Sākums

Rakstos

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.07.2024.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

“Uz saulaino tāli – plēnumi, lēmumi” (1970.-1979.)

Ļeņina piemineklis Balvos. Pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderi apgalvoja, ka visā valstī sasniegta attīstīta sociālisma pakāpe un pavisam drīz, iespējams, pēc pāris gadu desmitiem, tauta piedzīvos ilgi gaidīto komunismu ar bezšķiru sabiedrību, kur ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi, sabiedrības locekļi būs vienlīdzīgi tiesībās un iespējās pēc principa: “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām.” Komunistiskā propaganda tobrīd piedzīvoja uzplaukumu, arī “Vaduguns” žurnālistiem bija jāsniedz savs ieguldījums ceļā uz gaišajām komunisma tālēm, spilgtinot padomju patriotisma avotus, tostarp dižā proletariāta vadoņa Ļeņina 100.jubilejas gaidās. Tomēr avīzē netrūka kritisku rakstu un tās slejās bija rodami pat vietējai kopienai sensacionāli materiāli – raksti par notikumiem, ko pieminam joprojām.
1970.gada sākumā laikrakstā “Vaduguns” lasāms, ka apstiprināja komunālo uzņēmumu Balvu, Viļakas un Žīguru ciemata labiekārtošanai, paredzot 151 500 rubļus. Balvos lielākais darbs ir V.I.Ļeņina laukuma labiekārtošana. Savukārt 1973.gada 7.novembrī žurnālisti ziņo, ka Balvos atklāja Ļeņina pieminekli: “...cilvēku jūrā, kas šodien pilda Balvu ielas, redzam partijas veterānus, Lielā Tēvijas kara varoņus, slavenus sociālistiskās sacensības pirmrindniekus.”

1970. – 1971.gads. Septembrī “Vaduguns” atgādina, ka Kupravas ciematā top republikā otrā lielākā drenu cauruļu rūpnīca. 1971.gadā Viļakas eksperimentālais lietišķās mākslas un suvenīru ražošanas uzņēmums “Suvenīrs” gadu uzsāka ar septiņpadsmit dažādu veidu suvenīru ražošanu. Kupravas drenu cauruļu rūpnīcas celtnieki turpināja būvēt administratīvo un sadzīves korpusu. Februārī Viļakā nodeva ekspluatācijā jauno autoostu: “...autobusu atiešanas laiku kasiere paziņo pa skaļruni...” Balvos tolaik bija 71 vairākstāvu māja un būvējās vēl septiņi daudzstāvu nami, 35 individuālās mājas, viesnīca, kultūrpreču veikals. Pamatus izbūvē arī Rugāju vidusskolas internāta ēkai. Oktobrī Balvos atklāja Balvu vidusskolas sporta zāli, bet gada nogalē pabeidza Ičas tilta būvniecību. Tāpat gada nogalē Balvos, līdzās topošajai piecstāvu dzīvojamai mājai Revolūcijas un Padomju ielu stūrī (tagadējās Bērzpils un Teātra ielas), uzsāka sakņu un maizes veikala celtniecību. Jāpiebilst, ka šajā ēkā šobrīd atrodas SIA “Balvu Vaduguns” redakcija. “Vaduguns” lasītāju skaits pieaug un rakstos nozīmīgu vietu ieņem padomju propaganda. Rajona laikraksta “Vaduguns” 20 gadu jubilejā – 5.martā – lasāms raksts, ka laikraksta tirāža sasniegusi 8 000 eksemplāru: “...redakcijas darbā sevišķi spraigs laiks ir tagad, kad rajona darbaļaudis gatavojas godam sagaidīt dižā proletariāta vadoņa V.I.Ļenina 100.jubileju.” Laikraksta jubilejā Goda rakstus saņem A.Buža, G.Korņejeva, A.Bozovičs, I.Koliņš un citi. 1971.gada 3.aprīlī visās četrās “Vaduguns” lappusēs lasāms L.Brežņeva referāts, bet 6.aprīlī, lai, tā teikt, būtu interesantāk, publicēta A.Vosa runa: “...taču, kopš latviešu tauta kļuvusi par varenās Padomju Savienības pilntiesīgu locekli, tā nav vairs maza nācija. Tagad mēs esam lielās daudznāciju Padomju Savienības dēli un meitas...” Laikraksta redaktora vietniecei Olgai Solovjovai piešķirta PSRS Žurnālistu savienības gadskārtējā prēmija. Interesanti, ka līdz 1.augustam Balvu rajonā reģistrētas 160 laulības: “...salīdzinājumā ar 1969.gada 7 mēnešiem šogad kopējās gaitas uzsākuši par 34 pāriem mazāk...” Tiek atspoguļoti arī kultūras un sporta notikumi. 1970.gada 21.jūnijā Balvos notika rajona Dziesmu un deju svētki, bet 28.jūnijā Viļakas trasē “Baltais briedis” notika otrās laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņas sacensības motokrosā. Novembrī Balvu kultūras namā uzstājās Maskavas cirks: “...piecgades pēdējā gadā Balvu kultūras namā būs notikušas 20 viesizrādes...” 26.jūnijā Balvos uzstājās LPSR Akadēmiskās operas un baleta teātris ar P.Čaikovska baleta “Gulbju ezers” izrādi. 1970.gada decembrī rajonu pāršalca sensacionāla ziņa – 17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu: “...tajā pašā dienā viņš atradumu nogādāja Balvu vidusskolas novadpētniekiem. Ilkņa garums –125 centimetri, svars – vairāk nekā 10 kilogrami. Vai tiešām mūsu rajonā dzīvojuši mamuti?”
1973.gads. 1973.gadam “Vaduguni” abonēja jau 9150 abonementu. Padomju saimniecībā “Balvi” atklāja jauno kultūras namu. Janvārī turpinājās Balvu pansionāta būvniecība. Februārī ekspluatācijā nodeva Balvu poliklīniku. Augustā pabeidza Balvu dzīvnieku slimību apkarošanas stacijas un rajona epizootiskās daļas ar veterināro laboratoriju telpās būvniecību. Skaistu velti jaunajā mācību gadā saņēma Rugāju vidusskolas kolektīvs – ekspluatācijā nodeva jauno skolas internātu ar 120 vietām. Lauku darbaļaudīm ir iespēja baudīt profesionālu skatuves mākslinieku uzstāšanos. 8.jūnijā Žīguros ciemojās Liepājas teātris ar izrādi “Mīla zem gobām”. 28.-29.novembrī Balvos ciemojās Raimonds Pauls – autorkoncertu noklausījās apmēram 1200 rajona iedzīvotāju. “Vaduguns” turpina informēt par Balvos notiekošajiem rajona Dziesmu un deju svētkiem, kā arī par “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībām motokrosā. 23.februārī Balvu rajona kultūras namā notika svinīga sēde, veltīta Padomju Armijas un Jūras Kara flotes dienai. Maijā Balvu rajona kara komisariāts aicināja 15-16-gadīgus jauniešus iestāties suvoroviešu un mahimoviešu karaskolās. 7.novembrī Balvos atklāja Ļeņina pieminekli.

1974.gads. Piecgades trešajā gadā rajona pilsētās un laukos paredzēja ekspluatācijā nodot vairāk nekā astoņdesmit dažādas nozīmes objektus. Marta nogalē Balvos, Revolūcijas ielā (tagadējā Bērzpils iela), atklāja jauno aptieku, bet Žīguros – trīsstāvu dzīvojamo māju. Septembrī–oktobrī pie Balvu dzelzceļa stacijas turpinās jaunās patērētāju biedrības tirdzniecības bāzes būvniecība. Gada sākumā šķilbēnieši uzņēmās sociālistiskās saistības, piemēram, panākt, lai uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes 1974.gadā būtu 39 liellopi, no tiem 14,7 slaucamas govis. Savukārt Balvu tipogrāfijas kolektīvs apņēmās saražot virsplāna produkciju par 1000 rubļiem. Maijā “Vaduguns” informēja, ka Viļakas MRS montē iekārtu tehnoloģisko skaidu ražošanai. Novembrī lasītāji priecājās, ka žīgurieši, pildot piecgades uzdevumu, jau strādā 1975.gada februāra rēķinā. Žurnālisti raksta arī par slimību profilaksi. Jūlija sākumā rajona dermatologs I.Šmite lasītājus brīdināja par sifilisa briesmām: “...ārstēšanās laikā ir aizliegta dzimumdzīve. Par šīs prasības neievērošanu un veselo pilsoņu inficēšanu slimnieku sauc pie atbildības, pamatojoties uz kriminālkodeksa 112.panta pamata, kas paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem...”
1975.gads. Gada sākumā gan rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā, gan PSRS Ministru padomēs, gan partijas Balvu rajona komitejas plēnumā sprieda darba ražīguma paaugstināšanu: “...Balvu rajona pilsētās un ciematos 1975.gadā plānots nodot ekspluatācijā 6 dzīvojamos namus ar 170 dzīvokļiem, bet tiem, kas pārceļas uz dzīvi kolhozu un padomju saimniecību ciematos, 53 dzīvokļus ar 3800 kvadrātmetru platību, uzcelt 4 lopu fermas ar 1272 vietām un citus saimnieciska un sadzīves rakstura objektus. Izbūvēt 12 kilometrus autoceļu, klātus ar melno segumu...” Februāra pirmajā dekādē rajonā vidēji no govs dienā ieguva 4,9 kilogramus piena. Padomju armijas un Jūras kara flotes dienas priekšvakarā “Vaduguns” redakcija saņēma republikas kara komisariāta Goda rakstu par lielo ieguldījumu iedzīvotāju militāri patriotiskajā audzināšanā. 5.martā “Vaduguns” svinēja savas pastāvēšanas ceturtdaļgadsimta jubileju: “...žurnālistu un vairāk nekā simts ārštata korespondentu kolektīvs laikraksta slejas darījis arvien saturīgākas, ar dzīves faktiem bagātākas, pulcinājis aizvien kuplāku lasītāju saimi. 1950.gadā, kad avīze sāka iznākt, tās vienreizējais metiens tikko sniedzās pāri 1500 eksemplāriem. 1960.gadā tirāža pieauga līdz 3500 eksemplāriem, bet 1970.gadā sasniedza 8000 eksemplāru. Pašlaik, kad atzīmējam laikraksta ceturtdaļgadsimta jubileju, “Vaduguns” vienreizējais metiens krietni pārsniedz 10000 eksemplāru...” Par ilggadēju darbu tolaik Goda rakstus saņēma redaktors Vitālijs Sanders, vietniece Agnese Buža, atbildīgā sekretāre Anna Gutāne un citi darbinieki, bet dzejnieks Andris Vējāns “Vadugunij” veltīja dzejoli.
Martā nodod ekspluatācijā Viļakas pilsētas poliklīniku. Augusta sākumā Balvos ieradās republikas smaiļotāju izlase, kas Balvu ezerā trenējās līdz 22.augustam. Savukārt balveniešus trenēja sporta meistarkandidāts Artūrs Supe.
1976.gads. Gada sākumā starpkolhozu celtniecības organizācija nodeva ekspluatācijā 84 dzīvokļu māju Balvos. Janvārī Balvu rajona darbaļaudis uzņēmās sociālistiskās saistības 1976.gadam, piemēram, pārdot valstij 4 400 tonnas graudu, 3 000 tonnas kartupeļu, 520 tonnas dārzeņu, nodot ekspluatācijā liellopu kompleksus kolhozā “Avangards”, Tilžas padomju saimniecībā ar 424 vietām, zāles miltu cehu Lazdukalna padomju saimniecībā, pansionātu “Balvi”, kā arī uzbūvēt 10 km kopgarumā autoceļu ar melno segumu. 1.februārī pie Balvu šautuves pirmo reizi notika atklātās sacensības biatlonā – pirmais distancē devās meistarkandidāts slēpošanā Artūrs Supe. Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā Balvos atklāja jaunuzcelto komunālo uzņēmumu – kombināta ziedu veikalu, ko balvenieši tolaik nodēvēja par greznāko veikalu pilsētā.
1.aprīlī “Vaduguns” rakstīja, ka Balvos ar smaiļošanu nodarbojas jau vairāk nekā pussimts skolēnu: “...šogad iekārtos ezerā 500 un 1000 metru airēšanas distances...”
1.septembrī rajona pedagogu saimi papildināja 13 jaunie speciālisti, tostarp fizkultūras speciālisti Ludmila Trofimova un Ēvalds Vancāns. Oktobrī ekspluatācijā Balvos nodeva Preses apvienības aģentūras ēku iepretim Balvu pamatskolai, bet gada nogalē “ Vaduguns” informēja, kāda izskatīsies Rīga 2000.gadā: “...pilsēta sniegsies līdz Rīgas jūras līcim un gandrīz saplūdīs ar Jūrmalas pilsētu... 1990.gada beigās Purvciemu un Imantu savienos Rīgas metropolitēna pirmā kārta...”
1977.gads. Paredzēts nodot ekspluatācijā novietni 425 govīm Baltinavas padomju saimniecībā. 19.aprīļa laikrakstā pirmo reizi publicēti Andra Vējāna dziesmas “Balvu valsis” vārdi un notis. Jūlijā Balvu kultūras nama koris “Austrums” (diriģents Vitolds Dreimanis) Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60.gadadienai un 37.gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā veltītajos Dziesmu svētkos izcīnīja 3.vietu republikā.1.septembrī skolēni mācības uzsāka jaunajā skolā – Balvu vidusskolā (Balvu Valsts ģimnāzijā), bet oktobrī Balvos notika arhitektu plēnums.
1978.gads. Janvārī rajonā uzsāka mācības sabiedriskie izvadītāji, lai pilnveidotu un konkretizētu izvadīšanas ceremoniju. Februārī Balvu telegrāfa kolektīvs informēja, ka mēnesī nosūta un pieņem apmēram deviņus tūkstošus telegrammu. Martā Igaunijas PSR Pelvā parakstīja sociālistiskās sacensības līgumu starp Pelvas un Balvu rajona komjaunatnes organizācijām.
Aprīļa pēdējā dekādē visaugstāko izslaukumu – 10 kilogramus no govs – sasniedza Baltinavas padomju saimniecības kolektīvs. Vistukšākās slaucenes aprīļa pēdējā dekādē bija Viļakas padomju saimniecībā, kur no govs ieguva tikai 5,3 kilogramus piena. Maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jūnijā Pokratā notika Balvu rajona 11.jauno tūristu salidojums, ko tiesāja A.Šnepers. Jūnijā Balvu sporta nometnē trenējās 38 smaiļotāji. Jūlijā pirmo reizi rajonā pulcējās LOTOS vienības, kas strādāja laukos. “Vaduguns” kausa izcīņā motokrosā uzvarēja Mārtiņš Serģis: “...Mārtiņam Serģim jubilejas sacensībās izcīnīta pirmā vieta bija viņa piektā pakāpšanas uz “Vaduguns” kausa izcīņas goda pjedestāla. Desmit “Vaduguns” motokrosos brāļi Serģi uz goda pjedestāla kāpuši desmit reizes, sešas reizes no tām iekarots visaugstākais pakāpiens...” Gada nogalē “Vaduguns” raksta par fermu 424 mājlopiem, kas nodota ekspluatācijā kolhozā “Krišjāņi”, un zāļu sēklas šķirošanas kompleksu KOS-0,5, ko tolaik dēvēja par lielāko piecgades celtni.
1979.gads. Februārī Viļakas pilsētas Tautas deputātu padome saņēma ceļojošo Sarkano karogu par labāko rezultātu militāri patriotiskajā audzināšanā, aiz sevis atstājot Kubulu un Ploskenes ciema deputātu padomi. Martā pirmo reizi rajonā noorganizēja ateistu salidojumu, bet aprīlī Žīguru MRS kolektīvs atbalstīja maskaviešu aicinājumu – rīkot V.I.Ļeņina 109.dzimšanas dienai veltītu komunistisko sestdienas talku: “...katrs talcinieks nolēmis padarīt vairāk nekā jebkad...” Jūnijā turpinājās Kupravas vidusskolas celtniecība. “Vaduguns” tolaik rakstīja, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). No 3. līdz 5.augustam Balvos notika XI Lauku sporta spēles smaiļošanā un kanoe airēšanā, kurās balvenietis Māris Grodņa 1000 metru distancē izcīnīja otro vietu, aiz sevis atstājot pieredzes bagātus airētājus. Novembrī Balvos atklāja jaunu bērnudārzu ar 280 vietām, bet rugājieši svinēja jurģus jaunajās kantora telpās (tagadējā pašvaldības ēka). Tāpat novembrī atklāja Kupravas vidusskolu.

Tie bija “Vaduguns” ziedu laiki

1979.gadā savu karjeru laikrakstā “Vaduguns” uzsāka žurnāliste MARUTA SPRUDZĀNE, kura darbam šajā preses izdevumā veltījusi 45 gadus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākumu viņa atceras kā laikraksta “Vaduguns” ziedu laikus, kad tā tirāža pārsniedza 11 tūkstošus eksemplāru.

Par laikraksta “Vaduguns” žurnālisti sāki strādāt 1979. gadā – gandrīz uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Kā tas notika?
– Vidusskolas pēdējā klasē vēl īsti nezināju, par ko gribu kļūt. Zināju tikai to, ka nestudēšu, kur jāmācās matemātika, fizika un ķīmija. Nolēmu, ka varētu kļūt par žurnālisti, jo skolas gados rakstīju sienas avīzei. Sešus gadus studēju žurnālistiku neklātienē. Būtībā “Vaduguns” ir mana trešā – visilgstošākā – darbavieta, jo neilgu laiku pēc skolas pastrādāju gan Balvu maizes kombinātā, gan “Elektrotīklu” grāmatvedībā. Tad kādā dienā mani uzrunāja “Vaduguns” redaktors Vitālijs Sanders, aicinot nākt korektores vietā, kura grasījās aiziet no darba. Skolas gados jau biju sadarbojusies ar “Vaduguni”, iesūtot redakcijai mazus rakstiņus. Tā sāku strādāt – sākumā gan kā korektore, gan kā žurnāliste.
Par kādām tēmām tolaik rakstīji?
– Darbojos Lauksaimniecības nodaļā un man tas ļoti patika. Tā bija reālā lauku dzīve – varēju braukt uz fermām, tīrumiem, tikties ar cilvēkiem. Man, kā jaunam cilvēkam, tas ļoti patika. Tolaik patiešām daudz ko iemācījos. Par lauku tēmu patika rakstīt visu darba mūžu, ko pavadīju “Vadugunī”.
Tolaik avīze atspoguļoja arī komunistiskās partijas kongresu un plēnumu lēmumus. Vai par tiem rakstīji arī Tu?
– Tas bija padomju laiks, ar savām politiskajām nostādnēm, ko sauca par darbaļaužu komunistisko audzināšanu. Protams, tajā laikā prese lika uzsvaru uz PSKP kongresu un plēnumu lēmumiem, atspoguļoja piecgades plānu un uzdevumu izpildi. Tā laika prese kopumā un arī vietējais laikraksts nevarēja pastāvēt bez šādiem lozungiem. Ar partijas lēmumu un to skaidrojumu atspoguļošanu vairāk nodarbojās avīzes “Partijas dzīves nodaļa”. Es rakstīju par cilvēku ikdienas darba dzīvi laukos. Protams, visa šī informācija izskanēja caur partijas lozungiem. Galvenais bija atspoguļot darba ražīgumu, jo Balvi bija lauksaimniecības rajons ar divām galvenajām jomām – piena un gaļas ražošanu, nedaudz arī linkopību. Kad uzrakstīju kādu rakstu, piemēram, par fermu, tam vēlāk piekarināja kādu no rubrikām: “PSKP kongresa lēmumi dzīvē”, “Pārtikas programmas īstenošana”, “Sociālistiskās sacensības rezultāti” un tamlīdzīgi. Atceros, ka bija tāds PSKP CK plēnuma lēmums, kas izklāstīja arī rajona avīzes uzdevumus. Tika uzsvērts, ka padomju saimniecībās un kolhozos vidējam izslaukumam no govs jābūt vismaz trīs tūkstošiem litru. Tas nav liels izslaukums, taču Balvu rajonā ar to gāja grūti. Protams, atsevišķas fermas sasniedza pat labākus rezultātus, tomēr mūsu rajons bija viens no pēdējiem republikā. Arī graudu ražas bija zemas un ar linu audzēšanu gāja ļoti grūti. Atsevišķas saimniecības kritizējām īpaši daudz. Nereti, atsaucoties uz kritiska rakstura vēstulēm, braucu reidos skatīties, kas notiek fermās vai uz lauka. Dažkārt turp devos kopā ar agrorūpnieciskās apvienības rajona lauku speciālistiem, dažreiz pievienojās arī partijas komitejas un komjaunatnes pārstāvji, kuri arī bija atbildīgi par laukos notiekošo.
Kā tajos gados izpaudās cenzūra? Vai gadījās, ka kādu rakstu neļāva publicēt?
– Es personīgi neatceros, ka kāds mans raksts būtu pilnībā atsviests atpakaļ. Kopumā žurnālistu darbs tolaik un tagad daudz neatšķīrās tajā ziņā, ka pašam bija jāplāno, jāseko līdzi notikumiem un jādomā, ko un kā rakstīt. Bija redaktoru uzdevumi, bija rindu plāni – 1200 rindas mašīnrakstā mēnesī. Visus materiālus rakstījām ar roku, ko mūsu mašīnrakstītāja Austriņa, veiksmīgi pielāgojusies katra žurnālista rokrakstam, vēlāk drukāja uz rakstāmmašīnas, un pēc tam atdevām redaktoram. Ja arī tekstā kaut kas nebija, kā vajadzēja, tad to izlaboja redaktors. Atbildīgā sekretāre un redaktors atbildēja par to, kā avīzē viss izskatīsies kopumā. Kritiku no augstākajām instancēm, ja tāda bija, saņēma un par laikraksta saturu atbildēja redaktors. Neatceros, ka mani kādreiz bārtu par to, ka kaut ko esmu uzrakstījusi galīgi greizi.
Atšķirībā no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, tagad visu rakstām datorā, fotogrāfijas pirms publicēšanas arī vairs nav jāizgatavo papīra formātā…
– Ja tagad datorā vienā mirklī var uzrakstīt vai nodzēst kādu teksta rindiņu, tad agrāk tas bija smags un sarežģīts tehnisks darbs, ko veica mūsu mīļās tipogrāfijas darbinieces, kuras savu darbu mīlēja un prata. Pirms avīzes drukāšanas katru teksta rindiņu atlēja metālā – to nebija tik viegli izlabot. Tas, kā izskatīsies virsraksti, kur tekstā novietos fotogrāfiju, lēma ne tikai atbildīgā sekretāre un redaktors, salikums tapa kopdarbā ar tipogrāfiju. Abi kolektīvi bija tik ļoti saliedēti, ka lasītāji reizēm mūs neatšķīra, – viņiem šķita, ka tipogrāfija un redakcija ir viens un tas pats. Savukārt mūsu fotogrāfa Roberta Priedeslaipas bildētās fotogrāfijas sākumā sūtījām uz Rīgu, kur tās atlēja metālā, piestiprināja atbilstoša formāta un biezuma koka klucīšiem un tad pa pastu atsūtīja mums, lai varētu tās pievienot rakstam. Lai gan tekstu it kā varētu publicēt jau nākamajā dienā, fotogrāfiju dēļ to varējām darīt tikai pēc nedēļas vai pusotras.
Atšķirībā no mūsdienām, kad žurnālistu darbu ierobežo Datu aizsardzības likums, tolaik visus dzērājus, huligānus un citus pārkāpējus drīkstēja saukt vārdos un uzvārdos…
– Ļoti novērtēju, ka tajā laikā nevajadzēja apsvērt, vai kritizējot cilvēkus drīkstu nosaukt vārdā un uzvārdā. Uzskatu, ka kritizējām diezgan daudz. Rajona līmeņa sapulcēs, kurās rajona lauksaimniecības speciālisti uz pārrunām izsauca vienas vai vairāku saimniecību vadītājus, direktorus un speciālistus, drīkstēja piedalīties arī prese. Šīs sarunas dažkārt bija ļoti asas un visus drīkstējām saukt vārdos. Varējām rakstīt par to, ka fermā nav pabarotas un izslauktas govis, teļi nav padzirdīti, jo slaucējas ir aizdzērušās vai kaut kur aizklīdušas. Visi tika saukti vārdos. Rakstījām par pārkāpumiem, alkohola lietošanu, par piesavināšanos, disciplīnas pārkāpumiem. Rubrikā “No biedru tiesām” informāciju iesniedza paši darba kolektīvi. Ja kāds darbinieks bija kaut ko nogrēkojies, izskatīja viņa lietu, reizēm piespriežot soda mēru “publikācija “Vadugunī””. Publicējām arī to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri bija nonākuši atskurbtuvē. Rakstījām daudz kritikas par to, kas notiek darbavietās. Viss bija atļauts. Žurnālistam bija tikai jātur acis un ausis vaļā, jābrauc un jāraksta. Tagad šķiet smieklīgi, ka nedrīkstam publicēt vārdu pat tiem, kuri pārsnieguši ātrumu vai izdarījuši kādu citu pārkāpumu. Manuprāt, šis Datu aizsardzības likums ir par daudz pārspīlēts. Tāpat atceros tā laika vadītājus ar lielisku stāju un izkoptu valodu. Tas viss bija, pateicoties tā laika kadru politikai. Tagad, pēc daudziem gadiem, varam pārliecināties, kas notiek, kad šādas kadru politikas un kopīga skatījuma uz valstī notiekošo nav – trūkst kadru medicīnā, skolās un citās jomās. Toreiz partija prata plānot uz priekšu, paredzēt, kas nākotnē strādās vienā vai otrā vietā. Šo svarīgumu sapratu tikai vēlāk, jo tolaik tas nešķita nekas īpašs.
Kā kopš tiem laikiem mainījušies laikraksta “Vaduguns” lasītāji?
– Septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākums bija “Vaduguns” ziedu laiki. Tirāža sasniedza 11 tūkstošus eksemplāru. Nekad vairs tā nav bijusi tik liela. Dažādu apstākļu dēļ turpmākajos gados tirāža ir tikai samazinājusies. Agrāk lasītāji mums rakstīja daudz vēstuļu. Laikrakstam bija plašs ārštata autoru loks. Gan ražošanas uzņēmumos, gan saimniecībās bija nodibinātas preses grupas, kuras sūtīja avīzei rakstiņus par to, ko saražojuši, kā izpildīts piecgades plāns utt. Protams, šo informāciju žurnālistam vajadzēja apstrādāt, papildināt, bet tas palīdzēja mūsu darbā. Lasītāji daudz ko stāstīja žurnālistiem, ieteica, ko uzrakstīt. Tagadējos laikos presi vairs tik ļoti neņem par pilnu, tai vairs nav tādas ietekmes, jo tagad jebkurš, kam nav slinkums, var rakstīt un fotografēt. Ir sociālie tīkli. Tas viss informāciju izšķīdina, padarot to mazāk vērtīgu.
Ja Tu būtu pabeigusi vidusskolu šogad, vai atkal izvēlētos žurnālistes profesiju?
– Grūti pateikt, bet domāju, ka jā. Mans darbs man patīk. Iepriecina, ka cilvēki žurnālistu vairāk vai mazāk gaida. Dažkārt viņiem gribas parunāt un izstāstīt. Žurnālists var ieiet tik daudzās mājās, uzzināt tik daudz ko. Bez šī darba nekad nebūtu izpratusi, kāda ir lauku saimniecību dzīve, kas notiek fermās, kā izskatās lauku mājās un dārzos. Redzēts ir ļoti daudz. Tas palīdz iepazīt un izprast cilvēkus, jo viņi nebūt nav tādi, kādi šķiet pirmajā acu uzmetienā. Tieši laukos dzīvo tie godīgākie un patiesākie cilvēki. Turpretim vadībā strādājošie ir ļoti slīpēti. No tiem, kuri smaida un runājot meldiņu kā medu lej, ir jāuzmanās īpaši…

Saņem sveicienus jubilejā. Vasaras sākumā, sava skaistā piemājas dārza puķu ieskauta, Maruta kopā ar draugiem un radiem nosvinēja 65 gadu jubileju. Sirsnīgus sveicienus un ziedu klēpjus viņa saņēma arī no redakcijas kolēģiem.

Vai Balvos patiešām dzīvojuši mamuti?

Apliecinot, ka laikrakstā atspoguļoja ne tikai partijas lēmumus un sociālistisko sacensību, 1970.gada decembrī lasāma sensacionālā ziņa: “17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu, kas izrādījās mamuta ilknis.” Interese par šo vēsturisko atradumu nav mazinājusies arī mūsdienās. Par to liecina šovasar “Vadugunī” publicētais raksts “Izliek apskatei mamuta ilkņa fragmentu”. Lai šī vēstures liecība saglabātos nākamajām paaudzēm, par to ilgus gadus rūpējās bijusī Balvu Novada muzeja galvenā krājumu glabātāja un ilggadējā “Vaduguns” lasītāja INNA VALUTIS.

Inna atklāj, ka “Vaduguni” lasa kopš bērnības, kad to abonēja vecāki. Tomēr par to, ka apkārtnē atrasts mamuta ilknis, uzzināja nevis no vietējā laikraksta, bet gan apmeklējot skolas muzeju. Kopš 1990.gada, kad pati kļuva par muzeja galveno krājuma glabātāju, Inna rūpējās arī par šī nozīmīgā atraduma uzglabāšanu. Ja mūsdienās telpās, kur atrodas eksponāti, nodrošina gan atbilstošu gaisa temperatūru, gan mitrumu, pagājušā gadsimta beigās tos saglabāt sākotnējā stāvoklī bija sarežģītāk. “Kad muzejs vēl atradās vecajā glābšanas stacijas ēkā, kur paši kurinājām krāsni, neko par tādu temperatūras režīmu nezinājām,” atceras Inna. Taču, būdama vēsturniece, viņa nereti apmeklēja Pleskavas un Pēterburgas muzejus, kur, uzdodot darbiniekiem jautājumus, vairāk uzzināja par pareizu eksponātu uzglabāšanu: “Sapratu, ka tos nedrīkst turēt pārāk mitrās telpās, tāpēc ilkni glabāju, saudzīgi ietītu kokvilnas audumā, un tādējādi tam gadu gaitā nekas slikts nav noticis.”
Bijusī muzeja darbiniece stāsta, ka visus “Vaduguns” rakstus vienmēr lasījusi ar interesi. Izlaidusi tikai padomju laikos publicētos komunistiskās partijas plēnumu un kongresu lēmumus, jo pati tolaik strādāja par instruktori partijas komitejā: “Negribējās atkal lasīt to, ko visu dienu runāju darbā.” Inna labprātāk uzzināja par vienkāršiem darba darītājiem un vietējiem notikumiem. Viņai patika, ka agrāk visus pārkāpējus, dzērājus un huligānus drīkstēja saukt uzvārdos, ne tā, kā tagad. “Uzskatu, ka arī mūsdienās laikraksta rubrikā “Policijas ziņas” visus pārkāpējus vajadzētu nosaukt uzvārdos. Varbūt tad viņi aizdomātos!?” spriež lasītāja. Inna neslēpj, ka agrāk “Vaduguns” saturs viņai šķita interesantāks. Turklāt šobrīd avīzi izkonkurē internetā lasāmās ziņas. “Taču interneta ziņas arī ir diezgan vienpusējas. Savukārt mūsu avīzē gribētos vairāk lasīt par pazīstamiem, vietējiem cilvēkiem, par organizācijām un darbavietām, arī par pašvaldības darbu. Savukārt pašvaldības izdevuma “Balvu Novada Ziņas” izdošanu uzskatu par naudas šķērdēšanu,” pārliecināta pensionāre.

Iespējams, vērtīgākais vēsturiskais muzeja eksponāts. Kopš 1970. gada mamuta ilkņa fragments tiek uzglabāts kā viens no nozīmīgākajiem Balvu Novada muzeja ieguvumiem.

Vakaros lasīja iekārtu instrukcijas

1973.gadā Balvu vidusskolā par fizikas skolotāju sāka strādāt ilggadējā “Vaduguns” lasītāja MARIJA BLEIVE, bet 1977. gadā viņa darbu turpināja jaunuzceltajās Balvu vidusskolas telpās (šobrīd Balvu Valsts ģimnāzija). Laiku, kad pārcēlās uz jauno skolu, pensionētā pedagoģe atceras kā diezgan sarežģītu un izaicinājumiem pilnu.

“Kad dēlam apritēja tikai trīs mēneši, toreizējā izglītības nodaļas vadītāja Lilija Baune pierunāja mani nākt strādāt skolā par fizikas skolotāju. Drīz vien sāku abonēt arī laikrakstu “Vaduguns”. Tas viss notika 1973. gadā,” atmiņās dalās bijusī skolotāja. Pensionētā pedagoģe labi atceras arī veco Balvu tipogrāfiju, jo, ejot uz darbu, bieži gāja tai garām.
M.Bleive bija uzticama laikraksta “Vaduguns” lasītāja, līdz to liedza darīt pirms dažiem mēnešiem veiktās acu operācijas: “Pagaidām to nevaru, varu izlasīt tikai virsrakstus, bet agrāk “Vaduguni” lasīju regulāri.”
Pirmo mācību gadu jaunuzceltajā Balvu vidusskolā bijusī pedagoģe atceras kā ļoti sarežģītu: “Fizikas kabinetam saveda pilnīgi jaunas, vēl kastēs sapakotas iekārtas, jo visas vecās atstājām iepriekšējā skolā. Mums bija visjaunākās un modernākās ierīces – elektroniskās, dažādi konstruktori, kādu vecajā skolā nebija. To visu vajadzēja apgūt no nulles, jo šīs ierīces nepārzināju. Tādēļ vakaros lasīju instrukcijas krievu valodā un mācījos. Nebija viegli. Arī kabinetu vajadzēja iekārtot, visu salikt skapjos un atcerēties, kur kas novietots. Stundas nāca viena pēc otras, un bija jāzina, kurā stundā ko rādīšu. Visam pirms stundas jau bija jābūt uz galda.”
Taujāta, kā padomju propaganda ietekmēja tā laika skolotāju darbu, M.Bleive stāsta, ka skolēniem klasēs bija jāvada politinformācijas. Lai tām sagatavotos, obligātā kārtā nācās apmeklēt skolā organizētās partijas sapulces, kaut arī viņa pati nebija komunistiskās partijas biedre: “Kolēģi, komunisti, gāja uz tām sapulcēm, bet mēs, kas nebijām partijas biedri, burkšķējām: “Kāpēc mums arī jāiet?” Mums atbildēja, ka apspriežam politiskus jautājumus un visiem tas jāzina, jo klasēs būs jāvada politinformācijas. Atceros, ka šajās sapulcēs ar gariem jo gariem referātiem uzstājās skolotāja Jevgēnija Cunska, kuras vīrs strādāja partijas komitejā. Ierosinājām, lai saīsina tos referātus, jo mums ir garlaicīgi. Bet viņa atbildēja, ka nevar, jo skolotājiem šī informācija jāzina visos sīkumos.” M.Bleive atceras, ka arī studiju laikā augstskolā apguva obligāto studiju priekšmetu “Zinātniskais komunisms”. “Taču profesore Lasmane īpaši stingri nepārbaudīja mūsu zināšanas,” viņa piebilst.
M.Bleive neslēpj, ka, viņasprāt, mūsdienās laikraksts “Vaduguns” informāciju atspoguļo daudz atklātāk nekā padomju gados: “Tikai pēdējā laikā avīžu rakstos mēs pārāk daudz priecājamies. Tas ir labi, bet pazūd informācija par cilvēku darbu, ko viņi dara. Gribētos vairāk zināt, kā mūsu iedzīvotāji ikdienā strādā, biežāk lasīt par vienkāršiem darba rūķiem, piemēram, mazajām zemnieku saimniecībām. Gribas zināt arī par jauniešiem, ko viņi dara.”

Aktīva joprojām. Pensionētā pedagoģe Marija Bleive aizvien iesaistās pilsētas kultūras dzīvē un ir aktīva rokdarbu studijas “Mežģis“ dalībniece. Ilgus gadus viņa dejoja deju kopā “Atvasara”, kā arī dziedāja korī. Tikai pēdējos mēnešos bijusī skolotāja nedaudz samazinājusi aktivitāšu skaitu, lai saudzētu operētās acis.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1807199496437777

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (26.07.2024.)

No katoļu pamatskolas – par Jēkaba kafijas skolu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pagājuši astoņi gadi, kopš slēgta Kalnezeru Katoļu pamatskola un ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes ēka nestāv pavisam tukša – vienā no plašās skolas telpām mājvietu radusi kafijas grauzdētava, kur top kafija ar Latgales garšu. Dzīve Lendžu pagastā tāpat kūsā.

Reiz bija... pirmā katoļu pamatskola Latgalē

* 1978.gada 1.septembrī durvis vēra jaunuzceltā Kalnezeru 8-gadīgā skola Lendžos, kura apvienoja reorganizēto Taudejāņu, Kalnezeru (Adamovā) un Ceplīšu skolu kolektīvus. Tobrīd skolā mācījās 130 skolēni.

* 1996.gada 1.septembrī ar direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss, kur bērnu audzināšanas pamatā tika likta katoļu Baznīcas mācība. Tā bija pirmā katoļu pamatskola Latgalē!

* Skolas absolventu skaits šo gadu laikā ir sasniedzis četrus simtus. Laika gaitā skolēnu skaits skolā samazinājās, un 2016.gada 18.februārī Rēzeknes novada dome pieņēma lēmumu “Par Rēzeknes novada pašvaldības Kalnezeru Katoļu pamatskolas likvidāciju”. Skolas slēgšanas datums – 2016.gada 19.augusts.

* Kopumā skolas pastāvēšanas 38 gados Kalnezeru skola bijusi darbavieta 72 skolotājiem.

* Skolas lepnums ir tās absolventi. Kalnezeru Katoļu pamatskolu absolvējuši vairāk nekā 300 skolēni. Lielākā daļa ieguvuši labu turpmāko izglītību un strādā daudzveidīgās prestižās profesijās. Šajā skolā savulaik mācījusies slavenā sportiste Gunta Vaičule (Latiševa-Čudare), uzņēmējs Oskars Maculevičs, kurš ar savu kafiju “KUUP” ir atpazīstams lielā daļā Latvijas. Latvijas biteniekus pārstāv Vitālijs Sprūga, kurš savā saimniecībā “Lapegles” ražo un eksportē bioloģisko medu, pieprasītākais zvērinātais notārs Rēzeknē Romualds Laizāns arī ir šīs skolas absolvents, tāpat kā tagadējais Pāvesta diplomātiskā korpusa līdzstrādnieks nunciatūrā Kanādā, Otavā, Antons Prikulis Dr.iur.can.

Kādreizējās skolas ēka.

Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējais izlaidums. 2016.gada 10.jūnijā Kalnezeru Katoļu pamatskolas 9.klasi absolvēja 10 audzēkņi. Svētās Mises laikā Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis uzsvēra, ka pamatskolas absolvēšana ir drīzāk nevis beigas, bet gan jauns sākums, un mudināja jauniešus neaizmirst ģimenē un skolā iemācīto kristīgo skatījumu uz dzīvi. Ekselence arī uzsvēra, ka mūsu pašu rokās ir mūsu un valsts nākotne un, lai gan, protams, ir jāstudē un jāiegūst laba izglītība, tomēr nedrīkst aizmirst dzimto pusi un savu atbildību tās attīstīšanā.

Tā bija īpaša mācību iestāde

Kalnezeru Katoļu pamatskola – pirmā, pēdējā un vienīgā darbavieta tās direktorei Kristīnei Leščinskai, kura visu savu darba dzīvi veltījusi tieši šai izglītības iestādei. Jau astoņus gadus skolas gaiteņos vairs neskan bērnu čalas, taču dzīve turpinās.

Esat nu jau slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju? Tas bija negaidīts lēmums?
– Skolas slēgšana nebija pēkšņa un negaidīta. 2009.gada vasarā sākās skolu optimizācijas pirmais vilnis, un mūsu skola bija viena no tām, kuru varēja slēgt. Taču, pateicoties katoļu skolas statusam, vecāku, skolēnu, skolotāju un sabiedrības atbalstam, toreiz izglītības iestādi izdevās saglabāt. Bet ar katru gadu skolēnu skaits tāpat turpināja samazināties, pēdējā mācību gadā mums bija vien 42 bērni. Skolu beidza 10 absolventi, bet nākamā gada septembrī 1.klasē būtu tikai pieci pirmklasnieki.
Ar kādiem izaicinājumiem Jums kā direktorei savulaik nācās sastapties?
– Visgrūtākais bija motivēt, noturēt un atrast labus skolotājus, jo izglītības kvalitāte bija pati svarīgākā.
Vēstures lappusēs noteikti paliksiet kā īpaša pamatskola, jo Latvijā cita katoļu pamatskola nepastāvēja…
– Protams, mēs bijām Latvijā pirmie un lepojamies ar to, bet tagad Latvijā jau ir krietni daudz šādu skolu.
Ar ko tieši atšķīrāties no mums ierastās pamatskolas?
– 1996. gadā ar toreizējās direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss. Ar ko atšķīrāmies no citiem? Mācību gads vienmēr tika uzsākts ar Svēto Misi skolas kapelā un noslēgts ar izlaiduma Svēto Misi. Katra mācību diena sākās ar svētbrīdi, ko vadīja skolēni, nosakot, par ko lūdzas, un katru mēnesi skolā notika Svētās Mises, uz kurām tika aicināti arī pagasta iedzīvotāji. Pirms Svētās Mises bērniem bija grēksūdze telpā blakus kapelai. Svētās Mises dziedājumus vadīja mūzikas skolotāji. Katru gadu maijā skolēni ar pedagogiem devās tradicionālajā svētceļojumā uz Sarkaņu baznīcu, kur tie, kuri gatavojušies, pieņēma Pirmo Svēto Komūniju. Neiztrūkstošs pasākums mums bija rudens pārgājiens, atzīmējām Skolotāju dienu, kad mācību darbu organizēja un vadīja 9. klase. Rīkojām Mārtiņdienas tirgu, piedalījāmies lāpu gājienā uz Rēzeknes Brāļu kapiem 11.novembrī. Kopā ar vecākiem svinējām Latvijas gadadienas pasākumus, notika arī jauno Daugavas vanadzēnu uzņemšana, Ģimeņu sporta diena, kas bija īpaši iecienīta, jo rīkojām bērnu rokdarbu un zīmējumu izstādi, koncertu un kopīgas aktivitātes. Protams, arī Pēdējā zvana svētki, pavasara ekskursija un izlaidums, kas sākās ar bīskapa Jāņa Buļa celebrētu Svēto Misi un noslēdzās ar balli kultūras namā.
Kalnezeru Katoļu pamatskolā Jums aizvadīti 37 darba gadi. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo laiku?
– Uz Kalnezeru jauno skolu atnācu strādāt pēc LU Bioloģijas fakultātes absolvēšanas 1979. gadā. Šī skola ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kolektīvs visu laiku bijis radošs un draudzīgs, skola – jauna, tādēļ telpas, aprīkojums, plašums un ērtības bija gan skolēniem, gan skolotājiem. Lendžos satiku savu vīru, izaudzināju savus trīs bērnus un astoņas audzināmās klases. Biju bioloģijas, ķīmijas, mājturības un sociālo zinību skolotāja. Strādāju par mācību daļas vadītāju un, kad direktore nolēma iet pensijā, nācās kļut par direktori. Pavisam skolā nostrādāju 37 darba gadus.
Skolu tīkla optimizācijas plāns Latvijā rit pilnā sparā. Katru gadu mazo lauku skolu kļūst arvien mazāk. Sabiedrībā izskan bažas, ka mazo lauku skolu likvidēšana nākotnē varētu novest arī pie mazo novadu likvidēšanas. Piekrītat tam?
– Vienmēr esmu bijusi un arī tagad esmu par izglītības kvalitāti. Tie ir mūsu bērni! Ne pārmērīgi lielas, ne ļoti mazas skolas to nevar nodrošināt. Jābūt ap 20 skolēniem klasē, lai skolotājs kvalitatīvi varētu strādāt un skolēniem būtu iespēja sevi attīstīt sadarbībā. Pārāk mazs skolēnu skaits un arī apvienotās klases nav risinājums. Bērniem jāmācās sadarboties, attīstīt spējas daudzveidīgās sadarbības grupās. Pārāk lielās klasēs skolotājs arī nespēj kvalitatīvi vadīt un uzraudzīt mācīšanās procesu. Skumji par to, ka laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, bet viss atkarīgs no cilvēkiem. Arī mazie pagasti un pašvaldības viņus nenoturēs, ja paši to negribēs. Nepiekrītu likvidācijai, bet optimizācijai jābūt, jo tik mazam iedzīvotāju skaitam, kāds ir visā Latvijā, birokrātiskais aparāts ir pārāk liels.
Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?
– Slēgto skolu nākotne ir atkarīga no atrašanās vietas un cilvēku, kuri dzīvo tuvumā, aktivitātes. Mūsu skola slēgta jau kopš 2016.gada, taču visu laiku aktīvi tiek izmantots sporta komplekss, kas ir īpaši pieprasīts, darbojas jauniešu centrs, kura nebūtu, ja paši neorganizētu. Skolas telpās atrodas sociālās palīdzības centrs. Telpas iznomātas “Kuup” kafijas grauzdētavai. Zemessargi izmanto mācībām. Telpas tiek uzturētas un koptas. Protams, bez lielākiem ieguldījumiem viss pamazām nolietojas, bet dzīvība skolā turpinās.
Šobrīd esat pelnītā atpūtā. Kā tagad aizrit Jūsu dienas? Skolas pietrūkst joprojām?
– Esmu pensionāre. Pēc skolas slēgšanas biju bezdarbniece, dzīvoju savā lauku mājā, turēju lopus, kopu dārzu. Tad priekšlaicīgi pensionējos. Tagad lauku māju esmu atstājusi jaunākajai meitai ar ģimeni un pati dzīvoju Rēzeknē. Pilsētā ir ļoti daudz iespēju aktīvai un saturīgai laika pavadīšanai un hobijiem. Beidzot ir laiks lasīt grāmatas, aužu jostas un nodarbojos ar citiem rokdarbiem, palīdzu pieskatīt mazbērnus. Bija vairāki darba piedāvājumi, bet uz citu skolu iet negribējās. Skolotāju dienā vēl arvien daļa kolektīva pulcējamies kopā, lai satiktos, pārrunātu aktuālāko katra dzīvē. Šogad maijā notika skolas 45 gadu salidojums, kur satikāmies kuplā skaitā – skolotāji, darbinieki un bijušie skolēni. Bija sirsnīgi, jautri un iedvesmojoši, bet ne skumji.

Priecīgs brīdis. Kristīne Leščinska ar dēlu Āri, meitām Līgu Katrīnu un Dainu skolas absolventu salidojumā maijā.

Pavēlnieks kafijai ar Latgales garšu

Ja vien jums būtu iespēja paberzēt avīzes lappusi, lai sajustu produkta smaržu, līdzīgi kā kosmētikas katalogos, jūs no šī raksta noteikti sajustu nepārspējamu kafijas aromātu. Šis stāsts būs par kafiju, jauniem cilvēkiem, uzdrīkstēšanos un patriotismu. Lendžu pagasta iedzīvotājs Oskars Maculevičs slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas ēkā vienam no kabinetiem devis otro elpu – jau piekto gadu tajā grauzdē aromātisku brenda “KUUP” kafiju, kas iemantojusi savu īpašo Latgales garšu.

Stāstu par sevi Oskars sāk ar faktu, ka ir vietējais – Lendžu pagasta iedzīvotājs, kurš deviņus gadus mācījies Kalnezeru Katoļu pamatskolā ar katoļu novirzienu. Skolā, kurā bērni skaitīja lūgšanas pirms un pēc pusdienām, turēja Svētās Mises, piedalījās netālu esošās Sarkaņu baznīcas teritorijas kopšanā un darīja citus labus darbus. “Ar ticību patiešām es esmu uz ‘tu’, ar to ļoti labi esmu iepazinies – varbūt kaut kur pat par daudz,” apliecina Oskars. Vēlāk viņa dzīves ceļi aizveda uz Rēzekni, kur Oskars neklātienē absolvēja augstskolu. Bet pēc tam, kā pats saka, devās uz Rīgu lielu laimi meklēt: “Kaut kādā ziņā savu laimi arī atradu. Piedzima divi bērni, ar sievu Jolantu galvaspilsētā nodzīvojām septiņus gadus, līdz izkristalizējās biznesa ideja, ko mēs šeit, Lendžos, varētu darīt. Grauzdēt kafiju!” Kādēļ kafija? Oskars skaidro, – tā bija viegla aizraušanās jeb kādā brīdī arī sāpe, jo slikta kafija ir sāpe. “Man mājās bija manuālais kafijas automāts, tādēļ pašam vajadzēja malt kafiju un putot pienu. Bet nesanāca man tā garšīgā kafija! Tad sāku izzināt kafijas pasauli un sapratu, ka lielveikalu plauktos nestrādā shēma – jo dārgāk, jo labāk, un bieži vien maksājam par reklāmu. Pamazām iepazinu specializēto kafiju, ar ko šobrīd nodarbojamies un ko pārstrādājam. Mūsu grauzdētā kafija ieguvusi 80 un vairāk punktus no 100 punktu skalas, kurā mēra kafiju, un izejvielu ziņā ir ļoti kvalitatīva. Tagad vajag tikai noturēt kvalitāti, grauzdējot pupiņas no Brazīlijas, Meksikas, Etiopijas, Kolumbijas un Hondurasas, un radot savu produktu,” stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka tā ir tikai maza daļiņa no visa kafijas tapšanas stāsta.

Rīga – tikai pagaidu pietura
Oskars atklāj, ka doma par savu biznesu prātā bija visu laiku un nemiers arī urdīja. Būdams lauku puika, viņš sapņoja par senču mājām – īstu miera ostu, kur var atpūsties zālītē, apkārt tikai mežs un stirnas skraida: “Bet šie septiņi gadi Rīgā bija vajadzīgi, lai sagatavotos. Lai nav tā, ka atbraucam un tad sākam domāt, ko mēs tagad darīsim.”
Pārcelties no Rīgas uz laukiem viegli nebija. Nekas nenotika viegli, jo ne Oskaram, ne Jolantai nebija uzņēmējdarbības pieredzes. Viņš strādāja lielā telekomunikāciju uzņēmumā, savukārt sieva bija fizioterapeite ar maģistra grādu. Viņiem bija viss – abiem stabils darbs, finansiālais nodrošinājums, iespējas, bērni gāja dārziņā. Tādēļ jo sāpīgāk šķita to visu atstāt pagātnē. Turklāt nepameta bažas, – ja nu bizness neaiziet. “Izklausās jau labi – mēs grauzdēsim kafiju. Bet ko mums vajag, lai to darītu? Daudz naudas un kvalitatīvas iekārtas. Kur to ņemt? Viena radiniece bija dzirdējusi par projektiem Lauku atbalsta dienestā un rosināja, – pamēģiniet uzrakstīt, varbūt sanāks! Pamēģinājām arī,” par biznesa pirmsākumiem stāsta jaunais uzņēmējs. Projektu abi ar Jolantu rakstīja pa naktīm, kad bērnus nolika gulēt. Un, par lielu izbrīnu, to apstiprināja. “Tur ir savi nosacījumi, kas cilvēkam, kurš nekad neko tādu iepriekš nav darījis, ir diezgan sarežģīti. Bet mēs esam dzīvs pierādījums, ka to var izdarīt. Projekts bija uzrakstīts, apstiprināts un atpakaļceļa, var teikt, nebija. Bez līdzfinansējuma, protams, nekas nebūtu iespējams. Ņēmām, ko varējām paņemt – iestājāmies biznesa inkubatorā, rakstījām arī citus projektus un novērtējām iespēju piesaistīt Eiropas fondu naudu,” apliecina Oskars.

Bērniem vārdus izdomāt bija vieglāk
Projekts bija kabatā, Oskars un Jolanta darbā uzrakstīja atlūgumus, atdeva dzīvokļa atslēgas, sapakoja bērnu mantas un devās ceļā. Tagad viņi atzīst, – tā bija milzīga avantūra. “Kopš pirmās dienas zināju, ka Rīga ir pagaidu pietura. Jā, mēs sapakojāmies un braucām. Un braucām, protams, uz skolu laukos, jo daudz variantu, kur atvērties, nebija. Labi pazinu šīs telpas, jau noorientējos, ka apmetīsimies bijušajā meiteņu mājturības kabinetā, kur bija komunikācijas un laba vieta startam,” stāsta uzņēmējs. Maz pamazām darba telpas tika apdzīvotas un ieguva jaunu, pievilcīgu izskatu, atnāca arī darba iekārtas. Pienāca brīdis, kad varēja sākt grauzdēt kafiju. Bet pa vidu tam, protams, bija arī apmācības. Oskars izmācījās par baristu un apguva kafijas pagatavošanu Rīgā, savukārt pēc kafijas grauzdēšanas zināšanām viņam nācās doties uz ārzemēm. “Izgāju apmācības Anglijā, atbraucu atpakaļ uz Latviju un domāju, – nu tūlīt grauzdēšu. Bet te nu bija. Pirmos grauzdējumus – spaini ar kafiju – atdevām radiniekiem kafijas skrubja pagatavošanai pirts vajadzībām. Pagāja laiks, kamēr pieradu pie iekārtas, pie kafijas un vispār sapratu, kas beigās sanāk. Sāku eksperimentēt, meklēt to savu garšu, jo grauzdētāji ir kā šefpavāri. Tas ir līdzīgi kā ar biezpiena plāceņiem, kad katra saimniece tos pagatavos savādāk,” skaidro Oskars. Process pamazām iekustējās – parādījās pirmie izplatītāji, dienasgaismu ieraudzīja uzņēmuma mājaslapa un paralēli tam vēl notika darbs pie vizuālā noformējuma. “Mūsu identitāte, nosaukuma meklējumi arī bija īsts piedzīvojums. Es smejos, ka diviem bērniem bija vieglāk izdomāt vārdus nekā nosaukumu kafijas grauzdētavai,” atklāj Oskars.

Galvenais ir kvalitāte
Uzņēmējs ir pārliecināts, – lai saražotu labu produktu, vajag kvalitatīvas izejvielas un labas iekārtas: “Ja man nebūtu labu izejvielu, grauzdētāja un dzirnavu, nezinu, kas tur sanāktu. Primārais bija kvalitāte. Šobrīd abi ar Jolantu 100% strādājam ar kafiju, jo šeit, kafijas grauzdētavā “KUUP”, mūsu stāsts nebeidzas. Daudz vairāk iesaistes nepieciešams kafijas koncepta veikalā Rēzeknē. Šobrīd uzņēmumā esam jau vairāk nekā divi cilvēki, vasarā ar studentiem un vasaras darbiniekiem saskaitījām pat 10”.
Jau kopš uzņēmuma pirmsākumiem Oskars zināja, ka neveidos piecus uzņēmumus un pēc gada vai diviem nemeklēs citu darbības sfēru. Pieci gadi pagājuši, un Latvijas kontekstā viņi kā uzņēmums joprojām ir mazi, bet nekad arī nav bijusi ideja izaugt par milžiem un izkonkurēt lielos brendus. “Mums patīk būt tur, kur esam, un ar to apjomu, kas mums ir. Reizēm pat šķiet, ka visa ir par daudz, jo pirms Ziemassvētkiem strādājam divās maiņās – pakojam korporatīvās dāvanas, grauzdējam kafiju, nākas pat saukt palīgā papildspēkus no koncepta veikala,” atklāj uzņēmējs.

Katru reizi atdzimst kā fēnikss
Pieci pastāvēšanas gadi bijuši kolosāli, jo šajā laikā Oskars un Jolanta tik daudz iemācījušies, vada nu jau divus uzņēmumus – grauzdētavu un kafijas veikalu. Viņi kļuvuši par vadītājiem, rūpējas par cilvēkiem, kolēģiem, brauc uz tirdziņiem, runā par un ap kafiju, nodrošina kafijas pauzes pasākumos. Atklāj tik daudz dažādus krāšņumus kafijas pasaulē! “Neliegšos – viegli nav. Bet lai es tagad nožēlotu? Nē! Nenožēloju gan! Mēs ar sievu to izdarījām, bet viens pats tik tālu ticis nebūtu noteikti, bez komandas neesam nekas. Darba paliek tik daudz, ka kļūst grūti kvalitatīvi pievērsties visām lietām,” secina Oskars. Viņš piebilst, ka būt uzņēmējam Latvijā nav viegli, turklāt mūsu valsts diemžēl neizceļas ar labu nodokļu politiku: “12 reizes gadā piedzīvojam sajūtu, kad liekas – viss ir labi. Tad jāmaksā nodokļi, algas, un viss ir briesmīgi. Tad mēnesi nodzīvojam un secinām, – varbūt izdzīvosim, un tad atkal nākamais mēnesis. Kā fēnikss atdzimstam un ceram, ka nākamā reize būs labāka.”

Apčubina katru kafijas pupiņu
Par kafiju Oskars var runāt daudz. Viņš atzīst, ka var vārīties kā kafijas tējkanna, jo šajā laikā apaudzis ar zināšanām, pieredzes un neveiksmes stāstiem. Pieci gadi paskrējuši kā viena diena – tas ir fakts. Kad viņš ar sievu atvēra kafijas veikalu Rēzeknē, atnāca kovids – sākās masku nēsāšana, ierobežojumi. Kad tas viss pierima, šķita, ka var uzelpot, bet sākās Ukrainas karš. “Vai tajā brīdī visiem vajadzēja kafiju? Nē! Tualetes papīru un griķus. Dzīve piespēlē interesantas lietas, bet mēs paliekam pie sava. Bija mums savs koncepta veikala redzējums – uztaisīt foršu coffee shop (kafijas veikals) Rēzeknē. To izdarījām, turklāt kopā ar “Ausmeņa kebabs” īpašnieku atvērām terasi ‘Rancāna Pogolms’ – gribējām radīt kultūrvietu, kur notiek pasākumi un cilvēki ierodas forši pavadīt laiku. Ir, kas šo iniciatīvu novērtē, bet piekrišana varēja būt lielāka. Pasākumi notiek par velti, bet ne mums, uzņēmējiem. Tas ir dārgs prieks salikt programmu, atrast vadītāju. Esam daudz strādājuši pie tā, lai šī nav vienkārši ēstuve, tādēļ gribētos, lai to novērtē. Vai cilvēki prot novērtēt arī labu kafiju? Ar jebkuru produktu ir tā, ka vieniem vajag tikai vairāk un lētāk. Esam pārliecinājušies, ka viņiem nav jāpierāda pretējais. Jā, bez šaubām, mūsu kafija ir dārgāka, jo tai ir dārgākas izejvielas un ražošanā lielu lomu spēlē roku darbs. Mēs apčubinām katru kafijas pupiņu, līdz tā nonāk pie patērētāja,” apliecina uzņēmējs.

Ir sajūta, ka tas ne velti
Ja kādreiz Oskaram kāds teiktu, ka viņš saimniekos savā bijušajā skolā, viņš neticīgi grozītu galvu. Taču tas nu ir noticis – skolas vairs nav, bet uzņēmums tās telpās darbojas. Mazo skolu slēgšana ir sāpīgs jautājums visā Latvijā, un katram par šo faktu ir savs viedoklis. Oskars ir pārliecināts, ka tā ir tālākā darbība iepriekšējam rezultātam, jo skolas slēdz ne jau tādēļ, ka klases plīst no skolnieku pārpilnības. Nav ģimeņu, nav bērnu, kas tajās mācās, tādēļ, lai cik nebūtu sāpīgi skolotājiem un visiem pārējiem, tas ir jāpieņem: “Bet mēs esam pierādījums tam, ka ēkai var atrast citu pielietojumu. Un mūsu pašu rokās ir atrast spēcīgus cilvēkus un viņiem palīdzēt, ja kāds kaut ko vēlas atvērt.”
Nesen Kalnezeru Katoļu pamatskolā bija absolventu salidojums, kurā visi gremdējās atmiņās par laikiem, kuri reiz bija. Oskars ir pārliecināts, ka tieši lauku skolām piemīt īpašs šarms un raksturs – tur visi ir savējie, jo skolā mācās radi, draugi, kaimiņi. “Tas bija zelta laiks, skaista bērnība un vēl viens no faktoriem, kādēļ nolēmām atgriezties laukos. Lai arī mūsu bērni izjūt bērnību, lai staigā netīrām, saplēstām biksēm, nebaidās iebrist zālē, lai neredz tikai lielpilsētas bruģi. Tas viss audzina raksturu un rada cilvēku. Ir tik fantastiski dzirdēt, kā mūsu bērni Katrīna Anna un Gustavs divatā kaut ko būvē smilšu kastē, brauc ar velosipēdiem un nāk palīgā uz grauzdētavu – ber kafiju un sver pupas. Citreiz abi plēšas – kurš būs kafejnīcas vadītājs, kurš vadīs grauzdētavas lietas. Bet vismaz pagaidām varu būt mierīgs, jo šķiet, ka abi ietekmes sfēras sadalījuši: dēlam – grauzdētava, meitai – kafejnīca. Tātad tas, ko darām, nav velti!” sarunas noslēgumā secina Oskars.

Ražotne skolas mājturības kabinetā. Oskara Maculeviča kafijas grauzdētava “KUUP” ir pirmā specializētā kafijas grauzdētava Latgalē, kur grauzdē īpaši atlasītu kafiju, kas tiek audzēta mazās kafijas saimniecībās un fermu kooperatīvos. “Mēs zinām, no kurienes nāk mūsu kafijas pupiņas, kur un kādos apstākļos tās augušas, kā novāktas un pēc novākšanas apstrādātas. Kafiju graudzējam mazos apjomos, lai tā vienmēr ir svaiga un aromātiska. Tas ir viens no kvalitatīvas kafijas pamatnosacījumiem,” ir pārliecināts uzņēmējs.

Lauku skolu slēgšana ir objektīva realitāte

Voldemārs Deksnis, bijušais Lendžu pagasta priekšsēdētājs: – Kalnezeru Katoļu pamatskolu pirmo reizi gribēja slēgt jau 2009.gadā, bet toreiz mums izdevās izcīnīt pastāvēšanu vēl uz pāris gadiem. Šajā jautājumā mans viedoklis ir ļoti vienkāršs – jūs redzat laukos darbavietas, kur var strādāt jauni cilvēki? Tādu nav. Ja nav, tad skolu nebūs. Skola ir sekundāra, primāra ir ekonomika un darbavietas. Diemžēl pašlaik ekonomika ir tāda, ka diezin vai tuvākajā laikā kaut kas mainīsies uz labo pusi. Jauniem cilvēkiem laukos nav ko darīt. Vai tie mūsu pieci zemnieki pagastā piepildīs skolu? Droši vien nē. Zināmā mērā var teikt, ka mēs šobrīd dzīvojam laikmeta griežos.
Viss ir vienkārši – būtu darbavietas, būtu jauni cilvēki, ģimenes, būtu bērni un skola. Manuprāt, mēs bieži vien pārspīlējam skolas nozīmi un uzskatām, ka skola ir tā iestāde, kas kaut ko uztur. Taču tā nebūt nav. Lēmums par mūsu skolas slēgšanu nebija pārsteigums nevienam, jo ar katru gadu bērnu skaits samazinājās. Varu izstāstīt, ko mēs pagastā labu izdarījām, atšķirībā no citiem. Ir kliedzošs fakts, ka skola vispirms uztaisa eiroremontu par simtiem tūkstošu eiro, un pēc gada vai diviem skolu slēdz. Mums tā nebija, mēs savā skolā milzu līdzekļus neieguldījām. Skola tika uzturēta, saremontējām, sakārtojām un ierīkojām labu sporta zāli ar piebūvēm, kas darbojas vēl šobrīd. Bet pašā skolā nekādus projektu nerealizējām, jo statistika bija nepielūdzama un bija skaidrs, kāda nākotne mūs sagaida. Ja runājam par skolām, vēl viens svarīgs fakts ir skolu pirātisms, kad no blakus pagastiem iekārdina un brauc pēc bērniem. Mums tādu iespēju nebija, jo atrodamies pašā Rēzeknes novada malā. Protams, fakts, ka skolas slēdz, ir nepatīkams, bet neizbēgams. Ja būtu ražotne, kurā strādātu 100 jauni strādnieki, viss notiktu. Bet tā nav. Pieņemsim, ka jauns cilvēks, kurš izmācījies, gatavs nākt uz laukiem un te dzīvot. Ko viņš darīs? Viņam šeit ir 200ha zemes? Nav. Un, ja nav, ko tad te darīt?
Kādreiz Lendžos satikos ar Stopiņu pagasta vadītāju. Viņš stāstīja, ka bērnudārzi – pilni, skolā – trīs, četras paralēlās klases, vidējais iedzīvotāju vecums pagastā – 32 gadi. Lūk, tā ir vieta, kur viss būs. Bet ne jau šeit. Nav tā, ka pie mums nav jaunu cilvēku, bet viņi visi strādā pilsētā un bērnus ved uz pilsētu. Pirms pāris gadiem dzirdēju aprēķinus, ka Rēzeknē mācās aptuveni tūkstotis novada bērnu, tādēļ lauki iztukšojas.
Skaties, kā gribi, bet Rēzeknes novada attīstības centrs ir Rēzeknes pilsēta. Protams, politiķi tam nepiekritīs, bet sāksim skaitīt: darbavietas mums ir pilsētā, iestādes, kultūras pasākumi, “GORs”, iepirkšanās, slimnīcas, poliklīnikas – viss ir tur. Bet kas laukos? Guļamrajons. Varbūt kādreiz, kad pasaulē kaut kas mainīsies, piedzīvosim izmaiņas, bet tas nenotiks tik ātri. Jaunie cilvēki no laukiem dodas uz pilsētu vai tālāk uz Rīgu, vai vēl sliktāk – uz ārzemēm. Tāpēc raudāt par slēgtajām mazajām skolām nevajag. Jā, tās var atcerēties, pieminēt un uzskaitīt, bet skolu slēgšana ir objektīva realitāte.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1436459807063517

Robežnieki --Latgales stipri ļaudis (19.jūlijs)

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (12.07.2024.)

Vieta, kur idejas pārtop darbos

Kādreizējās Apes arodvidusskolas teritorija, atšķirībā no daudzu slēgto skolu likteņiem, nav pamesta. Savulaik pašvaldība bija izvēles priekšā, ko darīt ar plašo skolas teritoriju un daudzajām ēkām, kas palikušas tukšas. Risinājumu rada, ēkas atvēlot uzņēmējdarbībai. Pašlaik izglītības iestādes vietā darbojas industriālais parks.

Apē mācīja arodus 87 gadus

* 1922.gadā Latvijā tika dibinātas daudzas lauksaimniecības skolas. Arī Igaunijas pierobežā, Apes miestā, tika atvērta lauksaimniecības skola.
* Skolā sākumā sagatavoja jaunos speciālistus lopkopībā un laukkopībā, vēlāk audzēkņi ieguva arī šofera, traktorista, kontrolasistenta, automehāniķa, būvstrādnieka, atslēdznieka, grāmatveža un citas specialitātes.
* Apes lauksaimniecības skolā mācījušies daudzi vietējie iedzīvotāji, kā arī daudzas zināmas personības, piemēram, rakstnieks Valentīns Pelēcis – astoņu grāmatu autors. Viņa darbos izpaužas latviešu zemnieka slavinājums, raksturotas malēniešu ļaužu īpatnības un pavīd dzirkstošs humors.
* Par direktoriem skolā strādājuši: Eduards Baķis, Jūlijs Briedis, Jānis Lūsis, Ansis Lucs, Viktors Gailums, Pēteris Mednis, Maiga Cīrule, Tālivaldis Nuķis, Ilgvars Punkstiņš, Manzers Karro, Imants Lavrovs, Ojārs Ābolkalns, Guntis Rubenis, Inārs Markus un Jānis Pops.
* Līdz ar novadu izveidi 2009.gadā Apes arodvidusskolu pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai, ēkas un zemi pārņēma pašvaldība.
* 2009.gadā skolā mācījās 60 izglītojamie.
* Kopējā skolas teritorijas platība ir 50,4 ha, zemes gabalā ir 23 dažādas būves.

Mirklis no vēstures. Fotogrāfija tapusi laikā, kad skola vēl darbojās.

Pedagogi. Pulciņš skolotāju, kuri strādāja 1975.gadā.

Pēc skolas slēgšanas devās pensijā

“No Apes arodvidusskolas direktoriem vēl šajā saulē esmu palicis vienīgi es,” teic JĀNIS POPS, kurš vadīja izglītības iestādi 13 gadus un bija šīs skolas pēdējais direktors.

Ar kādām domām atminaties darba gadus, kas aizvadīti Apes arodvidusskolā?
– Bija daudz saimniecisku darbu, ko vajadzēja steidzīgi risināt. Piemēram, pirms tam, kad sāku strādāt, skolas galvenajā ēkā nebija tualešu. Ievilkām kanalizāciju, veicām remontus, labojām ēkām jumtus. Finanšu līdzekļus prasīju gan Zemkopības, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, bieži vien iedeva tikai pusi no vajadzīgās summas. Veidojām sadarbību ar Somiju, rakstījām projektus, lai modernizētu apmācības, audzēkņi guva pieredzi Somijā, kur pavadīja prakses laiku. Pienāca brīdis, kad skolēnus vairāk virzīja uz vidusskolām, nevis arodskolām, pieņēma lēmumu par skolas slēgšanu un sadarbība pārtrūka.
Jums patika strādāt skolā?
– Jā, protams. Pedagogu kolektīvs bija lielisks, visi – vietējie. Braucām ekskursijās, rīkojām kopīgus pasākumus. Par kolektīva saliedēšanu īpaši nevajadzēja domāt, jo bijām draudzīgi, cits citam kaimiņos dzīvojām.
Vai audzēkņi centīgi mācījās un izauga par īstiem sava aroda meistariem?
– 1996.gadā, kad sāku strādāt, skolā mācījās 104 audzēkņi, turpmākajos gados viņu skaits brīžiem pārsniedza divus simtus. Pie mums mācījās lielākoties jaunieši no Alūksnes, Gulbenes un Balvu puses. Mācību laikā, protams, bija audzēkņu atbirums, bet neliels. Kvalifikācijas eksāmenus nokārtoja gandrīz visi. Tolaik, var teikt, arī ar uzvedību nebija problēmu. Prieks, ka skolā ieguva amatu prasmes, kas noderēja tālāk dzīvē.
Kā uzņēmāt lēmumu par skolas slēgšanu?
– Sāpīgi. Tolaik ar vienu lēmumu likvidēja vairākas arodskolas, piemēram, Kazdangas profesionālo vidusskolu, Apes arodvidusskolu (pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai), Daugavpils Mežciema arodskolu. Daudzi pedagogi devās pensijā, daži skolotāji pārgāja strādāt uz Apes vidusskolu un Alsviķiem. Audzēkņi, kuri vēlējās turpināt mācības, devās uz Alsviķu profesionālo skolu, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, Rankas arodvidusskolu, Cēsu 4.arodvidusskolu vai citu profesionālo izglītības iestādi. Iespējams, kāds jaunietis līdz ar skolas slēgšanu pameta mācības. Dažreiz satieku bijušos audzēkņus, parunājamies. Pirms trim gadiem Apes pilsētas svētki bija veltīti arodvidusskolai, tad gan satiku daudzus skolas absolventus. Atklāju, ka daži audzēkņi skolas laikā atraduši Apē sev, tā teikt, otro pusīti, izveidojuši ģimenes. Ar dažiem absolventiem pilsētas svētkos izrunājāmies no sirds, bija gandarījums par skolā pavadītajiem gadiem.
Kā vērtējat to, ka skolas teritorijā pašlaik darbojas uzņēmēji?
– Prieks, ka uzņēmēji darbojas un skolas teritorijā notiek rosība. Skolas galvenā ēka, kur notika mācības, arī ir iznomāta vienam no uzņēmējiem, bet pagaidām tā ir slēgta. Iespējams, viņš vēl ir biznesa ideju meklējumos. Kopmītņu ēkā arī, piemēram, nekas nenotiek, tā atrodas bēdīgā stāvoklī.
Kā pavadāt dienas, atrodoties pelnītā atpūtā?
– Esmu dzimis Jaunlaicenes pagasta Rušķos, arī tagad dzīvoju turpat, vecvecvectēva mājās, tikai adrese nedaudz mainījusies – Rušķi atrodas Apes teritorijā. Nesen man palika 80 gadi, jūtu, ka spēka palicis mazāk, tomēr ierastie lauku darbi jādara, jo apsaimniekojam 35 ha zemes. Ar traktoru pļauju zāli (14 ha platībā aug zāle, pārējā – mežs), strādāju dārzā, joprojām braucu ar automašīnu, brīvajos brīžos paskatos televīzijas pārraides un ieskatos internetā. Ar sievu esam izaudzinājuši divas meitas, viņas ar ģimenēm dzīvo Rīgā, ik pa laikam apciemo mūs.

Direktors Jānis Pops. Aptuveni 30 gadus, pirms atgriezās dzimtajā pusē, viņš studēja un strādāja Rīgā.

Ēkas pamazām iegūst jaunu dzīvi

Aptuveni pusi no skolas teritorijā esošajām ēkām pašvaldība par nelielu samaksu izīrē uzņēmējiem. Viņi ir ieguvēji, ka telpas īrē no pašvaldības, nevis no privātīpašniekiem, kas varētu būt daudz dārgāk. Savukārt ēkas, kas skolas bijušajā teritorijā netiek izmantotas, joprojām gaida uzņēmējus, kuri dāvātu tām otru dzīvi.

Noliktavā. Bijušās skolas teritorijā vairākās telpās darbojas Nauris Teters (attēlā), kurš izveidojis SIA “TTR Company” un nodarbojas ar metālapstrādi. “Esmu Apes arodvidusskolas absolvents. Arodskola bija perfekta izglītības ieguves iespēja jauniešiem pēc pamatskolas beigšanas. Mācījos vislabāko arodu – zemkopis. Pēc arodskolas absolvēšanas turpināju mācības augstskolā un 2013.gadā reģistrēju uzņēmumu. Pašlaik SIA nodrošina ar darbu deviņus vietējos iedzīvotājus, ir arī darbinieki no Alūksnes. Doma par uzņēmējdarbību sakrita ar laiku, kad atvērās robežas, puiši aizbrauca uz ārzemēm peļņā, skolas likvidējās... Bijušajā arodskolas teritorijā bija brīvas telpas, bet man savukārt bija biznesa ideja. Privātpersonas toreiz piedāvāja telpas īrēt par 300 latiem mēnesī, bet pašvaldība – par 15 latiem mēnesī. Ja tādas iespējas nebūtu, tad varbūt mēs šeit nerunātu,” saka uzņēmējs.

Paraugs. Pēc šī parauga top darbi Mūkusalas promenādei. “Ražojam darbus sadarbībā ar citiem uzņēmumiem. Paši tos uzstādām, lai esam pārliecināti, ka soli vai citi objekti labi kalpos vismaz 10 gadus. Pieņemam pasūtījumus, piemēram, gatavojam puķu kastes. Apē uzsākt uzņēmējdarbību un strādāt var ikviens. Rīgā daudzi dzīvo piespiedu kārtā, jo tur mistiski izveidojušās darba iespējas,” pārliecināts uzņēmējs. Kopā ar citu uzņēmumu viņi izgatavo norādes, parku solus, atkritumu urnas. “Bērnudārzam, piemēram, izveidojām lieliskus vārtus, Alūksnes parkā ir mūsu ražotie soli. Pamazām strādājam, rakstām projektus, piesaistām spožus prātus un attīstām uzņēmumu,” stāsta Nauris, piebilstot, ka arī brālis skolas bijušajā teritorijā izveidojis savu uzņēmumu. Metālapstrādes uzņēmumā darbojas elektroniskā darba uzskaite, kas domāta darbiniekiem, lai mēneša beigās nerastos jautājums, kāpēc ir mazāka alga. “Darbinieki darba laikā mēdz aiziet, piemēram, līdz aptiekai vai aizbraukt makšķerēt līdakas, un mēneša laikā tās nenostrādātās darba stundas summējas. Pēdējos gados cenšamies ievērot principu – darbs sākas pulksten 8, beidzas pulksten 17, bet vakari un brīvdienas ir veltīti ģimenei. Ja kādreiz strādājam virsstundas, tad maksāju dubultā. Mans pamatuzdevums ir sagādāt darbu, labus darba apstākļus un normālu algu. Kopumā esmu apmierināts ar savu izvēli un darbošanos, ” teic N.Teters, piebilstot, ka no dzimtās puses projām braukt neplāno. Te, Apē, ir uz 10 gadiem noslēgts telpu īres līgums un te ir viņa ģimene.

Uzbūvē braucamo. Viens no metālapstrādes uzņēmuma darbiniekiem ir guvis panākumus konkursā un realizējis ideju, uzbūvējot nemotorizētu braucamo. “Viņš piedalīsies nopietnā pasākumā. Braucamo samontēja, strādājot vakaros,” ar lepnumu stāsta uzņēmuma vadītājs N.Teters. Metālapstrādē, kā viņš skaidro, svarīgākais darbs ir precīzs rasējums.

Ražo jumta lates. SIA “Rismus VK” bijušajā skolas teritorijā darbojas aptuveni 15 gadus. “Šo gadu gaitā esam attīstījušies, pārsvarā ražojam jumta lates, ko sūtām uz Angliju. Kokapstrādes cehā ir nodarbināti vairāk nekā 40 darbinieki, darbs notiek divās maiņās,” stāsta uzņēmuma vadītājs Ingus Ēvele. Runājot par kokmateriālu, uzņēmējs atzīst, ka aptuveni 70 procentus iegādājas no Latvijas valsts mežiem, 30 procentus – no privātajiem mežu īpašniekiem.

Mākslinieks. Rinalds Dundurs pats sevi dēvē par brīvmākslinieku. “Ko gatavoju no koka? Visu, ko nevar nopirkt veikalā,” viņš saka. Meistars koka darbnīcā strādā viens, jo, kā pats atklāj, ar palīgiem mēdz būt dažādi. Taujājot, kāpēc uzņēmumam dots Mura vārds, saņemam atbildi: “Tas ir smags variants. Agrāk man bija firma Siguldā, kur ražoja virtuves mēbeles. Uzcēlu māju, un tā nodega kopā ar kaķi Muri.” Brīvmākslinieks atzīst, ka interesenti, īpaši ārzemēs, labprāt izvēlas iegādāties virtuves dēlīšus (gaļas un servējamos) ar latvju rakstiem, kas atšķiras no citu amatnieku līdzīgiem piedāvājumiem. Tie tiek apstrādāti ar bišu vasku, uz dēlīšiem meistars gravē latviešu tautas spēka zīmes un ornamentus. Dēlīši tiek arī dedzināti un tāpēc ir melnā krāsā, kas ir visai neierasti virtuves priekšmetiem. “Man viss tradicionālais šķiet garlaicīgs, tāpēc strādāju pēc savas metodes,” atzīst meistars.

Viņu vecāki strādāja skolā. Mākslinieciski iekārtotā terase liecina, ka ēkā darbojas cilvēks ar 'zelta rokām', kas prot piešķirt koka lietām otru dzīvi. Un, kā liecina redzētais, Rinalds prot arī cept rudzu maizi, audzēt un kopt puķes, tomātus. Runājot par skolām, kurās apguvis koka darbu prasmes, viņš uzreiz min Apes arodvidusskolu, kur savulaik strādājusi viņa mamma. “Viņa bija stingrā 'komendante',” piebilst Liene Ābolkalne. Arī viņas abi vecāki strādāja minētajā izglītības iestādē. Mākslinieks kādu laiku padzīvojis Vācijā un devies mājup, jo, kā saka, vecāki jaunāki nepaliek.

Zivis meitenēm. Namdaris būvē un restaurē vecas koka ēkas, veido mēbeles, rotaļlietas un dažādas sadzīvē noderīgas lietas, gatavo galda un virtuves dekorus. Rinalda koka darbnīcā “Muris” top galdi, krēsli, ķeblīši, skapīši un dekoratīvi priekšmeti, piemēram, fotorāmīši, dzīvnieku koka figūriņas. Uzmanību piesaista no koka darināti kaktusi, kuriem adatu vietā ir naglas. Līdzīgi veidotas arī zivis. “Tās tapušas ar domu, lai meitenēm ir, kur pakarināt auskarus. Var arī atslēgas uzkarināt,” skaidro Rinalds. Viņam padodas arī būvniecība, jumtu likšana, pat vienam no eksprezidentiem ir būvējis māju. Darba dēļ Rinalds bieži brauc uz Igauniju un Lietuvu, kur idejas pārtop darbos, piemēram, restaurējot koka priekšmetus.

Plāno attīstīt industriālo parku

Apes apvienības pārvaldes vadītāja LIENE ĀBOLKALNE pārliecināta, ka bijušās skolas teritoriju, kas aizņem 50,4 ha zemes platības, ir jāturpina attīstīt.

“Industriālajā parkā strādā vietējie uzņēmēji, viņi dod darbu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem. Pašlaik tur cilvēki nodarbojas ar kokapstrādi, metālapstrādi, galdniecību, ir zemes platības, ko iznomājam lauksaimniekiem. Uzņēmēji ir noslēguši līgumus par telpu un zemes nomu uz 10, pat 30 gadiem. Iespēju robežās ejam pretī viņiem, nomas un īres maksas ir nelielas. Ir uzņēmēji, kuri ieguvuši apbūves tiesības, būvē un labiekārto darba vidi. Atbalstām uzņēmējus, taču nevaram viņus pasargāt no dažādām varas un stratēģijas maiņām, kur bieži vien trūkst kopsakarības,” teic L.Ābolkalne. Taujāta, kā mainījās dzīve Apē pēc arodvidusskolas slēgšanas, viņa smej: “Apē puišu palika mazāk.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/watch?v=1952566731828561

Robežnieki. Latgales stiprie ļaudis (2.07.2024)

Vairāk rakstu...

4 lapa no 22