Rakstos
Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (04.10.2024.)
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Vieta tēvzemes sardzei
Visgleznainākajā vietā, pašā Stāmerienas ezera krastā, caur daudzu gadu desmitiem vijās Stāmerienas pamatskolas dzīves ceļš. Diemžēl, nesagaidot savu simtgadi, 2019.gadā skolu slēdza. Bērnu čalas apklusa, tukšs kļuva arī celiņš starp liepu dzīvžogu, kas veda uz izglītības iestādes balto ēku… Tomēr drīz vien tika pāršķirta jauna vēstures lappuse, jo kopš 2021.gada bijušo skolu par savu jauno mājvietu sauc Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljons, kur ik dienu tiek sagatavoti mūsu tēvzemes aizstāvji.
Stāmerienas skola caur vēstures lokiem…
Stāmerienas pagasts (līdz 1882.gadam – Stāmeres pagasts) dibināts 1867.gadā, bet pirmsākumi izglītībai tur meklējami jau pirms 177 gadiem, kad ap 1847.gadu pagastā vienlaikus pastāvēja trīs skolas.
- Pareizticīgo draudzes skola atradās “Skolu” mājās, kuru 1850.gadā pārcēla uz speciāli skolas vajadzībām celtu ēku pretī pareizticīgo baznīcai. “Eduarda” pagasta skola atradās “Podnieku” mājās, bet “Sofijas” skola, kas bija nosaukta baroneses Sofijas vārdā, atradās pie Gulbenes–Litenes dzelzceļa. 1921.gadā šīs skolas ēka nodega un skolēni mācības turpināja pagastmājā.
- 1921.gada 31.jūlijā visas pagastā esošās skolas apvienoja vienā pamatskolā ar sešām klasēm.
- 1922.gadā Stāmerienas pagastā sākās jaunas skolas ēkas celtniecība, ko mūsdienās visi zinām kā nu jau bijušo Stāmerienas pamatskolu.
- Jau 1926.gadā šajā skolā notika mācības, bet 1928.gada 1.janvārī skolu iesvētīja.
- Skolai vairākkārt mainījās nosaukums, bet no 1992./1993.mācību gada līdz pat izglītības iestādes slēgšanai 2019.gadā tā bija Stāmerienas pamatskola. Skolu slēdza nepietiekamā izglītojamo skaita dēļ.
(No Gulbenes novada bibliotēkas mājaslapā publicētās informācijas)
Kādreizējās skolas ēka. Stāmerienas pamatskolas pagalmā ilgus gadus ziedēja rozes. Lai pedagogiem viņu mājās allaž būtu piemiņa par skolā pavadītajiem gadiem, pēdējā skolas salidojumā katram tika dāvāts rožu stāds.
Pēdējais izlaidums. Kā jau vairums skolu, arī Stāmerienas pamatskola kādreiz piedzīvoja ziedu laikus ar salīdzinoši lielu skolēnu skaitu. Tomēr, gadiem ritot, bērnu kļuva mazāk, līdz 2019.gadā, kad izglītības iestādi slēdza, Stāmerienas pamatskolu pēdējā izlaidumā absolvēja tikai seši skolēni.
Savu simtgadi nesagaida
2019.gada 6.jūlijā Stāmerienas pamatskolā pēdējo reizi notika absolventu un pedagogu salidojums, lai kopīgi gremdētos atmiņās par mācību iestādē pavadīto laiku. Pusnaktī, atskanot pēdējam zvanam, salidojuma dalībnieki devās ārā, lai savu mīļo skolu burtiskā ziņā apskautu pēdējo reizi. Jau nākamās dienas rītā plāksnīte ar izglītības iestādes nosaukumu no ēkas fasādes tika noņemta. Skolas sirdspuksti apstājās…
Kolektīvs centās un strādāja
Esam nu jau bijušās skolas sporta laukumā. Ir saulaina rudens diena, kad ikvienā mācību iestādē kūsā dzīvība un bērni smeļas jaunas zināšanas. Tikmēr kādreizējās Stāmerienas pamatskolas apkārtnē, lai arī tagad bijušās izglītības iestādes ēka nestāv tukša un tur ierīkota militārā bāzē, no tā ne miņas – vien nodevīgs klusums, miers… “Ir skumīgi,” secina 17 gadus Stāmerienas pamatskolas direktores amatā aizvadījusī gulbeniete INESE SOCKA, kura par izglītības iestādes vadītāju kļuva 2000.gadā, kad pelnītā atpūtā devās iepriekšējā ilggadējā skolas direktore Ausma Kore.
Šobrīd I.Socka, kura dzimusi Latgalē un bērnības gadus pavadījusi Feimaņu ezera apkārtnē (Preiļu novada Rušonas pagastā), savas gaitas izglītības nozarē turpina Gulbenes novada Stāķu pamatskolā. Savukārt jautāta, ar kādām domām atceras darba gadus tieši Stāmerienas pamatskolā, pieredzējusī pedagoģe atminas, ka skolotāju kolektīvs bija ļoti noturīgs un nebija jāprāto, kā nokomplektēt mācībspēka sastāvu. “Protams, neizpalika arī skolēnu iecienītas mācību ekskursijas, pedagogu kolektīva saliedēšanās izbraucieni un daudzas citas ārpusskolas aktivitātes. Ar panākumiem startējām arī mācību olimpiādēs. Jāsaka tā, – cilvēki centās un strādāja,” ar patīkamām atmiņām kādreizējos laikus atceras I.Socka.
Piedzīvota trīs skolu slēgšana
Diemžēl jāsecina, ka pieredzes bagātā skolotāja savu 36 darba mūža gadu laikā piedzīvojusi jau trīs skolu slēgšanu – 2009.gadā beidza pastāvēt Gailīšu pamatskola Preiļu novadā, pēc kā sekoja Stāmerienas pamatskola un tad arī Gulbīša pamatskola Jaungulbenes pagastā, kuru slēdza šogad. Runājot konkrēti par Stāmerienas pamatskolu, I.Socka stāsta, ka neilgi pirms tās slēgšanas skolai uz sešiem gadiem piešķīra akreditāciju, bet drīz pēc tam tika paziņots, ka izglītības iestāde savu darbu tomēr vairs neturpinās. Protams, neizpalika sanāksme ar novada pārstāvjiem, skolas kolektīvu un bērnu vecākiem. Tomēr, lai arī sarunas bija smagas, skolas liktenis, kurā tika realizētas vairākas mācību programmas (pirmsskolas izglītības, vispārējās pamatizglītības un speciālās pamatizglītības programma izglītojamajiem ar mācīšanās traucējumiem), faktiski bija izšķirts. “Pēc skolas slēgšanas daļa no skolotājiem devās pensijā, daļa turpināja darba gaitas citās izglītības iestādēs vai arī nomainīja profesiju. Reālu bezdarbnieku tikpat kā nebija. Diemžēl demogrāfiskā situācija valstī, kas lielā mērā ietekmē skolēnu skaitu un veicina tam sekojošo skolu slēgšanu, kā arī ierobežotais finansējums dara savu. Vienlaikus priecē, ka Stāmerienā vēl joprojām ir bērnudārzs,” stāsta I.Socka.
Nākotnē dzīve laukos kļūs ekskluzīva
Cilvēki, kuri kaut vienu reizi apmeklējuši Stāmerienas pagastu, no turienes noteikti dodas mājup labā omā. Šī nelielā apdzīvotā vieta ir kā vietējais kūrorts, kuru ne velti dēvē par Gulbenes novada mazo Šveici – ar gleznainiem ezeriem, draudzīgiem viesu namiem, graciozu baznīcu un senatnīgu pili kā no pasaku grāmatas. Neapšaubāmi, ka skolas slēgšana pagastam ir liels zaudējums, kas līdz šim bija kā viens no centriem, ap kuru griezās vietējā dzīvē. “Zaudēta ne tikai izglītības iestāde, bet arī vietējās kopienas pulcēšanās vieta. Vienlaikus prieks, ka vietējo kultūras dzīvi uztur Stāmerienas pils kolektīvs, jo šeit notiek patiešām daudz skaistu pasākumu. Un esmu ļoti laimīga, ka bijušās skolas ēku pārņēmuši bruņotie spēki. Būtu bēdīgi, ja tā stāvētu tukša, jo šādu vietu Latvijā diemžēl netrūkst,” pārdomās dalās I.Socka.
Noslēgumā, lūgta pavērtēt nākotnes perspektīvas izglītības nozares kontekstā, bijusī skolas direktore pauž nožēlu, ka Latvijā kļūst arvien mazāk iedzīvotāju, kā rezultātā tukšāki paliek arī lauki. “Droši vien ar laiku dzīve laukos kļūs par kaut ko ekskluzīvu. Reformu daudzās dzīves sfērās, tajā skaitā izglītības nozarē, ir daudz, bet rezultāts… Nav izslēgts, ka nākotnē par lielu problēmu kļūs arī jaunu pedagogu piesaistīšana. Situācija ar atalgojumu gan kļuvusi labāka, bet vienlaikus tas nudien nav viegls darbs, lai gan daļā sabiedrības valda cits uzskats. Lai vai kā, Stāmerienas pamatskola manā sirdī atstājusi vislielāko nospiedumu, kam no sava darba mūža esmu atdevusi visvairāk,” secina I.Socka.
Inese Socka. “2017.gadā, kad atstāju direktores amatu, runu par skolas slēgšanu vēl nebija. Tādēļ savā ziņā varu būt laimīga, ka ne man Dieviņš lēma nodot skolas atslēgas, ar kurām šīs izglītības iestādes durvis vairs nekad netiks vērtas vaļā…,” spriež I.Socka. Stāmerienas pamatskolas pastāvēšanas pēdējos divos gados – no 2017. līdz 2019. – tās direktore bija Kristīne Slica.
Skolotāju kolektīvs. Attēlā redzams Stāmerienas pamatskolas pedagogu kolektīvs 2016./2017.mācību gadā. Tas šajā izglītības iestādē pēdējais darba gads bija ilggadējai skolas direktorei Inesei Sockai (attēlā – piektā no labās puses). Divus gadus pēc šī fotomirkļa iemūžināšanas Stāmerienas skola beidza pastāvēt un šobrīd par to palikušas vairs tikai atmiņas…
“Kā ceram, ka skola atkal kādreiz būs…”
Stāmerienas pagasta “Blāzmu” mājās saimnieko allaž dzīvespriecīgie un uzņēmīgie bijušās Stāmerienas pamatskolas ilggadējie pedagogi LEONĪDS un LĪGA BROSOVI. Viss viņu bagātais mūžs cieši savijies ar dzimto Stāmerienu un tās mīļo skolu. Tepat arī viens otru iepazinuši, vienojušies ilgā un skaistā mīlestībā, izaudzinājuši dēlus Daci un Didzi, sagaidījuši četrus mazbērnus un sešus mazmazbērnus…
Vienīgais bērns, kurš dzimis skolā
Noliktajā dienā un stundā, tiekoties ar cienījamajiem un, nekautrējoties šī vārda, leģendārajiem pedagogiem, laikraksta “Vaduguns” žurnālistu mājas pagalmā sagaida Līga. Viņa smaida un laipni aicina doties iekšā mājās, steidzot paskaidrot, ka vīrs drīz atgriezīsies, bet nupat kā devies uz Gulbeni darīšanās, jo mājās plānoti remontdarbi. Jā, veselība vairs nav kā jestrajos jaunības gados, bet dimanta vainaga pāris, kas pērn nosvinēja 65 gadu ilgo kopdzīvi, ar apbrīnojamu enerģiju turpina rosīties pašu rokām izlolotajā saimniecībā.
Līga, daloties savas dzīves atmiņās, stāsta, ka Stāmerienas pamatskolā ne tikai nostrādājusi 33 gadus, bet ir arī vienīgais bērns no visiem kādreizējiem skolas audzēkņiem, kurš šajā skolā nāca pasaulē! Par godu šim skaistajam dzīves notikumam Līgas 80 gadu dzīves jubilejā Stāmerienas pamatskolas zālē notika liels, svinīgs pasākums un tur atkal tika karināts koka šūpulītis… Savukārt ceļš pretī skolotājas profesijai Līgai sākās jau līdz ar bērnības gadiem. Šķiet, citādāk nemaz arī nevarēja būt, jo Līga nāk no skolotāju dinastijas. “Tētis par skolotāju, tajā skaitā Stāmerienas pamatskolā, nostrādāja pusgadsimtu, arī mammai skola bija visa viņas dzīve. Vēl šobaltdien atceros, kā kopā ar māmiņu līdz vēlai jo vēlai nakts stundai gatavojāmies nākamajām mācību stundām. Man tas nekad nesagādāja grūtības un nekad arī negaidīju, lai mani par skolotājas darbu atalgo. Tik ļoti liela sirdslieta šī profesija bija gan man, gan arī maniem vecākiem. Neatceros nevienu, kurš savulaik Stāmerienas pamatskolā nestrādātu ar prieku,” atmiņās dalās Līga.
Starp skolotājiem – arī brāļi Kokari
Topošā skolotāja absolvēja Valmieras pedagoģisko skolu, kur tika sagatavoti pirmo četru klašu pedagogi. Savukārt pēc tam Līga vienu gadu ar bērniem dalījās zināšanās bijušā Balvu rajona Dūrupes skolā, bet turpmākās dzīves gaitas aizveda atpakaļ uz Valmieru, kur jaunā skolotāja strādāja kora klasē. “Dziedāšana man ir dabas dots talants, jo tētim šajā mācību priekšmetā novērtējums bija ‘pieci ar krustiņu’. Varēju noturēt jebkuru balsi kaut vai simts cilvēku klātbūtnē! Atminos, ka Dūrupes skolā nebija neviena instrumenta – visu mācīju ar balsi. Tas bija grūti, un balss saites par to atgādina joprojām. Lai vai kā, esmu ļoti pateicīga par savu līdzšinējo mūžu. Atmiņas ir neizsakāmi skaistas un joprojām spilgtas…,” atceras Līga, pār vaigiem noritot arī lielām skumju asarām par slēgto Stāmerienas pamatskolu…
Savukārt Leonīds, kurš Stāmerienas pamatskolā vairāk nekā divdesmit gadus pasniedza fiziku un darbmācību, uzsver, ka šajā skolā bērnībā guva vislielāko rūdījumu: “Tā atradās aptuveni piecu kilometru attālumā no mājas, kad, neskatoties uz vasaras karstumu vai ziemas puteņiem, uz to un atpakaļ mājup bija jādodas kājām – arī brienot pa dziļiem sniegiem. Savukārt skolas pedagogi deva pirmās zināšanas un iespēju mācīties turpmāk. Starp skolotājiem bija arī ievērojamais latviešu kordiriģents Gido Kokars, kurš atmiņā palicis īpaši spilgti.”
Savukārt jautāts, kādu saredz Stāmerienas nākotni pēc skolas slēgšanas, Leonīds secina: “Ja būs miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, tad Stāmeriena ir burvīga vieta dzīvošanai. Ne velti dzied par Stāmerienas mežu un skaistajiem ezeriem, kuri aicina cilvēkus pie sevis. Paldies ikvienai ģimenei, kura uz šejieni atgriežas. Domāju, ar laiku cilvēki sapratīs, ka Stāmeriena ir vieta, kur var pieminēt senčus, skolas gaitas un atgriezties uz skolas salidojumu. Kā ceram, ka skola atkal kādreiz būs…”
Ar smaidu pa dzīvi. Ne katram lemts nodzīvot tik skaistu un brīnišķīgiem mirkļiem piepildītu mūžu, kādu liktenis zvaigznēs ierakstījis Leonīdam un Līgai Brosoviem. Tā ir īsta Dieva dāvana. Jāpiebilst, ka nākamgad Līgai apritēs 90 gadi, bet Leonīdam šobrīd ir 91 gads.
Reiz māmiņa mani šūpulī lika… Līga Brosova ir vienīgā no kādreizējiem Stāmerienas pamatskolas audzēkņiem, kura savulaik dzima šajā skolā. Tam par godu viņas 80.dzimšanas dienā skolā atkal tika kārts šūpulis…
Ar godu turpina skolas misiju
Atšķirībā no citām bijušajām izglītības iestādēm, Stāmerienas pamatskolas ēka ilgi tukša nestāvēja, jo aptuveni gada laikā pēc tās slēgšanas tur tika izvietots Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 25.kaujas atbalsta bataljons. Kā zemessargi un profesionālā dienesta karavīri jaunajā mājvietā iejutušies, par to un citām aktualitātēm saruna ar bataljona komandieri pulkvežleitnantu RAIVO JAUNSLAVIETI.
Lai arī bataljons Stāmerienā atrodas salīdzinoši nesen, Balvu novada iedzīvotājiem un mūsu laikraksta lasītājiem tas zināms ļoti labi, par ko esam rakstījuši jau iepriekš. Bet kāds bija Jūsu ceļš pretī dienestam bruņotajos spēkos?
– Esmu dzimis Alūksnē, bet bērnības gadus pavadīju nelielā Alūksnes novada Alsviķu pagasta ciemā Karva, kas savulaik veidojās ap vēsturisko Karvas muižu. Turpinājumā absolvēju Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolu, kurai šobrīd ir pamatskolas statuss. Runājot par izvēli savu dzīvi saistīt ar militāro sfēru, gluži tāpat kā daudzi mani vienaudži, arī es bērnībā brīvo laiku nereti pavadīju ar pašdarinātiem koka automātiem un pistolēm rokās, pagalma spēlēs iejūtoties labo karavīru tēlos. Droši vien tie bija brīži, kad vēl pavisam neapzināti, bet spēru pirmos soļus pretī karavīra profesijai. Savukārt jau nopietna interese par potenciālo dienestu bruņotajos spēkos parādījās vidusskolas pēdējās klasēs, kad izdevās aprunāties ar puišiem, kuri jau bija iestājušies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Mani ļoti uzrunāja iznesīgā jauniešu stāja un militārā forma. Sapratu, ka arī es vēlos būt daļa no Latvijas bruņotajiem spēkiem.
Absolvējāt Nacionālo aizsardzības akadēmiju un dienestu turpinājāt dzimtajā pusē?
– Tieši tā. Biju vada komandieris Mobilo strēlnieku bataljonā Alūksnē. Pēc pāris gadiem kļuvu arī par rotas komandieri un faktiski tā laika obligātā dienesta karavīriem biju komandējošā sastāva virsnieks. Dienesta laikā esmu pildījis arī štāba virsnieka amata pienākumus Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā un Zemessardzes 1.Rīgas brigādē, kā arī bijis vecākais referents Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamentā. Tāpat esmu guvis starptautisko operāciju pieredzi Kosovā un NATO štābā Nīderlandē. Savukārt kopš 2022.gada 1.jūnija esmu Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljona komandieris (iepriekšējais bataljona komandieris Stāmerienā bija Ģirts Pintāns – aut.pieb.).
No šī gada janvāra bataljonā Stāmerienā tiek īstenots valsts aizsardzības dienests.
– Jā, turklāt esam pirmā un šobrīd vienīgā Zemessardzes vienība visā Latvijā, kur tiek realizēts 11 mēnešus ilgs valsts aizsardzības dienests. Ikviens no šiem jauniešiem dienestam pieteicās brīvprātīgi, līdz ar to viņi nav papildus jāmotivē. Tas ļoti priecē. Šim iesaukumam valsts aizsardzības dienests noslēgsies decembrī, bet plānots, ka vēl divus iesaukumus uzņemsim nākamgad – ar dienesta izvietojumu Alūksnē. Jāpiebilst, ka lielākoties bataljonā dienē iedzīvotāji no Balvu, Gulbenes un Alūksnes novadiem, ko dēvēju par zelta trijstūri.
2020.gada 15.septembrī valdība atļāva Aizsardzības ministrijai piešķirt Gulbenes novada domei 107 516 eiro, lai bijušo Stāmerienas pamatskolu pielāgotu bruņoto spēku vienības izvietošanai. Par piešķirto finansējumu ēka ir arī daļēji izremontēta. Kādi tieši infrastruktūras uzlabošanas darbi paveikti?
– Bijušās skolas ēka ar tai piederošo zemi iepriekš faktiski bija uz pašvaldības pleciem. Savukārt šobrīd to nomā un uztur Nacionālie bruņotie spēki. Remontdarbi tika īstenoti divās kārtās. Bijušajām skolas telpām veikts kosmētiskais remonts, lai bataljona karavīri šeit ikdienā varētu ērti uzturēties. Protams, izbūvētas arī tualetes, dušas, bet ēkai piegulošajā teritorijā izvietoti gan angāri un munīcijas konteineri, gan arī izveidotas atbalsta telpas un laukumi tehnikas glabāšanai. Pēdējie darbi bija pagājušā gada rudenī, kad ēkai nosiltināja jumtu. Faktiski izdarīts viss, lai karavīriem nodrošinātu kvalitatīvu dienesta pienākumu pildīšanu ikdienā.
Publiski izskanējis, ka Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljonam Stāmeriena ir pagaidu mājvieta. Proti, netālajā Galgauskas pagastā atrodas Nacionālo bruņoto spēku poligons ar šautuvi, kur plānota jaunas militārās bāzes būvniecība un perspektīvā bataljona pārcelšanās uz turieni…
– Nevēlētos šim jautājumam piešķirt ļoti lielu aktualitāti, jo to, kad bataljons varētu pārcelties uz Galgausku, ir grūti prognozēt. Domāju, ka tuvākajā pārredzamajā nākotnē bataljona pārcelšanās nav gaidāma un mēs turpināsim pildīt dienesta pienākumus Stāmerienā.
Ko, Jūsuprāt, Stāmeriena zaudējusi, slēdzoties skolai, bet ko ieguvusi, tur izvietojot bruņoto spēku daļu?
– Jebkura apdzīvota vieta līdz ar skolas slēgšanu zaudē intelektuālo centru, kur līdz tam bērni ne tikai saņēma izglītību, bet arī pavadīja lielu daļu no savas ikdienas dzīves, priecājās un čaloja. Protams, tas ir liels zaudējums arī skolas pedagogu kolektīvam, kuri zaudē savas darbavietas, kā arī ikvienam citam vietējam iedzīvotājam, kuri tiešā vai netiešā veidā bija saistīti ar skolu. Allaž gan uzsveru, ka, vienām durvīm aizveroties, citas atveras. Ar to vēlos teikt, ka bijušajā Stāmerienas pamatskolā tagad izvietota militārā vienība un pašvaldības ēka nestāv tukša – tā ir apdzīvota, un mēs, karavīri, maksimāli cenšamies to uzturēt dzīvu. Skola savu misiju turpina.
Pieļauju, ka bataljona izvietošana Stāmerienā zināmā mērā palīdz uzturēt arī vietējo ekonomisko dzīvi!
– Kad bataljons uzsāka savu darbību Stāmerienā, vietējie uzņēmēji (kā apakšuzņēmēji) tika piesaistīti bataljona infrastruktūras būvniecības darbos. Bataljona funkcionēšanā svarīgi tehniskie darbinieki, kuri ir vietējie iedzīvotāji. Karavīri ikdienā dodas arī ieturēt maltīti uz atpūtas kompleksa “Sonāte” kafejnīcu. Tāpat mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Stāmerienas pils kolektīvu, palīdzot uzturēt vēsturisko mantojumu un kopā ar pārējiem iedzīvotājiem katru gadu talkās kopjot pils parku. Savukārt šogad pavasarī pie Stāmerienas tautas nama noorganizējām izstādi “Zemessardzei – 30”, bet pērn bānīša svētkos pie bijušās Stāmerienas dzelzceļa stacijas izvietojām bataljona militāro tehniku un ekipējumu, tajā skaitā atvedām pašgājējhaubices. Un tas viss tiek darīts vietējiem iedzīvotājiem un Stāmerienas viesiem, jo ir ļoti svarīgi uzturēt ciešu savstarpēju saikni, veidot draudzīgu atmosfēru un vienam otru papildināt. Arī paši iedzīvotāji ir apraduši ar karavīru klātbūtni un skaidri saprot, kādēļ esam šeit. Atklāti runājot, bataljonam ļoti paveicies atrasties Stāmerienā, jo šī ir gleznaina vieta ar skaistiem ezeriem – ar savu šarmu, mieru un klusumu.
Kādus vārdus teiktu bataljona kolektīvam, raugoties uz turpmākajām dienesta gaitām?
– Vēlos pateikties ikvienam zemessargam un karavīram par līdz šim paveikto bataljona izaugsmē un arī turpmākajā attīstībā. Nešaubos, ka, strādājot plecu pie pleca, paveiksim visu ieplānoto un sasniegsim mērķus. Lai drosme, disciplīna un pacietība, kas ir bataljona devīze, pavada jūs katrā solī dienesta ikdienas dzīvē! Vislabākie vēlējumi arī laikraksta “Vaduguns” lasītājiem!
Raivo Jaunslavietis. Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljona komandieris ir ne tikai priekšzīmīgs Nacionālo bruņoto spēku virsnieks, bet arī ģimenes cilvēks. R.Jaunslavietis ar sievu Ingu, pirmsskolas izglītības iestādes pedagoģi, ir vecāki trīs bērniem – vecākajam dēlam Klāvam un dvīņiem Evelīnai un Robertam. Jāpiebilst, ka R.Jaunslavietis dienesta laikā saņēmis arī vairākus Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku apbalvojumus.
Skolas vēsturei veltīta bilžu galerija. Bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivo Jaunslavietis stāsta, ka, ierodoties pārņemt bataljona vadību, bijušās skolas ēka viņu emocionāli uzrunāja jau no pirmajām minūtēm. “Bataljona izvietošanu šajā vietā uztveram kā misijas turpinājumu, jo arī karavīri, gluži tāpat kā iepriekš skolēni, šeit ikdienā mācās un apgūst dažādas prasmes. Jā, tas viss ir citā darbības virzienā, bet ar bijušo skolu izjūtam ļoti spēcīgu saikni. Šeit patiešām ir pozitīva aura, un esam darījuši visu, lai kādreizējās skolas telpas nebūtu tukšas. Turklāt, cienot skolas vēsturi, esam izveidojuši īpašu bilžu galeriju (attēlā), kurā atspoguļotas vēsturiskas skolas gaitas. Tam visam piešķiram ļoti lielu nozīmi,” stāsta R.Jaunslavietis. Jāpiebilst, ka telpās atvēlētas arī īpašas vietas, kas saistītas ar bataljona dzīvi. Piemēram, izveidots stends ar karavīru vārdiem un uzvārdiem, kuri uzrādījuši individuāli labākos rezultātus ziemas izdzīvošanas kursā. Starp citu, šo stendu rotā arī Balvu novada iedzīvotāja Jāņa Žīgura vārds!
Vēlies pieteikties dienestam Gulbenes novada Stāmerienā? Zvani uz rekrutēšanas tālr. nr.: 28665401! Saziņai ar Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 25.kaujas atbalsta bataljonu pieejama arī e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .
Stāmerienā atrodas bataljona štābs un prettanku un pretgaisa aizsardzības apakšvienība, bet Valmierā – artilērijas baterija ar pašgājējhaubicēm.
Kā redzat Stāmerienas nākotni pēc skolas slēgšanas?
VILNIS LAPIŅŠ, Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs: – Stāmerienas pamatskola nevarēja turpmāk pastāvēt mazā skolēnu skaita dēļ, jo nebija iespējams noorganizēt normālu mācību procesu. Pretējā gadījumā ciestu bērni, bet šobrīd, turpinot savas gaitas Gulbenes pilsētā, viņi ir ieguvēji, jo mācās pilnībā nokomplektētās klasēs un saņem kvalitatīvu izglītību. Vienlaikus bērniem Gulbenē pieejami mūzikas, mākslas un sporta skolu pakalpojumi, bet iepriekš bērnu vecākiem savas atvases no Stāmerienas aizvest uz pilsētu bija apgrūtinoši. Protams, priecē, ka bijušo skolas ēku izmanto bruņotie spēki un dzīve turpina kūsāt. Runājot par Stāmerienas nākotni, tā ir viena no Gulbenes apdzīvotajām vietām, kur īpašumiem ir vislielākā vērtība. Tiklīdz dzīvokļu vai māju tirgū parādās jauni piedāvājumi, cilvēki nekavējas īpašumus iegādāties. Tas tādēļ, ka Stāmerienā ir ļoti pievilcīga dzīves vide ar skaistiem ezeriem un kopumā sakoptu apkārtni. Līdz ar to tās nākotne noteikti nav drūmos toņos krāsojama.
EDĪTE SIĻĶĒNA, Stāmerienas pils vadītāja: – Esmu absolvējusi Stāmerienas pamatskolu, par kuru ir vislabākās atmiņas. Kad izglītības iestādi gatavojās slēgt, skolēnu tajā bija maz, arī Stāmerienā dzīvojošie jaunie vecāki savus bērnus veda uz Gulbenes skolām un bērnudārziem, jo viņiem pašiem tur bija darbs. 2019.gada vasarā biju viena no iniciatorēm pēdējam skolas salidojumam. Noorganizējām arī diskusiju klasi, kurā klātesošos aicinājām paust viedokli, kā viņi saredz skolas ēkas nākotni. Atbildes bija ļoti dažādas – gan negatīvas, gan arī pozitīvas, no kurām daudzas mani pārsteidza. Tādēļ ļoti priecājos, ka skolas ēka nav pamesta, bet tur izvietota armijas daļa, kas Stāmerienas ciemam devusi jaunu dzīvību. Tas ir veiksmes stāsts. Stāmeriena, tāpat kā Balvi, ir tālu no lielajām pilsētām, un cilvēkiem, kuri dzīvo mazapdzīvotās vietās, neklājas viegli. Ļoti ceru, ka cilvēki arvien vairāk novērtēs dabas skaistumu un atgriezīsies uz dzīvi laukos – vismaz vasaras mēnešos. Stāmerienā tā arī notiek, jo diezgan daudzi šeit esošie īpašumi pieder cilvēkiem, kuri ikdienā dzīvo citviet. Kopumā Stāmeriena turpina dzīvot, arī tūristi pie mums brauc.
SPODRA KAĻVA, Stāmerienas pagasta bibliotēkas vadītāja: – Stāmerienas pamatskolu absolvēju 1981.gadā. Tā bija ļoti laba izglītības iestāde ar ļoti labu direktori – Ausmu Kori. Skatoties uz Stāmerienas pamatskolu ar savām tā laika bērna acīm, jāteic, ka agrāk viss bija nesalīdzināmi citādāk – strādājām, darbojāmies, iemācījāmies darīt arī visdažādākos darbiņus, tajā skaitā bija iespēja nopelnīt naudiņu. Vai es gribētu atgriezties tajos laikos nu jau kā pieaudzis cilvēks? Kā bērns – jā, bet kā pieaugušais – noteikti nē.
Neapšaubāmi, skolas likvidācija ir liels zaudējums, it īpaši ņemot vērā, ka Stāmerienas pamatskola pastāvēja tik daudzus gadus un pieredzēja dažādus laikus. Tas ir skumji un nepatīkami. Tiesa, kopš skolas slēgšanas aizritējuši jau pieci gadi un pie esošās situācijas ir pierasts. Tomēr, ja skolā bērnu skaits bija nepietiekams un perspektīvā viņu arī nebūs, kas tad cits atlika? Skola bija jāslēdz. Atklāti runājot, daļēji tās ir arī sekas bērnu vecāku izvēlei, kuri Stāmerienas pamatskolai brauca garām un savas atvases veda uz Gulbenes izglītības iestādēm. Turklāt pēdējos gados, mācoties apvienotajās klasēs, skolēni nesaņēma kvalitatīvu izglītību. Līdz ar to skolas slēgšana ir loģisks iznākums. No otras puses, Stāmeriena atrodas ne tikai skaistā, bet arī ģeogrāfiski pateicīgā vietā, jo tikai 16 kilometru attālumā ir Gulbene. Tagad uz šo pilsētu ved arī labs ceļš. Tomēr tā īsti Stāmerienai piesaistīt cilvēkus nav ar ko, jo ne tikai Gulbenē, bet arī kaimiņpilsētās – Balvos, Alūksnē un Madonā – jauniem cilvēkiem nav ko darīt. Darbavietu nav un ekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā ir.
Prieks, ka bijusī Stāmerienas pamatskola nav tukša, bet tur izvietojusies bruņoto spēku daļa. Tas patiešām ir ļoti liels ieguvums, jo ēka neiet postā un tiek uzturēta kārtībā. Vienlaikus nav noslēpums, ka bataljona atrašanās bijušās skolas ēkā ir pagaidu mājvieta. Neskatāmies dziļā nākotnē un priecājamies par esošo situāciju, bet, ja pēc kāda laika tur karavīru vairs nebūs, tas būs ļoti bēdīgi. Droši vien atliks divi varianti, proti, vai nu bijušās skolas ēkā atradīsies pansionāts, kā tas ir citviet, vai arī tā stāvēs tukša un pamazām ies bojā. To ir grūti prognozēt, par to pašlaik arī neviens nedomā, lai gan zina, ka armijas daļa šajā ēkā neatradīsies mūžīgi. Kā būs nākotnē? Dzīvosim, redzēsim.
Par latgaļiem Stāmerienā
Mediji jau pirms divdesmit gadiem vēstīja, ka atradums Stāmerienas pagasta Smoņu senkapos (cirvis, nazis, šķēpa uzgalis, rotaslietu fragmenti un galvaskauss) vēl vairāk apstiprina pieņēmumu, ka tagadējā Gulbenes novada teritorijā latgaļi dzīvoja jau 7.gadsimtā.
Īpaši uz viņu klātbūtni norāda paradums aizgājējam līdzi kapā dot divus šķēpa uzgaļus, bet pie kājām vertikāli zemē iecirst cirvi. Savukārt sievietēm kapā dots nazis un bērza tāsī ietītas rotaslietas. Savukārt vēl krietni agrāk (1898.gadā) arheoloģiskajos izrakumos pie Ludza ezera (Stāmerienas pagastā) tika atrasta sevišķi krāšņa villaine (attēlā), kurai dots Stāmerienas sagšas vārds. Arheologi tās izcelsmi datē ar vēlā dzelzs laikmeta agrīno posmu (10. – 11.gadsimts). Sagšai ir latgaļu villainēm raksturīgais izmērs (112 x 76 cm). Tā austa no zilas, parupjas vilnas dzijas trīsnīšu tehnikā. Tikmēr ievērojamākais ir sagšas greznais rotājums, kas izrakstīts ar zeltainas bronzas gredzentiņu ornamentiem. Katrs gredzentiņš ir audumā ielocīta neliela (7 x 3 mm) stīpiņa. Šobrīd Stāmerienas pilī skatāma šīs sagšas austā kopija.
Jāuzsver, ka Stāmerienas villaines rekonstrukcija pēc pasūtījuma darināta Latvijas pārstāvniecības ēkas interjeram ANO Ņujorkā. Viens no villaines ornamentiem attēlots arī Stāmerienas pagasta ģerbonī.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1723813298433149
Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (20.09.2024.)
Atgriežas trīsreiz gāztais Staņislavs (1990. – 1999.)
Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.
Pirmais muzeja eksponāts – “Vaduguns”
Kā veidojās jaunā Latvija, tostarp institūcijas, un kādas paralēles velkamas ar mūsdienām? Kā vietējā kopiena vērtēja pieminekļu nomaiņu, vai tā šodien ir beigusies? Kas veicināja avīzes “Vaduguns” statusa maiņu, kā tas mainīja laikraksta saturu? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklējām kopā ar Balvu Novada muzeja vecāko speciālisti, vēsturnieci RUTU AKMENTIŅU, kura muzejā strādā kopš 1991.gada janvāra.
Balvu novada muzejs pagājušā gadsimta 90-tajos gados auga un veidojās līdz ar valsti...
– Kad muzejā sāku strādāt par kasieri, tas vēl atradās bijušās glābšanas stacijas ēkā, kas bija nepiemērota, jo telpas bija ļoti mazas. Vēlāk pārcēlāmies uz tagadējā bērnu un jauniešu centra telpām, kas jau bija plašākas. Savukārt tagadējā ēka ir jau trešā mūsu mājvieta. Vēl 80-to gadu beigās izskanēja doma, ka Balvos nepieciešams novadpētniecības muzejs, arī laikrakstā “Vaduguns” rakstīja, ka muzejam jābūt Balvu muižas klētī. Nu tas ir piepildījies.
Deviņdesmitajos gados laikrakstā “Vaduguns” bija lasāms, kā veidojās jaunās pašvaldības institūcijas, kā darbību beidza daudzi uzņēmumi, bet vietā radās jauni. Kas par šo procesu atrodams muzeja krājumos?
– Tas bija pārmaiņu laiks, kad Latvija atguva neatkarību. Valstī notiekošie procesi ietekmēja arī mūspuses iedzīvotājus. 1990.gada februārī viss sākās ar karogu maiņu virs rajona izpildkomitejas. 1990.gada rudenī atklāja pirmo muitas kontrolpunktu “Vientuļi” uz Latvijas–Krievijas robežas. Ciema padomes pārdēvēja par pagastu padomēm. Likvidēja pilsētciematu statusu Kupravai un Žīguriem. Sāka darboties jaunās institūcijas. 1991.gadā izveidoja Balvu rajona sabiedrības drošības pārvaldi, ko 1992.gadā pārdēvēja par Balvu rajona Valsts dienesta pārvaldi, bet 1996.gadā – par Latgales valsts militārā dienesta pārvaldes Balvu daļu. 1992.gada decembrī pirmos zvērestus nodeva Balvu 31.bataljona zemessargi, bet septembrī Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Jura Annuškāna vadītajā sēdē pieņēma lēmumu izveidot Balvu pilsētas Municipālās policijas dienestu. Balvos tobrīd darbojās daudzi lieli uzņēmumi, – Balvu gaļas kombināts bija vismodernākais Latvijā, tā produkciju zināja pat ārpus Latvijas – Zviedrijā, Kubā, Vācijā. Maizes kombināta produkcija arī bija iecienīta visā Latvijā. Mums bija pienotava, uzņēmums “Lauktehnika” un citi. Mainoties valsts iekārtai, šie uzņēmumi nevarēja izturēt brīvā tirgus konkurenci. Līdz ar to daudzus pārdēvēja un tie kādu laiku eksistēja, bet, neizturējuši konkurenci, beidza savu darbību. Vietā veidojās jauni – sabiedrības ar ierobežotu atbildību, privātuzņēmumi. 1991.gadā Balvu pilsētas tautas deputātu padome nodibināja tirdzniecības uzņēmumu “Turība”, kas 1996.gada 8.aprīlī pārveidojās par SIA “Zaikovskis un partneri”, bet 1997.gadā pārtapa par SIA “Zaikovskis”. 1992.gadā nodibināja Latvijas–Zviedrijas kopuzņēmumu “Balvi – Holm”, uzņēmumu “Enerģija”, reģistrēja paju sabiedrību “Celtnieks”. 1993.gadā nodibināts Aivara Mežala individuālais uzņēmums “Ananass”, SIA “Optika”, SIA “Agroserviss”, nodibināja pašvaldības uzņēmumu “San-Tex”, kuram 1994.gada septembrī pievienoja Komunālo uzņēmumu kombinātu, bet 1996.gadā – pašvaldības uzņēmumu “Centība”. Nodibināja arī SIA “Balvu tirgus”. 1994.gadā Balvos atvēra pirmo privāto aptieku, 1998.gadā reģistrēja Dzintras Sprudzānes individuālo uzņēmumu “Elezda” utt.
Tā laika “Vaduguns” numuros lasāma informācija arī par Ļeņina pieminekļu demontāžu. Kā vērtējat, ka, mainoties politiskajai situācijai, tiek nomainīti arī pieminekļi? Tas notika ne tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet notiek joprojām.
– Taisnība. Mainās vara – mainās pieminekļi. Tā tas ir bijis visos laikos un arī turpināsies. Arī pēdējos gados demontēti padomju varu slavinoši pieminekļi. Savukārt 90-tajos pirmo demontēja Ļeņina pieminekli Viļakā un pēc gada – Balvos. Bet uzlika arī daudzas jaunas piemiņas zīmes. Piemiņas vietu apzināšana un piemiņas zīmju atklāšana sākās 80-to gadu beigās un turpinājās deviņdesmitos. Arī 21.gadsimtā izveidoja daudzas jaunas piemiņas zīmes gan represētajiem, gan nacionālajiem partizāniem. Deviņdesmitajos gados neatkarības karā kritušajiem piemiņas vietas atklāja Jaškovas kapos (1990.gads), 1993.gadā Balvos atklāja Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekli, ko tautā sauc par Staņislavu. Uzstādīja piemiņas plāksnes Latgales partizānu pulka cīnītājiem Rugājos, kā arī neatkarības karā kritušajiem Šķilbēnu pagastā. Jaunu piemiņas zīmi atklāja neatkarības kara kaujas vietā Šķilbēnu pagasta Ančupovā. Piemiņas zīmju uzstādīšana turpinājās arī vēlākos gados. Tāpat 90-tajos uzstādīja piemiņas zīmes represētajiem pie Balvu dzelzceļa stacijas (1995.gads) un pie Vecumu dzelzceļa stacijas. Tajā gadu desmitā sāka apzināt nacionālo partizānu piemiņas vietas. Pirmās piemiņas zīmes tapa arī Stompaku nometnē. Lielu darbu, apzinot piemiņas vietas, ieguldījis balvenietis, nacionālo partizānu vēstures pētnieks Zigfrīds Berķis, pateicoties kuram uzstādītas daudzas piemiņas zīmes, tostarp Viļakā, Šķilbēnu pagasta Rekovas ciemā, Tilžas pagastā, Balvu luterāņu draudzes un katoļu draudzes kapos, Krišjāņos un citur.
Arī slavenais “Staņislavs” – piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem trešo reizi tika uzstādīts tieši ‘deviņdesmitajos’. “Vadugunī” tolaik bija lasāms, ka iepriekšējo, mistiski pazudušo “Staņislavu”, meklēja pat ar rīkstnieku palīdzību…
– 1924.gadā pirmo reizi radās doma, ka Balvos vajadzīgs piemineklis kritušajiem partizāniem. 1928.gadā ielika pirmo pamatakmeni, bet 1933.gadā sākās pamatnes būvēšana. Pirmo “Staņislavu” atklāja 1938.gada 14.augustā, bet 1941.gada 5.aprīlī Abrenes apriņķa izpildkomiteja vienbalsīgi nolēma uzdot Balvu pilsētas izpildkomitejai nojaukt partizānu pieminekli kā neatbilstošu tagadējam laikmetam. Diemžēl nav piefiksēts, tieši kurā datumā pieminekli nojauca. To it kā aizveda uz vietu, kur tagad atrodas policijas ēka. Daži stāsta, ka pieminekli novietoja vietā, kur vēlāk bija uzņēmums “Turība”. Balvos ienākot vācu karaspēkam, nacistiskās Vācijas okupācijas laikā piemineklis vienkārši esot uzstādīts uz nelielas pamatnes, bet 1943.gadā Abrenes apriņķa dziesmu svētku laikā, klātesot tēlniekam Kārlim Jansonam, to uzlika uz pamatnes, kas gan bija mazāka nekā 1938.gadā. Otrreizējās padomju okupācijas laikā pieminekli nojauca, un precīzs laiks, kā arī tas, kur piemineklis nonāca, nav zināms. Tas varētu būt 1945.gads, taču arhīva dokumentos šis fakts neparādās. 1989.gadā par pieminekļa likteni sāka interesēties Latvijas Kultūras fonda un Vides aizsardzības kluba aktīvisti Pēteris Korsaks un Juris Dobelis. Par šo tēmu parādījās publikācijas laikrakstā “Vaduguns”, par to rakstīja Veneranda Ūsele, Imants Koliņš, Fricis Lasis un citi. Cilvēki rakstīja un stāstīja par viņiem zināmo. 1991.gadā uz Kultūras fondu sāka nest ziedojumus pieminekļa atjaunošanai, bet, tā kā fonds šādas funkcijas neveica, ar to sāka nodarboties Tautas frontes Balvu nodaļa. Notika nojauktā pieminekļa meklējumi. Kāds nostāsts vēsta, ka, pieminekli nojaucot, tam apkārt apsvieda trosi, bet to neizdevās nogāzt, jo traktorists vai nu nevarēja, vai negribēja to darīt. Tiklīdz nomainīja traktoristu, tas uzreiz izdevās. Versijas par to, kur piemineklis pazuda, ir dažādas. Daži apgalvo, ka “Staņislavs” noslīcināts Balvu ezerā, citi, ka aizvests uz Balvu staciju, iekrauts vagonā uz aizvests. Tā varētu būt patiesība. Radās arī doma, ka Staņislavs aprakts kaut kur Celmenē. 1992.gadā pieaicināja rīkstniekus, kuri to meklēja, taču viņu norādītajā vietā ar lāpstām izraktajā bedrē pieminekli neatrada. Vienā no versijām Staņislavs esot uzstādīts Baltkrievijā ar uzrakstu “Cīnītājiem par padomju varu”. Taču šī versija neapstiprinājās. Pilsētas valde esot izsludinājusi atlīdzību par Staņislava atrašanu. Pēc Dzintara Putniņa teiktā, – tam, kurš to atradīs, tika solīts pusmiljons. Taču pieminekli tā arī neatrada, un 1992.gada augustā Balvu pilsētas un Balvu rajona valde pieņēma lēmumu to atjaunot. Bronzas skulptūru šoreiz izgatavoja Igaunijā, bet pieminekļa pamatni uzbūvēja akmeņkalis Pēteris Kravalis kopā ar Balvu komunālo uzņēmumu kombināta brigādi. Uz pamatnes redzamā krusta daļā izmantots no Karēlijas vests akmens, bet pārējie akmeņi sameklēti Balvu apkārtnē. Jauno pieminekli atklāja 1993.gada 11.novembrī.
90-tajos gados arī laikraksts “Vaduguns” mainīja savu statusu. Kas par šo notikumu atrodams muzeja arhīvos?
– Šis fakts, protams, ir piefiksēts. Muzejā glabājas arī visi 90.gadu “Vaduguns” numuri. Interesanti, ka pirmais eksponāts, kas pieņemts Balvu Novada muzeja krājumā un kā pirmais ierakstīts muzeja inventarizācijas grāmatā, ir tieši laikraksts “Vaduguns”. Šo avīzi ļoti bieži izmantoju arī savā darbā, jo tajā atspoguļotie notikumi šodien kļuvuši par vēsturi.
Deviņdesmitajos, tikuši pie iespējas sazināties ar citām valstīm, Balvi veidoja sadraudzības ar daudzām ārzemju pilsētām. “Vaduguns” raksta, ka draudzējāmies pat ar Taivānas pilsētu Taoyaņu…
– Diemžēl precīzas informācijas, ar kurām ārvalstu pilsētām joprojām sadarbojamies, muzejā nav. Draudzējāmies ar Somijas pilsētu Lieksu. Muzejā ir materiāli arī par Taoyaņas delegāciju viesošanos Balvos un mūsu delegācijas viesošanos Taivānā. 2013.gadā Balvos bija izveidots vides objekts, kurā norādītas visas sadraudzības pilsētas, bet šobrīd tas noņemts, jo ar vairākām pilsētām, piemēram, Krievijas pilsētu Pleskavu un Baltkrievijas pilsētu Dokšici, sadarbība vairs nenotiek. Sadarbojāmies arī ar Giskes pilsētu Norvēgijā, Zviedrijas pilsētu Gnosje, Pelvu – Igaunijā. Bet vai šī sadarbība turpinās, mums ziņu nav.
Pēta Balvu novada vēsturi. Rēzeknes Augstskolā humanitāro bakalaura grādu vēsturē ieguvusī novada muzeja vēsturniece Ruta Akmentiņa par pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu notikumiem zina ne tikai no dokumentiem, viņa tos ir piedzīvojusi pati.
Jākustina mazās, pelēkās šūniņas
Pagājušā gadsimta 90-tajos gados Balvos nebija neviena, kurš nebūtu dzirdējis par Aivaru un Inesi Zaikovskiem. Vieniem no lielākajiem tā laika Balvu uzņēmējiem piederēja vairāki mazumtirdzniecības veikali, ēdnīcas, konditorejas un kulinārijas cehi un pat celtniecības brigāde ne vien Balvu rajonā, bet arī Gulbenē. Viņi deva iespēju cilvēkiem strādāt un nopelnīt, piedāvājot preces, ko tobrīd nevarēja iegādāties pustukšajos valsts veikalos. Diemžēl 90-tajos gados uzplaukušā uzņēmuma stāsts, tāpat kā daudziem tā laika komersantiem, kuriem pietrūka pieredzes darbam jaunās tirgus ekonomikas apstākļos, kā arī banku pārmērīgi augsto aizdevuma procentu dēļ, beidzās bēdīgi – ar uzņēmuma likvidāciju, lieliem parādiem un depresiju. Taču svarīgāka par Aivaram piemītošo apsviedīgumu izrādījās spēja piecelties pēc kritiena. Drīz vien pēc bankrota viņš uzņēmējdarbību turpināja Lielbritānijā, bet, atgriezies Latvijā, jau divdesmit gadus sekmīgi darbojas biškopības jomā.
Taujāts, kādas emocijas raisa atmiņas par trakajiem deviņdesmitajiem, Aivars apgalvo, ka tas bija interesants laiks: “Tie bija piedzīvojumiem bagāti gadi. Pilnās burās un uz priekšu, neskatoties ne uz ko! Pirms tam ilgi dažādos amatos biju nostrādājis padomju tirdzniecībā. Sagadījās tā, ka mēs ar sievu Inesi vieni no pirmajiem Balvos devāmies braucienā uz Ameriku. Tur nodzīvojām mēnesi un, kā izsprukuši no maisa, platām acīm brīnījāmies par visu… Patiesībā tieši šis ceļojums pavēra taciņu uz uzņēmējdarbību.” Idejām pilnu galvu atgriezies no ASV, Dzintara Putniņa un Jura Annuškāna mudināts, uzņēmīgais balvenietis nolēma kļūt par biznesmeni. Aivars piebilst, ka vienmēr paticis darīt to, ko citi nezin kāpēc nedara. Viņš stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā nodibinātajā pašvaldības uzņēmumā “Turība” viņam bija ļauts darboties gandrīz kā privātuzņēmumā: “Nevienam īsti nebija jāatskaitās. “Valgundē” iegādājāmies dažas saldējuma kastes, gaļas kombinātā sarunājām saldētavas, nopirkām divus multikārus, kas kursēja pa pilsētu, pieņēmām darbā meitenes un uz ielas sākām tirgot. Tā lieta aizgāja. Vēlāk pašvaldība mums piešķīra bijušās kara komisariāta telpas,” toreizējā biznesa pirmsākumus atceras Aivars.
Laikā, kad daudzas preces varēja iegādāties tikai apmaiņā pret taloniem, uzņēmējdarbībai tirdzniecības jomā pavērās plašas iespējas. “Tolaik nevarēja brīvi iegādāties ne televizorus, ne radiotehniku, ne citas preces. Pastāvēja fondu sistēma. Bet manī ieslēdzās azarts, ka noteikti to visu var pasniegt arī citādāk. Es vienkārši pa taisno braucu uz rūpnīcām, tādām kā “Radiotehnika”, trikotāžas uzņēmumu “Māra”, cepumu ražotni “17.jūnijs”, saldumu fabriku “Laima”, un noslēdzu līgumus, ka mēs pie viņiem brauksim ar izbraukuma tirdzniecību, piedāvājot svaigu gaļu, ko iepirkām no vietējiem tepat Balvos, bet pretī saņemsim viņu preces. Naktīs, kad ar lielām fūrēm ievedām preci, cilvēki jau gaidīja, stāvot garās rindās. Tas bija tāds pacēlums!”
Taču deviņdesmitajos ne viss notika tik vienkārši, jo aktīvi darbojās arī rekets. Uzņēmēji tika pat nogalināti, ja nemaksāja nodevas noziedzīgajiem grupējumiem. Taču Aivaram izdevās izvairīties no šādām nepatikšanām, pateicoties viņa stratēģijai – godīgi maksāt nodokļus: “Mans uzņēmums vienā brīdī bija trešais lielākais nodokļu maksātājs Balvu rajonā. Maksāju nodokļus un arī policijai. Tādēļ gan kantorī, gan, veicot inkasāciju, mūs apsargāja policijas toreizējās Apsardzes nodaļas policists ar automātu, kurš braukāja ar mums arī uz rajona veikaliem. Kaut ko tādu šodienas uzņēmēji pat nevar iedomāties. Nekāds rekets man klāt netika. Vēlāk izveidoju pats savu apsardzes nodaļu, kurā vīrieši ar ieročiem pieskatīja kārtību veikalos. Bija, protams, visādi telefona zvani, izspiešanas mēģinājumi. Daudz kas bija. Bet mēs tik turpinājām iet uz priekšu.”
Taču ekonomiskais pacēlums nevarēja ilgt mūžīgi, un to gados jaunais uzņēmējs nespēja paredzēt. “Manī nenostrādāja apziņa, ka pieprasījums un cilvēku pirktspēja nebūs mūžīga. Toreiz vienkārši uzķēru vilni, kad cilvēki meta ārā naudu. Straujais ekonomiskais kritiens sākās deviņdesmito gadu vidū, kad pazuda gaļas kombināts, pienotava, celtniecības organizācijas sāka pajukt, likvidēja kolhozus un sovhozus. Sākās straujš ekonomiskais pagrimums. Cilvēkiem nebija ienākumu, daudzi brauca projām,” atmiņās dalās Aivars. Šo apstākļu sakritība bija uzņēmuma lejupslīdes garants, ko viņš ilgi nevēlējās atzīt: “Lai ne tikai noturētos virs ūdens, bet turpinātu attīstīties, citējot Erkilu Puaro, nācās “kustināt mazās, pelēkās šūniņas”.” Sācis ar biznesu “pirkt un pārdot”, apsviedīgais balvenietis vēlējās pats radīt kaut ko paliekošu. Laikā, kad iedzīvotāju mājās trūka gāzes, viņš uzsāka karstu sautētu kāpostu un desiņu tirdzniecību, kas ātri ieguva popularitāti. Aivars turpināja uzņemt tempu, strauji attīstot uzņēmējdarbību – atvēra daudzus veikalus, virtuves, konditorejas cehus visā rajona teritorijā un pat Gulbenē.
Tagad viņš atzīst, ka tā bija kļūda. Pat no ASV atbraukušā biznesa konsultanta padomi deviņdesmito gadu vidū balvenieti vairs nespēja glābt no neizbēgama bankrota. “Bija jau stipri par vēlu, jo biju ielīdis lielos kredītos ar milzīgiem procentiem. Ja tagad 5% gadā skaitās šausmīgi lieli procenti, tad toreiz bankām maksājam 10% mēnesī. Visi mūsu ienākumi aizgāja bankām un valsts ieņēmumu dienestam. Attīstībai ņēmu tikai kredītus. Un ar to arī iekritu. Kad aizgāja projām cilvēki un viņu ienākumi, tā turpināt vairs nevarēja,” skaidro uzņēmējs. Šo iemeslu dēļ jaunās tūkstošgades sākumā pēc desmit nostrādātiem gadiem Aivara Zaikovska uzņēmums bankrotēja: “Nevienu nevainoju. Vienkārši nemācēju. Varbūt nebija, kas savlaikus pasaka priekšā, uzliek bremzes, kur to vajadzēja. To es šodien labi saprotu. Bet ir viens labs teiciens, ko attiecinu uz sevi, – slikts uzņēmējs ir tas, kurš vismaz reizi nav bankrotējis. Vienreiz vajag iziet caur ūdeni un uguni, jo mūs gan slīcināja, gan dedzināja.” Turklāt dedzināja burtiskā nozīmē. Aivars spriež, ka pēc lielā ugunsgrēka, kad Balvos nodega viņa galvenais veikals un ražotne, to nevajadzēja atjaunot: “Vienā naktī ugunsgrēks iznīcināja pilnīgi visu. Tajā naktī sēdēju pretī degošajam veikalam, galvu rokās saķēris, un nesapratu, ko tagad darīt? Taču, pateicoties apdrošinātājiem un no jauna paņemtajiem kredītiem, trīs mēnešu laikā visu atjaunojām, un tā bija mana kārtējā kļūda. Šodien es šīs kļūdas saprotu, jo man bija jāapstājas, bet neapstājos…”
Taujāts, vai deviņdesmitajos bija viens no Balvu miljonāriem, Aivars apgalvo, ka to gan nekad nav rēķinājis: “Nestrādāju, lai nopelnītu miljonu, bet lai radītu cilvēkiem darbavietas. Biju radījis 140 darbavietas. Man patika atvērt veikalus, kur iedzīvotājiem iepirkties. Nekad neesmu sapņojis kļūt par miljonāru.”
2001.gadā, pārdevis visu, ko varēja, Aivars aizbrauca uz Lielbritāniju un jau pēc gada tur izveidoja uzņēmumu: “Biju šokēts, salīdzinot uzņēmējdarbību Anglijā un Latvijā. Tur man, iebraucējam, pavērās tādas iespējas un pretimnākšana… Nevarēju pat iedomāties, ka no valsts var būt arī tāda attieksme. Šodien Latvijā tuvojamies tam līmenim, kāds tolaik bija Anglijā. Apstākļi ir ideāli – vajag tikai ražot un strādāt. Ir miljoniem iespēju, par kurām manā laikā pat sapņot nevarēja.” Aivars spriež, ka, būdams viens no toreizējā Balvu rajona pirmajiem uzņēmējiem, bija arī pirmais kucēns, kurš jāslīcina, pirmais, kurš piedzīvoja bankrotu: “Ja tolaik tā skaitījās milzīga traģēdija, tagad bankrots uzņēmējdarbībā ir normāla parādība.”
Atradis sevi biškopībā. Agrāk Aivars pat nevarēja iedomāties, ka viņam tik ļoti patīk biškopība, bet nu ar to nodarbojas divdesmit gadus, desmit no tiem – profesionāli. “Ja dzīvē esi nokritis, ir ļoti svarīgi mācēt piecelties,” uzver biškopis. Balvenietis uzskata, ka Latvijā joprojām ir daudz neaizpildītu uzņēmējdarbības nišu, vajag tikai kustināt mazās, pelēkās šūniņas. Pat nodarbojoties ar biškopību, viņš atradis atšķirīgu pieeju, ražojot nevis medu, kā pārējie, bet gan bišu maizi, bišu māšu peru pieniņu, propolisu, ziedputekšņus un citus bišu produktus. “Biškopībā ir tik daudz iespēju, vajag tikai meklēt, tāpat kā jebkurā nozarē. Mūsu novadā ir daudz veiksmīgu nestandarta uzņēmējdarbības piemēru,” pārliecināts Aivars.
Kopā caur uguni un ūdeni. Aivara kvēlākā atbalstītāja un līdzgaitniece vienmēr bijusi sieva Inese. Lai arī ne vienmēr piekrita vīra 90-tajos gados pieņemtajiem biznesa lēmumiem un vienubrīd pat atdalījās, izveidojot pati savu uzņēmumu, Inese vienmēr bijusi Aivaram līdzās gan labajos, gan sliktajos laikos.
Vai šodienas vēlēšanu sistēma ir droša?
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas lielu nozīmi ieguva vajadzība izveidot efektīvu vēlēšanu sistēmu, lai nepieļautu dažādas manipulācijas. To, ka cilvēki mēģinās sabotēt vēlēšanas un ietekmēt to rezultātus, pierādīja arī vairāki deviņdesmito gadu notikumi toreizējā Balvu rajonā. 1993.gada maijā pirms Saeimas vēlēšanām Balvu pilsētas valde uzsāka meklēt vēlēšanu urnas, kas, kā atklājās, nebija nekur atrodamas, bet 1994.gada maijā no Kubulu valdes seifa nozaga pašvaldību vēlēšanas sarakstus. Pagasta valžu seifus uzlauza arī Medņevā un Rugājos, kur nozaga naudu un dokumentus. Kā kopš tā laika mainījusies vēlēšanu sistēma un vai arī šodien iespējamas manipulācijas, jautājām Centrālās Vēlēšanu komisijas sekretāram RITVARAM EGLĀJAM.
– Teorētiski nekas, ko dara cilvēks, nav simtprocentīgi drošs. Pat, ja droši ir 99,9 %, tie nav 100%. Taču dažādos veidos tiek gādāts, lai vēlēšanu process būtu godīgs un manipulācijas nebūtu iespējamas. Viens no veidien ir panākt, lai samazinās krāpšanās iespējamība. Otrs – ja tomēr kļūdas vai ļaunprātības dēļ kaut kas noticis, lai tas tiek atklāts, lai nav iespēju kaut ko izdarīt nemanāmi. Piemēram, nākamgad pašvaldību vēlēšanās vēlētājiem būs iepriekšējas balsošanas iespēja. Taču līdz vēlēšanu dienai urna ar nodotajām balsīm būs jāuzglabā. Neviena vēlēšanu komisija nespēs garantēt simtprocentīgu drošību, ka nakts laikā neielauzīsies kāda ļaundaru banda, lai iznīcinātu vēlēšanu urnu, salauztu to vai arī mainītu tās saturu. Simtprocentīgi pret to nodrošināties nav iespējams. Taču var nodrošināt, lai urna tiek uzglabāta telpā ar signalizāciju, kā arī, aizzīmogojot urnu ar savilcējtipa plombēm, katrai no kurām virsū ir savs unikālais numurs. Ja kāds mēģinās taisīt vāku vaļā un kaut ko ņemt ārā vai likt iekšā, no rīta plombei būs vai nu cits numurs, vai arī plombe būs salauzta un to noteikti varēs pamanīt.
Runājot par deviņdesmitajiem gadiem, kad 1994.gadā notika pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas, jāatgādina, ka toreiz vēl nebija pieredzes. Gatavojoties 1994.gada vēlēšanām, tā brīža Saeima pieņēma pašvaldību vēlēšanu likumu, kurā bija noteikta neparasta vēlēšanu kārtība. Ņemot vērā, ka tās ir pašvaldību vēlēšanas, kurās katra pagasta ļaudis ievēl savu pašvaldību, balsojot par konkrētiem cilvēkiem, nevis par partijām, kā tas notiek Saeimas vēlēšanās, nolēma, ka varētu ļaut cilvēkiem nobalsot par dažādiem kandidātiem no dažādiem kandidātu sarakstiem. 1994.gada vēlēšanu likumā bija ierakstīts, ka uz vienas lielas vēlēšanu lapas jānodrukā visi kandidātu saraksti. Ko darīja cilvēks, balsojot? Viņš varēja nobalsot par konkrētu kandidātu sarakstu kopumā, pieliekot krustiņu pie visa saraksta, tad saraksts dabūja pilnu viņa balsi. Bet, ja pagasta padomē toreiz ievēlēja septiņus deputātus, tad cilvēks varēja ievilkt septiņus krustus pie dažādu sarakstu individuālajiem kandidātiem, un katrs no šiem krustiņiem nesa vienu septīto daļu balss savam kandidātu sarakstam. Savukārt, ja vēlētājs jau bija ielicis krustiņu visam sarakstam un papildus ielicis kaut vienu krustiņu pie cita saraksta kandidāta individuāli, balss automātiski bija nederīga. Līdz ar to 1994.gadā tika izveidota vēlēšanu sistēma, kurā liela daļa balsu izrādījās nederīgas. To konstatējot, visi apķērās, ka nav labi, un jau nākamajās vēlēšanas 1997.gadā pārgāja uz balsošanas sistēmu, kāda pastāv vēl joprojām: kad katrs saraksts izdrukāts uz atsevišķas lapiņas, no kurām jāizvēlas viens, un plusus vai svītrojumus var likt tikai izvēlētajā lapiņā. Kopš tā laika kļūdu un negadījumu procents balsojot ir daudz zemāks. Tas vairs nav tuvs desmit procentiem, bet tikai vienam procentam.
Runājot par vēlētāju uzpirkšanu, – ir dažādas iestādes, kas to kontrolē. Piemēram, KNAB kontrolē, lai priekšvēlēšanu aģitācijā neizmanto pašvaldības resursus. Savukārt par vēlētāju uzpirkšanu atbildīgā iestāde ir Valsts drošības dienests. Ja rodas aizdomas par balsu pirkšanu, jāziņo Valsts drošības dienestam.
Analīze–fakti
1990.gads. Līdz 3.februārim (ieskaitot) “Vaduguns” joprojām ir Latvijas Komunistiskās partijas Balvu rajona komitejas un Balvu rajona Tautas deputātu padomes laikraksts. 2.februārī Balvu rajona Tautas deputātu padome nolēma akceptēt jauno laikraksta “Vaduguns” statusu – Balvu rajona laikraksts. 15.februārī apstiprināja likumu “Par grozījumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas konstitūcijā” par Latvijas ģerboni, himnu “Dievs, svētī Latviju” un valsts karogu. 27.februārī pulksten 12 notika karoga maiņa pie ciemu, ciematu, pilsētu un rajonu izpildkomitejām. 4.maijā Latvijas PSR Augstākās padomes sesijā pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Balvu rajona laikraksta “Vaduguns” un informatīvā biļetena “Balvu Atmoda” darbinieki nosūtīja LR Augstākajai Padomei telegrammu, kurā izteica atbalstu 4.maija Deklarācijai: “...mieru, drosmi un noteiktību vēlam mūsu deputātiem Līgotnim, Cibulim, Šļakotam un visam Latvijas Republikas Paralmentam! Atpakaļceļa vairs nav!” Jūlijā rajonā sākās benzīna krīze. 23.jūlijā Viļakā demontēja V.I.Ļeņina pieminekli, bet 25.augusta vakarā Balvos demontēja V.I.Ļeņina pieminekli. 2.oktobrī uz Latvijas un Krievijas robežas aiz Viļakas, pie Ludonkas upītes, atklāja pirmo muitas punktu Latvijā. 11.novembrī Viļakā notika tēlnieka K.Zemdegas veidotā un tolaik restaurētā pieminekļa iesvētīšana Viļakas Brāļu kapos.
1991.gads. 3.janvārī rajona iedzīvotāji uzzināja, ka rajona izpildkomitejas sēdē nolemts noteikt jaunu maizes pārdošanas normu: vienam pircējam – 2 klaipi. Janvāra pirmajās dienās Preses namu okupēja melnās beretes. Sākās barikāžu laiks. 15.janvāra rītā uz Latvijas sirdi devās kultūras nama autobuss, bet pagastos transportu un cilvēkus organizēja uz vietām. Savukārt rajona prezidijs un izpildkomiteja piešķīra sevišķas pilnvaras Voldemāram Šļakotam lēmumu pieņemšanai un rīcībai ekstremālos apstākļos. Janvārī trīs dienu laikā bija jānomaina nederīgās 1961.gadā izdotās 50 un 100 rubļu naudas zīmes. Februārī noteica, kādus talonus saņems rajona iedzīvotāji: “...1.talons – 1 kg cukura, 5.talons – 7 paciņas tabakas, 6.talons – 2 pudeles alkohola...” 12.februārī vadugunieši publicēja atklātu vēstuli, kurā paziņoja, ka apdraudēta laikraksta iznākšana finansiālu apsvērumu dēļ: “...mēs vēl kautrējamies ar šādu aicinājumu griezties pie Jums, kad to jau darīja “Lauku Avīze”, taču tagad skaidri redzam, ka nevaram izdzīvot bez sponsora atbalsta...” 3.marta iedzīvotāju aptaujā ‘jā’ vārdu demokrātiskajai un valstiski neatkarīgajai Latvijas Republikai teica 73,61% iedzīvotāju (Kupravā – 47,2%). 29.aprīlī pilsētas deputāti nodibināja uzņēmumu “Turība”. 1.septembrī durvis vēra jaunā Balvu deviņgadīgā skola (pēc tam tā saucās Balvu Amatniecības vidusskola). 1.oktobrī atklāja jauno muitas kontroles punktu Punduros. Oktobrī rajonā sāka veidot Zemessardzi. Oktobrī Balvu rajona sabiedrības drošības pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājs J.Porietis parakstīja pavēli Nr.1 “Par iesaukumu obligātajā valsts dienestā”. Novembrī par Meža ministru kļuva kolhoza “Bērzkalne” meža kombināta direktors Kazimirs Šļakota. Ar 20.novembri rajonā nekursēja neviens rajona autobuss, jo nebija degvielas (biļete Balvi–Rīga maksāja 35,80 rubļus). Decembrī temperatūra balveniešu dzīvokļos bija 4-10 grādi, jo uzņēmumā “Siltums” salūza divi katli. Balvos ieradās 6 rīkstnieki no Rīgas, lai meklētu tautā saukto “Staņislava” pieminekli.
1993.gads. Līdz 18.janvārim slēgta Balvu sākumskola, jo tur 1992.gada 11.decembrī klasē iebruka griesti. Slimnīcā tolaik nogādāja 4 bērnus. Maijā pirms Saeimas vēlēšanām Balvu pilsētas valde uzsāka meklēt vēlēšanu urnas, kas, kā atklājās, nebija nekur atrodamas. Tāpat maijā izskanēja ziņa par privatizācijas sertifikātu ieviešanu. Jūlijā izskanēja ziņa, ka premjers Godmanis panācis, ka “Staņislava” atjaunošanai piešķirti miljons Latvijas rubļu. 10.-11.augustā Balvu rajona iedzīvotājus, kuri autobusos “Skania” un “PAZ” devās komercbraucienā uz Viļņas tirgu, apturēja un aplaupīja viens Latvijas un trīs Lietuvas Repblikas pilsoņi. Septembrī rajona vadība secināja, ka Kupravai draud ārkārtas stāvoklis apkures jomā, jo cilvēki masveidā pameta daudzdzīvokļu namus. Tāpat septembrī bijušā bērnudārza “Auseklītis” telpās darbu sāka pirmais privātdārziņš rajonā “Sienāzītis”. 11.novembrī atklāja atjaunoto Latgales partizānu pulka pieminekli Balvos.
1994.gads. Spēkā stājās likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Aprīlī laikraksts informēja, ka Zemkopības ministrija rosināja likvidēt Kupravas rūpnīcu un to, kas vēl uzņēmumā saglabājies, pārdot izsolē (rūpnīcas parāds tolaik bija 650 tūkstoši latu). Balvos bezdarba līmenis bija 17% . Maijā no Kubulu valdes seifa nozaga pašvaldību vēlēšanas sarakstus. Jāpiebilst, ka pagasta valžu seifus uzlauza arī Medņevā un Rugājos, kur nozaga naudu un dokumentus. 17.jūnijā apmeklētājiem un pircējiem durvis vēra pirmā privātaptieka rajonā (vadītāja S.Zilgme). 2.septembrī streikoja skolotāji. Viņi uzskatīja, ka valdība nav veikusi pietiekamu darbu, lai īstenotu pasākumus krīzes pārvarēšanai izglītības sistēmā. 14.decembra laikraksta “Vaduguns” numurs pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē iznāk krāsains.
1995.gads. Gada sākumā turpinājās Balvu pilsētas pašvaldības uzņēmuma “Celtniecības ražotne” likvidācijas process. Neziņa par uzņēmumu nākotni valdīja daudzos kolektīvos. 4.februārī Žurnālistu namā Rīgā vadugunieši saņēma Birznieka Biznesa centra veicināšanas prēmiju par labāko uzņēmējdarbības atspoguļojumu masu informācijas līdzekļos 1994.gadā. Martā balvenieši sūkstījās par aukstiem dzīvokļiem, uzsverot, ka Balvos valda lozungs: “Sasaldēta gaļa nebojājas!” 25.martā apkures sezona Balvos beidzās, jo pietrūka Ls 42 000, lai norēķinātos par parādiem. 22.jūnijā Baltinavā un Balvos atkal ciemojās Valsts prezidents Guntis Ulmanis. 8.jūlijā “Bankas Baltija” Balvu filiāles direktors J.Strapcāns pastāstīja, ka bankā juridiskām un fiziskām personām iesaldēti Ls 868 045. 5.augustā Baltinavas estrādē notika pirmais Balvu rajona deju ansambļu minifestivāls “Osvalds- 95”. 1.septembrī rajonā mācības uzsāka 4600 skolēni, strādāja 450 skolotāji (darbu uzsāka 10 jauni skolotāji). 27.oktobrī Balvos ieradās Francijas vēstniecības komercpadomnieks Žans-Klods Berruē, kurš paziņoja, ka franči ir gatavi privatizēt Kupravas rūpnīcu. 1.novembrī valstī sākās dzīvokļu privatizācija. Deputāti nolēma pārdot daļu namīpašuma Balvos, Teātra ielā 7. Tas nozīmēja, ka redakcijai bija jāmeklē jauna mājvieta.
1996.gads. 12.februārī Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka, sākot ar 1996.gada 1.septembri, Viļakā būs valsts ģimnāzija. Privatizācijai nodeva visas valsts aptiekas rajonā. 1.aprīlī Balvu rajona padomes deputāti deva zaļo gaismu SIA “Balvu sadzīves pakalpojumi” ražošanas objekta Balvos, Dzirnavu ielā 1, privatizācijai. 19.maijā pēkšņi pārtrūka “Vaduguns” žurnālistes Ināras Leišavnieces mūžs. 1.-7.jūlijā Viļakā notika pasaules latviešu ģimeņu nometne “3x3”. 9.jūlijā Bērzpils pagastā viesuļvētra nopostīja 145,4 hektārus sējumu, nodarot zaudējumus Ls 28 485,30 apmērā. Kopumā postaža bija 39 iedzīvotāju saimniecībās. 29.augustā Viļakā notika linu fabrikas izsole. 25.septembrī durvis vēra vaļā jaunā Rekavas vidusskolas sporta zāle. “Vaduguns” tolaik rakstīja, ka sporta zāle iemantojusi Latvijā lētākās jaunbūves slavu.
1997.gads. Balvos turpinās eksperiments, proti, cik liels ir cilvēka pacietības mērs jeb balvenieši dzīvokļos salst, piekto stāvu iedzīvotāji nesaņem ūdeni. 5.jūnijā Balvu domes deputāti pieņēma lēmumu par Balvu 1.vidusskolas pārveidošanu par ģimnāziju. Nosaukumu mainīja arī 2.vidusskolai, to nosaucot par Balvu vidusskolu. 20.jūnijā Vientuļu robežkontroles punktā vairāk nekā 20 autofurgonu vadītāji sagrieza šķērsām savas mašīnas, tādējādi izsakot sašutumu Krievijas Federācijas robežsargiem un muitniekiem par ilgo gaidīšanu, laika kavēšanu uz robežas. 25.jūlijā vadugunieši teica “Uz redzēšanos!” SIA “Balvu Vaduguns” valdes priekšsēdētājai, žurnālistei Mārītei Šperbergai. 1.septembrī Briežuciema pagasta bērni teica ardievas savai vecajai pamatskolai Pūšļevā. Jaunajā skolā pagasta centrā mācība uzsāka 61 skolēns. 8.decembrī Balvos un Viļakā viesojās Valsts prezidents Guntis Ulmanis. 2.decembrī uz Balvu rajona padomes pirmo sēdi sanāca jaunā rajona padome, ko, saskaņā ar izmaiņām likumā “Par pašvaldībām”, turpmāk uzdeva veidot pilsētu un pagastu pašvaldību vadītājiem.
1998.gads. 12.febrārī, Balvu pilsētas delegācijai esot Taoyanas pilsētā Taivānā, tika parakstīts sadarbības līgums starp Balviem un Taoyaņu. Martā 48.dzimšanas dienu vadugunieši atzīmē kopā ar saviem lasītājiem un sadarbības partneriem Rugājos. 14.martā karate klubs “Balvi” izcīnīja Latvijas čempionu titulu. 21.martā iznāca “Vaduguns” 7000.numurs. Jūnijā dabas stihija lauza kokus, izskaloja dārzus un atstāja postu. Balvos notika pilsētas dienas, uz kurām somu ciemiņi atlidoja ar helikopteru. Balvu Goda pilsoņa titulu saņēma Arvīds Šnepers. Žīguru deputāti par labu pagasta budžetam atteicās no algām. Sadalījās kooperatīvā sabiedrība “Turība”, kas turpmāk saucās “Adzele”. 4.-5.jūlija naktī SIA “Daiļrade” galdniecības cehā izcēlās ugunsgrēks. Augustā slēdza Egļuciema pamatskolu.
1999.gads. Vectilžā notika jaundzimušo randiņš, ko organizēja laikraksts “Vaduguns”. Martā Balvu Mūzikas skolā no biezās sniega segas iebruka skolas jumts. “Vaduguns” dzimšanas dienā otro gadu pēc kārtas notika laikraksta organizētais šaha turnīrs. Pēc traģiskā gadījuma Gulbenē, kad gulbenietis iebruka bērnudārzā un nogalināja trīs meitenītes un viņu audzinātāju, pastiprinātu uzmanību sāka pievērst drošībai bērnudārzos un skolās. 10.maija vakarā savās mājās Lazdukalna pagasta Dreimanovā E.Barkāns ar personīgo ieroci, izdarot astoņus šāvienus, nāvīgi ievainoja Balvu pilsētas pašvaldības policijas kārtībniekus A.Namsonu un J.Noviku. Balvu slimnīcā ar šautām brūcēm ievietoja J.Pošeiku un M.Šķerbu. Balvu pilsētas dome izsludināja sēras, kas ilga no 11. līdz 15.maijam. Līgo naktī Balvos ieradās viesi no sadraudzības pilsētas Taouaņas. 25.jūnijā Cūkusalās noslīka Balvu rajona padomes priekšsēdētājs Andrejs Zujāns. 1.oktobrī pārtrauca pasažieru pārvadāšanu ar vilcienu Pļaviņas–Žīguri. 22.oktobrī “Vaduguns” noorganizēja akciju “Sasildīsim Balvus!”, jo pilsētnieki turpināja salt.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1064771468595149
Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (13.09.2024.)
Maksā tas, kurš pasūta mūziku
Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?”, 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?
Vienkārši dzīvot nav interesanti
Latgalē ar katru gadu palielinās slēgto lauku skolu skaits. Nereti vietējām pašvaldībām neizdodas bijušo skolu ēkas pārdot vai iznomāt, un tad talkā nāk tie, kuriem ir idejas un ķēriens. 2019.gadā Upītes bijušās pamatskolas ēku nopirka paši cieminieki, un šobrīd tā ir mājvieta vienīgajai pasaulē izlaušanās istabai latgaliešu valodā. Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs Andris Slišāns, taujāts, vai visas idejas ir dzīvotspējīgas, atzina, ka galvenais – nenolaist rokas.
2018.gada janvārī pie Upītes pamatskolas atklāja piemiņas plāksni Latgales patriotam Antonam Slišānam. Tolaik Jūs masu medijiem teicāt: “Tad pēkšņi, – nezinu, kāda muša iekoda, tika sagatavots lēmumprojekts par skolas slēgšanu. Janvārī pie skolas atklājām Antona Slišāna piemiņas plāksni, bet tās pašas dienas vakarā finanšu komitejā skatīja budžeta jautājumus, kur pēkšņi parādījās idejas par novada izglītības sistēmas nākotnes plāniem – Žīguros vienā iestādē apvienot bērnudārzu un pamatskolu, bet Upītē skolu slēgt. Es saku: “Paga, bet no kura brīža šāds?” Viņi atbild, ka tas tikai tādam ieskatam, lai deputāti apdomā. Taču nākamajā dienā jau bija sagatavots lēmums par Upītes pamatskolas likvidāciju.”
Kādas atmiņas uzvirmo par to laiku?
– 18.janvāra rītā, kad atklājām piemiņas plāksni, svinīgajā pasākumā piedalījās arī novada vadītājs un priesteris. Visi tik skaisti runāja, ka valstij ir nozīmīgas mazās lauku skolas, tās nes pienesumu utt. Iesvētījām plāksni, pēc tam aktivitātes turpinājās ar Antonam veltītu Latgales skolēnu zīmējumu konkursu. Vakarpusē devos uz finanšu komitejas sēdi, un nekas neliecināja par Upītes pamatskolas likteņa apdraudējumu. Pirms sēdes pēkšņi parādījās papildjautājums, ka ir iecere skolu likvidēt.
Kādas bija sajūtas?
– Manuprāt, tā bija baigā liekulība. Nevar būt, ka vadība no rīta nezināja par to, ko lems vakarā. Turklāt vēl sprieda, ka mums jādomā, kā skolu pilnveidot, kaut ko mainīt, meklēt kaut kādu jaunu virzienu.
Joprojām sāp sirds?
– Nē, laiks ir pagājis. Sāpe bija ne tieši par skolas likvidāciju, bet par attieksmi. Pareizāk būtu jārīkojas citādāk, proti, jārunā ar skolotājiem, vecākiem un sabiedrību, izskaidrojot esošo situāciju, ka, piemēram, nav skolēnu, nav finanšu, ēka katastrofālā stāvoklī un tamlīdzīgi. Jābūt kaut kādai loģiskai lietu secībai, nevis pieņem lēmumu un pēc tam skaidrojas, taisnojas. No 15 deputātiem tikai man bija jautājumi, bet pārējie nobalsoja, lai, tā teikt, miers un Dievs.
Tolaik vadība skaidroja, ka skolas ēka ir katastrofālā stāvoklī. Sergejs Maksimovs “Vadugunij” pavēstīja: “...tad būs jautājums, kur skatījies domes priekšsēdētājs, kurš skolu novedis līdz tādam stāvoklim. Ir divi muļķi, kuri pieļauj šādu situāciju – tas ir domes priekšsēdētājs un esošā skolas direktore. Šobrīd mēs abi gribam nomirt savās mājās, nevis Rīgas centrālcietumā...”
– Jā, bija atzinums, lai vieglas smiltis atzinuma devējam, ka skola ir sliktā stāvoklī. Tolaik pat nozīmēja vienu atbildīgo personu, kurai katru dienu bija jāskatās, vai neparādās plaisas.
Tik traki?
– Tas bija teātris.
Pēc gada skolas ēku iegādājās biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”. Bijāt tik dulli, ka pirkāt graustu?
– Līdz 2019.gada pavasarim skola bija tukša, kaut gan bezdarbnieki skolu kurināja. Kāpēc pieņēmām lēmumu skolas ēku iegādāties? Nevis tāpēc, ka mums ēka vajadzīga; nevis tāpēc, ka mums žēl, ka kāds to nopirks, lietos vai nojauks. Pie skolas atrodas gan sporta laukums, gan parks, kur mēs svinējām svētkus, turklāt arī pašu veidotā peldvieta. Šī teritorija bija vienā īpašumā ar skolas ēku. Savstarpēji parunājoties, nospriedām, ka nebūtu labi, ja, piemēram, kāds jaunais īpašnieks tur sāktu sēt rapsi.
Izsolē pieteicās divi pretendenti, un galarezultātā iedzīvotāju biedrība īpašumu iegādājās par 11 000 eiro. Kur atradāt naudu?
– Mums kontā gandrīz vispār naudas nebija, kad pieteicāmies.
Izklausās dīvaini...
– Bija jāiemaksā kaut kāda dalības maksa. Tolaik sociālajos tīklos meklējām palīdzību – kaut ko paši sameklējām, kā arī saņēmām ziedojumus. Pēc izsoles novada vadība, par ko liels paldies, nāca pretī un sastādīja nomaksas grafiku uz pieciem gadiem.
Tas nozīmē, ka šogad jūlijā esat kļuvuši par pilntiesīgiem saimniekiem?
– Maksājumus pabeidzām ātrāk – pērn.
Kāds ir tagadējais bijušās skolas statuss?
– Īpašnieki ir folkloras kopa “Upīte”.
Kā spējāt vienoties, pieņemt tik svarīgu un atbildīgu lēmumu?
– Nemāku atbildēt. Tas bija kopīgs lēmums. Šobrīd folkloras kopā ir 27 dalībnieki, kaut gan ne vienmēr visi ir aktīvi. Šķiet, ka tas ir tā, kā visur: puse ir ļoti aktīva, bet otra – mazāk. Aktīvie pavelk pasīvos.
Iegādājoties īpašumu, bija konkrēti plāni, ko darīt tālāk?
– Kad skolu 2018.gadā nolikvidēja, es kā Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs gāju pie deputātiem ar dažādām idejām.
Ieklausījās?
– Lūdzu ēku pievienot pie centra. Neprasīju ne darbiniekus, ne kaut ko citu. Lūdzu tikai segt ēkas uzturēšanas izdevumus. Tajā laikā klubā nebija veikts remonts, kā arī trūka telpu. Novadam ēka paliktu īpašumā. Gājām pat ar ambiciozākām idejām. Piemēram, ir rakstnieku un mākslinieku rezidences. Kāpēc nevarētu būt folkloras rezidence? Deputāti atbildēja, ka esmu duraks un tas viss dārgi maksā. Tāpat lielais arguments bija tas, ka skola tik un tā ātri sabruks.
Sabruka?
– Nospriedu, – lai ir, kā ir. Tomēr, ieraugot, ka skola ar lielo teritoriju ielikta izsolē, kopā ar domubiedriem sapratām, ka mums patiešām žēl zaudēt publisko teritoriju, kas atrodas pie skolas. Ko darīt, ja paši tur svinam un organizējam pasākumus? Jāpiebilst, kad skolas ēku nopirkām, būvvalde liedza to lietot, jo tā bija avārijas stāvoklī. Izskanēja versijas, ka rekonstrukcijas izmaksas šiem 500 m2 ir vismaz 100 tūkstoši.
Toreizējais eksperta slēdziens: “Skolas ēkas daļu tehniskais nolietojums ir atšķirīgs – pirmsavārijas stāvoklī praktiski atrodas ēkas vēsturiskā daļa – nolietojums pamatkonstrukcijām vismaz 55 līdz 65% (koka pārsegumam). Šī ēkas daļa tikusi pastiprināti ekspluatēta, bet 80 gadu garumā nav veikta nekāda konstrukciju atjaunošana, līdz ar to tās tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Skolas vēsturiskās daļas ekspluatācija būtu jāpārtrauc un jāveic preventīvi pasākumi mehāniskās stiprības un stabilitātes nodrošināšanai. Jāveic nekavējoši pasākumi vecās skolas ēkas daļas konstrukciju atslogošanai – nevajadzīgo apkures ierīču izvākšana no otrā stāva telpām un starpstāvu koka pārseguma siju papildus balstīšana...”
Kas izrādījās galarezultātā?
– Mums vajadzēja ielikt divas kolonnas, kas it kā kaut ko tur. Ko prasīja, to ielikām, tostarp uztaisījām nelielu būvprojektiņu. Būvvalde to pieņēma. Tas mums ar būvprojektu un visu saskaņošanu izmaksāja 350 eiro, bet novada vadība sprieda, ka nepieciešami vismaz 80 000 eiro, lai ēkā vispār varētu ieiet iekšā.
Vai tas nozīmē, ka skolu nevajadzēja slēgt?
– Tādā veidā, kā tā tolaik darbojās, skola patiešām nevarēja pastāvēt.
Kā šobrīd noslogojat jeb izmantojat bijušās skolas ēkas telpas?
– Vienubrīd vispār bija labi, kad tautas namu remontēja. Šeit atradās gan kultūras mantojuma centrs, gan bibliotēka, gan darbojās visi pulciņi.
Par to maksāja pašvaldība?
– Apkuri un elektrību – jā. Arī kurinātāju un apkopēja algu, jo viņi savu darbu neveica tautas namā, bet bijušajā skolā. Trīs gadus dzīvība kūsāja. Jāsecina, ka grīda zālē ir sašķobījusies, jo šeit atradās smagie grāmatu plaukti, arī mūzikas instrumenti. Tomēr šķība grīda nenozīmē, ka ēka ir avārijas stāvoklī. Protams, biedrībai ēku ziemā uzturēt ir dārgi. Māris Keišs rosināja izveidot profesionālu ierakstu studiju. Uzrakstot projektu, šo ieceri arī īstenojām. Tāpat īstenojām projektu par izlaušanās istabas “PĪCI PANTI” izveidi.
Kur rodat idejas?
– Vasarā izlaušanās istabu mazāk reklamēju, jo pietiek citu darbu. Sākoties ziemai, šurp brauks arī skolēni.
Tātad istaba funkcionē?
– Protams, pirms nedēļas arī bija grupiņa. Kā tapa ideja? Izlaušanās istabu kopā ar savu Ligitu noskatījām Imanta Ziedoņa muzejā, kur tā saucas “Ziedoņa klase”. Nospriedām, ka mums arī kaut kas tāds ir vajadzīgs. Otrkārt, tobrīd biedrībā aktīvi darbojās Ilgvars Keišs, kurš arī mudināja izveidot šādu istabu. Sākotnēji spriedām par kaut ko ekstrēmu, tomēr galarezultātā nonācām pie secinājuma, ka vajag kaut ko izglītojošu. Tā ir iespēja piesaistīt skolēnus.
Patiesi pārņem patīkamas sajūtas, atceroties istabas atklāšanu.
– Cik gadi jau pagājuši? Kaut kad skaitīju un sanāca, ka izlaušanās istabā pabijušas vairāk nekā 100 grupiņas. Diezgan labi. Tāpat kādu brīdi īstenojam foršu projektu – izveidojām tetovēšanas salonu.
Kāpēc īsu brīdi?
– Būtu arī tagad. Meistare apprecējās, piedzima bērniņš un viņi aizbrauca uz vīra dzimteni Vācijā. Ir cerība, ka atgriezīsies.
Salonam bija apmeklētāji?
– Bija forši. Kad uz Upīti atbrauca tūristi, stāstījām, ka mums ir savs tetovēšanas salons. “Nevar būt!” viņi brīnījās. Bet patiešām bija klienti.
Sociālajos tīklos Upītes kolektīvs, atvaino, ņirb gar acīm. Šodien esat Viļakā, rīt – citā pasaules malā.
– Vienkārši dzīvot nav interesanti. Gribas sniegt pozitīvas emocijas gan sev un ģimenei, gan sabiedrībai. Gribas, lai mūspuses jaunieši nedzīvo ar domu, ka mūspusē nekas nenotiek, tāpēc jābrauc uz Rīgu vai kaut kur tālāk.
Kāpēc citos ciemos dzīve nekūsā tik strauji kā Upītē?
– Droši vien vajag cilvēku un cilvēkus, kuri kustina sabiedrību. Tāpat jāatzīst, ka Upītē daudzas lietas ir veiksmīgi, tā teikt, salikušās. Lepojamies ar zemnieku saimniecībām “Kotiņi”, “Amatnieki” un “Riekstiņi”, kas arī pavelk cilvēkus, kuri redz, ka attīstība ir iespējama arī laukos.
Visas zvaigznes vienkopus sakritušas?
– Jā. Ja ir lieli un labi piemēri, tad neizpaliks arī mazi. Tikai jādara, ja tev ir citas idejas, citas iespējas.
Kā izdodas sakopt apkārt skolai esošo teritoriju, kas, Jūsu vārdiem runājot, nav maza?
– Šķiet, ir trešais gads, kopš biedrība sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru, pieņemot darbā cilvēkus ar invaliditāti. Paldies.
Kā izdodas visu menedžēt?
– Vienkārši jāmeklē dažādas iespējas. Pašas iespējas pie tevis neatnāks.
Izklausīsies nekorekti, tomēr daudziem, tostarp augsta līmeņa vadītājiem, tas neizdodas?
– Tā laikam ir spīts, kad gribas kaut ko pierādīt. Turklāt, ja sanāk, tad gribas vēl vairāk un vairāk... Cilvēkam vienmēr šķiet, ka ir maza alga. Ir tūkstotis, dzīvo, būs divi tūkstoši, tāpat dzīvos... Vienkārši dārgākas lietas pirks.
Kāda ir recepte, lai vietējās iedzīvotāju kopienas būtu aktīvākas?
– Jāsaprot, ka tas, ko paši darām, rada vislielāko gandarījumu un vislabāko rezultātu. Nevajag gaidīt kaut ko no pašvaldības vai valsts.
Kur labāk jūtaties – svinīgā pieņemšanā Rīgas pilī vai Upītē?
– Hmm (smejas). Protams, uz vietas labāk jūtos. Jā, ir gandarījums būt arī Rīgas pilī, kaut gan lielās pieņemšanās zūd sajūta, ka uzaicinātie domā līdzīgi. Nereti sabrauc liekuļu bars. Varbūt nekorekti pateicu, bet cilvēki sapratīs. Vislabāk ir mājās!
Kāda ir bijušās skolas ēkas nākotne?
– Ir doma izveidot varbūt ne viesnīcu, bet vienkāršas istabiņas, kur apmesties ciemiņiem. Godīgi sakot, naktsmītnes nereti ir problēma. Nav mērķis nopelnīt. Tāpat ceram īstenot projektu par tautu tērpu darināšanas darbnīcas izveidi. To iesākām pirms kovida, kas visu iztraucēja. Mums ir gan digitālās stelles, gan digitālās šujmašīnas – gribas visu iekārtot līdz galam.
Esat Upītes pamatskolas audzēknis?
– Jā, tolaik klasē bijām 7 skolēni, kas bija viena no lielākajām.
Dēls Dominiks, kad slēdza skolu, mācījās 8.klasē. Ko viņš tolaik sprieda par liegto iespēju pabeigt savu pamatskolu?
– Bērni acīmredzot to uztver citādāk. Neteikšu, ka šoks, bet, krievu valodā runājot, bija obidna (aizvainojoši, aizskaroši – no aut.).
Jūsu rindās ir arī priesteris?
– Ar Guntaru Skutelu sadarbība iesākās diezgan interesanti. Gandrīz katru gadu folkloras kopa cenšas noorganizēt kādu aktivitāti Ziemassvētku laikā. Vienā gadā izdomāju, ka vajadzīgs Ziemassvētku vecītis, un atļāvos palūgt Guntaru.
Viņš piekrita?
– Jā, kaut gan ar viņu tolaik nebiju labi pazīstams. Tā šī sadarbība arī turpinās.
Kādi ir Upītes puses cilvēki?
– Varbūt nedaudz sarežģīti, ar ambīcijām, kaut gan kā liela ģimene. Ko nozīmē ģimene? Viens par otru visu zina, reizēm viens otru par daudz aprunā. Tajā pat laikā viens otram vienmēr palīdzēs, kaut gan neizpaliek arī dusmošanās, kad šķiet, ka cilvēku negribas vairs nekad dzīvē satikt. Otrā dienā satiekoties jau virmo smaids.
Kādas ir pārdomas par latgaliešu valodu?
– Jāsecina, ka to lieto arvien mazāk. Par norādes zīmēm latgaliešu valodā cilvēki joprojām ir dusmīgi. Pasākumā “Lipa Kust” ārzemnieki jautāja, – kāpēc apdzīvotai vietai ir divi nosaukumi? Pēc paskaidrojama viņi māja ar galvu: “Jā, jā, sapratām.” Ja iepriekš domāju, ka visu var labot, tad tagad saprotu, ka ir lietas, kuras grūti pagriezt uz labo pusi. Valoda būs tikmēr dzīva, kamēr tajā runās. Mākslīgi to nevarēs uzturēt.
Kā atdzīvināt slēgtās skolu ēkas?
– Man ir ļoti žēl, ka slēdza skolas Baltinavā un Tilžā. Tur varēja izmitināt lielas ciemiņu grupas. Novada vadībai par to ir jādomā, turklāt, izsolot ēkas, nevajag prasīt lielu cenu. Labāk, lai nopērk lētāk, jo uzņēmējs, ieguldot kaut vai nelielu naudiņu, domās, kā to atpelnīt. Kāpēc Baltinavas skolu nevarēja pārdot par 10 000 eiro? Pat vietējie uzņēmēji ieinteresētos. Vai labāk, ka skolas ēka stāv tukša? Tā var būt arī ilgtermiņa noma par ļoti minimālu samaksu.
2018.gada 18.janvāris. Piemiņas plāksnes Antonam Slišānam atklāšanas pasākums.
Saglabā tradīcijas. Andris Slišāns priecājas, ka Upītē izdodas saglabāt svētku svinēšanas tradīcijas, tostarp organizējot Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras kopu skati, ko aizsāka mamma ar tēti. Lūgts komentēt medijos izskanējušo Upītes salīdzinājumu ar folkloras galvaspilsētu, Andris smaidot atzina, ka tas viņam cīši patīk: “Mums bija ideja izveidot folkloras rezidenci, kur cilvēkiem būtu iespēja gan atpūsties, gan mācīties dziedāt, dancot, muzicēt, gan apgūt dažādus amatus. Ne īsi galvaspilsēta, bet vieta, kur mēs uzņemam folkloristus.”
Vēsture laika griežos
- 1910./1923.m.g. – ap 100 skolēnu; 1934./1935. m. g. – 109; 1935./ 1936. m. g. – 126; 1936./1937. m. g. – 123; 1950./ 1951.m.g. – 121. Turpmākajos gados skolēnu skaits skolā svārstījies no nedaudz virs 50 līdz nedaudz zem 90.
- 1945.gadā palielinās skolēnu skaits, jo pēckara gados skolā katru gadu pieaug pa vienai klasei, skolā tad strādā 6-7 skolotāji.
- Sākot ar 1947.gadu, Upītes skolā ir 7 klases. Skolā sāk strādāt Jevgēnija Slišāne.
- 1957./1958. m.g. sāk darboties kopgalds, skolā tiek noorganizēts stīgu instrumentālais orķestris. Vadītājs, skolotājs Valentīns Lapšāns. Beidz darboties 1963.gadā.
- 1958./1959.m.g. skolā nodibina skolēnu jaukto kori. To vada skolas direktors Antons Mičāns, vēlāk skolotāja Jevģēnija Slišāne. Beidz darboties 1973.gadā.
- 1959.gadā tiek ierīkots sporta laukums, kas kļūst par sporta bāzi gan skolēnu, gan kolhoza jauniešu sportošanai.
- 1962./1963.m.g. skolā nodibina pūtēju orķestri. Vada skolotājs Valentīns Lapšāns, tad skolas direktors Vitālijs Vizulis un skolotājs Pēteris Gailums. Beidz darboties 1974.gadā.
- Visnabadzīgākie ar skolēniem ir bijuši šādi mācību gadi: 1985./1986. – 41 skolēns, 1986./1987. – 40.
- 1993.gadā Upītes skolā skolotājas Irēnas Slišānes vadībā sāk darboties etnogrāfiskais pulciņš un mācību stundu, fakultatīva vai pulciņa veidā – latgaļu valodas mācību priekšmets.
- 1996.gadā skolā sāk regulāri darboties kristīgās ticības pulciņš, kuru vada skolotāja – katehēte Sandra Bukša.
- 1997.gada 3.oktobrī tiek atvērts un svinīgi iesvētīts Ticības mācības kabinets – skolas kapela. No šī brīža skolā vienreiz mēnesī līdz 2009.gadam tiek noturēta Svētā mise.
- 1997./1998.m.g. skola iegādājas pirmo datoru.
- 1999.gadā skolā skolotājas Tatjanas Supes vadībā uzsāk darbu mūzikas pulciņš, kura ietvaros darbojas dažādu vecuma grupu skolēnu vokālais ansamblis “Avotiņš”. Skolotājas Irēnas Romkas vadībā gadsimtu maiņas gados darbojās estētikas un floristikas pulciņi, dekoratīvās mākslas fakultatīvs.
- Ar 2000./2001. m. g. skolā tiek atvērta pirmsskolas bērnu jeb bērnudārza grupa.
- 2005./2006. m. g. kopā ar pirmsskolas grupu skolu apmeklē 70 skolēni.
- 2010./2011. mācību gadā skolu apmeklē 52 skolēni un 7 bērnudārza grupiņas bērni.
- 2018.gadā Upītes pamatskolu slēdz. Pēdējā mācību gadā skolā mācījās 41 skolēns.
- 2019.gadā skolu nopērk biedrība “Upītes folkloras kopa”.
2024.gada septembris. Uz biedrībai piederošās bijušās Upītes pamatskolas fasādes joprojām redzams uzraksts “Šķilbēnu pagasta Upītes pamatskola”.
Bijušajā skolā top mūzika
Savulaik masu mediji, tostarp “Vaduguns”, rakstīja, ka plaša profila speciālists Māris Keišs no Rīgas pārcēlies uz Upīti, lai īstenotu sapni par ierakstu studijas izveidi un pievērstos savam bērnības sapnim – darboties skaņas apstrādes pasaulē.
Slēgtajā Upītes pamatskolā par ierakstu studiju pārtapa bijusī angļu valodas klases telpa. “Šo ārējo sienu mēs iztaisnojām, uzlikām virsū fibrolītu, kas ir labs kā siltumizolējošais materiāls, tā arī akustiski izolējošais materiāls,” par paveiktajiem darbiem, iekārtojot studiju, savulaik stāstīja Māris Keišs. Jautāts, vai slēgtajās skolās jāievilina uzņēmēji, Māris atgādināja, ka tas, viņaprāt, atkarīgs no skolas ēkas apjoma: “Diezin vai vietējā kopiena spētu iegādāties lielu bijušo skolas ēku. Ja ir 30-40 klases, tad, visticamāk, katru bijušo klasi diez vai izdosies piepildīt ar kaut kādiem pakalpojumiem.” Pēc gandrīz divu gadu darba Upītē viņš atzīst, ka nenožēlo lēmumu izveidot ierakstu studiju tik mazā ciematā: “Man ikdienā nepieciešams miers. Internets mums sniedz neierobežoti daudz iespēju, tostarp pelnīt, kā arī sevi reklamēt. Patiešām var atrast veidu, kā nopelnīt, ja tev patīk, piemēram, lauku māja, kur apkārt nav sābru. Tā, iespējams, bija problēma pirms 10 un vairāk gadiem.”
M.Keišs apsmaida pirms pāris gadiem presē izskanējušo apgalvojumu, ka ir plaša profila speciālists. Tiesa, arī nenoliedz: “Jā, profesionālim jābūt, bet ne radikāli pretējās jomās. Savā nišā nevaru pateikt, ka rakstīšu tikai rokmūziku. Man ir jāieraksta viss, ko piedāvā. Jāprot pielāgoties dažādiem apstākļiem, jābūt elastīgam. Kas dzen uz priekšu? Tikko uzsāku mācīties Daugavpilī, jo esmu uzsācis darbu mūzikas skolā Baltinavā. Attiecīgās izglītības nav – ir jāizmanto dzīves piespēlētās iespējas.” Viņš pagaidām atturējās sniegt komentārus, kā pirmajā mācību nedēļā izdodas sastrādāties ar bērniem. “Šķiet, ka pagaidām vairāk satraucies esmu es, nevis bērni. Šī pasaule man pagaidām ir nezināma. Nekad skolotājs neesmu bijis,” atzīst Māris.
Lūgts atklāt nākotnes plānus, mūziķis atjokoja, ka galvenais – noturēties virs ūdens, piebilstot, ka lauku vide viņam ir tīkamāka nekā pilsētas: “Mēģināšu līdz pēdējam turēties, kamēr valsts neizdomās kaut ko ar kājām apgriezt gaisā. Kāpēc Upīti pazīst visā Latvijā? Veiksmes stāsta nav, tā ir bez lielas domāšanas liela darīšana. Audzinot bērnus, daudzi vēlas perfekcionismu jeb skolēnus ielikt kaut kādos rāmīšos. Andris rāmīšos nav likts un viņam viss izdodas. Viņš mijiedarbojas ar sabiedrību, viņš lepojas ar to, ko dara. Katrā ciemā vajadzētu vismaz 1-2 cilvēkus, kas kā lokomotīves vadītu pārējos iedzīvotājus–vagonus.” Spriežot par lielo slēgto skolu likteni, M.Keišs uzsver, ka katrā skolā armijas bāzi neizveidos: “Tomēr saistībā ar valsts drošību kaut kas varētu būt. Kosmosā var palaist miljardiem ideju, bet neiztikt bez tādām personībām kā Andris. Viņš man palīdzēja izveidot studiju. Lai cilvēks vēlētos atgriezties dzimtajā vietā, viņam jābūt pietiekami daudz labām atmiņām par šo vietu. Atpakaļ grūtāk integrēties, ja neiederies kaut kādā sociālajā grupā.”
Jāpiebilst, ka nesen Māris kopā ar folkloras kopu “Upīte” filmēja kārtējo videoklipu, kas dienas gaismu ieraudzīs 21.septembrī. “Cerams, ka būs smieklīgi un uzjautrinoši pirms rudens depresijas sākšanās,” joko mūziķis. Atgādinām, ka viņš grupā “Unknown artist” spēlē basģitāru.
Gatavs sadarbībai. Māris Keišs aicina nekautrēties rakstīt, zvanīt, braukt pie viņa, ja kāds sajutis vēlmi nodarboties ar mūziku, kā arī darīt sevi atpazīstamu plašākai publikai.
Ierakstu studija Upītē. Upīte ir atpazīstama ne tikai ar savu nemateriālo kultūras mantojumu un vecāko latgaliešu festivālu “Upītes uobeļduorzs”, bet arī ar profesionālu ierakstu studiju.
Upītē izlaidums izpalika
Dominiks Slišāns, Upītes pamatskolas slēgšanas laikā pabeidza 8.klasi. Komentējot, kā tolaik juties, jaunietis atzīst, ka tobrīd bija liela nesaprašana, ko darīt tālāk.
Viņam šķitis dīvaini, ka pēc astoņiem mācību gadiem, nepabeidzot dzimto skolu, kaut kur jāiet projām, turklāt tikai tāpēc, ka tā lēmuši deputāti: “Otrkārt, likās, ka dzimtajā ciemā, slēdzot skolu, zudīs dzīvība. Tomēr Upīte kaut kā turas! Kā tas iespējams? Pirmkārt, vajadzīgs gribasspēks darīt to, kas pašam patīk. Otrkārt, piesaistīt cilvēkus no citiem novadiem, citiem ciemiem.” Dominiks ir pārliecināts, ka biedrība izdarīja pareizu soli, iegādājoties bijušo pamatskolas ēku: “Nebūtu pareizi, ja mēs nozaudētu un pazaudētu savu vēsturi. Biedrības lēmums bija labākais, kāds tas varēja būt. Arī citām slēgtajām skolām jācenšas atrast jauni īpašnieki. Kaut kas ir jādara, lai pierobežas skolas nepazūd. Jauniešu nebūs, ja Baltinavas un Rekavas vidusskolas zaudēs savu statusu. Kā vietējai kopienai piesaistīt jauniešus, ja viņi mācīsies novada centrā?”
Vai baidās? Dominiks šobrīd studē Dailes teātra un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas apvienotajā kursā, lai kļūtu par dramatiskā teātra muzikālo aktieri. “Vai nav bažu, ka neizdosies? Sākumā bija uztraukums, jo bija jāiepazīst kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Iepazīstot kolēģus, apjautu, ka viss norit ļoti dinamiski. Upītes un Latgales ļaudīm novēlu īstenot savus izvirzītos mērķus un sapņus,” viņš novēl.
Saknes gadsimta garumā
- Skolas pirmsākumi ir saistīti ar Zelču ciemu, kad 1910.gada 9.decembrī dibina 3-gadīgo skolu. Tās dibināšanu panācis toreizējais Baltinavas pagasta vecākais Ontons Vizuļs. Skola tiek atvērta Zeļču ciemā pašam O.Vizuļam piederošajā ēkā – mājā, kas bija būvēta kā linu uzpirkšanas un glabāšanas telpa–noliktava. Tā kā Ontona uzņēmējdarbība ar linšķiedras iepirkšanu un realizāciju uz ārzemēm bankrotēja, jo viņš nespēja izkonkurēt stabilos Krievijas linšķiedras uzpircējus, tad uzceltā māja–noliktava lieti noderēja skolas atvēršanai viņa dzimtajā ciemā. Sākotnēji visas trīs klases mācīja un audzināja viena skolotāja Olga Kuzmina. Mācības notika krievu valodā, tikai ticības mācību katoļticīgie bērni mācījās latgaliešu valodā, krievu tautības pareizticīgie – krievu valodā.
- 1923.gadā skolu pārcēla uz Buku ciemu, tad skola tika izvietota divās ēkās, jo bija 4 skolēnu klases un mācīja divi skolotāji.
- 1926.gadā Zelču 4-klasīgo pamatskolu atkal pārceļ uz Zelču ciemu, skolotāji Krakope un Roga.
- 1931.gadā skolu pārceļ uz Grohovas ciemu, skolotāji Eduards Šmugais un Roga.
- Sākot ar 1932./1933.m.g., skolā sāk darbu papildskola pieaugušajiem ar lauksaimniecības nodaļu. Skola sāk rīkot atpūtas vakarus, sniegt koncertus. Sāk darbu Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš, kuru vada skolotājs Jānis Slišāns. Ar 1960.gadu skolā darbojas Sarkanā Krusta un Pusmēness biedrības Sanitārais pulciņš. Tas ar pārtraukumiem darbojas līdz 1991.gadam.
- 1933.gadā skola atrodas gan Grohovas, gan Lotušu ciemā (Broņislavas Slišānes mājā).
- 1934.gada 30.aprīlī nodibina 255. Zeļču Mazpulku, kuru līdz ar skolas nosaukuma maiņu 1936.gadā pārdēvē par 255. Upītes mazpulku. Dibinātāja un vadītāja – skolas pārzine Stefānija Slišāne. Upītes mazpulka darbību atjauno 1997.gadā un līdz 2009.gadam to vada skolotāja Monika Keiša. Ar 2009.gadu mazpulku organizācijas vadīšana tiek uzticēta skolotājai Dinai Krakopei.
- 1935.gadā skola tiek pārdēvēta par Upītes 4-klasīgo pamatskolu. Skolotāji Stefānija Slišāne, Jānis Slišāns, Jevdokija Aleksejeva un Vilhelmine Jaunīte (ex. Balode).
- 1950.gadā skola atrodas trīs vietās – Lotušos Slišānes Broņislavas mājā (5., 6. un 7. klase), Lotušos Jurānu mājās (1. un 3.klase) un Komugrevas (2. un 4. klase) ciemā. 1951.gadā direktore Lūcija Logina.
- 1955.gadā uzceļ jaunu skolas ēku tagadējā Upītes ciemā, lai gan ciems savu nosaukumu iegūst, tieši pateicoties skolai, tikai 1981.gadā.
- No 1957.gada skolas direktors ir Antons Mičāns. 1957.gadā ar skolotāju V.Lapšanu Upītes pamatskolas skolēni darbojas stīgu instrumentu orķestrī, kā arī iegūst kinomehāniķa iemaņas.
- 1959.gadā tiek uzsākta skolas apkārtnes plānveidīga apzaļumošana. Skolotāja Vizuļa vadībā tiek iestādīts Upītes ābeļdārzs. Upītes ābeļdārza stādījumus paplašina 1998.gadā, ko vada skolas direktore Svetlana Bukovska ar agronoma Jāņa Aleksandrova izaudzētajām ābelītēm viņa paša līdzdalībā.
- 1980.gadā uz Upītes skolas skolēnu bāzes tiek nodibināts Upītes meiteņu etnogrāfiskais ansamblis, ko vada skolotāja Maija Ivanovska (pēc apprecēšanās – Slišāne), pēc diviem gadiem tā darbība apsīkst, un 1983.gadā skolotāja, toreiz arī Upītes bibliotēkas vadītāja, Irēna Slišāne ansambli pārveido par Upītes bērnu folkloras kopu, kas sekmīgi jau ceturtajā bērnu paaudzē darbojas arī šobrīd. No 2014.gada Upītes bērnu folkloras kopu sāk vadīt Ligita Spridzāne, kopš 2018.gada rudens bērnu folkloras kopa darbojas Nemateriālās kultūras mantojuma centrā “Upīte”.
- 1990.gadā tiek uzsākti darbi jaunā parka izveidei, kur 1993.gadā pēc Antona Slišāna projekta Upītes pamatskolas skolēni un skolotāji iestāda pirmos 75 kociņus. Parks laika gaitā tiek vairākkārt papildināts ar ozoliem: 2009.gadā Upītes pamatskolas absolventi – brāļi Ģirts un Uģis Bukši – parku papildina ar 105 kociņiem un izbūvē divus koka tiltiņus; 2014.gadā Lielā ozolu stādīšanas talka ar Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” mazo kavalēriju, kuras sastāvā bija Latvijā labi zināmi mūziķi: Renārs Kaupers, Māra Upmane Holšteina, Jānis Strapcāns, kā arī bijusī kultūras ministre Žanete Grende.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.
* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/413460851769093
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.