Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (25.10.2024.)
Jaunā gadsimta vēsmas (2000.–2009.)
Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.
2000.gads. Vecgada vakarā Balvu Romas katoļu baznīca bija stāvgrūdām pilna, – pusnaktī pēc pusstundas ilgas baznīcas zvanu skanēšanas prāvests Jānis Bārtulis salaulāja 12 pārus. 25.janvārī Kubulu pagasta izgāztuvē atrada jaundzimuša zēna līķi. 29.janvārī Balvu vēsturē pirmo reizi notika skaistāko jauniešu “Mis un Misters Balvi” kronēšana. Par “Mis Balvi 2000” kļuva 18-gadīgā bērzpiliete Anda Kriviša, bet par “Misteru Balvi 2000” – 21 gadu vecais balvenietis Guntis Pauliņš. 4.marta laikraksts “Vaduguns” veltīts 50 gadu jubilejai. “Lai otrais pusgadsimts Tev, “Vaduguns”, ir bagāts ar visu, kas notur Tevi zenītā!” tolaik vēlēja Antons Slišāns. 14.jūnija naktī zagļi no Bērzpils pagasta padomes aiznesa 2 datorus, printeri, elektrisko tējkannu un kafijas automātu. Otrreiz Bērzpils pagastu apzaga 18.augustā, kad no grāmatvedības telpām nozuda Ls 386,59.
2001.gads. Janvārī “Vaduguns” rīkoja tradicionālo jaundzimušo randiņu Bērzkalnē. Tas bija vienīgais rajona pagasts, kur dzimstība un mirstība bija līdzsvarā. 2000.gadā piedzima 11 bērni, tikpat daudz arī nomira. Martā 70 medicīnas māsas piketēja pie Balvu rajona padomes, atbalstot Latvijas māsu piketu Rīgā. Galvenā prasība – palielināt atalgojumu līdz 150 latiem. Māsu atalgojums bija 59 lati par slodzi. Notika pašvaldību vēlēšanas, kur visos pagastos, izņemot Lazduleju, uzvarēja iepriekšējie vadītāji. Baltinavas pierobežas iedzīvotājiem pārdzīvojumus sagādāja zagļi. Viņi no kūts aizveda govis, kuras pārdzina pāri robežai. Pirms tam pierobežā zaga arī zirgus. Jūlijā, svecēm apgaismots, Žīguros piestāja pēdējais pasažieru vilciens Rīga-Vecumi. Ētisku apsvērumu dēļ gan izpalika žīguriešu nodoms sagaidīt vilcienu ar zārku, lai to nosūtītu “Latvijas dzelzceļa” lielajam priekšniekam Zorgevicam.
2002.gads. Janvārī zemnieku saimniecības “Āriņi” Rugājos un “Zelči -2” Kubulos iesniedza pirmos projektus SAPARD naudas maksājumiem. Pēc 40 gadu darbības slēdza Šķilbēnu slimnīcu, vietā nāca sociālās aprūpes māja. Februārī Balvu domes priekšsēdētāja J.Trupovnieka dzīvesvietā Kubulos atrada noliktu īstu, izšūtu ar drēbi, tukšu zārku. Krimināllietu neierosināja – nozieguma sastāvu neatzina. 6.maijs Baltinavas vidusskolas vēsturē paliks kā skolotāju streika diena, kad pieprasīja atbrīvot direktoru Pēteri Vjaksi no amata. Jūnijā notika Partizānu ielas svētki Balvos (ar savu telšu pilsētiņu piedalījās arī “Vaduguns”). Augusta sākumā uz ceļa Cērpene–Dubļeva notika smags negadījums, kurā dzīvību zaudēja 3 jauni cilvēki un 4 guva smagus ievainojumus. Sadūrās divas automašīnas, kuru braucienu republikas mediji nodēvēja par nelegālu dragreisu. Decembrī Balvu tuberkulozes slimnīcas direktore prognozēja, ka slimnīcu agri vai vēlu aizslēgs.
2003.gads. Aprīlī Balvu evaņģēliski luteriskā draudze piekrita iznomāt zemi pirmajam lielveikalam Balvos. Balvu domē karstas debates – kā izskatīsies baznīca, kad tai līdzās atradīsies ēka, kas līdzīga “teļu fermai”?! Maijā viņsaulē aizgāja Rēzeknes–Aglonas diecēzes vecākais prāvests Vaclavs Erels, kurš Bēržu draudzē nokalpoja 75 gadus. Jūnijā Baltinavas Romas katoļu draudzes mājai izbūvēja pamatus, kuros iemūrēja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Jūlijā Hipotēku banka, svinot 10.dzimšanas dienu, uzstādīja Balvos pulksteni, kur Brīvības iela satiekas ar Partizānu ielu. Iedzīvotājiem bija jauna randiņu vieta!
2004.gads. Janvārī Viļakas dome pārgāja uz atjaunoto pašvaldības namu Abrenes ielā 26. 1.aprīļa rīts krišjāniešiem atnāca ar sliktu ziņu – naktī pilnībā bija nodegusi pagasta pašvaldības ēka. Kapūnē applūda lauki, taču cilvēki arī sliktajā ieraudzīja labo, viņi priecājās par vairāk nekā simts sniegbaltiem gulbjiem. 1.maijā Balvu rajona pašvaldības kopā ar vairāk nekā piecsimt pašvaldībām visā Latvijā pacēla Eiropas Savienības karogus, tostarp Rugāju parkā atklāja piemiņas akmeni operdziedātājam Tālim Matīsam. Maijā Balvu skvērā parādījās jauns objekts – čalojoša ūdens strūklaka, ko balvenieši nosauca par “Ūdensrozi”. Augustā sākās Balvu tranzītielu rekonstrukcija, kurā bija noteikts, ka satiksmi regulēs luksofors. Mūzikas festivāls “Osvalds” svinēja 10 gadu jubileju. Viļaka novembrī saņēma Vides ministrijas balvu, kuru nolēma tērēt datortehnikas iegādei.
2005.gads. Janvāra sākumā 2/3 rajona palika tumsā, jo augstsprieguma tīklu apakšstacijā nepareizi nostrādāja kilovoltu transformatora releja aizsardzība. Maizes kombinātā krāsnī palika neizcepta maize, bet Balvu centrālā katlu māja bija pilna ar dūmiem. Janvāris visus pārsteidza ar vētru, kad govis slauca sveču gaismā. Pēc piecu gadu pārtraukuma Balvos februārī sevi pieteica konkurss “Mis un Misters”. Par uzvarētājiem kļuva Lāsma Zute un Gints Barinskis. 30.aprīļa vakarā ugunsgrēks izcēlās kokzāģētavā “Balvi-Holm”. Maijā Viļakā zem Ziemeļlatgales nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes-Cinīša pieminekļa iecementēja kapsulu ar 386 kritušo nacionālo partizānu vārdiem. “Osvalda” festivālā augusta sākumā ieradās augsti viesi – grupa “Boney M”. Oktobris atnāca ar ziņu par dārgāku apkuri – par vienu megavatu iedzīvotājiem bija jāmaksā Ls 20,28. Tāpat oktobrī pēc vairāk nekā 15 gadu pārtraukuma motokrosa trasē “Baltais briedis” atkal rūca motociklu motori, bet Balvos atklāja atjaunoto tiltu pār Bolupi.
2006.gads. Janvārī aizliedza smēķēt tuvāk par 10 metriem no valsts un sabiedriskajām iestādēm, izvietot tabakas reklāmu kinoteātros, kā arī paredzēja vēl citus ierobežojumus. Februārī svinīgi atklāja Rugāju Sporta centru, par tā direktoru no trim pretendentiem izvēlējās Lauri Krēmeru. Nedēļu pirms Lieldienām Balvu slimnīcas administrācija izsludināja konkursu – katrai slimnīcas nodaļai bija jānoformē viens logs garajā gaitenī starp uzņemšanas un ķirurģijas nodaļām, uzvaras laurus plūca Infekciju nodaļa. 1.jūlijā stājās spēkā Balvu un Gulbenes slimnīcas noslēgtais līgums, kas paredzēja sadarbību pakalpojumu sniegšanā abu rajonu iedzīvotājiem. Augustā Balvu pagastā atklāja pagasta sporta un atpūtas centru, bet septembrī Balvos sākās jaunās Balvu pareizticīgo Dievmātes Aizmigšanas baznīcas celtniecība.
2007.gads. 11.maijā trijos rajona pagastos – Bērzpils, Tilžas un Vecumu – svinīgi atklāja jauno pasta nodaļu telpas. 18.maijā, Starptautiskajā muzeju dienā, Balvu Novada muzejā atklāja izstādi, veltītu mūsu novadpētniekam, skolotājam, pilsētas Goda pilsonim Arvīdam Šneperam. 23.maijā Baznīcas ielā 9, netālu no Balvu Romas katoļu baznīcas, prāvests Jānis Bārtulis iesvētīja Sakrālās kultūras centra pamatus un iemūrēja tajos kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. 7.septembrī Rugāju pagastā atklāja pieminekli Rugāju apkārtnes nacionālajiem partizāniem. 28.novembrī Balvu domē parakstīja līgumu par gandrīz 2 miljonus latu vērta Balvu baseina būvniecību.
2008.gads. Marta sākumā Balvu pilsētas Bērnu bibliotēka un Balvu Centrālā bibliotēka pārvācās uz jaunām telpām Tirgus ielā 7. 14.jūnijā Vīksnas pagasta Makšinavā atklāja piemiņas plāksni deportētajiem vietējiem iedzīvotājiem. Pirms Līgo svētkiem Viļakā atklāja piemiņas zīmi 55 Stompaku mežā un citās kaujās kritušajiem Viļakas apkārtnes nacionālajiem partizāniem. 19.jūnijā Žīguros svinīgi atklāja jauno brīvdabas estrādi. Jūlijā sākās Rugāju krīzes centra no vardarbības cietušajiem bērniem celtniecība. 26.septembrī Baltinavā atklāja jaunu sporta halli, bet 28.septembrī Balvos atklāja Sakrālās kultūras centru. 10.novembrī laikraksts “Vaduguns” darbu sāka jaunajās telpās Teātra ielā 8. 30.decembris Balvu vēsturē iegāja ar dārgākā objekta – peldbaseina – nodošanu ekspluatācijā. Tā izmaksas bija gandrīz 2 miljoni latu.
2009.gads. Janvārī Balvu pilsētas domes deputāti apsprieda iespēju būvēt koģenerācijas staciju. Naktī uz 18.aprīli nodega bijusī Lāča dārza kafejnīca. No 2. līdz 5.jūlijam Balvos notika 2. starptautiskais teātru festivāls “Ķiršu dārzs”, kura laikā ar 18 izrādēm skatītājus priecēja 14 teātru kolektīvi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Augusta sākumā Tilžas pagastā atklāja sporta laukumu, aprīkotu ar jaunu zālāja segumu un kvalitatīviem skrejceļiem. 16.augustā Šķilbēnu Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzē pienāca ilgi gaidītā diena – Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis iesvētīja jaunuzcelto baznīcu, kurai pamati likti pirms 60 gadiem. 28.augustā Tilžā atklāja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ātrās palīdzības brigāžu punktu. Oktobra beigās Balvu ģimnāzijai piešķīra Valsts ģimnāzijas statusu. 2.decembrī Balvos ekspluatācijā nodeva dzeramā ūdens atdzelžošanas staciju, kas atrodas Partizānu ielā 68. Objekta izmaksas – 1 miljons 314 tūkstoši 707 lati.
Iet taisnu ceļu
2004.gada 1.maijā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, mūspusi apmeklēja toreizējais Ministru prezidents Indulis Emsis. Viņš, tostarp Balvu rajona padomes priekšsēdētāja Regīna Kuļša, Viļakā un Balvos iestādīja ozolus. “Esmu riktīgi izgājusi cauri divām iekārtām. 20 gadus nostrādāju kā agronome padomju laikā un 20 gadus – brīvvalsts laikā,” secina Regīna Kuļša.
2004.gada nogalē lasītāji laikraksta “Vaduguns” tradicionālajā aptaujā “Gada notikums” nominēja trīs aktivitātes, kas notikušas mūspusē: konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” desmitgadi un Baltinavas pagasta uzvaru Latgales novadā; festivālu “Osvalds 2024” un Ministru prezidenta Induļa Emša vizīti Rugājos un Balvos. Jūs piedalījāties oficiālajos Latvijas pievienošanās ES pasākumos, kā arī bijāt konkursa "Sakoptākais Latvijas pagasts" iniciatore, atbalstītāja un komitejas vadītāja. Kā atceraties šo laiku?
– Visspilgtākais piedzīvojums bija Baltinavā, kad vēl ar vīru Vitāliju kopā strādājām. Praktiski mēs uzvarējām Skrīveru saimniecību, kas visiem bija pazīstama. Sākot strādāt pašvaldībā, zemnieki ierosināja turpināt konkursu “Sakoptākais Latvijas pagasts”. Strādājām cītīgi un no sirds. Zemnieku savienība ir vienīgā partija, kuru joprojām neesmu mainījusi.
Ierasts, ka politiķi partijas maina uz nebēdu.
– To neesmu darījusi un nevēlos darīt. Priecājos, ka uzvarēja tie pagasti, kur pie stūres atradās lauksaimnieki. Baltinavā tas bija Jevgēnijs Zelčs, Rugājos – Rita Krēmere, Šķilbēnos – Pēteris Supe. Centās visi pagasti.
1999.gadā Jūs ievēlēja par Balvu pagasta padomes, bet 2001.gadā – par Balvu rajona pašvaldības priekšsēdētāju. Vai bija grūti pieņemt lēmumu kļūt par visa rajona vadītāju?
– Deputātes statusā paberzos jau 1994.gadā. Balvu pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Zujāns mani un Vitāliju rosināja startēt vēlēšanās. Vitālijs atmeta ar roku. “Labi, turpināšu darbu,” piekritu. Ar Andri visu sirsnīgi pārrunājām, izvirzījām darba mērķus. Tad sekoja traģisks notikums, kad A.Zujāns gāja bojā. Tas bija šoks visam rajonam... Pēc neilga laika mūsmājās otrreiz ieradās delegācija, kas teica: “Regīna, tev jāiet par pagasta priekšsēdētāju.” Tolaik strādāju sēklu valsts inspekcijā un seminārā Daugavpilī savam Rīgas priekšniekam Mūrmanim lūdzu padomu, vai piekrist izaicinājumam. Viņš godīgi atzina, ka nevar solīt un prognozēt, vai inspekcija turpmāk pastāvēs. “Izlem pati,” viņš teica.
Lēmumu pieņēmāt?
– Atbraucot mājās, kad notika sēde pagastā, sevī domāju: “Jā vai nē?” Kopš bērnības mamma pie Dieviņa ir turējusi, tāpēc uzdevu sev jautājumu: “Saki, saki, eņģelīt, ko darīt?” Pateicu ‘jā’.
Pēc tam sekoja rajona vadītājas amats...
– Mani pazina, jo līdz tam visu rajonu biju izbraukājusi, lai izvērtētu šķirnes sējumus, lai cilvēki saņemtu kaut kādu naudiņu. Ar cilvēkiem nekonfliktēju, bet, ja man bija kas sakāms, tad godīgi arī teicu. Tikai vienu lauku no visa rajona izbrāķēju. Pirms rajona padomes priekšsēdētāja vēlēšanām mājās noraudājos, sev un vīram sakot: “Negribu.” “Vot, kundzīte atradusies. Cilvēki tevi aicina, visi tevi pazīst... Ej, ja aicina,” viņš atbildēja. Šķiet, no 18 balsotājiem 14 nobalsoja par mani. Tā tas darbs turpinājās, kaut gan bija konkurētāji un gribētāji. Interesanti, ka pirms trešā termiņa vēlēšanas reizes pie manis pienāca četri kungi, kuri pavēstīja, ka balsos par mani.
Mēdz teikt, ka politika ir netīra...
– Vienmēr esmu strādājusi ar tīrām rokām un atklātām kārtīm.
Kā tas izdevās?
– Tas nāk no paaudzes paaudzē. Izaugu vienkāršā lauku ģimenē, bijām 5 bērni. Liktenis lēma sastapt Vitāliju, kurš arī nāk no stipras ģimenes. Mēs esam gājuši un ejam taisnu ceļu.
2004.gada 1.maijā Balvos uzsvērāt, ka cilvēki ir mūsu zemes bagātība: “Vēlu, lai bērni un koki augtu stipri un sīksti.”
– Pirms tikšanās ar Emsi ezermaliņā simboliski stādījām bērziņus. Savukārt, tiekoties ar Emsi, viņš noteica: “Ar šodienu vārti uz pasauli ir atvērti.” Tā arī notika. Cilvēks meklē vietu, kur labāk, zivs, kur dziļāk.
Jāsecina, ka 2003.gada septembra referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā Balvu pagastā nobalsoja 81,2%, bet, piemēram, Bērzkalnē – 51,6% balsstiesīgo iedzīvotāju.
– Mēs cītīgi runājām ar cilvēkiem. Tāpat atgādināšu, ka pirms neatkarības atjaunošanas ļaudīm bija iespēja apmeklēt tikai Padomju Savienības valstis. Kļūstot brīviem, man bija iespēja pabūt Somijā. Tur iebraucot raudāju. Kāpēc? Uzdevu sev jautājumu, kāpēc mēs nedzīvojam kā Somijā? Vitālijs, kurš pabija arī citās Eiropas valstīs, ģimenes lokā secināja, ka šitā mēs ilgāk pastāvēt nevaram. Tā bija ievirze, ka varam dzīvot labāk.
2004.gada 1.maijā Rugājos Jūs vēlējāt saglabāt tās vērtības, ar kurām pamatoti lepojas latviešu tauta. Vai neesam tās pazaudējuši?
– Kā kurš to uztver. Viena no vērtībām, kuru pazaudējām, ir darba tikums. Šo darba tikumu, labu gribēdami, jau no paša sākuma laupīja dažādu pabalstu piešķiršana. Bērniem, mazbērniem jāsaprot, ka mēs kā turki strādājām. Piemēram, rītdien mājās būs talka. “Ā, jābrauc, lai simbolisko stipendiju nopelnītu,” zina mūsu bērni. Meži aizaug, grāvji aizaug. Pie mums mājās neviens nav atnācis un pajautājis, – vai nav nepieciešama palīdzība?
Vai iestāšanās ES attaisnojās?
– Šaubu nav. Vai mēs būtu spējīgi pastāvēt, ja to neizdarītu, turklāt, ieejot no sociālisma kapitālismā, notika neizprotamas reformas.
Domājat par pašvaldību reformām?
– Atļauj, lūdzu, paklusēt. Es darītu citādāk. Nedrīkstēja pieļaut: “Kā kurš grib, tā mauj.” Tā bija liela kļūda, tostarp zemnieku. Jau tolaik teicu, ka mums vajag pieturēties pie vēsturiskajiem centriem.
Kāpēc neieklausījās?
– Bija cīņa par varu, bija ambīcijas, tāpēc aizgāju malā, vēlot: “Dzīvojat vasali!”
Vietējās kopienas kļuvušas saliedētākas?
– Kur nu! Kolhozā visi gājām kopā, bet tagad katrs par sevi. Jā, kolhozā, kas vienīgais nepatika, bija fakts, ka atalgojums bija vienāds gan Pēterim, kurš čakli strādāja, gan Jānim, kurš neko nedarīja.
No Jūsu teiktā var secināt, ka virzības recepte ir darba tikums.
– Visos laikos tas, kurš strādā, izdzīvos.
2009.gadā, kad aizgājāt pensijā, saņēmāt Latvijas agronomu biedrības augstāko biedrības apbalvojumu “Zelta vārpa”. Vai apbalvojumiem cilvēka dzīvē ir liela nozīme?
– Deviņus gadus laikraksta “Vaduguns” lasītāju vērtējumā biju “Gada cilvēks”. Tas ir mans vislielākais apbalvojums. Šodien nevienam cilvēkam nav kauns paskatīties acīs. Pateicības vārdi un Atzinības raksti svarīgi, ja pasniedz par īpašiem nopelniem, nevis dala pa labi un pa kreisi.
Jūs protat pateikt arī kādu skarbāku vārdu. 2009.gada 27.janvārī vismaz 170 Balvu rajona zemnieki, pievienojoties Latvijas zemnieku protesta akcijai, sarīkoja piketu un izbrauca Balvu ielās ar smago lauksaimniecības tehniku. Akcijas dalībniekus aicinājāt organizēt reisu uz Rīgu ar foršām lopkopības fermas atliekām. Vai arī šobrīd nevajadzētu vest atliekas uz Rīgu?
– Lopus ‘nē’, bet kāds smaržīgs ciemakukulis noderētu. Tiesa, mēs varam vest jebkādus sūdus vai zeltu, bet, manuprāt, mūsu valstī nav joprojām spēcīgu vadītāju.
Joprojām?
– Ir pārņēmusi alkatība. Pārsteidz, ka vienkāršiem cilvēkiem samazina vai iesaldē algas, bet Saeimas deputātiem tas nerūp. Kā tas var būt?
Kāds būtu Jūsu padoms topošajiem jaunajiem politiķiem?
– Jāiepazīst vide un veicamie darbi. Jāizvērtē, ko atbalstīs, ko ‘nē’. Galvenais – saglabāt elementāru cieņu un sapratni pret ievēlētajiem deputātiem, un ar savu darbu, attieksmi jāpierāda un jāparāda sava stāja. Ar ‘galdiņ klājies’ neies krastā. Atvainojiet, man nav pieņemami, ka taisa laipas koku galotnēs, turklāt līdz ezera vidum. Tai pašā laikā ir tādas lietas, kuras ir prioritāras. Tas grausts Balvos, tā zaļā māja...
Ziemeļlatgalei ir nākotne?
– Jā, kur tad mēs paliksim. Cilvēki ir un būs.
Jaunieši brauc projām...
– Mēs nezinām, kāda nākotne mūs gaida. Kas zināja, ka atradīsies tāds Gorbačovs, kurš sabrucinās impēriju. Kas zināja, ka Krievija uzbruks Ukrainai?
Mums jābaidās?
– Ne no Krievijas, bet no šīs valsts vadības. Man patīk žurnālistes Anetes Bērtules raidījums “Šodienas jautājums”. Visu cieņu. Arī Domburs drusku kaut ko paceļ.
Žurnālistiem ir loma sabiedrības viedokļa veidošanā?
– Protams, ir. Mēs daudz ko nezinātu.
Jūs vairāties runāt publiski. Kāpēc?
– Visur jābūt pietātei. Visam savs laiks... Politika manā dzīvē ir bijusi kādu laiku, tomēr joprojām es un Vitālijs esam un būsim agronomi. Vislielākais gandarījums ir pavasarī, kad zemē varu ielaist savus nagus.
Lobs cilvāks. Tuvojoties Lāčplēša un Latvijas dzimšanas dienai, Regīna Kuļša atgādina par vienkāršām patiesībām, proti, lai miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts: “Jaunatne, lūdzu, atcerieties, ka tā ir mūsu zeme, tā ir mūsu Latvija. Te rauši neaug... bez darba. Jebkurā vietā izturieties ar cieņu pret darbu. Cienīsiet paši sevi, un jūs cienīs tauta.” Jāpiebilst, ka aptaujātie lasītāji, kurus lūdzam raksturot Regīnu, lietišķi atbildēja: “Vienkārši lobs cilvāks!”
Vēsture. 2004.gada 1.maijs Rugājos, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Šo dienu atceroties, Regīna atzīst, ka, klausoties uzrunas, spalviņas sacēlās: “Šī diena cilvēkos radīja pozitīvas emocijas.”
Gadsimtu mijā ielec vēsturē
2000.gada oktobrī par Balvu Novada muzeja direktori apstiprināja Ivetu Supi (konkursam bija pieteikušies 6 pretendenti). Jautāta, vai atceras, ar kādām pārdomām sagaidīja gadsimtu miju, Iveta atzina, ka savulaik vecmāmiņa, kā arī viņa, maza būdama, sprieda, ka pienāks pasaules gals, piebilstot: “Gada skaitlis patiesi bija mistisks un fascinējošs.” (P.S. Tūkštošgades mija.)
Kur strādājāt pirms ienākšanas muzejā jeb, ja jāsaka jokojot, lēciena vēsturē?
– Balvu Dzimtsarakstu nodaļā. Mani pierunāja pretendēt konkursā – tas arī šķita mistiski. Kāpēc? Pirmo reizi piedalījos amata konkursā. “Tu taču vari,” mani rosināja. Acīmredzot bijām vairāki pierunātie pretendenti, tādēļ konkurss nebija nemaz tik vienkāršs, tas bija arī sāpīgs process.
Tobrīd muzejs atradās ēkā, kur šobrīd atrodas bērnu un jauniešu centrs. Tas bija necils?
– Tam laikam tas bija pieklājīgs muzejs – tāds, kādi parasti ir nelielās pilsētās. Toreiz šeit uz vietas atradās arī kultūras pieminekļu inspekcija un mākslas skola, ar kurām izveidojās ļoti laba sadarbība. Jāatzīst, ka viennozīmīgi tehnoloģijas gājušas uz priekšu, jo tolaik rakstījām uz rakstāmmašīnas. Pēc tam parādījās pirmie datori. Runājot par “lēcienu vēsturē”, tad to var vērtēt kā žurnālista sagatavotu un izdomātu jautājumu..., bet ļoti pareizi un precīzi.
Par daudziem mūspusē nozīmīgiem vēstures notikumiem padomju laikā klusēja. Vai neizpalika pārsteigumi?
– Daudzus faktus zināju, kaut gan gadskaitļu ziņā līdz tam nebiju koncentrējusies uz cipariem. Sākumā bija grūti atcerēties, kas, kurā gadā un datumā ir noticis, piemēram, kurā gadā muižnieki viens pēc otra mainījās.
Tolaik sabiedrībā sāka uzzināt par daudziem nezināmo Stompaku kauju.
– Muzeja vēsturniecei Rutai Akmentiņai tuva bija dažādu partizānu tēma. Tāpat nacionālo partizānu atbalstītājs un piemiņas iemūžinātājs Zigfrīds Berķis bieži nāca uz muzeju, lai dalītos zināšanās. Viņš vislabāk pārzināja šo tēmu, kaut gan par to sabiedrība vēl runāja diezgan uzmanīgi, atturīgi.
Patiesi Berķa kungs bija biežs viesis arī “Vaduguns” redakcijā, viņš stundām ilgi varēja saukt uzvārdus, atklājot cilvēku likteņus.
– Viena no manām īpašībām ir spēja uzklausīt cilvēkus, līdz ar to tas nebija grūti. Stompaku nometne ir attīstījusies un nu jau visā valstī pazīstama, pateicoties arī Z.Berķa aktivitātei, viņa neatlaidībai un milzīgajai enerģijai, kā arī tam, kā viņš visu cītīgi pētīja, meklēja un mudināja citus to darīt. Paldies Dievam, ka bija cilvēki, kuri to uzklausīja un palīdzēja.
Nav noslēpums, ka izskanēja pārmetumi, ka nacionālie partizāni darīja arī trakas lietas, bezmaz vai viņus salīdzinot ar bandītiem.
– Jā, neizpalika arī šādi pārmetumi. Visās tautās ir labi un ne tik labi cilvēki. Atceros 2.marta Stompaku kaujas piemiņas pasākumu Viļakā, kur uz grīdas bija novietots cipars 6 vai 9 (no kuras puses raugās). Klātesošajiem jautāja, – kas tas ir par ciparu? Tur bija uztaisīts triks arī ar krāsu, kas, uzspīdinot cipariem virsū gaismu, mainījās.
Ko ar to vēlaties pateikt?
– Daudzas lietas nav tik viennozīmīgas. Vēsturē, lai analizētu notikumus, jāpaiet krietnam laikam, lai izvērtētu to nozīmīgumu vai nenozīmīgumu. Protams, tas neizslēdz nelietības, kam nav noilguma.
2003.gada rudenī iedzīvotāji referendumā lēma par iestāšanos vai neiestāšanos Eiropas Savienībā. Jāsecina, ka tolaik atbalstītāju un skeptiķu skaits bija svārstīgs. Cik gluds vai ērkšķains ceļš bija uz Eiropas Savienību (ES), kurā esam jau 20 gadus?
– Teikšu godīgi, nebiju 100% pārliecināta, ka mums jāstājas ES, jo tikko bijām izkāpuši no vienas savienības un tūlīt metīsimies iekšā nākamajā. Eiroskeptiķu balsis bija ļoti skaļas, un pieļauju, ka balsojuma rezultāts daudzus pārsteidza. Kāpēc? Kur tik daudz to pozitīvo balsu, ja apkārt vēl vairāk it kā negatīvo?! Tagad jāsaka: “Paldies Dievam, ka esam Eiropas Savienībā.”
Esam gājuši pareizo ceļu?
– Pareizo. Laikam kaut kādi augstākie spēki visu sakārto.
Ko ieguvām, ko zaudējām?
– Mums atvērās pasaule, kad brīvi varam kaut kur aizbraukt, redzēt un mācīties. Tas ir ļoti forši! Mēs ļoti stipri turamies pie tā, lai saglabātu savu identitāti un tradīcijas.
Muzejs – ‘jā’, bet sabiedrība?
– Tas ir tāpat kā ar vēsturi – ne viss ir viennozīmīgi. Ir daļa, kas attālinās no savas kultūras, aizbrauc projām, kļūstot par pasaules pilsoņiem. Tomēr, esot tālumā, apjauš tās vērtības, kas ir dzimtenē, un sāk jo dedzīgāk tās meklēt.
Mēs esam pārņēmuši vērtības, kas ir svešas, piemēram, Halovīns.
– Tā ir, ka neglābjami ienāk kaut kādas citas tradīcijas. Galvenais – nepazust savās vērtībās.
Mēs pazūdam vai nepazūdam?
– Gan, gan. Apbrīnoju Upītes fenomenu, kas nes un virza tradicionālās vērtības ne tikai Latvijā. Laikā, kad vecmāmiņa stāstīja par seniem laikiem, par karu, man, esot mazam bērnam, tas nelikās tik ļoti interesanti un saistoši. Tagad žēl, ka tajā brīdī neapsēdos un visu rūpīgi neuzklausīju. Neskatoties uz to, es kaut ko sadzirdēju, es redzēju, ko un kā dara vecmāmiņa, un tas manī ir palicis.
Muzejs gandrīz ceturtdaļgadsimta laikā, kopš Jūs to vadāt, ir kardināli mainījies.
– Ir prieks, lepnumus un gandarījums par cilvēkiem, kuri ir apkārt. Bez cilvēku līdzdalības nekas nenotiek. Jau pašos pirmsākumos, pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, sprieda, ka muzejs varētu atrasties bijušajā muižas klētī. Tomēr tas nebija iespējams uzreiz. Arī ar jaunās ekspozīcijas projektu neritēja viss raiti, tomēr pareizā laikā satikās tie cilvēki, kuri dega par šo lietu – gan Ruta Cibule, gan Ināra Ņikuļina, Sanita Putniņa, gan citi... Tas ir ļoti liela darba rezultāts, kurā iesaistījās daudz cilvēku.
Ir bijuši brīži, kad nolaižas rokas?
– Ik pa brīdim, kad šķiet, ka iestājies strupceļš. Piemēram, Abrenes tērpa tapšana kopā ar Baltinavas audēju Ivetu Gabrāni un komandu neritēja tik raiti, kā cerēts. Sapratām, ka naudu tērpa iegādei nesaņemsim. Labi, darināsim paši. Projektā piešķīra mazu naudiņu, par kuru visu tērpu nav reāli izgatavot. Sākām ar vienu gabaliņu, šķiet, brunčiem. Un, kad sākām, sapratām, – ja mums uzreiz būtu iedota visa prasītā summa, tad tik īsā laikā šo darbu nevarētu veikt. Pa detaļām tapa lielisks rezultāts. Nu tas ir stāsts par to, ka rokas nedrīkst nolaist!
Balvu Novada muzejs pēc 10 gadiem...
– Aktīvs, interesants pašiem un citiem no ārpuses. Vislielākais potenciāls ir sazobei ar izglītības sistēmu, vietējiem skolēniem, lai lokālās vērtības bērniem un jauniešiem iet līdzi dzīvē. Un muzejs kā kultūrvieta, kur iepazīt mākslu un vēsturi arī plašākā kontekstā; ar plašām, modernām izstāžu zālēm, kur rādīt pasaules vērtības.
Kā pēc iestāšanās ES mainījies (ja mainījies) sabiedrības viedoklis?
– Nezinu, vai tas saistīts tieši ar iestāšanos ES, bet esam kļuvuši vairāk savrupi. Reizēm, ejot pa pilsētu, apjaut, – ir cilvēki, ir mašīnas, ir mājas. Bet kāpēc viņu ir tik maz pasākumos, muzejos, koncertos? Viņiem, iespējams, ir cits interešu loks, un mēs dzīvojam paralēli.
Kāds risinājums?
– Veiksmes stāsts – noorganizēt satikšanos. Ir kaut kādi izšķirīgie brīži, kad cilvēki apvienojas, piemēram, barikāžu laikā.
To jau nevar atkārtot...
– Tā nebūs, bet būs kaut kas cits. Ticu, ka ir brīži un lietas, kas cilvēkus vieno.
Ko teiktu dvīņiem Līgai un Jānim, atbildot uz jautājumu, kāpēc jāapskata Balvu Novada muzejs?
– Atnāc, būs interesanti!
Pasaule nav ne melna, ne balta. Balvu Novada muzeja direktore Iveta Supe spriež, ka ir lietas, kuras mēs neredzam, par kurām maz ko zinām: “Bet tas nenozīmē, ka tās nepastāv. Patika kāds stāsts par dvīņiem māmiņas vēderā, kuru izlasīju sociālajā tīklā Facebook. Viens dvīnis saka, ka, lūk, mēs drīz piedzimsim, mūs tur sagaidīs māmiņa, viss būs jauki un ļoti skaisti. Otrs: “Kādas muļķības. Kur tu redzi māmiņu?” “Māmiņa ir mums visapkārt. Viņa mūs mīl. Ja ir ļoti kluss, mēs dzirdam, kā ar mums sarunājas,” dvīnis atbildēja, saņemot iebildi: “Nē, tur ir tikai briesmas, šausmas un nāve. No turienes neviens nav atgriezies.” Un patiesi, māmiņas vēderā dvīņiem nav citas pieredzes – ne pozitīvas, ne negatīvas. Patiesība atklājas pati. Īstajā laikā.” Lūgta atklāt, vai dzīvo ar glāzi, kas ir pustukša vai puspilna, Iveta smaidot noteica: “Labāk ar pilnu.”
Žurnālistiem ierindā jābūt vienmēr!
Zinaida Logina, žurnāliste, dzejniece, Balvu pensionāru biedrības vadītāja:
– Man visu dzīvi ir patikušas pārmaiņas, vai tā būtu darbavietas, dzīvesvietas, varas vai naudas maiņa. Žurnālists vienmēr visos, īpaši pārmaiņu, laikos bijis kā sargsuns – viņam jāseko līdzi ikvienai aktualitātei!
Uzskatu, ka neatkarības atjaunošana Latvijai bija pareizais ceļš. Dalība Eiropas Savienībā (ES) mūsu valstij devusi drošību, stabilitāti, arī zināmu labklājību, palīdzējusi veidot Latviju par modernu un attīstītu valsti. Lauksaimniekiem iestāšanās ES sniegusi iespēju izmantot vienotā tirgus priekšrocības, arī finansiālo atbalstu tiešmaksājumu veidā. Daudz ceļoju, tāpēc man kā viens no galvenajiem ieguvumiem bija Eiropas pases un brīvas pārvietošanās iespējas, samazinot birokrātiskos šķēršļus formalitāšu kārtošanai. Daudzi Latvijas iedzīvotāji ieguvuši starptautisku darba un studiju pieredzi citās valstīs, realizē projektus ar ES naudas atbalstu. Latvija aktīvi piedalās NATO darbā visos līmeņos, tai skaitā valstu un valdību vadītāju sanāksmēs, piedalās starpvalstu diskusijās. Mums ir pa spēkam veiksmīgi un atbildīgi vadīt nozīmīgus starptautiskus procesus. Ko zaudējām? Tiesības darbaspēkam brīvi pārvietoties sekmēja cilvēku emigrāciju uz attīstītākajām ES valstīm, līdz ar to Latvija iegūst mazākus ieņēmumus budžetā no iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā, bet vienlaikus sabiedrības novecošanās dēļ palielinās senioru slogs uz budžeta izdevumiem. Mani satrauc fakts, ka pie mums liela daļa cilvēku, arī pensionāru, joprojām dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Varbūt valstī trūkst rīcības plāna un līdzekļu atbilstošas dzīves kvalitātes nodrošināšanai, lai mēs pietuvinātos vidējam Eiropas līmenim? Zinu, kā cilvēki dzīvo citās ES valstīs, jo daudz ceļoju, pastrādāju ārpus Latvijas – Norvēģijā, Francijā, tāpēc nesūdzos par mazu pensiju, taču apzinos, ka visiem senioriem šādu iespēju nav. Vai vietējā kopiena pēc iestāšanās ES kļuvusi saliedētāka? Uz šo jautājumu grūti atbildēt, vajadzētu veikt pētījumu, lai par to varētu runāt, minot konkrētus faktus.
Esiet paši noteicēji savā pašvaldībā!
Vasarā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) kopā ar Valsts reģionālās attīstības aģentūru iepazīstināja Saeimas Valsts un pašvaldību komisijas deputātus ar gaidāmo vēlēšanu zīmes paraugu. “Kas gaidāms nākotnē?” jautājām CVK priekšsēdētājai Kristīnei Saulītei.
Kāpēc nepieciešams mainīt zīmes?
– Jaunās vēlēšanu zīmes dos iespēju drošāk, ātrāk un arī precīzāk veikt elektronisko balsu skaitīšanu, nekā tas bija, izmantojot līdz šim pierastās vēlēšanu zīmes. Iecerēts, ka, jau sākot ar 2025.gada pašvaldību vēlēšanām, Latvijā tiks mainīts vēlēšanu zīmju vizuālais izskats, kā arī aizpildīšanas nosacījumi. Galvenās izmaiņas skars tos vēlētājus, kuri vēlēsies kādu no kandidātiem īpaši izcelt vai arī pret kādu no kandidātiem izvēlētajā sarakstā paust negatīvu attieksmi. Līdz šim bija pierasts, ka kandidātus, kurus konkrētais balsotājs īpaši atbalsta, varēja atzīmēt ar “+” zīmi, bet nevēlamos – vienkārši izsvītrot. Atbilstoši jaunajam vēlēšanu zīmes modelim, līdzās katra kandidāta vārdam būs divi dažādu krāsu lauciņi, un vēlētājs varēs aizkrāsot vienu – zaļi krāsoto lauciņu, ja īpaši atbalstīs kādu kandidātu, vai arī aizkrāsot otru – sarkani krāsoto lauciņu, ja vēlēsies paust negatīvu attieksmi pret viņa kandidatūru. Šāda vēlēšanu zīmes modeļa maiņa nepieciešama, lai nodrošinātu automātisku balsu skaitīšanu turpmākajās vēlēšanās, kā arī tautas nobalsošanās. Respektīvi, vienāda veida balsošanas zīmes tiks izmantotas gan 2025.gadā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, gan 2026.gada Saeimas vēlēšanās, gan arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiks 2029.gadā.
2024.gada 1.septembrī spēkā stājās “Vietējo pašvaldību referendumu likums”, kura mērķis ir veicināt pašvaldības iedzīvotāju līdzdalību vietējas nozīmes jautājumu lemšanā un noteikt jautājumus, par kuriem var ierosināt un rīkot pašvaldības referendumu, pašvaldības referenduma finansēšanas avotu, kā arī kārtību, kādā ierosināms un rīkojams pašvaldības referendums un paziņojami tā rezultāti. Vai šis likums svarīgs CVK un vēlētājiem?
– Jā, ar šī gada 1.septembri spēkā stājies “Vietējo pašvaldību referendumu likums”, kura mērķis ir veicināt pašvaldības iedzīvotāju līdzdalību vietējas nozīmes jautājumu lemšanā un noteikt jautājumus, par kuriem var ierosināt un rīkot pašvaldības referendumu, pašvaldības referenduma finansēšanas avotu, kā arī kārtību, kādā ierosināms un rīkojams pašvaldības referendums un paziņojami tā rezultāti. Likums noteic, ka pašvaldības referendumu var rīkot par: pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju vai tās grozījumiem; domes lēmumu, ar kuru pašvaldība ierosinājusi jaunbūves – publiskas ēkas vai objekta, kuram nepieciešams veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, būvniecību; domes atlaišanu. Balsošana pašvaldības referendumā notiek klātienē pašvaldības vēlēšanu iecirkņos, un iepriekšējā balsošana notiek elektroniski. Iepriekšējai balsošanai izmanto iepriekšējās balsošanas e-pakalpojumu. Balsošanas e-pakalpojuma pārzinis ir Valsts digitālās attīstības aģentūra. Tiesības piedalīties parakstu vākšanā pašvaldības referenduma ierosināšanai ir Latvijas pilsonim un Eiropas Savienības pilsonim, kurš nav Latvijas pilsonis, bet ir reģistrēts Fizisko personu reģistrā, ja viņš atbilst visām šādām pazīmēm: ir sasniedzis 18 gadu vecumu; viņa dzīvesvieta ir reģistrēta attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā, vai viņam attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā pieder likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Pašvaldības referendumu var ierosināt arī dome, ja par to nobalso vismaz divas trešdaļas no domes deputātu kopskaita. Vienlaikus jāņem vērā, ka dome nevar rosināt referendumu. Savukārt iesniedzējs, kurš uzņēmies iniciatīvu organizēt parakstu vākšanu pašvaldības referenduma ierosināšanai, nosūta e-pakalpojuma turētājam paziņojumu, ka ir uzsākta elektroniska parakstu vākšana pašvaldības referenduma ierosināšanai, izmantojot e-pakalpojuma turētāja tīmekļvietnē publicēto veidlapu.
Centrālā vēlēšanu komisija 26.septembrī nolēma reģistrēt Latvijas vīru biedrības iesniegto likumprojektu “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, atklājot par to parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai 27.septembrī. Kas vēlētājiem jāzina?
– Latvijas vīru biedrība rosina izdarīt Satversmē grozījumu 110. pantā šādā redakcijā: “110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību. Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem.” Parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai var ilgt vienu gadu. Lai parakstu vākšanu varētu uzskatīt par sekmīgu un rīkotu tautas nobalsošanu par likumprojektu, par iniciatīvu jāparakstās vismaz 10% no balsstiesīgajiem iedzīvotājiem jeb 154 241 Latvijas pilsonim, kas sasniedzis 18 gadu vecumu. Parakstīties par iniciatīvu balsstiesīgie Latvijas iedzīvotāji var portālā “Latvija.lv”, klātienē dzīvesvietas deklarēšanas vietās pašvaldībās, bāriņtiesās, kas veic notariālas darbības, novados pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja, kā arī Latvijas vēstniecībās ārvalstīs, kur veic notariālās darbības.
Saeimas valsts pārvaldes un pašvaldības komisija 9.oktobrī akceptēja likumprojekta “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu””, virzīšanu skatīšanai Saeimā trīs lasījumos, paredzot, ka tautas nobalsošanas process turpmāk notiks tikai elektroniski. Cik tas ir svarīgi un nozīmīgi CVK?
– Likumprojekts paredz, ka tautas nobalsošanas process turpmāk notiks tikai elektroniski. Tas parakstīšanās procesu padarīs efektīvāku, mazāk birokrātisku, kā arī ļaus samazināt izmaksas.
Kas būtu jāzina jauniešiem, pirmoreiz dodoties balsot?
– Dodoties uz vēlēšanu iecirkni, līdzi jāņem derīga Latvijas Republikas pase vai arī personas apliecība (e-ID karte). Ar kandidātu sarakstiem, kā arī programmām pirms vēlēšanām varēs iepazīties CVK mājaslapā ww.cvk.lv. Tuvākās vēlēšanas būs 2025.gada 7.jūnijā, kad notiks pašvaldību vēlēšanas. Balsot varēs jebkurā savas pašvaldības vēlēšanu iecirknī.
Tuvojas pašvaldības vēlēšanas. Kāds ir CVK darbarūķu noskaņojums, vēlmes un vēlējums?
– CVK ir gatavi sarīkot pašvaldību vēlēšanas augstākajā līmenī, lai katrs iedzīvotājs varētu izpildīt savu pilsoņa pienākumu, lemjot, kādi cilvēki pārstāvēs viņa intereses konkrētajā pašvaldībā nākamos četrus gadus. Vēlējums iedzīvotājiem – aiziet nobalsot un neatdot savu balsi citiem. Jāņem vērā: ja neaizejat nobalsot jūs, noteikti aizies nobalsot jūsu kaimiņš, un tad jau pašvaldības darbs tiks organizēts tā, kā to gribas kaimiņam. Būsim paši noteicēji savā pašvaldībā!
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/526936523558105
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.