Rakstos

Ukraiņu bēgļu karuselis joprojām griežas

Ukrainas civiliedzīvotāju bēgļu koordinatora pienākumus Balvu pašvaldībā pilda JOLANTA SAULEVIČA-LOGINA. Viņa bija klātesoša, kad septembra beigās Vientuļu robežkontroles punktu apmeklēja palīdzības biedrību Ukrainas bēgļiem un starptautisko organizāciju pārstāvji, lai saprastu, kāds nevalstisko un citu organizāciju atbalsts nepieciešams Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri šķērso robežu. Otrdien, tiekoties redakcijā, Jolanta priecīga paziņoja: “Šodien mums, bēgļu koordinatoriem, ir skaists brīdis. Pēc biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” iniciatīvas Vientuļos, Grebņevā un Terehovā uz diviem mēnešiem tiek atvērti palīdzības punkti, kur visu diennakti nedēļas garumā uzturēsies brīvprātīgie. Viņu uzdevums – noskaidrot, kāda vēl palīdzība nepieciešama robežkontroles punktos Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri šķērso robežu.”

Ukrainas civiliedzīvotāju bēgļu koordinatora pienākumus Balvu pašvaldībā Jolanta pilda kopš šī gada jūnija. Divu meitiņu mamma neslēpj, ka jaunais pienākums sagādā gandarījumu ne tikai tāpēc, ka ir iespēja strādāt, bet arī tāpēc, ka viņai patīk komunicēt ar cilvēkiem, patīk palīdzēt viņiem. Jolanta ir arī Sarkanā Krusta brīvprātīgā. “Palīdzības darbs man nav svešs, vienalga, vai izdomāju kādu akciju, kad vācam Ziemassvētku paciņas, vai palīdzam ukraiņu bēgļiem. Būs žēl, ja šis darbs beigsies. Man ir terminēts līgums līdz gada beigām. Priecāšos, ka ukraiņiem vairs nebūs jābēg no kara, nebūs nepieciešama mūsu palīdzība vai valsts bēgļu plūsmu sakārtos tā, ka nebūs jāpaliek mūsu bēgļu uzturēšanās vietās,” spriež koordinatore. Pagaidām viņa ar astoņus mēnešus veco Melisu, kurai vēl ļoti vajag mammu, dodas darba darīšanās kopā gan uz bēgļu izmitināšanas centru Tilžas internātskolā, gan iegriežas turpat Viduču skolā, jo dzīvo Medņevā, vai pilda citus pienākumus.

Kas ietilpst koordinatora pienākumos?
– Iedomājieties, ka jūs ierodaties valstī, par kuru neko daudz nezināt, bet jums vajag palīdzību, jūs esat pārguris no tālā ceļa un vienkārši vēlaties atlaisties gultā, nerunājot jau par tādām lietām, kur atrast darbu, mājokli. Ne jau visi ierodas bez priekšzināšanām, bet lielākā daļa gan. Arī bēgļi, kā visi cilvēki, ir gan atvērtāki komunikācijai, gan ne tik ļoti. Man ir sajūta, ka Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri šķērso robežu un nonāk Latvijā, pietrūkst informācijas, kādā valstī viņi atrodas, kādu atbalstu un palīdzību šeit var saņemt. Tāpēc esmu priecīga, ka tagad robežkontroles punktos Ukrainas bēgļus sagaidīs brīvprātīgie.
Manos pienākumos ietilpst kontaktēties ar VUGD, robežsardzes pārvaldi un citu struktūru profesionāļiem, lai šie cilvēki Latvijā justos gaidīti un saņemtu nepieciešamo palīdzību. Par bēgļu izmitināšanas jautājumiem man zvana no Rīgas atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem, sazinos ar koordinatoriem citos novados un citās pilsētās. Koordinatori veido bēgļu plūsmu. Konkrēti mans uzdevums ir izmitināt bēgļus, kuri šķērsojuši valsts robežu, izvietojot viņus vai nu Tilžas internātskolas internātā, vai Viduču skolas internātā. Tāpat zināt, kur ir šī vieta, kur šos cilvēkus nosūtīt, kura vieta labvēlīgāka ģimenēm, kura – tranzītā braucējiem. To es arī daru. Ir vairākas datu sistēmas, kur jāievada katra Ukrainas civiliedzīvotāja dati, jo šie cilvēki izmanto pašvaldības palīdzību: tās ir uzturēšanās vietas, pabalsti, ēdināšana, bērnudārzi, skolas utt. Mēs arī šos jautājumus palīdzam risināt.

Kā tas notiek reāli dabā?
– Reāli ir tā, ka viņi šķērso robežu kādā no robežkontroles punktiem – Vientuļos, Terehovā vai Grebņevā. Ja viņiem nav plāna, kurp doties un reāli neviens viņus negaida, tad robežsargi vai ugunsdzēsēji glābēji, arī paši cilvēki zvana kontakttālrunim, tas ir, arī man, – pajautā, vai varam viņus uzņemt, cik ir brīvu vietu. No sākuma zvanus uzklausīja Jānis Bubnovs novada pašvaldībā vai Medņevas pagasta pārvaldnieks Juris Prancāns. Un tad mēs mēģinām tikt galā. Ja bēgļiem nav pašiem sava transporta, braucām pakaļ mēs – es, Juris Prancāns, mans vīrs arī ir braucis. Vai arī viņus atved robežsargi vai ugunsdzēsēji. Esmu braukusi viena, ar bailēm domājot, ka tik mani meža malā nenožmiedz, un vedusi trīs jaunus vīriešus. Bet bailes ar laiku pāriet. Parasti ir tā, ka tie, kas brauc ar mašīnām, bēgļu izmitināšanas vietā padzīvo un aizbrauc projām. Ja nav mašīnas, viņi domā, kā tikt tālāk, kāds būs šis viņu brauciens. Kad pēdējo reizi bijām uz robežas, tur jau bija tāds kā tūristu autobuss. Bēgļi pērk tūrisma braucienu. Viņus atved līdz robežai, bēgļi izbrauc cauri Latvijai un tālāk dodas uz Poliju, Somiju. Man ir bijuši bēgļi, kas aizlidojuši uz Īriju. Esmu palīdzējusi nopirkt biļetes.

Mēdz teikt, ka pirmie iespaidi ir paliekošākie. Vai atceraties savus pirmos bēgļus, ko uzņēmāt novada bēgļu izmitināšanas vietās?
– Es satieku bēgļus, kad tie ierodas. Bet jau iepriekš man uzstājīgi zvanīja viena ģimene, ka viņi cietuši bumbas sprādzienā, sievai ir veselības problēmas, bet meitai sprādziena rezultātā trāpījušas atlūzas. Vajadzīga mūsu palīdzība. Viņi jau bija nokļuvuši līdz Daugavpilij. Ar autobusu atbrauca līdz Rēzeknei, tad ar lieliem koferiem – līdz Medņevai. Tā bija pirmā ģimene, ko es sagaidīju. Tā sākās mans mācību ceļš. Kā runāt ar šiem cilvēkiem, kur griezties, cik man vispār viņiem jāpalīdz? Šī ģimene palika Vidučos. Tā kā vīrietis bija strādājis medicīnas jomā un gribēja to turpināt darīt, mūsu sociālā mentore palīdzēja viņam iekārtoties slimnīcā, kur viņš ir anesteziologa palīgs. Meita sāka apmeklēt bērnudārzu. Pie viņiem pārcēlās sievas vecāki, sievas brālis atbrauca, padzīvoja nedēļu, bet aizbrauca uz Rīgu, kur arī atradis darbu.

Kāda ir bēgļu plūsma mūsu novada Ukrainas civiliedzīvotāju izmitināšanas centros?
– Cilvēku kustība notiek nepārtraukti. Uz vietas – vairākiem mēnešiem vai ilgāk – pārsvarā paliek gados vecāki cilvēki, kas var strādāt roku darbu, nevis attālināti. Jaunieši visi ir projām. Ierodoties bēgļu izmitināšanas centrā, viņi tā arī pasaka: mēs šeit esam tikai tāpēc, jo te var pārnakšņot. Viņi atrod darbu un dzīvesvietu pilsētās un aizbrauc. Salīdzinot ar vasaras mēnešiem, bēgļu plūsma ir samazinājusies, taču Tilžas internātskolā vienalga uzturas 60 -70 cilvēki. Ir bijis pat vairāk nekā 70, kad divām ģimenēm nācās saspiesties vienā telpā. Interesanti, ka cilvēki ierodas arī ar saviem mīluļiem mājdzīvniekiem. Tie ir kaķi, suņi. Vācu aitu suns ir mitinājies gan Vidučos, gan Tilžā. Kādai sievietei, kura dzīvo Tilžā, ir mājas ezis, kas ir gaišāks un niknāks par mūsu ezīšiem. Pati viņu redzējusi neesmu, jo eža saimnieci arī neesmu satikusi. Lielākā daļa bēgļu pie mums ierodas no Krievijas okupētajām teritorijām. Ir bēdīgi stāsti, kad vīriešus aiztur un nelaiž, pat nosūta atpakaļ un spīdzina. Bija sieviete, kura trīs dienas gaidīja savu vīru, bet viņš bija ticis Latvijā, un abi laimīgi satikās.

Vai zināt par citiem bēgļiem, kas pabijuši mūsu novada bēgļu izmitināšanas vietās, bet pēc tam aizbraukuši, kur viņi ir un kā viņiem klājas?
– Kad viņi atbrauc, mēs zinām, kad aizbrauc, to uzzinām pēc nedēļas, ka te šo cilvēku vairāk nav. Vieni devās uz Somiju. Tie bija vienīgie cilvēki, kas man piezvanīja un pateica, ka tur darbojas izsniegtā LMT karte, jo mēs izsniedzam bēgļiem arī kartes. Viņi paziņoja, ka veiksmīgi nokļuvuši Somijā, ka viņus sagaidīja paziņas, ka viņiem būs darbs. Par tiem, kas paliek novadā vai Latvijā, zinu daudz vairāk. Mana labā roka, jurists, kas uzturējās Tilžas bēgļu centrā un attālināti sniedza konsultācijas Ukrainā, pārcēlās uz Cēsīm, kur dzīvoja viņa draugi. Cēsīs apmetušies daudz Ukrainas civiliedzīvotāju, kas uzturējās pie mums. Mūsu izmitināšanas centros ierodas pārstāvji no Nodarbinātības valsts aģentūras, informē par brīvajām darbavietām. Ir tādi, kas veiksmīgi atraduši darbu Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. Ir tādi, kas gatavojas braukt uz Liepāju un strādāt zivju pārstrādes rūpnīcā. Es sazinos ar vairākām ģimenēm. Vakar man zvanīja sieviete, kura strādā Viļakas šūšanas cehā. Mums ir ļoti labas attiecības un kopš vasaras mēs komunicējam, jo ir brīži, kad neesmu uz vietas, bet bēgļi jāuzņem internātā. Tad to dara viņa.

Jūs neprotat ukraiņu valodu, viņi – latviešu, lielākā daļa – arī angļu valodu, tātad komunikācija galvenokārt notiek krievu valodā. Kā sokas ar to?
– Parasti atbraucējus uz garāku sarunu aicinu brīvākā atmosfērā. Vasarā varēja iziet laukā, apsēsties kaut kur uz soliņa. Vidučos bija sieviete, kura runāja ukraiņu valodā, bet krievu valodā varēja pateikt tikai kaut ko minimāli. Sieviete sarunā nepārtraukti ukrainiski atkārtoja ‘ščo?’, kas nozīmēja, ka viņa nesaprot. Arī es nesapratu. Līdz ar to mums saruna nevedās. Klusībā domāju, – pasakiet paldies Dievam, ka mēs runājam krievu valodā, citādi katrai pašvaldībai būtu nepieciešams tulks. Attiecībā uz valodu, tas ir tāds principa jautājums: vai nu tu gribi, lai tevi saprot un tu vari iegūt informāciju, lai dotos tālāk, vai vari iespītēties, nerunāt un teikt, ka tev riebjas šī valoda un tauta. Taču jāsaprot, ka tu lūdz palīdzību! Man nav jāzina ukraiņu valoda. Ir cilvēki, kas samērā ātri apgūst latviešu valodu. Tilžā man ir kreisā roka, kā es smejos, ukrainis, kas palīdz man kārtot kādus jautājumus uz vietas. Vīrietis jau saprot latviski, ja ar viņu runā lēni. Vakar biju Tilžā, un viņš man sarunas laikā teica: “Jā, es saprotu, par ko jūs runājat.” Bēgļiem ir piedāvāti latviešu valodas kursi bez maksas.

Vākt ziedojumus karā cietušajiem Ukrainas iedzīvotājiem latvieši ir atsaucīgi. Bet kā ir, kad šie cilvēki ierodas šeit un ar viņiem nākas sastapties ikdienā?
– Ja nepieciešams palīdzēt, man jāteic, ka esam diezgan draudzīgi un atsaucīgi. Pati ēdiena bagātināšanai esmu vedusi viņiem no sava dārza dilles, lociņus, pētersīļus, burkānus, kartupeļus, gurķus. Medņevas pagasta priekšnieks Juris Prancāns veda pienu. Bijām sarīkojuši pasākumu, kur iepazīstinājām viņus ar latviešu tautas tradīcijām, ar to, kā mēs svinam Jāņus. Savukārt viņi sarīkoja boršča vārīšanu. Vietējie paņēma viņus līdzi uz kādu pasākumu, uz kuru devās paši. Kad siltumnīcā vēl nebija gurķu, bet lielākās siltumnīcās tuvāk Viļakai jau bija, sarīkoju akciju, lai vietējie iedzīvotāji ziedo bēgļiem gurķus. Ja vajadzēja, tāpat meklējām drēbes. Brālis man, piemēram, no Īrijas atsūtīja flomāsterus, man bija palikušas krāsojamās grāmatiņas, ko atdāvināju ģimenēm ar bērniem. Meitenītei, kura Vidučos ieradās ar pirmo ģimeni, atdāvināju lelli, savas vecākās meitas Evas podiņu un velosipēdu.

Uz Kijivas fona. Pirms gada – 2021.gadā –, piedaloties ERASMUS projektā, Jolanta ar grupas biedriem, lidojot uz galamērķi, vienu dienu pavadīja Kijivā, lai iepazītos ar pilsētu. Fonā – vecā pilsētas daļa. Vēl par sevi Jolanta teic, ka viņai patīk iepazīt arī Latvijas vietas, vairākās no tām dzīvo kuplā radu saime. Tuvākais ceļojuma mērķis ir brauciens uz Kuldīgu. Jolanta atsākusi nodarbības Vīksnas tautu deju kolektīvā, kas ir viņas hobijs, ir vadījusi teātra grupu, arī spēlējusi teātrī pati, mācās Latvijas Universitātē.