Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (21.06.2024.)

Kad vieta jādod senioriem

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Latvija noveco. Daudzos novados slēgto skolu vietā jau izveidojušies sociālās aprūpes centri. Izņēmums nav arī kaimiņu – Gulbenes – novads, kur Siltāju pamatskola kļuvusi par mājvietu senioriem.

Reiz bija... Siltāju pamatskola

Fakti

 { Siltāju pamatskolas ēka uzcelta 1875.gadā, savukārt 1886.gadā tā pārdēvēta par Jaungulbenes 2-klasīgo ministrijas skolu, kas bijusi pirmā ministrijas skola Vidzemē. Kā ministrijas skola tā pastāvējusi līdz Pirmā pasaules kara beigām. Laika gaitā skola vairākkārt mainījusi nosaukumus.
{ 1916./1917. mācību gadā Jaungulbenes 2-klasīgajā ministrijas skolā par skolotāju strādājis dzejnieks un rakstnieks Vilis Plūdonis.
{ Skolā mācījušies tādi pazīstami cilvēki kā aktrise Antra Liedskalniņa, kurai šis pagasts bija dzimtā puse, gleznotāja un dzejniece Biruta Žuravska, zinātņu doktore pedagoģijā Inese Jurgena.
{ Skolas pastāvēšanas laikā šo mācību iestādi vadījuši septiņi direktori: Jānis Dukmanis, Broņislava Žubule, Ausma Vīksne-Korule, Dominiks Matisāns, Ausma Bundziņa, Māra Iliņa un Marika Sirmā.
{ Ar 2009.gada 31.jūlija Gulbenes novada domes lēmumu Siltāju pamatskolu reorganizēja par Gulbīša vidusskolas filiāli. Ar 2010.gada 29.decembra domes lēmumu filiāli likvidēja. Skola slēgta 2011.gada jūnijā.
{ 2012.gada 3.aprīļa Gulbenes novada domes sēdē deputāti nolēma pārcelt Jaungulbenes Sociālo aprūpes centru uz Siltāju pamatskolas bijušo ēku.

 Vēsturisks foto. Pēdējais izlaidums Siltāju pamatskolas 9.klases skolēniem, kad viņi teica ardievas skolai, notika 2011.gadā.

Darbs skolā – īstā vieta

 Deviņas pamatskolas klases un aptuveni 100 bērnu čalas ik dienu. Tā savus 32 darba gadus, no kuriem 25 aizvadīti direktores amatā, atminas bijusī Siltāju pamatskolas skolotāja Māra Iliņa. Nu viņa par savām mājām sauc Bauskas pusi, uz kurieni pārcēlusies pirms divdesmit gadiem.

Māra atzīst, – nevienu brīdi nav nožēlojusi, ka tik ilgi nostrādājusi par direktori, vienkārši pienāca laiks, kad viņa, tautas valodā runājot, izdega un pārcēlās uz citu darba un dzīves vietu. “Visa mūža garumā darbs skolā ir mana īstā vieta. Jau būdama mazs bērns, zināju, ka kļūšu par skolotāju. Un kļuvu arī, mācīju matemātiku. Skolas darbs man vienmēr ļoti, ļoti paticis, es vēl šobrīd esmu par skolām – visa lieluma skolām, ne tikai par lielajām. Arī par mazajām. Par mazajām jo īpaši, bet par mazajām lauku skolām pavisam īpaši. Ļoti daudz dzirdu, ka laukos skolotāji nav pietiekami erudīti, neprot strādāt atbilstoši mūsdienu prasībām, ka viņu mācītie skolēni nespēj izvirzīt un sasniegt augstus mērķus, ka vecāki nespēj atbalstīt savus bērnus. Dzirdu, ka cilvēki laukos ir maz izglītoti un tamlīdzīgi. Es tam pilnīgi nepiekrītu un, ja šo tēmu sāk cilāt, kļūstu dusmīga,” atklāj bijusī skolas direktore. Viņa ir pārliecināta, ka viss atkarīgs no cilvēka, un vienalga – viņš dzīvo laukos vai pilsētā. Ja viņš strādā, dara, izvēlas mērķi un uz to arī iet, tad viss ir kārtībā.
Māra Iliņa no Siltāju pamatskolas aizgāja vēl pirms skolas slēgšanas un šobrīd spriež, ka tāds solis pieļaujams vien tad, ja situācija ar skolēnu skaitu ir ļoti kritiska. Viņasprāt, ja skolā mācās vairāk nekā 30 bērni, tā noteikti jāsaglabā, jo tur, kur skolas nav, dzīvība pamazām iznīkst. “Un tas, ka izglītības kvalitāte laukos zemāka, arī ir muļķības. Tā ir politika, kuru no saviem augstajiem plauktiem visur deklarē. Tas, kas šobrīd notiek attiecībā uz izglītību, ir pilnīgs haoss. Kādus lēmumus tikai savā mūžā neesmu piedzīvojusi! Diemžēl nav mūsu izglītības sistēmā ne stabilitātes, ne pamatīguma. Manā laikā skolā mācījās tuvu pie 100 bērniem, bijām padsmit pedagogi. Dzīve kūsāja, viss notika. Vienmēr ar labu vārdu atcerēšos savu kolēģi, skolotāju Gunu Eglīti, kurai viss darba mūžs, vairāk nekā 50 gadi, aizritējis Siltājos. Viņa mācīja dejas gan pieaugušajiem pagastā, gan mūsu skolēniem, turklāt darīja to tik aizrautīgi un ar tādu degsmi, ka skolā dejoja pilnīgi visi!” atminas Māra Iliņa.
Protams, arī viņai sāp sirds par skolu slēgšanu, bet tai pat laikā bijusī direktore pozitīvi vērtē faktu, ka slēgtās skolas ēkas nestāv tukšas. “Siltāju pamatskolu par novadu apvienošanos piešķirtajiem 200 000 eiro renovēja un atjaunoja. Līgo pagastā man vēl ir mājas, tādēļ bieži apciemoju dzimto pusi. Vienmēr braucu garām savai skolai un nosaku, – cik labi, ka vecīšiem ir tāda vieta, kur dzīvot! Tiešām! Apstākļi labāki par labākajiem, jo viss izveidots, domājot par tiem, kuri tur dzīvo.”

Jo mazāks pansionāts, jo lielāka māju sajūta

 Gulbenes novada Līgo pagastā, netālu no lielceļa, pa burvīgu aleju ved ceļš uz skaistu trīsstāvu māju. Kādreiz te skanēja bērnu smiekli, pa gaiteņiem joņoja Siltāju pamatskolas skolēni, savukārt šobrīd šo ēku par savām mājām sauc aprūpes centra “Siltais” iemītnieki. Ienākot mājīgajās un gaumīgi iekārtotajās telpās, pirmais, ko sadzirdam, ir mūzikas skaņas. Mūzika te skan vienmēr! Pirmajā brīdī nekas neliecina par to, ka šeit atrodas pansionāts. Pretī nāk smaidīga ēkas saimniece – aprūpes centra vadītāja. Kā vecajiem ļaudīm dzīvojas “Siltajā”, kā viņi pavada savu ikdienu, – par to saruna ar Inesi Lesiņu.

Vadītāja ar pieredzi. Inese Lesiņa savulaik strādājusi gan par mediķi, gan skolotāju, bet jau daudzus gadus viņa par savu sfēru sauc sociālo aprūpi. “Es zinu, ka sociālo aprūpes centru iemītniekiem ļoti svarīga māju sajūta, tādēļ to kopā ar savu komandu arī cenšos radīt. Arī manis darinātie floristiskas elementi rada mājīgumu. Prieks pašiem un citiem.”

Šogad aprūpes nams “Siltais” svinēs apaļu jubileju – pastāvēšanas 10.gadadienu. Kā sākāt apdzīvot bijušo skolu Līgo pagastā?
– 2014.gada 13.oktobrī atbraucām uz šo ēku ar 17 cilvēkiem no Jaungulbenes sociālā aprūpes centra. Visu būvniecības laiku kā iestādes vadītāja piedalījos būvsapulcēs un sekoju līdzi aprūpes centra būvniecībai, kas man bija sava veida jaunatklājums, jo no būvniecības nesapratu neko. Būvniecība notika divās kārtās. Atceros, ka sākumā bijām nesaprašanā, kā tik lielā mājā dzīvosim, kā viņu aizpildīsim, jo šķita – ak, dievs, mums ir 50 vietas! Bet tas notika ļoti ātri. Nepilnos divos mēnešos aprūpes centrs bija pilns, un kopš tā brīža brīvu vietu praktiski nav. Sākotnēji plānojām, ka varēsim uzņemt blakus novadu cilvēkus, slēgsim līgumu ar Rīgu un klienti brauks uz šejieni. Bet ātri vien atskārtām, ka nē, – varam apkalpot tikai un vienīgi sava novada 13 pagastu iedzīvotājus. Tā pamazām esam apauguši ar cilvēkiem, lietām, notikumiem, teritoriju un visu ko citu.
Gulbenes novada pašvaldība apaugusi arī ar aprūpes centriem...
– Tā ir. 2017.gadā atvēra mūsu struktūrvienību Dzērvēs, Daukstu pagastā, savukārt nu jau piecus gadus bijušajā Jaungulbenes arodskolas ēkā atrodas aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas” ar 99 vietām. Gulbenes novads patiešām ir bagāts ar iestādēm, kas domātas vecu cilvēku aprūpei. Un, kā jau teicu, klientu mums netrūkst. Vienīgi viņi aprūpes centrā nonāk arvien smagākā stāvoklī. Vairs nav, kā kādreiz, kad cilvēkus pansionātos pārsvarā ievietoja uz ziemu – kuram nebija malkas, kuram sabrukusi krāsns, kurš nemācēja saplānot savu budžetu. Šobrīd mums ir 49 klienti, no kuriem aptuveni 70% ir mazkustīgi. Pulciņš, ar kuriem varam strādāt un darboties, palicis pavisam mazs. Mums ir sakņu un puķu dārzs, pietiekami liela teritorija, siltumnīcas, līdz ar to varam iesaistīt klientus rehabilitācijā – nevis likt locīt papīra lidmašīnu, bet uzrakt dobi vai iestādīt kādu sīpolu. Palikuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi klienti, kuri var kaut ko darīt un darboties. Un mēs viņus mākslīgi arī nespiežam. Var jau, protams, sasaukt pusi mājas ar iemītniekiem un nosēdināt pie galda, bet tam nebūs vajadzīgās atdeves. Es priecājos par tiem trijiem, kuri atnāk un saka,– es gribu un varu palīdzēt. No otras puses, – ja mēs uzskatām aprūpes centru par cilvēku mājām, tad lielākajai daļai šīs arī ir tās pēdējās mājas. Viņi šeit dzīvo to savu dzīvi, un mēs negribam to izmainīt. Ja kādam šeit pajautātu, vai viņi ir laimīgi cilvēki, domāju, ka lielākā daļa teiktu – nē. Tā ir dzīve. Bet, ja cilvēks nav laimīgs, viņš nebūs arī apmierināts. Un ar apmierinātību ir tā, – tie, kuri savā dzīvē absolūti neko nav darījuši, lai savas vecumdienas varētu dzīvot normāli, viņi šeit ir arī visneapmierinātākie. Kādu neapmierina arī tas, ka, atverot banānu, vienā galā tas ir brūns! Bet ir arī foršie piemēri. Mums ir viena kundzīte, kurai 96 gadi. Kopš viņa atnāca pie mums, visus deviņus gadus vadīja fizioterapijas nodarbības, jo viņa ir bijusī fizioterapeite. Fantastiska kundzīte!
Neviena iestāde nevar pastāvēt bez darbiniekiem. Cik cilvēkiem šobrīd dodat darbu?
– Kopā ar mani strādā 30 darbinieki. Mums ir sava virtuve un veļas māja. Pakalpojums jāsniedz nepārtraukti, un tas nozīmē, ka strādājam maiņās. Aprūpes procesu nodrošina 13 aprūpētājas, no kurām divas ir diennakts, viena – dienas aprūpētāja, kā arī aprūpētāja, kura vanno klientus. Darba diena paiet, skrienot vāveres ritenī. Piemēram, vannotājai dienā jānomazgā 8 – 9 klienti, no kuriem lielākā daļa ir tādi, kuri paši nespēj sevi aprūpēt. Dabūt darbiniekus sociālajā sfērā ir diezgan sarežģīti, taču es ar savu komandu esmu ļoti apmierināta. Visi darbinieki no Jaungulbenes sociālā aprūpes centra atnāca strādāt uz “Silto”. Komanda bija maza, nācās meklēt jaunus darbiniekus, tāpēc uzrunāju Līgo pagasta cilvēkus – lai darbs tuvāk mājām. Esmu lepna par savu komandu un priecājos, ka aprūpes darbinieku vidējais vecums ir no 36 līdz 45 gadiem. Aprūpētāju darbs ir ļoti smags gan fiziski, gan emocionāli. Varu būt gandarīta, ka no aprūpētāju vidus izaudzis mans sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, vispārējās aprūpes māsa. Kad meitenes atnāk strādāt, uzreiz var redzēt, vai viņas grib būt tikai aprūpētājas, vai vēlas sasniegt mazliet kaut ko vairāk. Tad atliek tikai pamudināt, un viss notiek. Lielākoties darbinieki ir vietējie. Pati esmu jaungulbeniete, puse kolektīva – no Jaungulbenes, puse – no Līgo ciema, jo izbraukāt uz šejieni no tālākām vietām nav nemaz tik vienkārši.
Minējāt, ka kopš pirmā sociālā aprūpes centra atvēršanas mēneša brīvu vietu faktiski nav. Tā ir joprojām?
– Jā. Visu laiku ir ļoti liela interese no citām pašvaldībām, jo, kā es saku, vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Mums nāk līdzi laba slava, cilvēki pastāsta viens otram, un tad saņemam zvanus. Desmit gadu pastāvēšanas laikā mums tiešām nav nācies uztraukties par tukšām vietām. Šobrīd brīva ir tikai viena.
Lielākā daļa Jūsu klientu pansionātā paliek līdz mūža beigām, bet vai ir tādi, kuri atgriežas mājās?
– Ir, kas atgriežas, jā. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri piedzīvojuši dažādus lūzumus, apdegumus vai īslaicīgi saskaras ar veselības problēmām. Gadījumi ir dažādi. Ir, kuri pēc apārstēšanas atgriežas pie mums vēlreiz un tad atkal aiziet. Ja runājam par mirstību, tad, piemēram, pagājušā gada laikā aprūpes namā “Siltais” aizsaulē aizgāja divpadsmit klienti, kas ir ļoti maz. Manuprāt, tas liecina par labu aprūpi, par labu medicīnisko aprūpi. Ir bijuši gadījumi, kad piederīgie atved savu tuvinieku un nosaka, – iespējams, vairāk par nedēļu, divām nemaz nenodzīvos. Bija gadījums, kad viena tantiņa pēc tādas tuvinieku izteiktās prognozes nodzīvoja vēl astoņus gadus.
Izmaksu ziņā pansionāti, kas atrodas tālāk no Rīgas, ir arī lētākie. Kā ir pie Jums?
– Šajā pusē noteikti esam vieni no lētākajiem. 85% no saviem ienākumiem, kas nepārsniedz pakalpojuma izmaksas, maksā pats klients, savukārt Gulbenes novada pašvaldība visiem pašvaldības iedzīvotājiem dotē cenu no aprēķinātajiem 33,39 eiro līdz 26,12 eiro diennaktī. Mēneša maksa sanāk 810 eiro. Šajā cenā ietilpst pilnīgi viss – klienta aprūpe, medicīniskā aprūpe, apģērbs, individuālie higiēnas līdzekļi, ēdināšana, veļas mazgāšanas pakalpojums, izvadāšana pie mediķiem speciālistiem. Ja kādam ir vēlme aizbraukt, piemēram, uz kapiem, mēs braucam. Palīdzu sakopt kapu kopiņas, un dodamies atpakaļ. Tie, kuriem veselība atļauj, brauc ekskursijās, uz koncertiem, teātri, Rēzeknes “GORu”.
Kas, Jūsuprāt, cilvēkam pansionātā ir visnepieciešamākais? Viņš taču izrauts no ģimenes, mājas, ierastās vides…
– Vairāk par visu nepieciešama sajūta justies vajadzīgiem. Dažs saprot, ka bijis apgrūtinājums un tāpēc nonācis pie mums. Sliktākajā gadījumā piederīgie iestāsta, ka aizvedīs savu tuvinieku uz slimnīcu, kur mazliet paārstēs, un tad jau pēc divām nedēļām viņš būs vesels un varēs doties mājās. Un tad šie cilvēki katru dienu gaida, kad tas dakteris nāks, ārstēs un varēs doties mājās…. Tas ir pats, pats ļaunākais, ko var izdarīt savam vecajam cilvēkam. Un tad mēs tuviniekiem lūdzam, – pasakiet taisnību! Jā, cilvēks būs neapmierināts, bet viņš negaidīs, necerēs. Mūsu centra klientiem vajag sajūtu, ka viņam kāds ir, ka viņš kādam ir vajadzīgs. Vienmēr atcerēšos kundzi, kura teica, – manai mazmeitai ir māja, kurā ir piecas istabas, bet man tai mājā vietas nav... Un tā bija kundzīte, kura varēja dzīvot mājās. Ir briesmīgi, kad tā saka. Atceros vienu dēlu, kurš savu mammīti uznesa otrajā stāvā uz rokām, bet otrajā dienā es viņam zvanīju, ka mammītes vairs nav… Bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz piederīgo, draugu, paziņu, bijušo kaimiņu, kuri par saviem tuvajiem atceras, brauc ciemos, nevis tikai nodod maisiņu. Mūsu māju ciemiņi mīl, īpaši sestdienās un svētdienās, kad reizēm stāvlaukumā mašīnām nav vietu.
Jau no padomju laikiem sabiedrībā dziļi iesakņojies stereotips, ka pansionāts ir nabagmāja. Šis uzskats nav mainījies?
– Sen jau mainījies. Daudzi, pie mums ienākot, saka, – ja man būtu jāizvēlas, es gribētu dzīvot šādā aprūpes centrā. Kaut arī esmu bijusī mediķe, strādāju operāciju zālē, man nepatīk sterila vide. Man vienmēr apkārt ir daudz sīku lietiņu, pateicoties kurām, arī veidojas mājīguma atmosfēra. Protams, grūti radīt mājīgumu istabiņās, kurās ir daudz tehnisko palīglīdzekļu – staigājamais rāmis, rolators, barojamais galdiņš, podkrēsls, taču mēs patiešām cenšamies.
Kuri ir tie cilvēki, kuriem pārsvarā veras sociālo aprūpes centru durvis?
– Visdažādākie. Daļu šeit atved atkarību problēmas, daļu – veselības problēmas, bet daļu – vecums. Ir, kas tiek galā ar savām problēmām, rehabilitējas, atveseļojas un atkal atgriežas savā ierastajā vidē. Vienmēr atcerēšos gadījumu, kad meita pirmo reizi atbrauca pie mums bez mammas. Viņa sēdēja manā kabinetā un raudāja – tik ļoti sevi nosodīja, ka mamma jāved uz aprūpes centru. Mēs ilgi runājām, mēģināju pārliecināt, ka ar atvešanu pie mums viņa savam tuvākajam cilvēkam neko sliktu nenodara. Tā ir iespēja mammai būt zināmā drošībā, pieskatītai un aprūpētai.

 Gulbenes novadā teju visas slēgtās skolas ieguvušas sociālo aprūpes centru statusu. Kā vērtējat šo lēmumu?
– Savulaik pie Gulbenes novada deputātiem gāju ar lūgumu Jaungulbenes sociālās aprūpes centram rast citu mājvietu, jo toreizējā telpa, vecās slimnīcas ēka, nepavisam nebija piemērota. Un tad radās doma par Siltāju skolas apdzīvošanu, kas jau divus gadus stāvēja tukša, bet bija apsaimniekota. Par novadu apvienošanas naudu – 200000 eiro – skolā jau bija salikti logi un ievilkta centrālapkure. Tas bija pareizs lēmums – saglabāt esošo ēku, ko nevajadzēja būvēt no jauna. Neapšaubāmi, statistikas dati ir nepielūdzami, – bērnu mums ir maz, toties paaudze noveco. Manuprāt, aptuveni 60% novada iedzīvotāju jau ietilpst kategorijā 50+ gadi.
Daudzi apgalvo: tur, kur slēdz skolu, vieta paliek tukša. Tā ir?
– Skolas trūkumu izjūt ar to, ka nav jauniešu. Pati esmu izaugusi pie Jaungulbenes arodskolas, kurā savulaik mācījās 800 audzēkņu un vienmēr valdīja burzma. Mani vecāki visu mūžu nostrādāja šajā skolā, pēc tam pati vairāk nekā 20 gadus biju tur skolotāja. Protams, tur, kur ir jauni cilvēki, apkārt ir dzīvība.
Latvijā ir pansionāti ar lielāku un mazāku ietilpību. Jūsuprāt, kāds būtu optimālais klientu daudzums šādā iestādē?
– 50 klienti ir maksimums, par to esmu vairāk nekā pārliecināta. Es zinu katru savu cilvēku – kā sauc, no kurienes nāk, pazīstu radiniekus un bērnus, kuri brauc apciemot. Neliegšos, ka reizēm ikdienā laika pietrūkst, bet man sanāk ar saviem klientiem parunāt. Ja pansionātā ir vairāk par 50 iemītniekiem, tas vairs nav iespējams. Jo mazāks pansionāts, jo lielāka māju sajūta. Un otra lieta, par ko vienmēr domāju, – ja pansionātu ceļ no jauna, jātaisa mazas istabiņas. Praksē pierādījies, ka ir ļoti grūti savietot divus cilvēkus, atrast pareizo saderību, pareizās intereses un, jā, arī pareizo televizora skaņu. Cilvēkam savā istabiņā ir jāatrod sevi, bet ārpusē – kāds, ar ko parunāties.
Mūsdienu pasaule kļūst arvien modernāka, ienāk jaunas tehnoloģijas. Jūsu darbā ir kaut kas, kas gadu laikā radikāli mainījies?
– Mainījies – nē, bet radikāli uzlabojies gan. Esam tikuši pie skaistām telpām, mums ir lifts, par ko kādreiz pat iedomāties nevarējām – nesām klientus klēpī, uz sedziņas, ar ratiem un vēl nezin kā. Arī ēdienu ar paplātēm četras reizes dienā nēsājām uz otro stāvu. Tagad tas viss ir nodrošināts. Kvalitāte noteikti uzlabojusies – sakārtota medicīniskā aprūpe, daudz ko protam, mākam, daudz kas ir pieejams. Klientiem ir viens ģimenes ārsts, un tas ir ļoti labi un ērti, jo visi ir apskatīti, pārbaudīti, nozīmēta medikamentozā terapija. Savā ziņā tas arī pagarina mūžu, bet reizēm ir ļoti smagi skatīties, kā cilvēks mokās un nevar aiziet…

Lielisks piemērs visiem. Viena no vecākajām sociālā aprūpes centra iemītniecēm ir bijusī fizioterapeite Mirdzas kundze. Savā cienījamā vecumā – 96 gados – viņa ir lielisks piemērs ikvienam. Mirdzas kundze joprojām dzīvo ar pārliecību, – kas cits piespiedīs darboties, ja ne pats sevi. “Gribas jau ļoti iet un kustināt pārējos, pašai kustēties. Deviņus gadus aprūpes centrā vadīju fizioterapijas nodarbības, bet šobrīd veselība sašūpojusies. Šodien, piemēram, mugura sadomājusi sāpēt – visas dienas varēju iet un skriet, bet tagad jādomā – darīt kaut ko vai nē.” Mirdzas kundzes mazajā, mājīgajā istabiņā uz palodzes saliktas vairākas ģimenes fotogrāfijas, kuras uzlūkojot, viņa apliecina, – ģimene man tiešām ir liela. “Būs 10 gadi, kopš esmu šeit. Kas vainas? Man ļoti labi šeit vienai. Ko gribu, to daru. Gribu – guļu, gribu – skatos televizoru. Šobrīd pati ar sevi gan neesmu īsti apmierināta, jo frizūras nav, mati būtu jāsaved kārtībā. Visu mūžu esmu pieradusi pucēties, nevar nolaist degunu arī tagad,” ir pārliecināta kundzīte.

Labākā šīs mājas daļa. Emīliju Abuci aprūpes centrā zina visi, jo viņa ir viena no aktīvākajām iemītniecēm, kura visu dzīvi veltījusi savam bērnam ar īpašām vajadzībām. Jaunpiebalgā viņai bija skaists dzīvoklis, vide, infrastruktūra, baznīca un viss, ko vajag cilvēkam cienījamā vecumā. Taču 80 gados dzīve sagriezās kājām gaisā. Šobrīd Emīlijas kundzei ir 85. Viņa atnāca uz sociālās aprūpes centru, jo vajadzēja atrast vietu, kur pēc tam paliek dēls Kaspars. Emīlija spēku rod ticībā un lūgšanās, tādēļ ik ceturtdienu ar dēlu dodas uz Gulbeni, lai piedalītos katoļu baznīcas dievkalpojumā, savukārt reizi nedēļā viņa vada stundu ilgu aizlūgumu arī sava aprūpes centra iemītniekiem. Pateicoties draudzībai ar Rankas muižas īpašniekiem, Emīlija tikusi pie mājas uz riteņiem, kas novietota mazdārziņa tuvumā turpat pie pansionāta. Tur viņa konservē, taisa ēst, kaut ko uzcep, uzvāra, audzē pupas centra iemītniekiem. “Tāda man te saimniecība. Ir, ko darīt, un reizēm šķiet, ka par daudz. Bet es nemācētu šeit dzīvot, ja nebūtu, ko darīt. Man vajag sabiedrību, un es sev to atradu. Komandā esam spēks, un tā ir tā īstā rehabilitācija, nevis krāsot un zīmēt. Ar savu komandu protu sarunāt, saprotu viņus un pieņemu – jūtamies labi. Kādreiz arī sabaru, ja vajag. Nebaidīšos teikt, ka šī ir mūsu mājas labākā daļa – tie, kuri var aiziet, palīdzēt, kaut kur izbraukt,” atklāj Emīlijas kundze.

No aprūpētājas – par mediķi. Ārsta palīdze Jolanta Zviedre aprūpes namu “Siltais” par savu darbavietu sauc jau sešus gadus. Sākumā viņa sāka darbu kā aprūpētāja, tad dzīve pamainījās un bija iespēja atkal mācīties. Pašvaldība maksāja stipendiju mediķiem, kuri plānoja strādāt pašvaldības iestādēs, un Jolanta izmantoja šo iespēju: “Un te nu es esmu – tagad jau kā mediķe. Darba, protams, pietiek, bet man patīk tas, ko daru. Telpa mums liela, plaša, ērti var iebraukt ar ratiņkrēslu, ir kušete. Padomāts, lai ērti gan klientam, gan speciālistam.”

Kā un vai mainījusies pagasta dzīve kopš skolas slēgšanas?

 Anitra Markoviča, Līgo pagasta bibliotēkas vadītāja: – Labi ir tas, ka slēgtās skolas ēka neaizgāja postā, nestāv tukša un nav izdemolēta. Ir pēctecība. Latvijā cilvēki noveco un vietu pansionātos katastrofāli pietrūkst, tā tiešām ir problēma. Savukārt, ja runājam par skolām, saprotams, ka bērnu nav. Neliegšos, ka pirmajos gados pēc skolas slēgšanas man viņu ļoti pietrūka – kā bibliotekāre to izjutu ļoti, jo regulāri braucu uz skolu, strādājām, darbojāmies, organizējām pasākumus. Bet tāda ir mūsu valsts politika un skarbā realitāte. Droši vien drīz vairs Latvijā nebūs apdzīvotas vietas, kurā neaizslēgs skolu, tad bibliotēku. Tā tas diemžēl ir visur. Ir ģimenes, kas aizbraukušas no Latvijas, ir, kas pārcēlušās dzīvot uz citu vietu. Lielākā daļa bērnus aizsūtīja mācīties uz lielāku skolu Cesvainē, citi izvēlējās Gulbīša skolu tepat Gulbenes novadā. Nākamgad arī tās vairs nebūs, tad būs jābrauc uz Gulbeni vai Cesvaini. Līdz ar skolas slēgšanu zūd kopienas sajūta, jo vecāki, skolotāji, bērni, pasākumi rada piederības sajūtu dzimtajai vietai, pagastam, skolai. Uz kuru pusi iet dzīve pēc divām novadu reformām un pārmaiņām? Es neizteikšos... Pagasta pārvaldniekam jau pirms pāris gadiem teicu, ka pienāks brīdis, kad kartē būs tikai punktiņš – šeit bija Līgo ciems vai Līgo pagasts. Diemžēl…
Ina Dzene, Līgo pagasta iedzīvotāja: – Protams, skolas aizslēgšana pagasta dzīvi ir ietekmējusi. Taču vēl vairāk (ne uz to labāko pusi) tas ietekmējis pašu bērnu un vecāku dzīvi. Redzamākā puse ir aktivitātes un dinamisma zudums pagasta dzīvē. Vairs nav interesantu skolēnu projektu, koncertu, teātru un sporta pasākumu. Samazinājies arī cilvēku resurss. Tie, kuri zaudējuši iespēju strādāt vietā, kur dzimuši un dzīvojuši līdz šim, pārcēlās uz pilsētām vai aizbrauca meklēt darbu ārzemēs. Ar dažādiem iznīcinošiem politiskiem lēmumiem, aizslēdzot skolu, pasta nodaļu vai apvienojot vairākus pagastus vienā, tiek samazinātas jau tā niecīgās darbavietas laukos. Netiek radītas arī jaunas. Šie apstākļi neveicina jaunatnes atgriešanos. Patlaban svarīgākais ir nauda un no tās izrietošā skolu optimizācija, neskatoties uz sekām. Tas gan notiek visā Latvijā. Jaunieši, un ne tikai, spiesti pamest laukus. Sabiedrība noveco, tādēļ arī slēgtās skolas pārtop par pansionātiem. Cik zinu, arī blakus pagastos slēgtajās skolās ierīkoti pansionāti. Protams, varētu jau sapņot, ka būtu bijis labi tur atvērt kādus radošos centriņus, bet nebūs jau kam, nebūs, kas tos apmeklē. Arī veciem cilvēkiem kaut kur ir jāpaliek. Pašlaik laukiem jāpārdzīvo smags laiks, taču esmu pārliecināta, – Latvijas laukiem vēl būs liela loma un, par spīti visam, drīz notiks to atdzimšana.
Uldis Doņuks, Līgo pagasta pārvaldes vadītājs: – Tā ir patiesība, kurai nevar nepiekrist – līdzko nav skolas, tā pamazām progress iet uz leju. Tas varbūt nenotiek uzreiz, jo sākumā skolēni vēl piedalījās kultūras, sporta, citos pasākumos, bet, tiklīdz aizgāja uz citu skolu – Gulbīti, Cesvaini vai Gulbeni, viņiem savā starpā zuda sasaiste, piederības sajūta savai kopienai. Jā, sejā skolēni viens otru pazīst, bet ikdienā katrs savā skolā, katram savas intereses un satiekas vairs varbūt tikai pagasta svētkos. Agrāk to kilometru uz skolu visi gāja kājām, pa ceļam runājās, izskraidīja grāvjus, satika zemniekus, strādniekus. Tagad pulksten 7 no rīta pusaizmiguši iesēžas autobusā, viņus kaut kur aizved, tad atved. Man ir bažas, ka šādā veidā zūd lokālais patriotisms. Un vēl – līdz ar skolotāju aiziešanu arī inteliģences vairs tikpat kā nav, un tas jau arī nosaka pieprasījumu kultūrā, bibliotēkā un citās jomās. Šī ir ne mazāk svarīga nianse. Tagad slēgto skolu vietā ierīkoti sociālās aprūpes centri. Es par to priecājos vai nē, tas ir cits jautājums. Labāk, protams, nekā nekas, kaut gan gribētos kaut ko jaunu un perspektīvu, attīstību veicinošu. Pozitīvi tas, ka cilvēkiem ir darbavietas, ir kolektīvs, ēka neiet postā. Un, kā redzam, ir arī pieprasījums.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1912052955883609