1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
29-10-2024
Vārdadienas šodien: Adīna, Nadīna, Ulla

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (17.02.2023.)

Vai te ir galapunkts?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

 

Trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām jaunākie partiju reitingi liecināja, ka sācis sarukt vēlēšanu uzvarētājas partijas “Jaunā Vienotība” reitings. Savukārt reitings pieaudzis opozīcijā esošajām partijām – “Stabilitātei!” un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS).
Ja Saeimas vēlēšanas notiktu trīs mēnešus pēc vēlēšanām, visvairāk balsu, saskaņā ar SKDS aptaujas datiem, tiktu atdotas par partiju “Jaunā Vienotība” – 12%, kas ir par 3,3 procentpunktiem mazāk nekā novembrī. Otrajā vietā ierindotos Zaļo un zemnieku savienība, kuras reitings pieaudzis par 1,9 procentpunktiem un sasniedzis 11,4%. Ar 7,6% trešajā vietā ierindojas partija “Progresīvie”. Par Nacionālo apvienību balsotu 7,2%, bet par “Apvienoto sarakstu” – 6,6 %. Kā beidzamie 5% barjeru pārvarētu partija “Stabilitātei!”, kuras reitings pieaudzis par 1,4 procentpunktiem, sasniedzot 5,8%.
Sociologs, pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš skaidro, ka parasti trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām vēlētāju attieksme mainās. “Mēs redzam, ka “Vienotība” turpina zaudēt savu popularitāti. Decembrī viņi ir atgriezušies septembra līmenī, un var prognozēt, ka viņi turpinās slīdēt uz līmenī, kāds bija vasarā. Mēs redzam, ka “Apvienotais saraksts” ir zaudējis (daļu atbalsta), viņi bija otrie uzvarētāji, bet tā vien izskatās, ka publika cerēja, ka būs kādas pārmaiņas. Jautājums, vai viņi tās ir dabūjuši. Daļai ir vilšanās, viņi cerēja uz svaigu elpu. Uz tā rēķina redzam, ka pieaugusi ZZS popularitāte. “Apvienotā saraksta” nelaime ir ZZS laime. Rosļikovam lielākais kāpums, redzam transformācijas krievvalodīgo vēlētāju pulkā,” norādīja Kaktiņš.
SKDS decembra aptaujā piedalījās 1785 Latvijas pilsoņi visos reģionos.

Aptaujas ir stāsts, kā kolektīvi darīt pasauli labāku

 


Pētījumu centrs SKDS, kura galvenie darbības virzieni ir ne vien tirgus, mārketinga, bet arī dažādi sabiedriskās domas pētījumi, kļuvis par vienu no vadošajām un vislabāk pazīstamajām pētnieciskajām kompānijām Latvijā. Lai uzzinātu mazliet vairāk par tā darbību, uz nelielu sarunu aicinājām SKDS dibinātāju un vadītāju, sociologu Arni Kaktiņu.

Sociālajos portālos bieži redzam SKDS publicētos aptauju datus par dažādiem jautājumiem. Balstoties uz ko, tiek radīts anketu saturs?
– Uzdodamie jautājumi un aptauju pasūtītāji ir dažādi – kas kam vairāk interesē. Mums bijušas diezgan daudz aptaujas pašvaldību līmenī, kur pašvaldību vadību interesē, par ko cilvēki domā, cik viņi apmierināti ar tās darbu? Ir likums “Par pašvaldībām”, kur uzskaitīts, kādas ir pašvaldību funkcijas, ar ko tām jānodarbojas. Dažkārt svarīgi saņemt atgriezenisko saiti, noskaidrot, cik labi pašvaldība tiek galā ar saviem darbiem un pienākumiem. Mums ir arī lērums valsts iestāžu un institūciju – katra ar savām funkcijām. Bieži vien tām svarīgi saprast, ko klienti domā – viņi ir vai nav apmierināti ar visu, kas notiek. Mēdz būt, ka arī komerciestādēm un organizācijām vajadzīga atgriezeniskā saite. Te jau varam lietot vārdu ‘patērētāji’, jo jānoskaidro, ko produkta patērētāji vai lietotāji domā. Piemēram, sabiedriskā transporta lietotāji ir vai nav apmierināti ar tā kursēšanas grafiku, šoferis ir vai nav laipns un smaidīgs, un tā tālāk. Aptaujas var būt arī par plaša patēriņa precēm. Nesen prezentēju aptauju, kas bija saistīta ar specifisku medikamentu kategoriju. Mums vajadzēja atrast šīs kategorijas lietotājus un saprast, kāpēc viņi lieto tieši to, ko lieto, kādas ir cilvēku zināšanas par šo preparātu, kas ieteica lietot tieši šo medikamentu – ārsts, farmaceits vai blogeri sociālajos tīklos. Bet būtiskā lieta ir tāda, ka kopumā neviens neorganizē aptaujas un neuzdod jautājumus, lai vienkārši kristu uz nerviem vai kaitinātu potenciālos respondentus. Vairumā gadījumu aptaujas saistītas ar tēmu, kā darīt pasauli labāku. Ja kāds grib kaut ko uzlabot, ļoti svarīgi dabūt atgriezenisko saiti, saprast, cik cilvēki apmierināti ar to, kas šobrīd ir, saprast, kur jāpieliek pūles, lai kaut ko uzlabotu – vai tās būtu preces, pakalpojumi, vai pašvaldības darbība. Pārsvarā aptaujas ir stāsts, kā mēs kolektīvi darām pasauli labāku.
Cik liela sabiedrības daļa parasti tiek aptaujāta?
– Tas ir situatīvi, turklāt atkarīgs no konkrētiem uzstādījumiem, konkrētā projekta. Ja tās ir nacionāli reprezentatīvās aptaujas, kas notiek visas Latvijas līmenī, tad ļoti bieži aptaujā tūkstoti respondentu. Ja šāda aptauja būtu jātaisa Balvos, tad visdrīzāk es piedāvātu taujāt 500 iedzīvotājus. Bet daudz kas atkarīgs no pasūtītāja uzstādījumiem, tur nav viena pareizā cipara. Jo mazāk respondentu, jo neprecīzāki būs iegūtie rezultāti, jo vairāk – jo precīzāki. Bet ir gadījumi, kad klients pasaka konkrēti risināmās problēmas un to, cik respondentus vajadzēs. Piemēram, mums vajadzētu aptaujāt Balvu novada iedzīvotājus, bet pasūtītājam būtu īpaši svarīgi saprast, ko gados jaunie plāno darīt pēc skolas absolvēšanas. Viņi plāno palikt Balvos vai tomēr mukt uz Rīgu vai Dublinu? Lai mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu, vajadzēs pietiekami lielā skaitā gados jauno respondentu, nepietiks uzdot šo jautājumu diviem vai trijiem. Lūk, šādā veidā tas būvējas. Mēs redzam, uz kādiem jautājumiem jāatrod atbildes, un ļoti bieži no tā arī izriet, cik daudz cilvēku būs jāaptaujā, lai varētu dabūt jēgpilnas atbildes.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki aptaujās kaut ko prognozē (piemēram, konkrētā politiskā spēka izredzes vēlēšanās), un pēc kāda laika jūs atgriežaties pie šīm prognozēm noskaidrojot, vai tās piepildījušās?
– Nespēju atcerēties, kad būtu likuši pašiem cilvēkiem kaut ko prognozēt. Neredzu tam īpašu jēgu, kam tas varēt būt interesanti. Kaut gan kādreiz, vecos laikos, bijuši sarežģīti aptauju modeļi. Taču tas bija ļoti sen. Runājot par partijām, prognozēšana parādās savādākā kontekstā. Respondentiem jautājam, par ko viņi balsotu, un katrs pasaka, par ko. Tad iegūtos datus saskaitām kopā un dabūjam bildi, kas dažkārt tiek saukta par prognozi vai izmantota prognozēšanai.
Pēdējā laikā sabiedrībā daudz tiek runāts par pilsonisko līdzdalību. Kā, Jūsuprāt, var mudināt aktivizēt sabiedrību piedalīties politiskajos procesos?
– Man nav atbildes uz šo jautājumu, vispār nav skaidrs, kādēļ kādu vajadzētu tāpat vien aktivizēt. Pirmkārt, ir jābūt iespējām. Otrkārt, kas ir ļoti svarīgi, lai cilvēki redz jēgu no tā visa. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku realitāte liek secināt, ka politika šeit ir pilnīgs purvs, un lielā mērā tas noticis, pateicoties politiskās elites darbībai. Rezultātā cilvēki vairs neredz jēgu tam visam. Balso vienreiz par vieniem, otrreiz – par otriem, bet visu laiku sanāk viens un tas pats. Vieni un tie paši tur sēž kā ķipji. Mēs dažkārt smejamies par Krieviju, kur izaugusi vesela paaudze, kas tikai Putinu vien redzējusi. Tad, lūk, Latvijā ir līdzīgi. Ja paskatītos laika skalu, tad ar “Vienotību” un tās simbolu Kariņu izaugusi vesela paaudze. Aptaujas liecina, ka cilvēki neapmierināti, grib kaut kādas pārmaiņas, bet nekas nemainās.
14.Saeimas vēlēšanās negaidīti, bet vēlētāju aktivitāte nedaudz pieauga. Eksperti prognozē, ka nākamajās atkal varam gaidīt lejupslīdi, jo tauta nesagaidīja to, ko vēlējās…
– Tas ir tas, par ko arī teicu. Rezultāts tam, ko cilvēki gaidījuši un saņēmuši. Tas viss saistīts ar to, kā funkcionē mūsu politiskā sistēma un vara, kas lielā mērā ir atrauta no sabiedrības, augstprātīga. Piemēri tālu nav jāmeklē. Kaut vai algu pielikumi, kur paši sevi ņēma un nolēma bagātīgi atalgot – tas ir kā kliedzošs simbols. Un tas viss diemžēl izskatās ļoti, ļoti skumīgi.

Ja piparu nepieliki, nesaki, ka negaršo

 

Jaunā Saeima darbojas jau vairākus mēnešus, taču sabiedrībā ik pa laikam virmo vēlēšanu atskaņas. Kas politiskajiem spēkiem izdevās, kas – ne tik ļoti? Kādi secinājumi izdarīti? Kādas kļūdas pieļautas? Šos un citus jautājumus uzdevām diskusijas dalībniekiem – Sandrai Kapteinei (ZZS), Jānim Auziņam (“Konservatīvie”) un bijušajai Saeimas deputātei Inesei Laizānei (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”—”Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”).

Kopš 14.Saeimas vēlēšanām jau pagājuši četri mēneši. Vai jau var izdarīt kādus secinājumus par valdības darbu?
S.Kapteine: – Ilgi un pacietīgi gaidījām jauno Ministru kabineta sastāvu pēc 14.Saeimas vēlēšanām. Lielu pārsteigumu nebija, izņemot atsevišķu ministriju ministrus, kā, piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, kuru uzņēmās vadīt Anda Čakša, vai Veselības ministriju, kuru uzticēja vadīt Līgai Meņģelsonei. Kā kundzēm ar to visu veiksies, kādi būs rezultāti, – ir jādod laiks abām sevi pierādīt ministru amatā. Var jau būt, ka ar nozari nesaistītam cilvēkam ir vieglāk tikt galā ar darāmo darbu apjomu, vieglāk virzīties un sasniegt mērķus. Mūsu novadu īsā laikā paguvuši apmeklēt divu ministriju ministri – satiksmes un klimata un enerģētikas. Pirmais priekšstats ir pozitīvs, abi ministri lieliski izprot savas nozares uzdevumus un problemātiku, protams, visi jautājumi saistīti ar budžetu un pieejamo finansējumu.
J.Auziņš: – Mani pārsteidza ilgais valdības veidošanas process un nespēja vienoties politiskajiem spēkiem un politiķiem, kurus var saukt par pieredzējušiem. Šī iemesla dēļ diemžēl gadu iesākām ar tehnisko budžetu. Domāju, ka klupšanas akmens bija amatu un ietekmes sadale, nevis paveicamo darbu prioratizēšana, uz ko norāda arī jaunas ministrijas izveide. Esmu par mazu un efektīvu valsts pārvaldi, tāpēc šādu lēmumu neatbalstu. Vēl ir par agru, lai objektīvi spriestu par valdības vai atsevišķu ministru darbu, jāļauj nostrādāt vismaz 100 dienas, tad varēs izdarīt objektīvākus secinājumus pēc darbiem, nevis solījumiem.
I.Laizāne: – Valdības pirmais darbs ir deklarācijas izveidošana un tad – budžeta sastādīšana. Jāatzīst, ka aizbildinoties, ka tas ir kompromiss, visas koalīcijas partijas nav pilnīgi apmierinātas nedz ar vienu, nedz otru. Bet vēl ir pāragri izsamist, ka viss ir slikti. Domāju, ka šīs aprēķina laulības pamatīgāk varēsim vērtēt vasarā.
Analizējot vēlēšanu rezultātus, kādas bija lielākās kļūdas partijām? Kas bija tas, kas pārsteidza?
S.Kapteine: – Par ievēlēto partiju sastāvu lielu pārsteigumu nebija, ja vien tikai kā par ievēlēto deputātu proporciju un deputātu vietu skaitu starp partijām. Pavērojot 13.Saeimas darba rezultātus un tā laika ministru darbu, varēja nojaust, par ko iedzīvotāji atdos savas balsis. Milzīgā steigā realizētā Administratīvi teritoriālā reforma, kā arī Covid-19 ietekme ar visām tā sekām, kā arī Krievijas uzsāktais karš Ukrainā nospēlēja lielu lomu uz vēlēšanu rezultātiem. Iedzīvotāji ar savu balsojumu pierādīja, ka izvēlas partijas, kas ir prognozējamākas, darbos sevi pierādījušas, un kandidātus, kuri ir ar lielāku deputāta pieredzi. Kā pierādījums ir, piemēram, Apvienotais saraksts, kas salīdzinoši īsā laikā atšķēlās no ZZS, izveidoja savu partiju un ar labiem rezultātiem startēja vēlēšanās.
J.Auziņš: – Manas partijas lielākā kļūda, manuprāt, bija sliktā (mazliet augstprātīgā) komunikācija, kā arī nepietiekamā paveikto darbu skaidrošana. Mēs nemācējām paskaidrot reformas un darbus, ko paveicām, nemācējām paskaidrot, kādi būs ieguvumi ilgtermiņā. Arī piekāpšanās atsevišķos jautājumos koalīcijas partneriem, valdības stabilitātes vārdā krīzes apstākļos, radīja šķelšanos biedru un vēlētāju vidū. Ļoti daudzi lēmumi tika pieņemti pragmatiski valsts interesēs, nevis domājot, kā tas izskatīsies vēlētāju acīs. Ar to mēs arī atšķiramies no populistiem. Domāju, ka ilgākā laikā šos paveiktos darbus novērtēs. Pašam šīs bija otrās vēlēšanas, kurās kandidēju. Abās reizēs pacēlos augstāk sarakstā, nekā sākumā biju pieteikts, kas nozīmē, ka ir daudz cilvēku, kuri mani atbalsta. Paldies viņiem par to. Tas stimulē palikt politiski aktīvam sabiedrības loceklim, arī neesot ievēlētam. Pārsteidza lielais atbalsts apšaubāmas reputācijas populistiem, kuri, izmantojot tautas īso atmiņu un valdības pieļautās kļūdas pandēmijas laikā, strauji ieguva atpazīstamību. Pēc vēlēšanām visi brīnumsolījumi izplēnēja kā pērnais sniegs. Arī milzīgais atbalsts idejai “zog, bet dalās” mani tiešām pārsteidza. Tāpat lielais atbalsts prokremliskajai “Stabilitātei” rada pārdomas par sabiedrības daļas noskaņojumu.
I.Laizāne: – Man bija pārsteigums, ka neiekļuva “Saskaņa”. Esmu pārliecināta, ka neiekļuvušās partijas pirms vēlēšanām gan veica izpēti, gan piesaistīja profesionālus padomdevējus. Rezultāts apliecina, ka sabiedrība nav gatava paust godīgu atbildi, par ko vēlēs. Vērts aizdomāties – kāpēc? Cik patiesa ir statistika.
Trīs mēnešus pēc vēlēšanām SKDS reitingi liecināja, ka Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “Jaunās vienotības” reitingi un popularitāte sāk mazināties, savukārt opozīcijas partijām “Stabilitātei” un ZZS pieaug. Ar ko tas skaidrojams un par ko liecina?
S.Kapteine: – Lai arī pagājis vēl salīdzinoši īss laiks, tomēr koalīcijā pieņemti lēmumi, piemēram, mūsu valsts augstāko amatpersonu atalgojuma jautājums, kas šī brīža ekonomiskajā situācijā nav pieņemams vēlētājam. Pieaug neapmierinātība par izdarīto izvēli un seko vilšanās, līdz ar to arī partiju reitingi mainās. Un tādu lēmumu ir diezgan daudz. Tas noteikti vēl turpināsies, jo budžeta caurskatīšana un pieņemšana vēl ir priekšā. “Saskaņas” partijas biedru neviennozīmīgā attieksme par Krievijas karu Ukrainā deva iespēju salīdzinoši labus rezultātus gūt “Stabilitātes” vēlētājam. Par ZZS panākumiem un rezultātu priecājos, jo no Balviem Saeimā ievēlēta Līga Kozlovska, arī vēl citi manas partijas deputāti gan no Latgales, gan pārējiem valsts reģioniem. Tas vieš cerību par vēlētāja interešu aizstāvību Saeimā.
J.Auziņš: – Mani mulsina tas, ka iepriekšējās Saeimas valdības labie darbi un stabilitāte tika piekarināti “Jaunajai vienotībai”, ar ko izskaidrojami labie rezultāti vēlēšanās, taču tā bija mazākā frakcija koalīcijā. “Konservatīvie” un arī “Attīstībai/Par!” deva lielu pienesumu. Kā piemēru varu minēt, ka pēc konservatīvo ierosinājuma un uzstājības tika iesaldētas valdības un Saeimas algas, taču tagad neviens par to neiestājas. Arī Klimata un enerģētikas ministrijas izveide bija “Jaunās vienotības” ultimāts koalīcijas sarunās. Tas viss noved pie vēlēšanu eiforijas noplakšanas “Jaunās vienotības” vēlētājiem, ko, protams, izmanto opozīcija, lai celtu reitingus. Latvijā diemžēl opozīcija bieži nodarbojas ar populismu. Kā piemērs ir it kā labu priekšlikumu iesniegšana Saeimā bez norādīta finanšu avota. Šādus priekšlikumus nevar virzīt tālāk tīri tehniski, jo to nepieļauj kārtības rullis un Satversme, bet opozīcija to izbazūnē kā neieklausīšanos labos priekšlikumos. Runājot par partiju “Stabilitātei”, uzskatu to par pretvalstisku veidojumu, kas strādā uz radikāli prokremliski noskaņoto sabiedrības daļu. Opozīcijai ir samērā viegli vairot popularitāti, jo nav jau grūti kritizēt, ja pašiem tas nav jāizpilda. Taču kvalitatīvu un konstruktīvu priekšlikumu virzīšana, kā arī objektīva un pamatota kritika no opozīcijas puses ir ļoti svarīga ikvienā demokrātiskā valstī, lai valdība neieslīgtu pašapmierinātībā.
I.Laizāne: – Darbību vienmēr var vērtēt, bezdarbību – daudz retāk. Te opozīcija visos laikos ir ieguvēja. “Jaunā Vienotība” savu uzvaru vēlēšanās demonstrēja ar augstprātību, tagad kā īlens no maisa izlien liekvārdība, nevis zināšanas un gatavība reāli rīkoties, lai mūsu valsts nebūtu tik nabadzīga, korumpēta. Bija iespēja nosaukt prioritātes un budžetā ar finansējumu apliecināt, kā mēs attīstīsim valsti. Man grūti iedomāties, kā citādāk to veikt, ja neatbalsta zinātni un izglītību, bet… Sabiedrība opozīcijai aizmirsīs algu pieaugumu amatpersonām, bet pozīcija nedrīkst atbildēt, ka mēs jau nē, to izdarīja iepriekšējie. Liela daļa no 14.Saeimas deputātiem ir arī iepriekšējie. Esmu vīlusies savos kolēģos, algu pieaugums ir nesamērīgs!
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts par vēlētāju aktivitāti un līdzdalību. Šajās vēlēšanās aktivitāte negaidīti pieauga. Vai to pašu var sagaidīt arī nākamajās?
S.Kapteine: – To, kāda būs aktivitāte nākamajās Saeimas vēlēšanās, noteiks dažādu apstākļu kopums. Aktivitāte atkarīga no tā, kā veidosies politiskie procesi pasaulē un mūsu valstī, kādi būs 14.Saeimas darba rezultāti. Ja būs reformas, kas skars vēlētāja paradumus, vajadzības, un tās nebūs apmierinātas, sagaidāms protesta balsojums ar vēlēšanu ignorēšanu vai var ietekmēt izvēli balsojumā par citu partiju atbalstīšanu. Domāju, ka neviens nevar prognozēt aktivitāti.
J.Auziņš: – 14. Saeimas vēlēšanas mobilizēja sabiedrību dažādu satricinājumu rezultātā – karš Ukrainā, energoresursu sadārdzinājums, neapmierinātība ar krīzes vadību pandēmijas laikā u.c. Analizējot samērā lielo aktivitāti un rezultātus Latgales lielajās pilsētās, kur uzvarēja partija “Stabilitātei”, manuprāt, šeit lielu lomu nospēlēja 13.Saeimas lēmums par propagandas pieminekļu nojaukšanu. Šādos izšķirošos un valstij svarīgos brīžos sabiedrība ir motivēta piedalīties vēlēšanās. Kā spilgts piemērs ir valodas referendums. Es ļoti ceru, ka aktivitāte vēlēšanās augs un cilvēki apzināsies to nozīmīgumu. Svarīgi, lai pašvaldību vēlēšanās cilvēki ir aktīvi, jo šo vēlēšanu rezultāti mūs skar vistiešāk – cik saimnieciski tiks izlietoti līdzekļi, kādi ceļi būs prioritāte un vai mēs spēsim radīt pievilcīgu vidi uzņēmējiem, kuri rada darbavietas.
I.Laizāne: – Valodas referendumā aktivitāte arī bija augsta, pagājušajā gadā sākās karš. Ja velk šādas paralēles, tad bail iedomāties, kas vēl varētu būt tik apdraudošs, lai pieceltu cilvēkus kājās… Un mums ir jāapzinās, ka ždanokveidīgie vēlas pieņemt lēmumus Latvijas vārdā Eiropas Parlamentā.
Un visbeidzot – kā aktivizēt sabiedrību? Vai tas vispār būtu jādara?
S.Kapteine: – Vai atdot savu balsi, lai ko mainītu, dodoties uz vēlēšanām, ir katra pilsoņa brīva izvēle. Bieži vien dzirdēts arguments un neticība, ka es jau neko nevaru ietekmēt, līdz ar to neiešu balsot. Tāpat jau nekas nemainīsies. Bet tādā gadījumā gribas teikt, – tad pēc vēlēšanām nav tiesību neko komentēt, ja pats neesi izpildījis pilsoņa pienākumu. Analizējot Eiropas Parlamenta, Saeimas un Pašvaldību vēlēšanu rezultātus, var secināt, ka lielāka vēlētāju aktivitāte ir Pašvaldību vēlēšanās, mazāka – Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ja kandidāts jau bijis ievēlēts kā deputāts, pašvaldību vēlēšanās iedzīvotājs vērtē solīto un izdarītos darbus, ja viņš kandidē kā jauns politiķis, tad nostrādā atpazīstamība un tas, cik aktīvi notiek reklāmas kampaņa. Ja ko varbūt varam ietekmēt, tad tas ir skaidrojošais darbs ar jauniešiem par vēlēšanu nozīmi.
J.Auziņš: – Esmu pārliecināts, ka katras vēlēšanas ir izšķirošas un svarīgas, jo mēs nosakām, kādas partijas un cilvēki pārvaldīs mūsu valsti, pašvaldību, kādas idejas un vērtības tiks virzītas un turētas cieņā. Liela aktivitāte arī izslēdz šauru interešu grupu nonākšanu pie varas. Aktivizēt sabiedrību var, tikai stiprinot uzticēšanos valsts institūcijām, kas galvenokārt ietver tiesiskumu un pārliecību, ka nodokļos samaksātā nauda tiek izlietota godprātīgi. Politiski aktīva sabiedrība veicina godīgu valsts pārvaldi un varas mainību, ja tā strādā neapmierinoši. Katra balss ir no svara, ko pierāda “Attīstībai/Par!”, kurai pietrūka 0,1%, lai tiktu Saeimā. Tāpēc aicinu visus būt politiski aktīviem un izglītotiem, lai mūsu kopīgā valsts tiktu pārvaldīta pēc iespējas labāk.
I.Laizāne: – 14. Saeimas vēlēšanas skaitliski, uz pirkstiem, parādīja, ka katrai balsij ir vērtība. Ar vēlēšanām ir kā ar zupas vārīšanu – ja nebiji klāt un to savu piparu nepieliki, tad nesaki, ka negaršo, jo jāēd mums visiem!

Šobrīd jānogaida, jāvērtē mazliet vēlāk

Lelde Metla-Rozentāle, politoloģe, Rīgas Stradiņa Universitātes lektore: – 14.Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2022.gada 1.novembrī, bet, lai tā pilnvērtīgi varētu uzsākt darbu, vispirms bija jātiek galā ar virkni administratīvu uzdevumu – jāievēlē Saeimas prezidijs, Saeimas priekšsēdētājs, komisijas, apakškomisijas, līdz ar to tikai novembra izskaņā sākās reālais darba process. Jauno deputātu viens no pirmajiem lēmumiem bija atbalsts jaunas – Klimata un enerģētikas ministrijas – izveidei. Lai gan opozīcija pret šo ideju bija skeptiska, manuprāt, esošajā ģeopolitiskajā situācijā un arī zinot milzīgo šī nozares pienākumu klāstu, šāda rīcība bija pamatota. Ļoti aktīvi savu darbu uzsāka jaunais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns, kurš jau paspējis tikties ar daudzu Eiropas valstu vēstniekiem un sarunās īpaši izcēlis Ukrainas jautājumu. Vienlaikus ar Saeimas darba ikdienu norisinājās arī Ministru kabineta veidošanas process, kas gan nevedās tik raiti. Ilgstoši neizdevās panākt vienošanos, kuras partijas būs valdības veidotāji, līdz beidzot tika rasts kompromiss, ka valdība sastāvēs no trīs partneriem – partijas “Jaunā vienotība”, “Apvienotā saraksta” un “Nacionālās apvienības”. Pēc tam sekoja nākamais izaicinājums – vienoties par valdības veicamajiem darbiem, kā arī ministru amata sadalījumu. Arī šeit iezīmējās atšķirīgi viedokļi, tādēļ procesu izdevās noslēgt tikai 14.decembrī, kad 14.Saeimas deputāti balsojot izteica savu uzticību jaunajam Krišjāņa Kariņa vadītajam Ministru kabinetam. Faktiski par pilnvērtīgu darba periodu var uzskatīt tikai pēdējos divus mēnešus, kuru laikā paveiktas vairākas būtiskas lietas – turpinās darbs pie Latvijas drošībai svarīgā “Valsts aizsardzības dienesta likuma” izstrādes; tika diskutēts par cilvēkiem un valstij svarīgiem labklājības, izglītības, drošības un citiem jautājumiem. Protams, jānorāda, ka šajā periodā Saeimā notikušas arī dažas sabiedrībā ne tik pozitīvi vērtētas lietas – politiķu un amatpersonu atalgojuma paaugstināšana, kā arī 9 deputāti saukti pie administratīvās atbildības par dažādiem pārkāpumiem.

 

Ja raugāmies uz valdības paveikto, tad pirmie divi darba mēneši primāri tikuši veltīti vienai tēmai – 2023.gada budžeta projekta izstrādei, kas tagad nonācis izvērtēšanā Saeimā. Šogad galvenais budžeta akcents ir drošība – finansējums tiek novirzīts gan iekšlietu sistēmas sakārtošanai, gan ārējās drošības (militāro spēku) stiprināšanai. Paralēli budžeta izstrādei netika aizmirsts arī par atbalsta pasākumiem Ukrainai, tāpat tika aizsākta diskusija par nodokļu sistēmas uzlabošanas iespējām, notika tikšanās ar pašvaldību pārstāvjiem, arodbiedrībām, darba devējiem un citiem sociālajiem partneriem, lai uzklausīto to vajadzības, tika sniegts atbalsts Jēkabpilij, kad to pārņēma plūdi. Tomēr jāsaka, ka aktīvākais darba posms ir vēl tikai priekšā.

Sīvā partiju konkurence nāk par labu
Ja runājam par 14.Saeimas sastāvu, tad varu teikt, ka šoreiz amatā nav nokļuvis neviens cilvēks, par kuru varētu uzreiz teikt – nepiemērots, neprofesionāls, nespēs kvalitatīvi pildīt pienākumus. Tāpat pozitīvi vērtēju faktu, ka par ministriem netika virzītas personas, kuras bija saņēmušas vēlētāju negatīvu novērtējumu (svītrojumus) vēlēšanās.
Ikviens no šīs valdības ministriem ir ar ievērojamu politisko vai profesionālo pieredzi, apliecinājis sevi līdzšinējā darbībā. Protams, tas ne vienmēr nozīmē, ka šādam cilvēkam izdodas teicami tikt galā ar ministra funkcijām. Bet to rādīs laiks. Ir ministri, kuriem, iespējams, nāksies sevi vairāk pierādīt. Piemēram, šobrīd tik aktuālās aizsardzības jomas ministrei Inārai Mūrniecei, jo aizsardzības nozare prasa specifiskas zināšanas un spēju iekļauties militārajā sistēmā. Līdzīgā situācijā ir arī izglītības ministre Anda Čakša, kura noteikti tiks vērtēta īpaši skrupulozi, jo līdz šim esam pieraduši viņu redzēt veselības nozarē, tāpēc pārcelšanās uz izglītības sektoru var radīt šaubas. Tāpat izaicinājumu pilns, iespējams, būs arī veselības ministres Līgas Meņģelsones darbs, ņemot vērā to, ka viņa savukārt līdz šim nav bijusi saistīta ar veselības nozari, lai gan ir profesionāla un augstu vērtēta vadītāja. Un, protams, sava un jaunizveidotās ministrijas lietderība būs jāpierāda arī klimata un enerģētikas ministram Raimondam Čudaram. Bet jāsaprot, ka neviena ministra darbs, ja to dara profesionāli un atbildīgi, nav viegls. Sabiedrība nemēdz politiķiem teikt paldies, mēs bieži neredzam paveikto, esam skarbi un kritiski pat tad, ja politiķis strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc šobrīd nogaidīsim un tad vērtēsim, skatoties uz paveikto. Labā lieta šajā gadījumā ir jau valdības veidošanas procesā novērotā sīvā partiju savstarpējā konkurence – “Apvienotais saraksts” cītīgi uzrauga “Jauno Vienotību”, un otrādi. Un visam vēl pa starpu arī “Nacionālā apvienība” – konkurence veicina izaugsmi!

Katram pašam jāizvērtē, vai ticēt ilūzijām
Vēlēšanas ir stratēģiskas ilgtermiņa izvēles brīdis, kad domājam ne tikai kategorijās ‘patīk’/ ‘nepatīk’ kāds lēmums vai rīcība, bet gan arī par valsts attīstības un drošības jautājumiem kopumā. 14.Saeimas vēlēšanas notika kara ēnā, un “Jaunās Vienotības” ļoti augstie reitingi vēlēšanu periodā zināmā mērā saistāmi ar karu Ukrainā. Daļa vēlētāju uzskatīja, ka šādā mirklī izdarīt citu izvēli – mainīt esošo modeli – var izrādīties stratēģiska kļūda. Neviens nevar garantēt, ka jaunais/citādais un solījumi spēs sniegt to drošības līmeni, ko sniedz pašreizējā politiskā elite, kuru primāri reprezentēja tieši premjera Kariņa partija.
Savukārt šobrīd, kad, atbildot uz aptaujas jautājumu, vēlētājs apzinās, ka tas neko viņa dzīvē vai nākotnē nemainīs (jo tā ir tikai aptauja, nevis balsojums vēlēšanās), viņš var atļauties būt daudz emocionālāks un brīvāks savās izvēlēs. Nepatīk kāds partijas “Jaunā Vienotība” lēmums vai rīcība, izvēlos paust atbalstu citam politiskajam spēkam. Bez tam tieši partijas “Stabilitātei!” un “ZZS” bieži vien izteikumos ir salīdzinoši populistiskas – politiķi runā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet ko reāli diezin vai var izpildīt. Mēs visi gribam dzīvot labāk, vieglāk, skaistāk, un šīs partijas saka – tās zina trīs soļus, kā līdz šai laimei nokļūt… Un tad daļa cilvēku sāk noticēt šīm idejām, jo tas ir tik patīkami – kritīsies pārtikas cenas, būs lētāka degviela, mēs dzīvosim pārtikuši un neatkarīgi no jebkādām savienībām – kā Šveice! Šeit katram pašam jāizvērtē, vai viņš gatavs ticēt ilūzijām.

“Saskaņas” un “Attīstībai/Par!” neiekļūšana bija pārsteidzoša
Par šo vēlēšanu zaudētājiem noteikti varam saukt trīs politiskos spēkus – partiju “Saskaņa”, partiju “Konservatīvie” un partiju apvienību “Attīstībai/Par!”.
Partija “Saskaņa” ilgus gadus bija lielākais politiskais spēks Saeimā ar visvairāk deputātiem. Tā gan vienmēr darbojās opozīcijā, jo tika pozicionēta kā krievvalodīgo interešu partija, tomēr bija ievērojams spēlētājs uz politiskās skatuves. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc šajās vēlēšanās vēlētāji no partijas novērsās, var minēt vairākus iemeslus. Pirmkārt, neilgi pirms vēlēšanām (sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā) partija, līdzīgi kā citi politiskie spēki, pauda savu nosodījumu Krievijas rīcībai. Būtiskai daļai šīs partijas vēlētāju tas šķita nepieņemami, viņi jutās nodoti un vīlušies šajā politiskajā spēkā. Otrkārt, vēlētājiem tika piedāvāta jauna alternatīva – jauna krievvalodīgo interešu aizstāvju partija – “Stabilitātei!”, kas pie sevis pārvilināja daļu “Saskaņas” elektorāta. Treškārt, jāpiemin ieilgušie jauna līdera meklējumi – pēc iepriekšējā līdera N.Ušakova došanās uz Briseli tā arī neizdevās atrast alternatīvu, kas spētu tikpat veiksmīgi veidot partijas tēlu un piesaistīt vēlētājus. No pēdējo nedēļu notikumiem redzam, ka nestabilitāte partijā turpinās – notiek iekšēja šķelšanās, biedri izstājas no partijas. Ir ievēlēti trīs jauni partijas līdzpriekšsēdētāji, kuri mēģinās veidot partijas jauno identitāti, par kuras saturu vēl īstas skaidrības nav. Kopumā “Saskaņas” vājais starts vēlēšanās bija prognozējams, tomēr tik dramatisks kritums bija pārsteigums.
Salīdzinoši mazāks pārsteigums bija partijas “Konservatīvie” neiekļūšana parlamentā. Šī partija sākotnēji sevi pieteica kā korupcijas apkarotāji un negodīgo politiķu ķērāji, bet nespēja vēlētājiem skaļos solījumus apliecināt ar darbiem. Partijai nebija arī skaidras ideoloģiskās orientācijas – lai gan sauca sevi par konservatīviem (tradicionālo vērtību atbalstītāji), brīžiem rīkojās pilnīgi pretēji. Šāda nekonsekvence bija viens no galvenajiem iemesliem, kas radīja vēlētājos nesapratni, tādēļ viņi izvēlējās atbalstīt kādu citu politisko spēku. Redzam, ka arī šo partiju pēc vēlēšanām vajā iekšējas nesaskaņas – nomainījies partijas vadītājs, no partijas izstājusies daļa biedru. Līdzīgi kā “Saskaņa”, arī šis spēks ir savas jaunās politiskās identitātes meklējumos.
Visbeidzot trešais zaudētājs – “Attīstībai/Par!”” – trīs partiju apvienība, kas jau iepriekš gan savstarpēji strīdējusies un šķēlusies, gan atkal saliedējusies. Šeit neveiksmju priekšnoteikumi bija nedaudz citi – pirmkārt, iekšējās apvienības partneru nesaskaņas un nesaskaņotā rīcība, otrkārt, skaļas politiskas kļūdas un skandāli līdzšinējā darbībā, treškārt, neveiksmīga reklāmas kampaņa un lieka pašpārliecinātība, kas atbaidīja, nevis piesaistīja vēlētājus, ceturtkārt, spēcīgi konkurenti (citas partijas ar līdzīgu piedāvājumu). Visu šo faktoru buķete noveda pie tā, ka vēlētāji pieņēma lēmumu šoreiz savu balsi atdot par kādu citu politisko spēku.
Jāteic, ka aplūkoto partiju popularitātes kritums tika prognozēts, tomēr partiju “Saskaņa” un “Attīstībai/Par!” neiekļūšana parlamentā vērtējama kā pārsteidzoša.

“Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi…”
14.Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija augstāka nekā iepriekšējās, tas saistīts ar apdraudējuma sajūtu – bailēm no Krievijas, ar karadarbību Ukrainā. Šādās kritiskās situācijās vēlētājus iespējams veiksmīgāk mobilizēt un motivēt doties uz vēlēšanām. Savukārt situācijās, kad vēlētājs tiešus draudus neizjūt, viņš kļūst pasīvāks – slinkāks, īpaši neuztraucas par vēlēšanu iznākumu, tāpēc var izvēlēties uz vēlēšanām arī neiet. Līdz ar to grūti prognozēt situāciju nākamajās vēlēšanās, tomēr drīzāk varam gaidīt aktivitātes kritumu.
Daudzi jautā, kā tad aktivizēt sabiedrību? Šis laikam ir jautājums, uz kuru šobrīd atbildi meklē visu demokrātisko valstu politiķi, jo zemi iedzīvotāju līdzdalības rādītāji ir ne tikai Latvijā, Baltijā vai Austrumeiropā, bet visā Eiropā un demokrātiskajā pasaulē.
Tomēr jāatceras, ka dalība vēlēšanās ir demokrātijas (no latīņu valodas ‘tautas varas’) īstenošanas pamats. Mēs aizejam uz vēlēšanām, izdarām savu izvēli un realizējam savas tiesības – savu varu izlemt, kuram dot pilnvaras atrasties Saeimā. Ja neejam uz vēlēšanām un nepaužam savu viedokli, tad faktiski paši sev atņemam tiesības lemt. Mēs labprātīgi kļūstam par beztiesīgām personām, kuru vietā izlemj citi. Jo vienmēr jau kāds aizies un nobalsos, bet tiem, kuri neaizies, pēc tam būs jādzīvo saskaņā ar citu izdarīto izvēli. Un ne jau tikai vēlēšanas ir vienīgā līdzdalības forma – vēl varam iestāties kādā nevalstiskajā organizācijā vai piedalīties jautājumu sabiedriskajā apspriešanā, izteikt savu viedokli piketos un mītiņos vai kļūt par kādas partijas biedru. Galvenais būt aktīviem un mērķtiecīgi līdzdarboties! Ir tāds labs teiciens: “Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi.” Tas nozīmē, ka vienmēr būs kāds, kas pieņems lēmumus, un tikai mūsu pašu rokās ir izlemt – mēs esam pieņēmēji vai tie, kuri tikai pakļaujas citu pieņemtajiem lēmumiem. Bet, protams, arī politiskā elite ir atbildīga par iedzīvotāju motivēšanu iesaistīties. Ar cilvēkiem jārunā (ne tikai pirms vēlēšanām, bet visu laiku), jāskaidro, jāveido izpratne par to, kā tiek pieņemti politiskie lēmumi. Cilvēks ir motivēts iesaistīties tajā, ko viņš saprot, kam uzticas, no kā nebaidās. No nezināmā un nesaprotamā mēs norobežojamies. Šeit nozīmīga loma ir arī masu medijiem, kas var palīdzēt veidot šo kvalitatīvo dialogu. Līdz ar to noslēgumā var teikt – komunikācija no politiķu puses un savu pilsoņa pienākumu apzināšanās no sabiedrības puses varētu būt mazs solītis virzienā uz sabiedrības politiskās aktivitātes un līdzdalības veicināšanu!

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.