Rakstos

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (15.09.2023.)

“Es meklēju lielās norises mazajās”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Preiļi

Kur parasti iegriežas tūristi un viesi, apmeklējot Preiļus, kas šajā pilsētā labprāt aicina ciemos pie sevis? Atbilde ir viennozīmīga: jātiekas ar interesanto mākslinieci Vladlenu un jāredz viņas darinātās lelles. Ne tikai jāredz, bet var izmantot arī  pārģērbšanās iespēju un iejusties kādas princeses vai karaļa tēlā. Vai patiešām pieaugušie jūtas kā bērni?  Dzirdēts, ka Preiļos dzīvo ideju apsēsti cilvēki, kurus reizēm nesaprot pat vietējā pašvaldība, taču viņi  savas idejas tik un tā izlolo un īsteno. Kas tie par cilvēkiem un kādi ir viņu veiksmes stāsti?

Preiļu pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zelta krāsā, uz kura attēlots profilā pagriezies melns krauklis ar zelta aci un zelta atspīdumu. Krauklis latviešu tautas folklorā tiek uzskatīts par gudrības, drosmes un spēka simbolu, kā arī bieži pieminēts kā izcils padomdevējs. Šis putns ģerbonim izvēlēts, jo Preiļu ilggadējo īpašnieku Borhu ģerbonī bija attēloti kraukļi.

Tik garšīgi pašai, tik apbrīnojami citiem

Mākslinieces īstais vārds ir Jeļena Mihailova, taču izstādēs un visos pasākumos viņa sevi piesaka vienā vārdā – Vladlena. Arī sarunā ar laikrakstu “Vaduguns’’ stādījās priekšā tikai kā Vladlena, kas ir viņas sava veida skatuviskais vārds.
Leļļu māksliniece sagaida, kautrīgi smaidot un ar pavadiņu rokās, pie viņas kājām glaužoties rūsganas krāsas skaistulim kaķim. Kaķi ir viņas mīluļi. Tepat pagalmā miniatūras pilis ar tornīšiem un tiltiņiem, turpat arī veclaicīga kariete. Tālāk krāšņi interjeri, kur apsēsties un… ja mugurā būtu kupla kleita un galvā – dāmu cepure, sanāktu fotobilde kā uz žurnāla vāka. Tas viss ir iespējams, jo māksliniece piedāvā pārģērbties 18. gadsimta tērpos ar parūku galvā un nofotografēties. Viņas privātkolekcijā ir ap 550 dažādu izmēru kostīmi pārģērbšanai. Kādi tie izskatīsies, no kāda auduma šūdināt,– to izdomā un uzzīmē māksliniece, bet tagad šos tērpus palīdz darināt arī darbiniece. Toties mājas pagalmā paveras īsta pasaku un fantāzijas pasaule, bet tālāk iekštelpās galvenās darbojošās personas ir Vladlenas darinātās lelles. Kā viņa gan prot tās uzburt?
Vladlena ar vīru Vladimiru savā leļļu valstībā darbojas kopš 2008. gada, kad atvēra šo galeriju. Preiļos viņa ir ieprecējusies, pirms tam dzīvojusi un skolojusies Krievijā. To, ka viņai patiks veidot lelles un šāda nodarbe kļūs par būtisku turpmākās dzīves daļu, Vladlenai ir liels pārsteigums pašai. Tiesa, viņai jau bērnībā padevās zīmēšana, viņai jau bija mākslinieces tvēriens, taču dzīvot leļļu pasaulē tomēr ir gluži kas cits.
Mākslinieces galerija ir pārsteidzoša. Patiesībā tie ir gandrīz vai cilvēka auguma tēli, izkāpuši no literatūras vai filmās redzētiem darbiem, pārsteidzoši ar savu izskatu un raksturu. Viena no pēdējiem darbiem ir 12 Zodiaka zīmju grupa. Šo tēlu veidošana bijis ļoti interesants darbs. Varbūt izskatās padrūms, jo visas zīmes ieturētas vienādā – tumšā – nokrāsā. Vladlenu aizrauj mīti un leģendas, un tās saistās ar konkrētām valstīm. Šie izteiksmīgie tēli ne vien iedvesmo mākslinieci, bet aizrauj arī tūristus, jo privātkolekciju brauc skatīties ekskursanti no visas pasaules un, ieraudzījuši ko pazīstamu no savas valsts kultūras, viņi kļūst dikti priecīgi. Vladlenai pašai ļoti patīk itāļu masku komēdija, viņa ir atveidojusi Arlekīnu, Kolumbīni, vēl daudzus citus personāžus. Ir arī Olimpa dievu sērija, atveidota lielos augumos. Poseidonu viņa meistarojusi ilgi – divas nedēļas. “Mitoloģiskie tēli man ir interesanti tieši tādēļ, ka varu brīvi iztēloties, kādi tie izskatās un kādu raksturu tiem piešķirt. Patīk arī pūķi. Kurš gan uzdrošināsies teikt, ka tie nav bijuši tādi, kādus esmu radījusi, ja neviens tos nav redzējis? Tā ir mana brīva fantāzija!” jautri nosaka Vladlena.
Māksliniecei patīk stīmpanks (zinātniskās fantastikas virziens), ko viņa uzskata par aizraujošu. Šajā virzienā mākslai noder dažādu tehniska rakstura priekšmetu izmantošana. Piemēram, no veca lietussarga sanāk īsts zirneklis. Vladlena saka: “Veidot šāda stila lelles ir ļoti interesanti, mani tas aizrauj, jo nav garlaicīgi!”
Māksliniece piedalās arī starptautiska mēroga izstādēs un ir saņēmusi atzinību un balvas. Galerijas apmeklētājiem Preiļos iespēja redzēt šīs pateicības un viesu dāvinājumus Vladlenai. Pēdējos gados dalība izstādēs notiek virtuāli ar uzņemto video palīdzību, atainojot konkrētās lelles izskatu visās dimensijās.
Interesanti, vai māksliniece savu leļļu galeriju negribētu papildināt ar vietējā novada personāžiem, sabiedrībā svarīgiem cilvēkiem, teiksim, vietējo mēru un citiem priekšniekkārtas cilvēkiem? Vladlena atzīst, ka kādreiz tāda doma pavīdējusi, agrāk viņa ir veidojusi sev pazīstamus cilvēkus leļļu izskatā, taču tagad domā, ka laikam neuzdrošinātos lellēs iemūžināt Preiļos dzīvojošos cilvēkus. Ej nu sazini, kā viņi paši to uztvertu, ieraugot savus ģīmjus un lellēs atveidoto raksturu? Varbūt sadusmotos vai apvainotos, bet tūristi šādas lelles nez vai atpazītu, un viņiem nebūtu interesanti skatīties.
Kā dažādo leļļu valstībā jūtas galerijas apmeklētāji, vai pieaugušie dažkārt neatgādina bērnus? Vladlena novērojusi, ka lelles daudz uzmanīgāk un ilgāk vēro tieši pieaugušie, kuriem tās nereti patīk daudz labāk nekā bērniem. Mazie ciemiņi pat baidās no tumšajiem Zodiaka zīmju, pūķu vai leģendu tēliem. Dažkārt bērni izjūt pat bailes un skrien projām. Toties no sirds viņi priecājas par lellēm, kuras ir labi pazīstamas.
Vladlena visus darbus veido viena. Viņai nav palīgu un nav bijis arī neviena mācekļa, kam nodot savas zināšanas un prasmes. Pati atzīst, ka nav bijusi vēlme sadarboties un kādu apmācīt leļļu darināšanas mākslā, jo prast darboties pašai, bet iemācīt to pašu otram ir dažādas lietas. Turklāt Vladlena uzskata, ka viņai nepiemīt skolotājas talanta. Bez tam izprast mākslinieces mainīgo dabu otram arī nav viegli. Pēkšņi uzrodas jauna ideja,– kā to izskaidrot otram? “Būs tikai daudz runāšanas bez rezultāta. Šis darbs ir tik garšīgs man pašai, ka nevēlos ar to dalīties,” atzīst māksliniece. Vladlena daudz lasa, ja viņu aizrauj kāds personāžs, izprāto, kāda veida lellē varētu to attēlot, kādu izskatu un raksturu tam piešķirt. Kad sākas veidošana, viss notiek, tēls rodas prātā un rokās. Visas lelles ir mākslinieces pirkstu darbs, izveidojot dažnedažādās leļļu sejiņas un darinot tām atbilstošus tērpus. Kā tas izdodas, var tikai apbrīnot!

Katrai skolai savu odziņu!

Vai teiciens, ka vezumu velk visi, dzīvē vienmēr ir patiess? Vai tomēr īsto jēgu notikumiem un attīstībai piešķir atsevišķu cilvēku grupa, kuras iniciatīvu sabiedrība nereti uztver kā izaicinājumu vai pat nesaprot? Vai lielās un svarīgās lietas notiek tikai tālajā Rīgā? Jautājumi, uz kuriem ir jau atrastas un realitātē iedzīvinātas atbildes. Saruna ar biedrības “Preiļi izglītotai Latvijai’’ aktīvistēm, kuras nodibinājušas akreditētu vietējo pamatskolu, kas saucas “Preiļu Brīvā skola”. Tā ir pirmā tāda privātskola Latgalē. Saruna ar Ingūnu Zīmeli un Daigu Koļesņičenko.

Atklājiet, kas tā par biedrību un kāpēc to dibinājāt?
– Biedrību nodibinājām 2015. gadā četras vietējās ģimenes. Bez mums ar Daigu vēl arī Liene un Mārtiņš Vilcāni un Indriksonu ģimenes. Esam domubiedri, un radās mērķis veidot jaunu, citādāku pieeju izglītībai un nodibināt savu pamatskolu. Šajā domubiedru grupā jutāmies atbildīgi par vidi, kurā dzīvojam, jutāmies kā lokālpatrioti, uz kuriem bieži vien arī turas pasaulīte. Ir taču zināms, ka labas idejas veiksmīgāk īstenojas tad, kad tas vajadzīgs personīgi. Mums visiem ir bērni, kopā diezgan daudz bērnu, un radās interesanta doma,– vai mēs paši nevaram iesaistīties viņu izglītošanā? Kādā brīdī sajutām spēku un arī varēšanu, jo atradās telpas, finanšu iespēja, vārdu sakot, viss tā labi sakrita, un deviņu kilometru attālumā no Preiļiem jau esošā skolā saviem bērniem atvērām “Preiļu Brīvo skolu”. Mērķis bija attīstīt skolu ar alternatīvu pieeju izglītībai un pēc sešiem mēnešiem saņemt tās akreditāciju. Mēs, šie dibinātāji, esam cilvēki ar pedagoģisko izglītību, mums jau bija izglītības jomas darba pieredze.
Tātad kaut kas Jums tomēr nepatika savā iepriekšējā darba jomā?
– Bija lietas, ko gribējās pavisam citādākas. Gribējās, lai būtu brīvdabas pedagoģija, lai bērni daudz vairāk laika pavadītu ārā un tas notiktu jēgpilni. Mēs pašas arī izglītojāmies dažādos pedagoģijas virzienos un mēģinājām no visa salikt kopā to, kas šķita labs un vajadzīgs. Mani pirms tam tracināja realitāte, kad, kā mammai izsakot kādu priekšlikumu, saņēmu atbildi: bet viss ir kārtībā, neko citu nevajag! Mans uzskats, izdzirdot kādu rosinājumu, ir vismaz par to padomāt, nevis uzreiz klaji noraidīt. Mēs ieguldījām daudz sagatavošanas darba, organizējot Preiļos konferences, tikšanās ar sabiedrību un aicinot uz sarunām citus pedagogus, interesantus cilvēkus, lai runātu par izglītības jēgpilnu nozīmi un saturu 21.gadsimtā. Braucām arī ciemos pie alternatīvām skolām citos novados, lai paši sev atbildētu: ko mēs gribam un ko varam? Mums nebija rozā briļļu, bet labi arī, ka pirms deviņiem gadiem tomēr nezinājām, cik sarežģīti ir iet pret straumi. Mēs joprojām katru gadu daudz diskutējam, ko un kā mēs darām, vai tas ir labi bērniem un tamlīdzīgi. Mūsu pieeja ir nopietna, meklējot katrai nodzīvotai dienai jēgpilnu attieksmi.
Kas ir būtiski atšķirīgais jūsu Brīvās skolas darbībā?
– Ja bērnam ikdienā pretī stāv personības, tad viņam nav vajadzīga tā nosacītā standarta audzināšana. Mūsu visiem darbiniekiem deg acis, viņi saprot dzīves pamatvērtības, viņi ir personības, līdz ar to daudz ko dod arī mūsu pusotrgadīgajiem un visiem citiem skolas bērniem. Skolā kopējais bērnu skaits ir 50 , ieskaitot pirmsskolas vecumu un audzēkņus līdz 6.klasei, strādā 15 darbinieki. Priecājamies, ka varam nodrošināt darba vietas, piedāvājot labi apmaksātu darbu, kas vietējai kopienai ir ļoti svarīgi. Arī šogad skola akreditējās vēl uz sešiem gadiem. Tās ieguvums ir arī cilvēku piesaiste Preiļiem, jo uz šejieni ir pārcēlušās ģimenes, viena ģimene no Rēzeknes turpina braukāt katru dienu.

 Kādi tad ir Jūsu skoliņas audzēkņi?
– Tādi paši, kā citi. Bet bērni aug fantastiski interesantā laikā. Pēc 2000. gada dzimušie ir pavisam citādāki, daudz gudrāki par mums, un es prātā paturu domu, ka mūsu paaudze jau ir dinozauru laikmets. Taču ļoti ceru, ka mūsu, pieaugušo, piemērs viņiem noderēs un palīdzēs attīstīties. Mūsu skola uzliek uz pusēm dalītu atbildību gan vecākiem, gan skolai. Jā, ir skolotāji–personības, kuri māca jau bez vārdiem, ir individuāla pieeja, bet katram tomēr ir sava varēšana un robežas. Mūsu bērni stundās ir skaļi un visu laiku uzdod jautājumus. Var diskutēt, cik tas ir labi vai slikti. Man patīk mūsu skolas virzības ceļš, tās vērtības un aktualitātes, ko neslēpjam. Piemēram, mobingu. Mēs to noķeram aiz astes un domājam, kā problēmu risināsim, nevis noklusēsim. Bērni stundās ir ļoti aktīvi. Viņus vērojot, redzu, cik aizrautīgi viņi meklē savu vietu. Visi bērni aktīvi darbojas ārpusskolas nodarbībās – sporta, mūzikas, mākslas… Mūsējie uzdod tiešus, dziļus jautājumus, uz kuriem dažreiz pieaugušie arī nespēj atbildēt, un tad var redzēt, kā viņi reaģē. Mūsu bērniem ir savs ‘ES’, bet pieaugušie ir klātesoši ar savu atbalstu.
Teicāt, ka tagad bērni ir daudz gudrāki. Kas ar to, Jūsuprāt, jāsaprot?
– Laiki mainās. Viņiem nav pieredzes, prasmes risināt problēmas, taču tagad ir citas aktualitātes. Prasme sameklēt informāciju, analizēt, uzzināt, no viena jautājuma pāriet uz otru, secināt… Prāta ātrums viņiem ir gluži citāds. Ir bērni, kuri, protams, daudz mācās, bet ir atsevišķi bērni, kuriem ir Dieva dots talants, un viņu attīstība jau ir citā pakāpē. Pieaugušie tikai mācās kritisko domāšanu, bet bērniem jau tas ir dots, un viņi nereti pieaugušajiem liek sajusties kā neprašām. Bērni uzdod mērķtiecīgus ‘kāpēc?’, uz kuriem nespējam atbildēt. Viņi spēles laukumu redz gluži citādāk nekā mēs, pieaugušie. Tas nu jāatzīst.
Kā Jūsu alternatīvās skolas veidošanos izprata vietējā pašvaldība un sabiedrība?
– Sākumā tas bija smagnēji, bet dzīve iet uz priekšu un daudz kas mainās. Mēs taču neesam konkurenti. Mūsu nostāja ir par Preiļu novada, varbūt pat visa Latgales reģiona zināmas ekosistēmas izveidi ar skaidru vīziju. Tā ir sistēma, kas vecākiem ļauj skaidri izprast, ko katra skola piedāvā un kur viņi savu bērnu gribētu sūtīt. Teiksim, kādam svarīga ir angļu valodas padziļināta apguve, cita vecāka izvēle ir sūtīt bērnu lielā klasē ar 25 skolēniem. Ticiet, katrai skolai būs savi piekritēji, un ekosistēmas ir laba lieta. Tad nebūs pārmetumu, kāpēc to vai citu skolu slēdz, skolas mazāk cīnīsies par audzēkņu skaitu, un arī vecāki labāk izpratīs savu bērnu nākotni. Valdība par to jau runā, un turpmāk katrai skolai būs jāatrod sava odziņa. Tas būs fantastiski!
Kāda, Jūsuprāt, ir būtiska problēma pašreizējā skolu darbā Latvijā?
– Totālā tūtē ir ar zēnu izglītošanu. Kāpēc? Jo puikas izglīto skolotājas–sievietes, un viņas to dara veidā, kādā to nepieņem un nesaprot puikas. Zēniem ir cita fizioloģija, cita emociju gamma, dinamika un enerģētika. Viņi ir čaļi–viesuļi! Tāpēc viņiem skolā blakus vajag vīrieti–skolotāju! Vajag tos garos starpbrīžus ar iziešanu ārā, lai izkustētos un izlādētos. Šī ir problēma, par kuru diemžēl nerunā! Mūsu skolā no sešiem skolotājiem puse ir vīrieši.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (8.09.2023.)

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Gribas baltu gulbju

Gulbenes ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogā uz melna fona attēlots peldošs sudraba gulbis, kura nosaukums ir ietverts pilsētas nosaukumā. Gulbja tēla ideja aizgūta no bareljefa, kas atradās uz kādreizējā Vecgulbenes muižas kroga fasādes. 1989.gadā pieņēma lēmumu atjaunot Gulbenes vēsturisko ģerboni ar sudraba gulbi uz melna vairoga.

Kas gulbju pilsētu vieno ar daudzām apdzīvotām vietām Latvijā? Vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī – kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem? Vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens, tautā mīļi saukts par bānīti, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus 33 kilometru posmā no Gulbenes līdz Alūksnei, vasaras sezonā piedāvājot reisus arī ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”, ik dienas iepriecina gan pašmāju iedzīvotājus un ceļotājus, gan ārvalstu tūristus. Savas pastāvēšanas laikā atraktīvais vilcieniņš kļuvis ne tikai par vietējo cilvēku identitātes zīmi, bet arī nozīmīgu tūrisma objektu, ko iemēģinājuši daudzi Latvijas iedzīvotāji un cittautieši. Ik rudeni tuvi un tāli ciemiņi sumina bānīti dzimšanas dienā, bet šoruden 1. un 2.septembrī Gulbene, Stāmeriena un Alūksne ar plašām svinībām aicināja nosvinēt bānīša 120 gadu jubileju.

Mūs vieno sīkstums

Vai dzelzceļš vieno dažādu tautību cilvēkus, kā tas ietekmē pilsētas ekonomisko attīstību un cik toleranti esam pret cittautiešiem, kā arī to, kas Gulbeni vieno vai izceļ citu pilsētmāsu vidū, jautājām Gulbenes novada domes priekšsēdētājam ANDIM CAUNĪTIM.

Septembra sākumā svinējāt Gulbenes–Alūksnes bānīša 120 gadu jubileju. Kāpēc gulbenieši tik ļoti lepojas ar savu bānīti?
– Varam teikt, ka bānītis ir mūsu tūrisma mugurkauls – Baltijā vienīgā reāli funkcionējošā šaursliežu līnija, kas savieno Gulbeni ar Alūksni. Vietējie iedzīvotāji to tiešām ļoti bieži izmanto, piemēram, lai aizbrauktu sakopt tuvinieku kapus Litenē. Kamēr bānītis aizbrauc līdz Alūksnei un atbrauc atpakaļ, viņi visu jau izdarījuši un var braukt mājās. Citi ar bānīti brauc peldēties. Ikdienā pastāv reāla pasažieru plūsma. Protams, tā nav liela, jo arī iedzīvotāju skaits ir sarucis. Bānītis ir ļoti nozīmīgs tūrisma objekts. Ir svarīgi, ka jaunieši, apmeklējot interaktīvo centru “Dzelzceļš un tvaiks”, vairāk uzzina par dzelzceļa vēsturi. Mums visiem ir jāzina vēsture, bet jauniešiem jo īpaši.
Gulbenes iedzīvotājiem ir iespēja nedēļu nogalēs ar vilcienu aizbraukt arī uz Rīgu. Cik bieži gulbenieši to izmanto?
– No pirmdienas līdz piektdienai stāvlaukumā pie dzelzceļa stacijas novietotas daudzas automašīnas. Tās atstāj Gulbenes apkārtnē dzīvojošie cilvēki, aizbraucot strādāt uz Rīgu. Nedēļas beigās atgriežoties, viņi ar auto dodas tālāk, uz savām mājām. Diemžēl pagaidām vēl neesam vienojušies, lai vilciens pieturētu Jaungulbenē. Tādēļ Jaungulbenes iedzīvotājiem jābrauc līdz Gulbenei un tad atkal atpakaļ. Dzelzceļu izmanto gan strādājošie, gan studenti un citi jaunieši. Lēnām, bet dzelzceļa pasažieru apgrozījums palielinās.
Kad pats pēdējo reizi braucāt ar vilcienu?
– Braucu ar bānīti, nevis ar pasažieru vilcienu. Ar bānīti ļoti patīk vizināties manam jaunākajam dēlam. Bērniem šis vilciens vienmēr ir paticis. Pats pasažieru vilcienu biežāk izmantoju studiju laikos. Kad vēl bija vecā Ieriķu līnija, braucu no Rankas uz Rīgu. Tolaik pēc Lieldienu svētkiem nebija garantijas, ka tiksi autobusā, kas brauca no Rīgas. Visbiežāk vietu nebija un varēja palikt, stāvot pieturā. Savukārt vilcienā vienmēr varēja tikt iekšā. Studiju laikā katru dienu braucu no Rīgas uz Jelgavu. Ārzemēs dažreiz izmantoju ātrgaitas vilcienus, bet no Gulbenes līdz Rīgai iepriekšējo reizi braucu, dodoties uz Dziesmu svētkiem.
Savulaik šī dzelzceļa līnija savienoja Gulbeni, kā arī Balvus ar Krieviju. Tagad tā vairs nav. Mainījusies arī politiskā situācija. Tas, ka ar vilcienu vairs nevaram aizbraukt uz Krieviju, pēc Jūsu domām, ir labi vai slikti?
– Vienmēr esmu teicis, ka ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības. Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.
Kā dzelzceļa līnija Rīga–Gulbene ietekmē Gulbenes ekonomisko attīstību?
– Šobrīd to vairāk ietekmē lielā nepieciešamība pēc vagoniem. Granulu vešanai, graudu transportam pagājušajā rudenī nepietika vagonu. Transportējot graudus uz Rīgu ar automašīnu, viena tonna izmaksā aptuveni 15 eiro. Turpretim vedot ar vilcienu – no 4,5 līdz 5 eiro. Tā ir liela starpība.Taču nebija vagonu. Trīs lielajiem uzņēmumiem, kas iepērk graudus, transportēt tos ar automašīnām iznāk ne tikai dārgi, bet arī nevajadzīgi noslogo un bojā auto ceļus. Ar dzelzceļu tas būtu lētāk, bet nav vagonu. Tā pati situācija ir ar minerālmēsliem, tehnoloģisko sāli, ar ko kaisa ielas… Asfaltbetona rūpnīcai šķembas ved ar automašīnām, kaut gan līdzās ir dzelzceļa atzars un to varētu pievest vagonos.
Kā risināt vagonu trūkuma problēmu?
– Esam jau runājuši ar Satiksmes ministriju, un ceru, ka drīzumā kaut kas mainīsies. Tas ir līdzīgi kā ar kombainu – pavasarī to būtu gatavs aizdot jebkurš, bet vasaras beigās, saulainā laikā, to nedos neviens. Tāpat ar vagoniem. Tiklīdz ir sezonāls pieprasījums, tā visiem vajag.
Balviem nelīdzētu pat vagonu esamība, jo vienkārši vairs nav dzelzceļa. Vai piekrītat, ka Gulbenes uzņēmējdarbību dzelzceļa līnija ietekmē pozitīvi?
– Jebkura infrastruktūra, protams, ir labi. Šobrīd uz Rīgu jābrauc ar līkumu caur Pļaviņām, bet, ja būtu atstāta iepriekšējā Ieriķu līnija un no Gulbenes uz Rīgu ar vilcienu varētu aizbraukt divu ar pusi stundu laikā, es taču ar mašīnu uz Rīgu nedzītos. Braucot vilcienā, vari pagulēt, palasīt, nav jāsēž pie stūres. Arī ekonomiski ar auto vienam braukt ir neizdevīgi, turklāt vēl jādomā, kur to Rīgā novietot.
Agrāk, padomju laikā, kad dzelzceļš vēl savienoja ar Krieviju, tas bija nozīmīgs tautu pārvietošanās ceļš. Daudzi cittautieši atbraukuši, šeit arī palika. Cik daudznacionāla Gulbene ir šobrīd?
– Nevarētu teikt, ka esam ļoti latviski. Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši.
Tāpat kā Balvu pusē un citur Latvijā, Gulbenē uz dzīvi apmetušies daudzi kara bēgļi no Ukrainas. Kā viņi integrējušies vietējā sabiedrībā?
– Uzskatu, ka abas puses saprotas labi. Daļa ukraiņu Latviju izmantoja tikai kā tranzītvalsti, dodoties tālāk uz Eiropu. Taču daudzi palikuši tepat, dzīvo mūsu bijušo skolu ēkās. Tā kā mums ir labas iestrādes basketbola jomā, vēlējāmies, lai ukraiņu bērni šeit brauc mācīties un spēlēt basketbolu. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.
Kā pašvaldība bēgļiem palīdz integrēties sabiedrībā?
– Piedāvājām latviešu valodas kursus, taču, ikdienā komunicējot, valodu iemācās diezgan ātri, sevišķi jaunieši. Piemēram, šajā pavasarī Rankas arodskolu meža mašīnu operatora specialitātē kāds ukraiņu jaunietis pabeidza ar ļoti labām sekmēm. Iespējams, strādājot ar tehniku, viņam valodu tik augstā līmenī zināt nemaz nevajag...
Karš Ukrainā un pašreizējā politiskā situācija pasaulē devusi diezgan pamatīgu triecienu Balvu puses uzņēmējiem. Kā tā ietekmējusi Gulbenes uzņēmējus?
– Mainījās visi materiālu piegādes ceļi un ātrums. Kaut vai, pasūtot kaut kādas detaļas no Itālijas, kur it kā piegādei nevajadzētu būt tik gausai, tas aizņem daudz ilgāku laiku nekā iepriekš. Tāpat izmainījās cenas. Elektrības, gāzes, degvielas cenas ir neprognozējamas. Bija jāmeklē alternatīva dažādiem materiāliem un piegādēm. Protams, ietekmēja arī pieaugošā inflācija, kas veicināja darbaspēka sadārdzināšanos. Tā bija ķēdes reakcija. Vairākiem uzņēmumiem, ja arī nav iestājusies pilnīga maksātnespēja, iet grūti vai smagnēji. Savulaik 2008. un 2009.gada krīzes laikā gan savu darbību izbeidza vairāki viesmīlības uzņēmumi. Sitienu pa viesmīlības biznesu un citām uzņēmējdarbības jomām izdarīja arī kovids. Karš un nestabilitāte kopumā mūsu uzņēmējdarbībai bija solis atpakaļ, un pagaidām izskatās, ka tāda ‘krīzīte’ joprojām ir ieilgusi. Neredzu, ka drīzumā kaut kas varētu strauji mainīties.
Kā karš Ukrainā ietekmēja pārrobežu projektu realizēšanu?
– Bijām jau saplānojuši pārrobežu projektu Stāmerienas pils atjaunošanai. Viss apstājās. Iesākto sadarbību pārtraucām. Arī pārrobežu projekta “Parki bez robežām” finansējumu nācās izmantot citādāk.
Kādas līdzības vai atšķirības saskatāt ar kaimiņpilsētu – Balviem?
– Vienmēr saku, ka latviešiem biežāk jāmeklē tas, kas mūs vieno. Kaut vai, pavērojot mūsu novadu tautu tērpus Dziesmu svētkos, saskatāmas līdzīgas nianses. Noteikti ir lietas, ka mūs vieno. Abas esam vidēja lieluma pilsētas, kas cīnās par labāku dzīvi. Mums ir diezgan līdzīgas bezdarba problēmas un to risinājumi. Iespējams,Balvu pusē uzņēmumu ir mazliet mazāk nekā pie mums, jo Latgale ir nedaudz depresīvāka, kaut gan tas ir pārāk skarbs vārds. Nereti Gulbeni arī pieskaita Latgalei. Domāju, ka pastāv sadarbības varianti ar katru no mūsu kaimiņpilsētām. Kaut kāda daļa, īpaši rugājieši, brauc uz Gulbeni strādāt vai izmanto kaut kādu infrastruktūru. Gulbenieši arī diezgan bieži aizbrauc uz Balviem, piemēram, iepirkties, apskatīt kādu muzeju vai kultūrvēstures objektu. Gulbeniešus bieži var satikt koncertos, kas notiek Alūksnē. Kad pašu mājas jau iepazītas, gribas aizbraukt pie kaimiņiem. Zemes mīlestība, sīkstums, neatlaidība ir tas, kas vieno visus latviešus, vai tie ir Balvu, vai Gulbenes puses iedzīvotāji. Šīs īpašības ļauj šeit turēties, dzīvot un turpināt cīnīties.
Kā Jūsu pašvaldība sadarbojas ar Balviem?
– Sadarbojamies sporta jomā, piemēram, futbolā. Abu pilsētu pensionāri ir ļoti draudzīgi savā starpā. Sadarbojamies gan kultūras, gan izglītības jomā. Sazināmies, komunicējam, dalāmies ar pieredzi, kas mums izdodas vai neizdodas.
Ar ko Gulbene izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Esam ļoti zaļa pilsēta. Mums ir daudz skvēru un parku. Iespējams, tie vēl nav līdz galam sakopti. Ja milzīgā Spārītes parka daļa jau ir sakopta, tad Emzes parkā to tikai sākam darīt. Mūsu sporta skolai ir laba dienesta viesnīca, laba sporta zāle un brīnišķīgs parks. Viss ir tuvumā. Daudzi sportisti par to teikuši atzinīgus vārdus. Protams, lepojamies ar savu bānīti, dzelzceļa staciju, kā arī ar savu vēsturisko mantojumu. Gribētos, lai vairāk attīstās Gulbenes vēsturiskais centrs ap Vecgulbenes muižu. Esam iesākuši Sarkanās pils renovācijas projektu. Kā būs ar Baltās pils likteni, vēl nezinām, bet prieks, ka uzņēmēji varēja atjaunot manēžas telpu un pašreiz tur sekmīgi saimnieko. Esam pamanāmi arī sporta jomā. Lepojamies ar mūsu basketbola klubu “Gulbenes buki”, kas nosvinējis 30 gadu jubileju. Ikvienā Latvijas basketbola komandā spēlē kāds no “Gulbenes bukiem”. Prieks, ka “Gulbenes bukos” vienmēr spēlējuši pašu puikas nevis viesspēlētāji, kā citur. Esmu gandarīts par komandas pēctecību. Ja savulaik biatlons mums apsīka, jo neizveidojās pēctecības, tad basketbolā tā ir. Tāpat lepojamies ar ziemas ralliju “Sarma”, kas jau ir visiem zināms brends, kā arī ar saviem BMX braucējiem.
Vai gulbju pilsētā dzīvo gulbji?
– Šobrīd mums ir viens melnais un baltie gulbji. Diemžēl viens no diviem uzdāvinātajiem melnajiem gulbjiem ziemas periodā savārga un neizdzīvoja. Otrs gulbītis dzīvo, bet skumst. Izskanējis priekšlikums iegādāties otru gulbi, bet baidāmies, ka vecuma starpības dēļ viņi varētu nesadzīvot. Tāpēc pagaidām melnais gulbis ir viens.
Kad pēdējo reizi viesojāties Balvos un kādā nolūkā?
– Kādreiz aizbraucu uz Balvu veikaliem. Jums ir labāki drēbju veikali, sevišķi vīriešiem. Nereti aizbraucu pie kolēģiem darba darīšanās. Mēnesī divas vai trīs reizes dodos uz Balviem.
Kāds Jums radies iespaids par Balviem?
– Vienmēr var būt lietas, kas ir vairāk vai labāk, bet patīk, ka pie jums tiek padomāts, kur atpūsties vai izklaidēties. Balvos notiek dažādi sporta pasākumi, piemēram, pludmales volejbols, ko labprāt paskatos. Atšķirība starp Gulbeni un Balviem ir uzņēmējdarbības jomā. Varbūt es nezinu, bet Balvos neesmu pamanījis lielākus uzņēmumus. Gulbenes pilsētā arī tādu nav, tomēr piepilsētā – Lizumā, Stradu pagastā, Beļavā – mums ir uzņēmumi. Ja kādreiz Balvos bija kārtīga ražotne – gaļas kombināts, tad tagad man ilgi jākasa aiz auss, lai varētu nosaukt kādu kārtīgu uzņēmumu. Zinu, ka pagastos ir zemnieki, bet par citiem grūti kaut ko pateikt.

Ukraiņu bēgļi sāk iesakņoties

Gulbenes novada pašvaldības Īpašumu pārraudzības nodaļas vadītājs KRISTAPS DAUKSTS, kurš nodarbojas ar Ukrainas kara bēgļu izmitināšanas jautājumiem, atklāj, ka šobrīd Gulbenē un novadā dzīvo diezgan liels skaits ukraiņu. Aptuveni 85 kara bēgļi izmitināti bijušajā Rankas profesionālajā vidusskolā. Kādreizējās Rēveļu pamatskolas telpās un Druvienas vecajā skolā katrā dzīvo aptuveni 20 bēgļi. Aptuveni tikpat – arī Gulbenes pilsētā, bet Lejasciemā apmetušies uz dzīvi aptuveni 10 ukraiņu bēgļi. K.Dauksts skaidro, ka arī Galgauskā dzīvo ukraiņi, ko uzņēmējs piesaistījis darbam uzņēmumā “Avoti”. Lai gan bēgļu skaits pastāvīgi mainās, šobrīd jaunpienācējus uzņem tikai izņēmuma gadījumos, jo iespējamās izmitināšanas vietas ir aizpildītas. Vairums Gulbenē un novadā dzīvojošo ukraiņu ir atraduši darbu un sākuši šeit iesakņoties.

Cik daudzi Ukrainas kara bēgļi atraduši darbu Gulbenē vai novadā?
– Pats esmu no Rankas, tāpēc zinu, ka praktiski visi tur izmitinātie ukraiņu vīrieši strādā. Mājās palikušas tikai sievietes, kuras pieskata bērnus. Viņi atraduši darbu vai nu uzņēmumā “Avoti”, vai mežizstrādes uzņēmumos, arī “Rankas pienā”, Ķelmēnu maizes ceptuvē, kā arī līdzās esošajā Variņu kokzāģētavā. Visādā ziņā bēgļu materiālais stāvoklis ir uzlabojies. Atceros, kad šos cilvēkus tikko atvedām no robežas, pie dienesta viesnīcas Rankā, kur tolaik dzīvoja aptuveni 100 cilvēki, bija novietotas kādas četras automašīnas. Tagad to tur ir pilns, jo gandrīz visi ir nopirkuši auto. Zinu ukraiņus, kuri jau iegādājušies dzīvokļus Gulbenes novadā. Katrā no izmitināšanas vietām piesaistīti koordinatori, kuri nodarbojas ar palīdzību bēgļiem.
Kā gulbenieši izturas pret bēgļiem?
– Neesmu dzirdējis par jebkādiem incidentiem. Arī paši ukraiņi ir izpalīdzīgi un draudzīgi. Iespējams, sākumā vietējie iedzīvotāji izrādīja lielāku interesi – brauca skatīties, kas notiek bēgļu izmitināšanas vietās, bet tagad vairs nē. Visādā ziņā neko sliktu neesmu dzirdējis.
Arī Gulbenes ekonomikai labi. Bijušās skolu ēkas tagad ir apdzīvotas, vietējiem uzņēmumiem labākas iespējas atrast strādniekus…
– Jā, domāju, tā ir. Daudzi ukraiņi atraduši darbu apkārtnē. Viņi droši vien arī meklē, kur labāk, bet, ja uzņēmēju un darbinieku viss apmierina, viņiem saskan, tad viss ir kārtībā. Zinu arī ukraiņus, kuri nokārtoja tiesības, lai strādātu uz meža tehnikas. Kaut kā viņi šeit iekārtojas.
Varbūt nodarbojoties ar bēgļu izmitināšanu, arī pats esat ieguvis ukraiņu draugus?
– Ir daži ukraiņi, ar kuriem, braucot no robežas, pa ceļam iznāca tā vairāk parunāt. Apmainījāmies ar kontaktiem. Viņi cenšas uzturēt saikni. Kādreiz, esot Gulbenē, man uzzvana. Kopumā ukraiņi ir ļoti sabiedriski un draudzīgi. Vienīgi pašā sākumā pie mums bija atbraukuši aptuveni 30 vīri no Aizkarpatiem. Ar tiem mums gāja visādi. Šie bēgļi negribēja ne pabalstus, ne palīdzību darba meklēšanā. Viņi staigāja pa sētām, piedāvājot remontdarbus. Vairākus cilvēkus arī piekrāpa. Lika jumtus, pēc tam jumti tecēja. Kas tik te nenotika! Viņi par sevi neko nestāstīja, bija grūti ar viņiem rēķināties – varēja pazust uz vairākiem mēnešiem, tad atkal uzrasties. Tagad šie bēgļi ir kaut kur aizbraukuši, nezinu, kurp devušies.
Kādu tautību pārstāvji vēl dzīvo Gulbenē un novadā?
– Te dzīvo arī krievu un romu tautības cilvēki, bet visi sadzīvo draudzīgi. Par nacionālas dabas konfliktiem neesmu dzirdējis.

Izdomāja, atpūšoties Ēģiptē

Savdabīgu, ar vilcieniem saistītu uzņēmējdarbības risinājumu atradusi vietējā uzņēmēja LINDA KĻAVIŅA, kura 27.jūlijā Gulbenes dzelzceļa stacijas tuvumā atvēra kafejnīcu “Vagonā”. Šāds nosaukums pilnībā atbilst jaunajam ēdināšanas uzņēmuma konceptam, jo tas patiešām izvietots vecā, pārbūvētā dzelzceļa vagonā.

Kafejnīcas īpašniece Linda Kļaviņa stāsta, ka ideja radās nejauši, atpūšoties Ēģiptes kūrortā: “Sēžot pie jūras, sapratu, – tas ir tas, ko vēlos izdarīt. Sākumā nolēmu izveidot kafejnīcu furgonā, bet tas nešķita pārāk interesanti. Tad ienāca prātā, ka varētu pamēģināt ar vagonu. SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”neatteica iznomāt vecu, vairs neizmantojamu koka vagonu, kurā tobrīd pat bija salapojis liels koks. Izjaucām to līdz pat karkasam. Kādam uzņēmumam pasūtījām apstrādāt karkasu ar smilšu strūklu. Paši to nokrāsojām, bet pārējos darbus uzticējām Litenes meistaram Gunāram Aizupietim ar komandu, jo paši no šādiem darbiem neko nesaprotam.” Kopā ar domubiedriem Linda pārdomāja katru detaļu, lai padarītu kafejnīcas telpas pēc iespējas autentiskākas. Šim nolūkam nācās pašiem izbūvēt dzelzceļa sliežu posmu, uz kā novietot vagonu. Tas nebija tik vienkārši, kā sākumā šķita. “Mācījāmies, kā pareizi salikt gultņus. Ja sākumā domājām, ka sliedes uzbūvēsim vienā dienā, tad beigās tikai gultņus likām visu dienu, lai būtu precīzi un līdzeni. Beigās palīgā tomēr atnāca SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”,” atklāj kafejnīcas īpašniece.
Linda labi iepazinusi viesmīlības un ēdināšanas biznesu, studējot tūrismu. Studiju prakses laikā viņa strādājusi gan ēdināšanas uzņēmumos, gan viesnīcās: “Vēroju, kā notiek visi procesi, kā formē ledusskapjus, kā dara pārējo. Kādu brīdi pastrādāju kafejnīcā par apkopēju. Arī tas bija vērtīgi.”
Lindai šī nav pirmā uzņēmējdarbības pieredze. Jau sešus gadus viņa vada SIA “Lasertag Latgale”. Savas zināšanas par dzelzceļiem un vilcieniem viņa smēlusies, strādājot Alūksnes bānīša stacijā par gidi: “Ļoti labi pārzinu bānīša vēsturi, kādas ir cilvēku plūsmas, cik bieži cilvēki brauc ar bānīti, kas viņus interesē. Bieži man jautāja, – ja ar bānīti atbrauksim uz Gulbeni, vai mums būs kur paēst? Sapratu, ka stundas laikā nav iespējams aiziet līdz tuvākajai kafejnīcai. Tagad to var izdarīt pie mums, bet pēc tam doties ar bānīti atpakaļ.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

NeSalauztā sirdslīnija (01.09.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Tas tur un nelaiž vaļā

Pietiek vien ar aizdomām par nopietnu slimību, lai rastos daudz stresa, bet vēl lielāka neziņa un bezcerība pārņem, kad ārstu konsīlijs pasludina, – jūs sirgstat ar retu saslimšanu. Kā pārvarēt pirmo izmisumu, dzīvot un sadzīvot ar šādu diagnozi?

Neļauj bailēm ņemt virsroku

Kaut arī šī nav viena no viņas labajām dienām, VINETA TANNE savās mājās Lēdmanē mūs sagaida ar gaišu smaidu un laipnu piedāvājumu pēc garā ceļa iemalkot kafiju. Lai arī viņas kustības šķiet nedaudz gausākās nekā citiem, Vineta neatstāj smagi slimas sievietes iespaidu. Brīžiem pat grūti noticēt, ka katru savas dzīves dienu viņa pārvar grūtības, ko rada smaga iedzimta sirdskaite un tagad arī viena no reti sastopamajām slimībām – pulmonālā jeb plaušu arteriālā hipertensija, kam nesen pievienojies arī diabēts. Ivetas stāsts vēlreiz atgādina, ka jāizbauda katrs likteņa piešķirtais mirklis, neļaujot bailēm ierobežot vēlmi dzīvot pilnvērtīgi.

Prognozēja, ka nodzīvos trīs mēnešus
Retā slimība – pulmonālā arteriālā hipertensija – Vinetai izveidojās kā sekas iedzimtajai sirdskaitei, ko viņai konstatēja piedzimstot. Kad mazulīte pārvarēja ārstu prognozēto trīs mēnešu dzīvildzes slieksni, viņi pieļāva, ka labākajā gadījumā meitene sagaidīs savu trešo dzimšanas dienu, bet tas arī viss… Spītējot mediķu prognozēm, Vineta izrādījās cīnītāja. Sasniegusi 10 gadu vecumu, viņa tomēr nonāca kritiskā stāvoklī, ko izdevās pārvarēt, pateicoties Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā veiktajai sirds asinsvadu operācijai, kas uzlaboja asinsapgādi, tomēr nelikvidēja galveno sirds defektu. “Savukārt padsmitnieces vecumā vairs negribēju operēties. Tā tas defekts sirdī palika,” paskaidro Vineta, piebilstot, ka joprojām nav pārliecināta, vai toreizējais lēmums bija pareizs: “Kas to zina – varbūt pēc operācijas būtu bijis labāk, bet varbūt nē.” Lai vai kā, Vineta turpināja izbaudīt katru likteņa piešķirto dienu – mācījās skolā, satikās ar draugiem, gāja uz ballēm, piedzīvoja pirmo mīlestību, ceļoja. Sasniegusi 63 gadu vecumu, viņa spriež, ka līdzšinējais mūžs bijis notikumiem un emocijām piepildīts – strādāti mīlami darbi, piedzīvotas divas laulības, apceļotas tuvākas un tālākas valstis. Turklāt veselības problēmas liktenis dažkārt kompensējis ar citām lielākām vai mazākām veiksmēm. Piemēram, darba piedāvājumi daudzreiz nākuši paši no sevis, bez lielas piepūles. Jaunībā enerģijas viņai bijis daudz, un, kaut arī savulaik, dzīvojot Rīgā, vīrs piedāvāja sēdēt mājās, Vineta atrada darbu Latvijas Valsts vēstures arhīvā par fondu glabātāju. Viņa ir strādājusi par audzinātāju ģimenes kopmītnē, vēlāk par kopmītnes vadītāju, arī vietējā bibliotēkā un citur: “Kaut kā visi darba piedāvājumi nāca paši, nebija laika pat padomāt. ” Vēlāk, iesaistījusies vietējās vēlēšanu komisijas darbā, ar laiku viņa kļuva par komisijas priekšsēdētāju. “Mani ievēroja toreizējais Ogres izpildkomitejas priekšsēdētājs Kalniņš un piedāvāja strādāt izpildkomitejā par dzīvokļu inspektori,” atmiņās dalās Iveta. Pēc kāda laika, piekritusi aizvietot nesen no darba aizgājušo toreizējās domes priekšsēdētājas sekretāri, Vineta to turpināja darīt 26 turpmākos savas dzīves gadus līdz pat plaušu arteriālās hipertensijas diagnozes uzstādīšanai 2015.gadā.

Plaušas kā tuberkulozes slimniecei
Pirms dažiem gadiem Vinetas kardioloģei pirmo reizi radās aizdomas par reto slimību, tādēļ viņa nosūtīja pacienti veikt ehokardiogrammu uz P.Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. Tur dakteris Pēteris Stradiņš kopā ar kolēģiem, apstiprinājuši verdiktu – pulmonālā arteriālā hipertensija, nosūtīja Vinetu turpmākai ārstēšanai pie kardiologa – konkrētās retās slimības speciālista, reto slimību centra vadītāja, kardiologa, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Andra Skrides. Vineta apgalvo, ka jaunā diagnoze viņu nemaz tik ļoti nešokēja, jo jau bija pieradusi pie dažādiem likteņa sitieniem un ikdienas cīņas ar slimību: “Nodomāju, – kā ir, tā jādzīvo.” Viņa neslēpj, ka diagnozes uzstādīšana prasījusi kādu laiku, jo sākusi sliktāk justies jau krietnu laiku pirms tam. Arī iepriekšējie plaušu rentgeni uzrādījuši baisas ainas, kas līdzinājušās tuberkulozei pēdējā stadijā. Tomēr īstā diagnoze tā arī paslīdēja garām nepamanīta. Tikai daktera Skrides uzraudzībā sākās nopietna ārstēšana. “Dakteris Skride man veica sirds zondēšanu un nozīmēja zāles. Tā viņš mani tik ilgi ir uzturējis pie dzīvības,” teic savam ārstam pateicīgā paciente. Arī ar to Vinetas veselības problēmu saraksts nebeidzās, jo 2019.gadā to papildināja cukura diabēts, bet iepriekšējām ārstnieciskajām procedūrām pievienojās ikdienas insulīna devu ievadīšana.

Sirdskaiti vairs neņēma galvā
Gadu gaitā Vineta bija iemācījusies sadzīvot ar savu sirdskaiti, to vairs īpaši neņemot galvā, jo gribēja baudīt parastu dzīvi tāpat kā citi. Kaut arī slimība sagādāja zināmus ierobežojumus, piemēram, grūtības, kāpjot pa trepēm, aizliegumu nodarboties ar sportu un citus, Vineta centās neļauties bailēm. Līdz ar jaunās diagnozes uzstādīšanu viņai nākas dzert vēl vairāk zāļu, bet grūtajās dienās, sevišķi mitrā vai karstā laikā, lietot skābekļa koncentratoru, kas atvieglo elpošanu. Pazeminātajam skābekļa saturam asinīs viņas organisms ir pielāgojies: “Ja citiem, skābekļa saturācijai samazinoties zem 92, jāsauc ātrie, tad man visu laiku būtu jāguļ slimnīcā, jo man normālā stāvoklī skābekļa saturs ir 87. Tā arī dzīvoju.” Neraugoties uz visām grūtībām, Vineta dara gandrīz visu, ko citi, tikai lēnāk, ar apdomu: “Kad ir duka, tad daru, kad nav – nedaru.” Viņa priecājas par vīra palīdzību, kurš uzņemas lielu daļu ikdienas darbu, sevišķi smagākos, piemēram, zāliena pļaušanu. Viņš cenšas iepriecināt sievu ar maziem, patīkamiem pārsteigumiem, īpaši dienās, kad viņa jūtas slikti. Piemēram, pārnācis no darba skolā, kur strādā par saimnieku, uzdāvina skaistu puķi. Vineta nespēj iedomāties dzīvi bez vīra atbalsta, jo īpaši tādēļ, ka viņš ir vienīgais un vistuvākais cilvēks.

Liktenis nebija lēmis
Šobrīd Vineta kopā ar vīru dzīvo viņa vecāku būvētajā mājā, ko apjož brīnišķīgs dārzs ar mazu, bet gleznainu ūdensrožu dīķīti, sakņu dārzu, divām siltumnīcām, krāšņām puķu dobēm un augļu dārzu. Lai gan viņus nereti apciemo vīra meita no iepriekšējās laulības un mazmeitiņas, pašai savu bērnu Vinetai nav. Bet viņa mēģināja. “Knapi sasniegusi 18 gadu vecumu, dzīvojot ar pirmo vīru, paliku stāvoklī. Kad aizgāju uz poliklīniku, dakteri, sasaukuši konsīliju, pateica, ka bērnu iznēsāt un dzemdēt nedrīkstu. Kad man bija 20 gadi, otrreiz, palikusi stāvoklī, nolēmu pie ārstiem vairs neiet, jo zināju, ko viņi teiks. Piecus mēnešus nekur negāju, bet tad sākās problēmas, un mani ar ātrajiem aizveda uz stradiņiem. Tur līdz septītajam grūtniecības mēnesim mani turēja gultas režīmā cerot, ka varbūt kaut kas izdosies. Bērniņš piedzima ar ķeizargriezienu, bet meitenītei konstatēja vēl lielāku sirdskaiti nekā man. Tikko piedzimusi, viņa nomira,” skaudro stāstu atklāj Vineta. Ar to viņas mēģinājumi tikt pie mantiniekiem beidzās.

Desmit tūkstoši – par trim paciņām
Kad retās slimības diagnoze bija uzstādīta, daktera Andra Skrides vadībā sākās cīņa par Vinetas dzīvildzes pagarināšanu. Viņai ir nozīmēti medikamenti, un daži no tiem ir ļoti dārgi. Viņa ir pateicīga, ka šobrīd tos apmaksā valsts: “Mūsu valstij esmu ļoti neizdevīgs iedzīvotājs, jo man nepieciešamas tik daudzas kompensējamās zāles. Ir vienas zāles, kuras izmaksā 10 tūkstošus eiro par trim kārbiņām, bet es maksāju tikai 73 centus.“
Aptuveni divus gadus Vinetai tiek apmaksāta arī skābekļa terapija, jo pirms tam skābekļa balonu varēja iznomāt tikai par maksu. Medicīnai attīstoties, tiek izgudroti aizvien jauni medikamenti, ko ārstējošais ārsts izraksta savai pacientei. Morālo un informatīvo atbalstu Vineta gūst Pulmonālās hipertensijas biedrībā. Kaut arī ne vienmēr ir spējīga apmeklēt tās rīkotās aktivitātes, viņa labprāt piedalījās 4.augustā notikušajās biedrības 12 gadu jubilejas svinībās. Tomēr pārsvarā saziņa notiek telefoniski. Vineta ir ļoti pateicīga biedrības vadītājai Ievai Plūmei, kura nemitīgi cīnās par šīs diagnozes slimnieku tiesībām, un nereti piezvana viņai, lai apjautātos, kā klājas.
Vineta neko nepārmet nedz pašreizējai valsts medicīnas sistēmai, nedz ārstiem: “Attiecībā uz sevi nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Vienmēr visur esmu pieņemta un uzklausīta.” Šobrīd retās slimības paciente ir ļoti atkarīga no mediķiem, atzīstot, ka vairāk par plaušu hipertensiju viņu nomoka sirds aritmija. Katras lēkmes laikā viņai jādodas uz slimnīcu, kur kopējā narkozē, pielietojot elektrokardioversiju jeb elektrošoka metodi, sirdsdarbību atkal normalizē. Līdz šim šāda procedūra viņai veikta jau 19 reizes.

Būs lemts – nāve panāks jebkur
Spītējot nepieciešamībai pastāvīgi atrasties mediķu uzraudzībā, Vineta kopā ar vīru krustu šķērsu izbraukājusi Eiropu, ne tikai lidojot ar lidmašīnu, bet arī braucot ar autobusu, kurā jāguļ septiņas naktis. “Tagad es to vairs nevarētu, bet agrāk ļoti patika ceļot. Braucām līdz trīs reizēm gadā.” Viņa atklāj kādu stāstu, kas apliecina, cik daudz atkarīgs no cilvēka attieksmes pret savu slimību: “Mana kardioloģe pastāstīja, ka vienam no viņas pacientiem ir tāda pati diagnoze kā man, bet viņš, atšķirībā no manis, tikai sēž mājās un no visa baidās.” Turpretim Vinetu neviena no baisajām diagnozēm neatturēja no pasaules izzināšanas un dzīves baudīšanas: “Ja tur, augšā, ir nolemts, kad tev pienāks gals, tad nav svarīgi, vai tu sēdi istabā, vai kaut kur brauc. Tas vienalga pienāks.” No turpmākas ceļošanas viņu neatturēja pat nokļūšana ārzemju medicīnas iestādēs: “Vienreiz slimnīcā nonācu, esot Ēģiptē. Otrreiz aritmijas lēkme piemeklēja Horvātijā.” Tomēr gluži visu, ko ceļojumā darīja pārējie, viņa nevarēja atļauties, piemēram, Tenerifē uzbraukt kalna virsotnē, jo tur ir retināts gaiss.
Vinetai šķiet, ka augšā viņu kāds sargā: “Kopā ar draudzeni, esot Romā, ļoti gribēju uzkāpt katedrālē, kur bija jāpārvar vairāk nekā 360 pakāpieni. Draudzene ieteica nemēģināt. Taču nolēmusi, ka Romā esmu vienreiz dzīvē, to izdarīju. Lai gan esmu kristīta un iesvētīta, nevaru teikt, ka esmu fanātiska ticīgā, bet tajā mirklī jutu, ka kāds no mugurpuses mani stumj. Turklāt, kāpjot uz augšu un ejai sašaurinoties, nevari apstāties un palaist citus garām. Es uzkāpu un pat nebiju pārgurusi,” neparasto gadījumu atklāj Vineta, pēc brīža pastāstot vēl vienu: “Pieņemšanā pie pāvesta Vatikānā, kur ciemojos kopā ar bērnu kori, draudzene fotografēja ar dārgu fotoaparātu, bet es – ar savu ziepjutrauku. Man perfekti izdevās visas fotogrāfijas, bet viņai – neviena. Jocīgi, vai ne?!”
Bez liekām raizēm Vineta pārdzīvoja arī kovida pandēmijas gadus. Viņa saņēma ārstu noteiktās vakcīnas, bet īpaši nedrebēja bailēs saslimt ar neganto vīrusu. Lai gan valkāja masku un ievēroja citus valstī noteiktos ierobežojumus, tāpat nereti apciemoja draugus un paziņas. Vienreiz gan, nonākot slimnīcā ar kārtējām sirds problēmām, kovida tests izrādījās pozitīvs, kaut gan bez jelkādiem slimības simptomiem. Pēc sirdsdarbības normalizēšanas Vinetu nogādāja Austrumu slimnīcas kovida nodaļā, kur, nogulējusi vairākas dienas, viņa atteicās no turpmākās ārstēšanas un ar slimnīcas transportu tika nogādāta mājās.

Varbūt būtu labāk nepamosties…
Visiem zināms, ka pozitīvas emocijas uzlabo veselību, turpretim negatīvas – kaitē. Daudz mīļuma pilnu brīžu Vinetai sagādā viņas mājdzīvnieki – rudais runcis Brencis un 17-gadīgais suns Robis. Taču vienmēr jārēķinās, ka viņu aiziešana var izraisīt pamatīgas veselības problēmas. Tā notika pavisam nesen, pirms dažām nedēļām, kad pēkšņi aizsaulē devās ģimenes mīlule – 16-gadīga Džeka Rasela šķirnes kucīte Bembija. “It kā ar prātu saprotu,– vecs sunītis, tā tam jānotiek, bet naktī pēc viņas nāves man uznāca lēkme. No rīta braucām uz slimnīcu,– šoreiz, lai sakārtotu manu veselību. Teicu,– ja pārdzīvošu mājdzīvniekus, nevienu vairs vietā neņemšu,” apgalvo četrkājaino mājas mīluļu saimniece.
Vinetas slimības ierobežo arī vaļasprieku izvēli. Viņa nedrīkst pat adīt, jo tas ietekmē sirdsdarbību: “Mācoties 4.klasē, adīšanas nodarbības laikā mani no klases pa taisno aizveda uz slimnīcu,” atceras sieviete. Agrāk Vinetai patika likt puzles. Taču pēdējā laikā, kļūstot gausākai, pēc visu mājas darbu paveikšanas tam neatliek laika. Tagad Vineta izvairās arī no lielu kultūras pasākumu apmeklēšanas, lai kā arī to gribētos: “Tajos gandrīz visos skan skaļa, ritmiska mūzika, un šī vibrācija izsit manu sirdi no vietas.” Agrāk viņa izmantoja katru izdevību kopā ar vīru uzdancot ballē vai piedalīties darba pasākumos. Tagad tam visam pielikts punkts. Pēc dabas būdama sabiedriska, visu mūžu strādājusi ar cilvēkiem, Vineta reizēm skumst pēc tiem laikiem. Tādēļ šobrīd ar vislielāko prieku savās mājās uzņem draudzenes, kuru viņai netrūkst.
Ne vienmēr Vineta ir optimistiski noskaņota, reizēm uzmācas arī drūmas domas: “Dažkārt, kad jūtos pavisam slikti, nodomāju, – cik labi būtu, ja kardioversijas laikā varētu nepamosties no narkozes. Man tas būtu labākais risinājums.” Šādiem brīžiem viņa tiek pāri pašas spēkiem, neapgrūtinot citus. Pat runājot par tik skumju tēmu, Vineta nebaidās pajokot, izstāstot kādu stāstu: “Tēva vecāsmātes, kura nodzīvoja 103 gadus, meita, būdama diezgan slinka, negribēja ravēt dārzus, bet tas bija jādara. Kādu laiku paravējusi, viņa teica: “Nē, grūti. Jāiet ‘mirīt’ nost.” Tad, apgūlusies gultā, lūdzās: “Nāvīt! Nu kur tu esi? Kāpēc nenāc?” Nedaudz pagulējusi un sapratusi, ka nāve nenāks, gājusi atpakaļ ravēt…”

Pulmonālā hipertensija
Pulmonālā hipertensija (PH) ir sindroms, kuru raksturo asinsspiediena paaugstināšanās plaušu artērijās – asinsvados, kas nogādā venozās asinis no sirds labā kambara uz plaušām. Jo augstāks spiediens ir plaušu artērijās, jo smagāk jāstrādā sirdij, lai piegādātu asinis ķermenim. Tiek traucēta organisma apgāde ar skābekli un sašaurinās plaušu asinsvadi, kas var radīt trombozes risku. PH var skart cilvēkus jebkurā vecumā – gan pieaugušos, gan bērnus. Pulmonālā arteriālā hipertensija (PAH) – visretāk sastopamā un viena no ātrāk progresējošajām PH formām. Mirstība slimniekiem ar PAH var sasniegt augstākus rādītājus nekā mirstība ar atsevišķām vēža formām, ieskaitot krūts un kolorektālo vēzi. Slimības simptomi ir nespecifiski un sākotnēji to bieži jauc ar citām sirds, plaušu vai hematoloģiskām saslimšanām. Biežākie simptomi ir elpas trūkums, hronisks nogurums, sāpes krūtīs, sirdsklauves, ģīboņi, lūpu cianoze (zilgana nokrāsa).
(Latvijas Reto slimību speciālistu asociācija)

Retās slimības
Retās slimības ir dzīvību apdraudošas, hroniski novājinošas, reti sastopamas un ar augstu sarežģītības pakāpi. Pasaulē ir zināmas 6000 – 8000 reto slimību diagnozes, un tās skar aptuveni 6 – 8% iedzīvotāju. 80% no tām ir ģenētiski izraisītas saslimšanas, un 50% gadījumu tās skar bērnus. Daļa slimību nav dzīvībai bīstamas, daļu slimību simptomus iespējams novērst, lietojot medikamentus, taču lielāko daļu no tām izārstēt nevar, bet ar atbilstošu ārstēšanu un medicīnisku aprūpi var uzlabot pacientu stāvokli. Neskatoties uz to, ka saslimšanas ir reti sastopamas, saskaņā ar aprēķiniem Latvijā aptuveni 67-113 tūkstošus iedzīvotāju kādā viņu dzīves posmā skar kāda reta saslimšana.
(Latvijas Reto slimību alianse)

Apvienojās, lai ietekmētu lēmējvaru

Pulmonālās hipertensijas biedrība, kas dibināta 2011.gadā, šobrīd apvieno 51 cilvēku ar retu slimību – plaušu hipertensiju, kā arī šo cilvēku tuviniekus un speciālistus. Biedrību dibinājām, jo pirms 12 gadiem šiem pacientiem bija apgrūtināta pieejamība zālēm un ārstēšanai. Sapratām, ka ir jāapvienojas, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus un cīnītos savas veselības labā. Šo gadu laikā esam panākuši, ka mūsu diagnozes zāles ir iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā un ļoti specifiski, dārgi preparāti ir iekļauti Reto slimību zāļu programmā.
Agrāk valsts neapmaksāja skābekļa koncentratorus tiem, kam nepieciešams. Ar fonda “Ziedot.lv” atbalstu esam iepirkuši vairākus skābekļa aparātus, ko izsniedzām uz mājām pacientiem, kam ārsti bija noteikuši šo papildu terapiju. Sadarbojāmies ar Labklājības ministriju un Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centru, lai skābekļa koncentratorus iekļautu valsts apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu sarakstā. Kopš pandēmijas, kad skābekļa aparāti bija ļoti pieprasīti, valsts izpildvara un lēmumu pieņēmēji saprata, ka tie ir nepieciešami. Mēs, kas par to atgādinājām jau vairākus gadus, beidzot tikām sadzirdēti, un jau divus ar pusi gadus sirds un plaušu pacientus, kuriem tas nepieciešams, valsts nodrošina ar skābekļa koncentratoriem. Tos izsniedz Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrs.
Biedrība aktīvi nodarbojas ar pacientu un sabiedrības izglītošanu, izdodam bukletus par slimību, tās diagnostiku, vingrojumiem cilvēkiem ar plaušu hipertensiju, skaidrojam, ko nozīmē šī diagnoze. Esam izveidojuši rokasgrāmatu reto slimību pacientiem. Tikko laidām klajā materiālu par to, kā top jaunas zāles un kas ir klīniskie pētījumi. Savu darbību nodrošinām ar projektu un grantu atbalstu. Rīkojam veselības profilakses pasākumus. Ik gadu maijā organizējam Pasaules pulmonālās hipertensijas dienu, kurā notiek dažādas izglītojošas aktivitātes. Šogad sarīkojām izbraukumu uz Ragakāpas dabas parku, kur notika tikšanās ar kardiologu, psihoterapeitu un rakstnieku. Staigājām priežu ielokā, vingrojām un runājām par sirds veselību.
Šobrīd mūsu mērķis ir panākt, lai valstī notiek kompleksa, multifunkcionāla plaušu hipertensijas pacientu aprūpe dinamiskā ārstu un speciālistu sadarbībā. Tas pacientiem būtu nozīmīgi. Vēlamies, lai valstī būtu fizioterapijas programma plaušu hipertensijas pacientiem. Latvijā pētniecības līmenī šāda programma jau ir izstrādāta un pierādīta kā efektīva.
Esmu arī Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle un pirmā šīs organizācijas valdes priekšsēdētāja. Reto slimību alianse dibināta 2014.gadā un šobrīd apvieno 15 organizācijas. Statistikas aplēses liecina, ka Latvijā ar retām slimībām slimo no 90 līdz 130 tūkstošiem cilvēku, tanī skaitā bērni, jo 70% gadījumu retās slimības ir ģenētiskas. Pārstāvam šo diezgan lielo mērķagrupu. Nodarbojamies ar informatīvi izglītojošām lietām, piemēram, ik gadu februāra pēdējā dienā rīkojam Reto slimību dienu. Nozīmīga organizācijas funkcija ir cilvēku ar retām slimībām un viņu ģimeņu pārstāvniecība, jo reta slimība ietekmē cilvēkus arī sociāli un ekonomiski.

Darbojamies Nacionālā reto slimību plāna darba grupā, regulāri piedalāmies Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs. Sekojam jaunākajām izmaiņām veselības un sociālās jomas tiesību aktos, kā tie atspoguļo pacientu tiesības, reto slimību pacientu pārstāvību. Rakstām priekšlikumus, atzinumus.
Regulāri tiekamies ar Veselības ministriju, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) pārstāvjiem, rīkojam apmācības, sadarbojamies ar Labklājības ministriju jautājumos par bērnu invaliditātes funkciju novērtēšanu. Esam uzsākuši sadarbību arī ar Tiesībsargu. Darbs norit ļoti intensīvi. Šogad Latvijas Reto slimību alianse īsteno projektu “Veselība – mūsu cilvēktiesības”, kurā pētām iecietības jautājumus un cilvēktiesību ievērošanu Latvijā cilvēkiem ar retām slimībām. Rīkojam apmācības par pacientu tiesībām. VDEĀVK darbiniekiem novadījām lekciju par šiem jautājumiem. Ar izaicinājumu spēli “Pacientu tiesības un pienākumi” piedalījāmies sarunu festivālā “Lampa” un Salacgrīvā. Ar šo spēli-apmācību nodarbību brauksim uz Latvijas reģioniem.
Gan e-pastos, gan sociālajos tīklos saņemam jautājumus arī no tiem reto slimību pacientiem, kuriem diagnoze Latvijā noteikta tikai vienam vai dažiem cilvēkiem. Sniedzam cilvēkiem konsultācijas dažādos jautājumos par retām slimībām. Tā ir tikai daļa no visa, ko darām.

Slimības atpazīšana – izaicinājums ārstiem

Uz jautājumiem atbild kardiologs, Reto slimību centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asoc. profesors ANDRIS SKRIDE.

Ar kādām grūtībām saskaras ārsti, nosakot diagnozi – pulmonālā arteriālā hipertensija? Kāpēc to ir grūti uzreiz atpazīt?
– Pulmonālās arteriālās hipertensijas un arī kopumā pulmonālās hipertensijas diagnozes atpazīšana var būt liels izaicinājums ārstiem. Pirmkārt, tipiskie pulmonālās hipertensijas simptomi, piemēram, elpas trūkums, nogurums un sāpes krūtīs, ir sastopami arī citām slimībām. Šie simptomi var atgādināt tādas slimības kā hroniska obstruktīva plaušu slimība, sirds mazspēja, koronāra sirds slimība un citas, tādējādi kavējot precīzas problēmas noteikšanu. Otrkārt, pulmonālās hipertensijas simptomi parādās tikai slimības vēlīnākās stadijās. Treškārt, slimībai ir vairākas formas un cēloņi, praktiski katram pacientam ir savs iemesls, kāpēc attīstās šī saslimšana.
Pie kādiem simptomiem varētu rasties aizdomas, ka cilvēkam ir plaušu hipertensija?
– Pulmonālās hipertensijas sākotnējie simptomi parasti izpaužas pie fiziskas slodzes. Tie var būt elpas trūkums, nogurums, vājums, sāpes krūtīs, ātra sirdsdarbība, zilgana lūpu nokrāsa un ģībonis. Retāk pacientiem var būt sauss klepus, fiziskās slodzes izraisīta slikta dūša un vemšana. Elpas trūkums miera stāvoklī, kāju tūskas ir jau vēlīnāki slimības simptomi.
Kas izraisa šo saslimšanu un cik bieži Latvijā tā ir sastopama?
– Kopumā plaušu hipertensiju sastop bieži – līdz 1% no visiem iedzīvotājiem. Biežākās formas nav tik bīstamas. Ir divas retas plaušu hipertensijas formas, kuras strauji var izraisīt sirds mazspēju. Tās ir trombu izraisīta plaušu hipertensija un tā saucamā pulmonālā arteriālā hipertensija, kuras iemesli var būt: sistēmas sklerodermija (vai citas reimatoloģiskas saslimšanas), HIV infekcija, iedzimtas sirdskaites, ģenētiska plaušu hipertensija vai nezināmas izcelsmes plaušu hipertensija. Šīs retās slimības formas sastop līdz 50 gadījumiem uz miljons iedzīvotājiem.
Kāda vecuma un dzimuma cilvēki ar to slimo visbiežāk?
– Ar pulmonālo hipertensiju slimo visu vecuma un dzimuma cilvēki, taču visbiežāk to sastop sievietēm ap 50 – 70 gadu vecumu. Taču ar PH var saslimt gan jaundzimušais, gan tā var piemeklēt jebkuru cilvēku arī 100 gadu vecumā.
Kad diagnoze noteikta, ko tālāk? Kur pacientam jāvēršas pēc palīdzības? Ar kādām metodēm ārstē šo slimību un kādas ir prognozes?
– Pirmais izmeklējums, kurā var redzēt plaušu hipertensijas pazīmes, ir sirds ultrasonogrāfija jeb ehokardiogrāfija. Ja ehokardiogrāfijā ir atklātas aizdomas par plaušu hipertensiju, pacientiem ir nepieciešama konsultācija Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kurā atrodas Latvijas pulmonālās hipertensijas ekspertu centrs. Dažos gadījumos būs nepieciešams veikt sirds labo daļu zondēšanu. Ar sirds labās puses zondēšanas palīdzību ir iespējams precīzi noteikt, vai plaušu asinsvados un labajā kambarī ir palielināts spiediens, kas apstiprina pulmonālās hipertensijas diagnozi. Kad diagnoze ir apstiprināta, notiek pacienta padziļināta izmeklēšana, lai noskaidrotu slimības cēloni. Katram attiecīgajam pulmonālās hipertensijas slimības cēlonim ir sava specifiskā ārstēšanas pieeja, kas var būt uz pulmonālās arteriālās hipertensijas slimības mehānisma balstīta medikamentu terapija, mazinvazīvu procedūru veikšana – balonu pulmonālā angioplastija vai arī ķirurģiska ārstēšanas pieeja ar pulmonālo endarkterektomiju vai plaušu transplantāciju.
Kā pēdējos gados ir mainījušās, uzlabojušās šīs slimības diagnosticēšanas un ārstēšanas metodes?
– Pēdējo 10 gadu laikā ir ievērojami uzlabojusies gan pulmonālās hipertensijas diagnostika, gan ārstēšana. Nepārtraukti pasaulē tiek meklēti jauni risinājumi gan pacientu diagnostikā, gan ārstēšanā. Agrīna slimības diagnostika ir izšķiroša pacientu dzīves kvalitātē un izdzīvotības rādītājos. Pētījumi liecina, ka, pateicoties uzlabojumiem diagnostikā un lielākai izpratnei slimības attīstībā, plaušu hipertensija tiek diagnosticēta agrāk nekā iepriekš. Tas nozīmē, ka mēs varam iejaukties ātrāk, nodrošinot labākus ilgtermiņa rezultātus. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami augusi mērķtiecīgu zāļu izpēte dažādās pulmonālās hipertensijas pacientu grupās. Šie jaunie medikamenti var būt izšķiroši ne tikai pacientu dzīves kvalitātē, bet arī pašā pacientu izdzīvotībā.
Vai visas (arī jaunākās un modernākās) šīs slimības ārstēšanai nepieciešamās zāles iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā?
– Lielākā daļa pašlaik pieejamā pulmonālās hipertensijas zāļu terapijas ir iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Tikai daži medikamenti netiek kompensēti, bet tos ir plānots kompensēt nākotnē.
Cik atpalikusi vai progresīva, salīdzinot ar citām valstīm, šīs slimības ārstēšanā ir Latvija? Cik modernas ārstēšanas metodes pielietojat?
– Latvijā pulmonālās hipertensijas pacientu ārstēšana ir salīdzinoši moderna, ņemot vērā Latvijas iespējas. Latvijā nepārtraukti tiek ieviestas jaunākās pieejamās ārstēšanas metodes, lai nodrošinātu visefektīvāko ārstēšanas pieeju. Viena no jaunākajām ieviestajām ārstēšanas metodēm ir balona pulmonālā angioplastija. Tā ir mazinvazīva mūsdienīga ārstēšanas metode plaušu artēriju bojājumu ārstēšanā noteiktiem plaušu hipertensijas pacientiem. Latvijā ir arī iespējams saņemt visjaunāko iespējamo zāļu terapiju, piedaloties zāļu klīniskajos pētījumos.
Kādu palīdzību no valsts sagaidāt, lai uzlabotu šīs diagnozes pacientu iespējas ārstēties, uzlabot savu dzīves kvalitāti?
– Lai arī Latvijā tiek ieviestas arvien jaunākas ārstēšanas metodes pulmonālās hipertensijas pacientiem, ņemot vērā pacientu iespējas, šīs jaunās ārstēšanas metodes ir nepieciešams iekļaut valsts kompensējamo metožu un valsts kompensējamo zāļu sarakstā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (25.08.2023.)

“Motors caur dzīvi rauj”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Apes ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā. Vairogu vertikāli šķērso sudraba josla, kuras augšējā daļā atrodas vairodziņš ar valsts karoga krāsu sadalījumu. Sudraba josla simbolizē ceļus, kas stiepjas cauri pilsētai, bet vairodziņš – piederību valstij.

Apes miestam pilsētas tiesības piešķīra 1928.gada 11.februārī, un tieši šovakar ikviens aicināts uz mazās Vidzemes un Smiltenes novada pilsētas 95 gadu jubilejas svinīgo atklāšanas pasākumu, kas ar daudzveidīgu pasākumu klāstu turpināsies līdz pat pašai nedēļas izskaņai – svētdienai. Šis teju gadsimtu ilgais vēstures līkloču posms bijis dažāds – dažbrīd pat ļoti skarbs, bet tas apeniešu sīkstumu nav spējis lauzt. Gluži pretēji, – vietējie ļaudis pratuši saglabāt savas mazpilsētas burvību un izveidot spēcīgu vietējo kopienu, kurā aktīvi līdzdarbojas lielākā daļa iedzīvotāju. “Mums Apē viss ir pa vienkāršo. Esam viens otram!” teikusi Apes apvienības pārvaldes vadītāja Liene Ābolkalne.
Tieši vienotība un komandas spēks apeniešiem ļāvis izauklēt arī vienas no vecākajām un tradīcijām bagātākajām motokrosa sacensībām Eiropā “Vaidavas kauss”, kuras notiek jau kopš 1974.gada un šogad svinēja savu 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Par godu tam trīs dienas – no 28. līdz 30.jūlijam – Ape kļuva par īstu motokrosa citadeli, kur sacensību organizatori bija parūpējušies ne tikai par motoru rūkoņu un spraigu cīņu par tituliem mototrasē, bet īpašu uzmanību veltīja arī tam, lai atcerētos un godinātu cilvēkus, kuri stāvēja pie Apes motokrosa šūpuļa.
Šogad Ape svin ar vērienu!

Viens vairs nav cīnītājs

Ideja, ka Balvu rajonā varētu būt savas motosporta sacensības, dzima laikraksta “Vaduguns” žurnālista Antona Bozoviča prātā. Tā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī.

Vissavienības mēroga sacensības
Jau pavisam drīz sacensības iekļāva ne tikai republikas, bet arī Vissavienības motosporta sacensību kalendārā, pulcējot daudzus skatītājus un labākos motokrosistus. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis ĒRIKS EIZĀNS un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums…

Finansējuma un cilvēkresursu trūkums
Ē.Eizāns stāsta, ka viena no galvenajām problēmām, kas šobrīd neļauj sarīkot sacensības, ir finansējuma trūkums. Piemēram, lai noorganizētu Latvijas čempionāta vienu dienu, nepieciešami apmēram 22 tūkstoši eiro (izdevumus sastāda televīzija, tiesneši, atskaņotāji, medicīna un citas pozīcijas). Un tas viss, neskaitot finansiālus ieguldījumus trases sagatavošanā. Saprotams, ka pienāca brīdis, kad, kā stāsta Ē.Eizāns, vadzis trūka, jo desmit gadu laikā tikai sacensības 2014.gadā, kurās startēja pasaulslavenā Kaspara Stupeļa un Etjēna Baksa blakusvāģu ekipāža, finansiālā ziņā tika aizvadītas pa nullēm. Pārējās sacensības budžetā iegrieza robu un bija ar mīnusa zīmi. “Toreizējā Viļakas novada pašvaldība teica, ka viņiem trase nepieder, līdz ar to arī man palīdzēt nevar. Pēc tam pašvaldība trasi, kas juridiski bija noformēta kā sporta komplekss, nopirka no D.Samitina. Tagad, kad pašvaldība varētu palīdzēt atjaunot sacensības, spriedām, ka 2024.gadā “Baltajā Briedī” atkal varētu sarīkot Latvijas čempionātu. Jāuzsver, ka čempionāta noorganizēšana nav arī lielā steigā padarāms darbs – ir garš saraksts ar priekšdarbiem, kas jāuzsāk darīt vismaz gadu iepriekš. Tomēr tas viss ir ļoti reāli paveicams, bet kā un vai vispār tas viss virzīsies tālāk, šobrīd ir atklāts jautājums. Tas nav atkarīgs tikai no manis,” pārdomās dalās Ē.Eizāns.
Un te izkristalizējas otra liela problēma – darbaroku trūkums. “Šobrīd, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, ir teju vai neiespējami atrast entuziastus, kuri būtu gatavi doties palīgā sagatavot trasi un labiekārtot apkārtni. Un jādara ir daudz – bez zāles pļaušanas un citiem darbiem jāmaina arī trasē esošās sētas, baneru siena, jāatjauno starta barjera. Protams, par attiecīgu samaksu darbarokas atrastu, un jau šodien esmu gatavs iet un noorganizēt visu, lai šie darbi tiktu izdarīti. Šajā ziņā nav absolūti nekādu problēmu, bet arī šis ir jautājums par finansējumu. Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses, jo ieguldīt tūkstošiem eiro no savas ģimenes budžeta vairs neesmu gatavs. Viens vairs nav cīnītājs,” secina Ē.Eizāns.

“Tā nav pašvaldības prioritāte”

Vai motosporta līdzjutēji var sagaidīt, ka tuvākajā laikā “Baltajā Briedī” motokross tiks reanimēts un tur atkal notiks augsta līmeņa sacensības?

Balvu novada domes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS stāsta, ka jau vairākkārt sazinājies ar Latvijas Motosporta federācijas vadītāju. Federācija ir ieinteresēta mototrasē “Baltais Briedis” un tur notiekošajā, arī ar sadarbības partneri Ēriku Eizānu pārrunātas attīstības iespējas. “Latvijas Motosporta federācija gatava jau tuvākajā laikā ieplānot sacensības “Baltajā Briedī”, bet, jāatzīst godīgi, pirms jebkurām reģionālajām vai valsts nozīmes sacensībām mototrasi jāsakārto, kam nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi. Kam tieši ieguldījumi nepieciešami? Pirmkārt, lai nodrošinātu skatītāju un dalībnieku drošību un radītu baudāmāku sacensību vērošanu. Otrkārt, lai efektīvāk un lētāk varētu organizēt sacensības, būtisku pasākumu organizēšanas sadaļas atvieglojumu radītu laistīšanas sistēmas izveide. Šobrīd, ņemot vērā esošo situāciju, mans subjektīvais viedoklis ir, ka tā nebūt nav pašvaldības prioritāte, bet labprāt esam gatavi atbalstīt SIA “Balvu Vaduguns” valdi, ja tā nāks klajā ar priekšlikumu atjaunot motokrosa sacensības “Vaduguns kauss”. Ja nākamgad mēs varētu noorganizēt sacensības reģionālā līmenī, tas būtu lieliski, bet mūsu galvenais mērķis šajā mototrasē ir pasaules čempionāts, kas varētu notikt tikai pēc šo ieguldījumu realizēšanas,” uzsver S.Maksimovs.

“Aizritējis pārāk daudz laika…”

Šogad aprīlī apritēja tieši 60 gadi, kopš Putriņu trasē Valmierā notika pirmās motokrosa sacensības “Gaujas kauss”. Tagad, kā rakstījis slavenais Latvijas sporta žurnālists Gunārs Jākobsons, “Gaujas kausa” pasaka ir galā un no leģendārajām sacensībām, kas savulaik pulcēja pat 80 tūkstošus skatītāju, palikušas vien spilgtas atmiņas.

Valmieras centrā esošajā Putriņu trasē sacensības gan notika salīdzinoši neilgi, ar laiku tām pārceļoties uz mazliet nomaļāko, Eiropā vecāko un tradīcijām bagātāko Kūļu mototrasi. Tur “Gaujas kauss” piedzīvoja savu sasniegumu augstāko punktu, sacensībām notiekot 43 gadus pēc kārtas un iegūstot pat neoficiālu Latvijas motosezonas atklāšanas statusu. Tad 2006.gadā daļu no zemes teritorijas, uz kuras atradās Kūļu trase, pārdeva un sacensību rīkošana tika pārtraukta. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo pie “Gaujas kausa” atjaunošanas ķērās klāt jauni organizatori, kuru mērķis, kā tolaik vēstīja mediji, bija sacensību tradīcijas atgriezt vecajā gultnē, kad skatītāji vērot motokrosu brauca teju kā uz svētceļojumu.
Sacensības divus gadus – 2007. un 2008.gadā – patiešām arī notika. Viens no to organizatoriem bija Vilnis Pētersons, kurš nodarbojās ar trases sagatavošanas darbiem un talkā aicināja otru organizatoru – SIA “Strazdu Grava” īpašnieku ULDI GRAVU (attēlā), kura pārziņā galvenokārt bija mediju lietas un sponsoru piesaiste. Tomēr līdz ar sacensību finālsvilpi 2008.gadā turpmāk “Gaujas kausa” organizēšana diemžēl atkal tika pārtraukta. Šķiet, šoreiz uz visiem laikiem… “Mēs noteikti būtu turpinājuši sacensību tradīcijas turēt dzīvas, bet radās problēmas ar zemes īpašnieku. Neko nevēlos apgalvot, bet šim cilvēkam, iespējams, radīja neērtības motokrosa sacensību radītais troksnis. Tiesa, lai cik arī tas nebūtu dīvaini, apmēram pēc gada, cik man zināms, tajā pašā trasē notika citas sacensības… Lai vai kā, pārtrūkstot mūsu sadarbībai, arī “Gaujas kauss” savu pastāvēšanu izbeidza,” stāsta U.Grava.

Ir sajūta, ka paši sevi iepazinām vairāk…

Saruna ar motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizatoru MAIRI LEVANU.

Motokrosa sacensības jau aizvadītas, bet uz sarunu atkal tiekamies Apes mototrasē (intervija notika divas dienas pēc sacensībām – aut. pieb.), kur Jūs turpināt aktīvi darboties. Liels darbs jāiegulda, ne tikai gatavojoties sacensībām, bet arī tām noslēdzoties?
– Ne velti sacensības dalām divos dažādos posmos – gatavošanās posmā un pēcsacensību posmā, kas nereti pat ir grūtāks. Proti, pēc “Vaidavas kausa” esam gan emocionāli un fiziski iztukšoti, gan arī jāuzsver tas, ka sacensību organizators neesmu viens. Tā ir desmitiem cilvēku liela komanda, kura “Vaidavas kausu” organizē savā brīvajā laikā vai atvaļinājumā. Turklāt daļai no organizatoriem pēc sacensību beigām jālec atpakaļ savu tiešo darba pienākumu pildīšanā. Līdz ar to viss šis process nudien nav viegla pastaiga.
“Vaidavas kausa” 50 gadu jubileja droši vien nav tikai stāsts par močiem, bet kas krietni vairāk – atmiņas par kopā pavadīto laiku, paveikto…
– Tā patiešām ir, un teiktu, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem dzelži un motokrosa sacensības bijušas un joprojām ir ļoti tuvas. Organizējot “Vaidavas kausa” jubilejas kausa izcīņu, vairāk nekā iepriekšējās reizēs centāmies uzsvērt vēsturisko aspektu un godināt cilvēkus, kuri saistīti ar “Vaidavas kausu” no tā pašiem pirmsākumiem. Tieši tādēļ šogad pirmo reizi vēsturē sacensības notika trīs dienas, no kurām pirmā diena tika izteikti veltīta, lai atcerētos cilvēkus, kuri likuši pamatus motosportam Apē. Turklāt ir sajūtas, ka arī mēs paši sevi iepazinām vēl krietni vairāk. Tajā pašā laikā nav eiforijas, ka, proti, cik viss skaisti, jauki un lieliski izdevās, un tagad atpūšamies! Domāju, šādas sajūtas mums vēl ir priekšā, bet tagad darbs turpinās, jo vēl jāizpilda saistības pret sadarbības partneriem un jāpadara daudzi citi darbi. Tomēr nevar noliegt, ka jau tagad gandarījumu rada pozitīvās atsauksmes par sacensībām, kuras raksta draugi ar savām ģimenēm, motosportistu komandas un līdzjutēji kopumā. Esam arī ļoti priecīgi par saņemto ziņu no Leoku ģimenes, kura ir slavena igauņu motosportistu dinastija vairākās paaudzēs. “Tādu motokrosa pasākumu savā dzīvē vēl nebijām pieredzējuši!” viņi raksta.
Jubilejas sacensības tiešām izdevās, bet kā ar to organizēšanu no tehniskā viedokļa? Vai izaicinājumi bija lielāki un atšķirīgāki nekā iepriekšējos gados?
– Pat ļoti atšķirīgāki un ļoti lielāki! Varbūt tikai mototrases sagatavošana bija līdzīga kā iepriekšējos gados, bet arī šajā ziņā bija daudz un dažādu nianšu. Piemēram, tika pārbūvēta gan starta barjera, gan arī uzbūvēts pilnīgi jauns un standartiem atbilstošs gājēju tunelis, jo iepriekšējais bija fiziski novecojis, skatītājiem šaurs, neērts un glābšanas dienestiem nepiemērots. Tāpat trasi pirms sacensībām pamatīgi tīrījām, lai tā būtu pārskatāmāka gan līdzjutējiem, gan arī televīzijas operatoriem. Šogad, kā nekad iepriekš, izaicinājumus radīja arī daba, jo lielā sausuma dēļ apmēram mēnesi trasē nebija iespējams uzsākt zemes sagatavošanas darbus. Līdz pirmajām lietus pilēm nācās gaidīt četras nedēļas. Un nemaz nerunāsim par to, cik lielas pūles prasīja pasākumu organizēšana ārpus mototrases, piemēram, motokrosam veltītā vides objekta izveidošana Apes centrā. Ja mēģinātu uzskaitīt visus sacensību organizēšanas izaicinājumus, to bija tik daudz, ka kādu no tiem noteikti aizmirstu!
Organizējot “Vaidavas kausu”, Jūs turpināt sava tēva Arvīda Levana uzsāktās tradīcijas, kurš ir šo sacensību pamatlicējs. Kā atceraties tēva darbošanos motokrosā?
– Tāpat kā mēs, draugi, sacensības organizējam šobrīd, tāpat to savulaik ar saviem domubiedriem darīja mans tēvs. Un, lai kaut ko uzsāktu, kādam vienmēr jāstāv pirmajās rindās, jābūt galvenajam vilcējam un uzmundrinātājam. Jāteic, tēvs ar sportu nopietni bija saistīts jau studiju gados, jo arī pēc iegūtās augstākās izglītības bija sporta skolotājs. Pēc studiju noslēguma viņš ar manu mammu Mariannu devās uz Dzērbeni, kur vietējos iedzīvotājus aizrāva ne tikai ar sportu, bet arī organizēja pūtēju orķestri. Savukārt, kad vecāki pārcēlās dzīvot uz Api, tēvs sāka vadīt tehnisko sporta veidu biedrību, Alūksnes rajonā organizējot gan motokrosu, gan ūdens motosportu. Tā nu tā sniega bumba vēlās, kļūstot arvien lielāka un lielāka…
Jums ar sievu Dainu ir divas meitas – Ramona un Līva. Kādas ir viņu attiecības ar motokrosu? Dzelži nebaida?
– Jaunākā meita Ramona, kurai ir 24 gadi, šogad “Vaidavas kausā” teica: “Tēti, es beidzot tevi pirmo reizi ieraudzīju uz motocikla!” Tāds, lūk, interesants fakts, par ko sirsnīgi pasmējāmies. Redziet, pagājuši jau divdesmit gadi, kopš esmu noslēdzis motosportista karjeru, un visu šo laiku uz moča nebiju kāpis virsū. Arī tā ir sava veida jubileja, kuru gan nesvinu! Tikmēr Līva, kurai ir 31 gads, mani sēžam uz motocikla atceras ļoti labi. Meitas labprāt vēro motokrosu, bet tādas intereses, lai kāptu motociklam mugurā un laistu pa trasi, nav. Vismaz viņas tajā nav atzinušās (smaida – aut. pieb.). Savukārt sieva, ar kuru iepazināmies studiju gados Rīgā, jau tolaik atzina, ka tie motokrosa puiši izskatījās jau nu ļoti iespaidīgi (smejas – aut. pieb.).
Jums no kāpšanas uz moča dzīvē laikam nemaz nebija iespējas izvairīties? Tēvs – ievērojamu motokrosa sacensību organizators, bet Ape – motokrosa lielpilsēta!
– Ja tagad dotos ekskursijā pa Api, droši vien varētu rādīt un teikt: “Lūk, šajā mājā dzīvoja tāds un tāds motokrosists, bet, lūk, šajā namā…” Šķiet, Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu, līdz ar to arī man un vecākajam brālim Gundaram, kurš diemžēl jau devies mūžībā, šis sporta veids jau bija ierakstīts zvaigznēs. Jāteic, arī divdesmit gadus pēc karjeras beigšanas uzkāpt uz moča gribas katru brīdi. Skatos uz mototrasēm un iztēlojos: “Ak, kā vēlētos pabraukt!” Savukārt, kad emocijas pārslēdzu uz racionālu domāšanu, ir vairāki loģiski apsvērumi, kāpēc to nedaru. To visu varētu apvienot ar atziņu, ka mans sportista mūžs bijis tik ilgs, ka to ļoti novērtēju, un šo dzīves lappusi esmu aizvēris pateicībā, ka man liktenis sniedza iespēju tik veiksmīgi startēt – sākot ar lieliskiem cilvēkiem man apkārt un viņu atbalstu, beidzot ar to, ka izvairījos no smagām traumām. Tagad rit jauna dzīves nodaļa, un, ziniet, pēc motosportista karjeras esmu guvis interesantas atziņas. Proti, sākotnēji man absolūti neinteresēja laika apstākļi, jo vairs nebija jāplāno nedz treniņi, nedz arī sacensības. Tas, skatoties uz to visu ar humoru, dzīvi padarīja krietni vieglāku. Runājot nopietnāk, man pavērās priekškars, un sāku vēl skaidrāk apzināties, cik skaists sporta veids ir motokross. Jā, ātrs, nežēlīgs un bīstams, bet vienlaikus tik elpu aizraujošs…
Jūs nereti dēvē par motokrosa leģendu, kāds neapšaubāmi arī esat. Par tādu Jūs padara ne tikai tas, kā Jūs par šo sporta veidu runājat, bet arī fakts, ka esat veiksmīgu sacensību organizators un astoņkārtējs Latvijas čempions motokrosā, Latvijas čempions enduro krosā, Igaunijas čempions motokrosā un sportists, kurš sešas reizes pārstāvējis Latviju Nāciju kausa izcīņā motokrosā. Kā attiecaties pret vārdu 'leģenda'?
– Neesmu leģendārs, bet vienkārši ļoti sens (sirsnīgi smejas – aut. pieb.)! Droši vien cilvēki mani tā dēvē arī tādēļ, ka motokrosā kā aktīvs sportists pavadīju ilgu laiku – trīsdesmit gadus, neizlaižot nevienu sezonu. Patiesībā varētu nosaukt desmit – piecpadsmit cilvēkus, kurus Latvijas motokrosā uzskatu par leģendām. No mana laika cilvēkiem tie ir, piemēram, Viesturs Gaušis, Kristers Serģis, Artis Rasmanis un viss – stop! Tālāk sarakstā sekotu mūsdienu jaunie puiši, bet nelietotu vārdu ‘leģenda’, tāpat kā izvairītos pārāk bieži lietot vārdus ‘mūsu talantīgie sportisti’. Talantīgi sportisti ir pavisam niecīga daļa, jo absolūts vairums no viņiem augstus rezultātus gūst, nevis pateicoties talantam, bet milzīgām darbaspējām, ieguldītajam darbam un stiprajām ģimenēm, kurās viņi dzīvo.
Kad sazvanījāmies, lai norunātu interviju, ieminējāties, ka savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Kas ļāvis šīs sacensības joprojām noturēt, turklāt piecdesmit gadus bez pārtraukuma?
– Tā ir vairāku lietu kopsakarība. Kā jau minēju, pašam izdevās motokrosā nobraukt ilgus trīsdesmit gadus – kopumā 275 braucienus pēc kārtas, neizlaižot nevienu sezonu, kas ir retums profesionālajā sportā, un arī tehnika visu šo laiku nepievīla, ļaujot priekšlaikus neizstāties no sacensībām. Tomēr es jau nebiju viens. Tas bija arī mana mehāniķa un kopējā komandas darba rezultāts, kas savukārt raksturo arī “Vaidavas kausu”. Ja reiz tādi – izturīgi, pacietīgi un mērķtiecīgi – mēs, būdami sportisti, bijām sacensībās un treniņprocesos, droši vien tāpēc joprojām pastāv arī “Vaidavas kauss”, kad esam šo sacensību organizatori.
“Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. Motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, vai arī konkurence sit tik augstu vilni, ka dažbrīd draudzības stīgas sāk pārtrūkt?
– Pilnīgi noteikti tā ir viena liela ģimene, bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.
Pašam savā karjerā mototrasē asumiņi arī gadījušies?
– Motokross bez tā nav iedomājams. Tas ir stāsts, cik psiholoģiski spēcīgam jābūt motokrosistam, jo cīņa sākas jau pirms piebraukšanas starta barjerai. Savukārt trasē motokross ir gladiatoru cīņa – ne tikai bezkompromisu, bet arī beznoteikumu cīņa, jo, piemēram, neviens nevarēs pierādīt, ka pretiniekā ietriecos apzināti, jo teikšu, ka tobrīd vienkārši nevarēju uzspiest bremzes pedāli… To apzinās visi motosportisti un ir iemācījušies, ka trasē jātiek galā paša spēkiem – neviens no malas nepalīdzēs. Pats esmu piekritējs tam, ka jāizdara viss, lai nekāda veida sadursmes, tajā skaitā asu vārdu apmaiņu, nepieļautu. Ja to neizdodas izdarīt, acīmredzot divcīņā ar pretinieku jau iepriekš kaut ko esmu nokavējis.
“Vaidavas kausa” pusgadsimta jubileja nosvinēta. Atliek novēlēt izdošanos turpmāk un uzdot veco, labo jautājumu, – ar kādām domām skatāties nākotnē?
– Skaidri apzināmies, ka “Vaidavas kausa” tradīcijas jāturpina. Mēs nekad nekoķetējam ar to, ka sacensības varētu nenotikt. Gluži pretēji, – tiekamies “Vaidavas kausā 51”!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (18.08.2023.)

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fona, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Sava veida oāze, kas pamazām atplaukst

Ja kādu laiku nav iznācis pabūt Ķemeros, vērtīgi to būtu darīt. Te var ne tikai kārtīgi izstaigāties, baudot dabas pievilcību, bet iegūt arī informāciju par šejienes pārvērtībām informāciju stendos un pārliecināties, ka Ķemeru Nacionālā parka sastāvdaļa iegūst jaunu elpu, atdzīvojas un vieš cerību, ka kādreizējo spožumu varbūt atgūs arī Baltā pils – viena no kādreiz Latvijas prestižākajām celtnēm ar 100 komfortablām istabām kūrorta viesiem. Ķemeru vārds joprojām asociējas ar kādreizējo slaveno kūrortu, kur veselību brauca uzlabot ne viens vien. Laikraksts “Vaduguns” tikās ar Jūrmalas tūrisma informācijas centra vadītāju Aleksandru Stramkali, kura pārliecinoši stāstīja, ka Ķemeri joprojām ir vieta, kur doties, lai labi pavadītu laiku, iegūtu jaunas emocijas, vienlaikus rodot enerģiju savai veselībai.

Ķemeru Nacionālais parks ir milzīga dabas teritorija, un Ķemeri tajā ir tikai kāda sastāvdaļa. Taču daudzi izvēlas apmeklēt tieši šo vietu, jo tā asociējas ar kādreiz tik daudzināto kūrortu. Kas te pievelk?
– Ķemeros ir šis brīnišķīgais vēsturiskais kūrorta parks, gandrīz 200 gadus sens. Pie Ķemeru parka atjaunošanas, izmantojot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, pirms vairākiem gadiem ķērās Jūrmalas pilsēta, un jau gadus trīs parks ir atvērts apmeklētājiem. Ir atjaunota tā infrastruktūra, ir jauns apgaismojums, celiņi, soliņi, sakopta arhitektūra. Atjaunots arī Ķemeru ūdenstornis, kura sākotnējā funkcija bija un joprojām ir darboties kā hidrotehniskai būvei, apgādājot apkaimi ar ūdeni. Šobrīd tornis ir pieejams arī tūristiem, jo tajā iekārtotas divas skatu platformas, tur var uzkāpt līdz pašai augšai, lai vērotu apkārtnes skaistumu, ja vien tam pietiek drosmes. Tornī var iepazīties arī ar informatīvu ekspozīciju, kas stāsta par svarīgām vēsturiskām personībām. Līdzās tām novietojām informāciju arī par Imantu Ziedoni, jo viņš ir strādājis vietējā Ķemeru skolā un vietējā bibliotēkā, tādēļ mums ļoti piederīgs. Uzskatu, ka ir ieguldītas lielas investīcijas un cilvēkresursi, atjaunojot šo 20 hektāru teritoriju.
Vai lielais ieguldījums ir pamanīts un novērtēts?
– Ķemeru parks ir lielākais publiskais parks ārpus Rīgas. Jā, esam novērtēti, jo saņemtas gan Latvijas, gan ārzemju valstu balvas, izsakot atzinību Ķemeriem kā skaistākajam vēsturiskās rekonstrukcijas parkam. Vienlaikus tas dod stimulu attīstīties arī uzņēmējdarbībai, un pamazām jau tas notiek. Parka apmeklētājiem vietējie piedāvā ekskursijas, sāk darboties vietējie ēdināšanas uzņēmumi.
Bet kā ir ar kādreiz tik daudzinātā kūrorta nozīmi? Vai arī tas atplaukst?
– Parks nes arī šo funkciju. Parkā joprojām darbojas ‘’Ķirzaciņa” – dabīgais sērūdens avots. Faktiski apkaimē atrodas visai daudz avotiņu, kuros tek dabīgais minerālūdens. Apkaimē joprojām neizsmelta dabas bagātība ir dūņas, ko no purva ved un izmanto Jaunķemeru sanatorijā. Jau balneoloģiskā (zinātne par ārstnieciskajiem minerālūdeņiem) kūrorta laikā viesi un apkaimes iedzīvotāji parku izmantoja pastaigām, priecājoties par skaistu ainavu un mierīgu gaisotni, lai sekmētu izveseļošanos un uzlabotu veselību. Šī iespēja, pilnīgi par baltu velti, pieejama joprojām vai katram. Uzskatu, ka Ķemeri ir lieliska vieta, kur ienākt investoriem, lai te atjaunotu un sniegtu kūrorta pakalpojumus.
Arī vējaina diena nav šķērslis parka apmeklējumam, jo te patiešām ir skaistas ainavas un valda sakoptība.
– Pašvaldība no savas puses ir daudz darījusi, un Ķemeru parks līdz ar atjaunoto ūdenstorni ir viens no apmeklētākajiem objektiem Jūrmalā. Sezonas laikā ūdenstorni vien apmeklē aptuveni 40 tūkstoši cilvēku, bet kopā ar parku, spriežu, būs visi 100 tūkstoši. Vietējos jūrmalniekus par tūristiem nesauksim, taču arī viņu te netrūkst. Parks ir iemīļota vieta jaunajiem pāriem un viņu viesiem pēc laulību ceremonijas. Līgavas baltajās kleitās Baltās pils dārzā izskatās iespaidīgi, viņām patīk fotografēties, jo sanāk skaisti foto. Statistika liecina, ka visai daudz ceļotāju pie mums ierodas no Igaunijas un Lietuvas, bet sastopam arī tūristus no Skandināvijas valstīm, Vācijas, Nīderlandes, Čehijas. Cilvēki te runā daudz un dažādās valodās. Sarunās ar viņiem noskaidrojam, ka ciemiņi izstaigā Ķemeru parku un vēlas iepazīt arī nacionālā parka tālākās pastaigu takas, sevišķi populāra kļuvusi Purva taka, kur var iegūt burvīgus foto ar saullēktiem un saulrietiem. Takas ierīkotas ar mērķi, lai novirzītu cilvēku plūsmu un, nekaitējot dabai, viņi mierīgi, bez steigas iepazītu tās bagātības. Ūdenstornis būs atvērts līdz oktobra beigām, bet Ķemeru parks ir apmeklējams jebkurā gadalaikā. Atbrauciet šurp zelta rudenī vai arī sniegotā ziemā – skaisti te ir jebkurā gadalaikā! Vakaros iedegas apgaismojums, un pastaigas ir burvīgas. Parks priecē ne tikai ar ziediem vai košuma augiem, bet arī ļoti seniem, vēsturiskiem kokiem. Mums ir pienākums saglabāt nacionālās vērtības, tādēļ senatnes liecības kopjam saudzīgi, līdz koki iznīkst dabīgā ceļā.
Lasīju informāciju, ka parkā iestādīti trīs tūkstoši rožu, vēl tūkstošiem lapu krūmu, arī skuju koki, liepas. Rozes jau nozied, bet augusts ir balto hortenziju laiks.
– Novērojam, ka šurp brauc daudz rožu mīļotāju, kuri parasti jautā arī par to šķirnēm, tāpēc mūsu gidiem nācies iemācīties un zināt rožu nosaukumus un iegūt zināšanas par to audzēšanu. Rožu dobju ir daudz, un pastaigas gar tām ielīksmo cilvēkus. No malas var redzēt, kā atdzīvojas viņu sejas, uzplaukst smaidi, cilvēki kļūst it kā laimīgāki un draudzīgāki. Vide taču ietekmē mūsu izjūtas un attieksmi vienam pret otru, vai ne?! Tagad, augustā, jau sācies hortenziju laiks, un Baltās pils priekšā dārzs atkal ir krāšņs. Parku iekārtoja un ikdienā par to rūpējas uzņēmuma “Gartens” cilvēki, kuri te brauc un strādā.
Ar ko Jums pašai asociējas Ķemeri?
– Pirmais, ko šeit atbraucot gaisā sajūtu, ir sērūdeņraža smarža. Patīk, ka šis ir tieši kūrorta parks ar savu vēsturi, nevis vienkārši skaista pastaigu vieta. Tas atgādina arī seno vēsturi, liek palasīt informāciju par bijušajiem ārstiem, viņu darbu Ķemeru dziedinātavā, par ārstniecības metodēm, kādas savulaik izmantotas. Ķemeru apkaimē ir vērtīga dabas bagātība, kas mums joprojām ir pieejama pat pēc gandrīz 200 gadiem. “Ķirzaciņā” joprojām tek sērūdeņraža minerālūdens, ko var pagaršot, pasmaržot, noskalot tajā rokas un seju. Mums nav parasts parks, mums te ir dziedinātava ar vietējiem dabas resursiem.

Ķemeri

* Jūrmalas pilsētas daļa, bet no 1928. līdz 1959.gadam bija arī atsevišķa pilsēta. Ķemeri neapšaubāmi saistās ar nozīmīga Latvijas kūrorta vārdu.
* Jau 18.gadsimta otrajā pusē augstākā sabiedrība devās uz vietējo mežsargu mājām, lai baudītu no apkārtnes purva avotiem atvesto ūdeņu peldes. No mežsarga Ķemera vārda arī cēlies nosaukums purvam un vēlāk – kūrortam. Pēc laika atvēra pirmo viesnīcu, atklāja pirmo vannu iestādi. Abas ēkas gājušas bojā ugunsgrēkos.
* Par kūrorta dibināšanu uzskata 1838.gadu, kad atklāja pirmo valsts peldu iestādi. Ķemeru kūrorta un apstādījumu ierīkošanu bez atlīdzības uzņēmās Rīgas daiļdārznieks Kārlis Heinrihs Vāgners.
* Kūrorts bija iecienīts Krievijas impērijā – 1912.gadā atklāja dzelzceļa tiešo satiksmi Ķemeri–Maskava, kas darbojās līdz 1920.gadam. Pirms Pirmā pasaules kara Ķemeros ārstējās ap 8300 cilvēku gadā.
* Pēc Otrā pasaules kara Ķemerus pasludināja par Vissavienības nozīmes kūrortu. 1951.gadā atklāja elektrisko dzelzceļa satiksmi ar Rīgu.
* Balto pili atklāja tālajā 1936.gadā, uzceltu par valsts līdzekļiem pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Atklāšanā klāt bija augstas tā laika amatpersonas un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tagad kādreizējā kūrorta viesnīca joprojām ir privātīpašums, to var aplūkot tikai no ārpuses. Pirms vairākiem gadiem īpašnieks atjaunoja tās fasādi un iekšējās komunikācijas. Baltā pils gaida tālāko rekonstrukciju, lai kaut kad varbūt atdzimtu savā spožumā.
* Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ķemeri strauji zaudēja kūrorta nozīmi, 1995.gadā tos slēdza. Tagad ir izveidots nacionālais parks, pārbūvēts ūdenstornis, atjaunoti kultūrvēsturiskie objekti, un labiekārtošanas darbi turpinās.

No Slokas purva nākušas, līdz vannai tikušas

Lai arī medicīna strauji attīstās un ārsti piedāvā arvien jaunākas un modernākas ārstniecības metodes, ņemot talkā dažādu aparatūru, godājami ir un paliek dabas dziednieciskie faktori. Ne velti cilvēki izmanto iespēju doties uz Jaunķemeriem, lai saņemtu dziednieciskā minerālūdens procedūras vai izjustu dūņu aplikāciju patīkamo siltumu. Tās te ir visgaidītākās procedūras. Jāpriecājas, ka laiks iet, mainās arī vide, bet joprojām ir smeļamas dabas bagātības Ķemeriem tuvējā apkārtnē. Par savu veselību ir jārūpējas, turklāt jādara tas regulāri.
Par kūrorta vēsturiskajām tradīcijām un dabisko bagātību pielietojumu stāsta kūrorta rehabilitācijas centra Medicīniskās rehabilitācijas un ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Elīna Malkiela.

Jaunķemeros ir pieejami vairāki minerālūdens veidi – to var gan dzert, gan izmanto arī vannās. Tad jau šie ūdeņi ārstē gan iekšķīgi, gan ārēji?
– Jūrmalas teritorijā iegūst triju veidu minerālūdeni: sērūdeņraža, nātrija hlorīda un broma. Tās ir brīnišķīgas dabas dāvanas, ko var izmantot ārstniecībā. Sanatorijā ir pieejami visi trīs minerālūdens veidi. Ja nātrija hlorīda minerālūdeni lielākoties izmanto dzeršanai, sērūdeņraža minerālūdenim ir plašāks pielietojums – to var gan dzert, gan noder procedūrām (vannām). Vannas ieteicamas hronisku muguras un locītavu sāpju gadījumos, bet sēdoša darba darītājiem tās mazina muskuļu saspringumu. Sērūdeņradim piemīt arī reģenerējošas īpašības, tādēļ vannas būs piemērotas arī pacientiem ar ādas slimībām, kā psoriāzes vai neirodermīta gadījumā. Ja uz ķermeņa ir kāda rēta, sērūdeņraža minerālūdens sekmē labāku sadzīšanu, rētaudi paliek mīkstāki un labāk arī izskatās. Kūrorta viesiem patīk ūdenī noskalot rokas vai seju, jo āda uzreiz kļūst mīkstāka. Savukārt broma minerālūdens ir tas, kura iegūšanai nepieciešams visdziļākais urbums. Sanatorija to saņem no vairāk nekā 991 metra dziļuma. To izmanto tikai vannām, jo ir ļoti koncentrēts. Broma vannas mazina sāpes un iekaisumus, uzlabo vielmaiņu un palīdz relaksēties. Atslābinošais efekts ir jūtams jau pēc 10-15 minūšu peldes, paguļot 35-38 grādus siltā broma minerālūdens vannā.
Var tikai apbrīnot dūņu nodaļas darbiniekus, kuri karstos spaiņus cilā visu gadu, katru pacientu saudzīgi tinot palagos. Kur slēpjas dūņu dziedinošais spēks?
– Darbiniekiem tas ir sen ierasts darbs, un šķiet, – ko jaunu gan viņi varētu pastāstīt –, taču pacienti diezgan bieži jautā: “Kas ir dūņas?” Tas arī saprotams, jo pacientu plūsma nemitīgi mainās, daudzi Jaunķemeros ierodas pirmo reizi. Dūņas ir ar ūdeni piesātinātas nekonsolidējušās ūdens baseina nogulas. Latvija lielākoties ir bagāta ar divu veidu dūņām – kūdras dūņām un sapropeļa jeb saldūdenstilpju nogulumu dūņām. Ķemeru dziednieciskās kūdras dūņas unikālas ar to, ka tās bagātinātas ar sērūdeņradi. Sanatorijā izmantojam tieši kūdras dūņas, ko iegūst Slokas purvā. Tas ir ļoti pateicīgs materiāls procedūrām, jo dūņas ir plastiskas, tās viegli uzklāt aplikāciju veidā uz ķermeņa un neslīd nost, ilgi notur arī siltumu un neatdziest.
No purva atvestās dūņas taču uzreiz neklāj pacientiem. Kā notiek to sagatavošana procedūrām?
– No purva dūņas nonāk Jaunķemeros tā dēvētajā dūņu virtuvē. Tur tās arī sagatavo. Darbinieki izlasa visu lieko – sīkos zariņus, čiekurus, akmentiņus. Pēc tam dūņas sajauc ar sērūdeņradi, uzsilda un pa īpašu liftu aizbrauc uz dūņu nodaļu, kur tās saņem pacienti.
Kā īsti notiek dūņu procedūras?
– Dūņu pelde (dūņu vanna), piemēram, pie mums, rehabilitācijas centrā, aizvien notiek pēc Ķemeru kūrortā ieviestām tradīcijām un receptūras. Proti, 200 litru tilpuma vannā ieliek 40 kilogramu sagatavoto dūņu, vannu piepilda ar siltu sērūdeņraža minerālūdeni, dūņu masu samaisa, lai peldes temperatūra būtu 38 – 39°C. Taču dūņu aplikācijas tomēr ir daudz pieprasītāks pakalpojums. Kādreiz “Jaunķemeros” bijusi pat nodaļa, kur dūņas izmantotas neauglības ārstēšanai sievietēm, taču šis fakts pieder vēsturei, mūsdienās to vairs nepraktizē.
Dūņu procedūras ir laba lieta, taču ne gluži visiem tās piedāvā, lai kā arī pacients gribētu.
– Tā patiešām ir – ne visi tiek pie dūņu aplikācijām. Jebkurš pacients, kurš ierodas “Jaunķemeros”, iziet caur ārsta rokām, un speciālists izvērtē viņa veselību. Ja cilvēks cieš no akūtām sāpēm, viņam bijusi onkoloģiska saslimšana, varbūt ir iekaisums vai nesen bijis pat insults – peloīdterapiju ieteikt nedrīkst. Tikai tad, ja nav šo kontrindikāciju, dūņu aplikācijas paātrina dzīšanas procesu, veicina bojāto audu reģenerāciju vai mazina alerģiskas reakcijas. Tās palīdz arī psoriāzes gadījumā, arī, ja ir problēmas ar muguru, locītavu artrozes. Protams, dziedināšanas procesu sekmē arī sērūdeņraža minerālūdens, ar ko dūņas sajauc.
Kas notiek pēc procedūrām – kur nonāk izmantotās dūņas?
– Kad darba diena ir galā un pacienti prom, dūņas savāc vienkopus, un šis derīgais izraktenis atkal nonāk savā dabīgajā vietā – dūņu reģenerācijas laukā. Dūņas ir resurss, kas ar laiku atjaunojas, pēc aptuveni trim gadiem tās var izmantot atkārtoti. Lepojamies, ka esam vienīgie Baltijā, kas savā praksē īsteno dziedniecisko dūņu reģenerācijas procesu.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”