Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas... (28.06.2024.)

Taisnība var būt tikai viena (1960.-1969.g.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

1960.- 1961.gads. Pirmajā 1960.gada “Balvu Taisnības” numurā lasāms, ka 11.janvārī atklās Tilžas internātskolu, savukārt 9.janvārī uzzinām, ka Viļakā atklāts Balvu rajona rūpkombināta sadzīves pakalpojumu paviljons. 24.aprīlī rajonu pāršalc vēl viena laba ziņa – Viļakas vidusskolas 9.klases skolniece Virginija Zondaka 500 metru skrējienā izcīnīja republikas čempiones titulu. 23.jūnija numurā pirmo reizi “Balvu Taisnības” pastāvēšanas vēsturē ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēti Līgo svētki. Ar lepnumu 30.augustā “Balvu Taisnība” raksta par bērzpiliešiem, kuriem izdevies izaudzēt kukurūzu 3,40 metru garumā. Rudenī Balvos nodeva ekspluatācijā universālveikalu, apjomīgi remonti notiek Viļakas linu fabrikā, kurā valsts ieguldīja ap 200 000 rubļu. Augšupeja vērojama arī citās sfērās. 6.oktobra “Balvu Taisnībā” stāstīts par jaunuzcelto Kupravas skolu. Tāpat celtniecība uz beigām rit Vecumos, kur top jauna divstāvu ēka blakus dzelzceļa līnijai. Novembrī Cesvainē darbu uzsākusi televīzijas retranslācijas iekārta – balveniešiem pirmo reizi vēsturē ir iespēja skatīties televīzijas raidījumus no Rīgas un Ļeņingradas. Savukārt 1961.gads sākas steidzīgi. Avīze informē, ka 2.janvāra rītā Balvu kinoteātris “Aurora”, kur atradās naudas apmaiņas punkts, atgādināja bišu spietu. Līdz pulksten 12 pret jauno naudu bija apmainīti apmēram 15 tūkstoši rubļu vecās naudas. 21.janvārī rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā apstiprināja budžetu 1961.gadam, kas paredzēja komunālo pakalpojumu darbnīcu, maizes ceptuves, viesnīcas un veļas mazgātuves celtniecību Balvos, internātu celtniecību pie Bērzpils un Tilžas internātskolas, Vīksnas un Stacijas 7-gadīgo skolu celtniecību, pārtikas veikala celtniecību Steķintavā, kā arī veikalu celtniecību lauksaimniecības artelī “Avangards”, Rekavā, Susājos un Medņos. Pavasarī darbaļaudis gatavojas vietējo padomju vēlēšanām un “Balvu Taisnība” lasītājiem atgādina, ka padomju vēlēšanu sistēma ir visdemokrātiskākā pasaulē. 1.maijā publicētas lielākās jaunceltnes rajonā – putnu pārstrādāšanas ceha fotogrāfija, bet 6.maijā lasāms paziņojums, ka Ziemeļlatvijas partizānu pieminekļa atklāšana 9.maijā Balvos nenotiks (pieminekli atklāj 11.jūnijā, kad Balvos notiek dziesmu svētki). Jūnijā “Balvu Taisnība” par Līgo svētkiem neraksta ne pušplēsta vārdiņa, acīmredzot tos aizstājot ar Padomju jaunatnes dienu, jo visā rajonā organizē Pilngadības svētkus. 1961.gada nogalē “Balvu Taisnība” arvien vairāk un biežāk publicē materiālus, kas pienāk no augšas – partijas, brālīgo zemju žurnāliem, TASS utt.

1962.-1963.gads. Rajonā ēku būvniecība notiek pilnā sparā. 3.februārī jaunajās telpās bērnus uzņēma Vīksnas 8-gadīgā skola, bet 6.februārī celtnieki informēja, ka rajona kolhozos 1962.gadā jāuzceļ 12 liellopu kūtis 1120 liellopiem, 5 cūku kūtis 1830 cūkām un 3 putnu kūtis 11500 putniem. Šajā laikā notiek arī vēsturiskas kļūdas. 8.februārī “Balvu Taisnība” iznāca ar kārtas numuru 1832, bet jau nākamais laikraksts – 1383. Šo kļūdu pusgadsimtu neviens nepamanīja, tādējādi vēsturi apkrāpjot par 449 numuriem. 1.martā “Balvu Taisnība” skaidro, ka Staļina personības kults bija liels šķērslis padomju sabiedrības attīstībai. Populāras tolaik kļūst literārās tiesas bibliotēkās, piemēram, aprīlī rajona bibliotēkā lasītāji spriež par Z.Skujiņa romāna “Kolumba mazbērni” varoņiem. Literārās tiesas gaitā izskatīja un nosodīja negatīvo personu rīcību un dzīvesveidu. Pēdējais “Balvu Taisnības” numurs – Nr.1461 – iznāca 1962.gada 12.maijā, kurā lasāms: “Ar šī gada maiju tiek likvidēts rajona laikraksts “Balvu Taisnība” un organizēts Latvijas KP Centrālās komitejas un Ministru Padomes laikraksts “Vaduguns” pie Balvu rajona kolhozu un padomju teritoriālās pārvaldes. Iestāžu, uzņēmumu, saimniecību, sabiedrisko organizāciju, lasītāju un citas pretenzijas pieņems līdz šī gada 26.maijam. Pretenzijas pēc 26.maija netiks ņemtas vērā.” Pirmais laikraksta numurs ar jauno nosaukumu “Vaduguns” iznāca 1962.gada 17.maijā un saturā un noformējumā ne ar ko neatšķīrās no “Balvu Taisnības”. 19.maijā rajona prokurors S.Žilinskis iedzīvotājus informē, ka vienai ģimenei atļauts saņemt mazdārziņu līdz 0,15 hektāriem. Laikraksta slejās parādās arvien vairāk reliģiju nomelnojošu rakstu. 1963.gada sākumā ik pirmdienu un ceturtdienu pulksten 9.30 radio reproduktori rajona teritorijā atskaņo ziņas, kas vienmēr sākas ar trim vārdiem: “Uzmanību! Runā Balvi!” Kā vēsta “Vaduguns”, rajonā ir 4 500 reproduktori. 6.martā Balvu kultūras namā notika pirmā sieviešu konference – 200 delegātes no ražošanas pārvaldes kolhoziem, padomju saimniecībām, iestādēm, organizācijām un skolām sprieda par bērnudārza nepieciešamību Steķintavā. 20.jūlija numurā laikrakstā lasāms: “Padomju Latvijas tankkuģu flote saņēmusi jaunu okeāna kuģi “Baldone”, kas ieradies Rīgas jūras tirdzniecības ostā. Pašlaik Gdanskā beidz “Baldonei” līdzīga tankkuģa “Balvi” būvi.” Priecīgs notikums notiek 23.augustā, kad Rugājos atklāj jauno bērnudārzu, savukārt 3.oktobra laikrakstā lasāms raksts “Jauna gaismas pils Krišjāņos”, kur mācīties varēs 200 bērni. Laikraksts joprojām maksā 2 kapeikas. 

1964.gads. Jaungada priekšvakarā nodeva ekspluatācijā jauno Balvu dzelzceļa stacijas ēku, bet 1.janvārī “Vaduguns” informēja, ka no Rīgas jūras tirdzniecības ostas pirmajā reisā devies jaunais Latvijas tankkuģis “Balvi”. Tas ir vairāk nekā 180 metrus garš un spēj uzņemt vairāk nekā 18 tūkstošus tonnu šķidrā kurināmā. Janvārī rajona padomes kārtējā sesijā deputāti sprieda, ka jāsamazina skolu skaits, savukārt martā lasāma sensacionāla ziņa, proti, Broņislavs Kļanskis Ploskenas ciemā nomedījis ērgli, kura spārnu platums sasniedza vienu metru 86 centimetrus. Pavasarī visā rajonā notiek “Vaduguns” lasītāju konferences. Savdabīgs ir 1.maija numurs, kas veltīts Darbaļaužu svētkiem. Tajā atrodama Viļakas vidusskolas 10.klases meiteņu kopbilde, informācija, ka Balvos nolaidusies lidmašīna, kā arī vēstījums, kādi izskatīsies Balvi 1970.gadā. Rudenī “Vaduguns” raksta, ka mācības jaunuzceltajā Tilžas vidussskolā uzsāka tilžēnieši, savukārt 15.novembrī informē, ka Balvos notika 1964.gada naudas un mantu loterijas septītā izlaiduma laimestu izloze. Novembrī izdeva dekrētu par maksimālo lopu skaitu, kāds var būt Padomju Latvijas teritorijā dzīvojošo pilsoņu personiskajā īpašumā – pilsoņiem uz ģimeni: ne vairāk kā viena govs un viens jaunlops, neskaitot attiecīgajā gadā dzimušos teļus; viena cūka, vecāka par sešiem mēnešiem; trīs aitas vai kazas, vecākas par gadu, ar jēriem un kazlēniem.
1965.gads. Gada sākumā “Vaduguns” informē, ka rajona vietējās padomēs strādā 901 deputāts, bet 476 sabiedriskajās organizācijās strādā 3 377 aktīvisti. Uz katriem 1 000 rajona iedzīvotājiem ir 10,5 ārsti un 10,6 slimnīcu gultas vietas. Izaugsme turpinās. Žīguru strādnieku ciematā ekspluatācijā nodotas sadzīves pakalpojumu darbnīcas, kur jaunajā paviljonā izvietotas šuvēju, kurpnieku darbnīcas, pulksteņmeistars, arī frizētava. 2.martā Balvos ciemojas aktrise Vija Artmane, kura, kā vēsta “Vaduguns”, pirms dažiem gadiem jau spēlējusi uz šī kultūras nama skatuves. 23.marta “Vaduguns” veltīta iznākušajam 2000.numuram un ir savādāka, kā ierasts. 18.maijā A.Bužas raksts “Maša atrada māti” saviļņo visu Balvu rajonu. Kā nu ne, ja balvenietei Marijai Suikovai izdevās atrast māti Gorkijas apgabalā, ko viņa nebija redzējusi 18 gadus. Priecīgs balveniešiem ir maijs un jūnijs, jo pilsētā beidzot pieejama gāze. Savukārt septembrī pamanāmi raksti ar šokējošiem nosaukumiem, piemēram, “Diemžēl tu esi zaglis, Ādolf!”, “Kur noved bezatbildība” u.c. Kā izrādās, kādai kolhozniecei nācās samaksāt kolhozam 431 rubli, jo it kā viņas dēļ nobeidzās 50 aitas. 23.oktobrī Viļakā atklāja Tadeuša Kaļāna ielu.
1966.gads. 8.janvārī sanāk partijas rajona organizācijas VIII konference, kurā tiek ziņots, ka rajonā sākta sadzīves pakalpojumu paviljona, valsts bankas, kafejnīcas–restorāna, skaitļošanas stacijas, tipogrāfijas, bērnudārza, 45 dzīvokļu mājas un citu objektu celtniecība. 1.februārī Balvos atklāj otro pilsētas autobusu satiksmes līniju. Līdz tam autobuss kursēja tikai vienā maršrutā – Balvu stacija–gaļas kombināts. 19.un 20.februārī Balvu rajona ātrslidotāji izcīnīja 10.vietu 26 komandu konkurencē. 23.aprīļa avīzes rakstā “Kā pasakā” “Vaduguns” stāsta, kā veicies kādai Viļakas patērētāju biedrības sabiedriskās ēdināšanas pārzinei, kurai bija uzdots nokaut 10 cūkas: “...Pēc akta sastādīšanas atklājās, ka 10 cūkām bijušas tikai 8 galvas, 29 kājas, bet dažas cūkas dzīvojušas bez aknām...” Maijā Balvu komjaunieši par godu VĻKJS XV kongresam Balvu ezera dienvidu krastā iestāda 3 hektārus lielu parku un par godu 1.maijam PMK Balvu iecirkņa celtnieki nodeva ekspluatācijā jauno divstāvu dzīvojamo māju Balvos, Revolūcijas ielā 19. Priecīga ziņa arī 8.jūnijā, jo Balvos svinīgi atklāja jauno universālveikalu, kuru pirmajā dienā apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku. Rudenī un gada nogalē neizpalika raksti par labo ražu, savukārt novembrī Balvos nodeva ekspluatācijā vēl vienu daudzstāvu dzīvojamo namu (iepretim universālveikalam) un automātisko telefonu staciju. Gada pēdējos numuros laikrakstā lasāmi solījumi, ka 1967.gadā palielināsies strādnieku un kalpotāju algas. Bet, kamēr palielinājuma nav, ir iespēja laimēt loterijā. DOSAAF auto-moto loterijā Moskviču laimēja sadzīves pakalpojumu galvenais inženieris Ļ.Zaborovskis. Vēl mūspuses ļaudis laimēja vienu Zaporožecu, motociklus ar blakusvāģiem, 2 motociklus bez blakusvāģiem un 2 motovelosipēdus.
1967.gads. 10.janvārī, pamatojoties uz LPSR Augstākās padomes dekrētu par Alūksnes, Jelgavas, Limbažu, Stučkas un Ventspils rajona izveidošanu, Balvu rajons zaudēja Liepnas un Mālpils ciemu padomju teritoriju, kā arī padomju saimniecības “Bērzpils” zemes gabalu 8,1 ha platībā. Aprīlī Balvos viesojās Latvijas PSR Akadēmiskā drāmas teātra aktrise, republikas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, kinoaktrise Elza Radziņa. Pirmajā dienā aktrise piedalījās rajona sieviešu konferencē, otrajā – apmeklēja Balvu vidusskolu. Oktobra svētku priekšvakarā Viļakā nodeva ekspluatācijā jaunu pārtikas preču veikalu. Savukārt 19.novembrī Balvos notika LPSR naudas un mantu loterijas 7.izlaiduma laimestu izloze.
1968.gads. Janvāra pirmajos numuros laikrakstā lasāms, – partijas rajona organizācijas IX konferencē ziņots, ka vislabākos rezultātus ražošanā panācis Balvu gaļas kombināts, kas savas saistības izpildījis par 107,7%. 22.februārī uz Brāļu kapiem Balvu parkā pārved vienpadsmit Sarkanās Armijas kritušo karavīru pīšļus. Marta nogalē laikraksts informē, ka pēc kara Balvos bija palikušas apmēram 100 vienstāva dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja ap 1000 iedzīvotāju. Tāpat lasītāji uzzināja, ka Balvu pilsētas dienvidu pusē (Partizānu ielā) ekspluatācijā nodoti divi piecstāvu nami un turpat uzcels lielu sporta zāli, viesnīcu un vairākus daudzstāvu dzīvojamos namus. Pavasarī Kupravā uzsāka būvēt drenu cauruļu rūpnīcu. 14.maija numurā publicēts Latvijas PSR Ministru padomes lēmums Nr.31 par Lielā Tēvijas kara varoņa Fjodora Sirotina vārda piešķiršanu Tilžas vidusskolai. Šis ir laiks, kad sāk trūkt darbaroku, parādās sludinājumi ar aicinājumu darbā. 16.jūnijā Balvos notika Tautu Sadraudzības svētki, bet jūlija sākumā noslēdzās TV organizētās pilsētu Preiļi-Balvi sacensības, kuru rezultāts 38:34 Balviem par labu. 8.oktobrī vēl viens vēsturisks fakts – “Vaduguns” pirmo reizi publicēja TV programmu. Oktobrī-novembrī ekspluatācijā nodod Žīguru kultūras namu, kas, kā uzsver laikraksts, ir skaista velte Oktobra svētkos. Gada nogalē vairums “Vaduguns” numuru iznāk uz vienas lapas un joprojām maksā 2 kapeikas.
1969.gads. Jaunajā gadā Balvos sāka darbu jauns uzņēmums – jaunorganizētais Ceļu celtniecības rajons. 11.janvārī lasāma informācija, ka rajonā strādā 579 skolotāji, 50 ārsti, 86 feldšeri un 123 medmāsas. Janvārī Balvu universālveikala rūpniecības preču nodaļā pārdevējas pirmo reizi sāka strādāt ar kases aparātiem. Rajona laikrakstu tolaik lasa 7 500 ģimenēs, visaktīvākais ārštata autors ir Fricis Lasis. Februārī publicēts raksts “Un kā jums garšo?” par Balvu gaļas kombinātā izstrādāto “Balvu desu” – 1969.gadā kombinātā ražoja 59 desu izstrādājumus. Jauninājumus ieviesa arī rajona sadzīves pakalpojumu kombināts – tur no adījumu atgriezumiem sāka ražot svīterus (cena 12-15 rubļi). Februārī Balvos notika zemledus makšķerēšanas sacensības, kurās piedalījās 16 komandas ar 48 dalībniekiem. 1969.gadā turpinās aktīva būvniecība – uzsāka Viļakas autobusu stacijas, 12 dzīvokļu mājas Baltinavas un Vīksnas skolotājiem, 8 dzīvokļu namu Vīksnas padomju saimniecības darbaļaudīm būvniecību no keramzīta blokiem, kā arī turpināja graudu noliktavas būvniecībā Kurnā. Balvos tolaik dzīvoja 4 700 iedzīvotāju. Pavasarī republikas meistarsacīkstēs klasiskajā cīņā čempiona titulu un zelta medaļu izcīnīja Balvu vidusskolas 11.klases skolēns Māris Kozlovskis. 20.martā Balvos sāka darbu apbedīšanas birojs. Laikraksts vēstīja: “...birojs dos sēru runu teicējus, deklamētājus, varēs izvēlēties sēru melodijas, kas ierakstītas magnetafona lentē, un sniegs citus pakalpojumus...” 22.aprīlī tēlnieks Juris Mauriņš veido Ļeņina pieminekli, kuru Balvos uzstādīs 1970.gadā. 28.septembrī Viļakas mototrasē “Baltais briedis” pirmo reizi notika laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņa motokrosā, bet 29.septembrī Balvos viesojās Rīgas estrādes orķestris Latvijas PSR Nopelniem bagātā Raimonda Paula vadībā. Rudenī uzsāka divu sabloķētu piecstāvu māju būvniecību Revolūcijas ielā, kur, kā vēsta laikraksts, vienas mājas apakšējais stāvs būs atvēlēts aptiekai un optikas veikalam.

Baznīcā gāja arī tad, kad nedrīkstēja

Padomju vara pielika daudz laika un pūļu, lai grautu kristīgās baznīcas ietekmi, un jo īpaši tas bija jaušams laikā no 1960. līdz 1970.gadam, kad laikraksta “Balvu Taisnība” slejās, kas 1962.gada 17.maijā pārtapa par “Vaduguni”, parādījās arvien vairāk ķengājošu rakstu par reliģiju. Pret mācītājiem tika vērsts spēcīgs ideoloģisks un sociāli politisks trieciens. Piemēram, baznīcas kristību rituālam tika pretstatīts Bērnības svētku rituāls; iesvētību vietā ieviesa Pilngadības svētkus; baznīcas laulību vietā – laicīgās laulības dzimtsarakstu nodaļā; baznīcas kapusvētku vietā tika kultivēti mirušo piemiņas brīži, kā arī laicīgās izvadīšanas. Šajā laikā garīdznieka darbs prasīja īpašu drosmi un neatlaidību, saskaroties ar ierobežojumiem, ko viņu darbam radīja padomju vara. Kā un vai garīdznieki tika galā ar šo spiedienu un kā draudžu dzīve mainījusies mūsdienās, saruna ar Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas prāvestu GUNTARU SKUTELU.

60.-70.gadi baznīcai bija viens no smagākajiem pārbaudījumiem, jo padomju vara noliedza reliģiju kā kaut ko postošu un sliktu. Daudzas baznīcas stāvēja tukšas… Kā bija Viļakā?
– Es teiktu, ka Viļakai smagākais posms bija karš – 1940.gadi, kad baznīcas torņos sēdēja izlūki. Tāpēc mēs arī tagad ik pa laikam kāpjam tornī un skatāmies, kā baznīcas ēkai izdevies šo laiku to izturēt. Paldies Dievam, tā ir izturējusi! Un tas viss, neskatoties uz to, ka baznīcu apšaudīja ar lādiņiem un cita veida munīciju, bet pēc tam to neļāva remontēt līdz pat 1972. vai 1973.gadam. Bija dzirdēts gan par kapeņu izlaupīšanu, ko pēckara gados darīja daži labi karavīri, gan par citiem atgadījumiem. Bet izaicinājumu netrūka nevienos laikos. 60.-70.gados, lai arī padomju vara neļāva apmeklēt dievnamu, baznīca tomēr bija atvērta. Daudzi izvēlējās to darīt ļoti diskrēti, pa kluso, vai arī aizbrauca uz citu vietu, kur nebija atpazīstami.
Tā laika likumi aizliedza bērnu reliģisko apmācību – par to draudēja sods. Mācītājiem bija aizliegta publiska Dieva vārda sludināšana ārpus baznīcas. Taču, neskatoties uz to, atradās mācītāji, kuri Dieva vārdu mācīja nelegāli, rēķinoties ar represijām.
– Bija dažādi veidi, kā likumu apiet ar līkumu. Piemēram, mūsu bīskaps Duļbinskis, kurš apbedīts Viļakas baznīcas dārzā, ik pa brīdim tomēr kaut ko pamudināja. Svarīga bija šo garīdznieku pārliecība ar ticību labajam un garīgais spēks. Patiesībā cilvēkam pats trakākais nebūt nav nāve, bet gan bezrūpība vai ļaunums, ko viņš var nodarīt. Šajā laikā daudzi garīdznieki, kā arī vietējie iedzīvotāji nebaidījās riskēt ar savu dzīvību, lai nodotu tālāk ticību un labo vēstījumu. Visiem bija skaidrs, kāda ir realitāte un kas ir tas ļaunums. Tāpat arī mūsdienās. Ir gadījumi, kad cilvēks mēģinās darīt ļaunu, un kāds noteikti uzķersies, jo noticēs. Bet pēc tam jau saprot, kas ir kas. Padomju laikos arī vecvecāki man teica, – dēliņ, tev skolā var mācīt daudz ko, bet tu pats saproti, esi uzmanīgs, neriskē, nemēģini katru pārliecināt.
Toreiz sistēma turējās uz bailēm, kas ir viens no efektīvākajiem un sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem, un meliem. Tas “strādāja”?
– Skatoties uz to, kas šobrīd notiek Krievijā, redzam, ka vēsture atkārtojas. Bailēm tomēr ir liels spēks, bet šis spēks nav uz ilgu laiku. Protams, arī pie mums pietiktu ienākt vienam labam līderim, kurš spētu atrast tos vājos punktus, un viss notiktu. Laiks dara savu un, kā teicis Jēzus, – ja tas nav no Dieva, tas agri vai vēlu aizies. To lieliski apliecina arī pasaules vēsture, kurā redzam – lai kādas būtu impērijas, neviena no tām nav mūžīga. Un šeit jau arī ir tikai viens jautājums: kad tas notiks? Bailes nekad nav bijis auglīgākais instruments, jo mēs ticam mīlestības spēkam, kurš gatavs arī upurēt sevi. Bailes nekad sevi neupurēs, un tieši tas arī nostrādā. Runājot par bailēm, ir vēl viena interesanta lieta. Ik pa brīdim mēģināju uzrunāt Viļakā dzīvojošos cilvēkus, kuri atradās izsūtījumā. Vēlējos, lai pastāsta par piedzīvoto, bet viņi to darīja nelabprāt. Atkal bija jaušamas nelielas bailes, ka tas, kas piedzīvots, varbūt tomēr var atgriezties. Savu lomu, protams, nospēlēja arī negatīvās atmiņas.
Daudz dzirdēts par cilvēkiem, kuri padomju gados ar bloknotu un pildspalvu stāvēja pie baznīcas durvīm, lai pierakstītu un noziņotu par tiem, kuri iegājuši dievnamā. Bet pēc gadiem viņi paši kļuvuši par aktīvākajiem baznīcas apmeklētājiem.
– Tā notika. Tas bija liels izaicinājums baznīcai. Daudzi no tiem, kuri savulaik bija vajātāji, kuri aizliedza un darīja sliktu, pēc tam mainīja ādu un kļuva par pozitīvajiem tēliem un aktīvākajiem draudzē. Taču tas nav nekas dīvains. Bībelē ir gadījums ar Pāvilu jeb Saulu, kurš, mainot savu dzīvi no negatīvā uz pozitīvo, pat mainīja vārdu. Iepriekš Sauls bija nogalinājis daudzus kristiešus, bet beigās palika par Pāvilu un tāda veidā mēģināja izpirkt vainu par to, ka dažādu apstākļu dēļ bija izdarījis šos noziegumus. Tāpēc nekad nevaram pateikt, ko kurā brīdī neapzināti vai dažādu apstākļu dēļ varam izdarīt.
Iespējams, arī šie cilvēki labo savas pagātnes kļūdas?
– Tieši tā, lielākā daļa arī cenšas to darīt. Un tas ir paradokss, ne tikai par Viļaku runājot. Man pašam nācies saskarties ar cilvēkiem, par kuriem teikts Svētajos Rakstos – tas, kurš daudz grēkojis, pēc tam arī ļoti mīl. Un daži tiešām ir tik aktīvi, ka jāpiebremzē, lai nepārdeg. Viņi gatavi izpirkt savu vainu.
Padomju varas gados mācītājam bija ļoti jādomā par to, ko runā no kanceles… Kā ir šobrīd?
– Tagad varam runāt visu, taču uzskatu, ka tas nav pareizi. Tomēr jāatceras, ka garīdznieka brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība. Jā, man arī nācies saskarties ar situācijām, kad cilvēks saka, – jums vajadzētu vairāk komentēt konkrētu procesu vai politiskos jautājumus. Un es atbildu, ka to nedarīšu, jo neuzskatu par pareizu. Katram garīdzniekam tagad ir vairāk brīvības veidot savu harizmu. Viens runā ļoti praktiski, otrs – elementāri, trešais mēģina iet dziļumā. Bet es teiktu, ka mūsdienās garīdzniekam jābūt vēl uzmanīgākam, jo laiki vairs nav tik vienkārši. Cilvēki dažādi, uzskati arī. Mans uzdevums ir mēģināt satuvināt vairākus skatpunktus un tad izkristalizēt caur Bībeli un Svētajiem Rakstiem. No vienas puses ir ļoti vienkārši, jo mūsu Svētie Raksti runā par cilvēku savstarpējām attiecībām vienam ar otru un Dievu. Bet problēma ir sasaistīt Bībeli ar mūsdienu laika garu. Kādreiz no cilvēkiem esmu dzirdējis, ka pirms 50 gadiem bija tā, un viņi gribētu, lai arī tagad ir tāpat. Bet baznīca vienmēr ir dinamiska, un šo dinamiskumu tā mēģina ielikt savā būtībā un ticībā.
Mūsdienu pasaule kļuvusi digitalizēta. Dievkalpojumus var noskatīties arī televīzijā vai internetā.
– Iešana uz baznīcu tomēr ir fiziska lieta. Mēs nesakām, – es tev aizsūtīšu digitālu kūciņu, esi laimīgs! Apsveikšu cilvēku klātienē, bet, ja nav iespējas, piezvanīšu vai uzrakstīšu skaistu īsziņu. Tas parāda mūsu mīlestību. Ja man ir iespēja, es apmeklēju baznīcu. Ja nav, paldies Dievam, tagad ir vidusceļš – varu būt klātesošs digitālā veidā. Taču fiziskā klātbūtne tomēr svarīga, jo tā ir socializēšanās, svētība. Cilvēks noklausās dievkalpojumu digitāli, bet nesaņem sakramentu, nepieiet pie grēksūdzes. Tikpat svarīga ir arī komunikācija. Pat psihologi uzskata, ka cilvēkus jāmēģina piesaistīt pie kādas grupas – vienalga, tajā ir divi vai četri cilvēki. Jājūtas kaut kam piederīgam, jo tomēr telefons un digitālā pasaule paredz sava veida riskus. Bet tomēr reālā klātbūtne ir neaizstājama.
Ir cilvēki, kuri dievnamos iegriežas tikai Ziemassvētkos. Varbūt arī baznīcai vajadzīgs sava veida šovs?
– Ir kolēģi, kuri teikuši, ka šovs ir kaut kas negatīvs. Bet tas nav šovs tādā izpratnē. Drīzāk tas ir piedāvājums ar citu nosaukumu, izpratni, ar kaut ko jaunu. Kad cilvēks atnāk uz dievkalpojumu, viņš ir spiests uzvesties atbilstoši vispārpieņemtām normām. Bet ekskursijas laikā baznīcā viņam ir iespēja pataustīt baznīcas sienas ķieģeļus, uzzināt vēstures faktus un daudz ko citu. Un varbūt tieši tas arī uzrunā. Baznīcai jāmēģina dažādot savu garīgo ēdienu – tas nevar būt tikai vienveidīgs. Protams, nevajag ieiet otrā galējībā un baznīcu izmantot jebkādiem mērķiem. Pirms kāda laika Viļakas baznīcā notika šaha turnīrs, kas arī bija izaicinājums. Ja baznīcu nevaram piepildīt ar dievkalpojumiem, varbūt to var izdarīt savādāk? Šahs ir spēle, kas prasa klusumu, koncentrēšanos, bet baznīca ir viena no labākajām vidēm, kur ir šis klusums, dievbijība un cieņa. Arī mācītājs Andrejs Mediņš cenšas parādīt, ka baznīca nav tikai lūgšanu vieta, bet arī sava veida centrs. Tā ir sirds, kas apzīmē daudz ko vairāk nekā tikai asinsrites sistēmu. Baznīca nav vieta, kur tikai atnākt un palūgties. Vajadzības gadījumā tas ir drošs patvērums, kurā var gan smelt spēkus, gan iegūt ko jaunu. Daudzos mazos ciematiņos un pilsētās slēdz skolas, kultūras namus, bet dievnamam būtu jāpaliek līdz ar pēdējo cilvēku, kur kūsātu enerģija un dzīvība. Vienam tā ir drošības sajūta, citam – pārdabiskā sajūta. Tam visam šajā punktā vajadzētu saplūst.
Kāds no mācītājiem izteicies, ka draudzēm pastāv risks reiz izmirt. Tas ir reāls scenārijs?
– Šāds risks jau pastāv ilgāku laiku, un šobrīd to ļoti labi redzam Rietumeiropā. Taču Āzijā un Āfrikā gluži otrādi – vērojama pretēja tendence. Nesen portālā “Facebook” bija redzama vizitācija Janču baznīcā, kurā no latviešu garīdzniekiem četri bija melnādainie – trīs no Nigērijas un viens no Indijas. Protams, Latgalē vēl nē, bet Rīgā jau tuvāko gadu laikā viņi būs pilntiesīgi katoļu garīdznieki, kuri aprūpēs vairākas baznīcas. Ir grūti to tagad iedomāties, bet Latvijai patiešām trūkst garīdznieku.

Vienmēr kustībā. Priesteris Guntars Skutels (pirmais – no labās) vienmēr atvērts cilvēkiem – dzied, vada ekskursijas, darbojas ar jauniešiem, uzņem ikvienu, kurš iegriežas Viļakas katoļu dievnamā.

Uzticīga laikrakstam līdz mūža galam

“Savu dzīvi bez “Vaduguns”, kura sākumā bija “Balvu Taisnība”, nemaz iedomāties nevaru. Stingri esmu nolēmusi, – kamēr vien dzīvošu, avīzīti abonēšu. Tas nekas, ka acis vairs dienas gaismu nerāda un burtus salasīt nemaz nespēju. Laikam jau tomēr ieradumam pārāk liels spēks,” teic viena no “Vaduguns” zelta fonda lasītājām, balveniete KORNĒLIJA LIZINSKA. Neskatoties uz to, ka jau iesoļojusi 93.gadskārtā, viņa joprojām palikusi uzticīga laikrakstam, kuru abonē kopš pirmās tā iznākšanas dienas.

Lūgta pastāstīt par sevi un darba mūžu, Kornēlija smagi nopūšas, apliecinot, ka dzīve nav bijusi viegla un rozēm kaisīta. Viņas mamma ilgus gadus slimoja, bet tēvs nomira vēl pirms mammas aiziešanas aizsaulē. Un pienāca diena, kad, būdama jauna meitene, Kornēlija palika ar mazu māsu uz rokām. Viņa atminas: “Mēs palikām kā putni bez spārniem. Dzīvojām tēva mājā Balvu pagastā aiz Salmaņu kapiem, māsa tikko bija sākusi iet skolā – viņai bija seši vai septiņi gadi, pašai dzīves pieredzes nekādas. Ne mums bija ko ēst, ne ko mugurā vilkt, ne malkas. Nekā! Vienu ziemu pat māsu skolā nepalaidu, jo nebija, ko vilkt mugurā. Toreiz kaimiņš uzrakstīja iesniegumu sociālajai nodaļai, lai mums palīdz. Atnāca atbilde, – ja tas būtu vientuļās mātes bērns, tad palīdzētu, bet, ja māsa, tad jātiek vien galā pašai. Vēlāk iepazinos ar vīru Ādolfu, kurš bija vecāks par mani, bet ļoti gādīgs, uzņēmīgs un solīds. Mums pašiem bērnu nebija, tāpēc audzinājām māsu un strādājām kolhozā “Bolupe”, kuru pēc apvienošanas ar Silaciemu nosauca par “Draudzību”, bet vēl vēlāk – par “Kaļiņinu”. Es biju strādniece lauku brigādē, savukārt vīrs – brigadieris.”
Cienījamā vecuma “Vaduguns” lasītāja stāsta, ka viņas tēva mājās ar kareivīgo nosaukumu “Lielgabali” vienmēr bija atrodami laikraksti “Cīņa”, “Vaduguns”, programma un žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”. Tiesa gan, laika lasīšanai īpaši neatlika, jo darbs kolhozā prasīja daudz spēka. “Tik vien kā vakarā pārlapoju, jo ko tad citu darīsi mājā bez elektrības? Nekad avīzi nelasīju no sākuma līdz beigām, no pirmā raksta līdz pēdējam. Pāršķirstīju, paskatījos, kas jaunāks rajonā un mūspusē, un tas arī viss. Bet Ādolfs gan vienmēr visu izstudēja pamatīgi,” teic Kornēlija, piebilstot, ka abiem ar vīru bija vēl viena aizraušanās – grāmatu lasīšana. Viņa atminas, ka padomju gados “Vaduguns” daudz rakstīja par kolhozu un sovhozu sasniegumiem, sociālistisko sacensību, kā arī triecienniekiem, kuri nonākuši Goda plāksnē. Kurš vairāk ko izaudzējis, kurš pārpildījis normu – katram bija savs sasniegums. “Vaduguns” ilggadējai lasītājai vēl šodien spilgtā atmiņā palicis fakts, ka toreiz par vienu izstrādes dienu maksāja četras kapeikas. Taču kāds darbs bija jāiegulda, lai to nopelnītu! Trīs dienas vajadzēja ārdīt mēslus, lai tā viena darba diena sanāktu. Mēneša beigās izmaksāja nelielu aldziņu, par kuru Kornēlija ar vīru parasti Balvos pirka maizīti, jo pārējo pārsvarā izaudzēja paši.
Padomju gadi bija arī dažādu drastisku likumu un aizliegumu periods. Kornēlija ar vīru labprāt būtu turējuši lopiņus, bet tā laika vara to nepieļāva. “Atstāja tikai vienu govi, jo vairāk vienai ģimenei nedrīkstēja būt. Vēl šodien sev jautāju, kāpēc viņi gribēja, lai Latvija izput? Mums mājās bija divas aitas un mazi jēriņi, bet tad iznāca kārtējais likums, kas paredzēja, ka aitas ar jēriem jānodod kombinātā. Asaras lija, bet darījām, kas jādara, un neviens nejautāja, gribam atdot lopiņus vai nē. Kaut gan aitas bija arī mūsu ienākumu avots. Savulaik šķērēju vilnu, mazgāju, vērpām dziju, kuru Ādolfs veda uz Ļeņingradu un tirgoja. Un, braucot mājās, viņš no turienes man vienmēr veda smukas kleitas,” smaidot atminas Kornēlija.
Ne mazāk stingri likumi bija jāievēro arī 60.-70.gados, kad cilvēkiem bija liegums apmeklēt baznīcu. Kornēlija ar Ādolfu dievnamu apmeklēja retu reizi, jo, kā pati teica, bija parastie cilvēki. Daudz grūtāk tajā laikā klājās skolotājiem, grāmatvežiem un skolēniem. Tiklīdz kāds no viņiem spēra kāju baznīcā, tā sods garantēts. Par nepaklausību padomju varai tika sodīti visi, tajā skaitā arī Kornēlijas kaimiņš – īpatnējs večuks, kurš parādīja rakstura stingrību, kategoriski atsakoties iet strādāt kolhozā. “Par to viņu izputināja – vienkārši neļāva dzīvot. Bija kaimiņam skaists zirgs, taču padomju vara uzlika tik milzīgu soda naudu, ka večuks nespēja samaksāt. Izputināja lopus, bet beigās mūs visus no lauku brigādes sadzina dārzā, ko viņš bija sastādījis. Uzdevums bija norakt dārzu un aizvest uz kolhozu kartupeļus. Kaimiņam atņēma visu, ko viņš bija izaudzējis. Ko bija darīt? Nācās vien norādījumus pildīt, jo bijām parakstījuši dokumentu, ka labprātīgi apņemamies izpildīt priekšniecības uzliktos uzdevumus. Pāris maisus aizvedām uz kolhozu, bet pārējo pa kluso sabērām virtuvē, lai cilvēkam pašam kaut kas paliek,” par padomju gados piedzīvoto stāsta Kornēlija.
Kopš tā laika pagājuši vairāki gadu desmiti, mainījusies valsts iekārta, cilvēku dzīve, likumi. Nu jau daudzus gadus Kornēlija Lizinska sevi sauc par balvenieti. Pēc darba kolhozā viņa desmit gadus nostrādāja Balvu mežniecībā, bet pēc tam devās pelnītā pensijā. Tagad cienījamā vecuma kundzes ikdiena daudz neatšķiras. Ja vien veselība ļauj, viņa steidz iziet dārzā, kur sastādītas kartupeļu vadziņas, priecē krāšņās puķu dobes, krūmos sārtojas jāņogas. “Vakaros bieži sēžu un atminos laikus, kas bija. Padomju gadi man paliks sliktā atmiņā ar skandāliem, netaisnību, darba dienu zagšanu. Bet, pats galvenais, ka parastais cilvēks neko nevarēja izdarīt. Bija mums vecs grāmatvedis, pie kura brauca revīzija, un viņš sadedzināja visus mūsu darba dienu dokumentus. Kad pienāca laiks doties pensijā, vecie kolhoznieki cits citam gāja liecināt, ka strādājām, jo citu pierādījumu nebija, visi sadeguši. Acīmredzot grāmatvedim bija, ko slēpt. Tādi tie laiki bija. Teikšu godīgi, ka negribētos vairs neko tādu piedzīvot. Tagad mani apgādā, es domāju, ka pat pelnījusi to neesmu. Samarieši atbrauc, pieved produktus, dod pakas, palīdz, cik var. Tā es te viena pati vēl cīnos un dzīvoju,” sarunas izskaņā secina Kornēlijas kundze.

Pirmoreiz avīzē. Lai arī laikrakstu abonē kopš tā pirmsākumiem, Kornēlijas kundze pati “Vadugunī” nokļūst vien tagad – 92 gadu vecumā. Jāpiebilst, ka savulaik Kornēliju Lizinsku daudzi pazina kā dziedātāju ar labu balsi un lielisku akordeona spēles meistari.

Kādas metodes okupācijas vara izmantoja, lai cilvēkiem skalotu smadzenes?

Anna Annuškāne no Viļakas: – Metodes bija dažādas, bet viena no tām, ko atceros, bija aizliegumi. Piemēram, aizliegums apmeklēt dievnamu. Dzīvē tas izskatījās tā – mūs, kuri gājām uz baznīcu, uzskatīja par atpalikušiem cilvēkiem un nemitīgi to centās uzsvērt. Ja izvirzījām kādu čaklu kolēģi Goda plāksnei un izrādījās, ka viņš iet uz baznīcu vai dzied kapusvētkos, automātiski šo kandidatūru noņēma. Tas nekas, ka tie, kuri šādu lēmumu pieņēma, šodien paši sēž baznīcā. Pati atceros vienu gadījumu, kad strādāju Patērētāju biedrībā Balvos. Pēc baznīcas apmeklējuma priekšnieks mani izsauca uz pārrunām un nostrostēja, sakot, ka esmu jauna, bet dumja, jo Dieva taču nav! Viņš mēģināja mani pierunāt neiet uz baznīcu un lika sajusties nepilnvērtīgai. Baznīcā gājējiem pastāvēja arī īpaši soda veidi, piemēram, viņiem neizmaksāja 13.algu, darbā pazemoja. Ja cilvēks strādāja gaļas cehā, tad viņu nozīmēja par apkopēju, lai saņem mazāku algu. Balvos Dieva lūdzējus dzenāja partijas komiteja un īpaši uzraudzīja inteliģento sabiedrības daļu, piemēram, skolotājus. Ja skolotāja bērēja mammu vai citu radinieku, viņa nedrīkstēja iet baznīcā, bija jāstāv aiz vārtiem. Ja šos noteikumus pārkāpa, bija jārēķinās, ka atbrīvos no darba. Un, ja baznīcā pamanīja kādu komunistu, izrēķināšanās bija tūlītēja – bez skaidrošanās izmeta no partijas, kas tajā laikā bija liels negods. Bija tolaik cilvēki, kuri baidījās no sistēmas, jo negribēja zaudēt darbu. Tai pat laikā bija arī tādi, kuri spītīgi turējās pretī. Viņu vidū arī bīskaps Duļbinskis, kurš apglabāts Viļakas baznīcas dārzā. Par to, ka atļāvās pateikt vairāk nekā drīkstēja, bīskapam tika noņemtas tiesības baznīcā sludināt Dieva vārdu, un viņš 10 gadus pavadīja cietumā Krievijā. Visādi laiki piedzīvoti, bet teikšu tā, – tie, kuri gāja uz baznīcu, gāja tāpat. Nepalīdzēja ne algas nogriešana, ne kas cits. Tie bija īsteni kristieši, kuri izturēja arī tos laikus.

Aldis Pušpurs, Susāju pagasta iedzīvotājs: – Man šķiet, ka katrā valdīšanā, katrā valstī pastāv ideoloģija, kuras leģitimitāte tiek uzturēta ar valsts rīcībā esošiem līdzekļiem. Izņēmums nav arī mūsu situācija. Zinu, ka mani kristīja nevis Kupravas katoļu baznīcā, kura atrodas pavisam netālu no tēva mājām, bet to izdarīja Balvos – tālāk no redzīgām acīm, kaut arī brālis, kurš bija divus gadus vecāks par mani, tika kristīts Kupravas baznīcā. Tajos laikos valdošās ideoloģijas galvenais bubulis bija baznīca. Kāpēc? Tas ir atsevišķas diskusijas vērts. Oktobrēni, pionieri, komjaunieši bija organizācijas, kuras kalpoja kā pretsvars reliģijai. Toreiz skolā pionieriem obligāti bija jānēsā sarkanais kaklauts. Ar to arī bija daudz joku. Bija divu veidu kaklauti: viens – no kokvilnas drēbes, lētāks, bet otrs – no zīda, un maksāja dārgāk. Pionieri nekādu cieņu šiem atribūtiem neizrādīja. Bieži vien šie atribūti bija tik saburzīti, ka skolotājām vajadzēja pielikt pūles, lai tie izskatītos kaut cik jēdzīgi, nevis pēc saburzītām sarkanām lupatām. Ar zīda kaklautiem bija vēl kāda īpatnība – augstā temperatūrā tie kļuva iedzelteni. Gadījās, ka gludeklis bija par karstu, un atkal nelaime – sarkani raiba lupata. Un komunisms, gaišās nākotnes mērķis, bija daudziem pat reālas nākotnes vīzija. Atceros, ka pat mana mamma (domāju, ka ne aiz laba prāta) apmeklēja turpat kolhoza kantorī organizētās politiskās apmācības. Viņa nestrādāja pat zemākā vadošā amatā, bija vienkārša kolhozniece. Manuprāt, vismuļķīgākais bija tajos laikos izplatītie lozungi un saukļi, kurus izkāra ne tikai uz māju sienām, bet demonstrācijās tos dalībnieki nesa uz gariem kātiem. Tas izskatījās pat komiski. Atceros, ka 1985.gada dziesmu svētkos Rīgā pirms lielā gājiena arī mums, Žīguru kultūras nama kora dalībniekiem, izdalīja no Balviem atvestos saukļus: “Slava PSKP” un tamlīdzīgi. Arī manās rokās koka kāta galā piestiprināts tāds sauklis bija jānes, ko gan pamanījos pārsviest pāri kāda būvlaukuma žogam pirms gājiena sākuma. Ar ko man palikuši atmiņā padomju laiki? Lai cik nebūtu jocīgi – arī ar labu. Tas bija bērnības, skolas, studiju laiks. Neskatoties uz daudziem trūkumiem, bija drošības sajūta, savstarpējās attiecības bija īstākas, stiprākas, bija drošība par nākotni! Man šķiet, ka bija mazāk melu, izlikšanās, savstarpējās nenovīdības un ļaunuma. Toreiz meloja vienīgā partija, tagad melo daudz politisko spēku. Toreiz liela daļa valsts ideoloģijai neticēja līdz galam, tagad daudzpartiju solījumu kakafonijā, īpaši tagadējās izglītības seklumā, orientierus atrast ir īpaši sarežģīti. Dažreiz uzdodu sev jautājumu, – kur (visās dzīves jomās) beidzas teātris un kur sākas īstā dzīve?

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/813051753883589