Rakstos

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (21.10.2022.)

Gribējām, kā labāk! Kā sanāca?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

“Mēs nedzīvojam atrauti no pārējās Eiropas”

Saeimas vēlēšanas rezultātus baudīsim vēl turpmākos četrus gadus. Kāda bija vēlētāju aktivitāte, kādus secinājums var izdarīt par tautas kalpu sniegumu vēlēšanās, jautājām politiķiem, kuriem tautas uzticības balsojums, iespējams, mudina padomāt, ko un kā darīt tālāk? Uz jautājumiem atbild Eiropas Parlamenta deputāte, Prof. Dr. oec. Inese Vaidere (Jaunā Vienotība).

Kā jūs vērtējat vēlētāju aktivitāti un vēlēšanu rezultātus? Vai tie pārsteidza?
– Vēlētāju aktivitāti var vērtēt divējādi. No vienas puses – ir apsveicami, ka nobalsojuši 59,43 %. No otras puses, analizējot iepriekšējo vēlēšanu aktivitāti Latvijā, uz Saeimas vēlēšanām vienmēr aktivitāte ir bijusi līdzīga: uz 10. Saeimas vēlēšanām tā bija 63,12%, uz 11. Saeimas vēlēšanām – 59,45%, attiecīgi uz 12. Saeimu – 58,85% un 13. Saeimu – 54,56%. Protams, vēlētāju aktivitātes kritums uz 13. Saeimu un rekordzemā aktivitāte 2021.gada pašvaldību vēlēšanās (34,01%) dažiem radīja bažas, ka vēlēšanu aktivitāte būs zema. Tomēr, vērtējot ārpolitikas norises, energocenu un kopējo cenu lēcienu, kā arī citus faktorus, pieaugoša aktivitāte ir loģiska. Runājot par vēlēšanu rezultātiem, lielu pārsteigumu nav. Varētu komentēt atsevišķus procentus, kas īsti nesakrita ar prognozētajiem, vienīgi ZZS panākumi radīja zināmas pārdomas. “Attīstībai/Par” agresīvie un nepamatotie uzbrukumi koalīcijas partneriem tiešā veidā ietekmēja partijas palikšanu ārpus 5%, arī Konservatīvo iekšējā pretstāvēšana partneriem nospēlēja lomu šīs partijas vēlēšanu rezultātos. Vēlēšanu rezultāti labi atspoguļo Latvijas sabiedrību kopumā.
Kur un vai vēlētājs kļūdījās?
– Vēlētāji būtībā nekļūdās. Vēlētāji balso atbilstoši savai izpratnei un nākotnes gaidām. Vēlētāju izvēle ir sabiedrības spogulis. Izmaiņas vēlētāju apziņā rodas tad, ja politiķi, mediji un izglītības nozare kvalitatīvi skaidro valstī un pasaulē notiekošos procesus, ekonomiskos, politiskos aspektus un palīdz izprast, kā vieni vai otri lēmumi ietekmēs valsti ilgtermiņā.
Analizējot 14.Saeimas vēlēšanu rezultātus, jāsecina, ka balsojums Latgalē atšķiras no vēlēšanu rezultātiem Ziemeļlatgalē. Kāds, Jūsuprāt, tam varētu būt iemesls?
– Lielāks krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars un Krievijas kontrolēto mediju ietekme ir acīmredzama un atspoguļojas arī vēlēšanu rezultātos. Manis pārstāvētā “Jaunā Vienotība”, kuras kopējais vēlētāju novērtējums Latvijā rezultējās 8,97%, Daugavpilī ieguva vien 2,1%, savukārt latviskajā Preiļu novadā – 18,09%. Savukārt “Stabilitātei”, kas iekļuva Saeimā ar 6,8 %, Daugavpilī ir 26,01 % vēlētāju balsu, bet latviskajos Balvos – vien 3,14%. Tā varētu iet cauri visiem ievēlētajiem sarakstiem un analizēt rezultātus Latgalē un Ziemeļlatgalē, bet tendence ir acīmredzama.
Nav noslēpums, ka pierobeža iedzīvotāju skaita ziņā iznīkst. Vai un kādi tam ir iemesli? Vai situāciju var mainīt, vai arī tas ir utopisks un retorisks jautājums?
– Šis nav vienkāršs jautājums. Ne tikai pierobeža, bet arī Latvijas lauki sāk tukšoties. Tam iemesli meklējami gan globālās tendencēs, gan vietēja rakstura problēmās, gan arī valsts politikā. Šim jautājumam varētu veltīt pat rakstu sēriju. Lauki paliek mazāk apdzīvoti lielā daļā Eiropas, jauni cilvēki izvēlas dzīvi pilsētās, kas sniedz plašākas iespējas. Neizbēgami nospiedumu atstāj arī negatīvā demogrāfiskā līkne, ko Latvijā izjūtam īpaši smagi nelielā iedzīvotāju skaita dēļ. Pierobeža pati par sevi prasa īpašu politiku un pieeju, ir daudz nepilnību attiecībā uz pierobežas valsts politiku. Bet šie jautājumi ir politiķu dienas kārtībā un jācer, ka vismaz tie aspekti, kas ir ietekmējami ar sapratīgu lēmumu palīdzību, tiks risināti.
Nereti izskan lasītāju pārmetumi, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, tostarp prezidents jāvēl tautai. Kā Jūs vērtējat šādus rosinājumus?
– Latvija ir parlamentāra valsts. Lēmums par tautas vēlētu prezidentu nozīmētu visas vēlēšanu sistēmas maiņu. Tad loģiski izriet jautājums, – vai tautas vēlētu prezidentu vēlamies nostādīt augstāk par tautas vēlētu Saeimu? Vai pārstāvniecība no dažādām vēlētāju grupām būs mazāk nozīmīga? Valsts vēlēts prezidents slēpj daudzus riskus, un, ja par šo tiek diskutēts, būtu jādiskutē arī par šo risku analīzi un diversifikāciju. Es nevaru apgalvot, ka tās valstis, kurās vairumu lēmumu, tai skaitā īpaši valsts attīstībai būtiskus jautājumus, pieņem prezidenti, nevis parlaments, savā pastāvēšanā un ilgtermiņa lēmumos būtu veiksmīgākas par parlamentārām valstīm. Drīzāk otrādi. Taču, manuprāt, būtu saprātīgi, ja daļu Saeimas deputātu ievēlētu no listēm, bet daļu – tieši.
Nav aiz kalniem Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās vēlētāji nereti ir kūtri balsotāji. Kāds ir Jūsu ieteikums un mudinājums?
– Eiropas Parlamenta vēlēšanās pie urnām dodas aptuveni trešā daļa vai nedaudz vairāk balsstiesīgo. Zemāka aktivitāte ir skaidrojama ar to, ka cilvēki neredz EP pieņemto lēmumu tiešu ietekmi uz sevi, savu dzīves kvalitāti. Visus gadus, kopš strādāju Eiropas Parlamentā, skaidroju sabiedrībai, ar ko nodarbojas EP deputāti, ko konkrēti daru es, kā Eiropas Parlamenta lēmumi ietekmē Latviju. Savu iespēju robežās sniedzu informāciju ar mediju starpniecību, braucu un personīgi tiekos ar dažādām iedzīvotāju grupām. Nav ilūziju, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu aktivitāte varētu pielīdzināties Saeimas vēlēšanām, tomēr, augot sabiedrības kopējam informētības līmenim, pieaugs arī vēlētāju aktivitāte. Mēs nedzīvojam atrauti no pārējās Eiropas. Ar savu darbu esmu pārstāvējusi Latvijas intereses un domāju, ka esmu devusi arī savu ieguldījumu visas Latvijas attīstībā. Priekšā ir daudzi izaicinājumi – energoefektivitātes risinājumi, zaļā kursa saprātīga, Latvijai pievienoto vērtību radoša ieviešana un īstenošana. Tie ir jautājumi, kas atstās lielu nospiedumu uz Latvijas ekonomiku un katru tās iedzīvotāju personīgi, un tie ir jautājumi, ar kuriem es šobrīd intensīvi strādāju Latvijas interešu labā. Noteikti esmu gatava arī turpmāk strādāt un arī skaidrot Eiropas Parlamenta lēmumu nozīmi, kas veicinātu sabiedrības ieinteresētību Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Kāds ir Jūsu kā politiķes nākotnes izaicinājums?
– Jau nedaudz ieskicēju tās aktualitātes, ar kurām šobrīd strādāju. Regulāri tiekos ar Latvijas uzņēmējiem, lauksaimniekiem, dažādu nozaru pārstāvjiem, lai izveidotu tādu Latvijas pozīciju zaļā kursa ieviešanai, kas ir iespējami izdevīgākā Latvijai. Šis process nav mēneša vai gada jautājums, tas ir ilgstošs darbs, kas prasa iedziļināšanos un izpratni. Viens no maniem izaicinājumiem ir turpināt šo darbu un nonākt līdz rezultātam, kas veicinātu Latvijas ekonomiku kopumā. Liels izaicinājums un darbs ir arī kopējās enerģētikas politikas izveidošana Eiropas Savienībā.
Ko atbildētu jauniešiem, ja viņi vaicātu, kas ir politika, kādam jābūt politiķim, kādi ir plusi un mīnusi?
– Ir ļoti svarīgi sekot līdzi politikai, būt politiski aktīviem, un patiesi nepietiek tikai ar to, ka, apritot astoņpadsmit gadiem, aiziet un par kaut ko novēl. Ir jāseko līdzi visu laiku, kā arī no tiem, kurus mēs esam ievēlējuši, jāprasa atbildes, kas cilvēkiem ir svarīgas un aktuālas. Jauniem cilvēkiem ieteiktu vispirms izvēlēties specialitāti un sasniegt rezultātus jau savā darbā un gūt pieredzi. Iespējams, pavisam jauni deputāti maz ko varētu pienest, bet tādi, kam ir pieredze un kuri joprojām ir jauni cilvēki, politikā noteikti ir vajadzīgi. Būt politikā – tā nav nekāda joka lieta, tā ir liela atbildība, jo cilvēki mūsu vēro un no mums gaida. Ļoti svarīgi definēt, – ko tu politikā vēlies panākt? Uz to arī jāstrādā, nevis vienkārši paziņot, – es gribu būt deputāts.
Un kādi ir plusi un mīnusi?
– Pluss ir tas, ka var ietekmēt daudzas norises, kuras attiecīgais politiķis uzskata par svarīgām. Tad, kad tu redzi, ka vari lietas pavērst uz labo pusi. Mīnuss ir tas, ka kaut kādu iemeslu dēļ Latvijā ir ļoti slikta attieksme pret politiķiem kopumā. Tas acīmredzot ir rezultāts tam, ka pietiekami daudz politiķu ir bijuši bezatbildīgi, ar zemiem ētiskiem kritērijiem. Gribētu teikt, ka politiķu sastāvs, arī Saeimā, atspoguļo būtībā Latvijas tautas sastāvu. Cilvēki ir izglītotāki un mazāk izglītoti; ir spējīgāki un mazāk spējīgi; ir čaklāki un slinkāki. Deputāti ir tieši tādi paši. Ir politiķi, kuri neuztver nopietni savu darbu, bet ir arī ļoti strādīgi un apzinīgi deputāti. Man liekas, ka vajadzētu vērtēt katra deputāta darbu atsevišķi, nevis kopumā. Tas ir mīnuss, ka dažkārt iznāk ciest citu vietā.
Ko jūs atbildētu kritiķiem, kuri nereti uzsver, ka Saeimas, arī Eiroparlamenta deputāti nezina, kas notiek Latvijā, kāda situācija ir ārpus Rīgas? Tiesa, varu apliecināt, ka Jūs šovasar sastapu gan “Kotiņos”, gan Balvos, gan Viļakā...
– Jā, ir dažādi deputāti. Ir, kuri nopriecājas, – lūk, tagad esmu deputāts –, un aizmirst par cilvēkiem. Esmu no tiem politiķiem, kas savu brīvo laiku velta darba turpināšanai. Nevienu nedēļas nogali neesmu pavadījusi Briselē – tiekos ar cilvēkiem, runāju ar cilvēkiem un zinu, kas notiek Latvijā. Šādā režīmā strādāju jau astoņpadsmit gadus – kopš esmu Eiropas Parlamentā.

Neviens cits, ja paši neko

Mēs zinām, ka laiku pa laikam tiek veiktas dažādas socioloģiskās aptaujas, taču to uzrādītajiem procentiem par atbalstu vienai vai otrai partijai varam ticēt un varam neticēt. Savukārt vēlēšanu rezultāti reizi četros gados parāda reālo situāciju un tādu kā starpvērtējumu līdzšinējai valsts politikai un “ceļamaizi” nākamajiem gadiem, uz kuru atbalstoties Saeima un pēc tam arī valdība var veikt savu darbību.

Juris Viļums, 14.Saeimā ievēlētais deputāts no “Apvienotā saraksta”: – 1.oktobrī vēlētāju aktivitāte visā Latvijā un arī Latgalē ir bijusi lielāka kā vairākās iepriekšējās reizēs, un paldies katram, kas atrada iespēju atnākt uz vēlēšanu iecirkni un paust savu viedokli demokrātiskās sistēmas stiprināšanai par spīti tam, ka vietumis bija jāizstāv pat diezgan garā rindā. Pieņemu, ka uz nākamajām vēlēšanām Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jādomā, kā nodrošināt plašākas iespējas, piemēram, balss nodošanai iepriekšējā balsojumā, lai lauku cilvēkiem būtu ērta iespēja “pie vienas braukšanas” arī izpildīt savu pilsoņa pienākumu. Lai arī vēlētāju aktivitāte bijusi lielāka, tomēr man personīgi šķiet, ka nepilni 60% ne tuvu nav aktīvas pilsoniskās sabiedrības atspoguļojums. Kopumā tas tomēr rāda, ka lielā daļā iedzīvotāju ir liela neuzticēšanās valsts lēmējvarai un izpildvarai, kā arī neticība demokrātiskās sistēmas spējai efektīvi darboties. Tāpēc esošajiem politiķiem ir pamatīgi jāstrādā, lai sabiedrībai parādītu, ka tie sasniedzami ne tikai reizi četros gados, bet tieši otrādi – lēmumu ietekmēšanas mehānismi darbojas arī ikdienā. Tas izdarāms caur sabiedriskām organizācijām un aktīvi iesaistoties jūsu atbalstītās partijas darbībā. No tā nav jābaidās un nav jākautrējas.

Manis pārstāvētā politisko partiju apvienība “Apvienotais saraksts” jau pirms vēlēšanām aktīvi izmantoja saukli “ir izvēle!”, un patiešām, mūsuprāt, kopumā vēlētājam bija gana plašas iespējas izvērtēt līdzšinējās valdības darbību, kā arī atrast vairākus profesionālus, vēl Saeimā nepārstāvētus politiskos spēkus. Tāpēc kādu nedēļu pirms vēlēšanām savos sociālajos tīklos ierakstīju, ka vēlētājam ir izvēle starp sešām partijām – četrām, kas jau ir valdībā (Nacionālā Apvienība, “Attīstībai/Par”, “Konservatīvie” un “Jaunā vienotība”), kā arī divām, kas vēl nebija (“Apvienotais saraksts” un “Progresīvie”). Jau pirms tam bija skaidrs, ka tieši šo partiju vidū būs galvenās sarunas par valdības veidošanu un pārējām tāda iespēja radīsies tikai dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Vēlētāji izteica savu vērtējumu par atsevišķām valdības partijām, tās Saeimā nemaz neievēlot, un lielā mērā nobalsoja par partijām, kas iepriekšējā Saeimā nebija pārstāvētas. Un it sevišķi Latgalē atkal varam teikt, ka reģionā kopumā bijis tā dēvētais “protesta balojums”. Nākamās valdības veidotājiem, ministriju vadītājiem un premjeram tas beidzot būtu jāņem vērā un Latgales problēmu risināšanai jāpievēršas ar vislielāko nopietnību – tas ir arī valsts drošības jautājums!
Ja atsevišķi runājam par Ziemeļlatgales vēlētāja izvēli, tad priecē, ka šeit 5% barjeru nepārvarēja neviena no atklāti prokremliskajām partijām. Tajā pašā laikā arī rezultāti šeit parāda, ka politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem joprojām jāstrādā pie sabiedrības pilnvērtīgas informēšanas par politiskajām aktualitātēm un izmaiņām politiskajos procesos.
Diemžēl valsts līmeņa politiķi aizvien tā īsti nespēj redzēt un saprast notiekošo tālāk par Jēkabpili. Arī ekonomiskā situācija visā Latgalē kopumā pieprasa daudz aktīvāku valdības iesaisti, lielāku tās sadarbību ar pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām, lai patiešām panāktu lūzumu līdzšinējo sociālekonomisko rādītāju izmaiņās – nevienam nav noslēpums, ka praktiski visos datos mūsu statistikas reģiona atpalicība no Rīgas un Pierīgas tikai pieaug. Tā ir plaisa, kas jāaptur! Valsts politikai ir jābūt vērstai uz to, lai pierobeža kļūst par valsts vizītkarti, nevis Dievam aizmirstu nomali. Ļoti ceru, ka nākamās valdības darbs kļūst par lūzumpunktu attiecībā pret Latgali kopumā, un pats personīgi darīšu visu, lai tas patiešām tā būtu. Ceru, ka arī citu partiju ievēlētie deputāti no Latgales vēlēšanu apgabala būs aktīvi!
Lai vairotu sabiedrības uzticēšanos Saeimai, valdībai un valstij kopumā, ir jāpanāk lielāka savstarpēja sadarbība, katra iedzīvotāja lielāka iesaiste visa līmeņa lēmumu pieņemšanā. Tāpēc “Apvienotā saraksta” pirmsvēlēšanu programmā un arī šīs Saeimas frakcijas darba plānā ir vēlēšanu sistēmas maiņa, lai 50% deputātu varam ievēlēt no vienmandāta apgabaliem. Vienkāršiem vārdiem runājot, Balvu novadam tādā gadījumā būtu garantēts vismaz viens pārstāvis no savas teritorijas, kā arī papildus iespējas iegūt vēl kādu pārstāvi caur partiju listēm. Savukārt Valsts prezidenta institūcija pilda pamatā tikai otra ārlietu ministra funkciju, kā arī reizumis nominē nākamo politiķi, kam tiek dota iespēja pamēģināt izveidot valdību – vai tas izdodas, to nosaka Saeimas sastāvs. Tāpēc nedomāju, ka no prezidenta ievēlēšanas kārtības (ja par to balsotu visa valsts) mēs kaut ko būtisku iegūtu.
Vienas vēlēšanas ir pagājušas, un jāsāk gatavoties nākamajām. Kā vienmēr – tās atnāks ātrāk nekā domājam. Tāpēc aicinu katru aktīvu cilvēku (jā, arī Tevi!) izvērtēt, vai nebūtu aktīvāk jāiesaistās politiskajos procesos? Pašvaldības, reģiona, valsts vai varbūt pat starptautiskā līmenī? Apdomā un piedalies! Ja tuvs šķiet “Latvijas Reģionu apvienības”, Latvijas Zaļās partijas un “Apvienotā saraksta” kopumā iesāktais virziens, tad droši var sazināties ar mani personīgi, e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. vai arī manus kontaktus var atrast kādā no sociālajiem tīkliem.
Mums (visai Latgalei) ir kopīgs nākotnes izaicinājums – pierādīt, ka Latgale ir pati spējīga atrast un piedāvāt savus sabiedriskos darbiniekus un politiķus, kuri spēj profesionāli aizstāvēt Latgales iedzīvotāju ekonomiskās, sociālās un kultūras vajadzības. Es paļaujos uz Dievu, bet apzinos, ka arī mums pašiem (šeit, uz zemes) vēl diezgan daudz jāizdara, lai varam cerēt uz dažādu apstākļu sakritību un veiksmes labvēlību. Atklāta saruna un godīga sadarbība ir daudzu durvju atslēga – ātrāk vai vēlāk vedoša uz rezultātu. Pats savulaik izvēlējos pēc studijām atgriezties un palikt uz dzīvi Latgalē, jo redzēju iespējas šeit īstenot savas idejas un gūt patiesu dzīves piepildījumu. Visur citur es būtu ciemiņš, šeit esmu mājās. Un tomēr laikam tikai ar gadiem aizvien vairāk apzinos savu atbildību senču un nākamo paaudžu priekšā. Neviens cits, tikai mēs paši, latgalieši, varam savu dzimto pusi izveidot par tādu, kurā pašiem prieks dzīvot un kurā mūsu jaunieši redzēs iespēju īstenot sevi, – jā, varbūt arī politiskajos procesos, kāpēc ne? Politika nav lamuvārds, bet gan sabiedrības spēja pieņemt kopīgus lēmumus. Ja to nespēsim, tad lamāsim paši sevi. 

Rezultāti neparādās īstermiņā

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš 14. Saeimas vēlēšanās startēja kā partijas “Konservatīvie” līderis, atzīst, ka vēlēšanu rezultāti diemžēl nepārsteidza: “Esmu diezgan ilgu laiku profesionāli strādājis kā advokāts, dzīvojis Latvijā un daļu šī laika darbojies politikā. Redzu, ka līdzīgi, kā citās demokrātiskās valstīs, teju katrās vēlēšanās vēlētāji dod priekšroku opozīcijas partijām, jo īpaši pēc tam, kad valdība savas darbības laikā veikusi reformas.” Atgādinām, ka “Konservatīvie” valstī saņēma 3,09%, Balvu novadā – 9,94% vēlētāju atbalstu.

Kā vērtējat faktu, ka partija neiekļuva Saeimā?
– Tas pats par sevi nav neparasti. Latvijā nosacīti ir divas partiju grupas – prorietumnieciskā un prokrievijas, kurā ieskaitāmi arī nacionāli, bet korumpēti un dažāda veida populistiski veidojumi. 13.Saeimas vēlēšanās ar ļoti nelielu pārsvaru bija uzvarējusi prorietumnieciskā partiju grupa. Šajās vēlēšanās opozīcijā un daļēji arī valdībā bijušie koruptīvie Kremļa slēptie un atklātie atbalstītāji ir atguvuši savas pozīcijas, izstumjot no Saeimas viņiem visbīstamākos pretiniekus.
Vai vēlētājs kļūdījās?
– To var uzskatīt par vēlētāju kļūdu. Esmu dzirdējis viedokli, ka mēs gribējām, lai jūs uzveicat korupciju, iesēdiniet attiecīgos korumpantus cietumos, bet, tā kā jūs to neizdarījāt, mēs jūs sodām. Kļūda šādā pieņēmumā ir tāda, ka korupcijas uzveikšanai ir nepieciešama ilgstoša, pastāvīga nekorumpētas valdības darbība, kuras laikā jāiztīra korumpanti no valsts iestādēm, tiesām, policijas. Rezultāti neparādās īstermiņā. Pašlaik, atgriežoties pie varas tiem, kurus es nosauktu par Lemberga un Šķēles grupējumiem, ekonomika atkal stagnēs, valsts ieguldīs savu nodokļu maksātāju naudu grupējumiem izdevīgos, bet valsts attīstībai noziedzīgi graujošos projektos, nebūs godīgas konkurences, un investīcijas bēgs no valsts. Mēs arī konstatējam bīstamu simptomu, ka latviešu tolerance pret korupciju tikai palielinās. Tā ir īstermiņa domāšana. Bīstama.
Analizējot 14.Saeimas vēlēšanu rezultātus, jāsecina, ka balsojums Latgalē atšķiras no vēlēšanu rezultātiem Ziemeļlatgalē. Kāds, Jūsuprāt, tam varētu būt iemesls?
– Tas, ka balsojums Ziemeļlatgalē atšķiras no balsojuma Latgalē, manuprāt, ir izskaidrojams ar atšķirībām izglītībā, etniskajā sastāvā, tradīcijām.

Nav noslēpums, ka pierobeža iedzīvotāju skaita ziņā iznīkst. Vai un kādi tam ir iemesli? Vai situāciju var mainīt, vai arī tas ir utopisks un retorisks jautājums?
– Vai var mainīt demogrāfiju pierobežā? Var. Taču tas ir tāds pats jautājums, kā cīņa ar korupciju. Tas ir ilgstošs un nopietns darbs, ieguldījumi, apņemšanās sasniegt rezultātu, nevis vadīt procesu ķeksīša dēļ. Ja pie varas ir tādi kā Lembergs, Šķēle un viņus atbalstoši spēki, pie kuriem pieskaitu arī NA, L1V un AS, tad tā ir utopija. Jāsaprot, ka korupcija ir visiemīļotākais Latvijas ienaidnieces, Krievijas, ierocis, kas darbojas efektīvi visus Latvijas juridiskās neatkarības gadus.
Nereti izskan lasītāju pārmetumi, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, tostarp prezidents jāvēl tautai. Kā Jūs vērtējat šādus rosinājumus?
– Vēlēšanu sistēmas maiņa ir iespējama. Taču tā, manā ieskatā, neko nedotu. Pareizi ir pateicis Valsts prezidents – tauta jau no tā nemainīsies. Tauta jau arī nav vainīga, mums visiem kopā ir jāizglītojas, un tas prasa laiku.
Nav aiz kalniem Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās vēlētāji nereti ir kūtri balsotāji. Kāds ir Jūsu ieteikums un mudinājums?
– Ja jūs neiesiet un nevēlēsiet par valstij lojāliem cilvēkiem, ievēlēs valsts ienaidniekus, kuri mūs arī var novest pie bezgalīgas krīzes un nabadzības. No Igaunijas un Lietuvas mēs ļoti drīz jau atpaliksim par paaudzi.
Kāds ir Jūsu kā politiķa nākotnes izaicinājums?
– Mans nākotnes izaicinājums ir rast risinājumu, kā izmantot manas zināšanas un prasmi sabiedrības labā, neesot parlamentā.
Ko atbildētu jauniešiem, ja viņi vaicātu, kas ir politika, kādam jābūt politiķim, kādi ir plusi un mīnusi?
– Politika ir par to, kā izvēlēties un atbalstīt labākos līderus. Politiķim ir jābūt cilvēkam ar augstām morāles vērtībām, drosmīgam, lai šīs vērtības virzītu sabiedrībā. Jābūt izglītotam un ar labu profesionālo pieredzi, lai prastu sasniegt pareizo rezultātu. Kāpēc es pirmajā vietā liku tieši morāles vērtības? Tādēļ, ka profesionālas prasmes un asu prātu var izmantot arī pret cilvēkiem, nevis cilvēku labā, ja šo vērtību nav.

Vai Latgales intereses diktē rīdzinieki?

Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse: – Mēģinot komentēt šī brīža situāciju, – tieši Latgales vēlēšanu apgabals atklāja neatrisinātās pretrunas, kas atkal rada jautājumu par vēlēšanu sistēmas maiņu. Tieši Latgalē notiek paradokss, ka “Progresīvo” partijas pārstāve būs Saeimas deputāte no Latgales reģiona, lai gan saņēmusi tikai nedaudz vairāk kā 2%. Rīgas vēlētāji nodiktēja, kas pārstāves Latgali. Vai te būs brīdis, ka Latgales intereses sāk diktēt Rīgas vēlētājs? Rodas jautājums, – kā aizstāvēt reģiona intereses, ja reģions domā savādāk nekā centrs? Vajadzētu arī partijām beigt visu laiku laipot un atklāti pateikt, ka viena no pamatpretrunām ir jautājums par viendzimuma laulībām, bet vēl dziļāk – viendzimuma pāru tiesībām adoptēt bērnus. Paralēli netieši parādās cīņa par prezidenta otro termiņu – koalīcijai jābūt vienotai. Bet vai visas partijas ir pateikušas savu viedokli?

Latvijas Satversme neparedz šobrīd prezidenta iniciatīvas izvērtēt nenominētu kandidāta sastādītu prioritāšu sarakstu. Valdību parlamentārā valstī vērtē Saeima, te prezidentam nav gala vārda tiesības. Lai prezidents varētu vērtēt ministrus, viņam ir jābūt tautas vēlētam. Interesanti būtu dzirdēt pašu no Latgales ievēlēto un vienlaikus neievēlēto cilvēku viedokli par savu politisko leģimitāti.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Esi burvis – taisi no nekā! (14.10.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

“Liku bēdu zem akmeņa…”

Latgales akmeņkaļu stiprās rokas granītu, smilšakmeni un pat vienkāršu laukakmeni spējīgas pārvērst ne tikai pieminekļos tautas varoņiem, bet arī kapakmeņos, iemūžinot atmiņas par mums mīļajiem aizgājējiem. Kā izdodas savienot naudas pelnīšanu ar radošām izpausmēm, cik viegli vai grūti tas nākas, sarunās un intervijā jautājām Balvu uzņēmējam Tālim Korlašam un akmeņkalim Vitālijam Peļņam. Apciemojot akmeņkali Aivaru Regžņu Daugavpilī, skaidrojām, kādas Latgalē ir šī brīža iespējas realizēt savas biznesa un radošās ieceres.

Latgalietim kapi ir svēta lieta

Akmeņkalis VITĀLIJS PEĻŅA SIA “Tako akmens” strādā kopš tā dibināšanas. Turklāt uzņēmums radies, lielā mērā pateicoties Vitālija savulaik pa jokam izteiktajam priekšlikumam, ko uzņēmējs TĀLIS KORLAŠS pārvērta realitātē. Latvijas Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas un pieredze līdzīga profila uzņēmumos ārzemēs un Latvijā, kā arī neizsīkstošā vēlme apgūt jaunas tehnoloģijas ļāva “Tako akmens” izgatavotajiem kapakmeņiem, piemiņas zīmēm un pieminekļiem iegūt popularitāti tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāju vidū.

Pēc mākslas koledžas un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles Tēlniecības nodaļas absolvēšanas 2006.gadā Vitālija dzīves ceļš apmetis ne vienu vien loku, līdz bijušais kārsavietis nonāca Balvos. Iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, jaunais tēlnieks drīz vien nolēma, ka labāk sāks pelnīt naudu, nekā vēl pāris gadus pavadīs skolas solā. Sekoja akmens kalšana Rēzeknē, Ludzā un pat Īrijā. Tieši ārzemju uzņēmumā nostrādātais gads izrādījās nozīmīgs pagrieziena punkts Vitālija karjerā, jo tur viņš iepazina modernas akmens kalšanai paredzētas iekārtas, ar kādām Latvijā tolaik vēl neviens nestrādāja. Atgriezies dzimtenē un apmeties Rēzeknē, Vitālijs kādu laiku nodarbojās ar individuāliem pasūtījumiem, taču, sākoties 2008.gada ekonomiskajai krīzei, darba apjoms strauji saruka, un jaunais tēlnieks izeju atrada karikatūru zīmēšanā vietējam laikrakstam. Vitālija atmiņās tas saglabājies kā smags un depresīvs periods, kad viņš nespēja izlemt, ko iesākt ar savu dzīvi. Pārvarēt personīgo krīzi palīdzēja paziņa, aicinot kopā uzsākt kapu pieminekļu izgatavošanu dzimtajā Kārsavā. Taču nepietiekamā finansējuma un modernu iekārtu trūkuma dēļ darbs ritēja lēni – ne tā, kā to gribējās jaunajiem uzņēmējiem. Kārtējo pavērsienu sniedza liktenīgā, lai arī pavisam nejaušā satikšanās ar balvenieti Tāli Korlašu. “Izgatavoju virtuves galda virsmu Tāļa tikko uzceltajai mājai. Sākām runāt, un pa jokam ierosināju, – nopērc labas iekārtas, un iešu pie tevis strādāt! Tas patiešām bija joks, bet pēc pāris nedēļām viņš piezvanīja sakot, – atradu tev iekārtas. Tā arī sākās uzņēmums “Tako akmens”,” atceras Vitālijs.

Palīdzēja pārliecība, ka viss būs labi
Pirmie mēneši pēc pārcelšanās uz Balviem Vitālijam bija ļoti grūti. Viņš tos sauc par savas dzīves smagāko periodu. Īsi pirms ziemas iestāšanās aizbraukuši uz Poliju un atveduši jaunās iekārtas, uzņēmēji uzsāka ražošanu. Vitālijs kopā ar ģimeni no Kārsavas pārcēlās uz Balviem. Sieva sāka strādāt vietējā skolā, bet jaunais darbs viņai nepatika. Jaunā uzņēmuma telpas bija šausmīgā stāvoklī. Iestājās ziema, un naudas plūsma bija maza. “Taču dzīvojām ar pārliecību, ka viss būs labi, un izturējām. Ļoti daudz palīdzēja Tālis. Viņš mani dzīvē ir tik daudz atbalstījis, kā neviens cits,” apgalvo akmeņkalis. Nāca pavasaris, Vitālijs iemēģināja jaunās iekārtas, un pamazām, lai arī ne uzreiz, darbi sāka veikties. Viņš atceras, ka sevišķas grūtības sagādāja jauno iekārtu apgūšana, jo viss bija jāiemācās pašmācības ceļā – gan strādāt ar CNC gravieri, gan ar datorprogrammu “Foto shop” un jauno akmens zāģi. Arī tagad, lai ietu līdzi laikam, SIA “Tako akmens” iegādājas jaunas iekārtas, uz kurām vispirms jāiemācās strādāt. “Uzņēmumā esmu vienīgais cilvēks, kurš prot darboties ar pilnīgi visām iekārtām,” apgalvo akmeņkalis.

Nevar strādāt, ja negrib mācīties
Ar katru gadu uzņēmuma apgrozījums auga, bet sevišķi ražīgs bija 2018. – Latvijas 100.jubilejas gads. “Tas bija foršs laiks, jo paveicām daudz labu darbu. Izgatavojām divus piemiņas akmeņus latviešu strēlniekiem – viens atrodas Mores pagasta Peļņās, otrs izvietots Drabešos, ceļa malā. To var redzēt, braucot uz Rīgu. Viļakā restaurējām brāļu kapus. Labi pastrādājām. Tas bija viens no mūsu ražīgākajiem gadiem,” atceras Vitālijs.
Lai gan pasūtījumu netrūkst, uzņēmumam nepietiek darba roku. “Neviens negrib mācīties. Balvi ir neliela pilsēta. Visi, kuri grib stādāt, strādā vai ir izbraukuši uz ārzemēm. Pārējie ir tādi, kuri ne īpaši vēlas strādāt un mācīties kaut ko jaunu. Tie, kuri mēģināja, nespēja apgūt tehniku, tādēļ nolēmām, ka tiksim galā pašu spēkiem. Tagad visu darām divatā – es un Māris Aļeškevičs, kurš reizē ar mani pārcēlās no Kārsavas,” stāsta Vitālijs. Viņš skaidro, ka darbs ir ļoti specifisks un ne katrs spēj to iemācīties. Tomēr reizēm pavīd arī kāds cerību stariņš, jo jau otro vasaru pēc kārtas pie Vitālija nāk mācīties skolēns Lauris Timofejevs, kurš labprāt apgūst akmeņkaļa amatu.
Kapu pieminekļu izgatavošana ir sezonāls darbs. Īpaši daudz pasūtījumu ir vasarā. Akmeņkalis neslēpj, ka šajā gadalaikā parasti piedzīvo milzum daudz stresa: “Arī klienti ir dažādi. Visādi gadās. Sevišķi augustā un septembrī noguruma dēļ sāku pieļaut kļūdas, jo uzņēmumā esmu mākslinieks, strādāju ar klientiem, braucu arī ar autokāru, kas ceļ akmens blokus, griežu, mēru, pieņemu un nododu.” Vitālijs atklāj, ka akmens kalšana ir diezgan neparedzama, sevišķi tādēļ, ka uzņēmums strādā ar akmens blokiem, nevis Ķīnā iepirktām pieminekļu sagatavēm: “Viss var gadīties. Griez akmens bluķi, nopulē – plaisa. Tas nav tāds materiāls kā dēlis. Pērkot akmens bloku, nezinām – būs tur plaisas vai nē.”

Stress māksliniekam nepalīdz
Ziemā, kad pasūtījumu ir maz, Vitālijam atliek vairāk laika pievērsties mākslai, piemēram, dekoratīvu akmens šķīvju darināšanai. Daudzi Vitālija darinātie šķīvji aizceļojuši uz attālākām vietām, pat uz ārzemēm. “Zinu, ka pašvaldība vienu aizveda uz Pleskavu, veda arī uz Rīgu, uz Saeimu,” viņš secina. Akmeņkali nedaudz skumdina, ka ikdienas rutīna mākslu atvirzījusi otrajā plānā, jo tam vienkārši neatliek laika: “Dažreiz, protams, gadās izgatavot arī diezgan mākslinieciskus kapu pieminekļus. Šogad izgatavoju vienu skaistu kapakmeni, kas aizceļoja uz Raunu.” Laika trūkuma dēļ pagaidām novārtā pamesta arī Vitālija iecere Balvu parkā izveidot skaistu skulptūru dārzu. Viņš neslēpj, – reizēm šķiet, ka mākslas akadēmijā iegūtā izglītība aiziet postā, jo ir iestidzis ikdienas rutīnā: “Patiesībā neesmu akmens kalšanas fanātiķis. Tas ir mans maizes darbs. Esmu strādājis arī ar koku. Stāsts, kā kļuvu par akmeņkali, ir vienkāršs. Tā kā nācu no diezgan trūcīgas ģimenes, katru vasaru strādāju. Mācoties mākslas akadēmijā, vasarā vajadzēja piepelnīties – gāju komunālo uzņēmumu kombinātā kalt pieminekļiem burtus. Maksāja 10 santīmus par burtu, bet maize tolaik maksāja 20 santīmus. Biju bagāts students. Taču akmens kalšanas fanātiķis neesmu. Kapu pieminekļu izgatavošana vienkārši ir stabils darbs, jo kapi latvietim, īpaši latgalietim, ir svēta lieta.” Vitālijs atklāj, ka joprojām lolo vairākas idejas, kā pievērsties mākslai: “Kādreiz gribētu sarīkot personālizstādi, piemēram, Latgales vēstniecībā “Gors”. Tikai pagaidām tam nav laika.”
Vitālijam ir arī cits hobijs – ēst gatavošana. Šo nodarbi viņš uztver kā atpūtu pēc smagā darba: “Mans firmas ēdiens ir tunča tartars, bet gatavoju visu ko, izņemot saldos ēdienus, jo ar mīklu nedraudzējos.”

Vidzemē – laukakmens, Latgalē – granīts
“Tako akmens” iespējams pasūtīt kapu pieminekļus no granīta, ko izgatavo, sazāģējot milzīgus, vairākas tonnas smagus akmens bluķus. Otrs materiāls ir laukakmens, taču to atvešana ir sarežģīta. Savukārt milzīgos granīta bluķus uzņēmums iepērk Zviedrijā. Pēc tam no akmens izgriež vajadzīgo formu, nopulē to un veic gravējumus. Tas ir milzīgs darbs. Vitālijs apgalvo, ka zviedru granīts mūspusē ir populārāks nekā laukakmens, ko savukārt vairāk iecienījuši Vidzemē: “Vietējiem labāk patīk melnie, nopulētie granīta pieminekļi, lai virsū būtu arī aizgājēja portrets. Vidzemnieki vairāk ievēro laukakmeņa skaistumu. Katram sava gaume.”
Akmeņkalim gadījies izgatavot kapu pieminekļus arī tuviniekiem. Darinot kapakmeni tēva piemiņai, viņš ļāvās radošai brīvībai: “Visskaistākie darbi izdodas, ja ir dota pilnīga radoša brīvība. Ja man pasaka: “Vienkārši sataisi kaut ko skaistu!” Tad darbs izdodas ātri, viegli un glīti.”

Reālists ar kantainu domāšanu
Grūti būt māksliniekam, ja nepelni, – uzskata Vitālijs, jo, “lai nodarbotos ar mākslu, ir jābūt materiālajai bāzei, lai vismaz gadu vari iztikt bez naudas pelnīšanas. Man ir ģimene, divi bērni, ir nopirkta māja, kas jāremontē. Esmu iestidzis tādā materiālismā, ka ne pa kreisi, ne pa labi”.
Vitālijs sevi uzskata par reālistu: “Optimists ir neinformēts pesimists. Uz situāciju vienmēr jāskatās reāli, tā jāanalizē, jāsaliek viss pa plauktiņiem, nevis, –- ai, viss būs labi! Mana domāšana ir tipiski kantaina, kas māksliniekiem nav raksturīgi. Mācoties mākslas akadēmijā, daži teica, ka neesmu mākslinieks, jo vienmēr uzskatīju, ka jāizgatavo tāds mākslas darbs, ko var pārdot. Neskatoties uz to, divus diplomdarbus esmu aizstāvējis ar izcilību, saņemot 10 balles. Mākslas akadēmijas diplomdarbā darināju pieminekli keramiķim Pēterim Ušpelim – gan nopelnīju, gan radīju mākslu.” Ir daudz darbu, ar kuriem Vitālijs lepojas: “Pat mazs piemineklis var būt skaists. Reizēm, pašķirstot pasūtījumu lapas, aizdomājos, – cik pieminekļus esmu uztaisījis? Šausmīgi daudz. Iespējams, tūkstošus. Atpazīstu visus no tiem. Varbūt neatceros, kā esmu to taisījis, bet pazīstu savu rokrakstu.”
Izrādās, nepieciešamība pelnīt naudu, lai izdzīvotu, ņēmusi virsroku arī daudzu Vitālija kursabiedru dzīvē. Vairums nodarbojas ar kaut ko citu, nevis mākslu. Kāds izgatavo guļbūves, kāds nodarbojas ar apkures katlu uzstādīšanu. Bet viens Vitālija kursabiedrs kļuvis par pasniedzēju mākslas un dizaina vidusskolā.

Katrs laukakmens ir mākslas darbs

Pēc izglītības mākslinieks – noformētājs, Daugavpilī dzīvojošais akmeņkalis AIVARS REGŽA vispirms pievērsās gleznošanai un tikai vēlāk par radošās izpausmes veidu, kā arī iztikas avotu izvēlējās kapakmeņu izgatavošanu. Vairāk nekā 20 šajā nozarē nostrādātie gadi ļauj Aivaram apgalvot, ka savu amatu pārzina par visiem 100%. Arī garās pasūtītāju rindas liecina, ka īpaša reklāma viņa darbiem nav nepieciešama. To, ka Aivaram piemīt visas prasmīgam akmeņkalim vajadzīgās iemaņas, apliecina Latvijas Amatniecības kameras (LAK) piešķirtais amata meistara nosaukums.

Ienākot Aivara Regžas privātmājas pagalmā, nevar nepamanīt, ka šeit dzīvo radoši cilvēki, kuriem patīk ziedi. Aivara un arī dabas veidoti akmens mākslas darbi, kas papildināti ar viņa drauga – metālmākslinieka darinājumiem, veido glītu ietvaru dzīvesbiedres Anitas stādītajām rozēm. Akmeņkaļa mājās Daugavpilī atrodamas liecības arī par citiem Regžu ģimenes vaļaspriekiem – gleznošanu, Rīgas porcelāna un Līvānu stikla fabrikas trauku un dažādu senlietu kolekcionēšanu. “Man patīk viss, kas senāks par 100 gadiem,” apgalvo mākslinieks.
Turpretim Aivara darbnīca Naujienas pagasta Lucikos gandrīz pilnībā atvēlēta akmeņiem. Plašajā teritorijā atrodami visdažādāko lielumu laukakmeņi atšķirīgās apstrādes stadijās – sākot no tikko noslīpētiem, līdz pat gandrīz pabeigtiem kapakmeņiem, kas gaida pēdējos meistara prasmīgo roku pieskārienus.
Vēlmi izpausties radoši Aivars mantojis no mātes, kura labi zīmēja un tikai neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ savulaik nekļuva par diplomētu mākslinieci. “Iestājoties mākslas skolā, īstenoju mammas sapni,” piebilst amata meistars. Tagad mākslinieku dinastiju turpina Aivara jaunākais dēls Ronalds, kurš Saules skolā apguvis koktēlniecību, vēlāk īstenoja tēva sapni – absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultāti. Zīmēt un veidot bērnībā patika arī Aivara vecākajam dēlam Haraldam, tomēr viņš deva priekšroku profesionāla volejbolista karjerai.
Pirmo reizi ar akmens kalšanu daugavpilietis saskārās nejauši. Atgriezies no dienesta padomju armijā un neatradis darbu atbilstošu mākslinieka – noformētāja izglītībai, ko ieguva toreizējā Rēzeknes Mākslas vidusskolā, Aivars sāka pelnīt iztiku kā gravieris vietējā labiekārtošanas uzņēmumā. Kādā dzīves posmā viņš strādāja par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju, kā arī Naujienas pagasta pārvaldē – par mākslinieku. Zemā atalgojuma dēļ, meklējot iespēju piepelnīties, Aivars aizvien biežāk ķērās pie otas un krāsām, lai gleznotu dabas ainavas, ko vēlāk pārdeva dažādos tirdziņos. Tikai otrās tūkstošgades sākumā viņš nolēma pievērsties kapu pieminekļu biznesam. Šo dabas doto materiālu pārvērst par kaut ko vērtīgu Aivaram iepatikās, jau strādājot labiekārtošanas uzņēmumā: “Akmens kalšana man vienmēr gājusi pie sirds. Tā ievelk.” Lielākoties šī aroda smalkumu viņš apguva pašmācības ceļā, bet palīdzēja arī mākslas vidusskolā un vēlāk speciālos kursos iegūtās zināšanas. Aivars pārliecināts, ka par kvalificētu aroda meistaru kļuvis, pateicoties roku darbam laikā, kad vēl nebija pieejamas modernās tehnoloģijas. Tieši tādēļ šajā jomā nav nekā tāda, ko viņš neprastu. “Savulaik slīpēšanai un pulēšanai izmantojam pat parastās nažu asināmās galodiņas. Visu darījām ar rokām. Tagad izmanto flekšus, kuriem pielīmētie dimanta instrumenti paveic pat vissmalkāko slīpēšanu,” atmiņās dalās Latvijas Amatniecības kameras amata meistars.
Lai gan maizes darbs Aivaram ir kapakmeņu izgatavošana, viņš prot izveidot arī skulptūras. Daugavpilietis pārliecināts, ka, kaļot kapakmeni, arī iespējams radoši izpausties. “Taču veidot pamatīgākus mākslas darbus varu atļauties tikai kādas pāris reizes gadā, jo tie prasa daudz laika,” piebilst akmeņkalis.
Aivars nešaubās, ka visefektīvākā reklāma ir “no mutes mutē”, tādēļ citus reklāmas veidus neizmanto. Lai gan konkurence ir pietiekami liela, viņš ir atradis savu nišu: “Strādāju pārsvarā ar laukakmeņiem. Noslīpēts granīts ir vienkārši melns, bet laukakmenī katrs ierauga kaut ko savu: kāds – debesis, kāds – tekošu upīti vai vēl kaut ko.” Izrādās, kapa pieminekļa izgatavošanai neder kurš katrs laukakmens. Aivars atklāj, – akmeņi, kas guļ virszemē, nav izmantojami, jo tajos ir daudz mikroplaisu: “Tie praktiski nav lietojami. Mums der akmeņi, kas gulējuši zemē vai ūdenī, piemēram, Daugavā. Tie ir veseli, skaisti akmeņi.” Aivars stāsta, ka materiālus iepērk pie kāda rēzeknieša, kuram milzīgus laukakmeņus piegādā no karjeriem. Dažreiz viņš akmeņus ņem arī no zemniekiem. Akmeņkalis stundām ilgi var stāstīt par katra materiāla īpašībām. Piemēram, Itālijas marmors esot daudz mīkstāks nekā Sibīrijā iegūtais. Katram laukakmenim piemītot arī savas krāsu toņu nianses un atšķirīgs zīmējums. Aivars apbrīno arī dabas, piemēram, Daugavas ūdeņu radītos veidojumus.
Akmeņkaļa darbs ir smags un prasa ne tikai mākslinieka iztēli, bet arī fizisku spēku, jo nereti kapakmeni jāpalīdz uzstādīt. Turklāt slīpējot radītie putekļi bojā plaušas, tādēļ jālieto respirators. Ar šīm un citām grūtībām jārēķinās tiem, kuri vēlas pievērsties šai darbības jomai. “Izgatavot pieminekli nav viegli. Tāpat kā jebkurā jomā, ieguldot darbu, rezultāts būs. Lai gan šo amatu pie mums Latvijā nekur īpaši nemāca, darbnīcu ir pietiekami daudz, tādēļ ir, kur pamācīties vai palūgt padomu,” uzskata LAK amata meistars.

Eksperta viedoklis

Nevaram atļauties iegādāties mākslu

Akmens ir ļoti niecīga daļa no tā, ko tēlnieki izmanto savā darbā. Arī mūsu skolā šī ir salīdzinoši jauna programma, jo darbojamies tikai kopš 2015.gada. Līdz ar to jauno tēlnieku paaudze vēl nav izaugusi, tikai pāris mūsu skolas beidzēju tēlniecību šobrīd turpina apgūt Latvijas Mākslas akadēmijā. Lai gan daudzi mūsu nodaļas absolventi iestājas akadēmijā, ne visi izvēlas studēt tieši tēlniecību. Taču tendence ir pozitīva. Jaunieši nāk mācīties. Lai gan telpu trūkuma dēļ mūsu nodaļā uzņemam tikai līdz pieciem audzēkņiem, šogad uz mācību vietām bija pat neliels konkurss.
Mācot Tēlniecības nodaļā, audzēkņus nepiesaistu kādam konkrētam materiālam, viņu galvenais uzdevums ir apgūt formu plastiku, tas ir, veidošanu. Materiālus – akmeni, koku, kompozītmateriālu, metālu, kā arī modernās tehnoloģijas, piemēram, 3D printeri u.c. – izvēlamies atbilstoši idejai. Tādēļ mūsu audzēkņi, skolu beidzot, ir diezgan universāli. Taču pēc jebkuras vidusskolas jaunietis diez vai var pilnvērtīgi iekļauties kādā darbības jomā. Jo, tikai gadiem ejot, viņš nobriest un pieaug. Tikai mākslas akadēmijas ceturtajā kursā viņi sāk saprast, ko vēlas vai nevēlas darīt.
Priecē, ka mani audzēkņi uzstāda sev augstāku latiņu, nekā programmā ir paredzēts. Dažreiz viņus pat apstādinu, ja paņēmuši “kumosu, ko nevar norīt”. Uzskatu, ka netalantīgu bērnu nav. Vienkārši skolotājam ir jāprot izcelt skolēna slēptos talantus, par kuriem viņš pats vēl nezina.
Ja neskaita kapakmeņu industriju, kas cilvēkiem ir dzīves nepieciešamība, tēlniekiem Latvijā iet diezgan grūti, jo Latvijas tirgus ir salīdzinoši mazs un mūsu tēlniecība lielākoties ir Ķīnas rūķīšu līmenī. Parastais cilvēks nav tik izglītots, lai saprastu atšķirību starp Ķīnā ražoto masu produkciju un kvalitatīvu tēlniecības mākslu. Tas pats notiek kapakmeņu industrijā. Tikai bagāti un izglītoti cilvēki, kuri saprot atšķirību starp parastu akmeni un kapakmeni ar māksliniecisku saturu, var pasūtīt kvalitatīvu darbu. Parastais cilvēks to nevar atļauties. Mūsu ekonomika nav tik attīstīta un stabila, tāpēc cilvēks nevar atļauties iegādāties mākslu. Bet tēlnieks nevar atļauties taisīt lēti. Turklāt tas attiecas uz visām mākslas jomām.  /GUNĀRS KLAUČS, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tēlniecības izglītības programmas vadītājs/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

Esi burvis – taisi no nekā! (30.09.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

“Māls tur un nelaiž vaļā…”

Māls jau izsenis dēvēts par visa pirmsākumu, kas senās rakstu liecībās un līdz šodienai atceļojušos nostāstos minēts daudzu tautu pasaules radīšanas mītos. Lai arī cik noslēpumiem apvīta vai pilna patiesības būtu šī mūsu Zemes dāvātā bagātība, māla nenovērtējamās īpašības augstā godā tiek turētas vēl šobaltdien. Īpaši spilgti tas izpaužas keramikā, kas ir ne tikai viena no senākajām mākslas formām Latvijā, bet arī viena no ievērojamākajām tradicionālās kultūras iezīmēm Latgalē. Turklāt Latgales podniecība, pateicoties arī mūspuses entuziasma pilno keramiķu ieguldījumam, iekļauta Latvijas kultūras kanonā, kas ir mūsu dzimtenes izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums.

Podnieki jau piektajā paaudzē

Rēzeknes novada Maltas pagasta Garkalnos saimnieko AIVARS un VĒSMA UŠPEĻI, kur meža ieskautā lauku sētā izveidota podnieku darbnīca un apskatāmas saimnieces gleznas. Šķiet, nekas neparasts, bet tā gluži nav. Ušpeļi ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā ir zināmākā, spēcīgākā un tradīcijām bagātākā podnieku dzimta, kurā nu jau piektajā paaudzē tiešā pēctecībā atrodami vairāki spilgti māla meistari. Aivars un Vēsma ir arī keramikas zīmola ar kolorīto nosaukumu “Malny Vylki” izveidotāji, esot vienīgajiem, kuri ar mālu strādā un ar to pelna katru dienu.

Podniecības tradīcijas – vismaz divsimt gadus senas
Ceļš uz Aivara un Vēsmas mājām ved pa nelielu lauku celiņu. Šķiet, vēl tikai pirms mirkļa, vērojot garlaikotas ainiņas, atradāmies uz lielas šosejas, līdz jau nonākam īstā lauku idillē. Nē, to nevar gluži dēvēt par citu pasauli, bet abu mākslinieku iekārtotās lauku sētas lielajā pagalmā jaušams kaut kas pirmatnējs, ļoti dabisks un savā vienkāršībā brīnišķīgs, kur aizmirstas straujais laika ritējums un ir vēlme netraucēti baudīt rāmo lauku vidi. Tādi ir arī abi māju saimnieki – viņiem piemīt Latgales ļaužu viesmīlīgums un laipns smaids. Savukārt papildus dzīvības garu laimīgās Ušpeļu ģimenes mājās uztur viņu četrkājainie draugi – kazas Bjorka un Bū un vairāki kaķi (visi Ēriki!).
Kā par Ušpeļu dzimtu rakstījuši jau citi, pirmās ziņas par dzimtas keramikas saknēm meklējamas jau tālajā 1800.gadā, stāstot par Antonišķu muižas Dubu sādžā dzīvojošā Ignata Ušpeļa radošo darbošanos. Tikmēr pats Aivars dzimis keramiķa Antona Ušpeļa ģimenē, kurš līdz ar vectēvu bija viņa pirmais skolotājs un palīdzēja spert sākotnējos soļus podniecības pasaulē. 1993.gadā Aivaram piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu, šobrīd viņš ir arī apvienības “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” un biedrības “Pūdnīku skūla” dalībnieks. Tikmēr Vēsma ir mūsu novadniece, kura dzimusi Tilžā un nāk no Šķilteru dzimtas. Lai arī Vēsmas dzīves lielākais aicinājums ir glezniecība – darbi apskatāmi ne tikai viņas pašreizējās mājās Garkalnos, bet privātkolekcijās aizceļojuši arī uz Itāliju, Norvēģiju, ASV, Vāciju, Angliju, Filipīnām un citām valstīm, arī podniecība viņai jau sen kā nav sveša, pēc ieprecēšanās Ušpeļu dzimtā keramikai kļūstot par vienu no lielākajām dzīves mīlestībām. Tikmēr Ušpeļu podnieku dzimtas jaunākais pārstāvis ir Aivara un Vēsmas dēls Jumis, kurš jau kopš bērnības apguvis māla apstrādes pamatiemaņas un absolvējis Tēlniecības objekta dizaina studijas Rēzeknes mākslas vidusskolā. “Vai nākotnē par Ušpeļiem varēs rakstīt arī kā par podnieku dzimtu sestajā paaudzē? To rādīs laiks,” smaidot noteic Aivars un Vēsma.

No māla pikas līdz greznam keramikas traukam
Pēc iepazīšanās ar Ušpeļu plašo dzimtas koku šaura mājas pagalma taciņa mūs ved uz podnieku darbnīcu. Aivars apsēžas savā darba vietā – pie ar kāju darbināmas podnieka virpas – un sāk rūpīgi veidot māla trauku. Vai nav grūti? Aivars ar sev raksturīgo humoru noteic, ka virpu griezt uz priekšu ar kāju ir zaļā, atjaunojamā enerģija, jo visas iepriekšējās Ušpeļu dzimtas podnieki pierādījuši, ka kāja no darba nekur nepazūd – tā ataug! Turklāt virpa griežas klusi, bez skaņas. Tomēr patiesībā zem māju saimnieka humora slēpjas gadu desmitiem un pat simtiem uzkrātas senču zināšanas, kuras Ušpeļu mājās tiek turētas augstā godā un liktas talkā pat vismazākajā podniecības niansē. Proti, Aivars un Vēsma savā radošajā darbā lielu uzmanību pievērš tradicionālo māla apstrādes paņēmienu saglabāšanai, kas balstīta sentēvu tehnoloģijās.
Ušpeļu ģimene piebilst, ka podniecība ir viņu maizes darbs. Bet kā tad tikt no māla pikas līdz greznam keramikas traukam? “Vispirms jau jāiegūst māls. To ņemam no pašu zemes. Viens māls ir sarkanā, otrs – dzeltenā nokrāsā. Protams, māls mūsmājās nonāk arī no pārējās Latvijas, kuru ik pa laikam nopērkam. Tas arī ir dažāds. Piemēram, zilais māls pie jūras ir blīvāks un taukaināks. Turpretī tepat, Latgalē, raktais māls ir sausāks. Nu un kad uz virpas cītīgi pastrādāts un māla trauka forma izveidota, otrā dienā, ja tas nepieciešams (piemēram, krūzei), tiek pielikta osīte. Pēc tam trauku rotājam, bet piektajā, sestajā dienā pulējam, lai tas spīdētu. Šis darbs gan nav jādara glazētiem keramikas izstrādājumiem. Visbeidzot māla izstrādājumus noliekam plauktos, lai tie lēnām kalstu un gaidītu īsto brīdi, kad varēs doties uz cepli un nodoties apskāvieniem ar uguns liesmām,” stāsta Aivars.
Steigties ar to gan nedrīkst, jo slapjš māla trauks no lielā ūdens daudzuma karstajā ceplī sāks pārāk ātri žūt un rezultātā gluži vienkārši tiks sarauts gabalos. Tā viena līdz divu mēnešu laikā Aivars un Vēsma kopumā sakrāj ap 150 - 200 māla darbiem. Tas ir skaits, ko vienlaikus var ievietot ceplī apdedzināšanai. Savukārt pēc māla trauku apdedzināšanas tie vienu līdz divas diennaktis dziest, līdz ir pilnveidojušies tiktāl, ka var ieraudzīt dienasgaismu un ir gatavi priecēt citus!

Keramikas prasmes vēlas nodot meitiņai

Līvānu novada Rudzātu pagasta keramikas darbnīcā “Mālkalns” jau vairākus gadus top ne tikai visdažādākie māla trauki, bet arī jauns māla izstrādājuma produkts – aromātiskie māla piekariņi. Pašas izveidotā zīmola darbnīcā ar ģimenes un līdzcilvēku atbalstu uzsāka un ar lielu sparu turpina darboties AGNESE ČAKŠA, kura, atgriežoties no sešu gadu dzīves Anglijā, īstenoja savu ieceri – apgūt podniecību.

“Mammu, es arī iešu darboties!”
Agnese stāsta, ka lēmumu doties uz ārzemēm un iztikai pelnīt Anglijā nolēma pēc vidusskolas absolvēšanas. Tas gan bija spontāns lēmums un sākotnēji nebija ierakstīts viņas turpmāko dzīves plānu sarakstā. Lai vai kā, Anglijā Agnese pavadīja un tur ikdienā strādāja no 2012. līdz 2018.gadam, līdz topošās keramiķes dzīvē pienāca būtisku pārmaiņu laiks. Jauniete ar vīru nosprieda, ka laiks pāršķirt jaunu dzīves lappusi un darba gaitām Anglijā jāliek punkts. Turklāt Agnesei pieteicās meitiņa, kura pasaulē nāca jau mūsu dzimtajā Latvijā. Vai izšķirties par atgriešanos Latvijā pēc sešiem ārzemēs pavadītiem gadiem bija grūti? “Bija gan! Nemitīgi arī māca šaubas, vai tiešām esam pieņēmuši pareizo lēmumu?! Turklāt ideja, ka turpmāk varētu nodarboties ar podniecību, dzima tikai brīdī, kad lēmums par atgriešanos Latvijā jau bija pieņemts, bet vēl turpinājām strādāt Anglijā. Es arī sapratu, ka ļoti vēlos pamēģināt kaut ko tādu, ko vēlāk varētu iemācīt mūsu meitiņai,” atceras Agnese.
Vai četrus gadus jaunā meita par podniecību jau sākusi izrādīt interesi? Agnese savas atvasītes iepazīšanos ar keramiku dēvē par smuku sākumiņu, jo meita, pamanot Agnesi sēžam pie podnieka virpas, allaž iesaucas: “Mammu, es kopā ar tēti arī iešu darboties!” Skaisti! Turklāt Agneses un viņas vīra apņemšanās liecina arī par drosmi, jo pirms podnieces amata apgūšanas līvānietei šī senā mākslas forma bija kā nezināma pasaule. Talkā gan nāca pieredzējušais podnieks Einārs Dumpis, pie kura Agnese apguva keramikas noslēpumus, papildus nenogurstoši pētot arī citus māla darbus un to apstrādes paņēmienus. “Mācījos ļoti intensīvi un pie podnieka devos katru dienu, jo vēlējos saprast, cik ļoti man podniecība padosies. Jāteic, darbošanos ar mālu nevar salīdzināt ar papīra lapu, uz kuras veic matemātiskus aprēķinus. Māls ir jāsajūt,” pieredzē dalās Agnese.

Raksturīgs spilgts krāsu glazējums
Kā zināms, katram podniekam ir savs īpašs rokraksts. To uzreiz var pamanīt, aplūkojot arī Agneses izgatavotos māla izstrādājumus. Proti, daļai no māla traukiem ir izteiksmīgs un spilgts krāsu glazējums – tie darināti gan dzeltenās, gan zaļās, zilganās un citās nokrāsās. Kādēļ tā? Agnese stāsta, ka tas viņai nācis absolūti dabiski, jo allaž paticis viss krāsainais. Protams, tiek izgatavoti arī trauki, kas ir melnā krāsā vai ar caurspīdīgu glazūru. Tāpat uz māla traukiem redzami dažādu augu lapu nospiedumi, kas keramikas izstrādājumam piešķir savu īpatnēju raksturu. Tikmēr jautāta, kuru māla produkciju virpot patīk vislabāk, Agnese ne mirkli nedomājot izsaucas: “Bļodas! Sākotnēji tas bija liels izaicinājums, jo nevarēju saprast, kādēļ tās man mēdza no apakšas plīst vai ne īpaši labi žūt. Protams, ar pieredzi un jaunām zināšanām šo trauku izgatavošanas prasmes apguvu arvien labāk. Pati sevi arī izaicināju uztaisīt arvien lielākas un lielākas bļodas. Jāteic, apjomīgāka izmēra šādi trauki lieti noder ikdienas kulinārijas vajadzībām,” spriež Agnese un ir laimīga par apgūto podnieces amatu.

No sirdslietas līdz Tautas daiļamata meistariem

Šogad augustā apritēja 35 gadi, kopš Balvu novada Bērzpils pagastā dzīvojošie Tautas daiļamata meistari JOLANTA un VALDIS DUNDENIEKI uzsāka sava keramikas cepļa būvēšanu un kopīgu radošu darbību. Laiks aizritējis vēja spārniem, un šobrīd uzņēmīgie mūspuses keramiķi var lepoties ar bagātu pieredzi, kuru ar tikpat lielu iedvesmu labprāt dāvā arī citiem.

Darbi aizceļojuši ne tikai pa Eiropu, bet arī citviet pasaulē
Ziemeļlatgali jau pagājušā gadsimta 50.gados dēvēja par nozīmīgu tautas podniecības centru ar savu īpatnēju un reizumis arī visai skarbu rokrakstu. Arī Jolantai, mācoties Bērzpils vidusskolā, patika zīmēt, radīt un veidot. Savukārt, saspiežot plaukstā mālu, topošajai keramiķei radās apjausma par tā plastiskajām spējām. Audzinātājas Donātes Gļaudas mudināta, Jolanta no 1982. līdz 1986.gadam mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. Lai arī konkurence uz iestāšanos šajā vidusskolā bija liela, jaunietei tas nebija šķērslis. Turklāt mākslas vidusskolā radās arī papildus interese par novada podniecības mantojumu, ko vēl vairāk pastiprināja mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta lekcijas Tautas universitātes Keramikas fakultātē. Turpinājumā Jolanta stažējās Pētera Iruka darbnīcā, 1990.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu un paralēli radošajam un pedagoģiskajam darbam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Keramiķe uzsāka piedalīties arī izstādēs, izveidojot vairākas personālizstādes. Ārzemēs nozīmīgākās no tām ir kopā ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” veidotās izstādes Maskavā, Paņevežā, Rokišķos, Austrijā, Polijā, Vācijā un citās valstīs. Darbi skatāmi arī muzejos un privātkolekcijās Latvijā, kā arī jau minētajā Vācijā, pat Amerikā un Austrālijā.
Tikmēr Valdis podniecībai pievērsās pēc Bērzpils vidusskolas un Malnavas lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas. Arī viņš podniecības pamatus apguva P.Iruka darbnīcā, 1990.gadā sāka darboties studijā “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, 1995.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu, bet neilgi pirms tūkstošgades mijas – 1998.gadā – iesaistījās Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā.

Pēc sentēvu izlolotām metodēm
Jāuzsver, ka Jolanta un Valdis ir vienīgie profesionālie keramiķi bijušajā Balvu rajonā. Turklāt par pieredzējušajiem mūspuses māla meistariem mēdz teikt, ka viņi ir mākslinieki, kuri nemēro modernās keramikas ceļu, bet cenšas saglabāt autentisko Latgales keramikas noslēpumu. Kā viens no apliecinājumiem tam ir fakts, ka bērzpilieši pašu mīcīto un kopā likto māla darbu apdedzināšanai izmanto nevis mūsdienīgo elektrisko, bet gan ar malku kurināmo cepli. Valdis gan smej, ka tas, protams, izklausās ļoti vienkārši: “Izkurināt cepli!” Patiesībā šajā procesā jāiegulda ļoti rūpīgs darbs, sākot ar nepieciešamās temperatūras radīšanu un tās uzturēšanu. “Ar vienas spičkas uzraušanu un malkas iekurināšanu nepietiks. Atceros, ka savulaik pagāja krietns laiciņš, līdz iemācījos pareizi iekurt cepli. Un, kad šīs iemaņas apguvu un cepli sāku kurināt pats, gandarījums bija liels. Lai vai kā, cepļa kurināšanā svarīgs viss, kas mums dāvāts no dabas – tauste, redze un kopējās sajūtas. Turklāt keramikas darba tapšanā ne mazāka nozīme jāpiešķir arī norisēm pašā dabā – laika apstākļiem, gaisa spiedienam, arī mēness fāzēm. Jā, malkas cepļa izmantošana visu padara mazdrusciņ sarežģītāku, arī galarezultāts ir ne tik precīzi paredzams, toties tādējādi tiek saglabātas mūsu senču izlolotās prasmes un tradīcijas, neļaujot tām nonākt vēstures mēslainē. Tā arī ir visa šī procesa lielākā burvība,” uzsver Valdis un Jolanta.
Vērtējot un analizējot keramikas tradīcijas Latgalē, bērzpilieši stāsta, ka podniecība kā amatniecības nozare jau kopš seniem laikiem attīstījusies un joprojām sastopama visā Latvijas teritorijā. Protams, Latgales podniecība ir ar savām, īpaši šim reģionam raksturīgām tradīcijām. Kā spriež Valdis un Jolanta, Latgales podniecības vēsturiskais pamats, līdzīgi kā citviet Latvijā, lielākoties, visticamāk, veidojies no mūsu sentēvu saimniecības vajadzībām. Piemēram, vai mūsu senčiem bija nepieciešams trauks, kur ieliet pienu? Protams! Un kur uzglabāt medu? Vai šāds trauks arī bija vajadzīgs? Jā, kā gan bez tā! Arī vēsture liecina, ka lielāko daļu Latgales podniecības izstrādājumus dēvē pēc to izmantojuma sadzīvē. Piemēram, vāraunieks (pods vārīšanai), medaunieks (pods medus uzglabāšanai), sloinīks (augļu konservu uzglabāšanai), ķērne (skābā krējuma uzglabāšanai), ļaks (trauks eļļas uzglabāšanai), kazelnieks (pods kazas piena uzglabāšanai), pārosis (trauks pārtikas pārnēsāšanai). Daži Latgales podniecības izstrādājumi nav saistīti ar pārtiku, piemēram, svilpaunieks, svečturis, dekoratīvie šķīvji vai pelnu trauki.

Podnieku tradīcijas – mūžam dzīvas!
Protams, Dundenieku ģimenei neizpaliek arī dalība dažādās podnieku dienās. Piemēram, šogad vasaras izskaņā Valdis un Jolanta devās uz Raiņa muzeju “Jasmuiža” Preiļu novadā, kur podnieki tika aicināti uz ikgadējiem cepļa kurināšanas svētkiem Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīcā. Abi keramiķi gan ar smaidu sejā nopūšas un teic, ka “Jasmuižā” savus izveidotos keramikas darbus tā lāga pat nepaspēja rokās paturēt, apskatīt un ar meistara aci novērtēt, jo tos vienā acumirklī nopirka! Tikmēr, atmetot humoru, Valdim un Jolantai ir liels gandarījums, ka tagad viņu pašu veidotie māla izstrādājumi priecē citus.
Bet vai keramiķa arods Latgalē un citviet Latvijā pēc desmitiem gadu nebūs lemts izzušanai, tam būs pēctecība un savu senču prasmes turpinās slīpēt arī nākamās paaudzes? Ja būs divtik vairāk tādu uzņēmīgu cilvēku kā Jolanta un Valdis, kuri ir saimnieki ne tikai paši savā keramikas darbnīcā, bet savas prasmes dāvā arī citiem, un Jolanta pasniedz arī vizuālo mākslu un keramikas pulciņus Bērzpils un Gaigalavas pamatskolās, tad par podniecības likteni nudien nav ko uztraukties! Un vai bērniem par šo nodarbi ir interese? “Ir gan, turklāt liela, bet pārsvarā to izrāda mazāko klašu bērni. Protams, negribas celt lielas sapņu pilis un teikt, ka nākotnē podniecība piedzīvos ievērojamu uzplaukumu un cilvēki ar to sāks nodarboties masveidā, bet nešaubāmies, ka allaž būs atsevišķi entuziasti, kuri keramikas tradīcijas vienmēr turēs dzīvas. Tāpat jāpiebilst, – kā jebkurā nodarbē, arī keramikā daudz ko var sasniegt bez īpaša talanta, jo savu prasmju pilnveidošanā īpaši svarīgs ir uzcītīgs darbs. Protams, ķērienam uz to jābūt, bet galvenais, lai ir centība, vēlme un mērķis, pēc kā tiekties! Ja tas būs, esam pārliecināti – viss izdosies!” uzsver Jolanta un Valdis.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (23.09.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Prezidentu uzrunas varas maiņas mijā

Par politiķi nepiedzimst, par to kļūst, balstoties uz skolā un augstskolā iegūtajām zināšanām un iepriekšējo dzīves pieredzi. Kā izaudzināt labu politiķi? Kur nākamie Saeimas deputāti apgūst pirmās politiskās retorikas un komunikācijas prasmes, kā veidojas viņu domāšana, kur rodas pirmā organizatoriskā pieredze? Visticamāk – mācoties skolā. Tādēļ ir ļoti iespējams, ka kāds no tagadējiem skolu pašpārvalžu prezidentiem nākotnē vadīs mūsu valsti, noteiks tās politisko kursu un izlems tautas likteni. Tuvojoties 14.Saiemas vēlēšanām, ar interesi uzklausījām Zemgales, Vidzemes, Latgales un Kurzemes vispārizglītojošo skolu prezidentu uzrunas un pārdomas – kāpēc jāiet balsot, kā kļūt par tautas mīlētu un cienītu politiķi, kā arī viņu vērtējumu Latvijas Republikas 13.Saeimas darbam un novēlējumus topošajiem 14.Saeimas deputātiem. Sarunā piedalījās nu jau bijusī Viļakas Valsts ģimnāzijas skolēnu pašpārvaldes prezidente SIMONA ZAREMBA, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidente EVELĪNA JANSONE, Cēsu Valsts ģimnāzijas skolēnu pašpārvaldes prezidents JĒKABS PIKŠĒNS un Bauskas Valsts ģimnāzijas skolēnu pašpārvaldes prezidente SANDIJA SPUNDIŅA. Savukārt viedokli par to, kas jāiemācās jaunietim, lai nākotnē varētu prasmīgi vadīt valsti, pauda Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedras vadītājs MĀRTIŅŠ DAUGULIS.

Kādi bija jūsu priekšvēlēšanu kampaņas galvenie etapi?
E.JANSONE: – Parasti, lai kandidētu uz pašpārvaldes prezidenta amatu, skolēnam jāpārvar divas vēlēšanu kārtas, proti, jātiek ievēlētam skolēnu pašpārvaldē, pēc tam pašpārvaldes dalībnieki balso par prezidentu. Diemžēl iepriekšējā mācību gadā pašpārvaldes vēlēšanās skolēnu aktivitāte nebija tik liela kā iepriekš, tāpēc pirmā kārta izpalika. Arī uz prezidenta amatu nebija daudz kandidātu. Lai pārliecinātu skolēnus par savu atbilstību amatam, sagatavoju nelielu runu par savu motivāciju un plāniem, kurus vēlos īstenot nākamajos gados.
S.ZAREMBA: – Galvenie priekšvēlēšanu etapi bija: priekšvēlēšanu aģitācija, sevis prezentēšana un debates ar vēlētājiem. Pēc tam sekoja pašas vēlēšanas, kurās katram skolēnam un skolotājam bija iespēja balsot par kādu no pretendentiem. To darīja kā īstās vēlēšanās, saņemot vēlēšanu biļetenu, uzrādot skolēna apliecību (pases vietā), dodoties uz vēlēšanu kabīni un tad savu lapu iemetot vēlēšanu urnā. Pēc visa tā komisija saskaitīja balsis un paziņoja rezultātus.
J.PIKŠĒNS: – Mūsu ģimnāzijā vēlēšanas norit nedaudz citādāk. Vispirms kandidāti izsaka savu vēlmi piedalīties vēlēšanās, tad skolēni nobalso par saviem favorītiem, no kuriem nākamo prezidentu ievēl dome. Kandidāti neveido kampaņas, bet gan balstās uz to, cik aktīvi un ievērojami ir darbojušies iepriekšējos gados.
S.SPUNDIŅA: – Sākumā katrs skolēns, kurš vēlējās kandidēt, pieteica savu kandidatūru uz prezidenta amatu. Pēc divām nedēļām notika sēde, kurā katrs pretendents stāstīja, kāpēc tieši viņš būtu vislabāk piemērots šim amatam. Sēdē piedalījās pašpārvaldes dalībnieki, skolas direktore un mācību pārzines. Pēc kandidātu prezentāciju noklausīšanās notika balsojums, kuru apkopoja trīs neatkarīgi skolēni.
Kāpēc skolēni par jums balsoja?
E.JANSONE: – Manu panākumu pamatā bija skolēnu uzticība un, strādājot kopā ar mani, gūtā pieredze. Jau kopš 1.klases esmu bijusi aktīva dažādos skolas pasākumos, tos organizējusi un arī piedalījusies. Skolēni jau iepriekš ir redzējuši mani darbojoties projektos un piedaloties olimpiādēs, tāpēc zināja, ko no manis gaidīt. Esmu pārliecināta, ka uzticību radīja tieši tas, ka skolēni jebkurā brīdī var nākt pie manis ar savām idejām un ierosinājumiem, kā arī pieteikties palīgā, jo esmu ne tikai amata pārstāve, bet arī draugs.
S.ZAREMBA: – Diemžēl pirmajā reizē man neizdevās savākt pietiekamu balsu skaitu. Bet tie, kuri nobalsoja par mani, manuprāt, to darīja tāpēc, ka pratu sevi prezentēt un radīt cilvēkos ticību, ka vārdi pārtaps darbos.
J.PIKŠĒNS: – Manu panākumu pamatā bija aktīva iesaistīšanās skolēnu domes darbībā un aktivitātēs iepriekšējos gados. Esmu arī skolas deju kolektīva “Kande” un kora “Tomēr” dalībnieks. Šādā veidā, būdams aktīvs, veidoju kontaktus ar citiem, kļūstot ievērojamāks un atpazīstamāks.
S.SPUNDIŅA: – Tādēļ, ka jau iepriekš aktīvi darbojos pašpārvaldē. Citi redzēja, ar kādu atdevi un prieku pildu sev uzticētos pienākumus, un zināja, ka vienmēr var man uzticēties, kā arī – ja mani ievēlēs, tad degsme tikai augs, un cienīšu visus, ar kuriem strādāju.
Ko solījāt saviem vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas uzrunās un kurus no šiem solījumiem esat izpildījis?
E.JANSONE: – Lielākā daļa solījumu jau ir izpildīti pagājušā mācību gadā. Tas pārsteidza arī mani, jo visu biju plānojusi izdarīt divu gadu termiņā. Centos ņemt vērā visu skolēnu vēlmes, pirms tam veicot aptauju, kas bija nepieciešama arī projektam “Covid panēmijas seku mazināšana skolēnu vidū”, ko realizēju pirms semestra sākuma. Līdz ar to uzzināju, kā uzlabot skolēnu labsajūtu, atgriežoties skolā, kā arī pasākumu idejas, ko viņi vēlētos. Skolēni gribēja rīkot skolas balli. To noorganizējām mācību gada noslēgumā un organizēsim atkārtoti arī šajā mācību gadā. Notika dažādi skolēnu saliedēšanas pasākumi, atgriežoties pēc attālinātā mācību perioda. Piemēram, “Dažādā nedēļa”, kad katru dienu ģērbāmies atbilstoši kādai tematikai, kā arī “Labo darbu nedēļa” un sporta dienas. Ļoti aktīvi strādājām arī pie skolas “Instagram” profila izveidošanas un uzturēšanas. Plānojam turpināt visas šīs tradīcijas. Tāpat esam sākuši apdrukāt džemperus ar skolas logo. Centos savus solījumus veidot reālistiskus un īstenojamus, lai, atskatoties uz paveikto, rodas gandarījuma sajūta un prieks, ka viss ir izdarīts.
S.ZAREMBA: – Solīju prezentēt skolas vārdu ārpus tās – tika darīts. Solīju uzklausīt pārējos pašpārvaldes pārstāvjus un skolas skolēnus – tika darīts. Solīju darīt visu, kas manos spēkos – tika darīts. Varētu vēl turpināt, jo solīto izpildīju.
J.PIKŠĒNS: – Mans prezidenta amata termiņš sācies tikai šajā mācību gadā, tāpēc solījumu pildīšana vēl priekšā. Solīju uzturēt aktīvu skolēnu domes darbību, rīkot aktivitātes un pasākumus, kamēr skolas ēka atrodas renovācijas procesā, un stiprināt pašpārvaldes un skolas vadības savstarpējās attiecības.
S.SPUNDIŅA: – Solīju uztaisīt grandiozu skolas balli, padarīt skolas ikdienu interesantāku, organizējot dažādas tematiskas dienas. Solīju, ka nekādā ziņa neuztveršu sevi par svarīgāku un augstāk stāvošu personu. Uzreiz visiem teicu, ka mēs visi esam vienlīdzīgi, jo tas man šķiet vissvarīgākais. Dažas lietas izdevās piepildīt. Piemēram, noorganizēt Ziemassvētku tematiskās dienas, “Jautro čību dienas”, Valentīndienas tematisko dienu u.c. Diemžēl jau pēc mēneša prezidenta amatā visi sēdējām mājās un lielas balles rīkot nevarēja.
Kādi, jūsuprāt, ir skolēnu pašpārvaldes prezidenta galvenie uzdevumi un pienākumi?
E.JANSONE: – Vienmēr esmu teikusi, ka īsts līderis nevis norāda uz darāmo, bet iedvesmo darīt vairāk un būt aktīvākiem. Prezidenta galvenie pienākumi ir rūpēties, lai katram skolēnam ir iespēja izteikties, kā arī lai viņš tiktu uzklausīts. Ir ļoti svarīgi ne tikai uzturēt esošās tradīcijas, bet arī veidot jaunas, balstoties uz pašu skolēnu vēlmēm, jo tieši tā ir galvenā skolēnu pašpārvaldes funkcija. Tāpēc prezidenta pienākums ir kļūt par skolēnu balsi un uzticības personu.
S.ZAREMBA: – Galvenie pienākumi ir tādi paši kā ikvienam skolēnam, tomēr viss jāveic ar lielāku atbildības sajūtu, kā arī jābūt vairāk motivētam darīt un iesaistīt citus piedalīties skolas vides veidošanā.
J.PIKŠĒNS: – Vadīt skolēnu domes darbību, uzņemties atbildību par to, kā arī prezentēt un nest savas skolas vārdu izcilā līmenī. Skolas prezidents ir skolas seja, tas ir ļoti svarīgs pienākums.
S.SPUNDIŅA: – Prezidenta vienīgais un galvenais uzdevums ir uzturēt labu komunikāciju starp skolēniem un skolotājiem. Prezidents ir tas posms, kas uzklausa skolēnus un nodod ziņu, ideju skolotājiem, kā arī uzņemas atbildību par pasākumiem, lai viss noritētu gludi.

Vai cīņā par politisko varu ir atļautas jebkādas metodes?
E.JANSONE: – Cīņā par politisko varu ilgtermiņā var uzvarēt tikai patiess godīgums un mērķtiecība. Lai gan mūsdienās arvien populārāks kļūst termins ‘populisms’ un arvien vairāk politiķu iegūst savu ietekmi tieši šādā veidā, tas nevar strādāt ilgtermiņā. Protams, ir solījumi, kurus tauta vēlas dzirdēt, taču kuri vienkārši nav izpildāmi. Šādi strādājot pie savas kampaņas, pēc laika politiķi zaudē ietekmi. Tāpēc arī es, veicot savu darbu, skolēniem solīju to, kas patiešām ir iespējams. Līdz ar to kopā ar pārējiem pašpārvaldes dalībniekiem, atskatoties uz paveikto, varējām sevi paslavēt. Arī skolēni bija apmierināti, un tas ir galvenais. Tāpat uzskatu, ka cīņā par politisko varu pavisam noteikti nav atļauta nekāda veida vardarbība, tautas maldināšana un korupcija.
S.ZAREMBA: – Protams, nē. Neatzīstu kukuļošanas jeb uzpirkšanas metodi.
J.PIKŠĒNS: – Visvairāk es neciešu kandidātus, kuri liekuļo. Nerunāju par nepatiesu solījumu došanu, jo tā savā ziņā ir daļa no priekšvēlēšanu kampaņām. Liekuļošana ir kaut kas cits. Kad kandidāti, vācot balsis, rāda, ka viņi jau tagad palīdz cilvēkiem, ka jau tagad rīkojas, kaut iepriekš pat galvu nav pagriezuši šo vēlētāju virzienā. Tas, manā skatījumā, ir pazemojoši un nepareizi.
S.SPUNDIŅA: – Nav atļautas visas metodes, jo tas nav korekti un pareizi. Nekad saviem vēlētājiem nesolītu lietas, ko nav iespējams realizēt. Piekukuļot vēlētājus, lai tikai viņi par jums balso, manuprāt, ir zemiski. Tas jau pašā saknē parāda, ka par jums balsot nevajag.
Kādas īpašības raksturo labu politiķi?
E.JANSONE: – Svarīgi, lai politiķis ir izglītots. Ne tieši politikas zinātnēs, bet jomā, par kuru ir atbildīgs. Lai viņam ir ne tikai universitātē iegūta izglītība, bet arī pieredze vai vienkārši interese par doto jomu. Ja ir interese, tad ir arī vēlme zināt vairāk. Starp 14.Saeimas deputātu kandidātiem ir cilvēki tikai ar pamatizglītību. Par to ir vērts aizdomāties. Tomēr pavisam noteikti svarīga ir arī komunikācija ar tautu. Mēs bieži vien nemaz nenojaušam, kas var tikt panākts vienkāršu sarunu ceļā. Protams, svarīgi, lai komunikācija ir godīga, nevis maldinoša. Politiķim ir jābūt motivētam strādāt tautas un valsts labā, nevis savtīgu iemeslu dēļ. Tas bieži liedz viņam kļūt mīlētam un atbalstītam. Vēlos minēt arī izturību – būt politiķim nepavisam nav viegli, jo pastāvīgi esi uzmanības centrā, katrs vārds un solis tiek vērots. Mēs visi esam tikai cilvēki, kuriem gadās pieļaut kļūdas un pateikt ko nepareizu, tomēr politiķu kļūdas tiek pieminētas vēl ilgstoši. Tāpēc ir svarīgi būt izturīgam un, neskatoties un pieļautajām kļūdām, nepadoties, bet strādāt tālāk. Es varētu minēt vēl daudz īpašību, taču mēs lieliski zinām, ka perfektais politiķis neeksistē. Galvenais ir būt empātiskam, strādīgam, godīgam, darboties valsts un tautas interesēs.
S.ZAREMBA: – Laba politiķa svarīgās īpašības ir mērķtiecība, viņam jāprot uzklausīt citus un uzklausīt kritiku. Politiķim ir jābūt komunikablam, ar labām argumentēšanas prasmēm. Viņš nedrīkst baidīties iesaistīties diskusijās, kā arī viņam jābūt patriotiskam.
J.PIKŠĒNS: – Labs politiķis ir nesavtīgs, godīgs un mērķtiecīgs. Politiķis nedrīkst domāt par amatu kā par algu. Ir jāizprot amata nozīme un tas, kādu atbildību viņš uzņemas.
S.SPUNDIŅA: – Vissvarīgākā rakstura īpašība ir godīgums un atklātums. Ja būsi atklāts pret savu tautu, nemelosi un nedramatizēsi situācijas, tad tauta tev uzticēsies. Kā arī jāprot atrast kopīga saikne ar tautu.
Kādi ir jūsu personīgie ieguvumi, esot skolas pašpārvaldes prezidentam?
E.JANSONE: – Lielāko daļu no ieguvumiem apzināšos tikai nākotnē. Šobrīd noteikti varu minēt, ka šī ir lieliska prakse darbā ar cilvēkiem un komunikācijā, jo esmu iemācījusies uzklausīt, atbalstīt un iedvesmot. Tāpat esmu attīstījusi empātijas prasmes, proti, labāk saprotu, ko cilvēki vēlas un kā jūtas, un tas ir ļoti svarīgi, lai kļūtu par ietekmīgu un labu līderi nākotnē.
S.ZAREMBA: – Esmu kļuvusi atvērtāka, komunikablāka. Man vairs nav tik ļoti bail uzstāties plašas auditorijas priekšā.
J.PIKŠĒNS: – Lai gan neesmu vēl pa īstam sācis savu prezidenta darbu, varu izteikt minējumu, ka šis gads amatā būs neatkārtojama pieredze man pašam.
S. SPUNDIŅA: – Laikam lielākais ieguvums ir pieredze un iegūtā jauniešu uzticēšanās.
Vai nākotnē plānojat startēt pašvaldības vai pat Saeimas vēlēšanās?
E.JANSONE: – Mans mērķis šobrīd nav startēt vēlēšanās. Taču, ja radīsies tāda iespēja, neteikšu ‘nē’. Šobrīd vēlos iestāties universitātē un studēt politikas zinātnes, vēlāk – diplomātiju. Tas pagaidām ir galvenais mērķis, kuru ļoti vēlos sasniegt. Šobrīd ir ļoti grūti kaut ko plānot, jo situācija pasaulē nepārtraukti mainās. Tomēr, ja dzīve piedāvās iespēju startēt vēlēšanās, noteikti nogaidīšu, līdz esmu ieguvusi pietiekamu pieredzi. Kas zina, varbūt patiešām tas kādreiz notiks?!
S.ZAREMBA: – Dotajā brīdī tādu plānu nav, jo līdz šim politika mani nav uzrunājusi. Tomēr, kas notiks vēlāk, nezinu. Iespējams, manas domas mainīsies.
J.PIKŠĒNS: – Pagaidām manos plānos neietilpst startēšana vēlēšanās, jo nevēlos savu karjeru saistīt ar politiku. Tā ir ļoti liela atbildība, ko uzņemties. Ticu, ka man stresa un darbu tāpat būs pietiekami.
S.SPUNDIŅA: – Visticamāk, nākotnē nekandidēšu Saeimas vēlēšanās, jo esmu sapratusi – politika neietilpst manā interešu lauciņā.
Kādēļ ikvienam valsts pilsonim ir jāiet vēlēt?
E.JANSONE: – Vienmēr esmu teikusi, ka tas vispār nav diskutējams jautājums – tas vienkārši ir Latvijas pilsoņa pienākums un minimums, ko vari izdarīt savas valsts labā. Ir žēl noskatīties uz vēlētāju pasivitāti iepriekšējo gadu vēlēšanās, tāpēc šogad plānoju rakstīt projekta darbu par šo tēmu, kurā centīšos izpētīt, kāpēc tā notiek. Turklāt piedalīšanās vēlēšanās aizņem tik maz laika, toties pēc tam vari teikt, ka esi izdarījis visu, lai amatos redzētu tos cilvēkus, kurus vēlies. Ir tik daudz iemeslu, lai balsotu, un tik maz, lai nebalsotu.
S.ZAREMBA: – Jo ikviena balss var būt izšķiroša, jo esam tie, kas veido mūsu valsti un mūsu nākotni.
J.PIKŠĒNS: – Tas ir pilsoņa pienākums. Tā ir katra atbildība, lai veidotu labāku valsti.
S.SPUNDIŅA: – Pirmkārt, lai būtu objektīvāki vēlēšanu rezultāti. Otrkārt, lai pēc tam nesūdzētos par ievēlēto valdību.
Cik politiski aktīva vai neaktīva ir Latvijas jaunatne?
E.JANSONE: – Latvijas jaunatne nav tik aktīva kā citviet Eiropā. Taču par to īpaši neuztraucos, jo zinu, ka mūsu jaunieši ir ļoti spējīgi un gudri. Nesen biju apmaiņas projektā Amerikā, kur rakstījām biznesa projektu kopā ar latviešu skolēniem. Pēc prezentēšanas pasniedzēji no Amerikas bija šokā, – kā mūsu studenti ir spējuši tik īsā laika posmā izveidot tik lielus projektus un vēl tik brīnišķīgi noprezentēt? Latvijas izglītības sistēma ir konkurētspējīga, un jaunieši, kuriem interesē politika, ir gatavi iet līdz galam, lai sasniegtu, ko vēlas.
S.ZAREMBA: – Grūti spriest par Latvijas jauniešiem kopumā. Balvu novada jaunieši, ja ir iespēja, iesaistās dažādu veidu aktivitātēs kopā ar deputātiem vai politiķiem, lai diskutētu par tēmām, kas ir saistītas ar politiku.
J.PIKŠĒNS: – Manuprāt, jaunatne ir aktīva. Viens no iemesliem varētu būt, ka mūsdienās ir svarīgi veidot politiski vienlīdzīgu valsti, tāpēc jaunieši dodas balsot. Mums ir svarīgi, lai nākamie deputāti dara, ne tikai runā.
S.SPUNDIŅA: – Ar katrām vēlēšanām jaunieši kļūst vienaldzīgāki pret politiku, jo vairs nespēj uzticēties mūsu valdībai – politiķi netur solījumus.
Kā novērtētu 13.Saeimas darbu 10 ballu sistēmā un kāpēc?
E.JANSONE: – Zinu, ka Latvijas tauta īsti nebija apmierināta ar 13.Saeimas darbu, tomēr uzskatu, ka šai Saeimai bija jāpārvar dažādi izaicinājumi, kas stājās ceļā. Viņi to izdarīja diezgan sekmīgi. Darbs noteikti nebija viegls. Gribētu teikt, ka mūsu politiķi izdarīja daudz pareizu izvēļu. Ir viegli norādīt uz kļūdām, bet mums vajadzētu pievērst uzmanību arī visam, ar ko veiksmīgi tikām galā. Apsverot visus izaicinājumus un situāciju pasaulē, 13.Saeimas darbu novērtēju vismaz ar 7.
S.ZAREMBA: – Grūti novērtēt, jo, kā jau iepriekš minēju, politika nav mans lauciņš. Līdz ar to nesekoju visam līdzi un daudz ko arī nezinu. Sekoju tikai tam, kas mani interesē.
S.SPUNDIŅA: – Novērtētu ar 6 ballēm, jo viņiem bija jāpārcieš briesmīgie kovida laiki, kad viņus visi nosodīja par katru pieņemto lēmumu, lai gan viņi centās pēc labākās sirdsapziņas.
Ko jūs novēlētu nākamās – 14. – Saeimas deputātiem?
E.JANSONE: – Situācija pasaulē pēdējo četru gadu laikā pierāda, ka nekad nevaram būt gatavi pilnīgi visam. Tāpēc patiešām novēlu, lai izdodas sagatavoties pēc iespējas dažādākām situācijām un scenārijiem! Noteikti novēlu izturību – tas būs pats galvenais, jo, visticamāk, vēl tik drīz nekļūs vieglāk. Tāpēc izturība noderēs ne tikai deputātiem, bet ikvienam pasaules iedzīvotājam.
S.ZAREMBA: – Lai vārdi pārtop darbos un nezūd degsme darīt visu iespējamo valsts uzlabošanai un attīstībai!
J.PIKŠĒNS: – 14.Saeimas deputātiem novēlēšu izturību, godīgumu un atbildības sajūtu. Esiet godīgi pret sevi, savu tautu un valsti!
S.SPUNDIŅA: – Galvenais ir pildīt savus solījumus un iegūt tautas atbalstu, mīlestību un uzticību.

Izvēlies maltīti, kas tev garšo

(Atbild Mārtiņš Daugulis, Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedras vadītājs)

Kas jāiemācās jauniešiem, kuri vēlas iesaistīties politikā?
– Vispirms jaunietim jāiemācās veidot komandu. Līderība ir svarīga, bet, ja viņš vai viņa nespēs sastrādāties ar citiem cilvēkiem, kopā panākot idejas realizāciju, tad diezgan ātri izlidos arī no partijas, īsti neveiksies arī ar partiju veidošanu. Jaunietim, kurš grib iet politikā, iesaku pirms tam sasniegt kaut ko citā dzīves jomā – sabiedriskā vai komerciālā, vai arī strādājot kādā profesijā. Sākumā jāizmēģina panākt lietas un tikai pēc tam jāiet mainīt valsti. Zināmā mērā esmu konservatīvs, uzskatot, ka jaunietim politikā jāiesaistās pēc iespējas vēlāk, pirms tam kaldinot savas prasmes sabiedriskā darbā, organizējot biedrības, mēģinot sakārtot sev apkārt esošos vidi utt. Sākumā jāiemācās darboties kādā citā lauciņā un tikai tad iet politikā.
Cik liela loma politikā ir retorikas prasmēm?
– Kā jebkurā profesijā, kurā notiek saskarsme ar cilvēkiem, bet politikā tā ir īpaši intensīva, jo valsts vīrs vai sieva sarunājas ar tautu, ar iedzīvotāju grupu, kas ir ārkārtīgi dažāda, spēja argumentēti noformulēt savas domas ir ļoti svarīga. Ja cilvēks nemāk runāt, nemāk izteikties, tad šis darbības lauciņš, visticamāk, viņam nav piemērots. Turklāt nerunājam par kaut kādām super attīstītām retorikas iemaņām. Protams, būs noderīgi, ja šis talants būs izkopts, tas neapšaubāmi nāks talkā. Taču mūsdienās mēs runājam par elementāru spēju argumentēt, artikulēt savas domas sakārtotā veidā. Nevis uz 30 sekundēm, kā, piemēram, “TikTok” video pateikt, – šis ir labi vai šis ir slikti vai uz to es eju –, bet paskaidrot, kā es to panākušu, kā to izdarīšu, kā es atbildēšu uz citiem, pretējiem viedokļiem. Tas ir būtiski. Ja jaunietis domā par iesaistīšanos politikā, pedagoģijā, žurnālistikā vai jebkurā citā nozarē, kur ir saskarsme ar citiem cilvēkiem, tad spēja artikulēti izteikties ir tas, ko vajag sākt izkopt jau tagad lasot, studējot un mācoties. Protams, var apmeklēt publiskās runas vai izteikšanās mākslas kursus – tas neapšaubāmi nāks par labu. Tomēr esmu no tiem, kuri uzskata, ka rakstu valoda izkopj arī runu. Tas nozīmē – ja cilvēks raksta, ja viņš lasa, tad viņam būs desmitkārt vieglāk izteikties, nekā tam, kurš improvizē uz vietas. Protams, ir arī labi improvizētāji. Taču mana pieredze liecina, ka arī tie politiķi, kuri improvizē, vienmēr veic iepriekšēju sagatavošanos pierakstot, zīmējot savas runas uz papīra utt. Tas ir tāds uzvarētāju komplekts – rakstu un runas mijiedarbība, ko apgūst mūža garumā, jo runas mijiedarbību nevar tā vienkārši iemācīties, un gatavs. Šīs prasmes izkopjas gadu no gada, jo runas kvalitātes vajadzības sabiedrībā pastāvīgi mainās.
Ar ko atšķiras jauno Latvijas politiķu retorika?
– Esmu optimists. Tie jaunie cilvēki, kuri nofokusējas, izmēģinot spēkus pašvaldībā vai skolēnu pašpārvaldē vai kandidē kādos citos formātos, piedomā pie tā, kā runāt, piedomā, ka vajadzētu uzvilkt mugurā labu uzvalku vai kostīmu, nevis pie vēlētājiem nākt saģērbtam šā tā. Viņi saprot to nozīmību. Satiekoties un diskutējot ar jauniešiem, esmu pārliecinājies, ka, līdzīgi kā citos laikos, vienmēr būs 20% spoži runātāji, bet pārējie mēģinās pievilkties klāt. Esmu sapratis, ka tie, kuri nolēmuši iet šajā nozarē, piedomā pie tā, ko darīt un kā pārliecināt sabiedrību.
Kāpēc jāiet vēlēt?
– Piedaloties vēlēšanās, realizējam savu Satversmē paredzēto kontroles daļu pār tiem, kas veido politiku. Neesmu fanātiķis, kurš saka, – vai nu tu ej vēlēt, vai mēs tev atņemam pilsonību! Vienkārši ir jārēķinās ar konsekvencēm. Pētījumi ir pierādījuši – ja tu aizej un nobalso, tu mazliet vairāk seko līdzi politiskajiem procesiem. Pēc vēlēšanām var arī vilties, un tas ir normāli. Tas nenozīmē, ka ir slikti. Tā bieži vien ir politiskā realitāte. Piedalīties vēlēšanās ir apmēram tāpat kā izdarīt izvēli jebkurā citā jomā, kur tu to varētu izdarīt, bet varētu arī neizdarīt. Piemēram, kā ēdnīcā. Vai gribi, lai tev pasniedz kaut ko, ko nezini, kā kaķi maisā, vai arī pieliec roku un vismaz tuvini to, ka tev būs maltīte, ko esi izvēlējies. Tas, ka tā tev pēc tam negaršo, tā var būt. Tā ir normāla dzīve. Piedalīties vēlēšanās – tā ir savu politisko, pilsonisko tiesību izmantošana, kas sniedz lielāku kontroles izjūtu pār dzīvi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

Punktiņš, punktiņš, komatiņš (16.09.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Nezināsi likumiņu, dabūsi pa plikumiņu

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas amatā Kristīne Bērziņa ievēlēta 2019.gada 21.martā. Viņai ir ilggadēja pieredze vēlēšanu rīkošanā. Pirms apstiprināšanas priekšsēdētājas amatā bijusi Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja palīdze, sabiedrisko attiecību vadītāja un Informācijas nodaļas vadītāja. Vasarā TV radījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” priekšsēdētāja atzina, ka Latvijas balsošanas kārtībā nekas īpaši nav mainījies. “Patiesi pašā balsošanas kārtībā, kas vēlētājam Latvijā ir svarīga, būtisku izmaiņu nav,” K.Bērziņa atzina arī “Vadugunij”.

Kas jāzina vēlētājiem?
-Izmaiņas ir ārzemēs pasta balsošanā, bet Latvijā balsošana ir tāda pati – pēc izvēles var iet uz jebkuru balsošanas iecirkni, kas vēlētājam ir ērtāks un tuvāks. Līdzi jāņem pase vai eID karte. Labā ziņa jeb jaunums ir tas, ka cilvēkiem, kuriem ir tikai eID karte, vairs nevajadzēs izņemt vēlēšanu apliecību, jo spiedogus pasēs vairs neliksim. Vēlētājus uzskaitīs elektroniskajā vēlētāju reģistrā, kas būs katrā iecirknī. Šo kārtību jau izmēģinājām pašvaldību vēlēšanās. Tas ir mūsu vairāk kā vēlēšanu komisijas administrēšanas jautājums, bet pašā balsošanas procedūrā tas neko daudz neizmaina. Iecirknī pārbaudīs vēlētāja personas apliecinošu dokumentu, pārliecināsies, ka viņš ir tas, kurš uzrāda šo dokumentu, kā arī ir vismaz astoņpadsmit gadus vecs vēlēšanu dienā. Tad vēlētājam jādodas saņemt vēlēšanu materiālus, kur pierakstīs vārdu un uzvārdu, un tālāk uz balsošanas kabīni.
Kāda ir situācija ar dokumentu derīguma termiņu?
-Šobrīd spēkā (augustā – no aut.) ir prasība, ka dokumentam jābūt derīgam uz balsošanas brīdi. Bet, jā, Ministru kabinets ir atbalstījis Iekšlietu ministrijas un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes iniciatīvu, ka personu apliecinošu dokumentu, kuram beidzies derīguma termiņš, varēs izmantot vēlēšanās.
P.S. Ar grozījumiem Personu apliecinošu dokumentu likumā, kas stājas spēkā 1. septembrī, pagarināta personas apliecības jeb elektroniskās identifikācijas kartes (eID karte) kā obligāta personu apliecinoša dokumenta ieviešana līdz 2023.gada 30.aprīlim. Izmaiņas arī nosaka, ka Latvijā izsniegtus pilsoņa, nepilsoņa vai bezvalstnieka personu apliecinošus dokumentus, kuriem no 2020.gada 1.marta beidzies derīguma termiņš, varēs izmantot personas identitātes apliecināšanai klātienē līdz nākamā gada 30.aprīlim. Grozījumi personu apliecinošu dokumentu likumā veikti, lai nodrošinātu personu tiesību aizsardzību, kā arī, ņemot vērā Saeimas vēlēšanu tuvošanos, kur personām jānodrošina iespēja tajās piedalīties, skaidrots likumprojekta anotācijā. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem uz 4.augustu no 2020.gada 1.marta līdz 2022.gada 4.augustam derīguma termiņš bija beidzies 26 661 Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa vecumā virs 15 gadiem personu apliecinošs dokuments, kura vietā nav saņemts jauns dokuments, un personas rīcībā nav neviena personu apliecinoša dokumenta, bet kopumā līdz 2023.gada 30.aprīlim tas būs beidzies 301 034 dokumentiem. Šāda situācija radusies tādēļ, ka kopš 2020. gada saistībā ar Covid-19 vīrusa izplatību, kad periodiski valstī tika noteikts ārkārtas stāvoklis un ar to saistītie ierobežojumi, iestājās iepriekš neparedzēti apstākļi, kas būtiski ietekmēja gan PMLP klientu apkalpošanas kapacitāti, gan personu iespēju ierasties un noformēt personu apliecinošu dokumentu, skaidrots likumprojekta anotācijā.
Jūs šo lēmumu atbalstāt?
-Jā, noteikti būs vēlētāju daļa, kuri varēs izmantot šo iespēju.
Savulaik masu medijos atzināt, ka zemā vēlētāju aktivitāte ir satraucoša un jāuzklausa eksperti, kā mazināt balsstiesīgo apātiju, tostarp atgādinājāt, ka CVK pamatpienākums tomēr ir informēt par balsošanas kārtību... Kas, Jūsuprāt, vajadzīgs – burkāns vai pātaga?
-Mēs pētām, ko vēlētāji domā pirms un pēc vēlēšanām. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka tendence samazināties vēlētāju aktivitātei saglabājas. Kā aktivitāte krītas? Piemēram, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 5.Saeimas vēlēšanās mums bija 89,9% vēlētāju līdzdalība. Pagājušajās Saeimas vēlēšanās 2018.gadā tie bija 54,60%. Tas nozīmē, ka apmēram trīsdesmit gadu laikā aktivitāte ir būtiski samazinājusies. Pēdējais satraucošākais bija rādītājs pēdējās pašvaldību vēlēšanās. Protams, nav objektīvi salīdzināt pašvaldību un Saeimas vēlēšanas, tomēr jāsecina, ka kritums, atkārtošos, bija dramatisks, kad aktivitāte nokrita līdz 34%. Arī valdības līmenī tam pievērsa uzmanību, turklāt Ministru prezidents uzdeva pētīt šos iemeslus. Zinu, ka pētījumi ir arī notikuši. Mēs mērām noskaņojumu, bet mums nav kapacitātes padziļināti pētīt iemeslus. Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, februārī uzdevām jautājumu, kas varētu vēlētājus motivēt, lai piedalītos vēlēšanās? Būtiskākās atbildes jeb iemesli ir: lai ievēlētie deputāti un partijas pilda savus priekšvēlēšanu solījumus; lai vēlētājiem ir tiesības atsaukt savus deputātus, kuri slikti strādā vai zaudējuši uzticību; lai vēlētājiem ir pārliecība, ka valstī kaut kas mainīsies. Var izvirzīt hipotēzi, – ja šo varētu īstenot, tad cilvēki aktīvāk piedalītos vēlēšanās.
Kam par to jāparūpējas?
-Tas ir komplekss jautājums, un nebūs vienas pareizas atbildes. Šķiet, ir trīs galvenie virzieni, ko vajadzētu un varētu darīt, lai, iespējams, šo tendenci apturētu. Viens, kas izriet no šīm atbildēm, – pašām partijām, partiju apvienībām un deputātu kandidātiem tas ir jāapzinās. Ja viņi vēlas, lai vēlētāji iet balsot, acīmredzot viņiem kaut kas savā uzvedībā ir jāmaina.
Pieļauju, ka ir partijas, kas to nekad nevēlēsies?
-Tas vienmēr tā būs, bet mēs runājam par teorētiskām iespējām. Es nesaku, ka viss būs iespējams. Otrs virziens ir izglītība, jo, runājot par šīm problēmām diskusijās, pēdējoreiz “Lampā” nonācām pie secinājuma, ka atslēga ir kaut kur izglītības sistēmā. Piemēram, jauniešiem skolās virspusēji paskaidro, ko nozīmē vēlēšanas demokrātiskā valstī. Jā, viņiem pastāsta, ka mums ir parlaments, kādas ir galvenās iestādes, bet tas ir vispārīgi. Nepastāsta, ka varbūt nevajag no vēlēšanām gaidīt brīnumus – reālistisku izpratni neiemāca. To mēs arī redzam aptaujās, ka vēlētāji katrās vēlēšanās notic politiķu solījumiem un pēc vēlēšanām, kad šos solījumus nevar izpildīt objektīvu iemeslu dēļ, jo mums ir proporcionāla vēlēšanu sistēma, neizpaliek vilšanās. Būsim godīgi, nekad nebūs tā, ka uzvarēs mana partija ar 51% balsu pārsvaru. Ja es aizgāju balsot un deputāti neizpildīja to, ko solīja, tad esmu apvainojies un uz vēlēšanām vairs neiešu. Šāda vairāk vai mazāk ir mūsu politiskās nezināšanas tendence, jo no politiķiem un valdības gaidām to, ko tautas kalpi nemaz nevar izpildīt. Proporcionālā vēlēšanu sistēma vienmēr nozīmēs to, ka ievēlētām partijām būs jāsadarbojas savā starpā, jāveido koalīcijas, kas ļaus sasniegt kaut kādus svarīgākos, bet ne visus mērķus. Tāpat diskusijās izskanēja interesants fakts, ka ne visās skolās ir skolēnu pašpārvaldes, kas ir iespēja jau skolā trenēties pārvaldi – ko tu vari, ko tu nevari ietekmēt. Tad, iespējams, mēs mazinātu šo balsot iet nevēlēšanās tendenci, šo nogurumu vai šo apvainošanos, ka eju vēlēt gadu no gada, bet nekas nemainās. Tātad, pirmkārt, izglītība. Otrkārt, ir kaut kādas lietas, kuras vienmēr var uzlabot vēlēšanu kārtībā, vēlēšanu sistēmā.
Intervijās neslēpjat, ka ir iepauzēta ideja par e-vēlēšanu ieviešanu. Tāpat esat pavēstījusi: “... lai gan jau pirms vairākiem gadiem tika pieņemta attiecīga koncepcija par nepieciešamību virzīties uz elektronisku vēlēšanu ieviešanu, pēdējā laikā nekāda virzība tuvāk šim mērķim nav notikusi.” Tāpat minat galvenos iemeslus: bažas par kiberdrošību un nespēja nodrošināt pilnīgu balsošanas aizklātību, kas ir būtisks demokrātijas elements.
-Ja mēs salīdzinām vidi, cik viegli vai sarežģīti bija noorganizēt vēlēšanas pirms trīsdesmit gadiem un šobrīd, tad skaidrs, ka visur ir ienācis IT. Mums ir divas vēlēšanu sistēmas: viena – CVK vadības sistēma, ko izmantojām vēlēšanu iecirkņos, lai padarītu informāciju publiski pieejamu; otra – elektroniskais tiešsaistes vēlētāju reģistrs, kas ir Pilsonības un migrācijas pārvaldes informācijas sistēma, ko izmantojam vēlēšanu iecirkņos. Šobrīd CVK uz vēlēšanu laiku mums ir trīs IT speciālisti, kaut gan parasti strādā divi, kas ir nepietiekami.
Bet vēlmju līmenī ir seši?
-Šo vēlmi politiķi pagaidām nav sadzirdējuši.
Piepildījusies Jūsu jūnijā izteiktā prognoze, ka Saeimas vēlēšanām pieteiksies līdz divdesmit partiju vai vēlētāju apvienību saraksti. Vai esat gaišreģe?
-Nevēlos piesavināties cita laurus, tas ir mūsu kolēģis Ritvars Eglājs, kurš ļoti ilgi strādā CVK. Viņam patīk skaitļi un statistika, tā ir viņa prognoze.
Kāda ir Jūsu prognoze, kad Latvijā ieviesīs elektronisku vēlēšanu sistēmu?
-Nepareizi ir saukt par e-vēlēšanu sistēmu. Tas ir balsojums internetā. Tā ir terminoloģija, kuru zina IT speciālisti. Kāpēc mums vajadzīgi IT darbinieki? Pavasarī pieņēma lēmumu, ka vietējos referendumos varētu pirmo reizi izmantot šo interneta balsojuma sistēmu, lai pārliecinātos, kā tā strādā, kā arī saprastu, cik liela nozīme ir tiem argumentiem, ka balsojums internetā vēlētājus aktivizēs. Tas ir jāievieš līdz 2024.gada 1.janvārim. Šis varētu būt pirmais solis ceļā uz interneta balsošanu. Valsts mērogā, ja neparādīsies kardināli jauns risinājums, manuprāt, ātri to īstenot nevarēs.
Jāgroza Satversme, lai atrisinātu drošības un aizklātības jautājumus?
-Ir vairāki aspekti. Ja ir daudz naudas, tad, iespējams, var atrisināt jautājums, kas saistīti ar kiberdrošību. Lielākais uztraukums ir par balsošanas aizklātumu un drošību. Ir pilnīgi skaidrs, ka balsojums internetā nav pilnīgi aizklāts. Bet arī tas ir jautājums. Iespējams, tie cilvēki, kuri vēlas balsot internetā, būtu ar to mierā. “Es arī uz ielas varu pateikt, par ko es balsošu,” iespējams, teiktu viņi. It kā viss kārtībā! Tomēr tad sanāk kaut kādā ziņā atkāpties no tā principa, kas kļuvis par stūrakmeni, ka vēlēšanām jābūt aizklātām. Iespējams, par to politiķi un sabiedrība varētu vienoties. Otrs aspekts ir sliktāks Latvijas apstākļos – iespējamā balsu pirkšana.
Tā ir Jūsu atbildības sfēra?
-Ar priekšvēlēšanu aģitācijas vērtēšanu nodarbojas citas iestādes atkarībā no tā, kurā vietā tā notiek. Vēlēšanu iecirknī to bez problēmām var uzraudzīt, bet ir jau citi aģitācijas veidi, kā, piemēram, slēptā reklāma, ko uzrauga KNAB.
Kādā intervijā Jūs minējāt, ka ¼ daļa zvanu vēlēšanu laikā ir par aģitācijas jautājumiem?
-Jā, tas jaušams vēlēšanu dienā. Pārsteidz, ka cilvēki nereti aģitāciju uztver kā sliktu lietu. Aģitācija ir veids, kā partijas komunicē ar vēlētāju. Jā, protams, jābūt vienlīdzīgiem nosacījumiem. Man liekas, ka aģitācija motivē sabiedrību būt aktīvākai. Bet cilvēki dažreiz domā citādāk: “Ja aģitācija ir par to sarakstu, ko es atbalstu, tad viss ir kārtībā. Bet, ja aģitē konkurents, tad par to ir jāpasūdzas.” Tad neizpaliek lielas kaislības.
Pirms desmit gadiem toreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars Balvos jautāts, vai līdz referendumam, viņaprāt, iespējamas provokācijas jeb absurdas informācijas izplatīšana, kā, piemēram, par CVK pildspalvām, kuru tinte pēc dažām stundām izdzēšas, atzina: “Diemžēl prātu jaukšanai izspēlē arī tādus pekstiņus – cilvēki to nopietni neuztver.” Vai gaidāmi pekstiņi Saeimas vēlēšanās?
-Šķiet, tas bija valodas referendums ar sakaitētu atmosfēru. Mūsdienu iezīme ir dezinformācijas izplatīšana, kuru pēc tam ļoti grūti pierādīt un atspēkot. Jo izglītotāks vēlētājs, jo viņš savādāk to uztvers. Tāpat mūsdienās vēl ir videorullīši, kas nāk no citām valstīm. Līdz galam neizprotu, kur tur ir lielā problēma. Šajās vēlēšanās aicinām vēlētājus nākt ar savām pildspalvām, jo tas ir arī drošāk no epidemioloģiskā viedokļa.
Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā lasāms, ka Jūsu svarīgākais uzdevums ir turpināt iesākto, nodrošinot Latvijā godīgas, brīvas, mūsdienīgas un drošas vēlēšanas. Par savām prioritātēm priekšsēdētājas amatā izvirzījāt tiešsaistes balsotāju reģistra izveidi un ieviešanu vēlēšanu iecirkņos, mūsdienīgu balsošanas risinājumu attīstīšanu, lai ikviens vēlētājs varētu piedalīties vēlēšanās sev ērtā veidā, atalgojuma paaugstināšanu pašvaldību vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļiem un darbiniekiem, vēlēšanu drošības risinājumu pilnveidošanu, vēlēšanu komisiju locekļu un darbinieku apmācību, vēlētāju informēšanu un izglītošanu. Kā veicas?
-Labā ziņa ir tā, ka komisijas locekļiem ir paaugstinātas likmes. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bijām jau zem minimālā atalgojuma likmes, šķiet, EUR 2,70 komisijas locekļiem. Tagad seši eiro. Tiesa, pirms nodokļu nomaksas. Darba stundu tarifa likmes pašvaldību vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņa komisiju priekšsēdētājiem, sekretāriem un komisijas locekļiem, kuri nodrošinās 1.oktobrī gaidāmo 14.Saeimas vēlēšanu sagatavošanu un norisi, iesniedzām pagājušā gada pavasarī. Tagad jau ir cita ekonomiskā situācija, kaut gan labi, ka vismaz tik.
Vai CVK plāno apmeklēt reģionus?
-Jā, kādreiz braucām arī uz Balviem. Covid laiks mūs ir iemācījis strādāt attālināti, ko arī veiksmīgi darām. Mācību ziņā jāsaka, ka attālinātās mācības palīdz izstāstīt vairāk vienu un to pašu. CVK ir ļoti maza iestāde, un lielais darba slogs gulstas uz reģionu vēlēšanu komisijām. Mums, kā likumā rakstīts, jākontrolē vienveidīga likumu izpilde.
Atļaušos citēt Balvu novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ivara Logina teikto: “Viņa ir forša un gudra meitene. Malacis! Šķiet, radi nāk no Litenes. Ko novēlēt? Lai nebūtu pārsteigumu, lai politiķiem neizpaliek politiskā kultūra.” Kāds ir Jūsu komentārs?
-Patiesi Ivaru pazīstu ļoti sen. Mēs visi sev novēlam izturību, kas ir pats svarīgākais vēlēšanu laikā. Mūsdienu vēlēšanu vide vairs nav prognozējama, kā bija agrāk. Piemēram, sociālajos tīklos tie, kuriem nav nekādas izpratnes par vēlēšanām, var sarakstīt jebko. Agrāk pamatā strādājām ar žurnālistiem – viņiem ir profesionālā ētika, viņi noskaidro faktus. Savukārt internetā pārsūta ziņas greizas un nepareizas. Tepat netālu notiek karš, un, iespējams, kādam ir vēlme speciāli informāciju sagrozīt un izplatīt. Tas nozīmē to, ka mums būs vajadzīga izturība arī pēc vēlēšanām, jo, iespējams, neizpaliks mēģinājumi apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Ivaram taisnība, ka jābūt politiskai kultūrai. Tāpat Ivaram taisnība, ka mans vectētiņš nāk no Litenes.
Par vēlēšanu dienu runājot... Ja cilvēks saslimis, viņš varēs nobalsot?
-Latvijā cilvēki veselības stāvokļu dēļ izsaukumu uz mājām var pieteikt līdz plkst. 12.00. To var izdarīt divos veidos: palūgt, lai kāds radinieks, kaimiņš vai draugs iecirknī aizpilda iesniegumu, ka balsošana nepieciešama mājās; otrs variants – iesniegumu aizpildīt elektroniski, ja jums ir e-paraksts, un nosūtīt pašvaldības vēlēšanu komisijai.
Ko darīt, ja slikti paliek plkst. 12.10?
-Ja komisija var pagūt aizbraukt pie vēlētāja, tad to viņa arī izdarīs.
Vai nav laiks mainīt vēlēšanu sistēmu?
-Viedokli par vēlēšanu sistēmu aizņēmos no Cimdara kunga un viņam pilnībā piekrītu. Nav jau tādas ideālas vēlēšanu sistēmas. Jā, mēs varam ieguldīt daudz spēka un laika, lai to nomainītu. Varbūt pirmajā reizē būs kaut kādi uzlabojumi, bet pēc tam...
Jūs vairāk atbalstītu vai neatbalstītu?
-Neesmu objektīva, jo zinu, cik tas būtu sarežģīti. Šajā ziņā vairāk esmu konservatīva – man patīk proporcionālā vēlēšanu sistēma. Nedomāju, ka problēma ir sistēmā. Problēma ir izpratnē, ko tā sistēma var dot vēlētājam un valstij, jo arī šajā sistēmā var daudz ko uzlabot. Piemēram, cilvēku vēlmi darboties partijās – ja tās būtu lielas, tad arī sajūta, ka varu kaut ko ietekmēt, palielinātos.
Vai tā nav utopija?
-Var pateikt visu kaut ko. Esošajā vēlēšanu sistēmā varētu būt mazāki vēlēšanu apgabali. Tāpat esošajā sistēmā deputātu kandidāti var izturēties savādāk, piemēram, lietderīgāk izmantojot valsts piešķirto finansējumu, skaidrojot vēlētājiem, kas un kā.
Kam būtu jābūt celmlauzim?
-Zviedrijas vēlēšanu sistēma ir ļoti līdzīga kā Latvijā. Tur vēlētāju aktivitāte vidēji ir 60-70%. Tas ir vēl viens pierādījums, ka vēlēšanu sistēma nav tā, ar ko var izglābt vēlētāju aktivitāti. Mažoritārās vēlēšanu sistēmās, ko, iespējams, vēlētāji nesaprot, deputāti cīnās par katru vēlētāju balsi, bet vēlēšanās uzvar tikai viens. Tad var būt vēl lielāka vilšanās. Protams, ir jauktās vēlēšanu sistēmas, piemēram, Lietuvā. Neesmu pārliecināta, ka kaimiņvalstī vēlētāju aktivitāte ir kardināli augstāka nekā pie mums. Tāpat ir mīts par interneta balsošanu Igaunijā. “Jā, ja mums tāda būtu, tad gan visi vēlētāji piedalītos vēlēšanās,” izskan viedokļi. Igaunijas pieredze liecina, ka patiesi cilvēki pierod pie ērtībām, taču elektorāts, kurš nebalso internetā, to arī nedara. Piemēram, vēlētāju aktivitāte ir 50% – ja kādreiz internetā nobalsoja 1-2%, tad tagad 30%, bet galarezultātā kopējais cipars nemainās.
Summa nemainās, saskaitāmos mainot vietām...
-Mainās tikai proporcijas.
Kāds ir scenārijs, ja vēlēšanu dienā nojuks internets?
-Saeimas vēlēšanu likums paredz divus balsošanas veidus: parasto, ja sistēma strādā, un balsošanu reģistrācijas aploksnēs. Vēlētājs tāpat varēs nobalsot, bet tas būtu lieks rakstu darbs.
Vai vēlēšanu dienā balsošanas kabīnē ļauts ieiet tikai vienam cilvēkam?
-Vecākiem līdzi drīkst iet bērni. Standarta nosacījums, ko paredz likums, – ja fizisku trūkumu dēļ cilvēks nevar pats nobalsot, tad palīgā var nākt uzticības persona. Tiesa, tas nevar būt vēlēšanu komisijas pārstāvis. Šis nosacījums nav jauns.
Ko novēlat vēlēšanu komisijām?
-Arī man pašai tas ir aktuāli, kā jau minēju, izturība. Tāpat nepazaudēt vēlmi atkal pieteikties darbam vēlēšanu komisijā nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2024.gadā.

Neesiet viegli nopērkami!

Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse medijos paudusi viedokli, ka atsevišķu politisko spēku piedāvājums 14. Saeimas vēlēšanām ir diezgan bēdīgs: “Ja ir partijas, kas uzskata, ka tās var kandidēt vēlēšanās, kur programmās ir viens vārds ierakstīts, kur sarakstā ir 28 vai 31 cilvēks, tas tikai parāda, ka – vai nu partija Saeimas vēlēšanas uzskata par zināmu teātra skatuvi, kur uz brīdi pagreznoties, vai arī cilvēki vienkārši nenovērtē, cik nopietni tas ir.” Jāpiebilst, ka profesore TV3 raidījumā “900 sekundes” norādīja, ka satraucošs faktors ir arī kandidātu izglītības līmenis, tāpēc būtu nepieciešams ieviest zināšanu pārbaudes testu. Taujāta, vai tas ir reāli, politoloģe atgādina, ka Latvijā ir obligāta pamatskolas izglītība: Tad formāli nekas nav pārkāpts, valstiski šāds pārbaudījums varētu pamatīgi satricināt ne tikai partiju pamatus, bet pat visas vēlēšanu sistēmas būtību. Arī Satversme to neparedz, tas ir vairāk par partiju atbildību, cik nopietni tās vērtē savus kandidātus un vai tādu kandidātu izvēli var uzskatīt par nopietnu un godpilnu attieksmi pret savu vēlētāju. Varu teikt, – kandidāti, vismaz šobrīd esiet mierīgi, partijas pārbaudi nepieļaus.”

Kā un vai var ietekmēt vēlēšanu aktivitāti?
-Vēlētāju līdzdalību lielā mērā noteiks tas, cik reāli un pamatoti ir tas, ko piedāvās savā darbībā partijas un kādā formātā uzrunās vēlētāju. Ir iestājies pagurums no saukļiem par mūžīgo paciešanos un ziedošanos, kas nav redzama valsts augstāko amatpersonu darbībā, gan arī savstarpējā politiskā lamāšanās, kas robežas ar rupjību, kas darbojās 13.Saeimas priekšvēlēšanu laikā.
Intervijās Jūs secināt, ka vēlētājiem izvēle būs samērā grūta. “Izlasot visas programmas, cilvēkam var iestāties pagurums, jo tur ir tik daudz sasolīts, sarakstīts un tik daudz nereālu lietu, ka var zust ticība, ka var kaut kas valstī mainīties," norādījāt intervijā LTV raidījumā "Rīta Panorāma". Kas, Jūsuprāt, jāņem vērā, izdarot izvēli, par ko balsot?
-Vēlētājam ir jācenšas saprast, cik reāli ir materiālie solījumi, jo daudzi ir nākotnes formātā ar domu par četriem, bet konservatīvo gadījumā – pat par desmit gadiem. Neļauties ar latviešu valodu, kas ir ļoti svarīgs jautājums, piesegt ekonomisko neizpratni un nespēju sakārtot izglītības sistēmu. Neticēt partijām, kad tās sola darīt to, ko dara pašvaldībās – brīvpusdienas skolās, celt dzīvojamās mājas un dzīvokļus vai arī sagatavot 5000 IT speciālistu. Šādi solījumi parāda, ka partijas uzskata vēlētāju par viegli apmānāmu un, pat gribētos teikt, viegli nopērkamu. Vajag lasīt programmas, lai redzētu partijas attieksmi un godaprātu. Tikpat svarīgi ir palasīt datus par deputātu materiālo situāciju – kā mainījusies materiālā labklājība deputēšanas laikā vai arī ar kādu parādu bagāžu kandidāts dodas uz vēlēšanām.

Ko darīt, ja ir aizdomas?

Ja iedzīvotājiem rodas aizdomas vai to rīcībā nonāk pamatota informācija vai pierādījumi, kas varētu liecināt par slēpto aģitāciju, administratīvo resursu izmantošanu un citiem pārkāpumiem, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) aicina nekavējoties ziņot iestādei. To iespējams darīt vairākos veidos, t.sk. anonīmā veidā bezmaksas mobilajā lietotnē “Ziņo KNAB”, zvanot KNAB uzticības tālrunim 80002070 vai rakstot uz e-pasta adresi Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

Mudina nesēdēt mājās

Balveniete Anna Leišavniece ar vēlēšanām uz ‘tu’ ir jau 16 gadus. Viņa ir bijusi Kubulu 11.vēlēšanu iecirkņa komisijas priekšsēdētāja, Balvu pilsētas 3.vēlēšanu iecirkņa komisijas priekšsēdētāja un daudzu jo daudzu novada vēlēšanu komisiju locekle, tostarp 2021.gada pašvaldību vēlēšanās. Viņa joko, ka laiki, kad nobalsoja 99,99% vēlētāju, sen ir pagājuši. “Padomju laikos bija arī zināms un noteikts, kurš būs pirmais balsotājs,” viņa piebilst.

Šķiet, A.Leišavniece varētu stundām ilgi stāstīt par vēlēšanu gaitu, semināriem un daudziem citiem interesantiem faktiem, kā arī sastaptiem interesantiem cilvēkiem, piemēram, Arni Cimdaru, kurš nu jau noraugās no mākoņa maliņas. Viņa ir apkopojusi un saglabājusi arī vēsturiskus materiālus, arī presē publicētos rakstus. Piemēram, 1999.gada 3.marta laikrakstā “Vaduguns” Arnis Cimdars teic: “Man ļoti garšo zemenes. Bet, kad eju zvejot zivis, ņemu līdzi sliekas... Tas nozīmē, ka, ejot vēlēt deputātus, ikvienam jāzina, par ko viņš vēlēs, ko vēlēšanu iecirknī darīs.” Vēl kāds interesants fakts, par ko raksta “Vaduguns” 2002.gada 7.decembrī: “Divus mēnešus pēc 8. Saeimas vēlēšanām Nastrovas ezera krastā tika sadedzinātas Balvu rajona vēlēšanu zīmes.” Interesanti, ka tolaik žurnālisti secināja, ka Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars tikai divreiz ir piedalījies zīmju iznīcināšanas procesā. “Tikai un vienīgi Balvos. Balvu rajona vēlēšanu komisijas mani neaizmirst arī pēc vēlēšanām,” viņš tolaik atzina.
Pirms gandrīz divdesmit gadiem A.Leišavniece intervijā pieļāva, ka padomju laikos balsojuši arī mirušie: “Ikvienas vēlēšanas sākās ar PSRS himnas noklausīšanos. Jau pirms vēlēšanu iecirkņa atvēršanas bija zināms, kas balsos pirmais. Parasti tas bija kāds darba pirmrindnieks – kombainieris, slaucēja vai cūkkopējs, kurš pateicās partijai un valdībai par doto iespēju strādāt un celt komunismu. Protams, cēlās runas tekstu pirms tam sagatavoja un apstiprināja partijnieki. Uz vēlēšanām varēja neierasties tikai mirušie un sutočņiki – tie, kuri bija arestēti. Tas gan neizslēdz iespēju, ka arī mirušie nobalsoja. Ik pēc noteikta laika no rajona izpildkomitejas mums zvanīja un jautāja: “Cik iedzīvotāju nobalsoja? Kāds ir darbaļaužu noskaņojums? Ak, 60%. Kāpēc tik maz?” Atbildējām, govis slauc. Pēc stundas, kad atskanēja kārtējais zvans, mēs lepni ziņojām, ka nobalsojuši, piemēram, jau 80% vai 90% vēlētāju, jo govis, tā teikt, jau ir izslauktas. No kurienes uzradās šie skaitļi? Paskatījāmies griestos un nosaucām.”
Viņa atzīst, ka dažas tradīcijas nav peļamas arī mūsdienās. Piemēram, ziedu pasniegšana tiem, kuri pirmo reizi balso, vai arī dažādie pasākumi vēlēšanu dienā – mūzika, kino rādīšana. Pirms 2022.gada vēlēšanām viņa uzsver, ka vēlēšanas brīvā Latvijā patiesi ir demokrātiskas. Jāpiebilst, ka pirms 9. Saeimas vēlēšanām CVK komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars Annai pasniedza Atzinības rakstu par profesionālu darbu vēlēšanu komisijā daudzu gadu garumā. Tolaik vasarā viņa nosvinēja 70 gadu jubileju un vēlēja ikvienam Latvijas pilsonim saņemties, padomāt un doties uz vēlēšanu iecirkni nobalsot. “Tas ir iemesls iziet no mājas, satikt cilvēkus, paust savu attieksmi par mūsu ikdienu un lemt par to, kā dzīvosim tālāk,” joprojām uzskata Anna Leišavniece.

Gala vārdu saka vēlētājs

Balvu novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Ivars Logins nu jau 25 gadus aktīvi līdzdarbojas visās vēlēšanās. Jautāts, kas viņu mudina to darīt, Ivars atzīst, ka uz to nav nemaz tik viegli atbildēt: “Pirmkārt, vēlēšanu process ir interesants. Otrkārt, ir vēlme, lai tas notiktu godīgi, lai nebūtu nekādu mahināciju – lai vēlētājs būtu tas, kurš saka galavārdu, nevis vēlēšanu komisija.” Viņš informē, ka, tāpat kā līdz šim, tam, kam jābūt vēlēšanu iecirknī, viss tiks nodrošināts: “Mūsu novadam vēlēšanu organizēšanai atvēlēti gandrīz 89 000 eiro.”

Vai finansējums ir pietiekams?
-Kopumā summa ir lielāka nekā agrāk. Arī stundu likmes ir paaugstinātas. Daži mēdz teikt, ka tā ir par mazu. Jāatgādina, ka tā nav mēnešalga, bet samaksa par noteiktām darba stundām un dienām.
Kā veicas ar vēlēšanu iecirkņu komisiju nokomplektēšanu?
-Pilsētā ar to nekad nav bijušas problēmas. Tiesa, tādas bija laukos, tomēr visus jautājumus esam veiksmīgi atrisinājuši. Nosacīti jaunāka komisija būs Bērzkalnē un Lazdulejā. Jā, mums nav rezervju.
Būs aizstājēji, ja kāds izies no ierindas?
-Pagājušajās vēlēšanās arī bija šādi gadījumi, tomēr vēlēšanu komisijas operatīvi atrada un uzrunāja cilvēkus, kuri savu darbu arī godam pildīja.
Vai iecirkņu vēlēšanu komisijas ir gatavas darbam?
-Jā, kaut gan vēl ir daudz darāmā. Tad, kad būsim saņēmuši visus vēlēšanu materiālus, novirzīsim tos iecirkņiem, kā arī vēlreiz pārrunāsim aktuālākos jautājumus.
Kas satrauc novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju?
-Satrauc, kāda būs epidemioloģiskā situācija vēlēšanu dienā. Ceru, ka nebūs nekādu striktu ierobežojumu.
Protams, nevar salīdzināt vēlēšanu procesu tagad un pirms 10-20 gadiem. Un tomēr?
-Viennozīmīgi ar IT attīstību ir notikusi modernizācija. Tagad arī vēlēšanu gaitas žurnāls ir elektronisks, un tā informācijas lielākā daļa, kas tur tiek ierakstīta, automātiski aiziet arī uz vēlēšanu rezultātu aprēķināšanas protokolu. Kādreiz neizpalika aizvainojošas replikas, ka nav svarīgi, kā balso, bet svarīgi, kā saskaita. Tiem, kuriem ir šādas aizdomas, noteikti jāpiesakās vēlēšanās kā novērotājiem. Tāpat jāatgādina, ka šobrīd jau ir daudz iecirkņu, kur elektroniski apstrādā vēlēšanu zīmes. Šeit nevar būt runa, ka var notikt kaut kādas mānīšanās.
Elektroniskā apstrāde vērtējama ar plus vai mīnus zīmi?
-Tas ir labi, jo tā ir drošība, ka komisija kaut ko nepareizi saskaitīs. Otrkārt, materiāli, kas ir ieskenēti, saglabājas. Ja ir kaut kādas pretenzijas, tad vēlēšanu zīmes nav jāskaita no jauna, jo var paņemt ieskenēto materiālu.
Padomju laikos bija zināms, ka nobalsos 99,9% vēlētāju. Kā ir šodien, kā būs 1.oktobrī?
-Nē, mēs nezinām ne to, kas pirmais balsos, ne to, cik liela būs vēlētāju aktivitāte. Turklāt vēlēšanu komisiju pārstāvju alga nav atkarīga no tā, cik aktīvi būs vai nebūs vēlētāji. Komisija savu darbu būs veikusi, ja nobalsos kaut vai 5% balsstiesīgo pilsoņu.
Patiesi vēlētāju aktivitāte nav komisiju atbildības sfēra, tomēr vai cilvēcīgi nešķiet labāk, ka mēs esam aktīvi un atbildīgi par savu valsti?
-Jebkuram normāli domājošam cilvēkam Latvijā būtu jāsaprot, ka nedrīkst neiet uz vēlēšanām. Dalība vēlēšanās arī ir politikas veidošanas process. Vienmēr jāatceras, – ja es neaiziešu uz vēlēšanām, būs kāds, kurš aizies un, iespējams, nelabvēlīgi ietekmēs valsts drošību.
Vai tante Krišjāņos nobalsojot vai nenobalsojot var ietekmēt politiku?
-Jā, plus otra, plus trešā tante, un būs jau tūkstotis balsu. Ja atceramies Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās aktivitāte bija maza, tad ievēlēja deputātus, kuri daudziem joprojām nav pieņemami.
Vai laika apstākļi var ietekmēt aktivitāti?
-Tā nevajadzētu būt. Ceru, ka tā, neatkarīgi no laika apstākļiem, uzlabosies, liekot uzsvaru uz reāli domājošiem cilvēkiem, nevis tādiem, kuri paļaujas uz dezinformāciju. Jāsecina, ka kaut kur pa kaktiem šī tendence parādās. Vēlreiz aicinu domāt un būt aktīviem! Nedod Dievs, ka vēlēšanās uzvar pret Latviju naidīgi noskaņoti politiķi.
Vai ir kādas vēlēšanas, kas īpaši palikušas atmiņā?
-Jā, notikumi Kubulos.
Atklājiet, kas tur notika?
-Domāju, ka tā bija politiskā cīņa. Tobrīd politiķi izteikti lūkojās, kādā krāsā iekrāsojas rajons, piemēram, zaļā, oranžā vai kādā citā. Vairāk tā bija politiskā versija.
Vai 2022.gadā iespējama balsu pirkšana?
-Ja ir pieprasījums, tad ir piedāvājums. To, iespējams, izskaust pilnībā nevar, tomēr viennozīmīgi tas iet mazumā. Vēlētāji ar katru gadu kļūst gudrāki, nav tik viegli ietekmējami. Tomēr nav izslēgts, ka neizpaliks atsevišķi gadījumi.
CVK priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa “Vadugunij” atzina, ka vēlēšanu dienā neizpaliek telefona zvani par iespējamiem pārkāpumiem. Kā ir mūspusē?
-Tie ar katru gadu sarūk. Ir maldinoši zvani, un parasti, ja zvanītājs ir anonīms, izvērtēju – ir vai nav pamats kaut ko darīt tālāk.
Kā atsijāt viltus zvanu no, iespējams, reālas sūdzības par reālu pārkāpumu?
-Vēlēšanu iecirkņos ir izvietoti atbildīgo iestāžu numuri, kā arī paskaidrojumi, kur zvanīt un kādos gadījumos.
Ar ko šīs vēlēšanas atšķirsies no citām?
-Šīs būs otrās vēlēšanas ar elektronisko vēlētāju reģistru, kad var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī. Nekas īpaši jauns tas nav – sistēma ir vienkāršāka, tāpat kā balsošanai ārzemēs pa pastu.
Tas, ka pasē nebūs spiedoga, ir labi vai slikti?
-Labi. Pirmkārt, nebūs jātērē nauda spiedogiem. Otrkārt, pases lappuses netiek aizpildītas. Arī kontrole ir vieglāka.
Ir izskanējusi versija, ka Jūs studējāt kopā ar Cimdaru?
-Vienā augstskolā katrs studējām savā fakultātē. Mūsu ceļi mijās tad, kad darbojāmies studentu vienībās.
Savulaik CVK apmeklēja reģionus...
-Būt kopā ir labāk, tomēr jāņem vērā cilvēkresursi. Tas paņem daudz laika, arī līdzekļu. Sākoties pandēmijai, tikšanās notiek neklātienē, kas ir daudz ātrāk un efektīvāk.
Vai ir bijuši gadījumi, kad izskan pārmetumi, ka novada vēlēšanu komisijas vadītājs ietekmē vēlēšanu rezultātus?
-Nē, tādi nav bijuši, turklāt rezultātus mēs nevaram ietekmēt.
Savulaik vēlēšanu aploksnes vienā Balvu iecirknī sacirta ar cirvi. Kā tas notiek mūsdienās?
-Tagad nogriež aploksnei maliņu.
Kāpēc apmeklējat visus vēlēšanu iecirkņus?
-Lai būtu pārliecība, ka tur viss ir kārtībā. Ja kāds apgalvo, ka nav, tad varu oponēt: “Es tur biju.” Atgādināšu, ka vēlēšanu novērotājus nevajag uztvert skeptiski, jo tie ir mūsu palīgi.
Kāda, Jūsuprāt, tomēr būs vēlētāju aktivitāte Saeimas vēlēšanās?
-Grūti pateikt. Gribētos, lai būtu virs 50%. Vietējiem cilvēkiem svarīgākas ir pašvaldību vēlēšanas, otrajā vietā – Saeimas vēlēšanas. Vēlēšanu komisijas pārstāvjiem novēlu veselību un izturību! Ir bijuši gadījumi, kad balsot atnāk iereibušas personas, kuras bravūrīgi nomet pasi uz galda. Uzskatu, ka vēlēšanu kultūra uzlabojas. Vēlēšanu komisijai nav jāsatraucas, ja veidojas rinda. Viņiem jāizdara savas darbs – jāizsniedz vēlēšanu zīmju komplekts un vēlēšanu aploksne. Vēlēšanu zīmes vēlreiz jāpārskaita gluži kā veikalā, precīzi izdodot naudu. Ir jāpārliecinās, ka izdod visas vēlēšanu zīmes!
Nereti cilvēki pēc vēlēšanām atzīst, ka viņam bijuši divi favorīti un tikai vēlēšanu iecirknī pieņemts galīgais lēmums...
-Arī veikalā ir izvēle, piemēram, 2-3 veidu kurpju pāri. Un pēkšņi mēs pieņemam lēmumu, ka gribam tās un ne citas. Vienas kurpes taču bija jānopērk!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

*Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.