Pretī zelta rudenim...

11.oktobrī laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pārliecinājās, ka nav jābrauc aiz trejdeviņu zemēm, lai gūtu jaunus iespaidus. Madonas un Lubānas pusē lūkojāmies, ar ko lepojas un nodarbojas tautieši simts kilometru attālumā no Ziemļlatgales.

Pirmā pieturvieta. Madonas - Gulbenes ceļa malā atrodas populāra ūdens ņemšanas vieta - Biksēres avotiņš. Zinaida Logina mudināja kolēģus piesmelt traukus un ieklausīties pie avotiņa rakstītajos vārdos: “Noguris kad ceļinieks/ Ūdens mans tam veldzi sniegs.”

Pie valdības nama. Madonieši lepojas ar centrālo jeb Saieta laukumu. Gide zināja stāstīt, ka šeit savulaik atradies tirgus: “Madonā ir nabadzīga augsne, jo tā atrodas uz grants kalniem. Tad, kad tirgotāji braukuši uz tirgu, varējuši izvēlēties - maksāt tirgus nodevu vai atvest kādu citu svarīgu nodevu. Un tā svarīgā nodeva bija bruģakmens. Savukārt pārzinis, kurš tirgu organizējis, nav saņēmis algu, bet tiesības savākt zirgu mēslus, kas palikuši pāri.”

Ekskursijā pa Madonu. No viena pilsētas gala līdz otram, starp apvedceļu apļiem, ir trīs kilometrus liels attālums. Madonas novadā atrodas Gaiziņkalns, Lubāna ezers. Ja īstenosies jaunā administratīvi teritoriālā reforma, novadam pievienosies Ērgļi, Cesvaine, Lubāna un Varakļāni. “Tad platības ziņā būsim ģeogrāfiski viens no lielākajiem novadiem Latvijā, bet pēc iedzīvotāju skaita - tikai piecpadsmitais. Šobrīd Madonā dzīvo 7500 iedzīvotāju,” pastāstīja gide.

Pie pilsētas ģerboņa. Madonas ģerbonis ir Gailis – cīņā un darbā saucējs, gaismas, austošas dienas un dziesmas simbols. Vadugunieši, tostarp Ingrīda Zinkovska (foto), noskaidroja, ka daudzas ēkas, pateicoties pilsētas ģerbonim, atspoguļojas pilsētas arhitektūrā. Daudzām publiskajām ēkām uzbūvēts papildus stāvs, piemēram, pašvaldības namam, ģimnāzijai, vidusskolai, kultūras namam.

Artūrs izvēlas “Lieni”. Akciju sabiedrībā “Lazdonas piensaimnieks” ražo 79 produktus, no kuriem 16 ir “Zaļās karotītes” preču zīme. Dažus no produktiem izbaudīja, kā arī iegādājās vadugunieši. Artūrs Ločmelis izvēlējās biezpiena torti “Liene”, “jo kārumu “Annele” ražo lietuvieši,” viņš prātoja.

Madonas novads – atpūta ziemā. Madonieši par sava novada rozīnīti jeb brendu uzskata sporta un atpūtas bāzi “Smeceres sils”. Irēna Tušinska (foto) pārliecinājās, ka komplekss atrodas patiesi skaistā vietā, kur nodrošināts viss nepieciešamais ziemas, kā arī vasaras sporta veidu cienītājiem un profesionāļiem.

Piemēra vainagu. Koka vilnas ražotnes saimnieks Ritvars Točs bija gatavs stundām ilgi stāstīt par vilnas iegūšanu no kokiem, krūmiem un augiem un to ārstnieciskajām īpašībām. Viņš apgalvoja, ka ar koka vilnu un uzlējumiem var ārstēt dažādas kaites, pat atbrīvoties no ļaundabīgiem audzējiem. “Par to es kādreiz stāstīšu arī Balvu kultūras namā,” solīja R.Točs. Vaduguniešus viņš mudināja pataustīt koku vilnu, kā arī piemērīt ozolzīļu vainagu (foto – Skaidrīte Gugāne).

Fermā. Saimniecībā “Līvi” kazu ganāmpulks kopskaitā pārsniedzis 300. Vadugunieši, tostarp Sanita Karavoičika (foto), ar prieku izmantoja izdevību aplūkot šos sabiedriskos dzīvniekus klātienē.

Degustācija. Raimonda Meldera (foto - no labās) ģimene nodarbojas ar kazas siera ražošanu. Viņu saimniecībā top vairāku veidu mīkstie sieri. Populārākais no tiem ir siera bumbiņas ar ķiplokiem “Labrīt”. Gardēžiem par prieku top sieri arī ar baraviku un sierāboliņa garšu.

Kazu saimniecībā “Līvi”. R.Meldera stāstījums bija tik atraktīvs, ka nereti atlika vien pasmaidīt. “Arī es nodarbojos ar seksuāliem pakalpojumiem, tostarp Ziemeļlatgalē,” apgalvoja saimnieks, kurš ir mākslīgās apsēklošanas speciālists. Viņš zināja teikt, ka viens āzis dienā ir apkalpojis pat 13 kazas: “Ir četri āži, kas apmierina vairākus simtus actiņām pārbolītu kazu, bet šīs kaziņas (foto) ir sabiedrisko attiecību speciālistes.”

Martuževas Dzejas klētī. Indrānu pagastā tur godā mūsu novadnieci, dzejnieci Broņislavu Martuževu, kuru uzskata par Latvijas tīrradni. Fonda “Rakstītāja” valdes priekšsēdētāja Anna Egliena (foto - no kreisās) vaduguniešiem atgādināja par zināmiem, arī mazāk zināmiem faktiem. Piemēram, 90.gados, Anna atbraucot ciemos pie dzejnieces, secināja, ka Broņislava ar māsu Magdalēnu ir acīmredzami uzvilktas: “Kas noticis? Viņas bija nokaitinājis televīzijā, radio un presē ik dienu teiktais, ka dzīve ir grūta. Viņas bija pārcietušas izsūtījumu! Tad es padomāju,- cik milzīgs ir bezdibenis tam, kas vienam grūti, bet citam nē.” Ne mazāk interesants stāsts bija par zārkiem, kurus māsas aizdevušas aizgājēju radiniekiem. “Katrs zārku aizdos labu prātu,” smējusi B.Martuževa.