Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (28.07.2023.)

“Pasaule ir siltuma izslāpusi”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Viļāni

* Viļānu dibināšanas gads nav īsti zināms. Pirmo reizi tas minēts 1495.gadā.
* Tā ir pilsēta Latgalē, Rēzeknes novadā, izvietojusies pie Maltas upes, autoceļu krustojumā pie dzelzceļa līnijas.
* Kad 1928.gada 25.februārī Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tai piederēja 163 hektāri zemes un atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi.
* Iedzīvotāju iecienītākā atpūtas vieta joprojām ir Lakstīgalu sala ar brīvdabas estrādi.

Ar savu smaržu un ļaudīm

Viļānu simbols ar košo biti vedina domāt, ka Maltas upes krastā dzīvo čakli ļaudis. Laika grieži gan liecina, ka cilvēku skaits iet mazumā, tagad pilsētā palicis vairs tikai ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. Vislabāk par savējo dzīvi un notikumiem zina stāstīt Novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale, kuru sastapām vasaras vidū savā darbavietā – krāsainu gleznu zālē.

Viļānu himnā ir rindas, kas labi raksturo jūsu pilsētu. Proti, “tik balta kā ieva plaukumā, tik čakla kā bite skrējienā…”. Ar ko Viļānu vārds parasti asociējas muzeja apmeklētājiem?
– Iespējams, tieši ar liniem. Es apmeklētājiem arī parasti uzsveru, ka 19.gadsimta otrajā pusē Viļānos bija liela, skaista linu fabrika, piederoša muižniekam Vikentijam Janovskim. Cariskās Krievijas laikā tā bija viena no trim lielākajām fabrikām, kurā strādāja ap 200 strādniekiem. Tagad nav nevienas līdzīgas iestādes. Muzejā ir ekspozīcija “Lina sēkliņas stāsts”, kas palīdz izprast, kā smalkā lina sēkliņa pārtop par kādu skaistu audumu un pēc tam arī par smalku akcentu apģērbā vai interjerā. Pēc statistikas Latgalē 80.gados linus audzēja 25 tūkstošos hektāru, bet 2015.gadā visā Latvijā to bija vairs tikai nedaudz virs 300 hektāriem. Milzīga atšķirība, vai ne?! Vēl Viļāni tur godā vēsturiskos notikumus, un, ja mēs izstaigātu esošās piemiņas vietas, atcerētos svarīgākās 20.gadsimta vēstures liecības.
Kāds varētu būt apskates piedāvājums tūristiem, kuri gribētu iepazīt Viļānus?
– Mums ir izstrādāts aptuveni 6 kilometru maršruts. Noteikti iesakām ienākt skaistajā katoļu baznīcā, pie kuras ir klosteris. Izsenis tas bijis un joprojām ir vīriešu klosteris, un visi priesteri, ko satiksiet kalpojam Viļānu Romas katoļu baznīcā, ir gan priesteri, gan mūki mariāņi. Tad ceļš varētu turpināties uz ebreju kapiem. Mūspusē Otrā pasaules kara laikā tika nošauti ap 480 ebrejiem, netālu ir piemiņas vieta arī 1942.gada janvārī nošautajiem čigāniem. Pastaigas maršruts aizvijas uz ezeriņu, kur iekārtota neliela, mājīga atpūtas vieta un var iekurt ugunskuru. Senos laikos ezera vietā bija ļoti skaista pils. Kādā rītā pa ceļu garām gāja jauneklis, kuram pretī iznāca jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Viņa lūdza jaunekli uzminēt bērna vārdu, bet, ja tas neizdosies, tad pils un viņa ar bērnu ies bojā. Jauneklis īsto vārdu nespēja atminēt, pils nogrima, bet kopš tā laika tur ir mūsu ezers. To stāsta sena teika. Savukārt vecākās paaudzes iedzīvotāji atceras, ka Ulmaņlaikos šī atpūtas vieta dēvēta par mīlestības ezeriņu, jo atrodas pilsētas nomalē, un jauniem cilvēkiem patika turp doties, lai satiktos un būtu tālāk no svešiem acu pāriem. Vēl mēs lepojamies ar savu Maltas upi, pie kuras var atpūsties, iekurt ugunskuru. Ejot gar Maltu, nonāksim pie muižas, tālāk apskatīsim dzidro avotiņu, padzersimies vēsu, garšīgu ūdeni un tad pa ceļu nonāksim Lakstīgalu salā. Šī atpūtas vieta glabā jaukas atmiņas no kādreiz notikušiem lielu mākslinieku koncertiem, dančiem un tamlīdzīgiem saietiem. Arī tagad te notiek atpūtas pasākumi, ciemos atbrauc kaimiņu novadu, tostarp Balvu puses, pašdarbnieki. Turpat tuvumā ir arī bērniem domāta atpūtas vieta ar atbilstošu izklaidi. Vēl tālāk ir sauktie ‘vecie kapi’. Visu šo mūsu sastādīto maršrutu var izstaigāt kājām, bet, ja ir vēlēšanās, var arī saīsināt vai mērot ar transportu.
Ar katru gadu Viļāni paliek arvien klusāka pilsēta. Dzirdēts, ka arī par Balviem saka, ka tā ir pensionāru pilsēta. Tepat, netālu no muzeja, ir vietējā skola. Kad pati tur mācījos, skolā bija ap 1200 audzēkņu, tagad šis skaitlis ir pavisam citāds. Patlaban pie skolas ceļ sporta halli.
Noteikti jāatgādina par Viļānu tirgu, kam ir laba slava. Tas joprojām notiek?
– Tirgus dzīvo! Tas joprojām notiek katra mēneša otrajā svētdienā. Tirgum atvēlēts pilsētas lielais stadions un tuvējās ielas. Jau agri tirgus rītā pie mums sabrauc mašīnu kalni, ieliņas ir transporta un ļaužu pilnas, kūsā dzīvība, rit skaļas sarunas. Ko visu tikai nevar ieraudzīt tirdziņā! Tur ir pašražoti lauku gardumi, pašcepta maize, kūpinājumi, medus, puķes, stādi, arī dzīvnieciņi un vēl daudz kas cits. Tirgoties atbrauc lietuvieši. Ja arī nav vēlmes tērēt naudu un kaut ko nopirkt, tik un tā ir vērts atbraukt, lai paskatītos uz citiem un parādītu arī sevi. Tā būs patīkama atpūta. Šāds tirgus Viļānos notiek kopš 1993.gada 1.maija, un pie mums tas patiešām ir liels notikums.
Arī Viļānu mūsdienīgi iekārtotais novada muzejs ir interesanta apskates vieta pilsētas viesiem. Vai šurp nāk arī vietējie?
– Ir patīkami, ka tagad māmiņas un vecmāmiņas šurp atved savus bērnus un mazbērnus, kuri ir ieradušies vasarā ciemoties, lai dalītos atmiņās par bezbēdīgo bērnību, skolas gaitām un skaisto jaunību. Starp muzeja apmeklētājiem pieaug bijušo viļāniešu skaits, kuri par savu dzīvesvietu ir izvēlējušies citus Latvijas novadus un valstis, līdzi atvedot uz muzeju dzīvesbiedrus, draugus, studiju biedrus. Ļoti aktīvi muzeja piedāvātās aktivitātes izmanto Viļānu vidusskolas, Viļānu Mūzikas un mākslas skolas pedagogi un audzēkņi. Nesen ieradās jaunieši no mūsu novada Rikavas pagasta. Viņi iepazinās ar muzeja ekspozīcijām, piedalījās muzeja pedagoģiskajā nodarbībā. Vēlāk jaunie literāti rakstīja savus iespaidus dzejā par piedzīvoto.
Mūsu tikšanās notiek novada muzeja zālē, kur skatu priecē krāsainas gleznas. Kas ir to autore?
– Tā ir māksliniece, gleznotāja Agra Rītiņa no Rēzeknes. Viņa piedalās izstādēs, un autores darbi piesaista ar košumu, radot pozitīvu un labestīgu noskaņu. Cilvēki te ienāk, paskatās un uzreiz it kā atplaukst, kaut kas viņos ietrīsas. Izstāžu zāle ar viņas gleznām rada patīkamu auru. Zināt, ar ko vēl lepojamies savā muzejā? Mums ir divi godājami Napoleoni. Tas viens – Viļānu skolotājs, kurš sākotnēji šo muzeju ir dibinājis, bet otrs – mākslinieks, kurš 19.gadsimta beigās pabija Viļānos un gleznoja tos. Viņus abus sauc Napoleoni.
Kas Jums pašai ir Viļāni?
– Tā ir mana pilsēta, ko uztveru iekšēji, izjūtot kā savu īsto vietu, kur esmu augusi, skolojusies un strādāju joprojām. Es tos izsmaržoju, sajūtu un uzņemu kā savējo, jo pazīstu vietējos, zinu, ka viņi mani atbalstīs un palīdzēs. Taču Balvos gan esmu bijusi retumis un atzīstos, ka jūsu pilsētu neesmu paguvusi iepazīt.

Lai dziedam par Latgales zilajiem liniem

Viļānos jau divdesmit gadus notiek plaši lauku pasākumi – tradicionālās Lauku dienas. Ik gadu tās pārsteidz ar kādu jaunumu – plašiem izmēģinājumiem, panākumiem un atziņām. Pasākuma centrā ir ne vien Latvijas lauksaimniekiem pazīstami sadarbības partneri ar savu tehnikas un citu laukiem noderīgas produkcijas piedāvājumu, bet aizvien aktīvā Latgales zinātnes galvenā virzītāja Veneranda Stramkale. Viņa zinātnes izmēģinājumu lauciņā strādā ilgus gadu desmitus un darbīgā ierindā solās būt arī turpmāk.

Aizvien kāds jaunums
Viļānos tradicionālajām Lauku dienām gatavojas savlaikus. Parasti tās ir plaši apmeklētas un atgādina svētkus, jo sabrauc daudz ļaužu, ir garu garā daudzveidīgas tehnikas parāde, notiek demonstrējumi, atvēlēta vieta arī izklaidei bērniem, var iegādāties lauku labumus. Apbrīnu sagādā izmēģinājumi, kur dažādo kultūraugu lauciņi izskatās kā foto uz žurnālu vāka: bez nezālēm, glīti pastiepušies, katra šķirne aug un briedina ražu, gaidot sezonas noslēgumu. Taču ne visi gadi ir vienādi, jo laukos lielais spēlētājs un noteicējs ir daba. 2018.gadā Viļānos pirmo reizi bija skatāmi bioloģiskie izmēģinājumi, kuros audzēja visas svarīgākās kultūras – pupas, zirņus, kartupeļus, griķus, auzas, lopbarības rutkus, lupīnu, miežus, vasaras kviešus. Izmēģinājumos bija arī četri bioloģisko zālāju maisījumi, pēc tam domāti zaļmēslojumam. Galvenais mērķis – vērot un secināt, ir vai nav vērts pievērsties bioloģiskajai ražošanai. Var jautāt, – vai ir vērts pūlēties un kopt bioloģiskos sējumus un stādījumus? Venerandas Stramkales uzskats: “Visā Eiropā ir tendence uz bioloģisko produkciju. Ja lauksaimnieks gribēs pārdot savus ražojumus un gūt ienākumus, gribi vai nē, daļēji viņam būs jāpievēršas arī bioloģiskajai saimniekošanai. Taču šajā saimniekošanas modelī vēl ir daudz nezināmā un nenoskaidrotā. Vēl daudz jāpēta un jāmācās, lai secinātu, varēs vai nē panākt tādu rezultātu, kādu esam iecerējuši.”

Vajadzīga dažādība
Viens no jaunumiem bija arī Latvijas šķiedras linu līnijai piešķirtais šķirnes statuss, kuram nosaukums dots par godu Viļāniem, kur linu šķirne izveidota. Zinātniece priecājas, ka Latvijā atdzīvojas interese par liniem. Viņa sadarbojas ar Tartu universitātes studenti, kura vēlas Daugavas loku apvidū redzēt skaistos linus, kuru zilā krāsa skaisti papildinātu Daugavas ūdeņu noskaņu. Par Latgales zilajiem liniem dzied dziesmās, tos atceras un piesauc vai visos Latvijas novados. Kā smej zinātniece, – kaut pa saujiņai, bet lini joprojām ir dzīvi, cilvēki tos iesēj kaut vai nelielā platībā, lai iegūtu šķiedru un varētu papriecāties. Linu audzētāju saimniecību nav daudz, taču Daugavpils, Krāslavas, Jēkabpils pusē tādas ir, un tas apliecina, ka ir vēlme pie šīs kultūras atgriezties. Cik tad ilgi var audzēt tikai kviešus un rapsi! Kā uzsver zinātniece – ir vajadzīga kultūraugu dažādība.
Arī šogad jūlijā notikušajā Lauku dienā bija iespēja uzzināt jauninājumus pētījumos, tikties ar speciālistiem, ieklausīties vērtīgos padomos un visu garo dienu pavadīt vērtīgi. Šogad iegadījies ļoti sauss pavasaris, taču tik un tā izmēģinājumos bija ko redzēt. Šogad zinātnes centra laukos aug 16 laukaugu kultūras, 194 šķirnes, ir vēl simtiem izmēģinājumu variantu no dažādām kultūraugu audzēšanas tehnoloģijām. Gan paši lauksaimnieki, gan šīs jomas speciālisti atzīst, ka šogad lauki ir īsts izaicinājums zemniekiem, jo sausums bija vai katastrofāls, lielu postu paspēja nodarīt arī pavasara vēlīnais sals. Izmēģinājumos tāpēc var ne tik daudz parādīt augu aizsardzības līdzekļu pielietojumu, taču ir jaunas šķirnes, jaunas tehnoloģijas. Pēdējos gados laukos pievēršas bezaršanas tehnoloģijai, kas palīdz saglabāt ūdeni augsnē. Laika apstākļi pie mums mainās, ziemas paliek siltākas, pavasari – sausāki, tāpēc jāmeklē jauni risinājumi un jaunas šķirnes. Arī zinātniece apstiprina, ka dabā notiek pārmaiņas. Šopavasar izmēģinājuma lauciņos ilgi nevarēja uzsākt vajadzīgo darbu tehnoloģijas ieilgušo salnu dēļ, kad gaisa temperatūra bija nokritusies līdz mīnus 8 grādiem pēc Celsija. Pēc tam atkal iestājās ilgstošs sausums. Maijā un jūnijā viņu pusē bija tikai trīs milimetri mitruma. Zeme vai dega no sausuma! Taču daudz kas tik un tā padevies normāli – kā zirņi, pupas, auzas, mieži, visvairāk dabas apstākļu ietekmē ir cietuši vasaras kvieši.
Zinātnieces vērojumi liecina, ka Lauku dienu atziņas krīt ražīgā augsnē. Citādāk arī nedrīkst būt, jo lauksaimniekiem jāmācās visu laiku, jāzina, kādas laukaugu šķirnes ir piemērotas tieši mūsu reģionam, cik ražīgas un izturīgas tās ir. Zinātniece priecājas, ka dzīvu interesi izrāda arī paši lielākie lauku uzņēmēji, nepaļaujoties tikai uz savu praktisko pieredzi. Ja šķirne labi pārziemo Viļānos, tad skaidrs, ka tai ir stabila ziemcietība un to var audzēt. “Priecājos, ka zemniekus interesē šī joma, viņi ir progresīvi noskaņoti. Lauksaimniekus interesē ne tikai ražas apjoms, bet arī tās kvalitāte. Lai būtu gan viens, gan otrs, ir ļoti daudz jāmācās un jāzina,” atzīst V.Stramkale. Zinātnes centrs sadarbojas ar 22 sadarbības partneriem, un katram ir ko piedāvāt Latgales puses zemniekiem.
Laiks iet, paaudzes mainās, un kāds Lauku dienas apmeklētājs atzinis, ka viņa saimniecībā turpinājuma diemžēl nebūs, un arī viņam vairs nav lemts ilgi izmantot modernās tehnoloģijas un citas iespējas, jo tas viss paliks nākotnes laukiem. Zinātniece gan neizklausās pesimistiska. Viņas teiktais: “Mēs strādājam un strādāsim kopējai lauku nākotnei. Arī jaunie ienāk un paliek laukos, un viņiem ir daudz jautājumu par kultūraugu šķirnēm, par augu aizsardzības līdzekļu izvēli un tamlīdzīgi. Latgalē joprojām netrūkst entuziastu, kuriem rūp lauku nākotne un to attīstība. Mūsu lauksaimnieki ir ar stipru mugurkaulu. Pazīstu un priecājos par Latgales lielajiem uzņēmējiem Balvu novadā kā: “Kotiņiem”, “Riekstiņiem” un “Amatniekiem”. Viņu darbs un panākumi ir apbrīnas un cieņas vērti.”

Veselības aprūpe ir svarīga visiem

Šogad vasarā aprit pirmais gads, kopš darbojas pašvaldības iestāde “Veselības un sociālās aprūpes centrs “Viļāni””. Kādus pakalpojumus var saņemt kādreiz labi pazīstamās vietējās slimnīcas ēkā, stāsta centra pašreizējā vadītāja Jūlija Ņesterova.

Ir mainījies pakalpojumu klāsts. Vadītāja atklāj, ka namā mīt gandrīz 40 Latgales puses cilvēki, tiešāk sakot – pansionāta klienti, kuriem nodrošina viena pakalpojumu bloka atbalstu – sociālos pakalpojumus. Pansionāta iemītniekiem te ir viņu mājas, un vairumam no viņiem par pakalpojumiem maksā Rēzeknes novada pašvaldība. Dzīvošana nav lēta, mēnesī viena pansionāta iemītnieka uzturēšanās izmaksas ir tuvu 1400 eiro. Tik lielu pensiju cilvēkiem nav, no tās 15% maksājums vēl paliek pašiem uz rokām, tā ka atlikušo summu sedz vai nu pašvaldība, vai arī tuvākie radinieki, ja vien viņu materiālais stāvoklis to ļauj. Pansionāta iemītnieki pārsvarā ir gados padzīvojuši ļaudis, kuriem netrūkst hroniska rakstura veselības problēmu un kuriem dzīve pašu mājās tādēļ vairs nav iespējama.
Taču ir arī veselības aprūpes pakalpojumi kā – dienas stacionārs, aprūpe mājās, ārstu ambulatorās pieņemšanas, arī ģimenes ārstu pieejamība. Veselības pakalpojumu klāstā laba lieta ir mājas aprūpe, jo arī mājās slimniekiem mediķi veic pārsiešanu, uzliek sistēmas un tamlīdzīgi palīdz. Centra vadītāja stāsta, ka visplašāk vietējie cilvēki izmanto abu ģimenes ārstu pakalpojumus. Savukārt no plašākas apkaimes cilvēki uz Viļāniem brauc, ja ir nepieciešams rentgens, ultrasonogrāfija vai ginekologa konsultācija. Protams, iepriekš jāpiesakās, lai zinātu pieņemšanas grafiku un to, vai iespējams valsts apmaksāts pakalpojums. Pie centra dežurē arī neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo centrā izvietojies postenis. Dežurē divas mašīnas, lai vajadzības gadījumā pie apkaimes iedzīvotājiem nokļūtu ātrāk un nevajadzētu sūtīt automašīnu no Rēzeknes.
“Mūsu centrs ir jauna iestāde, un rūpju ir daudz. Mums jāpilnveidojas, jāremontē telpas, būtu labi paplašināt arī sociālo un veselības pakalpojumu klāstu. Manā ikdienas darbā nav rutīnas,” atzīst Jūlija Ņesterova.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

NeSalauztā sirdslīnija (7.07.2023.)

„Kad caur restēm uzspīd saule”

Desmit ielikumos „Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Cītuma kamera, gultys div stuovūs, bareņš īslūzeitūs. Kotram nu jīm tai paīt kuortejuo cītumnīka dīna – vīnveideiga i borga, kaidam jau cīši pīrosta. Romantikys, kai ruodeits filmuos i raksteits gruomotuos, tī nav nikaidys. Nu storp itīm veirim ir kaids īslūdzeitais, kam šei dīna dzeivē nas lelys puormejis – ilgi gaideitū breiveibu. Vēļ puors stuņžu, minutu, i jau dzierdams, – garajā cītuma koridorā atskaņ smogi sūli, kas tyvojās i skali atskaņ namīleigajuos, vaclaiceigajuos telpuos. Cītuma apsorga rūka īsleid kārmanā, nu tuo izvalk gryutu atslāgu saiški, īlīk vīnu nu tuom durovu slēdzinē i puors reizes apjiemeigi pagrīž, i čeikstiedamys atsaver kamerys durovys. Apmāram tai mes īsadūmojam dzeivis ainu, kod īslūdzeitais smaceiguos cītuma telpys nūmaina pret svaigu gaisu i skotu iz zylym dabasim. Tok sajiuta, kaida cylvāku puorjem, kod atsaver cītuma durovys i jys golu golā ir breivs, leluokajai daļai sabīdreibys ir sveša. I, kod asi breivībā, ir tikai div varianti – dareit tuoļuok vacuos lītys voi suokt jaunu dzeivi. Cik vīgli vai gryuši tū izdareit, sovā pīredzē daleisīs cylvāks, kurs aiz žūga puorlaids leluokū dali sovys dzeivis. Tikom sarunā ai probacejis specialistu vaicuosim atbiļdi, kai atsabreivuot nu cītumnīka dūmuošonys i sevī atteisteit pozitivū poteņcialu.

“Nagrybu nūmiert cītumā…”

“Maņ tei cītumu dzelža durovu grabiešona jau smadzeņuos siež. Par Krīveju vyspuor nerunuosim. Tī juoizīt car pīcpadsmit durovom, kab da šmonam* tyktu, i tik klab aiz tevi durovys, i tik klab…,” stuosta 62 godus vacs bolvenīts, kurs vairuok nakai pusi sovys dzeivis – 40 godus – pavadiejs īslūdzejumā. Pādējū reizi nu cītuma jis izguoja ituo goda 9.aprelī, kod par alkohola pudelis zuodzeibu nu veikala Bolvūs četrus mienešus pavadeja Jākubpiļs cītumā. Tikom leluokais termiņš aiz restu beja padūmu laikūs – 18 godi Uļjanovskys apgobola cītumā Krīvejā. Bolvenīti, kura mīsa kluota ai kaimiņvaļsts cītumā dabuotīm tetovejumim, Krīvejā nūtīsuoja par zagšonu, huliganismu i slepkaveibu.
Veirīts vaļsirdeigi pīkryta pastuosteit par sovu dzeivi, nu atkluot vuordu nagrybēja.

40 godi cītumā… Deļkuo vyss Jyusu dzeivē saguoja tīši taii ni cytaižuok?
– Taidu vaicuojumu maņ vaicuojušs i da šam vaicoj daudzi cylvāki. Es jīm atbildu, – ka dzeivē byutu redziejs sovu muoti voi tāvu, cītumūs nasiedētu. Mani nikod nivīns nav gluostiejs ai rūku pa galveni i audzynuojs par taidu cylvāku, kaidam ir juobyut. As vīnkuorši nazynu i napazeistu vysu šū jyusu dzeivi! Tys vyss ir cīši gryuši… Huligans asmu jau kūpš bierneibys, kas ai laiku puorauga cītsyrdeigā kriminalā. Kū lai vēļ soka? Sīvys maņ nav, nu ir treis bārni – dāls i divejis meitys. Dāls, cikom dzeivuoja Bolvūs, guo munuos pāduos – četrus godus nūsiedēja Jākubpiļs cītumā. Tān jis struodoj uorzemēs. Naseņ sasazvaniem, a kūjis maņ var pasceit? As jam nikas naasmu. Tys, ka asmu pītaisiejs bārnus, nav jau nikaids ruodeituojs…

Cytu celi dzeivē neredziet?
– Cytu celi… Pīdzymu Jelgavā, īlyka bārnunomā Baltezerā, a sešu voi septeņu godu vacumā mani aizvede iz internatskūlu Gaujienā, Oluksnis rajonā. Tī ari saprotu, ka maņ nav vacuoku. Uzzynuoju, ka muote mani pamete, a tāvs nūmyra. Kod vuiciejūs 5. voi 6.klasē, iz internatskūlu nu Oluksnis braukuoja vysaidys tantes. Skūlā beja daudzi puiku i meitiņu, kurim nabeja vacuoku, i tod nu tuos tantes grybieja kaidu bārnu adoptiet. Pīmiņu, ka kaidu dīnu atbrauce simpatiska sīvīte i grybieja mani pajimt kai audžubārnu, nu nikuo… Školuotuoja atguoja i pascieja: “Tik ni itū huliganu!” Tai ari beja. Peipēt suoku 3.klasē, dzieru. Vyss aizguoja jau tik tuoli, ka bezkauneigi peipieju stundē zam golda. Školuotuoja toļka žāluojās, ka otkon as napatikšonys taisu. Pusi skūlys īvuicieju, kai dyumu viļkt. Nu i, prūtams, zogu. Reizi školuotuojai stuņdis laikā saceju: “Maņ vādars suop!” Jei maņ atļuove aizīt iz tuoletu, nu as pa tū laiku uotri iz tuos pošys školuotuojis dzeivūkli. Zynuoju, kur nūlyktys dzeivūkļa atslāgys, pajiemu tuos, dzeivūkli attaisieju valīi, aizīt, jēmu nu tuo vysu, kas dereigs. Zogu ari nu školuotuoju ustobys, par tū ka zynuoju, ka stuņžu laikā tymā nivīna nav. Apteirieju sūmenis, kab varietu šņabi nūpierkt. Biem pīcu puišu banda, a as – jūs barveds. Golu golā mani aizvede iz milicejis īcirkni Oluksnē, kur mani īlyka iz pīcpadsmit dīnnakšom. Nu huligans beju, nu.

I kas piec internatskūlys?
– Internatskūlā pabeidzu ostonis klasis, piec kuo mani aizvede iz profesionali tehniskū skūlu Apē. Jau pyrma siešonuos autobusā i braukšonys iz Api klasis audzynuotuoja maņ pasceja: “Tu pabeidzi internatskūlu i tān vysu myužu siediesi cītumūs.” Nūluodieja mani, i ai tū ari suocies vysa muna kriminaluo dzeive… Apē vuiciejūs par šoferi i celtnīku, nu skūlu napabeidžu – tī vyss turpynuojās pa vacam. Dzierem i breivdīnuos guom iz kūpmītnem pi tīm, kuri tī palyka sastdīņuos i svātdīņuos. Izalasiem kaidu ustobeni, izmetem tī iz golda capuri i sacām: “Ka desmit minušu laikā capure nabyus pylna ai naudu, dabuosit pa golvu!” Jī raud, soka, ka nav naudys, a kaida myusim par tū daļa? Jī beja nalaimeigi cylvāki… Beja ari reizis, kod capuri pīsvaidieja pylnu ai naudu. Tymā laikā par zagšonom, kautenim i huliganismu pret mani pyrmū reizi īrūsynuoja kriminallītu i iz godu īsādynuo napylngadeigū kolonejā Daugovpilī. Par lobu uzvedeibu gon atbreivuoja divejis nedelis uotruok. Kolonejā īpasazynu ai puišim nu Bolvu pusis, i trejatā atbraucem iz šejīni dzeivuot – Rubeņu cīma apkuortnē. Suoku struoduot kolhozā “Sorkonais partizans”. Īpasazynu ai tūpūšū sīvu i puorsavuoču dzeivuot iz Bolvim. Dzierem, prūtams, a jei ari skraideja apkuort pi cytim veirīšim. Sātā nabieja, bārni naboruoti. Tod kaidu laiku dzeivuoju ari Brīžucīmā.

Drūši viņ dīniet ari armejā?
– Nui, izejūt breiveibā nu kolonejis Daugovpilī, atguoja pavieste, ka juoīt armejā iz Krīveju, Uļjanovskys apgobolu. Oficiali dīnieju strojbatā (celtnīceibys bataļjonā), a reali nikaidys dīniešonys jau nabeja. Myusim vyss beja vīnolga. Dzierem i zogam. Nu i vīnu reizi naktī divatā pībraucem pi būdenis, kur atsaroda dažaidi celtnīceibys materiali. Kab vysys tuos montys nu tuos vītys nūzogtu, parosti sorgus vādzā pīkaut. Itymā reizē jī, beidamīs, ka tiks pīkauti, suoka bēgt paceli. Īraudziem, ka sorgi nūsaslāpušs ceļamkranūs. Tai treis cylvākus nu tienīts izsvīdem uorā. Saprūtams, ka jī nūzasyta… Kaidā cytā reizē muns bīdrs, ai kuru kūpā tū vysu pastruoduom, aizguoja iz veikalu zagt, i jū nūgyva miliceja. Tai jis, byudams napīredziejs i nazynuodams, kai ai miličim juorunoj, jaunam kapteiņam-izmeklietuojam izstuostieja piļneigi vysus myusu pīdzeivojumus. Piec divejom nedeļom mani izsauce armejis rūtys komanders i saceja, ka mani meklej tys pats izmeklietuojs. Aizguoju iz milicejis punktu, atsasiežu iz beņča. Vyss jau īprīkš beja sagatavuots tai, ka, siežūt iz krāsla, iudiņs beja leidz ceļgolim. Jī dūmuoja, ka as atsazeišu, a nu suokuma vysu nūlīdžu. Piec tam tū dareit vairs nabeja jāgys, i vysu atzynu. Tai maņ pīsprīde 18 godus cītumā tīpat Krīvejā, Uļjanovskys apgobolā. Munu leidzzynuotuoji nūtīsuoja iz 22 godim.

Kai pīminat tī pavadeitū laiku?
– Beju styngruo režyma cītumā, kur nosiedieju vysus 18 godus – nu zvona da zvona. Nu, kū var saceit? Krīvejā ir cyti cylvāki, cyta saprašona i cyti cītuma uzskoti. Cītumā struoduoju, vosorā beja dažaidys sacenseibys, varieja sportuot. Zona beja lela – varieja īt i staiguot. Tī beja seši golvonī īslūdzeitī, kuri cītumā nūsacieja vysys lītys i puorraudzieja cītumnīkus. Jī uzzynuoja, ka prūtu taiseit vysaidys lītys – lādeitis, bloceņus, albumus. Tai ai tīm golvonīm zaglim īsadraudzieju, kurim tod tuos montys ari taisieju. Kūpumā vyss beja labi, attīceibys ai cytim – normalys. Treis mienešus da cītumsūda termiņa beigom mani gon iesādynuoja karcerī, par tū ka sagyva, ka naktī naguļu, a golvonīm īslūdzeitīm taisu lītys. I tys jau ir vīns nu leluokīm puorkuopumim, par tū ka apsorgi naktīs īslūdzeitūs puorskaita, i vysim ir juoguļ. Kod izguoju nu cītuma, maņ beja 36 godi.

Cītumnīka ceļš turpynojās Latvejā?
– Nui. Paguoja nedele, i mani otkon īsādynuoja – itū reizi iz ostoinim voi pīcim godim Brasys cītumā i par kūtaišni, pat eisti napīmiņu, nu otkon beja kaut kaidi kauteni, sišonys i tamleidzeigi. Slepkaveibys gon nabeja. Taida epizode munā dzeivē bejuse tikai vīna – Krīvejā. I vyspuor, kab as pīminietu vysys sovys sūdāmeibys… Tūs bejs tik daudzi. Žāļ, ka izsvīžu uorā sovu lelū bībeli, kur beja saraksteitys vysys munys sūdāmeibys. Sevkurā gadejumā asmu bejs gondreiž vysūs Latvejis cītumūs, nu kurīm dale jau slāgta – bez Brasys asu siediejs ari Škiruotovys, Valmīrys, Daugovpiļs cītumūs i Reigys Centralcītumā. Pīcus termiņus asu biejs ari Jākubpiļs cītumā, nu kurīnis pādējū reizi atsabreivuoju pavysam naseņ – 9.aprelī. Tān maņ cītumsūdus dūd vīnkuorši par alkohola pudelis nūzagšonu. Aizīmu iz veikalu Bolvūs, nūzūgu, i vyss, – cītums iz dažim mienešim voi sabīdryskais dorbs.

Vāg sevi nūdarbynuot, tod ari zagšona nabyus pruotā!
– Nu tī jau tys suņs ari aprokts! Leluokais breiveibā pavadeitais laiks storp munom īslūdzejuma reizem bejušs ostoini godi – vysi policisti Bolvūs breinuojās, – kai tai var byut?! Deļkuo tymā laikā nesiedieju cītumā? Tūlaik muns dorbs beja agri nu reita pīsaceļt i braukt iz mežu laseit ūgys. Nebeja laika dūmuot, kur i kū nūzagt voi kaidu pīkaut. Nu vyss jau suocās ai dzeršonu. Ka stypri pīsadzerūs, vāg īt iz veikalu i nūzagt pudeli. Ari tān dzeru – naasmu bejs skaidrā kūpš atbreivuošonys nu cītuma 9.aprelī. Golvonais, kab byutu vareiba nūpeļneit i nūpierkt maizeiti, kaidu ols pudeli. Maņ tān golvonais ir ūgu laiks mežā, tod ari par zagšonu nadūmoju.

Atsagrīžūt pi cītuma tematikys, – kai tī dzeive rit Latvejā?
– Ir kastu sistema – blatniji, mužiki, gaiļi*. Saceisim, gaiļi hierarhejā ir vyszamuok stuovūšī – pi jīm navar dasadūrt, kūpā iest i čaji dzert, peipēt vīnu cigareti. Sovulaik, kod cylvāks cītumā nūnuoce pyrmū reizi, muns dorbs beja ai jū puorrunuot vysu cītuma dzeivi, kab zynuotu, kas i kai, kū dreikst i nadreikst dareit. Vīnam ūtram beja saprašona, a, ka pervohods* īleida kasjakā*, jam atpakaļceļa vairs nabeja. Cīši uzmaneigam juobyut kāršu spielē. Ka zaudieji i naatdevi poruodu, pats vaineigs – piec tam nastaigoj i načeiksti, ka tev vysu atjims! Ka namuoki spieļuot, naspieļoj, – kū lein, kur navāg! Nu i vysod, kod cītumā ir kaids vaicuojums voi vādzeiba, vāg praseit, na klusiet. Grybi iest? Paprosi iedīni sovim kamerys bīdrim, i jī tev tūīdūs. Nav tai, ka atsaceis i pasyuteis tuoļuok. Centralcītumā beja gadejums, kod vīns īslūdzeitais grybieja iest, nu nikū nasceja i pa nakti suoka krisot* – zagt maizi. I par krisošanu zyni, kas ir? Ka žurka nūgivta, tod jam malnais krysts viersā i vysa dzeive cītumā sabendieta. Ari tam maizis zagļam nuokamajā reitā ai kannom, ai kurom kameruos putru nese īkšā, tai sašķaideja golvu, ka… Maņ juo pat žāļ palyka. Saceja, ka piec tam slimneicā nūmyra, nu eisti nazynu.

Kod šūgod aprelī izguot nu cītuma, puordūmuot, ka ir tikai diveji celi – dzeivuot pa vacam i otkon mātuotīs pa cītumim voi ari vysu suokt nu jauna?
– Tān mes dzeivojam Eiropā, kur ir pavysam cyta dzeive i dūmuošona, a krīvu laikūs vyss beja pi vīnys vītys. Cylvāks izguoja nu cītuma i piec nedelis voi mieneša otkon beja aiz restem. Ka tūreiz kaids stuosteja, ka vairs nagryb siedēt cītumā, taidys runys beja kačam zam astis. Deļkuo tai? Nazynu. Mož cylvākā cītumnīka gors siež īkšā, mož koč kaids instinkts, pīrodums. Personeigi as pi zonys režyma jau asu pīrads, nu vairuok siedēt cītumā teišom nagrybu. Gona trokuot, kaut gon otkon tikt cītumā varu pavysam mīreigi, par tū ka maņ ir cīši neteira paguotne. Pītiks uztaiseit vysmozuokuos napatikšonys, i vyss. Voi gryši nanūsastuot iz vacuo ceļa? Vyss atkareigs nu poša. Tikai nu poša…

Atsaverūt iz sovim 62 nūdzeivuotīm godim, kū dzeivē maineitu, ka byutu vareiba vysu suokt nu suokuma?
– Brauktu iz uorzemem – struoduotu i peļneitu pīkluojeigu naudu. Mož īpasazeitu ai sīvīti i apsaprecātu. Dzeivuotu normalu dzeivi – bez cītuma! Zynit, maņ ir daudz draugu. Sateiku jūs tepat, pi Bolvu autoūstys, i jī maņ prosa: “Vacais, ka as tikšu cītumā, kū maņ dareit, kai maņ tī dzeivuot?” Atbildu, ka asu jau nogurs nu vysim itīm vaicuojumim. Navāg maņ breiveibā uzdūt vaicuojumus par cītumu! Ka jius zynuotu, cik daudzi kasetis i diskus ai cītuma dzīsmem asu izplivynuojs viejī! Maņ švaki palīk, kod tuos izdzierdu! Vysus tūs cylvākus, kuri maņ uzdūd taidus vaicuojumus, naasmu ni audzynuojs, ni jīm školuotuojs asu. Kotram ir sova dzeive i kotrs dzeivoj pa sovam. Ka cylvākam jauneibys godūs nav pruota, tod vāluok vyss jam nuoks atpakaļ. I tod jis varies byrdynuot pupu leluma osorys i čeikstiet: “Mammeit, deļ kuo as tai izdareju?!” Nu tev tok pošam ir sovys smadzenis! Vāg agruok dūmuot, agruok…

“Breiveibā ir cyts gaiss…”
Sajiuta, kod apsorgs attaisa cītuma durovys i otkon asi breiveibā, ir neaprokstama, – kai septeitījūs dabasūs! I as narunoju par cītumā nūsiedietuom kaut kaidom nedeļom voi puorys mienešim. Nūsiedi vairuokus godus – pīcus, ostoiņus, desmit, i tod pasceisi, kū maniesi, izejūt nu cītuma! Breiveibā ir pavysam cyts gaiss, i tod tu tū īelpoj – voi dīneņ… I labi, ka vēļ ir saime, kas tevi sagaida, pījem, atbrauc pakaļ. Ka sagaida sīva, grybīs rauduot, ka nesagaida… Nu tu sevkurā gadejumā zini, ka juobrauc iz sātu. I cik reizis cytim asu saciejs, kab daudzi nadzer, a aizbrauc iz sātu, īt vannā nūsamozguot i tikai tod uzkluoj galdeni… Nu nā! Napaīt mieness, i jis otkon īsasiež torbā iz astoinim godim! Voi tod tei ir dzeive, voi tys ir normali? Maņ jau ari tī godi suok brukt viersā, i suoku nadaudz dūmuot iz vecumdīnom. Na jau vysu myužu maņ siediet aiz žūga. Nagrybu nūmiert cītumā…
Nu golvonuo roksta varūņa saceituo)

*Šmons: īslūdzeituo puorbaude;

*Blatniji, mužiki, gaiļi: naformaluos cītuma hierarhejis pamata kastys bejušījuos PSRS valstīs; blatniji – augstuokuo i ītekmeiguokuo kasta, mužiki – vysdaudzskaitleiguokuo īslūdzeitūs grupa, kurū veidoj vairums cylvāku, kuri nūnuok cītumā; gaiļi – vyszamuokuo kasta;

Nu destruktivys dūmuošonys iz pozitivu atteisteibu
Vaļsts probacejis dīnesta izveide Latvejā ir aplīcynojums tam, ka sūdeišonys sistemai myusu vaļstī nav atrībeibys rakstura, likumpuorkuopiejs nav pagaiss sabīdreibai i vaļsts uzajem atbiļdeibu par sovim īdzeivuotuojim. Kai bejušījam īslūdzeitījam paleidzēt atsabreivuot nu destruktivys dūmuošonys i reiceibys i atteisteit sovu pozitivū potencialu? Saruna ai Vaļsts probacejis dīnesta Latgolys regiona teritorialuos strukturvīneibys Bolvu nūdalis vodūšū probacejis specialistu, nūdalis vadeituoju JURI RAGOVSKI.

Vaļsts probacejis dīnests ir Tīslītu ministrejis puorraudzeibā asūša īstuode, kuruos golvonuo miseja ir rūsynuot probacejis klientu atsaturiešonu nu tuoluoku likumpuorkuopumu izdareišonys. Ka nūtīsuotījam pīmāruota reala breiveibys atjimšona i izcīsts pylns sūds, jis piec atbreivuošonys nu īslūdzejuma vītys probacejis dīnestā vairs nanūnuok. Tikom dīnesta uzraudzeibā ir personys, kas nu īslūdzejuma vītys atbreivuotys nūsaceiti pyrma termiņa, kai ari personys, kam tīsa bez breiveibys atjimšonys struopis pīmāruojuse papyldsūdu ‘probacejis uzraudzeiba’. Tai 2022.godā dīnasts vysā Latvejā struoduoja ai vairuok nakai 16 700 probacejis klientu, nu kurīm 25% beja jaunīši vacumā da 25 godim. Vysa vaira probacejis klientim prokuratura i tīsa beja īdavuse kriminalsūdu ‘sabīdryskais dorbs’, jīm kūpā jamūt nūstruoduotys 533,3 tyukstūši sabīdryskuo dorba stunžu. Tys dorba deviejim ļuove ītaupeit mozuokais 1,54 miļjonus eiro.

Itūgod Vaļsts probacejis dīnasts sviņ 20 godu jubileju. Sabīdreibai šei īstuode nav sveša, a kai parosti paīt probacejis specialista kasdīna?
– Dorba dīnys ir dīzgon atškireigys. Daļu nu laika puorlaižam, sasateikūt ai klientim nūdaļā, daļu - braucūt voi īmūt puorbaudeit klientus sabīdryskuo dorba izpiļdis vītuos i puorbaudūt jūs dzeivisvītys. Izbraukumi ir vysa Bolvu nūvoda teritorejā. Sasazynojam ari ai dorba deviejim, kab organizietu sabīdryskuo dorba izpiļdi i tū kontrolietu, sasateikam voi sasazynojam ai sadarbeibys partnerim cytuos īstuodēs, kab planavuotu kūpeigu dorbu myusu klientu resocializacejis jūmā. Sovukuort vēļ dali laika struodojam pi datora – taisam dokumentus (sarunys aprokstus, informacejis pīprasejumus, uzaicynojumus, breidynojumus, lāmumus par pīnuokumu nūteikšonu, īsnīgumus tīsai), sovys darbeibys kotrā nu klienta lītom īvodam vīnuotajā elektroniskajā klientu uzskaitis sistemā, kur ari elektroniski davīnojam vysus dokumentus, kas zeimojās iz konkretuos klienta lītys vadeibu.

Kai varietu raksturuot videjū probacejis dīnasta Bolvu nūdalis klientu?
– Pamatā tī ir veirīši vacumā nu 19 da 55 godim ai pamatizgleiteibu. Tikom sīvītes nu vysim probacejis klientim ir 10 %. Vysbīžuok cylvāki probacejis dīnasta dasavieršonā teik par zagšonu, braukšonu alkohola, narkotiskū, psihotropū, toksiskū voi cytu apreibynūšū vīlu īspaidā i par biegšonu nu tīsys lāmuma piļdeišonys.

Kaidi ir golvonī īmesli, deļkam cylvāks izdora nūzīdzeigus nūdarejumus?
– Cylvāks ir sociala byutne, kurs augūt sovus uzvedeibys modeļus īsavuica nu apkuortejīm. Socialuos vidis faktori i tū, kaidu pīredzi asam dabuojušs, ītekmej ari myusu tuoluokū uzskotu i vierteibu veiduošonūs. Tok nav tai, ka vīnaidā vidē augušs cylvāki nūteikti reikuosīs leidzeigi. Ir apstuokli, kurūs navaram maineit, tok pīaugūt mēs poši asam atbiļdeigi, kaidys izvielis izdoram. Deļtuo, ka saprūtam, ir vādzeigys puormejis, varam īsavuicēt ari veiksmeiguokys reiceibys īmanis. Tok bīži nasamainam, par tū ka ārtuok ir nikū jaunu naīsavuicēt i nasajimt atbiļdeibu, a vainuot apstuokļus. Dorbs ai probacejis klientu vārsts iz tū, kab jis īraudzeitu, kaidys puormejis vādzeigys, kab prostu planavuot i eistynuot puormejis. Golu golā mainuos veids, kai cylvāks dūmoj par sovu problemu, puorstuoj tū nūlīgt, narunoj par tū, ka maineitīs ir par vālu, a suok saprast, ka koč kas juodora, i juosuok vaicuot rysynojumus.

Kai bejušīm īslūdzeitīm paleidzēt atsabreivuot nu cītumnīka stigmys aba raksturīzeimu, kas naatbiļst sabīdreibys vyspuorpījimtuom normom, a atteisteit sovu pozitivū potencialu?
– Ka klients pats nagryb nikū maineit sovā dzeivē, apleicejū īspaidami paleidzeibai ir moza lūma. Varu minēt ari konkretu pīmāru, kai Bolvu nūdalī proguoja dorbs ai vīnu nu probacejis klientim. Prūti, klients atsagrīze nu cītuma. Kab jū atturietu nu jaunu nūzīdzeigu nūdarejumu izdareišonys, tyka nūteikts pīnuokums īvāruot aizlīgumu lītuot alkoholu i cytys apreibinūšys vīlys. Nu suokuma klients veiksmeigi īvāruoja šū aizlīgumu – beja atrads dorbu, jū atbaļsteja ari sīvīte, ai kuru beja kūpeigs bārns. Kab nūstyprynuotu pozitivuos puormejis, klients guoja ari iz psihologa konsultacejom. Tok laikam ejūt streidi ai sīvīti, paziņu lūka ītekme i namuociešona rysynuot problemsituacejis klientā radeja sprīdzi, i tyka atsuokta alkohola lītuošona, kas, juopruot, ir problemu sakne. Alkohola reibumā i deļ naudys tryukuma klients suoka zagt, kuo rezultatā itūšaļt jis otkon ircītumā. Klienta gryba maineitīs pagaist, jau pasaruodūt pyrmuom gryuteibom. Ir gryuši cylvākā nūturiet pozitivys puormejis, ka jis pats tū nagryb. Kluot vēļ apleicejuo socialuo vide byutyski veicynoj cylvāku atsagrīšonu pi pīrostuo dzeivisveida.

Atsagrīžūt nu īslūdzejuma, pryncypā ir div izvielis. Cylvāks izdora secynuojumus, pījem paleidzeibu, mainuos i suoc jaunu dzeivi voi ari atsagriežpi vacīm parodumim. Voi ir daudz klientu-recidivistu, kuri ari tuoļuok izdora jaunus likumpuorkuopumus?
– Runojūt par recidivu, maineit pīrostū uzvedeibu nav vīgli na tik probacejis klientam, a sevkuram cylvākam. Navaram sagaideit, ka byus tikai veiksmis stuosti. Nūviertejam kotru darbeibu, kū klients apzynuoti veic, kab naatsagrīztu pi nūzīdzeiga nūdarejuma izdareišonys, a īsavuicietu sasnēgt sev vālamū, napuorkuopjūt cytu cylvāku drūšeibys rūbežys. Ir svareigs kotrs skaidreibys voi nūdarbynuoteibys periods, par tū ka tei ir pīredze, kas paleidz nūticēt sovai variešonai turpynuot puormejis ari tod, ka suokumā nav izadevīs.

Kod nūteik dorbs ai klientim, kai Jyus saredzat jūs pošatdevi i grybu maineitīs? Klienti uzdūtūs pīnuokumus pylda ai pošatdevi voi tikai kekseiša piec?
– Probacejis programu mierkis ir veicinuot klienta integraceju sabīdreibā, variešonu apsazynuot sovys dūmuošonys, attīksmis i uzvedeibys ītekmi attīceibā iz atkuortuotu puorkuopumu veikšonys risku. Kai šys dorbs nūteik? Nūdaļā struodoj treis specialisti, kuri ir apvuiceiti vadeit grupu i individualū dorbu ai tīm klientim, kuri īsaisteiti probacejis programuos. Tuos teik eistynuotys dažaidu kategoreju klientim, i probacejis specialists sovā dorbā pīlītoj speciali izstruoduotu instrumentu, kū sauc par rysku i vādzeibu nūviertejumu. Jemūt tū vārā, tod ari nūsoka, kurs klients i tīši kaidā probacejis programā tiks pajimts. Tī nūteikti ir dzymumnūzīdznīki, kai ari cīši augsta, augsta i videja ryska klienti, kuri vysbīžuok attīceibuos ir vardarbeigi, impulsivi, napuorvolda sovys emocejis i vīlu lītuošonu. Tuos ari ir golvonuos lītys, kas veicynuojušs cylvāka nūnuokšonu ryska situacejuos, nu kurom pats nav variejs atrast izeju bez puoridarejuma sev i cytim. Dorbā ai klientim ir dažaida pīredze, nu tū navar saukt par nagativu. Svareigi izveidot iz sovstarpejuos cīnis i sapratnis baļsteitu sadarbeibu. Dažu reizi pacīteigom juobyut vysom īsaisteituom pusem, juorūn kompromiss i juoatrūn atslāga kotram cylvākam individuali. Vīnnūzeimeigi var saceit, ka sevkura jauna līta sevkuram cylvākam roda pretesteibu, kū var mozynuot ai pozitivu, atbolstūšu attīksmi, uzmundrynojumu. Tū, kaidi ir rezultati, gon vīnnūzeimeigi navar pasceit. Ir labi, ka klients apmekliejs i pabeidzs probacejis programys. Tys līcynoj par juo disciplinieteibu i nūpītnu attīksmi, par tū ka programu dorbs ilgst nu div da pat devenim mienešim. Ir labi, ka klients nu kūpdorba pajem sev nūdereigū, īsaklausa cytu vīdūkļūs, analizej sovu uzvedeibu i vaira nanūnuok probacejis dīnestā kai klients. Pi tam klienti, kuri pabeigušs probacejis programu, uzruoda iz pusi mozuoku recidiva risku nakai tī, kuri programu nav pabeigušs.

Voi ir lels tū probacejis klientu eipotsvors, kurim piec atsagrīšonys nu īslūdzejuma nav pi kuo īt?
– Kū ilguoks bejs izcīstais sūds īslūdzejuma vītā, tū gryušuok atsagrīzt pi kasdīnys dzeivis sabīdreibā. Beja gadiejums, kod nu cītuma atsagrīze jauns veirīts, kura vīneigais tuvinīks laikā, kod jis izcīte sūdu, nūmyra. Klients planavuoja dzeivuot lauku sātā, kur īprīkš dzeivuoja, nu myusim beja informaceja, ka muoja vairs nav apdzeivojama. Beja juodūmoj, kai klients nūdrūšynuos sovys pamatvādzeibys. Taidūs gadejumūs svareiga vairuoku īstuožu sadarbeiba. Sasazynuom ai cītuma socialū darbinīku i pošvaļdeibu, kurā klients beja deklariets. Probacejis klients, vēļ asūt īslūdzejumā, pošvaļdeibai nūsyutieja īsnāgumu par dzeivojamuos plateibys pīškiršonu. Var saceit, ka konkretajā gadiejumā pogostā šū cylvāku naatstuo bez atbolsta - ai pošvaļdeibys transportu atvede nu uorstnīceibys īstuodis, īdeve vītu krīzis dzeivūklī, ari iz pyrmū tikšonūs probacejis dīnastā klientu atvede socialuo darbineica. Vāluok socialuo dīnasta darbinīki pacīteigi paleidzieja klientam rysynuot gon sadzeivis, gon nūpītnys veseleibys problemys. Veiksmīgi saguoja tys, ka dorbā ai šū probacejis klientu izmontuom storpinstituceju sanuoksmis, kod, sanuokūt kūpā ai socialīm darbinīkim, Vaļsts policejis i pošvaļdeibys policejis puorstuovim i gimenis uorstu, apsprīdem, kaida ir pošreizejuo klienta situaceja i īspiejis kotrai nu īsaistietuom pusem jam paleidzēt. Vaicuom rysynojumus i vīnuomēs par konkretom darbeibom. Juosoka, ka tū, voi vāg sasaukt storpinstituceju sanuoksmi, piec vādzeibys pīaicynuot dažaidus specialistus, izviertejam par kotru uzraudzeibā asūšu klientu. Parosti šaidys sanuoksmis sasaucam tūs klientu lītuos, kuri īprīkš izdariejušs smogus nozīdzeigus nūdarejumus, jīm ir gryuteibys patstuoveigi rysynuot problemsituacejis i pastuov augsts risks, ka jī var izdareit jaunu nūzīdzeigu nūdarejumu. Tys paleidz klientam maineit uzvedeibu, sakuortuot sadzeivi, kai ari veicynoj tū, ka jis tuoļuok naapdraudies sabīdreibu.

Voi ir kaidi mierki, iz kurim itūšaļt īt probacejis dīnasts, kab sovu dorbu padareitu efektivuoku?
– Itūšaļt dīnasta izaicynojums ir jaunuo funkceja – probacejis nūvāruošona, kū nu šuo goda 1.janvara pīmāroj bārnim nu 11 da 18 godu vacumam. Bolvūs cikom šaids sūda veids nav daškierts nivīnai personai, nu jau asam nūvadiejušs vairuokus informativi izgleitojūšus seminarus gon potencialīm sadarbeibys partnerim (socialajai puorvaļdei, buoriņtīsai, Vaļsts policejai i pošvaļdeibys policejai, izgleiteibys puorvaļdei), gon ari školu direktorim i pošim skūlānim.

Pīļaunu, ka Jyusimi kolēgim kasdīnys dorbā juosazaskar ai lelu devu negaceju. Voi ir gryuši dorbu nanest iz sātu?
– Probacejis dīnesta darbinīkim ir vareiba pīsadaleit dīnasta nūdrūšynuotījūs atbolsta pasuokumūs aba tai sauktījuos supervizejuos – gon individuali, gon ari grupuos. Tūs laikā teik puorrunuotys problemys, ai kurom darbinīks sazaskar, pyldūt sovus pīnuokumus, kai tuos rysynuot, kai isavaireit nu izdegšonys sindroma i taidā gorā. Taisneibu sokūt, kotram darbinīkam ir ari sovi valisprīca, i kotrs nu myusim zyna, kai veseleigi sabalansēt profesionalū dzeivi ai vādzeibu atsapyust, kab dorba kasdīnys pīnuokumu piļdeišona nasabeigtu ai stresu, a sovu darbeibu spietu saglobuot pozitivā gultnē sevkurā dzeivis sferā. Kotram dorbam ir sova specifika, nu golvonais – tū dareit piec vyslobuokuos sirdsapzinis. Piec taida motiva kasdīnā struodojam ari mes. Kai ari asam vīns nu salīdietuokūs i profesionaluokūs kolektivu dīnestā ai namaineigu sastuovu jau 15 godu garumā, tokt ymā pošā laikā atvārti jaunim izaicynojumim!

 * "Mediju fonda atbalsta ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem"

* Par publikāciju "NeSalauztā sirdslīnija" saturu atbild SIA "Balvu Vaduguns"

* Pārcēlums uz latgaliešu valodu – Sarmīte Vorza

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (16.06.2023.)

“Ilgāk par mirkli? Nekas nespēj būt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Ar ko slavena Kārsava?

Balvu pilsētmāsas – Kārsavas – saimniece Marita Stepanova lepojas, ka Kārsava ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur cilvēki gūst priekšstatu par Eiropu. Komentējot iebildi, ka uz šo godu pretendē arī Balvu novada ļaudis, īpaši Viļakas iedzīvotāji, pilsētas vadītāja paskaidroja, ka ar to lepojas kārsavieši.

Kādu priekšstatu gūst ciemiņi, ierodoties Kārsavā?
– Protams, pozitīvu. Kārsava ir slavena ar savām viesmīlības tradīcijām.
Balvi pilsētas tiesības saņēma, iespējams, pateicoties arī tam, ka netālu atradās dzelzceļš...
– Ar to mēs esam līdzīgi, kaut gan pie mums vēl sliedes ir saglabātas un kravas tiek pārvadātas. Atrodoties pie noslogota pasta ceļa starp Rēzekni un Ostrovu, vēlāk pie Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas, Kārsava izveidojās par tirdzniecības centru. Stacijā pieturēja starptautiskais ekspresvilciens “Nord Express”. 1928.gada 11.februārī Kārsavai tika piešķirtas pilsētas tiesības. Šis laika posms detalizēti ir atspoguļots kultūrvēstures centrā “Līču mājas”. Ikviens interesents var uzzināt, kā attīstījās Kārsava, kā attīstījās tradīcijas. Ar ko slavena Kārsava? Ar Kārsavas Lielo tirgu, kura tradīcija ir gandrīz 200 gadus veca, precīzāk, kopš 1825.gada, kad grāfs Šadurskis Kārsavas miestam piešķīra tiesības rīkot tirgu. Joprojām katra mēneša trešajā svētdienā ļaudis no visas Latvijas sabrauc uz Kārsavas Lielo tirgu iepirkt un pārdot pašu darinātus, citur neredzētus labumus, tirgotāji izvietojušies vairāk nekā kilometra garumā. Tāpat lepojamies ar saviem slavenajiem novadniekiem, piemēram, nesen mūžībā aizgājušo Nikolaju Nikuļinu, kurš uzrakstījis vairākas grāmatas par Kārsavu. Arī mūsu novadniece Ineta Zelča Sīmansone vāca materiālus grāmatu “Kārsavas stāsti” un “Kārsavas stāsti II” izdošanai. Un, kas zina, varbūt būs vēl viena grāmata.
Balvenieši uzskata, ka dzīvo latviskā pilsētā...
– Mēs esam latgaliska pilsēta. Protams, Kārsavā dzīvo dažādu tautību pārstāvji, bet, kā ievērojāt, pilsētas ielu nosaukumi ir gan latviešu, gan latgaliešu valodā, turklāt kopš 2015.gada. Kārsavā dzied un dejo latgaliski un kopj folkloras mantojumu.
Kad pie Balvu novada robežas parādījās informējošas zīmes, tostarp ar uzrakstu “Bolvu nūvods”, neizpalika arī asas diskusijas, tostarp iebildumi...
– Mūsu cilvēki, iespējams, sākumā pabrīnījās, bet patiesi to uzņēma ar sapratni. Šķiet, mēs bijām pirmie, kuri uzsāka ielu nosaukumu plākšņu nomaiņu. Jāsecina, viss gāja pie sirds. Pārsvarā runājam latgaliski. Jāpiebilst, nav problēmu runāt ar krievu valodā, turklāt mūspusē krievu tautības cilvēki ir veiksmīgi iekļāvušies vietējā kopienā.
Balvenieši nevar lepoties ar nosiltinātiem daudzdzīvokļu namiem. Vai kārsavieši ir soli priekšā?
– Diemžēl nav. Gribētos, lai šis process notiktu straujāk un iedzīvotāji būtu aktīvāki. Cilvēki savas mājas cenšas uzturēt kārtībā un remontēt.
Kārsava pēc administratīvi teritoriālās reformas atrodas Ludzas novadā. Tas priecē vai apbēdina?
– Cilvēki to uztvēra dažādi, tomēr atļaušos teikt, ka lielākā daļa teica, ka varējām palikt tādā pašā statusā, dzīvojot Kārsavas novadā. Varējām turpināt strādāt un attīstīties.
Spiestas laulības?
– Jā, tā sanāca, kaut gan bija aptaujas. Bija cilvēki, kuri atbalstīja reformu.
Vai robežu slēgšana tūrismam un citām aktivitātēm ar kaimiņvalsti viesa korekcijas kārsaviešu dzīvē, tostarp arī slavenā tirgus kontekstā?
– Tirgotāji pie mums brauc no visām Latvijas pusēm. Ir tirgotāji, kā arī pircēju daudz.
Pirktspēja Balvos un Kārsavā atšķiras?
– Tirgus esamība liecina ne tikai par vēlmi kaut ko nopirkt. Tā ir iespēja satikties ar tuviniekiem, kaimiņiem un draugiem. Tā ir iespēja izrādīt sevi un paskatīties uz citiem.
Vai Jūspusē centrālās pilsētas ielas ir sakārtotas?
– Ielas nav katastrofālas, tomēr laika zobs paņem savu. Vienības ielā nepieciešams atjaunot segumu. Ir uzsākti projekti, kurus, ja ne šogad, tad nākamgad realizēsim. Tiks asfaltētas divas ielas. Ļoti daudz izdarījām laikā, kad atradāmies Kārsavas novadā.
Esat dzimusi Kārsavā?
– Piedzimu Nautrēnu pusē.
Troks vai no Rogovkas?
– Jā (smejas). Tas ir uz Strūžānu pusi, kur vienmēr prieks atgriezties. Jau daudzus gadus dzīvoju Goliševā, kas ir pati Krievijas pierobeža. Tā ir sanācis, ka jau 13 gadus strādāju Kārsavā.
Kas, Jūsuprāt, varētu vienot pilsētmāsas?
– Vēsturiskais dzelzceļš, pierobeža... Kas vēl? 95 gadu jubileja. Balvos ciemojos aprīlī.
Ar ko kārsavieši nodarbojas brīvajā laikā?
– Mans vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Vai grāmatas aiziet nebūtībā? Gribētos teikt, ka grāmata dzīvos vienmēr.
Kas sabiedrībai ir jādara, lai mēs nezaudētu vērtības? Kam, Jūsuprāt, noteikti jāatrodas uz Jāņu galda?
– Cenšos ievērot Līgo svētku tradīcijas – meijas, bērzi, siers, labs garastāvoklis, Jāņu vainagi. Mūsu senči bija gudri cilvēki, un daudz ko mēs esam pazaudējuši. Aicinu atjaunot tradīcijas, kaut ar modernisma pieskaņu.
Vai nešķiet, ka sabiedrība paliek arvien atturīgāka un noslēgtāka?
– Covid laiks ir atstājis spiedogu, kad nebija iespējams tikties, apmeklēt pasākumus. Tagad, protams, ir grūtāk atgriezties, tā teikt, vecajās sliedēs. Ir jāpiedomā, kā ieinteresēt cilvēkus.
Kāda ir smaida recepte?
– Katram sava. Pamatvērtības nedrīkst mainīties. Ja cilvēks ir līdzsvarā ar sevi, ja ģimenē ir viss kārtībā, tad stabilitāte ir pamatu pamats, lai vietējā kopienā valdītu optimistisks noskaņojums.
Kas, iegriežoties Kārsavā, noteikti ir jāapskatās?
– Bērniem jāielūkojas skeitparkā, kur arī trīsgadīgie un piecgadīgie bērni atradīs sev aizraujošas nodarbes. Pieaugušajiem noteikti jāapmeklē “Līču mājas”, kur ir iespēja iepazīt mūsu vēsturi, mūsu cilvēkus. Tāpat noteikti jāapmeklē mūsu baznīcas. Mums ir pat divi katoļu dievnami!

Ražoja elektrību
Matīsa fabrika ražoja elektrību visai pilsētai. Ražotnē bija nodarbināti apmēram 40 strādnieki. Starpkaru periodā tas bija nozīmīgākais Kārsavas ražošanas uzņēmums.

Hitlers pabijis Kārsavas pusē
Kārsavieši uzskata, ka Hitlers, inspicējot militāros bunkurus Malnavas muižas pilī, bija atbraucis uz tālāko punktu austrumos.

Netur sveci zem pūra

Ināra Rasima, kura Kārsavā dzīvo gandrīz 40 gadus, atzīst, ka viņai ļoti patīk Kārsavas kultūrvēsture: “Lai arī esmu kultūras darbiniece, mans vaļasprieks ir būt par gidi, kura vada ceļiniekus, iepazīstinot viņus ar Kārsavas apkārtni.” Taujāta, kas jāņubērniem jāaplūko Kārsavā, I.Rasima, neturot sveci zem pūra, palepojās, ka Kārsava ir zaļākā pierobežas pilsēta. “Nē, nevis Balvi, bet Kārsava! Mēs pirmie sagaidām saulīti,” viņa uzsver.

Kārsavas kultūras nama direktore, sākot sarunu, pavēstīja, ka latgaliešu mūzikas grupas “Bez PVN” dziesmas “Pīci elementi” klipā tiek izmantoti Intas Jurčas meitas Laimas Jurčas dizaina tērpi. Žurnālistam tikai vēlāk pieleca, ka kārsaviete Laima Jurča ir profesionāla apģērba dizainere, kura nes Latgales dizaina krāsainību pasaulē, bet brāļi Guntis un Kristaps Rasimi ir Ināras dēli. Jāsecina, ka Ināra par jebkuru tematu, kas saistīts ar kultūru un vēsturi, šķiet, varētu runāt stundām. Izrādās, pilsētas ciemiņiem viņa nereti citē mūsu dzejnieka Antona Slišāna dzejoli, kuru 2003.gadā, kad Kārsava svinēja 75 gadu jubileju, viņš veltīja šai pilsētai:

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Skaistuokuo zeltiņe latgolai;
Nu golvys skusteni nūsiejuse,
Motus viejā plyvynoj.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Zalta zivteņa Yudrojā;
Sagiuta teiklūs teniejīm ļaudim,
Vysus jūs lyugumus izpylda.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Bazneicys tūrņkrustā sauleite;
Plaucej purinu kryumus i duorzus
Straujis i Šņitkys videņā.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Sorkonuo pūra dzērveneite;
Skalenī boltā guļ īkrytusi -
Vīna buorinis osora.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Sudobra gobals nu Naudyskolna;
Atrosts diveju ceļu storpā
Teņuok sauc tierguot pasauli.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Meiluokuo zeļtine Latgolai;
Brī rosu dyumoku reitūs soltūs
Dzīdūt tautysdzīsmeiti.

Jums patiesi ir ar ko dižoties!
– Impulsu attīstībai par saimnieciski rosīgu miestu deva katoļu baznīcas uzcelšana gandrīz pirms divsimt gadiem. 1932.gadā blakus koka katoļu dievnamam sāka celt mūra baznīcu, kuras celtniecību pārtrauca Otrais pasaules karš. Tikai 1995.gadā tika atsākts darbs pie jaunās baznīcas celtniecības. Tas noslēdzās 2003.gadā. Tagad Kārsava lepojas ar diviem vistuvāk izvietotiem dievnamiem visā Latvijā. Kāpēc baznīcas ceļ? Lai kopā sapulcinātu ļaudis, lai pastāstītu to, ko gribas pastāstīt.
Un ir ko pastāstīt?
– Jā. Lūgšanai ir milzīgs spēks. Kad Kārsavas vēl nebija, šeit atradās ceļu krusts Sankt-Pēterburga-Varšava, kur piestāja pasta karietes. Jūs zināt Rāznas stāstu?
Nē!
– Brauca cars un, ieraugot ezeru, noteica: “Kaut kāds ezers. Kā to sauc?” Viņam paskaidroja, ka katrā pagastā ‘pa raznomu’. “Značit Razna,” cars nolēma. Tātad te bija Baltijas jūra un Krievijas vidiene. Muižnieka Šadurska dēls apprecēja Hilzena meitu, un tad tapa gan baznīca, gan tirgus laukums. Unikāls ir arī jaunais vēsturiskais centrs.
Kāpēc?
– Satiekas trīs gadsimti. Ontona dārzs 18.-19.gs., centra ēka 19.gs beigas un 20.gs. sākums, tenisa korti 20.gs.beigas, estrāde 21.gs. sākums.
Vai patiesi Kārsavā izpaliek darvas pilītes medus mucā?
– Arī tajā faktā, ka esam Ludzas novadā, saskatām labo. Tikai pozitīvo. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Varu trīs stundas par Kārsavu runāt. Mēs ar cilvēkiem esam bagāti.
Tuvojas Līgo svētki...
– Svētkos ir jāstrādā. Nāku ar alu, sieru, pīrādziņiem, dziesmām un dejām. Novēlu mieru, veselību, izturību, sapratni un drusciņ bagātības! Klausieties “Bez PVN” dziesmas. Mēs runājam tajā valodā, kurā domājam. Ir jārunā latgaliski. Ceļiniekiem vienmēr saku: “Mēs esam izredzēti Latgales zemei svētai, asarai, kas uz vaiga dedzina tā kā rēta. Mēs esam izredzēti aizdziedāt debesīm pāri, mūsu likteņus sev klēpī svētī Svētā Māra. Mēs bijām kā zāle, ko nomin, mēs būsim kā putni, kas skrien šajās zilajās vienīgajās Latgales Latvijas debesīs.” Tie ir Annas Rancānes vārdi.

Nedrīkst pazaudēt vērtības

Kas saista Ziemeļlatgali ar kultūrvēstures centru “Līču mājas” Kārsavā? Vadītāja Inta Jurča zina stāstīt, ka pie Boževas ezera Balvu pusē dzīvoja lielā Matīsu dzimta. Viens no dzimtas pārstāvjiem Reinholds Matīss 1916.gadā nopirka mūra kūti ar zemes gabaliņu un uzsāka saimniecisko darbību, kā rezultātā tapa lielākais rūpnieciskais uzņēmums pirmskara Kārsavā.

Jāpiebilst, ka saimnieka Reinholda radinieks bija populārais dziedātājs Tālis Matīss, kuram veltīto pieminekli Rugāju parkā atklāja 2004.gada 1.maijā – tieši viņa dzimšanas dienā. Jāsecina, ka Kārsavā sastaptie cilvēki ir patiesi sava darba entuziasti. Kultūrvēstures centra vadītāja I.Jurča taujāta, pie kura stenda noteikti būtu jāpiestāj, uzsvēra, ka pie katra.

Bet nu tomēr?
– Protams, nedrīkst paiet garām ekspozīcijai par Kārsavas vēsturi un mūsu baznīcām. Tas atkarīgs no tā, kas ir atnācis uz centru.
Piecgadīgs Jānītis...
– Mums ir tirgus sektors, kur bērni var spēlēt tirgu.
Septiņdesmitgadīga Līga...
– Tas ir stāsts par mūsu baznīcām, par mūsu konfesijām.
Jums ir atbildes uz visiem jautājumiem?
– Centra ekspozīcija veidota, akcentējot galvenos vēstures posmus, kas izved cauri laikam no Ludzas novada pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Ekspozīciju papildina apraksti gan latviešu, gan arī latgaliešu rakstu valodā. Pirms “Līču” mājām visu savu darba mūžu veltīju Kārsavas pilsētas bibliotēkai, tostarp nodarbojos ar novadpētniecību. Arī jūspuses Ruta Cibule ir pazīstama.
Nesen Ruta “Vadugunij” atzina, ka grāmatu nelasīšanas negatīvais rezultāts ir tas, ka cilvēkam neveidojas bagātīga valoda...
– Grāmata mūžam dzīvos.
Kāpēc?
– Tā ir vērtība, kur apkopotās zināšanas nekad nezudīs, vienmēr būs vajadzīgas, neskatoties uz citiem resursiem.
Kas, Jūsuprāt, vieno pilsētmāsas?
– Neesmu vēsturniece, tomēr domāju, šīs ir senās Jersikas zemes. Tieši ar Kārsavu šīs zemes arī beidzas. Jo tālāk bija Tālava, Ludza. Pārsvarā runājam latgaliešu valodā.
Kā saglabāt tradīcijas, dzimto valodu?
– Man pasākumus vieglāk vadīt latgaliski. Runājot par mazākumtautības iekļaušanos vietējā kopienā, jāsecina, ka integrācija notika jau tad, kad skola nevarēja nokomplektēt klases krievu plūsmai. Bērnudārzs arī, tāpēc jaunā paaudze bez problēmām runā gan latviešu, gan latgaliešu valodās. Mēs patiesi esam ļoti lepni, ka pirmie izveidojām ielu norādes latgaliešu valodā, kaut gan tobrīd neizpalika Valsts valodas centra iebildumi. Šie iebildumi vēl vairāk uzkarsēja asinis un uzsita patriotismu. Likums taču nosaka, ka latgaliešu valodai ir vienlīdzīgas tiesības. Mēs bijām lepni! Varbūt mūsdienu latgaliešu valoda nav vienāda, jo atšķiras tas, kā mēs katrs runājam savās dzīvesvietās. Latgaliešu literārā valoda ir pasveša.
Kāpēc?
– Skolā neesam mācīti, un katrs runā tā, kā valodu no mātes dzirdējuši.
Vai kārsaviešiem tirgus tradīcijas patiesi ir nozīmīgas?
– Tas ir obligāts pasākums. Tas ir svētdienas rituāls, kuram jāiziet cauri. Kur satikt kārsaviešus, ja ne tirgū? Tradīcijas jāsaglabā arī Līgo svētkos, kad, kā mēs zinām, neiztikt bez siera, alus un vēlams – pašceptas maizes. Jāatceras arī tautasdziesmas. Manās mājās noteikti būs radu saiets, kurā centīsimies ievērot visu, kas pieklājas, ugunskuru ieskaitot.
Cilvēki neatsvešinās?
– Es to nejūtu, pat Covid laikā radu saietu neatcēlām.
Mēdz teikt, ka smaids cilvēkus vieno. Kāda, Jūsuprāt, ir optimisma recepte?
– Optimisti dzīvo ilgāk, tāpēc vienmēr it visā jāsaskata pozitīvais.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (09.06.2023.)

“Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un Dievišķi skaisti”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Strenči
• 18 km no Valmieras, 126 km no Rīgas, 26 kilometri no Valkas un Valgas robežpunkta.

• 2011.gadā pasludināti par Starptautisko plostnieku pilsētu.

• Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma un pasaules jeb UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Strenču pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerbonī ir zila un dzeltena krāsa. Zilā krāsa simbolizē Gauju, zelta krāsas joslas – baļķu pludināšanu, bet trīs rombi – cauri pilsētai ejošo dzelzceļu.

“Ieklausies… Tava Gauja šalc”

Vidzemes ziemeļaustrumos, gleznainās Gaujas krastos, izvietojusies nelielā Strenču pilsēta, kas kopš 2021.gada administratīvi teritoriālās reformas pievienojusies Valmieras novadam un kopā ar Sedas pilsētu, Plāņu un Jērcēnu pagastiem veido kopīgu Strenču apvienību. Tikmēr pirmās ziņas par Strenčiem, kur šobrīd dzīvo mazāk nekā tūkstotis iedzīvotāju, atrodamas 17.gadsimta kartēs. Tie gan bija pirmsākumi, bet straujāka Strenču kā apdzīvotas vietas attīstība sākās ap 1889.gadu – līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava atklāšanu. Jau 1895.gadā Strenči ieguva miesta tiesības, bet 1928.gadā – pilsētas statusu. Tomēr šī mazā Vidzemes pilsēta, visticamāk, nebūtu mantojusi tik lielu pazīšanu, ja vien tās veidošanos un attīstību nebūtu sekmējusi mežrūpniecība un koku pludināšana pa Gauju.
Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16.gadsimtā, bet lielu daudzumu kokmateriālu pa Daugavu uz Rīgu pludināja 17. un 18.gadsimtā. Vērtīgākie koki bija domāts kuģu mastiem, kas tolaik Latvijā gandrīz visi bija izcirsti, tādēļ tos uz mūsu zemi gādāja no tālākām vietām. Savukārt plostošana pa Gaujas upi attīstījās pēc Gaujas – Daugavas kanāla atklāšanas 1903.gadā, kad tur plostu skaits pārsniedza 1000, bet 1911.gadā – jau 2522 plostus. Ap šo laiku baļķu pludināšana pa Gauju arvien vairāk izvērsās arī Strenčos, kas allaž bijusi arī transporta un medicīnisko pakalpojumu centrs, Tādēļ, par godu bagātajām plostniecības tradīcijām, Strenči jau izsenis godāti par Gaujas plostnieku galvaspilsētu. Trīsdesmit gadus pēc pēdējā plosta pludināšanas pa Gaujas upi šajā Vidzemes mazpilsētā radās arī priekšlikums atdzīvināt senās tradīcijas plostu braukšanā. Tā 1998.gadā divdesmit vīri bijušā plostnieka uzraudzībā sasēja plostu no četrām plenēm un devās pa Gauju trīs dienu ekspedīcijā – no Spicu tilta līdz Strenču pilsētai. Kopš tā laikā, lai saglabātu un popularizētu senās plostnieku amata prasmes, Strenčos ik gadu maijā ar dažādām aktivitātēm notiek Gaujas plostnieku svētki. Šogad šis tradīcijām bagātais pasākums klātesošos pulcēja jau 26.reizi, par ko plašāk – laikraksta “Vaduguns” sagatavotajā reportāžā.

Kultūras dzīve – īpaša un ar šarmu

Vienlaikus ar ikgadējiem Gaujas plostnieku svētkiem pasākuma dalībnieki svinēja arī Strenču pilsētas 95.dzimšanas dienas jubileju.

Izskan dziesmas pirmatskaņojums
Par godu šiem notikumiem Strenču kultūras centrs sadarbībā ar pašvaldību pārsteidza ar daudziem un dažādiem pasākumiem piesātinātu, jaudīgu un krāšņu svētku programmu. Klātesošie bija aculiecinieki arī ļoti īpašiem brīžiem. Plostnieku svētku pašā vakarā, kad apkārtne pie Gaujas krastiem satumsa, tika iedegts sveču mežs, bet biedrības “Šūpolēs” saimnieces galdā cēla kopīgi pagatavotas svētku kūkas. Gaujā līdz pat pusnaktij bija vērojamas arī ūdens strūklaku dejas. Savukārt pie laivu piestātnes izskanēja muzikāls pirmatskaņojums – Elīnas Krastiņas dziesma “Mana Gauja šalc”, ko aranžējis Kristaps Krievkalns. Neilgi pirms svētkiem šī dziesma tika atskaņota arī “Latvijas Televīzijā”, kas ir arī kā sveiciens Gaujas plostniekiem par iegūto atzinību pasaulē.

Izrādēs iesaista vietējos iedzīvotājus
Kopš Valmieras novada izveidošanas par Strenču kultūras centra vadītāju strādā SARMĪTE CAUNE, kura kopā ar savu komandu neatlaidīgi rūpējas par vietējo kultūras dzīvi, dienu no dienas spodrinot Strenču kā apdzīvotas vietas tēlu. “Vispirms jau noteikti jāuzsver Strenču iedzīvotāji, bez kuriem tas, ko mēs ikdienā varam redzēt šajā pilsētā, nemaz nebūtu iedomājams. Mūsu cilvēkiem ne tikai ļoti patīk svētki un dažādi kultūras pasākumi, bet viņiem svarīga arī to dažādība. Tad nu mēs to cenšamies arī piedāvāt. Kā piemēru var minēt Jāņu dienu, kad katru gadu šajos svētkos organizējam izrādi, kas nav bijusi un neatkārtojas turpmākajos gados. Kopumā līdz šim bijušas desmit šādas izrādes – sākām ar “Skroderdienām”, bet šogad 22.jūnijā ikviens interesents aicināts uz Strenču brīvdabas estrādi, lai noskatītos lielizrādi “Džons Neilands”,” aicina S.Caune.
Jāpiebilst, ka ikvienas mazākas vai lielākas pilsētas kultūras dzīves veidotāji nereti arī lauza galvu, kā pasākumos iesaistīt vēl vairāk iedzīvotāju. Strenči šajā, tāpat kā arī daudzās citās sfērās, noteikti ir lielisks piemērs. Proti, Strenčos dažādu izrāžu režisors ir pazīstamais Dailes teātra aktieris Imants Strads, kurš savu komandu veidojis no ikviena, kurš gribējis izmēģināt vai pilnveidot savus spēkus aktiermākslā – amatierus un brīvprātīgos no Strenčiem un tuvējās apkārtnes. Šādi, iesaistot vietējos iedzīvotājus, panākts dubults efekts. “To noteikti var dēvēt par veiksmes stāstu, jo izrādes ir ne tikai kvalitatīvas, bet skatītājiem arī divkārt lielāks prieks atnākt un paskatīties savējo cilvēku sniegumā. Turklāt I.Strads katrai izrādei allaž piešķīris arī īpašu šarmu, tajās iesaistot tautā iemīļotus skatuves profesionāļus. Līdz šim izrādēs piedalījušies, piemēram, Olga Dreģe, mūziķis Atis Auzāns, aktieri Māra Mennika un Ģirts Rāviņš. Mums arī jāņem vērā, ka kvalitātes ziņā ne drusciņ nedrīkstam nobraukt zemāk, jo mums taču blakus ir Valmiera! Tomēr, cik zinu, viņi ar mums ļoti lepojas!” gandarīta ir S.Caune.

Strenču pamatskolas 9.klases skolēnu vēlējumi pilsētai dzimšanas dienā

* Nezaudēt cilvēkus un bagātīgo vēsturi!” (Rodrigo)
* Saglabāt bagātīgos, zaļos mežus, skaisto Gaujmalu un mīļos, labsirdīgos iedzīvotājus!” (Adelīna)
* Lai pilsēta dzīvo mūžīgi un paliek tikpat mierīga!” (Ričards)
* Paliec tikpat apburoša, pārsteidz un iepriecini pilsētas viesus ar savu vēsturi!” (Marta Keita)
* Novēlu daudz jauku, atsaucīgu cilvēku, kuri sapratīs, izpalīdzēs un parādīs pareizo virzienu!” (Vendija Jana)
* Tiekties tikai augšup! Saglabāt mieru un drošību pilsētā!” (Vadims)

“Plostam jāiet plosta ceļš!”

Kopš 2001.gada rudens Strenču pilsētā darbojas biedrība “Gaujas plostnieki”. Tā ir ne tikai Starptautiskās plostnieku asociācijas biedre, bet, pateicoties biedrības un viņu atbalstītāju milzīgajam darbam, Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, tādējādi seno Gaujas plostnieku arodu pievienojot citām ievērojamām pasaules līmeņa vērtībām.

Aiz katra līkuma var gaidīt kāds piedzīvojums!
Viens no biedrības aktīvākajiem valdes locekļiem JĀNIS VĀVERE sarunā ar laikrakstu “Vaduguns” pastāstīja, ka šobrīd biedrībā ir 28 biedri. Protams, netrūkst arī entuziastu, kuri sadarbojas un palīdz biedrības darbā, neesot šādā oficiālā statusā. Tomēr tas, kas vieno ikvienu no viņiem, ir Gaujas plostnieku tradīciju un prasmju saglabāšana un popularizēšana. J.Vāvere uzsver, ka arī ikgadējie Gaujas plostnieku svētki ir allaž gaidīts notikums. Biedrība ir arī tā, kas parūpējas par vienu no svētku īpašākajiem mirkļiem – plosta sagatavošanu un, kā mēdz teikt, tā svinīgu noaršanu Gaujas krastā Strenčos svētku kulminācijā. Bet kā plosta siešana notiek tehniski? “Kopumā plosta sagatavošanai nepieciešamas astoņas līdz desmit dienas, bet lielākie darbi ir baļķu, pleņu šķērskoku, stiepļu sagāde un citu materiālu aiztransportēšana uz plosta sagatavošanas vietu Gaujas krastā pie Spices tilta. Tad kuplā pulkā dienas laikā plosts tiek siets, līdz tas tiek laists iekšā Gaujā, lai lejup pa upi divas dienas mērotu ap 36 kilometrus garu ceļu līdz plostnieku svētku norises vietai. Jāpiebilst, ka plostu sienam pēc sentēvu tradīcijām. Savukārt laiks uz tā tiek pavadīts gan ar dažādām interesantām aktivitātēm, gan, pēc nepieciešamības, nākas arī cītīgi pastrādāt. Viss atkarīgs no tā, kāda tobrīd ir Gauja, jo plostniekam jāpazīst gan tās plūdums pavasarī, gan arī jāmāk lasīt straume un jāzina, kā apbraukt kādu šķērsli un straujos Gaujas līkumus, jo aiz katra no tā var gaidīt kāds piedzīvojums. Tas nav nemaz tik vienkārši!” stāsta pieredzējušais plostnieks.

Ar savu kultūru, dziesmu, vārdu krājumu…
Kā jau katrs sens un tradīcijām bagāts arods, arī plostnieku darbs ir nostāstiem un leģendām apvīts. Plostniekiem ir arī sava īpaša un gadu gaitā izkopta kultūra, dziesmas, vārdu krājums, ēdienkarte un arī dažnedažādi termini, kuru skaidrojumos var pat apmaldīties! Piemēram, korņiks ir plosta vadītājs, vecākais uz plosta; malacis – priekšējā aira vilcējs, šosts – gara kārts, ar kuras palīdzību var stumt plosta plenes pa ūdeni, un vēl, un vēl, un vēl! Gaujas plostniekiem ir arī sava īpašā ēdienkarte. J.Vāvere stāsta, ka vispirms jau tas ir ēdiens, kas ilgi glabājas. Savukārt, ja aplūko senāku vēsturi, tad brokastīs plostnieki dzēra aveņu kauliņu tēju, pusdienās ēda gaļas zupu no cūku kauliem ar kartupeļiem vai makaroniem, bet vakariņās – sausus kartupeļus vai makaronus ar mērci. Agrāk šāda porcija maksāja divdesmit kapeikas.
J.Vāvere nešaubās, ka senās plostnieku tradīcijas neizzudīs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī aroda prasmju saglabāšanā un popularizēšanā ir ieinteresēti un no biedrības puses iespēju robežās tiek iesaistīti arī jaunieši. Savukārt jautāts, vai Gaujas plostniekiem ir arī kāda sena paruna, devīze vai uzsauciens, J.Vāvere, ne mirkli nedomājot, atbild: “Plostam jāiet plosta ceļš!”

Nākotnē – ar ticību un pozitīvām domām

Saruna ar Valmieras novada Strenču apvienības pārvaldes vadītāju JĀNI PĒTERSONU.

Strenčiem – 95! Ar ko šo gadu skaitu salīdzinātu?
– Strenčiem šogad aprit 95, bet Latvijai – 105 gadi! Lūk, tā arī ir atbilde! Spriediet paši! Mūsu jubilejas – gan savulaik esot novada statusā, gan arī šobrīd – allaž esam sagaidījuši un svinējuši tieši caur šādu prizmu.
Strenči un Latvija – tikpat kā vienaudzes! Tikmēr Jūsu ceļš uz dzīvi šajā pilsētā sākās tagadējā Ogres novada Lauberes ciemā…
– Jā, tā ir mana dzimtā puse, kur esmu dzimis, audzis un pabeidzis Lauberes pamatskolu. Pēc tam divus gadus turpināju izglītoties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Interesēja dažādi sporta veidi, bet vislabākos rezultātus valsts mērogā uzrādīju skriešanā, veicot vidējās distances. 1981.gadā absolvēju Madlienas vidusskolu, bet tālāk ceļš aizveda uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. Augstskolā aizritēja četri gadi, kur notika dažādas aktivitātes, bija jāievēro stingra disciplīna un daudz jāmācās. Protams, paralēli notika treniņi un sacensības. Kopumā augstskola labi sagatavoja studentus turpmākajai dzīvei un karjeras izaugsmei, un pēc augstākās izglītības iegūšanas uzsāku strādāt par fizkultūras skolotāju un treneri Ēveles pamatskolā. Tur pavadīju divpadsmit gadus, pēc kā pārcēlos uz dzīvi Strenčos, kur dzīvoju joprojām.
Kāpēc tieši Strenči?
– 1992.gadā šajā pilsētā ugunsgrēkā cieta skola un nācās domāt par jaunas izglītības iestādes celtniecību. Tai bija nepieciešams arī direktors. Šim amatam pieteicos, mani izvēlējās, un darba gaitas uzsāku 1997.gada augustā. Paralēli notika jaunās skolas būvniecība un ar laiku izglītības iestāde ieguva vidusskolas statusu. Arī šajā skolā nostrādāju divpadsmit gadus. Jāpiebilst, ka tolaik biju arī deputāts, bet 2009.gadā nolēmu startēt Strenču novada pašvaldības vēlēšanās, kā rezultātā mani ievēlēja par novada domes priekšsēdētāju. Tas bija vēl viens jauns dzīves izaicinājums. Tā nu sanācis, ka arī par novada domes priekšsēdētāju biju divpadsmit gadus – visu laiku, kamēr pastāvēja Strenču novads, līdz 2021.gada 1.jūlijā stājās spēkā jaunā administratīvi teritoriālā reforma un Strenči pievienojās Valmieras novadam. Šobrīd izveidotajā Strenču apvienībā ietilpst Strenču un Sedas pilsētas, kā arī Plāņu un Jērcēnu pagasti. Jāteic, kopumā politika mani vienmēr interesējusi. Uzskatīju, ka, esot lēmumu pieņēmējam, arī izdarīt vienmēr varēšu vairāk. Allaž esmu bijis lokālpatriots, un šo gadu laikā paveikti arī daudzi darbi.
Viena no lielākajām Strenču “odziņām”, protams, ir Gaujas plostnieku svētki. Ar ko vēl šī pilsēta lepojas?
– Strenču apvienības teritorijā atrodas Sedas purvs, Strenči ir arī kā pieturas punkts ceļā uz Igauniju. Mūsu pilsētā izvietota arī Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, kas zināma visas valsts mērogā. Vēlos uzsvērt, ka šī slimnīca noteikti nav tāda medicīnas iestāde, ar kādu daļai sabiedrības tā joprojām varbūt asociējas. Ar to vēlos teikt, ka tā ir augstas kvalitātes specializēta medicīniskā iestāde, kur profesionāls un daudzveidīgi sagatavots personāls sniedz dažādus kvalificētus medicīniskos pakalpojumus. Tas ir nozīmīgs nacionāla mēroga medicīnisko pakalpojumu centrs. Turklāt šo gadu laikā slimnīca ļoti attīstījusies arī infrastruktūras un vizuālo pārmaiņu ziņā.
Runājot par skaistajiem plostnieku svētkiem, Jūs esat arī biedrības “Gaujas plostnieki” biedrs!
– Jā, un šai biedrībai bijis garš un dažāds ceļš. Oficiāli tā dibināta un Strenčos darbojas kopš 2001.gada rudens. Kad ap 2009. un 2010.gadu Latvija piedzīvoja ne to ekonomiski labāko dzīves posmu, tas ietekmēja arī biedrību, piemēram, samazinājās biedru skaits. Rezultātā biedrības darbība bija ja ne gluži apdraudēta, tad apgrūtināta gan. Tolaik jau biju Strenču novada domes priekšsēdētājs un uzskatīju, ka pašvaldībai jāsniedz atbalsts biedrībai. Tā kopā un soli pa solim biedrība turpināja ceļu pretī attīstībai, un šobrīd Gaujas plostnieku prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī novērtētas pasaules līmenī – iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Ļoti labi apzināmies, ka mums ir ne tikai gods būt šādā statusā, bet arī atbildīgi pienākumi. Jebkurā gadījumā tas, ko darām, ir unikāli. Reti kur citviet pasaulē plostniecības tradīcijas joprojām tiek tik ļoti izkoptas un saglabātas. Mēs arī nešaubāmies, ka šīs vērtības būs drošās rokās un tās neaizmirsīs turpmākās paaudzes. Ja tam neticētu, šo ceļu nemaz nebūtu uzsākuši.
Ar ko ikdienā nodarbojas Strenču iedzīvotāji?
– Strenču apvienības pārvaldes teritorijā lielākais darba devējs ir minētā Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, bet šobrīd iedzīvotāji pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību, arī mežkopību. Mums ir arī Strenču kokaudzētava, kas ir viena no modernākajām pasaulē stādu audzēšanas tehnoloģiju jomā. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā gan tā sanācis, ka kokaudzētava atrodas mums blakus esošās apvienības pārvaldes teritorijā (ļoti tuvu Strenčiem), bet tur tomēr strādā mūsu cilvēki. Lai arī Strenči nav lieli, šeit dzīvo gudri, uzņēmīgi un čakli cilvēki.
Kad vēl pastāvēja Strenču novads, Jūs kādā intervijā teicāt, ka Eiropas Savienības (ES) fondu projektu noteikumi uzrakstīti tā, lai novads reāli ne uz ko nevarētu pretendēt. Kā šobrīd ir ar finansējuma piesaistīšanu?
– Svarīgi piebilst, ka sākotnēji ar ES finansējuma apgūšanu problēmu nebija. Mēs Vidzemes reģionā bijām arī izteikti pirmrindnieki piesaistītā finansējuma ziņā. Savukārt sākoties jaunam plānošanas periodam, noteikumos tika iekļauts kritērijs, ka apdzīvotas vietas, kurās nav pietiekams iedzīvotāju skaits, nevar startēt ES projektos un saņemt finansējumu – kaut vai ūdenssaimniecības projektiem. Šobrīd noteikumi mainījušies, iespējas ir, un kopumā Valmieras novads, protams, attīstās un realizē projektus. Konkrēti Strenčos kā viena no prioritātēm ir, piemēram, infrastruktūras sakārtošana – ielas, trotuāri un vide kopumā. Tās ir lietas, kas aktuālas ikvienai pašvaldībai jebkur Latvijā. To godprātīgi arī darām, attīstāmies un dodamies uz priekšu!
2020.gadā sākumā, pirms administratīvi teritoriālās reformas, Strenčos valdīja nokaitēta gaisotne – iedzīvotāji piedalījās vērienīgās protesta akcijās un ielās izbrauca pat ar smago tehniku, lai Strenči netiktu pievienoti Valkas novadam. Kā atceraties šos notikumus?
– Atceros ļoti labi, jo to visu arī pats organizēju. Atklāti runājot, bija jāiegulda milzīgs darbs. Lai mūs sadzirdētu, vērsos ne tikai pie gandrīz visiem Saeimas deputātiem, bet arī pie Valsts prezidenta Egila Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa. Panācu, lai uz Strenčiem atbrauc un iedzīvotājus uzklausa Saeimas deputāti un citas amatpersonas. Tolaik, saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu, mūsuprāt, bija milzīgas pretrunas no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jūra Pūces noteiktajiem kritērijiem un tā, ko viņi iepriekš bija definējuši, kā jābūt. Jāuzsver, ka mums nav nekas pret Valkas novadu, bet visa mūsu dzīve visdažādākajās sfērās jau vēsturiski saistīta ar Valmieru. Arī pašvaldības veiktajā aptaujā 93% respondentu tolaik norādīja, ka vēlas pievienoties Valmieras novadam. Līdz ar to tas, ka esam Valmieras novadā, ir tikai loģiski un pašsaprotami. Cilvēki cēlās kājās, un mēs visi kopā paveicām to, ko vēlējāmies.
Savukārt pirms administratīvi teritoriālās reformas teicāt: “Ko varam gribēt no nesagatavotas reformas?! Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mūs iemetusi lielajā dīķī, un mēs tagad peldam.” Tagad, kad kopš reformas pagājis laiks, Jūsuprāt, reforma bija nepieciešama? Tas ir grūdiens attīstībā?
– Atbalstu Valmieras novadu un arī pats vēlējos būt ar to kopā. Savukārt kopumā reforma jau neko diži nedod – vismaz pagaidām. Var jau izlikties, ka ir ieekonomēti līdzekļi, bet tā nav taisnība. Arī vara ir tālāk no tautas, bet procesi notiek lēnāk. Reformu piedzīvoju jau 2009.gadā, bet birokrātiskais aparāts un dažādas funkcijas tikai pieauga. Reforma notikusi, bet, kā mēdz teikt, nekas jau nemainās, – ja zeme jāizrok ar četrām lāpstām, tad tā arī jāizrok! Ceru, ka ar laiku, sistēmu attīstot, būs arī ieguvumi, bet to, ka esam kopā ar Valmieru, ne mirkli nenožēlojam. Ja tika nolemts veikt reformu, Strenči izvēlējās labāko ceļu.
Pieļauju, ka arī Strenči nav pasargāti no tā, ka jaunieši izvēlas doties dzīvot un strādāt uz Rīgu, ārzemēm…
– Jā, kopumā pie mums situācija nav labāka, kā citviet. Tomēr, kopš esam Valmieras novadā, veidojas kopības sajūta ar Valmieru, un pašvaldība domā par dzīvojamās platības iespēju sniegšanu iedzīvotājiem. Mums ir arī diezgan liels dzīvojamais fonds Sedā, kur nomainījies arī apsaimniekotājs. Uz to skatāmies cerīgi, jo, ja uzlabosies dzīvojamais fonds, iedzīvotāji varbūt vēlēsies un arī būs iespēja dzīvot labiekārtotākā vidē. Jebkurā gadījumā kopumā uz Strenču un tās apkārtnes nākotni skatos ar ticību, pārliecību un pozitīvām domām. Pretējā gadījumā šeit nemaz neatrastos, nedzīvotu un nestrādātu. Mēs ejam uz priekšu! Ja kāds teiktu, ka dodamies atpakaļ un pa nepareizo ceļu, viņš samelotu pats sev!
Kuras ir tās lietas, kas Strenčus vieno ar pārējiem Latvijas novadiem, pilsētām?
– Pirmkārt, tie ir centieni atrast savu vietu jaunizveidotajos novados, tajā skaitā saglabājot savu identitāti gan vietējā un novada, gan arī valsts līmenī. Otrkārt, tas noteikti ir lokālpatriotisms. Tas vieno absolūti visus.
Vai Latgalē bieži sanāk ciemoties?
– Viens no maniem vaļaspriekiem ir motobraukšana, vadu arī vietējo motoklubu. Nu tad, lūk, pēdējos septiņus, astoņus gadus vasarā ar motocikliem vismaz uz pāris dienām dodamies uz Latgali. Šis reģions ir izbraukāts un apskatīts krustu šķērsu, un noteikti būts arī Balvos!

Unikālais Strenču tilts
Strenčos pār Gauju atrodas otrs vecākais dzelzsbetona tilts Latvijā, kuru atklāja 1909.gada rudenī. Turklāt vajadzēja tikai kripatiņu, lai tas apsteigtu Annasmuižas tiltu pāri Salacai un kļūtu ne tikai par vecāko šāda veida tiltu mūsu valstī, bet arī visā Baltijā. Tam gan netika lemts piepildīties, jo Strenču tiltu pabeidza pāris mēnešus vēlāk… Lai nu kā, tādēļ Strenču tilta unikalitāte mazāka nekļūst. Tā garums ir nepilni simts metri, kas savulaik arī pamatīgi cietis. Pirmoreiz tas notika Brīvības cīņu laikā, kad tika uzspridzināts tilta vidējais posms, bet otro reizi vēsturiskais tilts cieta 1929.gada lielajos Gaujas palos, kad straume izskaloja tilta labā krasta uzbērumu un konstrukcijas. 2022.gadā tiltu pārbūvēja, un nu tas ieguvis vienotu veidolu, jo tērauda siju laidumi ar koka klājumu, kas 1929.gadā bija piebūvēti papildus, tagad pārbūvēti par dzelzsbetona laidumiem. Uz tilta brauktuves visā garumā ieklāts arī vēsturiskais laukakmens bruģis, kas bija saglabājies zem ceļa seguma.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (17.02.2023.)

Vai te ir galapunkts?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām jaunākie partiju reitingi liecināja, ka sācis sarukt vēlēšanu uzvarētājas partijas “Jaunā Vienotība” reitings. Savukārt reitings pieaudzis opozīcijā esošajām partijām – “Stabilitātei!” un Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS).
Ja Saeimas vēlēšanas notiktu trīs mēnešus pēc vēlēšanām, visvairāk balsu, saskaņā ar SKDS aptaujas datiem, tiktu atdotas par partiju “Jaunā Vienotība” – 12%, kas ir par 3,3 procentpunktiem mazāk nekā novembrī. Otrajā vietā ierindotos Zaļo un zemnieku savienība, kuras reitings pieaudzis par 1,9 procentpunktiem un sasniedzis 11,4%. Ar 7,6% trešajā vietā ierindojas partija “Progresīvie”. Par Nacionālo apvienību balsotu 7,2%, bet par “Apvienoto sarakstu” – 6,6 %. Kā beidzamie 5% barjeru pārvarētu partija “Stabilitātei!”, kuras reitings pieaudzis par 1,4 procentpunktiem, sasniedzot 5,8%.
Sociologs, pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš skaidro, ka parasti trīs mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām vēlētāju attieksme mainās. “Mēs redzam, ka “Vienotība” turpina zaudēt savu popularitāti. Decembrī viņi ir atgriezušies septembra līmenī, un var prognozēt, ka viņi turpinās slīdēt uz līmenī, kāds bija vasarā. Mēs redzam, ka “Apvienotais saraksts” ir zaudējis (daļu atbalsta), viņi bija otrie uzvarētāji, bet tā vien izskatās, ka publika cerēja, ka būs kādas pārmaiņas. Jautājums, vai viņi tās ir dabūjuši. Daļai ir vilšanās, viņi cerēja uz svaigu elpu. Uz tā rēķina redzam, ka pieaugusi ZZS popularitāte. “Apvienotā saraksta” nelaime ir ZZS laime. Rosļikovam lielākais kāpums, redzam transformācijas krievvalodīgo vēlētāju pulkā,” norādīja Kaktiņš.
SKDS decembra aptaujā piedalījās 1785 Latvijas pilsoņi visos reģionos.

Aptaujas ir stāsts, kā kolektīvi darīt pasauli labāku

Pētījumu centrs SKDS, kura galvenie darbības virzieni ir ne vien tirgus, mārketinga, bet arī dažādi sabiedriskās domas pētījumi, kļuvis par vienu no vadošajām un vislabāk pazīstamajām pētnieciskajām kompānijām Latvijā. Lai uzzinātu mazliet vairāk par tā darbību, uz nelielu sarunu aicinājām SKDS dibinātāju un vadītāju, sociologu Arni Kaktiņu.

Sociālajos portālos bieži redzam SKDS publicētos aptauju datus par dažādiem jautājumiem. Balstoties uz ko, tiek radīts anketu saturs?
– Uzdodamie jautājumi un aptauju pasūtītāji ir dažādi – kas kam vairāk interesē. Mums bijušas diezgan daudz aptaujas pašvaldību līmenī, kur pašvaldību vadību interesē, par ko cilvēki domā, cik viņi apmierināti ar tās darbu? Ir likums “Par pašvaldībām”, kur uzskaitīts, kādas ir pašvaldību funkcijas, ar ko tām jānodarbojas. Dažkārt svarīgi saņemt atgriezenisko saiti, noskaidrot, cik labi pašvaldība tiek galā ar saviem darbiem un pienākumiem. Mums ir arī lērums valsts iestāžu un institūciju – katra ar savām funkcijām. Bieži vien tām svarīgi saprast, ko klienti domā – viņi ir vai nav apmierināti ar visu, kas notiek. Mēdz būt, ka arī komerciestādēm un organizācijām vajadzīga atgriezeniskā saite. Te jau varam lietot vārdu ‘patērētāji’, jo jānoskaidro, ko produkta patērētāji vai lietotāji domā. Piemēram, sabiedriskā transporta lietotāji ir vai nav apmierināti ar tā kursēšanas grafiku, šoferis ir vai nav laipns un smaidīgs, un tā tālāk. Aptaujas var būt arī par plaša patēriņa precēm. Nesen prezentēju aptauju, kas bija saistīta ar specifisku medikamentu kategoriju. Mums vajadzēja atrast šīs kategorijas lietotājus un saprast, kāpēc viņi lieto tieši to, ko lieto, kādas ir cilvēku zināšanas par šo preparātu, kas ieteica lietot tieši šo medikamentu – ārsts, farmaceits vai blogeri sociālajos tīklos. Bet būtiskā lieta ir tāda, ka kopumā neviens neorganizē aptaujas un neuzdod jautājumus, lai vienkārši kristu uz nerviem vai kaitinātu potenciālos respondentus. Vairumā gadījumu aptaujas saistītas ar tēmu, kā darīt pasauli labāku. Ja kāds grib kaut ko uzlabot, ļoti svarīgi dabūt atgriezenisko saiti, saprast, cik cilvēki apmierināti ar to, kas šobrīd ir, saprast, kur jāpieliek pūles, lai kaut ko uzlabotu – vai tās būtu preces, pakalpojumi, vai pašvaldības darbība. Pārsvarā aptaujas ir stāsts, kā mēs kolektīvi darām pasauli labāku.
Cik liela sabiedrības daļa parasti tiek aptaujāta?
– Tas ir situatīvi, turklāt atkarīgs no konkrētiem uzstādījumiem, konkrētā projekta. Ja tās ir nacionāli reprezentatīvās aptaujas, kas notiek visas Latvijas līmenī, tad ļoti bieži aptaujā tūkstoti respondentu. Ja šāda aptauja būtu jātaisa Balvos, tad visdrīzāk es piedāvātu taujāt 500 iedzīvotājus. Bet daudz kas atkarīgs no pasūtītāja uzstādījumiem, tur nav viena pareizā cipara. Jo mazāk respondentu, jo neprecīzāki būs iegūtie rezultāti, jo vairāk – jo precīzāki. Bet ir gadījumi, kad klients pasaka konkrēti risināmās problēmas un to, cik respondentus vajadzēs. Piemēram, mums vajadzētu aptaujāt Balvu novada iedzīvotājus, bet pasūtītājam būtu īpaši svarīgi saprast, ko gados jaunie plāno darīt pēc skolas absolvēšanas. Viņi plāno palikt Balvos vai tomēr mukt uz Rīgu vai Dublinu? Lai mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu, vajadzēs pietiekami lielā skaitā gados jauno respondentu, nepietiks uzdot šo jautājumu diviem vai trijiem. Lūk, šādā veidā tas būvējas. Mēs redzam, uz kādiem jautājumiem jāatrod atbildes, un ļoti bieži no tā arī izriet, cik daudz cilvēku būs jāaptaujā, lai varētu dabūt jēgpilnas atbildes.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki aptaujās kaut ko prognozē (piemēram, konkrētā politiskā spēka izredzes vēlēšanās), un pēc kāda laika jūs atgriežaties pie šīm prognozēm noskaidrojot, vai tās piepildījušās?
– Nespēju atcerēties, kad būtu likuši pašiem cilvēkiem kaut ko prognozēt. Neredzu tam īpašu jēgu, kam tas varēt būt interesanti. Kaut gan kādreiz, vecos laikos, bijuši sarežģīti aptauju modeļi. Taču tas bija ļoti sen. Runājot par partijām, prognozēšana parādās savādākā kontekstā. Respondentiem jautājam, par ko viņi balsotu, un katrs pasaka, par ko. Tad iegūtos datus saskaitām kopā un dabūjam bildi, kas dažkārt tiek saukta par prognozi vai izmantota prognozēšanai.
Pēdējā laikā sabiedrībā daudz tiek runāts par pilsonisko līdzdalību. Kā, Jūsuprāt, var mudināt aktivizēt sabiedrību piedalīties politiskajos procesos?
– Man nav atbildes uz šo jautājumu, vispār nav skaidrs, kādēļ kādu vajadzētu tāpat vien aktivizēt. Pirmkārt, ir jābūt iespējām. Otrkārt, kas ir ļoti svarīgi, lai cilvēki redz jēgu no tā visa. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku realitāte liek secināt, ka politika šeit ir pilnīgs purvs, un lielā mērā tas noticis, pateicoties politiskās elites darbībai. Rezultātā cilvēki vairs neredz jēgu tam visam. Balso vienreiz par vieniem, otrreiz – par otriem, bet visu laiku sanāk viens un tas pats. Vieni un tie paši tur sēž kā ķipji. Mēs dažkārt smejamies par Krieviju, kur izaugusi vesela paaudze, kas tikai Putinu vien redzējusi. Tad, lūk, Latvijā ir līdzīgi. Ja paskatītos laika skalu, tad ar “Vienotību” un tās simbolu Kariņu izaugusi vesela paaudze. Aptaujas liecina, ka cilvēki neapmierināti, grib kaut kādas pārmaiņas, bet nekas nemainās.
14.Saeimas vēlēšanās negaidīti, bet vēlētāju aktivitāte nedaudz pieauga. Eksperti prognozē, ka nākamajās atkal varam gaidīt lejupslīdi, jo tauta nesagaidīja to, ko vēlējās…
– Tas ir tas, par ko arī teicu. Rezultāts tam, ko cilvēki gaidījuši un saņēmuši. Tas viss saistīts ar to, kā funkcionē mūsu politiskā sistēma un vara, kas lielā mērā ir atrauta no sabiedrības, augstprātīga. Piemēri tālu nav jāmeklē. Kaut vai algu pielikumi, kur paši sevi ņēma un nolēma bagātīgi atalgot – tas ir kā kliedzošs simbols. Un tas viss diemžēl izskatās ļoti, ļoti skumīgi.

Ja piparu nepieliki, nesaki, ka negaršo

Jaunā Saeima darbojas jau vairākus mēnešus, taču sabiedrībā ik pa laikam virmo vēlēšanu atskaņas. Kas politiskajiem spēkiem izdevās, kas – ne tik ļoti? Kādi secinājumi izdarīti? Kādas kļūdas pieļautas? Šos un citus jautājumus uzdevām diskusijas dalībniekiem – Sandrai Kapteinei (ZZS), Jānim Auziņam (“Konservatīvie”) un bijušajai Saeimas deputātei Inesei Laizānei (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”—”Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”).

Kopš 14.Saeimas vēlēšanām jau pagājuši četri mēneši. Vai jau var izdarīt kādus secinājumus par valdības darbu?
S.Kapteine: – Ilgi un pacietīgi gaidījām jauno Ministru kabineta sastāvu pēc 14.Saeimas vēlēšanām. Lielu pārsteigumu nebija, izņemot atsevišķu ministriju ministrus, kā, piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, kuru uzņēmās vadīt Anda Čakša, vai Veselības ministriju, kuru uzticēja vadīt Līgai Meņģelsonei. Kā kundzēm ar to visu veiksies, kādi būs rezultāti, – ir jādod laiks abām sevi pierādīt ministru amatā. Var jau būt, ka ar nozari nesaistītam cilvēkam ir vieglāk tikt galā ar darāmo darbu apjomu, vieglāk virzīties un sasniegt mērķus. Mūsu novadu īsā laikā paguvuši apmeklēt divu ministriju ministri – satiksmes un klimata un enerģētikas. Pirmais priekšstats ir pozitīvs, abi ministri lieliski izprot savas nozares uzdevumus un problemātiku, protams, visi jautājumi saistīti ar budžetu un pieejamo finansējumu.
J.Auziņš: – Mani pārsteidza ilgais valdības veidošanas process un nespēja vienoties politiskajiem spēkiem un politiķiem, kurus var saukt par pieredzējušiem. Šī iemesla dēļ diemžēl gadu iesākām ar tehnisko budžetu. Domāju, ka klupšanas akmens bija amatu un ietekmes sadale, nevis paveicamo darbu prioratizēšana, uz ko norāda arī jaunas ministrijas izveide. Esmu par mazu un efektīvu valsts pārvaldi, tāpēc šādu lēmumu neatbalstu. Vēl ir par agru, lai objektīvi spriestu par valdības vai atsevišķu ministru darbu, jāļauj nostrādāt vismaz 100 dienas, tad varēs izdarīt objektīvākus secinājumus pēc darbiem, nevis solījumiem.
I.Laizāne: – Valdības pirmais darbs ir deklarācijas izveidošana un tad – budžeta sastādīšana. Jāatzīst, ka aizbildinoties, ka tas ir kompromiss, visas koalīcijas partijas nav pilnīgi apmierinātas nedz ar vienu, nedz otru. Bet vēl ir pāragri izsamist, ka viss ir slikti. Domāju, ka šīs aprēķina laulības pamatīgāk varēsim vērtēt vasarā.
Analizējot vēlēšanu rezultātus, kādas bija lielākās kļūdas partijām? Kas bija tas, kas pārsteidza?
S.Kapteine: – Par ievēlēto partiju sastāvu lielu pārsteigumu nebija, ja vien tikai kā par ievēlēto deputātu proporciju un deputātu vietu skaitu starp partijām. Pavērojot 13.Saeimas darba rezultātus un tā laika ministru darbu, varēja nojaust, par ko iedzīvotāji atdos savas balsis. Milzīgā steigā realizētā Administratīvi teritoriālā reforma, kā arī Covid-19 ietekme ar visām tā sekām, kā arī Krievijas uzsāktais karš Ukrainā nospēlēja lielu lomu uz vēlēšanu rezultātiem. Iedzīvotāji ar savu balsojumu pierādīja, ka izvēlas partijas, kas ir prognozējamākas, darbos sevi pierādījušas, un kandidātus, kuri ir ar lielāku deputāta pieredzi. Kā pierādījums ir, piemēram, Apvienotais saraksts, kas salīdzinoši īsā laikā atšķēlās no ZZS, izveidoja savu partiju un ar labiem rezultātiem startēja vēlēšanās.
J.Auziņš: – Manas partijas lielākā kļūda, manuprāt, bija sliktā (mazliet augstprātīgā) komunikācija, kā arī nepietiekamā paveikto darbu skaidrošana. Mēs nemācējām paskaidrot reformas un darbus, ko paveicām, nemācējām paskaidrot, kādi būs ieguvumi ilgtermiņā. Arī piekāpšanās atsevišķos jautājumos koalīcijas partneriem, valdības stabilitātes vārdā krīzes apstākļos, radīja šķelšanos biedru un vēlētāju vidū. Ļoti daudzi lēmumi tika pieņemti pragmatiski valsts interesēs, nevis domājot, kā tas izskatīsies vēlētāju acīs. Ar to mēs arī atšķiramies no populistiem. Domāju, ka ilgākā laikā šos paveiktos darbus novērtēs. Pašam šīs bija otrās vēlēšanas, kurās kandidēju. Abās reizēs pacēlos augstāk sarakstā, nekā sākumā biju pieteikts, kas nozīmē, ka ir daudz cilvēku, kuri mani atbalsta. Paldies viņiem par to. Tas stimulē palikt politiski aktīvam sabiedrības loceklim, arī neesot ievēlētam. Pārsteidza lielais atbalsts apšaubāmas reputācijas populistiem, kuri, izmantojot tautas īso atmiņu un valdības pieļautās kļūdas pandēmijas laikā, strauji ieguva atpazīstamību. Pēc vēlēšanām visi brīnumsolījumi izplēnēja kā pērnais sniegs. Arī milzīgais atbalsts idejai “zog, bet dalās” mani tiešām pārsteidza. Tāpat lielais atbalsts prokremliskajai “Stabilitātei” rada pārdomas par sabiedrības daļas noskaņojumu.
I.Laizāne: – Man bija pārsteigums, ka neiekļuva “Saskaņa”. Esmu pārliecināta, ka neiekļuvušās partijas pirms vēlēšanām gan veica izpēti, gan piesaistīja profesionālus padomdevējus. Rezultāts apliecina, ka sabiedrība nav gatava paust godīgu atbildi, par ko vēlēs. Vērts aizdomāties – kāpēc? Cik patiesa ir statistika.
Trīs mēnešus pēc vēlēšanām SKDS reitingi liecināja, ka Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “Jaunās vienotības” reitingi un popularitāte sāk mazināties, savukārt opozīcijas partijām “Stabilitātei” un ZZS pieaug. Ar ko tas skaidrojams un par ko liecina?
S.Kapteine: – Lai arī pagājis vēl salīdzinoši īss laiks, tomēr koalīcijā pieņemti lēmumi, piemēram, mūsu valsts augstāko amatpersonu atalgojuma jautājums, kas šī brīža ekonomiskajā situācijā nav pieņemams vēlētājam. Pieaug neapmierinātība par izdarīto izvēli un seko vilšanās, līdz ar to arī partiju reitingi mainās. Un tādu lēmumu ir diezgan daudz. Tas noteikti vēl turpināsies, jo budžeta caurskatīšana un pieņemšana vēl ir priekšā. “Saskaņas” partijas biedru neviennozīmīgā attieksme par Krievijas karu Ukrainā deva iespēju salīdzinoši labus rezultātus gūt “Stabilitātes” vēlētājam. Par ZZS panākumiem un rezultātu priecājos, jo no Balviem Saeimā ievēlēta Līga Kozlovska, arī vēl citi manas partijas deputāti gan no Latgales, gan pārējiem valsts reģioniem. Tas vieš cerību par vēlētāja interešu aizstāvību Saeimā.
J.Auziņš: – Mani mulsina tas, ka iepriekšējās Saeimas valdības labie darbi un stabilitāte tika piekarināti “Jaunajai vienotībai”, ar ko izskaidrojami labie rezultāti vēlēšanās, taču tā bija mazākā frakcija koalīcijā. “Konservatīvie” un arī “Attīstībai/Par!” deva lielu pienesumu. Kā piemēru varu minēt, ka pēc konservatīvo ierosinājuma un uzstājības tika iesaldētas valdības un Saeimas algas, taču tagad neviens par to neiestājas. Arī Klimata un enerģētikas ministrijas izveide bija “Jaunās vienotības” ultimāts koalīcijas sarunās. Tas viss noved pie vēlēšanu eiforijas noplakšanas “Jaunās vienotības” vēlētājiem, ko, protams, izmanto opozīcija, lai celtu reitingus. Latvijā diemžēl opozīcija bieži nodarbojas ar populismu. Kā piemērs ir it kā labu priekšlikumu iesniegšana Saeimā bez norādīta finanšu avota. Šādus priekšlikumus nevar virzīt tālāk tīri tehniski, jo to nepieļauj kārtības rullis un Satversme, bet opozīcija to izbazūnē kā neieklausīšanos labos priekšlikumos. Runājot par partiju “Stabilitātei”, uzskatu to par pretvalstisku veidojumu, kas strādā uz radikāli prokremliski noskaņoto sabiedrības daļu. Opozīcijai ir samērā viegli vairot popularitāti, jo nav jau grūti kritizēt, ja pašiem tas nav jāizpilda. Taču kvalitatīvu un konstruktīvu priekšlikumu virzīšana, kā arī objektīva un pamatota kritika no opozīcijas puses ir ļoti svarīga ikvienā demokrātiskā valstī, lai valdība neieslīgtu pašapmierinātībā.
I.Laizāne: – Darbību vienmēr var vērtēt, bezdarbību – daudz retāk. Te opozīcija visos laikos ir ieguvēja. “Jaunā Vienotība” savu uzvaru vēlēšanās demonstrēja ar augstprātību, tagad kā īlens no maisa izlien liekvārdība, nevis zināšanas un gatavība reāli rīkoties, lai mūsu valsts nebūtu tik nabadzīga, korumpēta. Bija iespēja nosaukt prioritātes un budžetā ar finansējumu apliecināt, kā mēs attīstīsim valsti. Man grūti iedomāties, kā citādāk to veikt, ja neatbalsta zinātni un izglītību, bet… Sabiedrība opozīcijai aizmirsīs algu pieaugumu amatpersonām, bet pozīcija nedrīkst atbildēt, ka mēs jau nē, to izdarīja iepriekšējie. Liela daļa no 14.Saeimas deputātiem ir arī iepriekšējie. Esmu vīlusies savos kolēģos, algu pieaugums ir nesamērīgs!
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts par vēlētāju aktivitāti un līdzdalību. Šajās vēlēšanās aktivitāte negaidīti pieauga. Vai to pašu var sagaidīt arī nākamajās?
S.Kapteine: – To, kāda būs aktivitāte nākamajās Saeimas vēlēšanās, noteiks dažādu apstākļu kopums. Aktivitāte atkarīga no tā, kā veidosies politiskie procesi pasaulē un mūsu valstī, kādi būs 14.Saeimas darba rezultāti. Ja būs reformas, kas skars vēlētāja paradumus, vajadzības, un tās nebūs apmierinātas, sagaidāms protesta balsojums ar vēlēšanu ignorēšanu vai var ietekmēt izvēli balsojumā par citu partiju atbalstīšanu. Domāju, ka neviens nevar prognozēt aktivitāti.
J.Auziņš: – 14. Saeimas vēlēšanas mobilizēja sabiedrību dažādu satricinājumu rezultātā – karš Ukrainā, energoresursu sadārdzinājums, neapmierinātība ar krīzes vadību pandēmijas laikā u.c. Analizējot samērā lielo aktivitāti un rezultātus Latgales lielajās pilsētās, kur uzvarēja partija “Stabilitātei”, manuprāt, šeit lielu lomu nospēlēja 13.Saeimas lēmums par propagandas pieminekļu nojaukšanu. Šādos izšķirošos un valstij svarīgos brīžos sabiedrība ir motivēta piedalīties vēlēšanās. Kā spilgts piemērs ir valodas referendums. Es ļoti ceru, ka aktivitāte vēlēšanās augs un cilvēki apzināsies to nozīmīgumu. Svarīgi, lai pašvaldību vēlēšanās cilvēki ir aktīvi, jo šo vēlēšanu rezultāti mūs skar vistiešāk – cik saimnieciski tiks izlietoti līdzekļi, kādi ceļi būs prioritāte un vai mēs spēsim radīt pievilcīgu vidi uzņēmējiem, kuri rada darbavietas.
I.Laizāne: – Valodas referendumā aktivitāte arī bija augsta, pagājušajā gadā sākās karš. Ja velk šādas paralēles, tad bail iedomāties, kas vēl varētu būt tik apdraudošs, lai pieceltu cilvēkus kājās… Un mums ir jāapzinās, ka ždanokveidīgie vēlas pieņemt lēmumus Latvijas vārdā Eiropas Parlamentā.
Un visbeidzot – kā aktivizēt sabiedrību? Vai tas vispār būtu jādara?
S.Kapteine: – Vai atdot savu balsi, lai ko mainītu, dodoties uz vēlēšanām, ir katra pilsoņa brīva izvēle. Bieži vien dzirdēts arguments un neticība, ka es jau neko nevaru ietekmēt, līdz ar to neiešu balsot. Tāpat jau nekas nemainīsies. Bet tādā gadījumā gribas teikt, – tad pēc vēlēšanām nav tiesību neko komentēt, ja pats neesi izpildījis pilsoņa pienākumu. Analizējot Eiropas Parlamenta, Saeimas un Pašvaldību vēlēšanu rezultātus, var secināt, ka lielāka vēlētāju aktivitāte ir Pašvaldību vēlēšanās, mazāka – Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ja kandidāts jau bijis ievēlēts kā deputāts, pašvaldību vēlēšanās iedzīvotājs vērtē solīto un izdarītos darbus, ja viņš kandidē kā jauns politiķis, tad nostrādā atpazīstamība un tas, cik aktīvi notiek reklāmas kampaņa. Ja ko varbūt varam ietekmēt, tad tas ir skaidrojošais darbs ar jauniešiem par vēlēšanu nozīmi.
J.Auziņš: – Esmu pārliecināts, ka katras vēlēšanas ir izšķirošas un svarīgas, jo mēs nosakām, kādas partijas un cilvēki pārvaldīs mūsu valsti, pašvaldību, kādas idejas un vērtības tiks virzītas un turētas cieņā. Liela aktivitāte arī izslēdz šauru interešu grupu nonākšanu pie varas. Aktivizēt sabiedrību var, tikai stiprinot uzticēšanos valsts institūcijām, kas galvenokārt ietver tiesiskumu un pārliecību, ka nodokļos samaksātā nauda tiek izlietota godprātīgi. Politiski aktīva sabiedrība veicina godīgu valsts pārvaldi un varas mainību, ja tā strādā neapmierinoši. Katra balss ir no svara, ko pierāda “Attīstībai/Par!”, kurai pietrūka 0,1%, lai tiktu Saeimā. Tāpēc aicinu visus būt politiski aktīviem un izglītotiem, lai mūsu kopīgā valsts tiktu pārvaldīta pēc iespējas labāk.
I.Laizāne: – 14. Saeimas vēlēšanas skaitliski, uz pirkstiem, parādīja, ka katrai balsij ir vērtība. Ar vēlēšanām ir kā ar zupas vārīšanu – ja nebiji klāt un to savu piparu nepieliki, tad nesaki, ka negaršo, jo jāēd mums visiem!

Šobrīd jānogaida, jāvērtē mazliet vēlāk

Lelde Metla-Rozentāle, politoloģe, Rīgas Stradiņa Universitātes lektore: – 14.Saeima uz pirmo sēdi sanāca 2022.gada 1.novembrī, bet, lai tā pilnvērtīgi varētu uzsākt darbu, vispirms bija jātiek galā ar virkni administratīvu uzdevumu – jāievēlē Saeimas prezidijs, Saeimas priekšsēdētājs, komisijas, apakškomisijas, līdz ar to tikai novembra izskaņā sākās reālais darba process. Jauno deputātu viens no pirmajiem lēmumiem bija atbalsts jaunas – Klimata un enerģētikas ministrijas – izveidei. Lai gan opozīcija pret šo ideju bija skeptiska, manuprāt, esošajā ģeopolitiskajā situācijā un arī zinot milzīgo šī nozares pienākumu klāstu, šāda rīcība bija pamatota. Ļoti aktīvi savu darbu uzsāka jaunais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns, kurš jau paspējis tikties ar daudzu Eiropas valstu vēstniekiem un sarunās īpaši izcēlis Ukrainas jautājumu. Vienlaikus ar Saeimas darba ikdienu norisinājās arī Ministru kabineta veidošanas process, kas gan nevedās tik raiti. Ilgstoši neizdevās panākt vienošanos, kuras partijas būs valdības veidotāji, līdz beidzot tika rasts kompromiss, ka valdība sastāvēs no trīs partneriem – partijas “Jaunā vienotība”, “Apvienotā saraksta” un “Nacionālās apvienības”. Pēc tam sekoja nākamais izaicinājums – vienoties par valdības veicamajiem darbiem, kā arī ministru amata sadalījumu. Arī šeit iezīmējās atšķirīgi viedokļi, tādēļ procesu izdevās noslēgt tikai 14.decembrī, kad 14.Saeimas deputāti balsojot izteica savu uzticību jaunajam Krišjāņa Kariņa vadītajam Ministru kabinetam. Faktiski par pilnvērtīgu darba periodu var uzskatīt tikai pēdējos divus mēnešus, kuru laikā paveiktas vairākas būtiskas lietas – turpinās darbs pie Latvijas drošībai svarīgā “Valsts aizsardzības dienesta likuma” izstrādes; tika diskutēts par cilvēkiem un valstij svarīgiem labklājības, izglītības, drošības un citiem jautājumiem. Protams, jānorāda, ka šajā periodā Saeimā notikušas arī dažas sabiedrībā ne tik pozitīvi vērtētas lietas – politiķu un amatpersonu atalgojuma paaugstināšana, kā arī 9 deputāti saukti pie administratīvās atbildības par dažādiem pārkāpumiem.

Ja raugāmies uz valdības paveikto, tad pirmie divi darba mēneši primāri tikuši veltīti vienai tēmai – 2023.gada budžeta projekta izstrādei, kas tagad nonācis izvērtēšanā Saeimā. Šogad galvenais budžeta akcents ir drošība – finansējums tiek novirzīts gan iekšlietu sistēmas sakārtošanai, gan ārējās drošības (militāro spēku) stiprināšanai. Paralēli budžeta izstrādei netika aizmirsts arī par atbalsta pasākumiem Ukrainai, tāpat tika aizsākta diskusija par nodokļu sistēmas uzlabošanas iespējām, notika tikšanās ar pašvaldību pārstāvjiem, arodbiedrībām, darba devējiem un citiem sociālajiem partneriem, lai uzklausīto to vajadzības, tika sniegts atbalsts Jēkabpilij, kad to pārņēma plūdi. Tomēr jāsaka, ka aktīvākais darba posms ir vēl tikai priekšā.

Sīvā partiju konkurence nāk par labu
Ja runājam par 14.Saeimas sastāvu, tad varu teikt, ka šoreiz amatā nav nokļuvis neviens cilvēks, par kuru varētu uzreiz teikt – nepiemērots, neprofesionāls, nespēs kvalitatīvi pildīt pienākumus. Tāpat pozitīvi vērtēju faktu, ka par ministriem netika virzītas personas, kuras bija saņēmušas vēlētāju negatīvu novērtējumu (svītrojumus) vēlēšanās.
Ikviens no šīs valdības ministriem ir ar ievērojamu politisko vai profesionālo pieredzi, apliecinājis sevi līdzšinējā darbībā. Protams, tas ne vienmēr nozīmē, ka šādam cilvēkam izdodas teicami tikt galā ar ministra funkcijām. Bet to rādīs laiks. Ir ministri, kuriem, iespējams, nāksies sevi vairāk pierādīt. Piemēram, šobrīd tik aktuālās aizsardzības jomas ministrei Inārai Mūrniecei, jo aizsardzības nozare prasa specifiskas zināšanas un spēju iekļauties militārajā sistēmā. Līdzīgā situācijā ir arī izglītības ministre Anda Čakša, kura noteikti tiks vērtēta īpaši skrupulozi, jo līdz šim esam pieraduši viņu redzēt veselības nozarē, tāpēc pārcelšanās uz izglītības sektoru var radīt šaubas. Tāpat izaicinājumu pilns, iespējams, būs arī veselības ministres Līgas Meņģelsones darbs, ņemot vērā to, ka viņa savukārt līdz šim nav bijusi saistīta ar veselības nozari, lai gan ir profesionāla un augstu vērtēta vadītāja. Un, protams, sava un jaunizveidotās ministrijas lietderība būs jāpierāda arī klimata un enerģētikas ministram Raimondam Čudaram. Bet jāsaprot, ka neviena ministra darbs, ja to dara profesionāli un atbildīgi, nav viegls. Sabiedrība nemēdz politiķiem teikt paldies, mēs bieži neredzam paveikto, esam skarbi un kritiski pat tad, ja politiķis strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc šobrīd nogaidīsim un tad vērtēsim, skatoties uz paveikto. Labā lieta šajā gadījumā ir jau valdības veidošanas procesā novērotā sīvā partiju savstarpējā konkurence – “Apvienotais saraksts” cītīgi uzrauga “Jauno Vienotību”, un otrādi. Un visam vēl pa starpu arī “Nacionālā apvienība” – konkurence veicina izaugsmi!

Katram pašam jāizvērtē, vai ticēt ilūzijām
Vēlēšanas ir stratēģiskas ilgtermiņa izvēles brīdis, kad domājam ne tikai kategorijās ‘patīk’/ ‘nepatīk’ kāds lēmums vai rīcība, bet gan arī par valsts attīstības un drošības jautājumiem kopumā. 14.Saeimas vēlēšanas notika kara ēnā, un “Jaunās Vienotības” ļoti augstie reitingi vēlēšanu periodā zināmā mērā saistāmi ar karu Ukrainā. Daļa vēlētāju uzskatīja, ka šādā mirklī izdarīt citu izvēli – mainīt esošo modeli – var izrādīties stratēģiska kļūda. Neviens nevar garantēt, ka jaunais/citādais un solījumi spēs sniegt to drošības līmeni, ko sniedz pašreizējā politiskā elite, kuru primāri reprezentēja tieši premjera Kariņa partija.
Savukārt šobrīd, kad, atbildot uz aptaujas jautājumu, vēlētājs apzinās, ka tas neko viņa dzīvē vai nākotnē nemainīs (jo tā ir tikai aptauja, nevis balsojums vēlēšanās), viņš var atļauties būt daudz emocionālāks un brīvāks savās izvēlēs. Nepatīk kāds partijas “Jaunā Vienotība” lēmums vai rīcība, izvēlos paust atbalstu citam politiskajam spēkam. Bez tam tieši partijas “Stabilitātei!” un “ZZS” bieži vien izteikumos ir salīdzinoši populistiskas – politiķi runā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet ko reāli diezin vai var izpildīt. Mēs visi gribam dzīvot labāk, vieglāk, skaistāk, un šīs partijas saka – tās zina trīs soļus, kā līdz šai laimei nokļūt… Un tad daļa cilvēku sāk noticēt šīm idejām, jo tas ir tik patīkami – kritīsies pārtikas cenas, būs lētāka degviela, mēs dzīvosim pārtikuši un neatkarīgi no jebkādām savienībām – kā Šveice! Šeit katram pašam jāizvērtē, vai viņš gatavs ticēt ilūzijām.

“Saskaņas” un “Attīstībai/Par!” neiekļūšana bija pārsteidzoša
Par šo vēlēšanu zaudētājiem noteikti varam saukt trīs politiskos spēkus – partiju “Saskaņa”, partiju “Konservatīvie” un partiju apvienību “Attīstībai/Par!”.
Partija “Saskaņa” ilgus gadus bija lielākais politiskais spēks Saeimā ar visvairāk deputātiem. Tā gan vienmēr darbojās opozīcijā, jo tika pozicionēta kā krievvalodīgo interešu partija, tomēr bija ievērojams spēlētājs uz politiskās skatuves. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc šajās vēlēšanās vēlētāji no partijas novērsās, var minēt vairākus iemeslus. Pirmkārt, neilgi pirms vēlēšanām (sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā) partija, līdzīgi kā citi politiskie spēki, pauda savu nosodījumu Krievijas rīcībai. Būtiskai daļai šīs partijas vēlētāju tas šķita nepieņemami, viņi jutās nodoti un vīlušies šajā politiskajā spēkā. Otrkārt, vēlētājiem tika piedāvāta jauna alternatīva – jauna krievvalodīgo interešu aizstāvju partija – “Stabilitātei!”, kas pie sevis pārvilināja daļu “Saskaņas” elektorāta. Treškārt, jāpiemin ieilgušie jauna līdera meklējumi – pēc iepriekšējā līdera N.Ušakova došanās uz Briseli tā arī neizdevās atrast alternatīvu, kas spētu tikpat veiksmīgi veidot partijas tēlu un piesaistīt vēlētājus. No pēdējo nedēļu notikumiem redzam, ka nestabilitāte partijā turpinās – notiek iekšēja šķelšanās, biedri izstājas no partijas. Ir ievēlēti trīs jauni partijas līdzpriekšsēdētāji, kuri mēģinās veidot partijas jauno identitāti, par kuras saturu vēl īstas skaidrības nav. Kopumā “Saskaņas” vājais starts vēlēšanās bija prognozējams, tomēr tik dramatisks kritums bija pārsteigums.
Salīdzinoši mazāks pārsteigums bija partijas “Konservatīvie” neiekļūšana parlamentā. Šī partija sākotnēji sevi pieteica kā korupcijas apkarotāji un negodīgo politiķu ķērāji, bet nespēja vēlētājiem skaļos solījumus apliecināt ar darbiem. Partijai nebija arī skaidras ideoloģiskās orientācijas – lai gan sauca sevi par konservatīviem (tradicionālo vērtību atbalstītāji), brīžiem rīkojās pilnīgi pretēji. Šāda nekonsekvence bija viens no galvenajiem iemesliem, kas radīja vēlētājos nesapratni, tādēļ viņi izvēlējās atbalstīt kādu citu politisko spēku. Redzam, ka arī šo partiju pēc vēlēšanām vajā iekšējas nesaskaņas – nomainījies partijas vadītājs, no partijas izstājusies daļa biedru. Līdzīgi kā “Saskaņa”, arī šis spēks ir savas jaunās politiskās identitātes meklējumos.
Visbeidzot trešais zaudētājs – “Attīstībai/Par!”” – trīs partiju apvienība, kas jau iepriekš gan savstarpēji strīdējusies un šķēlusies, gan atkal saliedējusies. Šeit neveiksmju priekšnoteikumi bija nedaudz citi – pirmkārt, iekšējās apvienības partneru nesaskaņas un nesaskaņotā rīcība, otrkārt, skaļas politiskas kļūdas un skandāli līdzšinējā darbībā, treškārt, neveiksmīga reklāmas kampaņa un lieka pašpārliecinātība, kas atbaidīja, nevis piesaistīja vēlētājus, ceturtkārt, spēcīgi konkurenti (citas partijas ar līdzīgu piedāvājumu). Visu šo faktoru buķete noveda pie tā, ka vēlētāji pieņēma lēmumu šoreiz savu balsi atdot par kādu citu politisko spēku.
Jāteic, ka aplūkoto partiju popularitātes kritums tika prognozēts, tomēr partiju “Saskaņa” un “Attīstībai/Par!” neiekļūšana parlamentā vērtējama kā pārsteidzoša.

“Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi…”
14.Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija augstāka nekā iepriekšējās, tas saistīts ar apdraudējuma sajūtu – bailēm no Krievijas, ar karadarbību Ukrainā. Šādās kritiskās situācijās vēlētājus iespējams veiksmīgāk mobilizēt un motivēt doties uz vēlēšanām. Savukārt situācijās, kad vēlētājs tiešus draudus neizjūt, viņš kļūst pasīvāks – slinkāks, īpaši neuztraucas par vēlēšanu iznākumu, tāpēc var izvēlēties uz vēlēšanām arī neiet. Līdz ar to grūti prognozēt situāciju nākamajās vēlēšanās, tomēr drīzāk varam gaidīt aktivitātes kritumu.
Daudzi jautā, kā tad aktivizēt sabiedrību? Šis laikam ir jautājums, uz kuru šobrīd atbildi meklē visu demokrātisko valstu politiķi, jo zemi iedzīvotāju līdzdalības rādītāji ir ne tikai Latvijā, Baltijā vai Austrumeiropā, bet visā Eiropā un demokrātiskajā pasaulē.
Tomēr jāatceras, ka dalība vēlēšanās ir demokrātijas (no latīņu valodas ‘tautas varas’) īstenošanas pamats. Mēs aizejam uz vēlēšanām, izdarām savu izvēli un realizējam savas tiesības – savu varu izlemt, kuram dot pilnvaras atrasties Saeimā. Ja neejam uz vēlēšanām un nepaužam savu viedokli, tad faktiski paši sev atņemam tiesības lemt. Mēs labprātīgi kļūstam par beztiesīgām personām, kuru vietā izlemj citi. Jo vienmēr jau kāds aizies un nobalsos, bet tiem, kuri neaizies, pēc tam būs jādzīvo saskaņā ar citu izdarīto izvēli. Un ne jau tikai vēlēšanas ir vienīgā līdzdalības forma – vēl varam iestāties kādā nevalstiskajā organizācijā vai piedalīties jautājumu sabiedriskajā apspriešanā, izteikt savu viedokli piketos un mītiņos vai kļūt par kādas partijas biedru. Galvenais būt aktīviem un mērķtiecīgi līdzdarboties! Ir tāds labs teiciens: “Ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi.” Tas nozīmē, ka vienmēr būs kāds, kas pieņems lēmumus, un tikai mūsu pašu rokās ir izlemt – mēs esam pieņēmēji vai tie, kuri tikai pakļaujas citu pieņemtajiem lēmumiem. Bet, protams, arī politiskā elite ir atbildīga par iedzīvotāju motivēšanu iesaistīties. Ar cilvēkiem jārunā (ne tikai pirms vēlēšanām, bet visu laiku), jāskaidro, jāveido izpratne par to, kā tiek pieņemti politiskie lēmumi. Cilvēks ir motivēts iesaistīties tajā, ko viņš saprot, kam uzticas, no kā nebaidās. No nezināmā un nesaprotamā mēs norobežojamies. Šeit nozīmīga loma ir arī masu medijiem, kas var palīdzēt veidot šo kvalitatīvo dialogu. Līdz ar to noslēgumā var teikt – komunikācija no politiķu puses un savu pilsoņa pienākumu apzināšanās no sabiedrības puses varētu būt mazs solītis virzienā uz sabiedrības politiskās aktivitātes un līdzdalības veicināšanu!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”