Rakstos

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (03.11.2023.)

Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Varakļāni. Ģerboņa vairoga galvā uz melna fona attēlota ejoša zelta lapsa, kas simbolizē apkārtnes mežu bagātības. Vairoga apakšā ir zelta joslas ar melnām starpjoslām. Zelta joslas simbolizē pilsētai svarīgos ceļus no Krustpils, Madonas un Rēzeknes, kas krustojas Varakļānos.

Jaunā Varakļānu pilsētas devīze ir: “Gaišiem būt un varēt!” Kā sabiedrībai izdodas būt saliedētai gan svētkos, gan skumjos brīžos? Vai par valstisko apziņu liecina arī divi pieminekļi holokaustā nogalinātajiem? Cik aktuāli atgādināt par šīm drūmajām vēstures lappusēm ir laikā, kad Eiropā plosās karš? Rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem centāmies, viesojoties vienā no Balvu pilsētmāsām – Varakļānos, kas šogad arī svinēja savu 95 gadu jubileju.

Ebreju kopiena Varakļānos

Ziņas par ebreju iedzīvotāju esamību Varakļānu vidē atrodamas, jau sākot ar 1772. gadu. 1847.gadā miestā bija 250 ebreju iedzīvotāju, bet 1897. gadā – 1365 jeb 75% no visiem Varakļānu miesta iedzīvotājiem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Varakļānos ieradās daudz ebreju bēgļu, jo viņus izraidīja no vietām, kas atradās tuvu frontes līnijai. Bēgļus Varakļānos uzņēma ebreju sabiedriskās organizācijas. Beidzoties karam, daudzi gados jaunāki ebreji atstāja Varakļānus un devās uz lielākām pilsētām un uz ASV. Latvijas neatkarības gados sāka darboties ebreju bērnudārzs un pamatskola. Ebreju pamatskola bija liela divstāvu ēka uz Viļānu ceļa, kas nodega pēc Otrā pasaules kara. Ebreju skolā mācības notika jidiša (IDISH) valodā, ebreju skolēni mācījās arī senebreju valodu un Bībeli. Visi ebreji prata latviešu valodu un runāja ar īpašu akcentu. Savā starpā viņi sarunājās tikai savā – ar īpašu akcentu izmainītā vācu valodā. Ebrejiem bija arī savs dramatiskais pulciņš un orķestris. Varakļānos darbojās ebreju kultūras līga, cionistu organizācija, ebreju biedrība “Makabi”. Starp ebrejiem bija arī komunisti un sociālisti. Vairāki ebreji bija pilsētas valdes locekļi.
Varakļānu ebreji nodarbojās galvenokārt ar sīktirdzniecību un amatniecību. Vairāki ebreju tirgotāji sīkākās rūpniecības preces izvadāja zirgu pajūgos pa sādžām. Katram ebreju tirgotājam bija savs tirdzniecības maršruts, kur viņš bija gaidīts viesis ne tikai ar precēm, bet arī ar jaunākajām ziņām. Lielākā daļa ebreju dzīvoja savās privātmājās un apstrādāja nelielus zemes gabalus. Starp ebrejiem un latviešiem nebija nekādu strīdu un ķildu. Varakļānos darbojās trīs sinagogas, kur rabīna pienākumus pildīja Jakovs Hakohens Grodskis.
1935.gadā no 1661 pilsētas iedzīvotāja ebreji bijuši 952 (58%). Varakļānos bija visaugstākais ebreju tautības iedzīvotāju īpatsvars tā laika Latvijā. 1940.gadā, nodibinoties padomju varai, nacionalizēja arī ebreju īpašumus un slēdza viņu sabiedriskās organizācijas. Sākoties Otrajam pasaules karam, vairāki simti ebreju paguva aizbraukt uz Krievijas vidieni, bet daļu iesauca Sarkanajā armijā. 1941.gada vasarā, kad Varakļānos ienāca vācu karaspēks, ebrejus iesaistīja spaidu darbos, uz apģērbiem liekot sešstūrainu zvaigzni. Drīz vien vācieši visus pilsētas ebrejus sapulcināja pie tirgus laukuma esošās krogus mājas iežogotajā pagalmā un 4.augusta pēcpusdienā aizdzina uz ebreju kapiem, kur viņus nošāva. Pavisam nošāva 540 ebrejus, zīdaiņus un sirmgalvjus ieskaitot. Lai glābtu ebrejus no nošaušanas, vairāki latvieši apprecējās ar ebreju meitenēm, kuras pārgāja kristietībā un laulību ceremonija notika katoļu baznīcā. Kad 1944.gada 2.augustā Varakļānus ieņēma Sarkanā armija, ebreju tur vairs nebija. Taču ebreji pamazām sāka atgriezties no Krievijas. Holokausta upuru piemiņai Varakļānos pie ebreju kapsētas ir uzcelts piemineklis, un katru gadu 4.augustā pie tā notiek piemiņas saieti un dievkalpojumi.

Vēsture vieno un māca

Viesojoties Varakļānos, iegriezāmies vietējā novada muzejā, kas kopš 1997.gada par savu mājvietu sauc skaisto Varakļānu muižas pili ar senu vēsturi. Sarunā ar muzeja direktori TERESI KORSAKU, kura to vada kopš 2000.gada, uzzinājām, ka vietējie iedzīvotāji ne vien lepojas ar saviem senčiem, bet neaizmirst arī 1941.gada 4.augusta asiņainos notikumus, kad vācu karaspēks nošāva 540 ebrejus, zīdaiņus un sirmgalvjus ieskaitot.

Kāda ir sajūta, strādājot senā muižas pils ēkā? Vai ir gadījies sastapt arī kādu spoku?
– Kopš 2000.gada aptuveni trīs gadus muzejā strādāju viena – biju gan vadītāja, gan gids, gan apkopēja un kurinātāja. Man šis darbs ļoti patika. Pēc profesijas būdama māksliniece- noformētāja, uzreiz sāku izgatavot dažādus stendus, veidot kolekcijas un izstādes. Būt vienai lielā, senā pilī bail nebija, taču piedzīvots ir daudz kas. Sākotnēji otrais stāvs nebija apdzīvots, tā vienā galā atradās tikai dzīvoklis. Taču neapdzīvotajā austrumu spārnā nereti dzirdēju dažādas neparastas skaņas. Vienreiz, sēžot lejā, otrā stāva neapdzīvotajā pusē izdzirdēju skaļu būkšķi, it kā būtu nokritis kaut kas smags. Bail nebija, gāju paskatīties, kas noticis. Taču neko neatradu. Kad muzejs sāka vairāk attīstīties un paplašinājām otrā stāva telpas, arī tad austrumu spārnā nereti saklausījām aizdomīgas skaņas. Reizēm, ejot pa muižas pils telpām, pārņēma sajūta, ka kāds seko, radot nepārvaramu vēlēšanos atskatīties. Tas bija dīvaini. Ar šo ēku saistītas dažādas leģendas un nostāsti. Ilgu laiku te atradās skola, vēlāk internāts. Vienā no naktīm kāda internāta meitene, pamodusies no tādas kā švīkstoņas, ieraudzījusi istabā ienākam gaišu meitenes tēlu, kas piegājis pie loga un pa to izlecis. Ar šo muižu saistīta leģenda par skaisto grāfa meitu Jadvigu, kura neprātīgi iemīlējusi grāfa Borha kučieri ar iesauku Lielais zābaks, kurš valkājis lielus, apkaltus zābakus. Šīs nelaimīgās mīlestības rezultātā Jadviga gājusi bojā. Ejot atbrīvot istabā ieslodzīto mīļoto, bojā gāja arī Lielais zābaks, jo grāfs, uzzinājis, ka kučieris jau uzkāpis līdz meitas istabai, licis savam dzīvajam zobenam nogalināt kalpu. Zobens to izdarījis, un kučieris pie savas mīļotās kājām saļimis beigts. Savukārt grāfa meita darīja sev galu, izlecot pa logu. Jadviga apglabāta Varakļānu parkā, un viņas kapam uzvelts liels akmens, ko esam iesaukuši par mīlestības akmeni. Tas varakļāniešiem kļuvis par tādu kā kulta vietu, kur jaunlaulātie noliek ziedus mīlestībai par godu. Bet nemirstīgais Jadvigas tēls joprojām sastopams gan pilī, gan parkā.
Strādājot tik vecā ēkā, droši vien regulāri rodas vajadzība pēc dažādiem remontdarbiem. Kā tiekat galā?
– Telpās ir veikts tikai kosmētiskais remonts, jo remontēt pēc sava prāta to nemaz nedrīkstam. 1997.gadā uz pirmā stāva sienām tika atklāti unikāli 18.gadsimta sienu gleznojumi. 2003.gadā tādus atklāja arī uz otrā stāva sienām. Lēnām tos restaurējam. Pils ir ļoti bagāta ar dažādiem pārsteigumiem, jo nav saglabājušies ne pils plāni, ne fotogrāfijas, ne zīmējumi. 2013.gadā atradām Borhu dzimtas arhīvus, kas atrodas Ļvivā, Ukrainā. Dodoties pētnieciskā ekspedīcijā, no šī arhīva atvedām daudz ieskenētu un nofotografētu materiālu. Šobrīd šis arhīvs jau ir digitalizēts. Diemžēl kara dēļ pagaidām šī saite nedarbojas.
Ko apmeklētāji var apskatīt, ciemojoties muzejā?
– Jaunu, modernizētu pastāvīgo ekspozīciju “Senās godības atspulgs laikmetu griežos” par grāfu Borhu dzimtu, īpaši par 18.gadsimta ievērojamo personību grāfu Mihaelu Borhu. Ekspozīcija turpinās ar Varakļānu miesta, kas kopš 1928.gada kļuva par pilsētu, vēsturi. Viena siena šajā ekspozīcijā veltīta Varakļānu ebreju kopienai. Šajā ekspozīcijā, ko var apskatīt, izmantojot skārienjūtīgos ekrānus, ieguldīts milzīgs daudzums informācijas.
Vēsture parasti ir viens no vietējo iedzīvotāju vienojošiem faktoriem. Cik aktīvi varakļānieši interesējas par savas pilsētas vēsturi?
– Pilsētnieki visbiežāk pie mums iegriežas Leģendu naktī un Muzeju naktī, jo tā ir iespēja redzēt daudz vairāk nekā ikdienā. Ja Muzeju naktī apskatei pieejams muzeja krājums, tad Leģendu naktī var apskatīt telpas, ko ikdienā apmeklētājiem nerādām. Šogad Leģendu naktī svinēsim vēl vienu jubileju, jo jūnijā grāfam Borham būtu apritējuši 270 gadi. Šo nakti veltīsim atklājumiem, jo pilī ir telpas, kas vēl nav apdzīvotas. Tie ir bēniņi un dažas telpas austrumu spārnā. Daudzi nav redzējuši arī pagrabus. Savukārt restauratore pastāstīs par atklājumiem sienu gleznojumu restaurācijas laikā. Būs arī neliels koncerts un pavakarēšana itāļu stilā, jo Borhu dzimtas saknes meklējamas Itālijā, arī pils arhitekts bija itālis.
Viena no drūmākajām Varakļānu vēstures lappusēm ir holokausts Otrā pasaules kara laikā…
– Jā. Viena ekspozīcijas daļa veltīta ebreju kopienas dzīvei Varakļānos. Tur atrodama informācija ne tikai par holokaustu, bet arī par ebreju ikdienas dzīvi, notikumiem, par viņu kultūru un cilvēkiem. Šīs ekspozīcijas daļas tapšanā mūs atbalstīja ebreju kopiena. Par to esam pateicīgi ebreju tautības cilvēkiem, bijušajiem Varakļānu iedzīvotājiem, kuri dzīvo Izraēlā.
Cik svarīgi šobrīd atgādināt par holokausta notikumiem tieši tagad, kad Eiropā un nu jau arī Izraēlā plosās karš?
– Varakļānos holokausts bijis tik smags, ka šeit to atceras visu laiku. Mēs vairs negribētu piedzīvot tādus briesmu darbus. 1941.gadā vācu karspēks, ienākot pilsētā, iznīcinājis vairāk nekā 140 ebreju ģimenes. Tie bija sirmgalvji, mātes ar bērniem, vecmāmuļas, jo spēcīgākie vīrieši karoja. Daži bija izbraukuši. Cieta tie, kuri šeit palika. 1944.gadā atkāpjoties, vācieši nodedzināja vairāk nekā 70% pilsētas, kas sastāvēja no ebreju mājām. Vēstures avotos lasām, ka Varakļānos bija 114 veikali un visi pārsvarā piederēja ebrejiem.
Varbūt sadarbojaties arī ar Balvu Novada muzeju?
– Pazīstu direktori Ivetu Supi. Bijām pirmās, kas Jēkabpilī apguva muzeja darbības pamatus. Tagad satiekamies tikai sapulcēs. Kovids izšķīris arī muzeja darbiniekus, jo tagad viss biežāk notiek attālināti. Pirms kāda laika ciemojāmies brīnišķīgi noorganizētajā muižnieku turnīrā Balvos. Tas bija ļoti labi organizēts, sirsnīgs pasākums.
Izklausās, ka muzeja darbiniekiem ir interesants darbs...
– Jā. Esam izstrādājuši kāzu programmu “Ceļš uz titulu”, kad jaunajiem pāriem pēc dažādu uzdevumu paveikšanas piešķiram grāfu titulus. Jokojam, ka pasaulē jau ir izklīduši tik daudzi grāfi. Sniedzam arī gida pakalpojumus, tērpušies 18.gadsimta muižnieku tērpos. Ļoti pieprasīta, sevišķi rudeņos un pavasaros, ir programma skolēniem “Ciemos pie grāfa Borha Varakļānos”. Izrādām bērniem pili un izstāstām par unikālajiem sienu gleznojumiem, ejam pagrabā meklēt ieročus un arī atrodam tur loku un bultas, ar ko ļaujam pašaut. Kopā izpētām parka arhitektūru. Rīkojam arī atrakciju “Upes pārvarēšana”, kas satīta ar vienu no pils leģendām. Ar skrejriteņiem dodamies apskatīt grāfa Borha celtnes pilsētas centrā, arī svētā Viktora kapelu, kur atdusas grāfu Borhu piederīgie. Skolēnu programmas ir vairākas. Piemēram, “Princeses smaids”, kas domāta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Meitenes ieģērbjam princešu kleitās, izgatavojam kroņus, zēniem līmējam ūsas. Izvadājam bērnus pa pili, stāstot teikas, un iesaistām rotaļā “Grāfs brauc uz Rīgu”. Bērniem ļoti patīk. Vasarās pie mums iegriežas tūristu grupas un ģimenes ar bērniem, notiek korporatīvie pasākumi. Rīkojam izklaides pasākumu “Šaušana ar loku”. Kaut kā taču jāpiesaista apmeklētāji.

Kā Bellas Kill ģimene meklēja iespējas emigrēt (ebreju atmiņas no muzeja arhīviem)

“1988.gadā Bella kopā ar skolotāju grupu devās uz Poliju. Tur kāds no Polijas kolēģiem uzsāka sarunu par viņas dzīvi Padomju Savienībā. Pēc tam uzprasīja: “Ko tu dari Padomju Savienībā? Kāpēc neaizbrauc? Tu taču esi ebrejiete. Tev noteikti ir radinieki Izraēlā vai Amerikā, viņi var palīdzēt aizbraukt.” Aizbraukt. Ar šo domu Bella atgriezās no Polijas. Mēs sākām domāt, atcerēties, kas mums dzīvo ārzemēs. Izraēlā neviena nav, bet Amerikā?
Bērnībā gandrīz katru vasaru meitenes uz mēnesi vai diviem brauca ciemos pie manas mātes Varakļānos. Peldējās, vizinājās ar velosipēdiem, ravēja dārzu. Savukārt Bellai patika pētīt fotogrāfijas ģimenes albumos. Bella iztaujāja vecmāmiņu par cilvēkiem, kuri tajās redzami, iegaumēja viņu vārdus un sejas. Viņa atcerējās, ka bija tur arī tantes Šprincas Viļenskas foto, kura visus mīlēja un sūtīja skaistas dāvanas no Amerikas. Es arī viņu atcerējos, jo arī pēc kara līdz 1950.gadam no viņas reizēm pienāca paciņas un vēstules. Mēs par viņu vienmēr runājām ar lielu pateicību. Taču pēdējo vēstuli no viņas bijām saņēmuši gandrīz pirms 40 gadiem. Vai viņa vēl dzīva? Ja ir dzīva, vai mūs vēl atceras? Vēstules no Šprincas māte bija saglabājusi, bet uz tām bija adrese. Bella viņai uzrakstīja, pastāstīja, kas mēs esam, un palūdza atsaukties. Ielika tajā divas fotogrāfijas un aizsūtīja uz veco adresi Memfisā Tenesijas štatā, ASV. Sākām gaidīt. Atzīšos, bez īpašām cerībām.”
P.S. Taču pēc pusgada vēstule tomēr pienāca, lai gan Šprinca jau bija mirusi, atrakstīja viņas meita Zelda. Viņa atsūtīja nepieciešamos dokumentus, kas varētu noderēt Bellas un viņas ģimenes izceļošanai uz ASV. Tomēr sākumā ģimene nolēma izceļot uz Izraēlu.

Esam dzīvojuši ilūzijās par mieru

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks, grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors KASPARS STRODS uzskata, – šobrīd daudzās pasaules valstīs notiekošais apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tādēļ ir būtiski atgādināt, pie kā tas noveda Otrā pasaules kara laikā.

Kad Jums radās interese par vēsturi?
– Jau pusaudža gados. Ciemojoties pie vecvecākiem “Lielstrodos”, lasīju Ērika Jēkabsona, Ulda Neiburga un citu vēsturnieku rakstus laikrakstā “Lauku Avīze”. Neatņemama brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļa bija grāmatu lasīšana. Vieni no biežāk lasītākajiem bija izdevniecības “Liesma” padomju laikos izdotie darbi par vēsturi un ģeogrāfiju. Jau pirmajos vidusskolas gados sapratu, ka turpmāko profesionālo karjeru vēlos saistīt ar vēsturi vai ģeogrāfiju.
Esat grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors. Kāpēc pievērsāties tieši šai tēmai?
– Ebreju vēsture manā redzeslokā nonāca bakalaura studiju laikā, kad vajadzēja izvēlēties diplomdarba tēmu. Jau bērnībā biju dzirdējis, ka pirms Otrā pasaules kara lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, respektīvi, 1935.gadā Varakļānos viņu bija vairāk nekā 900 cilvēku. Sapratu, ka šī tēma Varakļānos joprojām nav pietiekami izpētīta. Interesi vēl vairāk pastiprināja vēlme uzzināt, ko un kā vietējie iedzīvotāji atceras par ebrejiem.
Ar kādām grūtībām saskārāties, rakstot šo grāmatu?
– Grūtākais bija uzrakstīt pašu grāmatu, jo pētījuma beigās izrādījās, ka iegūts diezgan plašs materiālu klāsts. Manuprāt, visvērtīgākās bija vietējo iedzīvotāju intervijas. Tieši viņu stāsti ir šīs grāmatas pamatā. Protams, arī muzeju un Latvijas Nacionālā arhīva materiāli būtiski papildināja grāmatas saturu.
Kādas emocijas, meklējot materiālus grāmatai, Jūsos raisīja dzirdētie stāsti?
– Šobrīd emocijas jau labu laiku kā nosēdušās. Stāsti bija dažādi. Gan interesantas un reizēm pat komiskas ikdienas dzīves situācijas, gan traģiski stāsti par ebreju iznīcināšanu nacistu īstenotā holokausta laikā. Nereti dzirdētais radīja izbrīnu, sajūsmu, arī cieņu pret saviem respondentiem. Lielākā daļa interviju notika manu bakalaura studiju laikā, kad vēl tikai uzsāku šī temata izpēti. Vēlāk uz to skatījos jau nedaudz citādāk, iespējams, ar lielāku distancētību, kas pētniekam ir svarīgi.
Kurš no šiem stāstiem aizkustināja visvairāk?
– Grūti izcelt kādu konkrētu stāstu, jo katrs no tiem bija vērtīgs un savā ziņā unikāls. Ikviens no respondentiem atklāja kādu interesantu dzīves epizodi, kas būtiski papildināja Varakļānu ebreju vēsturi. Piemēram, stāsti par vietējo latviešu/latgaliešu izpratni par ebreju kultūru, reliģiju un dažādām sadzīviskām epizodēm. Iespējams, visgrūtāk bija klausīties epizodes, kuras skāra vietējās ebreju kopienas iznīcināšanu un vietējo iedzīvotāju bezspēcību.
Kā, būdams vēsturnieks, vērtējat šī brīža notikumus Ukrainā un tagad arī Izraēlā?
– Domāju, ka karš Ukrainā pārsteidza daudzus, pat lielākos skeptiķus un tos, kuri cerēja uz šī brīža Krievijas režīma iespējamo “eiropeizāciju”. Tomēr notiekošais šokēja ar savu nežēlību un jebkādas cilvēcības zudumu. Izraēlas gadījums bija šoks. Acīmredzot arī pašai Izraēlai. Diemžēl šobrīd notiekošais daudzās pasaules valstīs apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tas zināmā mērā saistāms ar Otro pasaules karu. Tomēr holokausts pēc sava mēroga un nežēlības bija kaut kas neaptverams. Lai gan šobrīd notiekošais rada bažas, nedomāju ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Katrā gadījumā mums kā sabiedrībai jābūt modriem, jo ebreji ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kas pelnījusi tādu pašu cieņu kā ikviena cita. To nedrīkst aizmirst.
Kāpēc cilvēce neko nav mācījusies no savām kļūdām?
– Nedomāju, ka nav mācījusies. Jā, mēs gribam un savā ziņā ir iespējams vilkt vēsturiskās paralēles ar šobrīd notiekošo, bet tomēr tas nav tieši tas pats. Šobrīd notiekošais apliecina, ka esam dzīvojuši zināmās ilūzijās par mieru un to, ka “ļaunuma impērija” pie pašreizējās politiskās vadības spēj mainīties. Tas varbūt vairāk attiecas tieši uz Rietumvalstīm. Arī Krievijas iebrukums Ukrainā apliecināja, ka pagātnes traumas joprojām ir dzīvas, ka spējam mobilizēties un solidarizēties ar ukraiņiem. Bažas vairāk raisa tas, vai Rietumos nenotiks atslābums, jo šobrīd var manīt zināmas pazīmes, ka sabiedrība sāk nogurt no kara. Grūti pateikt, kas notiks tālāk, jo futūrisms nav vēsturnieka niša.
Cik svarīgi ir atgādināt par traģiskajiem notikumiem Varakļānos tieši tagad, kad Eiropā plosās karš?
– Domāju, ka šobrīd uz manā grāmatā aprakstīto var skatīties no citas perspektīvas. Tieši mazās apdzīvotās vietas bija tās, kurās ebrejus nogalināja neilgi pēc nacistu ienākšanas ne tikai Latvijas, bet arī citu Austrumeiropas valstu teritorijās. Tas vēlreiz atgādina, ka tā nav tāla pagātne, ja nepievērsīsim uzmanību, šādi notikumi var atkārtoties arī mūsdienās. Manuprāt, stāstīt Varakļānu, Preiļu, Kārsavas un citu mazpilsētu ebreju stāstus ir tikpat būtiski kā lielo – Rīgas, Daugavpils, Liepājas un citu – ebreju kopienu stāstus. Tas uz daudzām ikdienišķām lietām liek paskatīties no citas perspektīvas, pārvērtējot līdz šim zināmo.
Vai plānojat rakstīt vēl kādu grāmatu un par ko tā būs?
– Šobrīd kopā ar vēsturnieku Agri Dzeni un domubiedriem no biedrības “Hronologeja” darbojamies pie lubānieša Aleksandra Kalniņa dienasgrāmatu izpētes. Tā ir ļoti apjomīga vēstures liecība, kurā autors apraksta savu dzīves pieredzi no 1944. gada vasaras līdz pat 1960. gadam. Ceram, ka turpmākā projekta atbalsta gadījumā to nākamgad varētu izdot arī grāmatas formātā. Strādāju arī pie promocijas darba, kas veltīts bandu darbībai Latvijā pagājušā gadsimta 20.gados.
Kādu vietu Jūsu sirdī ieņem Varakļāni?
– Tā ir mana dzimtā vieta, kur pavadīti vairāk nekā divdesmit dzīves gadi. Reizēm pat grūti konkrēti atbildēt, kas to padara par tik interesantu, bet tā noteikti ir vieta, kurā ik pa laikam vēlos atgriezties.

Meklē labākos risinājumus, saglabājot pozitīvismu

Māris Justs, Varakļānu novada domes priekšsēdētājs: – Varakļānu devīze ir: “Gaišiem būt un varēt!” Tas nozīmē, ka, neskatoties uz jebkādām grūtībām, cenšamies meklēt izeju un vislabākos risinājumus, saglabājot pozitīvismu. Uzskatu, ka mums tas izdodas. Sagaidot 95.jubileju, Varakļāniem ir daudz, ar ko lepoties. Tostarp pavisam nesen Varakļānu novads ieguva pirmo vietu par sasniegumiem satiksmes drošības nodrošināšanā Ceļu satiksmes drošības padomes organizētajā konkursā “Ceļu satiksmes drošības pašvaldību novērtēšanas indekss 2022”. Daudzējādā ziņā šis apbalvojums iegūts, pēdējos gados veicot infrastruktūras un ceļu seguma uzlabojumus. Pozitīva attieksme dzīvē mazina arī negadījumu skaitu.
Varakļānu iedzīvotāji ir ļoti saliedēti, cenšamies uzturēt kopības garu gan svētkos, gan ikdienā. Mūsu novads un arī pilsēta ir latviska, jo 93% iedzīvotāju pēc tautības ir latvieši. Tas arī zināmā mērā veicina saliedētību. Taču nereti iedzīvotājus saliedē tieši grūtības un izaicinājumi. Viens no šādiem izaicinājumiem bija saistīts ar neseno administratīvi teritoriālo reformu. Iespējams, no malas viss izskatījās kā iedzīvotāju sanaidošana, bet efekts izrādījās gluži pretējs –varakļānieši kļuva vēl saliedētāki, saskatot kopīgus mērķus un dzīves virzienus. Iedzīvotāju vienotība nereti vislabāk jūtama svētku reizēs, sevišķi novembrī, kad svinam Lāčplēša dienu un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Katru gadu 18.novembrī Varakļānu Kultūras centrā norisinās tradicionālais svinīgais pasākums. Tajā ar Pateicības un Atzinības rakstiem apbalvojam iedzīvotājus, kuri iepriekšējā gada laikā kaut kā izcēlušies Latvijas vai vietējā mērogā, vai arī bijuši pozitīvi, atbildīgi darbinieki. Tāpat 11.novembrī dodamies tradicionālajā Lāčplēša dienas Lāpu gājienā, kā arī piedalāmies svinīgajā piemiņas pasākumā Varakļānu kapos pie Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem karavīriem veltītā arhitektūras kompleksa “…baltais gulbis dodas debesīs”. Protams, arī skolās notiek dažādi patriotiski pasākumi. Tāpat arī 4.maijā, Baltā galdauta svētkos, izjūtam šo kopības garu. Kopības sajūtu veicina arī ikgadējie novada svētki un tradicionālais velobrauciens.
Otrā pasaules kara laikā Varakļāni piedzīvojuši nežēlīgu holokaustu, kad tika iznīcināta vietējā ebreju kopiena. Ir īpaši aktuāli par šīm vēstures drūmajām lappusēm atgādināt laikā, kad mūsu kaimiņvalstī Ukrainā plosās karš. Jebkurš karš ir iznīcība, kas normālam saprātam nav izskaidrojama. Tas, kas noticis ar ebreju tautu Otrā pasaules kara laikā, arī nedaudz pirms un pēc tā, ir vēsture un par to ir jārunā. Jo labāk to apzināmies, jo vairāk mēģinām to nepieļaut nākotnē. Lai gan 93% Varakļānu iedzīvotāju ir latvieši, te dzīvo dažādu tautību cilvēki – gan krievi, gan ukraiņi, kas šeit ieceļojuši vēl pirms kara, un citi. Katrā ziņā visi dzīvojam saticīgi. Mēs Varakļānos nedalām iedzīvotājus pēc tautības. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Varakļānu novadā vēl nebija bēgļu, bet jau aprīļa sākumā tie ieradās diezgan lielā skaitā, ņemot vērā novada nelielo kapacitāti. Lai gan šie cilvēki Varakļānos jau nedaudz iedzīvojušies, viņi visi cer atgriezties dzimtenē. Bēgļi ir integrējušies mūsu dzīvē – strādā Varakļānu uzņēmumos, bērni mācās mūsu skolā vai attālināti. Vairums Varakļānu iedzīvotāju šo karu uztver kā netaisnīgu Krievijas iebrukumu Ukrainā, un šie notikumi sabiedrību ir vēl vairāk saliedējuši, jo radīja bažas par mūsu pašu nākotni, liekot pārdomāt, kā dzīvot, lai nepieļautu šādu scenāriju arī mūsu valstī.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

NeSalauztā sirdslīnija (27.10.2023.)

Nāves ēnā

 Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Pamet visu un sāk dzīvi no jauna

Braukt, kur acis rāda, zinot vien aptuveno virzienu. Doties pretī jaunai dzīvei, cerot, ka tā būs labāka par to, kas mājās... Tas ir stāsts par tūkstošiem ukraiņu, kuri Krievijas–Ukrainas kara dēļ bija spiesti pamest savas dzimtās pilsētas un ciemus. Uz nekurieni pagājušā gada jūlijā devās arī 25 gadus jaunā Olga Sokolovska ar vīru Sergeju un meitu Polīnu. Izbraucot viņi pat nenojauta, ka nokļūs pie mums, Latvijā, un pēc kāda laika apmetīsies uz dzīvi Balvos.

Olgas un viņas ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā 2022.gada 24.februārī. Viņi atradās savā dzīvoklī Harkivā, kad pulksten 5 rītā pamodās no aizdomīgiem trokšņiem aiz loga. Vīrs steigšus modināja sievu, sakot, ka šauj, uz ko viņa noteica, ka droši vien mācības. Bet, kad abi izgāja uz balkona, tālumā ieraudzīja liesmu pārņemto Harkovas piepilsētu. Viņi nespēja noticēt…

Sākumā neviens to nopietni neuztvēra

Vai bija kādi priekšvēstneši tam, ka varētu sākties karš? Olga teic: “Ar tagadējo prātu, saliekot visu pa plauktiņiem, teikšu, ka, iespējams, bija. Es strādāju skolā par skolotāju, un divas dienas pirms kara sākuma skolā pie manis pienāca meitenīte, kura pajautāja: “Skolotāj, jūs zināt, ka Putins grib uzbrukt Ukrainai?” Teicu: “Nastja! Nu ko tu runā, nekāda kara mums nebūs, viss kārtībā.” Pat, ja kāds pateiktu tieši, ka rīt būs karš, es tam nenoticētu.” Taču priekšvēstneši tomēr bija, – mēnesi pirms karadarbības sākšanās notika intensīva donoru asins krājumu papildināšana, televīzijā rādīja sižetus, kuros pilsētas mērs stāstīja par bumbu patversmēm, tika ieteikts sagatavot somu ārkārtas gadījumiem ar pasi un citām nepieciešamajām lietām. Tikai tobrīd notiekošo neviens tā īsti nopietni neuztvēra.

Tajā rītā Olga vēl aizgāja uz darbu skolā, kur direktore kolēģus norīkoja, lai ceturtdien, piektdien bērni uz skolu neiet: “Biju tik pārliecināta, ka pirmdien mācības atsāksies. Bet neatsākās… Pēc tam televīzijā ieraudzījām Putina uzrunu, kurā viņš apgalvoja, ka mierīgie iedzīvotāji necietīs. Un arī tam es ticēju...” Nākot mājās, Olga gribēja nopirkt maizi, bet 2 miljonu iedzīvotāju lielajā pilsētā to vairs nebija iespējams izdarīt. Bija sākusies masveida panika – pie bankomātiem izveidojās garas rindas, veikali izpirkti, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji drūzmējās pie māju pagrabiem. Olgai ar vīru bija jādomā, ko darīt tālāk. Viņi abi nākuši no Harkivas apgabala, un abiem 70km attālumā dzīvo vecāki, tādēļ tika pieņemts lēmums doties pie Sergeja vecākiem. Tur tomēr privātmāja, pagrabs… – vismaz kaut kāda drošība.

Okupēja bez kaujām

24.februāra vakarā Olga ar ģimeni jau bija Ševčenkovas ciemā, bet pēc divām dienām viņi uzzināja, ka šī teritorija ir okupēta. “Krievi ienāca bez kara. Kad iebraucām ciemā, tur bija viens vienīgais ukraiņu tanks. Sapratu, ka mūsējiem nebija, ar ko atšaudīties. Krievi okupēja teritoriju faktiski bez kaujām,” stāsta Olga.

Sākās jauna dzīve pusgada garumā. Uz Harkovu aizbraukt vairs nevarēja, jo krievi salika kontrolposteņus un mierīgos iedzīvotājus ārā nelaida. Līdz Harkovai vēl bija iespēja nokļūt pa šoseju, taču to Krievijas karaspēks samīnēja. Divu vietējo jauno puišu mēģinājums izbraukt uz Harkovu beidzās traģiski – atpakaļceļā viņu mašīna uzbrauca uz mīnas un uzsprāga. Gāja bojā arī citi cilvēki, kuri stāvēja mašīnu kolonnā… Situācija izvērtās kritiska – praktiski divus mēnešus visi dzīvoja bez elektrības, tika ieviestas komandantstundas, veikali tukši, zīdaiņiem nebija iespēja nopirkt ne pārtiku, ne pamperus. Cilvēkiem nauda bija uz kartes, bet izņemt to nevarēja. “Mēs bijām nogriezti no ārpasaules, no okupācijas izbraukt nevarējām. Pēc trīs okupācijas mēnešiem pa pirmdienām atļāva izbraukt sievietēm ar bērniem. Tur bija uzspridzināts dambis, kuram blakus veda mazs celiņš – pa to varēja iet. Vēl bija variants iziet piecus kontrolposteņus, kur galā sagaidīja mūsējie. Bet ne visiem tas izdevās. Vīriešus, protams, nelaida,” stāsta jaunā sieviete.

Lai tiktu ārā no okupētās teritorijas, Olga pierakstījās vienā pirmdienā, pēc tam otrajā un trešajā, bet tā arī nevarēja saņemties atstāt vīru. Tikmēr jau bija sākušās apšaudes, bieži vien no lādiņiem nācās slēpties pagrabā. Taču vissmagākie bija vakari un naktis. “Kad gājām gulēt, izdzirdot šāviņu trokšņus, raudāju. Es nekad nezināju, vai mēs visi no rīta pamodīsimies… Guļu un dzirdu lidojam lidmašīnas. Vīram prasu: “Tas ir uzlidojums?” Viņš saka: “Guli, viss kārtībā.” Drīz vien jau iemācījos atšķirt, šauj tuvu vai tālu. Dienā bija vieglāk, bet, kad nāca nakts, kļuva baisi...,” atminas jaunā sieviete.

Par nepaklausību draudēja ar sodiem

Pirmais, ko krievu karaspēks izdarīja, okupējot Olgas vīra vecāku ciemu, – Ukrainas karoga vietā izkāra savējo. Nākamajā rītā tā vairs nebija, jo kādam vietējam pa nakti bija izdevies svešo karogu noņemt. Taču drīz vien sekoja draudi, – ja vēl kāds pamēģinās to izdarīt, nebūs dzīvotājs… “Krievu armijnieki darīja visu, kas ienāca prātā. Mierīgajiem iedzīvotājiem atņēma tehniku – motociklus, automašīnas, jebkuru transportlīdzekli, kas iepatikās. Bija sajūta, ka viņi par ciema cilvēkiem zina visu – kur kas dzīvo un kas viņam pieder. Vienam mūsu zemniekam piederēja vairākas smagās automašīnas. Krievu karavīri atbrauca vienu reizi, paņēma mašīnu, tad otru. Atbrauca arī trešo. Tad zemnieks vairs neizturēja, sakot: “Puiši, es jums jau divas mašīnas atdevu! Man taču ir ģimene, tā arī jābaro...” Saruna beidzās ar to, ka zemnieku nogalināja – sadedzināja kopā ar mašīnu... Reizēm karavīri veikalos sapirkās alkoholu un, kad vairāk izdzēra, sāka viens uz otru šaut. Tas bija ļoti baisi…. Neko nevienam neprasot, viņi ievācās tukšajās mājās un dzīvoja. Cilvēki klusēja un baidījās. Es, protams, joprojām biju par Ukrainu, jo esmu dzimusi ukrainiete. Man ir ukrainietes sirds, skolā mācījos no ukraiņu grāmatām un dziedāju ukraiņu dziesmas. Es nespēju iebrucējiem piedot to, ko viņi darīja. Un visu laiku sev uzdevu jautājumu, – par ko tas viss?” stāsta Olga.

Pārdomām – divas dienas

Pēdējais piliens, lai pieņemtu lēmumu par aizbraukšanu, bija krievu karavīru apciemojums Sergeja vecāku mājās. Viņi iztaujāja Sergeju par to, kā viņš attiecas pret krievu valodu, vai to ir mācījies, vai viņam kāds darījis pāri par to, ka viņš runā krieviski, pajautāja, kur ir nacisti. Promejot viņi piedāvāja Olgas vīram iet karot krievu armijā. “Bet kā viņš varēja karot pret savējiem? Tas nebija pat apspriežams! Tad uzzinājām, ka no ciema taisās izbraukt paziņas, kuri mūs ar savu mašīnu aicināja līdzi. Bija divas dienas pārdomām,” teic jaunā sieviete. Viņa piezvanīja māsai uz Kijivu, kura bija kategoriski pret izbraukšanu caur Krieviju, taču lielas izvēles nebija. “Uz Harkovu šoseja bija samīnēta, atlika tikai tas mazais koridors, kuru mūsējie iesauca par “dzīvības koridoru” – kurš to izies, kurš nē. Tā galā gaidīja mūsējie. Bet es nevarēju atstāt vīru, un mēs pieņēmām lēmumu izbraukt,” tās dienas notikumus atminas Olga. Viņa stāsta, – bija cilvēki, kuri uzreiz zināja, uz kurieni doties. Olga ar Sergeju, meitiņu, vīra draugu un otra automašīna ar četriem cilvēkiem brauca uz nekurieni. Galvenais bija izkļūt no Krievijas.

Ceļš bija baiļu pilns – jātiek garām visiem kontrolposteņiem, katrā jāpamato, uz kurieni dodas. Jaunā sieviete stāsta, ka viņiem bija divi varianti. Viens no tiem – pateikt, ka brauc pie radiem, bet tad bija jānorāda adrese. Olgas brālēns, kurš dzīvo Krievijā, drošības apsvērumu dēļ atteicās nosaukt savu adresi, jo tad viņam draudētu briesmas. Ko vēl varēja samelot? Palika otrs variants – teikt, ka ģimene dodas uz Maskavu. “Serjožu uz robežas aizsauca uz nopratināšanu, atņēma telefonu un pārbaudīja ar speciālām programmām. Paldies Dievam, ka nepārbaudīja manējo! Ja to izdarītu, mēs nekur neizbrauktu, jo manā telefonā bija gan sarakstes ar tuviniekiem, gan fotogrāfijas. Mūsu ceļš ilga diennakti. Atceros, ka naktī pārguruši apstājāmies pie kāda benzīntanka, kur mums atļāva atpūsties, bet ieteica nosegt automašīnas numurus. Mēs tā arī nezinājām, uz kurieni braucam, bet šķērsojām Krievijas–Latvijas robežu, kur robežsargi iedeva brīvprātīgo telefona numurus,” stāsta Olga. Tas bija brīdis, kad pašiem tuvākajiem varēja nodot ziņu, ka bīstamais brauciens nu ir galā un visi drošībā. Tā Olga ar ģimeni no divu miljonu apdzīvotās Ukrainas pilsētas Harkovas nokļuva mazā Balvu novada pagastā Tilžā, kur viņus laipni sagaidīja vietējā tilžēniete Ināra.

Ukraiņu bērnus māca no Latvijas

Sākumā bija doma Tilžā tikai pārnakšņot, lai saprastu, ko darīt tālāk. Taču vēlāk ģimene tur satika iedzīvotājus no savas dzimtās pilsētas, kuri palīdzēja sakārtot dokumentus un citas lietas. Šobrīd Olgai jau ir 26 gadi, viņa ar ģimeni kopš janvāra īrē dzīvokli Balvos un mūsu pilsētu sauc par savām tagadējām mājām. Jaunā sieviete teic, ka dzīve daudzmaz sakārtojusies. “Kādi bija pirmie iespaidi? Lai kā nebūtu, esmu ļoti priecīga dzīvot Latvijā, te ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Ja kādam pajautāju, kur var pierakstīties pie ārsta, uzreiz tika iedota visa informācija – ārsta vārds, uzvārds, adrese, norādes, kur jāiet, kurās durvīs, un arī, kas jāsaka,” smaidot stāsta jaunā sieviete. Vīrs Sergejs Balvos atradis darbu, bet astoņgadīgā meita Polīna ir Balvu sākumskolas 3.klases skolniece.

Neskatoties uz to, ka Olga ar ģimeni Balvu novadā dzīvo jau kopš pagājušā gada jūlija, viņa joprojām ir skolotāja divās Ukrainas skolās. Jaunā sieviete stāsta, ka viņas dzimtenē jau divus gadus mācības pārsvarā notiek attālināti. “Ir bērni, kuri Harkovā mācās metro. Tur izveidotas vairākas klases, un ir vecāki, kuri pāris reizes nedēļā uz turieni atved savus skolniekus. Savukārt Harkovas apgabalā mācības notiek tikai attālināti,” skaidro Olga. Savā skolā Harkovā viņa pasniedz angļu valodu otrajā maiņā un māca bērnus, kuri šobrīd atrodas ārzemēs. “Aptuveni 60% skolēnu atrodas Vācijā, pa kādam ir arī Zviedrijā, Nīderlandē, Šveicē un viena meitene pat Rēzeknē. Pirmajā maiņā strādāju citā skolā, tur mācu sākumskolas klasēs. Lai vai kā, dzīve iet uz priekšu un bērni turpina izglītoties,” apliecina Olga.

Visus vieno viena sāpe

Arī esot tālu projām no mājām, svešā valstī, jaunie vecāki šeit spējuši atrast domubiedrus un draugus. “Visi tie, kas izgājuši Tilžu un palikuši Balvos, ir mūsu ukraiņu ģimene. Mēs tiekamies, svinam svētkus un pēc iespējas mazāk cenšamies runāt par to, kas sāp – par politiku. Esam kopā, jo mūs vieno viena bēda,” teic Olga. Vīra Sergeja vecāku mājas viņa ar ģimeni pameta pagājušā gada jūlijā, bet septembrī Ukrainas armija okupēto teritoriju atbrīvoja. Sākumā šķita, – vajadzēja mazliet paciesties un palikt, bet Olga lēmumu doties projām nenožēlo, jo oktobrī pie vecāku mājas piezemējās raķete. “Tā bija raķete S-300. Ļoti jaudīga. Jā, jā. Es tagad pat raķetes protu atšķirt,” noteic jaunā sieviete. Pēc raķetes piezemēšanās māja palika bez logiem, durvīm, žoga, pie mājas rēgojās milzu bedre, apkārt mētājās ar saknēm izrauti koki, bet gulta, kurā parasti gulēja Olga ar vīru, bija pilna ar akmeņiem… Laime, ka spēcīgais triecienvilnis neskāra vecākus.

Pie kara pierast nespēj

Dzīvojot Latvijā, jaunā sieviete vienu reizi bija aizbraukusi uz mājām apraudzīt tuviniekus. “Izdzirdot sirēnas Kijivā, mani atkal pārņēma uztraukums un panika. Kad braucu uz turieni un šķērsojām robežu, mani pārņēma divējādas sajūtas. No vienas puses – prieks, ka esi savā zemē, jo Ukraina ir prieks, bet no otras – bailes no raķetēm, jo, kad bijām okupācijā, virs mums lidoja viss – iznīcinātāji, raķetes, lādiņi no tankiem... Es nespēju pie tā pierast. Lai kas arī nenotiktu, es būšu par savu zemi. Bet visvairāk man žēl mierīgo iedzīvotāju. Cik daudz mūsu bērnu palikuši bez vecākiem? Arī viens mans klasesbiedrs gājis bojā, ļoti daudzi paziņas, bet brālēns karo joprojām. Divu gadu garumā reizi nedēļā viens otram atsūtam pa vienai sms ar vienādu tekstu. Es viņam jautāju tikai vienu: “Tu dzīvs?” un vienmēr saņemu atbildi: “Jā!” Vairāk rakstīt nedrīkstam,” teic Olga.

Jaunā sieviete atzīst, ka daudzreiz saņēmusi paziņu aicinājumu doties uz Rīgu, jo tur lielākas iespējas, bet viņa ar vīru nospriedusi, ka paliks te, Balvos. “Mums vienmēr paliks pateicība Tilžai par to, ka tur dzīvojām. Joprojām nespēju aizmirst to neērto sajūtu, ka mitinājāmies tur bez maksas, un kauna sajūtu, kas pārņēma, kad bija jāiet pēc pabalstiem... Bet, lai cik labi te nebūtu, tāpat gribas mājās. Mūsu sirds ir tur un, tiklīdz beigsies karš, mēs atgriezīsimies. Ātrāk gan nē,” ir pārliecināta ukrainiete Olga.

Beidzot izbauda normālu bērna dzīvi. Olga ļoti priecājas par savu astoņgadīgo meitu Polīnu, kurai pēc okupācijā pavadītajiem sešiem mēnešiem beidzot parādījusies normāla dzīve. “Vairs nav jābaidās no uzlidojumiem, nav jāslēpjas pagrabā... Tagad Polīna atkal iet skolā, tikai ne Ukrainā, bet Balvos. Te viņai parādījušies draugi un pat labākā draudzene Kerija. Viņa dzīvo normālu bērna dzīvi,” teic ukrainiete.

Iznākumu zina visi – uzvara būs mūsu!

Uz dzīvi Latvijā pārcēlušies ne vien civiliedzīvotāji, bet arī daudzi Ukrainas armijas karavīri, kuri mūsu valsts rehabilitācijas centros ārstē karadarbības laikā gūtās traumas. Rehabilitācijas centrā “Vaivari” sastapu vienu no viņiem – Samiru Džigalijevu, kurš pēc tautības ir azerbaidžānis, bet jau teju 20 gadus dzīvo Ukrainā, ieguvis pilsonību un šo valsti sauc par savu otro dzimteni.

Samirs mūsu sarunu sāk ar vārdiem, – ja jūs zinātu ukraiņu valodu, es ar jums krieviski nerunātu, liekot noprast, ka šis būs izņēmuma gadījums. Ieejot viņa istabiņā, pirmais, kas iekrīt acīs, ir pie gultas piespraustais sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Ukraiņu karavīrs pamana manu izbrīnu un uzreiz piebilst, – tā mūsu pateicība valstij, kura sniegusi palīdzīgu roku: “Daudzi mūsu karavīri te dzīvo jau trīs mēnešus un labprāt kursos pamācītos latviešu valodu. Mums ir vēlēšanās to darīt, tāpēc valodu mācāmies, kā varam, un iemesls tam ir viens, – ja tu esi atbraucis uz kādu valsti, pirmais, kas jādara, jāapgūst valoda un tradīcijas. Tā ir pateicība valstij un tautai, kas mūs atbalsta.” Viņš, tāpat kā daudzi citi ukraiņu karavīri, Latvijā nokļuvis jūlija beigās, pateicoties speciālai programmai Ukrainas karavīru ārstēšanai ārvalstīs.

Gribot negribot, saruna, protams, nonāk līdz visas pasaules redzeslokā nonākušajam Krievijas – Ukrainas karam, un Samirs uzreiz piebilst, ka viņš karo jau kopš 2014.gada: “Protams, kā nu kurš to nosauc – par antiteroristisku operāciju Donbasā vai savādāk, bet tas ir karš, un mēs karojam. Daudzreiz dzirdēts, kā krievi teic, – mūsu tur nav, bet realitāte ir tāda, ka mēs ar tiem, kuru tur nav, karojam jau gandrīz deviņus gadus.” Diemžēl arī šobrīd karš Ukrainā turpinās, bet nu jau daudz lielākā un plašākā mērogā.

Pirmā doma, – tas ir joks

Kā simtiem tūkstošu citu ukraiņu, arī Samirs atceras liktenīgo 2022.gada 24.februāra rītu, kuru viņš sagaidīja savās mājās Kijivā: “Iepriekšējā vakarā pasēdējām ar draugu, kurš bija atnācis mani apraudzīt, jo saslimu ar Covid. Uz rīta pusi abi izšķīrāmies, bet jau pēc pusotras stundas šis zvana un paziņo, – sācies karš! Pirmajā mirklī, protams, padomāju, ka tas ir neveiksmīgs joks, bet draugs saka, – atver aizkarus un logu, paklausies. Un es tālumā izdzirdēju šāvienus. Karš sākās negaidīti. Neviens nedomāja, ka krievi, tāpat kā savulaik Hitlers, pulksten 4 rītā sāks uzbrukumu. Bet viņi to izdarīja.” Aptverot situācijas nopietnību, Samirs vispirms noorganizēja pašu tuvāko cilvēku izvešanu ārpus Kijivas, ko veiksmīgi arī izdevās izdarīt, jo pirmās 8 stundas bija diezgan droši izceļot. Un tad jau vairs divu domu nebija, – jāiet karot!

Izņēmis no seifa savu reģistrēto automātu, Samirs devās uz bijušo kara daļu, kur kādreiz dienēja desantniekos. Tas nekas, ka 2020.gadā viņš no armijas atvaļinājās un tobrīd skaitījās operatīvajā rezervē nr.1. Samiram bija tikai viens mērķis – stāties blakus cīņu biedriem kaujas laukā: “Man neviens nezvanīja, neviens neizsauca. Tajā laikā mana elitārā 80.desantnieku brigāde, kas ir viena no Ukrainā zināmākajām, karoja pie Hersonas. 25.februārī aizgāju pie viņiem, un tur man pateica, ka vietu nav. Kā tā nav? Biju nesaprašanā. Es taču gribēju karot.” Beigās Samirs pierakstījās teritoriālajā aizsardzībā, bet ar noteikumu, ka dosies karā. “10.martā izgāju frontē. Sākām ar Poltavščinas apgabalu, pēc tam mūs pārmeta uz Sumščinu, pēc tam – uz Harkovas apgabalu. Sākumā karoja tikai brīvprātīgie, kuri to vēlējās. Un tādu bija daudz. No mūsu brigādes toreiz brīvprātīgi karā devās 500 vīri. Daudzi puiši bija ar pieredzi karā Dienvidslāvijā un, tāpat kā es, savulaik bija karojuši arī Afganistānā un Irākā,” stāsta Samirs.

Nespētu nosēdēt mājās

Azerbaidžānu izcelsmes ukraiņu karavīrs ir savas jomas profesionālis, kurš ieguvis augstāko izglītību kara akadēmijā, taču tas nav pats galvenais, kādēļ, būdams atvaļināts, viņš nedomājot gāja karot. “Man acu priekšā stāvēja mana meita. Jau 2014.gadā es pieredzēju, ko krievu karavīri dara ar mūsu sievietēm un bērniem, kaut gan daudzviet izskanēja, ka tur pie vainas paši ukraiņi. Bet tas tā nav. Manai meitai ir 11 gadi. Un pirmā doma bija, – nedod Dievs, ar viņu kaut kas atgadīsies, es nespētu sev to piedot. Es nevarētu sev piedot, ka Krievijas armija ienāk manas otrās dzimtenes – Ukrainas – teritorijā. Es esmu piedzimis, mācījies, ieguvis augstāko militāro izglītību Azerbaidžānā. Iepriekš biju sambo treneris, esmu izaudzinājis meitu – Eiropas sambo čempioni, un es negribētu, lai kāds par viņu paņirgātos. Pats trakākais ir tas, ka šie neģēļi, orki, viņus savādāk nenosauksi, neskatās, vai meitenēm, kuras izvaro, ir 5, vai 7 gadi. Turklāt tas notiek vīru un dēlu acu priekšā. Tas ir drausmīgi,” emocionāli teic ukraiņu karavīrs. Viņš nespēj piedot, ka pretinieks šauj ne pa militārajiem objektiem, bet uzbrūk civiliedzīvotājiem: “Sākumā krievi atrunājās, ka nejauši aizšāva garām, bet Kijivā, kur dzīvoju, nav neviena militārā objekta. Tas diemžēl netraucēja raķetes raidīt daudzdzīvokļu māju virzienā.”

Karstajā frontes līnijā Samirs pavadīja vairāk par pusgadu, bet lielākās bailes piedzīvoja kaujās pie Harkovas. “Nebiju gatavs avio uzlidojumiem. Skaidrs bija viens – jo dziļāk ierakumos ieraksies, jo ilgāk dzīvosi,” viņš secina. Īsts pārbaudījums Samiru piemeklēja, kad viņam ar automašīnu no lauka bija jāizved 13 ievainoti puiši. Pusceļā mašīna iestiga mālos līdz pus riepai un nekustēja ne no vietas. Ievainotie puiši pus pa jokam, pa pusei nopietni viņam teica: “Samir! Palūdz savu Allahu!” “Tajā brīdī atlaidu gāzes pedāli, noliku galvu uz stūres un pie sevis nodomāju, – Dievs, ja man lemts šeit nomirt, lai mašīna nekustas no vietas. Ja man tomēr lemts dzīvot, tad palīdzi. Burtiski pēc trīs sekundēm mašīna izkustējās no vietas, un jau pēc īsa brīža vietā, kur iebuksējām, atlidoja lādiņš,” stāsta karavīrs.

Zaudējis divus vislabākos draugus

Samira mirusī vecmamma reiz teikusi, ka dēli vai mazdēli, kas ģimenē piedzimst, ir aizsardzība no pretinieka. Un tieši tā viņš to arī uztver, piebilstot, ka katram sevi cienošam vīrietim vai iedzīvotājam būtu jāstājas savas dzimtenes aizsardzībā. “Ukrainā karo pat sievietes. Mūsu medmāsa Irina tik daudz puišu izglābusi, no kaujas lauka burtiski izvelkot. Bet skarbā realitāte ir tāda, ka ne visi paliek dzīvi,” skumji nosaka karavīrs. Šajā karā viņš jau zaudējis divus vislabākos draugus. Vienam no viņiem – Jurijam, kuru nogalināja 2022.gada 12.novembrī, šogad jūnijā būtu palikuši 30 gadi. Ar viņu vienā brigādē Samirs dienēja desantniekos un vienā gadā abi arī atvaļinājās. Samirs, saņemot ziņu par drauga nāvi, uzreiz nenoticēja. Taču tā bija taisnība.

“Jurka bija īstens komandieris, draugs, ieroču biedrs, kaut arī 10 gadus par mani jaunāks. Bet otrs draugs Koļa – pulkvedis, rotas komandieris, ar kuru kopā arī 2014.gadā karoju – gāja bojā pagājušajā vasarā. Koļa bija vecāks par mani gan pēc pakāpes, gan gadiem, bet nekad neizrādīja savu pārākumu, visi viņu cienīja un mīlēja. Šie abi vīri bija savā īstajā vietā,” uzskata Samirs. Atceroties par draugu zaudējumu, ukraiņu karavīrs nespēj novaldīt dusmas. Viņa cīņu biedri atdod dzīvības par savu dzimteni, bet okupanti vienkārši iebrūk svešā zemē: “Viņi kļūst par orkiem, kurus iznīcina un noslauka no zemes virsas. Ukraiņi un krievi – brāļu tautas? Nē, brāļi mēs nekad neesam bijuši – brālis brālim nekad neuzbrūk un, vēl vairāk, nenogalina viņa bērnus.”

Lai meitai nav kauns acīs skatīties…

Kā tas ir, iet karot un zināt, ka no kara vari nepārnākt? Atbilde ir īsa – baisi. “Toties es zināšu, par ko gāju bojā. Tas ir mans ieguldījums šajā karā, lai meitai pēc uzvaras nebūtu kauns cilvēkiem skatīties acīs, jo viņas tēvs noslēpies aiz kādiem brunčiem,” teic karavīrs. Viņš ir pārliecināts, ka nav tāda cilvēka, kurš pateiktu, ka nebaidās. Ir bail. Pat pašiem pieredzējušākajiem karavīriem. “Man bail neredzēt, kā mana meita iziet pie vīra. Man bail, ka var iet bojā mani draugi, ar kuriem nupat runāju, bet pēc pusstundas viņu vairs nav. Bail neieraudzīt, kā meita absolvē skolu, bail, ar ko paliks mana mamma, kurai esmu vienīgais dēls. Kad sākās karš, mamma piezvanīja un teica, lai ņemu savu ģimeni un meitu un lidoju uz Azerbaidžānu. Es nevarēju, jo Ukraina ir mana otrā dzimtene, bet mammai teicu, – esi gatava, ka kādu dienu mani var atvest…,” stāsta Samirs.

Ukraiņu karavīrs no saviem cīņubiedriem dzirdējis daudz stāstu arī par dzīvi krievu karavīru gūstā. Daudzi mājās tā arī nav atgriezušies, bet tie, kuriem tas izdodas, ir fiziski un morāli sagrauti. “Pats gūstā neesmu bijis. Nedod Dievs! Bet skaidrs, ka nekā laba tur nav. Puiši atgriežas psiholoģiski sagrauti. Viņi par tur piedzīvoto nerunā, jo sāpīgi ko tādu atcerēties. Krievi attiecībā uz karagūstekņiem neievēro nekādu Ženēvas konvenciju, viņi pazemo, iznīcina un lauž cilvēcīgumu. Kad mēs paņemam gūstā krievu karavīrus un jautājam, kādēļ viņi izvaro mūsu sievietes, pirmā atbilde ir, – lai viņas baidītos dzemdēt. Bet viņi nesaprot vienu vienkāršu lietu, – mūsu sievietes dzemdēs, jo viņām ir aizstāvji, viņas slavēs savu nāciju un turpinās to,” ir pārliecināts Samirs.

Lielākā kļūda – nenovērtēt pretinieku

Karadarbība Ukrainā turpinās jau otro gadu. No tās noguruši gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, un visi viens otram jautā, – kad tas beigsies? Miljoniem cilvēku pasaulē šobrīd uz šo jautājumu atbildes nav, taču Samirs teic: “Tad, kad mums būs pietiekami daudz ieroču. Jūs saprotat, kas ir 2,5 tūkstoši kvadrātmetru liela platība? Jā, mēs atgriežam, atbrīvojam savas teritorijas no okupantiem, bet cik daudz aiziet bojā mūsu jauno puišu. Par katru mazo zemes pleķīti mēs turamies ar zobiem. Taču, lai vai kā, iznākumu zinām visi – uzvara būs mūsu! Šobrīd visiem jāsaprot, ka Ukraina Eiropai ir kā aizsargs. Kādēļ mums pirmajās dienās nepalīdzēja ar ieročiem? Jo visi domāja, ka nedēļas laikā padosimies, neviens negribēja iesaistīties konfliktā. Bet vienmēr pati lielākā kļūda ir nenovērtēt savu pretinieku. Lai vai kā, Ukraina ir mūsu valsts, un mēs to nevienam neatdosim,” ar pārliecību teic Samirs Džigalijevs.

Joprojām domās ar savējiem. Veselības stāvokļa dēļ Samirs vairs nevar piedalīties aktīvā karadarbībā un aizstāvēt savu otro dzimteni, taču teju katru dienu viņš sazvanās ar saviem cīņu biedriem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. “Psiholoģiski joprojām esmu tur, kaujas laukā, un par to liecina kāds atgadījums. Uz “Vaivariem” atbraucu 20.jūlijā, bet 21.jūlija rītā, savā dzimšanas dienā, ap pulksten 5 pamodos no lidmašīnas trokšņa. Mana reakcija bija momentāna. Pietrūkos augšā, līdu zem gultas, pie reizes novelkot zemē arī savu istabas biedru, kurš acīmredzot par notiekošo bija neizpratnē, tik vien kā pusaizmidzis paspēja izdvest, – Samir, tu traks, mēs esam Latvijā. Tikai tad attapos, ka, jā, patiešām tas nav uzlidojums. Bet mūs taču mācīja, – dzirdi aviāciju, slēpies!”

Palīdzam atsperties un risināt problēmas

Reaģējot uz 2022.gada 24.februāra rītā sākto Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā, jau kopš pirmajām kara dienām Latvijas pašvaldības aktīvi iesaistījās atbalsta sniegšanā Ukrainas pašvaldībām un iedzīvotājiem. Izņēmums nebija arī Balvu novada pašvaldība, kurā Ukrainas bēgļu koordinatora pienākumus uzņēmās pašvaldības izpilddirektora vietnieks Jānis Bubnovs.

Ja jāsalīdzina laiks pirms vairāk nekā pusotra gada, kad Latvijas robežu šķērsoja pirmie Ukrainas kara bēgļi, un situācija šodien, kas mainījies?

– Pirms pusotra gada, kad kara darbība tikko bija sākusies, cilvēki bēga prom no aktīvās kara zonas, viņi bija izmisumā, neziņā par nākotni. Tagad ļoti reti kāds Ukrainas civiliedzīvotājs griežas pašvaldībā pēc palīdzības. Tas norāda, ka viņi savu došanos projām ir vairāk izplānojuši un labāk tai sagatavojušies.

Cik šobrīd novadā dzīvo Ukrainas kara bēgļu?

– Līdz sauszemes robežas slēgšanai ar Krievijas Federāciju pašvaldība savā infrastruktūrā izmitināja tikai četrus Ukrainas civiliedzīvotājus. Kopā novada teritorijā dzīvo līdz 50 ukraiņiem, kas ir krietni mazāk nekā Krievijas-Ukrainas kara sākumā.

Kas ir pirmā palīdzība, kādu pašvaldība sniedz tiem, kuri ieradušies no kara skartās Ukrainas? Viņiem ir kādi atvieglojumi?

– Atbalsta intensitāte kopš kara sākuma nav samazinājusies. Joprojām ir iespēja saņemt izmitināšanas un pārtikas produktu kompensācijas, kā arī valsts noteiktos sociālos pabalstus. Izmitināšana tiek nodrošināta 120 dienas, savukārt produktu kompensācija paredzēta 30 dienas.

Cik daudzi atraduši darbu Balvos un tuvākajā apkārtnē?

– Tie, kuri palikuši uz dzīvošanu, visi arī ir nodarbināti, bet kopumā nodarbinātības iespējas ir problēma, jo arī vietējie uzņēmēji vakances īpaši nepiedāvā. Galvenokārt cilvēki strādā šūšanas uzņēmumā, pie malkas sagatavošanas, kā arī pilda palīgstrādnieku pienākumus.

Kā mūsu novada cilvēki izturas pret bēgļiem?

– Iedzīvotāju attieksme ir vai nu pozitīva, vai neitrāla. Nekādi starpgadījumi nav bijuši.

Kādas ir lielākās problēmas, ar kādām šobrīd jāsaskaras šiem cilvēkiem?

– Viena no lielākajām problēmām ir dzīvojamās platības trūkums Balvu pilsētā. Cilvēki, kuri atraduši darbu, grib arī individuālu dzīvokli vai māju, bet šajā ziņā iespējas ir ļoti ierobežotas.

Kā pašvaldība palīdz bēgļiem integrēties sabiedrībā?

– Ukraiņiem ir iespēja apgūt latviešu valodu. Bērni vasarā varēja piedalīties nometnēs un sadraudzēties ar vietējiem bērniem. Tiesa gan, lielas intereses par valodas mācīšanos nav, kaut gan skolnieki, kuri mācās mūsu izglītības iestādēs, labprāt piedalījās nometnēs.

Pašam nav nācies sadraudzēties ar kādu no cilvēkiem, kuri atbraukuši pie mums?

– Es šim procesam cenšos pieiet ļoti diplomātiski un bez liekām emocijām.

Kā vērtējat, vai valsts atbalsts ukraiņiem un viņu bērniem ir pietiekams?

– Ukraiņi noteikti teiks, ka atbalstam vajadzētu būt lielākam un ilgākam, bet vajag saprast, ka neviens atbalsta mehānisms vai pabalsts netiek piešķirts kā ilgtermiņa problēmas risinājums. Tas ir domāts, lai cilvēks, nonākot sarežģītā situācijā, spētu atsperties, maksimāli ātri atrisināt situāciju un turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Kas ir tas iemesls, kādēļ viņi gatavi palikt tieši mūspusē?

– Galvenokārt šeit paliek cilvēki, kuri negrib klīst pa pasauli un meklēt laimīgo zemi, bet dzīvot vietā, kur ir miers un viņu bērni jūtas drošībā.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (06.10.2023.)

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

“Katrai dienai ir uzplaiksnījums”

Viesītes bānīša mašīnists īsi pirms Āžu miesta reiz pasažieriem uzsaucis: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Mašīnists, protams, negribēja apsaukāties, bet divējādi saprotamais aicinājums ļaužu atmiņās saglabājies joprojām. Cik divējādi, trejādi vai vēl kaut kā citādi mēs šodien raugāmies viens uz otru? Kā mainījusies šī apdzīvotā vieta un tās iedzīvotāji, kopš Āžu miests pārtapis par Viesītes pilsētu?

Viesītes pilsētas ģerbonis. Pilsēta radusies uz Eķengrāves muižai piederošas zemes pie Āžu kroga. Tā dēvēta gan par Eķengrāvi, gan Āžu miestu. 1926.gadā miesta iedzīvotāji ieteica topošo pilsētu nosaukt par Ozolaini, Ķiksti, Jaunrīgu vai Vasarārēm, taču izvēlējās tuvumā esošā ezera un upes nosaukumu Viesīte. 1928.gadā Viesītei piešķirtas pilsētas tiesības, bet 1938.gadā tā saņēma pilsētas ģerboni. Tā kā daudzi iedzīvotāji bija vēlējušies pilsētu nosaukt par Ozolaini, tās ģerbonī attēloja ozolzīles.

Viesītiešiem piemīt āžu spīts

Viesītes pilsētas, kā arī Viesītes, Saukas, Rites un Elkšņu pagastu pārvaldniece SANITA LŪSE pārliecināta, ka šejienieši ir ne tikai savas pilsētas patrioti, bet arī kritiski domājoši cilvēki, kuri spēj izvērtēt pasaulē, Latvijā un novadā notiekošo, kā arī aktīvi iesaistās sabiedriskās norisēs.

Kā Jūs raksturotu kādreizējā Āžu miesta, tagadējās Viesītes iedzīvotājus? Vai viņiem piemīt kādas āžu īpašības, piemēram, spītība?
– Jā. Zināmā mērā to var nosaukt par spītu turēties pie savas dzimtās vietas, pie savas pilsētas, pie mājas un dārza, pie īpašuma. Šobrīd tas pat kļuvis aktuālāk nekā iepriekš. Agrāk viesītieši vēlējās ātrāk pabeigt skolu un doties projām uz lielāku pilsētu. Šobrīd tie, kuri savulaik dzīvojuši Viesītē, izvēlas atgriezties un turpināt vai nu vecāku iesākto, vai uzsākt kaut ko savu. Iespējams, viņu nav pārāk daudz – divas, trīs ģimenes, bet tāda tendence ir. Daži Viesīti vienkārši izvēlas par dzīvesvietu, izmantojot iespēju strādāt attālināti. Viesītiešiem piemīt patiesa mīlestība uz dzimto vietu, tāpēc viņi atgriežas.
Tad jau laikam pilsētas iedzīvotāju skaits pieaug?
– Tā gluži nav. Tas joprojām sarūk. Taču tanī pašā laikā ir cilvēki, kuri atgriežas. Notiek divpusēja kustība. Kāds atbrauc, kāds aizbrauc. Kāds iepazīstas, saprecas un izvēlas dzīvot Viesītē.
Kā Jums šķiet, vai Viesītes iedzīvotāji kautrējas no šīs vietas iepriekšējā nosaukuma – Āžu miests, vai, gluži, pretēji lepojas ar to?
– Nē, absolūti nekautrējas. Ko tur kautrēties? Mums pat āzīša piemineklis pilsētā uzstādīts. Tas ir tikai normāli, ka katru vietu apvij kāda leģenda. Mūsu leģenda bija: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Domāju, ka Viesītes iedzīvotājiem ir pamats augstu turēt galvu. Ir tikai jālīdzdarbojas, jādzīvo līdzi savas pilsētas notikumiem, jābūt kritiski domājošiem. Nevis tikai jākritizē, bet jāiesaka, kā izdarīt labāk.
Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas vairs neesat Viesītes novads, bet gan Jēkabpils novada sastāvdaļa. Kā tas ietekmējis Viesītes iedzīvotāju ikdienu?
– Kad bijām novads, iedzīvotāju iesniegumus spējām izskatīt un viņu vajadzības apmierināt ļoti ātri, jo visas iestādes atradās tepat uz vietas – sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļa utt. Tiklīdz notika apvienošanās, iesnieguma izskatīšana kļuva par “nebeidzamo stāstu”. Kamēr iesniegums izceļo n- tos ceļus, kamēr tas tiek juridiski pareizi noformēts, dažkārt paiet mēnesis, citreiz pat vairāk. Tas ir sarežģīti cilvēkam, kurš to pakalpojumu saņem. Lai gan sākotnēji bija paredzēts, ka reforma mazinās birokrātiju, tam nebūt nepiekrītu. Saimnieciskajā ziņā, protams, tagad esam atkarīgi no Jēkabpils piešķirtajiem līdzekļiem, taču nevaru teikt, ka Viesītē nekas nenotiek un ejam uz grunti. Tāpat tiek asfaltētas ielas, notiek būvniecība. Taču arī agrāk nekad neesam bijuši izšķērdīgs novads. Saprotam, ka arī citiem pagastiem ir savas vajadzības.
Vai Viesītes iedzīvotāji labprāt piekrita pievienoties Jēkabpils novadam?
– Sākumā jau gāja runa par Sēlijas novada izveidi. Aizkraukle, Krustpils, Jēkabpils un Viesītes novada toreizējie vadītāji nāca kopā un sprieda, ka varētu izveidot Sēlijas novadu. Taču tas neīstenojās, Saeima noraidīja. Manuprāt, būtu pareizāk, ja lauku novadi būtu atdalīti no Jēkabpils pilsētas. Pilnīgi saprotami, ka pilsēta neizprot mūsu specifiku, bet mums grūtāk izprast viņējo. Šīs reformas labā puse, iespējams, parādīsies tikai pēc daudziem gadiem...
Kādu atbildību uzliek tas, ka pēc iedzīvotāju skaita esat trešā lielākā Sēlijas pilsēta?
– Esam Sēlijas sirds. Ne tikai saistībā ar Stradiņu dzimtu un Vecā Stendera mantojumu. Pati Viesītes kā Sēlijas mazpilsētas faktūra uzliek tādu kā pienākumu. Arī mūsu lielā kultūras pils, kur savulaik notika Sēlijas kongresi. Šo tradīciju bija iedzīvinājis akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Ar ko Sēlijas iedzīvotāji atšķiras no Latgales vai Zemgales iedzīvotājiem? Kas ir sēlijietis?
– Sēļu būtība, spīts un izruna meklējama vēsturē. Es pati neesmu īsta sēliete, jo manī rit dažādu asiņu sajaukums. Taču mamma stāstīja, ka viena no mana tēta omēm esot runājusi sēliski. Pati to neprotu. Zinu, ka Kaldabruņas pusē iedzīvotāji runā sēliski, iespējams, arī Bebrenē. Ir vēl cilvēki, kuri runā šajā izloksnē, kurai ļoti raksturīgs platais ‘e’.
Kādas problēmas Viesītē būtu steidzami jārisina?
– Pēdējā laikā mums ļoti pietrūkst dzīvojamā fonda. Bērni izaug, vēlas atdalīties no vecākiem, apprecas, un viņiem nav kur dzīvot. Pietrūkst arī apbūves zemes gabalu, jo, atgriežoties Viesītē, daudzi jauni cilvēki meklē, kur varētu uzbūvēt māju. Pietrūkst arī darbavietu, taču pašvaldība tās neveido, to dara uzņēmēji.
Vai Viesīte kaut kādā jomā sadarbojas ar Balviem?
– Diemžēl nē. Arī pati Balvos neesmu bijusi, varbūt kaut kad agrā bērnībā, bet neatceros. Taču viena mana kursabiedrene gan bija no Balviem. Varu teikt tikai to, ka, pabraukājot pa Latviju, priecē, cik sakoptas ir mazpilsētas. Katrā vietā ir ko redzēt.
Kura vieta Viesītē pašai ir vismīļākā?
– Ļoti patīk Mīlestības taka, arī vidusskolas apkārtne. Viesīte vispār ir tāda maza un mīļa, klusa pilsētiņa ar savu raksturu.
Laikam tikai nomaļā atrašanās vieta nedaudz traucē nokļūšanai līdz galvaspilsētai vai citām lielpilsētām…?
– Jā. Autobuss uz Rīgu kursē tikai no rīta un tad arī atpakaļ. Taču ziemā mums problēmas sagādā slidenie un līkumainie ceļi Subates apkārtnē. Autobusu šoferi slidenā laikā tur vienkārši atsakās braukt. Tad pakalpojumu sniedzējs informē, ka drošības apsvērumu dēļ autobusi tur nekursēs. Pagājušajā ziemā vienu nedēļu autobuss kursēja, divas – nē, un tā visu laiku. Bet saprotu arī šoferīšus, kuri negrib riskēt ar cilvēku dzīvībām. Visādā citādā ziņā mums viss ir. Ir vidusskola, bērnudārzs, mūzikas un mākslas skolas, sporta skola. Pilsētā ir divas ārstu prakses, divas aptiekas. Mūsu kultūras pilī regulāri notiek pasākumi, rāda kino. Tur notiek labi, lieli koncerti un izrādes. Oktobrī, piemēram, notiks Raimonda Paula koncerts. Ir pašdarbība, savas amatierteātris.

Cik kritiski domājoši ir Viesītes iedzīvotāji?

Sanita Lūse: – Viņi noteikti nav vienaldzīgi. Tas parādās, gan izvērtējot notikumus pasaulē, gan Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Arī klausoties, ko cilvēki runā ikdienā, jūtams, ka viņiem nav vienalga. Jā, kādu daļu cilvēku, tāpat kā visur pasaulē, nekas neinteresē. Ir tādi, kuri saka: “Te nekas nebūs, te tāpat visu izzags” utt. Ir arī cilvēki, kuri vai nu tumsonības, vai naida, vai tīri cilvēcīgas nezināšanas dēļ saka: “Tā tiem ukraiņiem arī vajag!” Taču tādu mūspusē ir ļoti maz. Pārsvarā tie ir krievvalodīgi cilvēki jau gados. Jaunā paaudze domā plašāk, var teikt, gaišāk. Vienaldzīgo nav. Tāpat kā citur, viesītieši vāc ziedojumus Ukrainai, nodarbojas ar labdarību. Gribu teikt, ka mūsu iedzīvotāji ir kritiski domājoši.
Protams, arī pašvaldība saņem iedzīvotāju kritiku. Tas ir pilnīgi normāli – pateikt, ka nedrīkst strādāt tā vai citādi. Reizēm cilvēks atnāk it kā ar dusmām un naidu, bet parunājot, izrādās, ka viņš vienkārši gribēja paust savu viedokli, izrunāties, pateikt savu sāpi. Nereti gadās, ka ziemā šauro, līkumoto ielu dēļ rodas problēmas ar sniega tīrīšanu. Kopā mēģinām risināt. Iedzīvotāji nāk arī ar labām idejām. Piemēram, jaunajām ģimenēm, kuras Viesīti izvēlas par dzīvesvietu, ir savs redzējums, kādiem jābūt bērnu rotaļu laukiem, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem, stāvlaukumiem utt. Manā skatījumā, tas ir labi, jo, iesniedzot priekšlikumus, šie cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Vienaldzīgo nav.

Kāpēc Jums patīk dzīvot Viesītē?

AIVARS: – Lai gan neesmu gluži iedzimtais, kopā ar sievu uz Viesīti no laukiem pārcēlāmies jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Kad spēku kļūst mazāk, pilsētā dzīvot ir vieglāk. Patīk, ka šajā pilsētā visa ir pietiekami, mums nekā nepietrūkst. Ir veikali, aptieka, skolas, ārsti. Viss šeit ir un nekur pēc šiem pakalpojumiem nav jābrauc. Viena no skaistākajām vietām Viesītē, ko visiem ciemiņiem ieteiktu apskatīt, ir mūsu muzejs un mazbānītis, kā arī Paula Stradiņa dzimtās vietas, tāpat arī skaistās dabas takas. Esam ļoti apmierināti ar dzīvi šajā jaukajā pilsētiņā. Ne par ko nevaram sūdzēties.

JĀNIS: – Esmu dzimis Viesītē. Paskatieties, cik šeit ir skaisti! Lepojos ar mūsu lielo un skaisto kultūras pili, muzeju, bānīti, kāda nav nekur citur. Manuprāt, nav arī nekādu problēmu nokļūt līdz Rīgai. Vienreiz vai pat divreiz dienā uz galvaspilsētu kursē autobuss. Pats gan vairāk pārvietojos ar automašīnu. Turklāt, ja kaut kā nepietrūks, tad jau visa būs par daudz! Uzskatu, ka mums visa pietiek. Kopā ar ģimeni dzīvoju šeit visu savu mūžu un nekur citur nekad neesmu vēlējies doties. Tepat ir skola, kur mācījušies mūsu bērni. Ja nu vienīgi darbavietu varētu būt vairāk. To gan pietrūkst. Pats arī darbu esmu atradis nevis Viesītē, bet Biržos.

RAITIS kopā ar sievu INTU: – Augustā pārcēlāmies no Balviem uz Viesīti, jo atradām šeit dzīvokli. Sieva ir balveniete, bet es – no Liepājas puses. Man, kā militāristam, darbs ir visur. Sievai pagaidām nav, bet meklēsim. Sākumā šķita, ka mazs miestiņš, bet uzzinājām, ka tas nav pagasts, bet gan pilsēta. Kad sākām aprast, sapratām, ka tā ir pat ļoti patīkama pilsēta. Te ir skolas, bērnudārzs, arī mākslas, mūzikas un sporta skolas, ir ārsti. Viss ir nodrošināts. Pastaigājoties pa Viesīti, redzam vēstures liecības, par kurām nemaz nebijām aizdomājušies. Šeit, piemēram, dzīvojis slavenais ārsts Stradiņš. Ja kā pietrūkst – tās ir darbavietas. Taču ceram, ka, atklājot Zalves poligonu, tur atradīsies darbs arī civiliedzīvotājiem. Izklaides ziņā arī nekā nepietrūkst. Šeit ir liels kultūras nams. Sieva vakar pirmo riezi apmeklēja kora mēģinājumu. Jaunai ģimenei šeit ir ļoti labvēlīga vieta.

Sāka ar baznīcas sakopšanas talkām

Viesītē darbojošās “Stendera biedrības” mērķis ir apgaismības laikmeta Baltijas vācu izcelsmes teologa, rakstnieka un valodnieka Gotharda Frīdriha Stendera (Vecais Stenders) ideju kopšana un popularizēšana. Biedrības valdes priekšsēdētājs JĀNIS DIMITRIJEVS labi pazīstams ne tikai kā Vecā Stendera mantojuma saglabātājs, bet arī cilvēks, kurš ilgus gadus vadījis Viesītes pašvaldību, sniedzot būtisku ieguldījumu pilsētas un novada izaugsmē.

Bijušajam Viesītes pašvaldības vadītājam ir ar ko lepoties, jo 30 darba gadu laikā savas pilsētas un novada labā paveicis daudz nozīmīgu darbu. Viens no sasniegumiem ir kultūras pils “Sēlija“ būvniecība. Viņš lepojas, ka pagājušā gadsimta 80-tajos un 90-tajos gados tapušās kultūras pils celtniecībā nav ieguldīts ne santīms valsts naudas: “Visu pamazām paveicām par pašvaldības budžeta līdzekļiem.” J.Dimitrijeva laikā Viesītē nodibinātas arī mūzikas, mākslas un sporta skolas, muzejs un daudzas citas iestādes, kas darbojas joprojām.
Devies pelnītā atpūtā, bijušais domes priekšsēdētājs nevēlējās sēdēt, rokas klēpī salicis, bet kopā ar novadniekiem – Latvijā labi pazīstamās Stradiņu dzimtas pārstāvjiem – pievērsās novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, kļūstot par “Stendera biedrības” valdes priekšsēdētāju. Vārnavā, kas atrodas 12 km no Viesītes, iespējams iepazīt Stenderu dzimtu, no kuras nākuši 15 latviešu draudžu mācītāji, kā arī ārsti, juristi, militārpersonas, farmaceiti un tirgotāji. No visiem zināmākais ir Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders). Stenderu dzimtas kapi atrodas uzkalniņā aiz Sunākstes baznīcas.
J.Dimitrijevs atklāj, ka biedrības pirmsākumi meklējami laikā, kad pagājušā gadsimta 90-tajos gados dzimtajā novadā, savā īpašumā atgriezās akadēmiķis Jānis Stradiņš: “Arī pirms tam pie Sunākstes baltās luterāņu baznīcas studentu biedrība “Austrums” rīkoja talkas. Pamazām talcinieku pulkam pievienojās citi, un tika nolemts, ka šī vieta jāatjauno, jo netālu atrodas Vecā Stendera kapa vieta.” J.Dimitrijevs dalās atmiņās, kā vēl padomju laikos kopā ar talciniekiem atbrīvoja veco baznīcu no kokiem, kas bija tai uzgāzušies, un sakopa apkārtni: “Tolaik par to dabūju brāzienu no partijas sekretāra. Kad paskaidroju, ka te apglabāts Vecais Stenders, kas sarakstījis pirmo ābeci, viņš piekrita, ka tā vieta tiešām esot jākopj. Tā tas viss sākās.“
Biedrības vadītājs stāsta, ka baznīcas restauratoru vidū bija gan agrofirma “Daugava”, gan Haralds Sīmanis un citi. Deviņdesmito gadu sākumā, baznīcas restaurācijai noslēdzoties, pie tās atklāja Friča Sokolovska izveidoto Vecā Stendera piemiņas akmeni, un šī vieta sāka pamazām attīstīties. “Ideja turpināt piemiņas vietas pilnveidošanu pieder akadēmiķim Jānim Stradiņam. Sunākstes baltajā baznīcā Jaunjelgavas novadā, kurā tobrīd ietilpa Sunākste, Viesītes novads, Zinātņu Akadēmija un arhibīskaps Jānis Vanags parakstīja memorandu, kas bija mūsu darba pamatā. Lai piesaistītu naudu tālākai šīs vietas attīstīšanai, nodibinājām “Stendera biedrību”, kuras valdes priekšsēdētājs šobrīd esmu,” skaidro J.Dimitrijevs, piebilstot, ka Vecā Stendera piemiņas vietas pilnveidošanā ieguldīti tikai iedzīvotāju, dažādu iestāžu, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju saziedotie līdzekļi. “Jau ilgāk nekā desmit gadus maija otrajā sestdienā notiek talkas, kurās piedalās biedrības aktīvisti, tostarp daudzi pazīstami mediķi, Stradiņu dzimtas pārstāvji, kultūras un mākslas akadēmiju pārstāvji, kā arī Rīgas ģimnāziju kolektīvi,” lepojas biedrības vadītājs. Godinot Vecā Stendera veikumu, šeit izveidotas Ābeces taka un Augstās gudrības taka, bet šī gada 9.septembrī, klātesot Valsts prezidentam Edgaram Rinkevičam, atklāts J.Stradiņam, Vecajam Stenderam un apgaismībai Sēlijā veltītais monuments “Gaismas vārti”.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (29.09.2023.)

“Tikai pats, Tu pats. Un tikai pats”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Bet kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Priekules pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir sarkanā krāsā un uz tā ir attēlots sudraba pilsētas mūris ar diviem nelieliem torņiem un arkveida atvērtiem vārtiem. Attēlotais mūris ir 1668.gadā celtie Zviedru vārti, kādi nav nevienā citā Latvijas mazpilsētā.

Pilsēta septiņu lielceļu krustojumā

Dienvidkurzemes novads var lepoties ar 26 pagastiem un 5 pilsētām, no kurām viena ir pati senākā Latvijas pilsēta, viena ir pati mazākā, viena – Rietumu piekrastes ostas pilsēta, vienā pilsētā dzimis viens no Eiropas ievērojamākajiem akadēmiskās mūzikas komponistiem, bet vienā no Dienvidkurzemes novada pilsētām mājo prieks. Prieks mājo Priekulē – ar šādu devīzi dzīvo un strādā priekulnieki. Kā viņiem veicas,– par to saruna ar Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītāju Andri Razmu.

2009.gadā Latvijā tika īstenota pirmā administratīvi teritoriālā reforma, pēc tās sekoja nākamā. Šobrīd esat Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs. Kā mainījusies priekulnieku dzīve pēc šīm reformām?
– Reformu rezultātā šobrīd esam lielākais novads valstī – Dienvidkurzemes novads. Kā visā valstī, arī mums pirmais bija ieskrējiena gads, bet 2022.gada rudenī darbi aizgāja – izbūvējām divus trotuārus, nobruģējām iekšpagalmu pie Priekules Mūzikas un mākslas skolas, remontdarbi notika PII “Dzirnaviņas” un Priekules vidusskolā, Mazgramzdas ciemā visas ielas garumā noasfaltējām Celtnieka ielu, kā arī paveicām daudzus citus darbus. Šovasar izbūvējām dalīto atkritumu laukumu, Priekules centrā uzbūvēts jauns Katastrofu pārvaldīšanas centrs – ugunsdzēsēju depo, kas ir viens no deviņiem modernākajiem Latvijā. Šobrīd jaunajās telpās strādā Valsts policija, ugunsdzēsējiem Jurģi vēl priekšā. Finanšu ietvaros viss notiek, un es domāju, ka neapmierinātības cilvēkos nav, strādājam, esam atvērti un sasniedzami ikvienam.
Runājot par iedzīvotāju noskaņojumu, jāteic, ka neviens ar negatīvismu nav nācis. Ja cilvēks lūdz atrisināt kādu problēmu vai sasāpējušu jautājumu, sadarbībā ar attiecīgajiem dienestiem cenšos atrisināt. Pēc reformas Priekules administratīvajā ēkā darbu turpina bāriņtiesa, sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļa, būvvalde, nekustamo īpašumu nodaļa, bibliotēka, komunālā pārvalde, kā arī Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs. Iedzīvotājiem faktiski nebija ko zaudēt, visi pakalpojumi tiek nodrošināti šeit uz vietas – Priekulē.
Balvu un Priekules pilsētas dzimušas vienā gadā un vienā datumā. Tās abas šogad 11.februārī svinēja savu 95.dzimšanas dienu.
– 1928.gadā Priekulei patiešām piešķīra pilsētas statusu, bet vēstures fakti liecina, ka patiesībā pilsēta ir daudz vecāka. Priekule faktiski uzbūvēta pilnīgi no jauna – vienreiz tā tika nolīdzināta līdz ar zemi, 50.gados to uzbūvēja no jauna, bet padomju laikā sākās paplašināšanās process. 95 gadu laikā izaugt no zemnieku saimniecības, kas ir muiža, līdz pilsētai, manuprāt, tas ir ļoti, ļoti strauji.
Izrādās, Priekule savā ziņā ir dvīņumāsa Balviem. Vai Jums kādreiz gadījies pabūt mūspusē?
– Pēdējo reizi Balvu pusē biju pirms astoņiem gadiem. Esmu kaislīgs makšķernieks, startēju Latvijas čempionātā zemledus makšķerēšanā Balvu ezerā. Diemžēl toreiz pilsētu sanāca apskatīt ļoti maz, jo atbraucu vēlu vakarā, bet domāju, ka viss vēl priekšā. Balvos dzīvoja mans kursabiedrs, ar kuru iepazinos augstskolas laikā. Savulaik kā Priekules novada izpilddirektors ar darbiniekiem bieži braucu pieredzes apmaiņas braucienos, bet diemžēl jūsu pilsētā neesam bijuši. Esam viesojušies Jēkabpilī, Ludzā, Rēzeknē un citās mums tuvākajās pašvaldībās, bet Balvos – nē.
Ar ko Priekule izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Vispirms ar savu vēsturisko mantojumu – Zviedru vārtiem, kas valstī ir tikai divi, un noteikti arī ar barona Korfa jeb Priekules muižu. Vēl gribētu teikt, ka Priekule izceļas ar spēju izdzīvot visos laikos un visās varās, jo atrasties septiņu lielceļu krustojumā nozīmē tikpat kā dzīvot uz krustojuma. Atceros, ka vienā no pilsētas attīstības plāniem bija rakstīts, ka Priekules novada ļaudis raksturo īpatnējs raksturs – noslēgtība. Latgales pusē cilvēki ir atvērti savas vēsturiskās pieredzes dēļ, bet mums ir tā,– kamēr neiepazīstam cilvēku, mēs esam draudzīgi, bet ne atvērti.
Pilsētu un pagastu pārvaldnieki ir vietējie saimnieki un pirmie, pie kuriem cilvēki vēršas problēmu gadījumā. Ar kādiem jautājumiem nāk pie Jums?
– Kādam kāds koks jānozāģē, citam jāpalīdz sakārtot lietus ūdens sistēmu vai jāpalīdz atrisināt sadzīviska rakstura jautājums. Tam katru gadu plānoju finanšu līdzekļus Attīstības nodaļas budžetā, bet ir arī pozīcijas, kas aiziet uz Komunālo nodaļu. Jaunais Dienvidkurzemes novads izveidoja atsevišķu struktūru – Komunālo pārvaldi, kas aptver bijušā Priekules un Vaiņodes novada teritorijas. Runājot par sadzīviskiem jautājumiem, apkārtējo pagastu iedzīvotāji tomēr nedaudz ir zaudētāji, jo lielo attālumu dēļ vairs nav iespējas tik ātri noreaģēt uz visiem signāliem un laikus sniegt palīdzību. Iedzīvotāju blīvums lauku teritorijā vienmēr bijis samērā mazs, bet attālumi lieli, līdz ar to apsaimniekošanas teritorijas ir ļoti lielas. Mazie lauku celiņi, daudzās kapsētas – tas viss jāpatur redzeslokā, kaut gan bieži vien pietrūkst kapacitātes.
Kas prioritāšu sarakstā ir pats pirmais?
– Prioritātes topā numur viens ir pilsētas grants ielu sakārtošana. Priekules pilsētā vēl jāsakārto 19 km grantēto ielu, kas ir pietiekami daudz. Nākamajā gadā plānojam sakārtot trīs ielas pilsētā, tam esmu iesniedzis pieprasījumu finansēm. 2021.gadā Priekules pilsētā pabeidzām otro kārtu kanalizācijas tīklu izbūvei un sakārtošanai, piesaistot Eiropas finansējumu. Šobrīd pilsētā sakārtoti 90% kanalizācijas tīklu – iedzīvotāji var pieslēgties un arī pieteikties 50% līdzfinansējuma saņemšanai ūdensvada un kanalizācijas pieslēgumam. Tā ir labā ziņa. Savukārt ne tik laba situācija ir ar lietus notekūdeņiem. Šopavasar Priekules pilsētai izstrādāja lietus ūdens kanalizācijas projektu, kura kontroltāme ir pusmiljons eiro. Kāpēc tik svarīgi to realizēt? Ļoti daudz lietus notekūdeņu nokļūst kanalizācijas tīklā, kas ir papildus slodze attīrīšanas iekārtām, un arī izmaksas. Ļoti ceram uz pašvaldības un deputātu atbalstu, lai var realizēt šo grandiozo projektu.
Kā viens no Priekules zīmīgākajiem simboliem un atpazīstamības zīmēm minams Ikars. Novada ģerboni grezno Ikara tēls, bet dziesma “Mēs lidosim” no Ulda Marhilēviča un Māras Zālītes mūzikla jau kļuvusi par Priekules himnu. Kāpēc tieši šis tēls kļuvis par tik nozīmīgu figūru?
– Visticamāk tādēļ, ka tas ir neparasts, jo apzināta lēmuma tā arī nav bijis. Ar Ikaru mēs varam atšķirties ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, jo tādu nav nemaz tik daudz. Un tā ir arī uzdrošināšanās un tiekšanās uz kaut ko. Mūsu laikos Ikara tēls ieguvis citu skanējumu, citu saturu. Priekules devīze ir “Prieks mājo Priekulē”. Tas ir prieks lidot mazliet citā aspektā, savienojot to kopā ar Priekules nosaukumu. Ikars ir ļoti ietilpīgs simbols, kurā katrs var redzēt sev kaut ko tuvu. Un, ja Ikars no augšas redz visu mūsu novadu, apvieno un savieno, kāpēc nē? Šogad 29.jūlijā Ikara svētkiem atzīmējām 20 gadus, un šī tradīcija arī turpināsies. Ikara svētki vienmēr sākas ar ieskaņas koncertu “Laternu stundā” piektdienas vakarā un turpinās sestdienas rītā ar svētku gājienu. Jau divus gadus pie mums notiek ļoti grandiozs drifta autošovs, uz kuru brauc ciemiņi no visas Latvijas un skatās, kā jaunieši dedzina riepas. Bet līdz tam katru gadu bija kaut kas, kas saistīts ar lidošanu – dažnedažādi lidaparāti, kurus cilvēki varēja izmēģināt un pavizināties. Tā bija saikne ar Ikaru. Šogad pilsētas svētkos drifta šovs piesaistīja 3000 tūkstošus skatītāju, kas mūsu pilsētai, kurā ir nedaudz zem diviem tūkstošiem iedzīvotāju, ir labs sasniegums.
Esat ievērojami arī ar to, ka tieši Priekulē atrodas lielākie Brāļu kapi. Šobrīd sabiedrībā tā ir visai jūtīga tēma…
– Šogad pēc 9.maija svinībām biju aizbraucis uz Brāļu kapiem un redzēju, ka cilvēki ir bijuši, ziedi nolikti. Kas bijis, to jau nezinām. Iepriekš, kad Liepājā darbojās Krievijas konsulāts, varēja manīt vainagus ar Krievijas karogu. Bet kādreiz, padomju laikos, tie bija vieni no svarīgākajiem un vērienīgākajiem svētkiem pilsētā, jo uz Brāļu kapiem brauca cilvēki no visas plašās Padomju savienības. Viņu bija ne mazāk kā 100, tādēļ viesnīcā visus nevarēja izguldīt. Priekules mazajā sākumskolā bija skolas internāts un zāle – tajā atbraucējus arī izmitināja, jo skola bija beigusi pastāvēt. Nevar nepieminēt arī gājienu no kultūras nama līdz Brāļu kapiem, kas ir pietiekami liels attālums, savukārt programmas nagla bija garnizona šautās zalves. Pēc tam, kad izveidoja piemiņas memoriālu, noskaņa mainījās. 2011.gadā, pateicoties Krievijas vēstniecības sadarbībai ar “Liepājas metalurgu”, Brāļu kapos notika lieli rekonstrukcijas darbi. Paldies viņiem, protams, par šo rekonstrukciju, bet sliktais stāsts ir tas, ka “Liepājas metalurgs” aizņēmās muzeja eksponātus, kas tur atradās, bet aizmirsa atvest atpakaļ. Daži no tiem bija ļoti vērtīgi, jo skolas novadpētniecības darba ietvaros tapuši daudzu desmitu gadu laikā.
Skarot smago kara tēmu, neviļus nākas runāt par patriotismu un pilsonisko apziņu. Celties un krist par savu zemi, neprasot, cik par to samaksās – tā savulaik cīnījās mūsu senči. Kā tagad ir ar patriotismu?
– Patriotisms mazumā noteikti nav gājis, bet tas ir mainījis formu. Priekules pilsētā atgriežas jaunās ģimenes, pērk īpašumus, dzīvo. Atgriežas no augstskolām, no ārzemēm. Daudziem īpašumi ir Priekules pilsētā, bet paši strādā Liepājā, kas ir 40km attālumā. Un tas arī ir sava veida patriotisms. Šeit viņi ir dzimuši un auguši. Cilvēks savu dzīvi un darbu iegulda savā zemē un vēl rada bērnus. Tas ir daudz. Šogad Priekules vidusskolā mācās 241 audzēknis, skolas gaitas sāka 32 pirmklasnieki, arī pirmsskolas izglītības iestādē “Dzirnaviņas” visas grupiņas ir pilnas – 120 audzēkņi. Sūdzēties nevaram.
Visbeidzot, cik bieži Priekuli jauc ar Priekuļiem?
– Pēdējos 5-6 gados neatceros, ka būtu kaut kas noticis, bet pa kādam kuriozam tomēr atgadās. Visbiežāk bijušas situācijas, kad atbrauc smagās automašīnas šoferis no Polijas vai Latvijas, atved kravu un prasa, kur atrodas kāda konkrēta iela. Lieki teikt, kādas ir viņa emocijas, uzzinot, ka krava jānogādā vēl 300 km attālumā no Priekules, uz citu pusi – Priekuļiem Cēsu pusē. Skolā reiz bija kuriozs, kad kolektīvs ar tūrisma firmu sarunāja autobusu braucienam uz operu. Norunātajā laikā visi stāv, gaida, bet autobusa kā nav, tā nav. Izrādās, šoferis bija aizbraucis uz Priekuļiem. Paldies Dievam, skolotāji uz operu tomēr tika, jo sarunāja vietējo transportu. Bet tā, lūk, gadās.

Vieta, kur skan klusums un bērzu šalkas

 Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk nekā 23 000 padomju karavīru, kuri krituši Otrā pasaules kara Kurzemes katla 5.lielkaujas laikā Priekulē un Priekules apkārtnē 1945. gada pavasarī.

Priekules novadpētnieces Ingas Raškovas un Ojāra Spārīša grāmatā “Priekule septiņu lielceļu krustojumā” apkopoti apmēram septiņu gadu pētnieciskā darba rezultāti. Vienā no grāmatas nodaļām stāstīts arī par smagajām pilsētas atbrīvošanas kaujām 1945.gada februārī. Novadpētniece saka, ka tās esot bijušas ārkārtīgi smagas. Neviļus rodas jautājums: “Kāpēc? Kāpēc tādi postījumi, tik daudz kritušo?” Tieši tā dažreiz jautā pilsētas viesi, kuri kā tūristi iepazīstas ne tikai ar pilsētas tagadni, bet arī ar tās vēsturi.
Tad, kad pilsētas viesi novadpētnieces un arī gides pavadībā apskata gan Priekules pilsētas vēsturisko centru, gan arī ieklausās gides stāstījumā par to, kas un kā šeit notika Priekules operācijas laikā, var gan saklausīt, gan ieraudzīt atbildes uz šiem jautājumiem. Inga Raškova stāsta, ka tik lieliem zaudējumiem bija vairāki iemesli.
Pirmkārt, vācu spēku veidotie ierakumi. Tie bija tik pamatīgi, ka tranšejas savienoja visas cīņām izmantojamās ēkas tā, ka vācieši varēja pa pilsētu pārvietoties samērā droši. Šie ierakumi bija veidoti vairākus mēnešus. Pie tam pilsēta attiecībā pret Sarkanās armijas pozīcijām atradās nelielā, tomēr augstienē.
Otrkārt, dažas nedēļas pirms Piektās Kurzemes lielkaujas Sarkanās armijas vienības Priekules pievārtē saņēma papildinājumu – jaunos karavīrus. Galvenokārt no Ukrainas un Baltkrievijas. Tie bija jauni puiši, pilnīgi bez jebkādas frontes pieredzes. Burtiski dažās nedēļās viņus vajadzēja sagatavot gan ideoloģiski, gan psiholoģiski, gan arī militāro pamatprasmju ziņā. Dažās nedēļās! Tā vien gribas padomāt,– vai tas maz iespējams?!
Treškārt, laika apstākļi 1945.gada februārī. Tajā gadā sals mijās ar atkusni. Rakt tranšejas vāciešiem pie paša deguna kūdras purvā tādos laika apstākļos bija ārkārtīgi smagi. Dziļāk par sapieru lāpstiņu neesot bijis iespējams rakt, jo tūlīt tranšejā krājies ūdens. Tieši tādās tranšejās jaunajiem puišiem guļus nācās pavadīt vairāk nekā nedēļu. Ja vācieši no vairāku simtu metru attālajām pozīcijām augstienē pamanīja kādu kustību, sekoja šaušana.
19.februāra rītā pulksten 9.30 vajadzēja sākties uzbrukumam. Miglas dēļ plānotais aviouzlidojums ar bumbošanu neizdevās, kā bija iecerēts. Uzbrukumu pilsētai iesāka strēlnieki, kuriem, pilnīgi atklātiem vāciešu ugunij, nācās pa kūdras purvu kājām skriet vairākus simtus metru līdz vāciešu pozīcijām. Tautā saka “lielgabalu gaļa”. Redzot Priekules operācijas sākuma vietas un klausoties gides stāstījumā, šis izteiciens iegūst pavisam citu nozīmi. Šīs situācijas psiholoģisko aspektu sajust nav grūti.
Inga Raškova stāsta arī par diviem deviņpadsmit gadus veciem karavīriem, pavisam jauniem zēniem. 1945.gada 17.februārī katrs no viņiem atradās savā frontes līnijas pusē. Viņus šķīra tikai pārdesmit metri. Viņi varēja viens otru redzēt, varēja satikties, bet… Viņi katrs ar savu atmiņu stāstu satikās 70 gadus pēc kara. Priekules novadpētniecības materiālos saglabājušies abu atmiņu pieraksti. Abi piemin 17.februāri, un abi bija vienīgie no savām militārajām vienībām, kuri šajā briesmīgajā kaujā ievainoti, tomēr izdzīvoja. Visi pārējie cīņu biedri krita – gan vācu, gan krievu pusē. Klausoties abu karavīru atmiņās balstītajā gides stāstā par Priekules kaujas pirmajām stundām, veidojas pilnīgs priekšstats par to, kāpēc kauja par vienu mazu pilsētiņu un tās apkārtni prasīja tik šausminoši daudz dzīvību.
Pēc gides stāstītā, Priekules Brāļu kapu apskate uz vietas rada īpaši spēcīgu iespaidu: tas viss tiešām bijis kaut kas šausmīgs. Brāļu kapi iekārtoti neilgi pēc kara. 1949.gada 1.maijā kapos tika uzstādīt tēlnieka Kārļa Zāles piemineklis, kas tika gatavots Alojas Brīvības cīnītāju piemiņai. 70.gadu otrajā pusē Priekules Brāļu kapi tika pārveidoti par memoriālu. Tagad tā ir vieta, kur skan klusums un bērzu šalkas.

 Priekules likteni Otrā pasaules kara noslēguma posmā, kad Kurzemē izveidojās tā saucamais “Kurzemes cietoksnis”, noteica šīs pilsētiņas atrašanās vieta – divas stratēģiski ļoti nozīmīgas dzelzceļa līnijas. Pēc Piektās Kurzemes lielkaujas (1945. gada 12. februāris līdz 14. marts) no apmēram 200 pilsētā reģistrētajām ēkām, kādas vertikālās konstrukcijas saglabāja tikai septiņas. Viss pārējais šeit tika nolīdzināts līdz ar zemi. Priekules atbrīvošanas kauja bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc pēc kara Priekulē iekārtotie Brāļu kapi tagad ir lielākie Baltijā. Šeit apbedīti vairāk nekā 23 000 Sarkanās armijas karavīru. Par vācu karaspēka zaudējumiem ziņas nav saglabājušās.

Lidot kā putnam un ticēt savam sapnim

 Tūkstošiem gadu cilvēki raugās uz putniem debesīs un sapņo par lidošanu. Sengrieķu teikas vēsta par nesaprātīgo Ikaru, kurš pacēlies pārāk tuvu saulei, kas izkausējusi viņa vaska spārnus. Bet latviešu senās leģendas slēpj stāstu par Priekules muižas neparasto kalēju, kurš apņēmies izkalt spārnus, kas neizkūst saulē. Viņam ir iespēja ievadīt jaunu laikmetu un kļūt par pirmo cilvēku, kas pārvarēs zemes smaguma spēku un paliks dzīvs.

Patiesībā šo vīru nemaz nesauca par Ikaru, pretrunīgie avoti viņu dēvē gan par Edas Varacepļa kalēju, gan par Johansonu (Jāņa dēlu) Zviedri, tomēr vienā gan visi ir vienisprātis – Priekules muižas kalējs ir bijis pirmais Latvijā, kam izdevies īstenot cilvēces mūžseno sapni par lidošanu. Pats lidojums esot noticis 1670. gadā un, kā vēsta avoti, pārdrošnieks Kalējs, barona Korfa aizsargāts, piestiprinājis sev pēc skata izturīgus, lielus audekla spārnus, bet pie krūtīm – mazu kastīti, kas tos saturējusi. Lidojumu sācis no Priekules baznīcas torņa bumbas, kuru viņš pats arī bija uzlicis. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, viņš ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, nolidojis gandrīz divas verstis, nokritis un pārlauzis kāju. Priekules apkārtnes ļaudīm Ikars bijis īsts varonis, bet citi to saukuši par bezdievi un gribējuši tiesāt. Tāpēc Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis. Pēc lidojuma viņš izsludinājis kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudenī viņu stiprā eskorta pavadībā vedis uz Viļņu. Bet uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, pašu kalēju sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu, kur lidoni apsūdzējuši ķecerībā, notiesājuši kā burvi un velna sabiedroto un sadedzinājuši. Lai gan lidotāja pusē esot nostājies Priekules muižas īpašnieks barons Korfs, vairums Priekules Ikara laikabiedru gan uzskatījuši, ka šāds lidojums nav iespējams bez paša nelabā palīdzības, un pārdrošnieks ticis tiesāts Grobiņā un sadedzināts uz sārta.
Bet, atgriežoties pie Priekules Ikara, jāteic, ka viņa lidojums nav aizmirsts – viņa tēls ir redzams Priekules ģerbonī, bet viņa iespējamais dzīvesstāsts izspēlēts Dailes teātra izrādē “Priekules Ikars”, tapusi arī Priekules himna - Ulda Marhilēviča komponētā dziesma ar Māras Zālītes vārdiem “Spārni kā vējš”. Līdz pat mūsdienām daudzi novērtējuši kalēja drosmi un pārgalvību – mācēt pacelties spārnos, lidot brīvi kā putnam un ticēt savam sapnim…

Dārzs, kas vieno ģimenes

Viena no priekulnieku skaistākajām tradīcijām ir novada ģimeņu dārza stādīšanas svētki, kuriem šogad apritēja divpadsmitā gadskārta. Dārza pamatā ielikts spēcīgs stāsts. Ik gadu 1.jūnijā, atzīmējot Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, ģimenes, kurām piedzimis bērniņš, tiek aicinātas uz koku stādīšanas sarīkojumu. Tas ir arī simbolisks notikums, jo ģimenēm un jaunpiedzimušajiem bērniem ar koka iestādīšanu veidojas īpaša saikne un piederības sajūta savai dzimtajai vietai.

Sākumā pie novada pašvaldības bija tikai liela pļava, kurā ik gadu iestādīja pa dažiem vērtīgiem kokiem, taču gadu no gada stādījumi papildinājās. Būtisks pagrieziens dārza veidošanas procesā bija 2017.gads. Lai plašo teritoriju no pļavas pārvērstu par pievilcīgu un skaistu vietu, pašvaldība nolēma dārza iedomātās aprises reāli iezīmēt dabā ar bruģētiem celiņiem, laternām, soliņiem un jauniem stādījumiem. Tā Priekulē tapa vēl viens sakārtots apskates objekts ar savu īpašu stāstu. Ģimeņu dārzu līdzās pašvaldības ēkai un bērnu laukumam ar vairāk nekā 20 šķirņu kokiem un košumkrūmiem vizualizēja Priekules pilsētas dārzniece Liene Sokolovska. Viņa kokus Ģimeņu dārzam izvēlas pēc dekorativitātes – lai tie būtu ziedoši, ar raibām lapām, rozā krāsu vai balti zaļi. Lai ir interesanti un atšķiras no tā, ko var iegādāties ikdienā.

Savā pulkā uzņem jaunās ģimenes
Priekules kultūras nama direktore Rigonda Džeriņa ir pārliecināta, ka ģimeņu dārza izveidošana ir lielisks veids, kā savā pulkā uzņemt jaunās priekulnieku ģimenes: “Tas ir gaidīts pasākums gan ģimenēm, gan bērniem, kas savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Šopavasar mums radās vēl kāda laba ideja – ļaut iestādīt savu koku ikvienam, kurš to vēlas. Pagaidām gan tā vēl ir izstrādes procesā, bet ar dārznieces līdzdalību, domāju, mums izdosies to realizēt.” Kultūras nama direktore novērojusi, ka cilvēkiem un jaunajām ģimenēm patīk, ka viņus ievēro un novērtē. “Sabiedrība noveco, vienīgā cerība ir uz Liepājas tuvumu – ģimenes brauc, pērk pie mums īpašumus un dzīvo. Priekule kā pilsēta, kurā jaunām ģimenēm audzināt bērnus līdz vidusskolai, ir vienkārši ideāla vieta. Un kādēļ lai to nedarītu? Mums ir sporta zāle, mūzikas un mākslas skola. Visi viens otru pazīst. Ļoti cenšamies kultūras namā piesaistīt bērnus, un, šķiet, ka tas izdodas. Deju studijā “Ķiņķēziņi” darbojas ap 80 bērniem, sākot no 3 līdz 13 gadu vecumam. Bez viņu līdzdalības nenotiek ne pilsētas, ne Ikara svētki,” teic Rigonda Džeriņa.

Koks – paliekoša vērtība
Atzinīgus vārdus par skaisto Priekulē iedibināto tradīciju teic arī paši priekulnieki. Līga Svara ar vīru Pēteri audzina trīs atvases – 17-gadīgo Gabriellu, Beatrisi, kurai ir 12 gadi, un gadu veco dēlu Dominiku. Līgas vecākā meita Gabriella pie sava kociņa nav tikusi, jo viņas dzimšanas gadā ideja par ģimeņu dārzu vēl nebija radusies. Taču abiem pārējiem bērniem šis pasākums nav gājis secen. “Ar Beatrisi stādījām kociņu, savukārt ar Dominiku – rozes. Covid pandēmijas dēļ divus gadus Ģimeņu dārza stādīšana nenotika, arī mums ar Dominiku šis pasākums sanāca vēlāk, bet tas nekas. Galvenais, ka notika,” teic trīs bērnu mamma. Viņa jauno ģimeņu kopā sanākšanu uzskata par ļoti jauku tradīciju, kas nav tikai koku stādīšanas process. “Šajos svētkos parasti dejo un uzstājas mazie priekulnieki, kāds uzdzied. Notiek dažādas aktivitātes – sejas apgleznošana, bērniem lielie burbuļi un daudz kas cits. Tas ir ģimenes pasākums visiem,” teic Līga. Viņa atzīst, ka ikdienā bieži ar bērniem aiziet paskatīties, kā viņu stādītais koks un rožu krūms ieauguši, jo turpat blakus ir bērnu rotaļu laukums: “Arī mana māsa savā laikā šeit stādīja koku. Viņa vairs te nedzīvo, bet, kad atbrauc, vienmēr aiziet un apskatās, cik tālu tas izaudzis. Lai vai kā, koks ir ļoti paliekoša vērtība un tā stādīšana ir īpašs brīdis.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (22.09.2023.)

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Mazsalacas pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1936.gada 30.jūnijā. Ģerboņa vairogs ir sadalīts trīs vertikālās joslās: sānu malas – melnas, vidējā daļa – sudraba krāsā. Vairoga apakšdaļā – viļņveida atdalījums. Augšējā daļā katrai joslai pretējā krāsā iekrāsotas piecstaru zvaigznes. Vairoga vidusdaļā attēlots tilts, kas norāda uz senu pārceltuves vietu. Savukārt zvaigznes norāda uz piederību Latvijai.

Jebkurā vietā galvenā vērtība ir cilvēks

Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss ir pārliecināts, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis. Šī vieta izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Kā klājas mazsalaciešiem savā 95.jubilejas gadā, par to saruna ar apvienības pārvaldes vadītāju.

2021.gada 1.septembrī Valmieras novadā darbu sāka vairākas jaunas struktūrvienības – pašvaldības teritoriālo apvienību pārvaldes. To starpā arī Mazsalacas apvienības pārvalde, kurā ietilpst Mazsalacas pilsēta, kā arī Mazsalacas, Ramatas, Sēļu un Skaņkalnes pagasti. Raugoties no šodienas skatpunkta, Jūsuprāt, bija pareizs lēmums izveidot šādas apvienību pārvaldes?
– Domāju, ka lēmums bija pareizs, jo ir skaidrs, ka vadīt visus pagastus un nodrošināt to saimniecisko darbību no Valmieras noteikti nebūtu iespējams. Šobrīd Valmieras novadā ir septiņas apvienību pārvaldes, no kurām vienu – Mazsalacas apvienības pārvaldi – vadu es. Esmu pārliecināts, ka uz vietas noteikti viss redzams labāk, arī saimniecisko pārvaldi vieglāk organizēt, nekā no attāluma. Turklāt pagastos iedzīvotāju paliek mazāk, un pareizi, ka arī štats mazliet samazinās. Mums visiem jāstrādā intensīvāk un efektīvāk, turklāt jāizmanto mūsdienu tehnoloģijas. Un ir vēl viena svarīga lieta, kādēļ uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.
Ar ko Mazsalacas apvienības pārvalde lepojas?
– Visvairāk, protams, ar cilvēkiem. Pie mums tiek intensīvi apsaimniekota visa zeme, cilvēki dzīvo un strādā. Tas ir pats galvenais. Daudzdzīvokļu mājās dzīvokļi aizņemti, dzīvokli nopirkt var ne visai bieži. Kultūras jomā piedāvājums ir plašs, bet mūsdienās katrs vēlas kaut ko īpašu. Šogad ir izveidojies Jauniešu centrs, un dažādas aktivitātes pamanītas Latvijas mērogā. Mazie individuālie uzņēmumi startē dažādos pašvaldības projektos un iegūst līdzfinansējumu attīstības veicināšanai. Pilsētas centrs ar katru gadu top košāks ar stādījumiem, līdz ar to vasaras pilnbriedā var baudīt dabas uzziedēšanu. Protams, vecās koka mājas centrā paliek arvien tukšākas, jo, lai tās nosiltinātu un ievilktu ūdensvadu un kanalizāciju, vajag lielus ieguldījumus. Bieži vien vieglāk un racionālāk ir uzcelt jaunu māju, kas ir atbilstoša mūsdienu prasībām.
Kas ir tās problēmas, kas šobrīd Jūs kā apvienības pārvaldes vadītāju satrauc visvairāk?
– Droši vien Mazsalacas vidusskolas jautājums. Visi zinām, ka jaunā izglītības reforma paredz daudzu Latvijas skolu slēgšanu un reorganizāciju. Mūsu sāpe ir tā, ka paredz slēgt vidusskolas posmu, kas nozīmē, ka vidusskolas klašu vairs nebūs. Vidusskolēni jau ir pieauguši jaunieši, kuri potenciāli saprot, ka viņi var atgriezties un būt noderīgi dzimtajai pusei. Diemžēl to nevar teikt par 9.klašu beidzējiem. Jā, viņi, protams, atbrauks ciemos pie vecākiem, bet jauniešus 15-16 gadu vecumā vēl nesaista dzīves telpa šeit. Vēl viena problēma ir nodarbinātība. Mūsdienās lauksaimniecībā Latvijā strādā aptuveni 3% no visiem iedzīvotājiem – nu nav vairs tur tik daudz darba rokas vajadzīgas. Protams, pašvaldības iestādēs, skolā, bērnudārzā vajag pietiekami daudz darbinieku un reizēm pat kāda trūkst, bet tur, protams, nepieciešama speciālā izglītība. Kādreiz netālu no mums esošā kokzāģētava bija gatava strādāt pat trīs maiņās un trūka darbinieku, diemžēl tagad pasaulē vairs nav tik liels pieprasījums pēc zāģmateriāliem. Mainās ekonomiskā situācija, darba tirgus, līdz ar to pieprasījums pēc darbiniekiem. Daudzi atraduši darbu Valmierā, kas atrodas 44 km attālumā un 50 minūšu braucienā no Mazsalacas. Esam Valmieras guļamrajons, un tā ir normāla parādība. Kaut gan pēdējā laikā zinu daudzus cilvēkus, kuri veiksmīgi strādā valsts iestādēs attālināti – no mājām. Arī tam ir savi plusi.
Jūlijā Mazsalaca svin pilsētas svētkus, kuru neatņemama sastāvdaļa ir īpašs velobrauciens. Ērenpreisa jubilejas svinības droši vien nav tikai stāsts par tradīcijām, bet kas krietni vairāk…
– Tas ir notikums, uz kuru sanāk un sabrauc ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ciemiņi. Protams, mums ir, ko rādīt, un pie mums ir, ko redzēt, slaveno Ērenpreisa velobraucienu ieskaitot. Mazsalacā ar velosipēdiem brauc uz darbu, izklaidēm, ciemos, senāk cilvēki arī daudz sportoja. Mūsu jaunieši Murjāņos trenējušies riteņbraukšanā, profesionāļi gan nav izauguši, bet pirms gadiem 20, piemēram, 10 ģimenēm nebija problēmas ar bērniem nobraukt 60-70km. Un, kad palasījām, ka Ērepreisa velosipēdu ražotājs Gustavs Ērenpreiss cēlies no Mazsalacas, to lietu pacēlām augšā un sākām rakt dziļāk. Zinājām, ka Mazsalacā privātmājās bijušas trīs velodarbnīcas, kurās saglabājušās fotogrāfijas vai iekārtas no tiem laikiem. Tās tika apsekotas un izzinātas vairāk, izrādījās, ka arī Ērenpreisa radiniekiem šeit joprojām ir īpašumi. Tā radās viena no mūsu pilsētas tradīcijām – Ērenpreisa velobrauciens. Arī Skaņaiskalns, Salaca un klintis ir tas, ar ko esam ievērojami. Tiesa gan, mazsalacieši un apkārtējie bija pieradināti, ka jābūt papildus kaut kādām aktivitātēm. Bet iedzīvotāju vidū pastāv arī cits redzējums – pietiek ar to, ka ir izcila daba, vairāk nekas nav vajadzīgs. Pagaidām notiek diskusijas par to, vajag vai nē izdomāt kādas papildus aktivitātes. Piemēram, sešgadnieku taču nevedīsi trīs stundas skatīties piecas klintis. Jā, tās ir skaistas, ar atsegumiem, bet bērns ir bērns. Viņam vajag aktīvu nodarbi, nevis divas stundas staigāt mežā pa asfaltētu ceļu. Ja cilvēki izvēlētos apskatīt klintis, izstaigājot trīs kilometrus gar upes krastu ar kājām, nevis atbraukt pa asfaltētu celiņu ar automašīnu, tad viņi saprastu, kas ir īstā vērtība. Ir mums Latvijā pietiekami daudz klinšu atsegumu, bet dzirdēt savu atbalsi Skaņajākalnā ir īpaša bauda. Tikai tad cilvēks saprot, kādēļ viņš atbraucis uz šo dabas parku.
Kā noprotu, sportiskais gars iedzīvotājos ir pietiekami dzīvotspējīgs. Cik cilvēki aktīvi sporto?
– Pie mums ļoti daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem, diezgan pieprasītas arī bumbu spēles. Ir mums sava volejbola komanda, kura startē Limbažu kausa izcīņā. Ir florbolisti, futbolisti, savukārt basketbola jauniešu komanda pēdējos gados kooperējas ar Rūjienu un veido vienu spēcīgu komandu, jo visiem jau gribas vinnēt. Basketbola attīstībai pamats ir Rūjienas sporta skolas atbalsts. Latvijas basketbola izlases dalībnieki brāļi Bertāni nākuši no Rūjienas, un tur izauguši daudzi Latvijas mēroga basketbolisti.
Nav noslēpums, ka tieši no mazām Latvijas pilsētām cēlušies daudzi slaveni sportisti, kuri kaldinājuši vērtīgas medaļas un nesuši pasaulē mūsu valsts vārdu. Vai arī Mazsalacā ir kāds, ar ko lepojaties?
– Noteikti ir. Mazsalacietis Roberts Slotiņš daudzus gadus bija Latvijas izlases biatlonists un izlasē stabili ieņēma vietu izlases četriniekā. Viņa tēvs vēl tagad trenē biatlonistus, brauc uz Cēsīm, Priekuļiem – uz biatlona šautuvi, kur var apgūt šaušanu. Roberts šogad beidzis savas aktīvās sporta gaitas, bet viņam ir jaunākā māsa, kura arī uzrāda labu sniegumu. Skaņākalna dabas parkā mums ziemā vienmēr darbojas slēpošanas trase, kur cilvēki slēpo un atpūšas. Vēl mums ir pa kādam basketbolistam, kuri tikuši un veiksmīgi spēlējuši basketbola klubos Spānijā. Viens no viņiem – Ojārs Bērziņš – jau atgriezies un veiksmīgi cīnās Latvijā.
Pēdējos gados daudzas pašvaldības ieguldījušas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas lielākoties ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Arī Jūs esat to skaitā…
– Uz Rīgas pusi mums ir labi uzturēts velomaršruts Mazsalaca – Aloja. Mūsu pārziņā ir 8km, un Alojai aptuveni tikpat. Ir forši ģimenēm aizbraukt uz kafejnīcu Alojā paēst pusdienas un pa taisno mierīgi braukt mājās vai arī izlaist kādu lielāku līkumiņu. Aloja ir stundas brauciena attālumā, un tas ir pozitīvi. Uz otru pusi ir Rūjiena, kas veloceļu jomā savukārt veido labu sadarbību ar Igauniju. Kopumā tas viss diezgan labi funkcionē un darbojas.
Kā vēl vairāk mudināt dažādu tautību cilvēkus iepazīt velomaršrutus visos Latvijas novados?
– Velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā ir noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Slēpes nopirksi un, ja neesi slēpošanas fans, labi ja dažas reizes paslēposi. Ar velosipēdu cilvēks var aizbraukt uz dārzu, darbu, tas izmantojams arī garākiem braucieniem. Ja ikdienā cilvēki nobrauc trīs kilometrus, tad sestdienā vienkārši var nobraukt arī 30km, gūstot fizisku rūdījumu un pie reizes apskatot ko jaunu. Un, ja tu pats visu esi sasniedzis saviem spēkiem, tad redzētajam objektam noteikti ir arī lielāka vērtība. Un šeit, protams, nedrīkst aizmirst arī par velobraukšanas pozitīvo ietekmi uz veselību. Pusmūža vecumā, domāju, ne katrs var paskriet vai ir apņēmības pilns katru dienu vingrot. Toties ar velosipēdu braukt var visi.
Pats ar sportu vairāk esat uz ‘tu’ vai ‘jūs’?
– Laikam jau uz ‘tu’. Dažādos laikos esmu pievērsies dažādiem sporta veidiem. Savulaik aktīvi spēlēju un labus panākumus guvu dambretes spēlē. Pēc augstskolas, kad vēl nebiju nodibinājis ģimeni, vienu gadu pamēģināju pastrādāt par treneri dambretes spēlē. Tie bija labi laiki. Toreiz vēl kursēja vilciens uz Rīgu, mēs aizbraucām uz sacensībām, pēc tam vēl paspējām uz kādu bērnu izklaides vietu vai zoodārzu, un vakarā atpakaļ uz mājām. Tā bija pilnvērtīgi pavadīta diena. Tajos laikos ar vilcienu brauca gan studenti, gan bērni ciemos pie vecākiem. Nevaru nepieminēt arī velobraukšanu. Jau daudzus gadus notiek sacensības – velobrauciens apkārt Burtnieku ezeram, kas ir 48km distance pa apvidus ceļiem. Atminos, ka ziedu laikos saskaitīju apmēram 50 mazsalaciešus, kuri piedalījās šajās sacensībās. Es pats visu distanci ap ezeru esmu nobraucis reizes desmit. Godīgi sakot, 50 km ar velosipēdu ir normāla rīta izklaide.
Mazsalaca un Balvi ir pilsētmāsas, kas dzimušas vienā gadā. Jums kādreiz sanācis pabūt mūspusē?
– Ne pārāk bieži, bet Balvos un Balvu pusē esmu bijis. Mazsalacas muzeja direktorei ir laba paziņa Balvu Novada muzeja vadītāja, tādēļ man bija iespēja apmeklēt jūsu muzeju. Pēc izglītības esmu inženieris hidrotehniķis un savulaik iepazinos ar Juri Bleideru no Rugājiem, kurš ir vietējais kokamatnieks. Aizbraucu ciemos pie viņa un uzzināju, ka jūspusē ir arī tāda vieta Kuprava, kur savulaik teju pus Latvijai ražoja drenu caurules. Protams, izbraucu arī caur Balviem un biju mazliet pārsteigts par pietiekami lielo un jaudīgo piepūšamo atrakciju ezerā. Esot jaunā vietā, pievēršu uzmanību, kā tur izskatās, taču cenšos nesalīdzināt. Katrā vietā ir kaut kas savs, un nevajag visā Latvijā būt pilnīgi vienādam standartam. Vienā vietā zāli pļauj vairāk, citā – mazāk, un tas ir normāli. Latvijā ir 512 pagasti, un katrā no tiem ir kaut kas apskates vērts.
Pēdējos gados daudz tiek likts akcents uz zaļo dzīvošanu un domāšanu? Cik zaļi dzīvojat Jūs?
– Noteikti jāuzsver atkritumu savākšana un šķirošana, pozitīvs risinājums iedzīvotāju informēšanai un dažāda veida atkritumu noglabāšanai ir EKO laukumi, lielgabarītu atkritumu savākšanas akcijas. Vietējo resursu izmantošana enerģijas ražošanā un tās izmantošana pārstrādes tehnoloģijās. Iedzīvotāju relaksācijai būtu labi, ja pusi no brīvdienām, kas pavadītas lielajos tirdzniecības un izklaides centros, nomainītu pret atpūtu dabā. Svarīgi saprast, ka bioloģiskie atkritumi, piemēram, lapas un zari, nav obligāti jāsadedzina, bet tie izmantojami vietējās floras bagātināšanai.
Kā Jūs raksturotu Mazsalacu un apvienības iedzīvotājus?
– Jebkurā vietā, lai kur mēs arī dzīvotu, vienmēr galvenā vērtība ir, bija un būs cilvēki. Ja viņi vēlas, jebkur var izveidot sev patīkamu vidi, dzīvesvietu, veidot savu kultūru un pasākumus. Tā ir tā lielākā vērtība, nevis tas, ko daba mums atstājusi – izrakteņus vai mežus. Galvenais ir cilvēks, kurš dzīvo, darbojas un veido savu kopienu, sadarbojas un sarunājas ar kaimiņiem, kā laukos un mazpilsētās tas vēl daļēji notiek. Iedzīvotāji laukos vienmēr būs – vairāk vai mazāk, bet būs. Un Latvija neizmirs – par to nav jāšaubās.

Reizi gadā – diena Ērenpreisa zīmē

Jau trīspadsmito gadu jūlija trešajā sestdienā Mazsalacā, atzīmējot pilsētas svētkus, tiek svinēta arī velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa jubileja. Kad runa ir par Latvijā ražotiem velosipēdiem, pirmais, kas nāk prātā, ir Ērenpreiss. Gustava Ērenpreisa pilsēta ir Mazsalaca, tieši tādēļ reizē ar pilsētas svētkiem šeit svin arī viņa dzimšanas dienu.

Mazsalacas Kultūras centra vadītāja DACE JURKA stāsta, ka Ērenpreisa velobrauciena tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms trīspadsmit gadiem, kad tūrisma nodaļa nolēma sarīkot mazu velobraucēju saietu. Tobrīd neviens pat nenojauta, ka ar laiku šī ideja ies plašumā un izveidosies par skaistu tradīciju: “Vēlāk pasākuma rīkošanā iesaistījās arī Mazsalacas Kultūras centrs un pašvaldība. Sākām veidot paplašinātas svētku programmas, uzaicinājām piedalīties Ērenpreisa pēctečus, un tā tas viss turpinās joprojām. Šī ideja ir pievienotā vērtība svētkiem, jo mēs katrs meklējam savu identitāti.”

Jābūt gudram piegājienam
Kultūras centra vadītāja retoriski jautā,– kas tad ir pilsētas svētki? Pilsētai svētki būtu jāsvin katru mēnesi un katru dienu būtu jāpriecājas, ka pilsēta ir, ka tajā dzīvo cilvēki un notiek notikumi. “Bet tad, kad paskatāmies svētku vēsturi, man pašai vislabāk atcerēties brīdi, kad pirms diviem gadiem spējām nomainīt Parka ielas nosaukumu un to pārdēvēt Ērenpreisa vārdā. Tas patiešām bija notikums. Taču valstī notikumu ir pārmēru daudz, tādēļ gribētu, lai cilvēki vairāk to novērtē. 13 gadi tādai tradīcijai vēl nav nekāds lielais cipars, taču jāskatās, kā to mēs varēsim noturēt, cik ilgi paši būsim ar gudru piegājienu šim notikumam,” teic D.Jurka, piebilstot, ka daudzas nerealizētas ieceres vēl ir uz papīra un stāv atvilktnēs, gaidot savu iznācienu.

Lielā balva – Ērenpreisa velosipēds
Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Un par to liecina ik gadu pieaugošais apmeklētāju skaits. “Piedāvājam iedzīvotājiem visu iespējamo, ko vien varam – iedzīvinām centru, dodamies uz muižu, piedāvājam aktivitātes, arī našķus un kaut ko no amatniecības, arī programmas visu vecumu cilvēkiem. Savukārt svētku noslēgumā visi tiekas koncertā un nakts ballē. Pasākumu apmeklējuma kopums patiešām pieaug, bet nākamajos gados jāsaprot, kā mēs izcelsim šo seno velosipēdu gaismā, kā izskatīsimies parādē un ko ar to gribam panākt. Ir jābūt kādam knifiņam. Mēs joprojām domājam, ka atstāsim iespēju laimēt Ērenpreisa velosipēdu, kas ir visai ekskluzīvi, un ļoti ceru, ka nākamajā gadā radīsim iespēju sapulcēt kopā arī iepriekšējo gadu loterijas veiksminiekus,” teic kultūras centra vadītāja.

Pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku
Katru gadu pēc pilsētas svētkiem notiek īpaša izvērtēšana, kurā tiekas visi pasākuma organizatori un tehniskie darbinieki, lai izrunātu un izvērtētu paveikto. Kā teic Dace Jurka, šogad secinājumi ir dažādi un objektīvi. “Ir ierosinājumi, ieteikumi, ka mums jāapgūst plašāks formāts, ka kultūras piedāvājums šogad bijis interesantāks. Dažam šķiet, ka mēs par maz mīlam Salacas upi. Taču mans kā kultūras darbinieces viedoklis ir, ka ar katru gadu jebkurā pilsētā būs arvien grūtāk rīkot svētkus un piedāvāt cilvēkiem to, ko viņi grib. Mūsu pienākums ir šo tradīciju uzturēt dzīvu, lai cilvēki zina, ka Mazsalacā šādi svētki notiek. Pagaidām tas ir izdevies. Un tradīcija ir dzīva, ja ir amatiermākslas kolektīvi, kas nāk un darbojas. Mums tie ir vairāk nekā 400 dalībnieki vecumā no 3 līdz 93 gadiem. Viens paņem līdzi savu kaimiņieni, cits – draugu vai draudzeni, un tā kustība notiek. Šogad pilsētas svētkos bija ļoti liels apmeklētāju skaits – vairāki tūkstoši. Mazsalacai, kur pilsētā dzīvo vien tūkstotis iedzīvotāju, tas ir ļoti daudz,” apliecina kultūras centra vadītāja. Viņa atklāj, ka šogad pilsētas 95.jubilejas gads ar Mazsalacas pilsētas svētku izskaņu nebūt nav beidzies. Jubilejas svinības noslēgsies ar lielu, skaistu punktu – svētku salūtu naktī no 31.decembri uz 1.janvāri.

Ar lepnumu nes dzimtas vārdu pasaulē

    Pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Laika gaitā Ērenpreiss kļuva par lielāko un modernāko velosipēdu ražotāju Baltijā. Ērenpreisa darbību noteica trīs pamatvērtības – dizains, augsta kvalitāte un pieejamība ikvienam. Šie velosipēdi Austrumeiropā bija ļoti iemīļoti, un tie redzami ielās arī mūsdienās. Diemžēl Otrajā pasaules karā fabrika tika izpostīta un velosipēdu ražošana pārtraukta. Taču tas nebija uz visiem laikiem… Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss nolēma turpināt dzimtas aizsākto un šobrīd ražo velosipēdus, kas līdzinās tā laika braucamajiem, papildinot tos ar mūsdienās pieejamiem moderniem materiāliem.

No kordiriģenta par uzņēmēju
Kā jauneklis, kura pirmā profesija ir kordiriģents, pārtapa par nopietnu biznesmeni un velosipēdu entuziastu? Izrādās, Toms jau kopš mazotnes juta savu piederību velosipēdiem, nopietni aizrāvās ar dzelžu ķimerēšanu šķūnīšos un tēva garāžā. Savu pirmo senlaiku velosipēdu viņš atjaunoja, būdams pusaudža gados, bet pēc pāris gadiem jau bija pavisam skaidrs – vajag turpināt Gustava Ērenpreisa iesākto.
2005.gadā Toms pameta viesmīļa darbu, atjaunoja vēsturisko zīmolu un Čaka ielā blakus Ziedoņdārzam atvēra “Ērenpreiss” velosipēdu restaurācijas darbnīcu. Interese par restaurāciju bija milzīga, cilvēki bija sajūsmā par seno velosipēdu kvalitāti, un pamazām kļuva skaidrs, ka būtu jāatjauno arī jaunu velosipēdu ražošana. 2010.gadā Toms Ērenpreiss ar domubiedriem nodibināja uzņēmumu “Ērenpreiss Original”, bet pirmos velosipēdus laida klajā 2012.gadā, iedvesmojoties no vēsturisko velosipēdu “ģeometrijas”, uzbūves un apvienojot to ar mūsdienīgām detaļām un risinājumiem. Dizains un visi tehniskie risinājumi pilnībā tapa Latvijā. Ap to laiku Latvijā sākās īsts velobraukšanas “bums”, kas, par laimi, nav noplacis, jo dažādās Latvijas pilsētās un arī laukos velosipēdistus ikdienā var redzēt aizvien biežāk. Visu šo laiku paralēli ražošanai notika arī vēsturisko velosipēdu restaurācija un apkope.

Labāk mazāk, bet labāk
Lūgts raksturot savu pircēju, uzņēmējs teic, ka tie ir cilvēki, kuri novērtē kvalitāti ilgam laikam. “Jāatzīst, ka mērķis ir vairāk klasiski pilsētas velosipēdisti, taču tai pat laikā velosipēdus pielāgojam arī lauku un mežu takām. Strādājam uz kvalitāti. Pēdējos gados īpaši esam mainījuši biznesa modeli, pamatā tirgojot tieši un pēc pieprasījuma, tā teikt, mazāk, bet labāk. Ar ko mūsu velosipēdi atšķiras no citiem? Ar detaļu nostrādātību, vieglumu, kvalitāti, tradīcijām. Es teiktu, ka ar Ērenpreisa velosipēdiem var braukt, kamēr vien pietiek spēka, bet, ja nopietni, tad kopš 2012. gada domāju, ka visi mūsu radītie velosipēdi ir izdzīvojuši. Piemēram, nesen vienā uzņēmumā, kur mūsu velosipēdi ir koplietošanā, velosipēdiem veicām tehnisko apkopi un tos pārkrāsojām. Tie jau nokalpojuši astoņus gadus un nokalpos vēl vismaz tikpat.
Toms Ērenpreiss ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī. Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Uzņēmējs stāsta, ka pašos biznesa pirmsākumos cilvēki uz viņiem skatījās kā uz dīvaiņiem: “Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens, kur vēsturisko velosipēdu ir vairāk nekā jauno.”

 
* “Ērenpreiss” ir ieguvis 1.vietu Swedish Business Award (2012), Eksporta un inovācijas balvu (2014), Eksporta izcilības balvu “The Red Jackets” (2015).

* 2020.gadā Valsts prezidents Egils Levits uzdāvināja “Ērenpreiss” velosipēdus Francijas Republikas prezidentam Emanuelam Makronam un viņa kundzei.

* Restaurācijas darbnīcā kopš tās pirmsākumiem atjaunoti vairāk nekā 500 antīkie velosipēdi.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.