteigti. Pateicoties Ivetai, drīz vien viesnīcā sāka strādāt aizvien vairāk latviešu. Taču viņa turpināja tiekties pēc augstākiem mērķiem, nolemjot atgriezties savā pamatprofesijā. Pabeigusi kvalifikācijas kursus, Iveta sāka strādāt par grāmatvedi Oslo un dara to joprojām.
Dzīvojot Norvēģijā, Ivetas uzskati un dzīves stils ir stipri mainījušies: “Atbraucu kā lepnā latviete. Pirmo laiku staigāju augstpapēžu kurpēs domājot,- nu, kā tie norvēģi var ar tiem zempapēžu zābakiem visur iet? Tagad par to nāk smiekli.” Mainījusies arī latviešiem raksturīgā augstprātība attiecībā pret cilvēkiem ar tumšāku ādas krāsu. Strādājot kopā ar nepāliešiem, viņa ieguvusi ļoti dziļu cieņu pret šo tautu, kā arī citu nāciju pārstāvjiem: “Viņi nav ne par kapeiku dumjāki kā mēs, turklāt daudz tīrīgāki nekā daudzi eiropieši. Cilvēki nav vainīgi, ka viņiem ir cita ādas krāsa.”
Arī Ivetas bērni, kuri studiju starplaikos, lai piepelnītos, strādāja šajā dāsnajā ziemeļzemē, ir pateicīgi par šo iespēju. Tagad Ivetas vecākā meita ir precējusies ar norvēģi un strādā labā amatā finanšu sfērā. Savukārt dēls, arī finansists, un jaunākā meita, kura nesen absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti, strādā Rīgā.
Iveta pārliecināta, ka viņas panākumu atslēga lielā mērā ir bijis ieradums daudz smaidīt: “Šo ceļu no pašas apakšas līdz augšai esmu gājusi ar smaidu. Man nebija, kur atkāpties. Gribēju, lai mani bērni studē, negribēju ņemt aizņēmumus. Esmu to panākusi - mani bērni ir izstudējuši, bet pati tagad strādāju savā profesijā – par grāmatvedi.”

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

“101 dāvana Latvijai”

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 14 Novembris 2019 15:22

Šonedēļ Balvu Bērnu un jauniešu centrā atklāja vizuāli un vizuāli plastisko mākslas darbu konkursa “101 dāvana Latvijai” izstādi, kas tur būs skatāma līdz pat Ziemassvētkiem. Centra speciāliste Dita Nipere, uzrunājot klātesošos, neslēpa prieku, ka Latvijas dzimšanas dienai savus darbiņus veltīja ne tikai Balvu, bet arī Rugāju un Baltinavas novadu radošie bērni un jaunieši.

Nofilmētais baznīcā šokē

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 14 Novembris 2019 14:56

Kupravas katoļu draudzes priesteris FELIKSS ŠNEVEĻS savā personīgajā interneta mājaslapā publicējis vairākus videofragmentus, kas fiksēti ar Kupravas katoļu baznīcas iekšpusē un ārpusē uzstādītajām videonovērošanas kamerām. Tajos redzama kāda Vīksnas pagasta iedzīvotāja un viņas mazdēls (to apstiprināja pati video redzamā sieviete). Videokameras fiksējušas, kā pusaugu zēns, atrodoties baznīcā, necienīgi izturas - uzrāpjas uz sētiņas, kas atrodas pie altāra, iesper pa sētiņas durvīm un demonstrē divdomīgas kustības, gan stāvot uz sētiņas, gan arī atrodoties pie kanceles, no kuras lasa Bībeli vai saka sprediķi. Vienā no video epizodēm arī redzams, kā jaunietis darbojas ap ziedojumu kastīti. Apskatot publicētos videofragmentus, nav skaidri noprotams, ka jaunieša vecmamma pieņemtu attiecīgus mērus, lai nekavējoties pārtrauktu sava mazdēla izdarības.