Rakstos
Esmu negatīvs! (04.02.2022.)
Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?
Vai asā spalva joprojām asa?
Būdams laikraksta redaktors un projekta līdzautors, esmu lepns, ka “Vaduguns” komanda desmit radošajās publikācijās apliecināja, ka esam komanda, kura spēj īstenot pat sākotnēji šķietami neizdarāmus un neizpildāmus darbus. Turklāt, kad tapa projekta skelets, epidemioloģiskā situācija pasaulē un Latvijā nešķita tik drūma, ka būs liegta iespēja organizēt “apaļos galdus” klātienē. Viennozīmīgi tas apgrūtināja darbu, bet neatturēja no izvirzītā uzdevuma izpildes. Tāpat lepojos, ka projekta noslēgumā paši žurnālisti nokļūst intervējamo statusā, atbildot uz septiņiem jautājumiem. Lai dotos uz nākamo ostu, izzinot plašos medijpratības līkločus, ir jāapzinās gan savas kļūdas, gan veiksmes, gan arī, protams, sapņi...
Kādas bija grūtības, gatavojot materiālu?
A.Ločmelis: - Ikdienas darbā grūtākais nav uzrakstīt, bet pirms rakstīšanas galvā visu salikt pa plauktiņiem un izdomāt – ko, kā un par ko rakstīt? Lielākās galvassāpes sagādā, lai uzrunātie intervējamie pēkšņi nepazustu un viss notiktu noliktajos termiņos, jo, kā zināms, avīzei gaidīt nepatīk, tā iznāk konkrētā laikā – ne agrāk, ne vēlāk. Tādēļ no rakstu galvenajiem varoņiem vienmēr sagaidu augstu atbildības sajūtu un ar smaidu sejā varu teikt, ka šoreiz neviens man vilties nelika!
S.Karavoičika: - Vislielākās grūtības, manuprāt, sagādāja attālinātā strādāšana. Ja tā patiešām būtu diskusija pie “apaļā galda” klātienē, iespējams, saruna izvērstos savādāka – spraigāka, interesantāka. Cik zināms, žurnālistikā klātbūtnes efekts ir ļoti svarīgs un noteicošs, jo sarunas laikā, vadoties pēc situācijas, ir iespēja uzdot papildjautājumus, kaut ko konkretizēt, vadīt diskusiju. Diemžēl intervējot katru cilvēku atsevišķi, klātesamības efekts pazūd, līdz ar to publikācija kaut kādā mērā kaut ko zaudē.
I.Tušinska: - Nekādu. Vajadzēja laiku, lai varētu uzrunāt visus rakstu varoņus un sagaidītu viņu atbildes, jo daži vēlējās tās sniegt rakstiski.
Z.Logina: - Visgrūtāk laiku sarunai bija atrast Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājai Ingai Vanagai, kuru pirms tam iepazinu internetā un redzēju televīzijā. Viņai zvanīju, rakstīju vairākkārt, līdz I.Vanaga atzvanīja laikā, kad es aptuveni septiņos vakarā ar mašīnu stāvēju ceļu krustojumā. Ātri nobraucu malā, noparkojos, un saruna varēja sākties. Tikai ķeza, - visi sagatavotie jautājumi bija palikuši darbā. Nācās atsaukt atmiņā televīzijā dzirdēto, jo, izglītības tēmai gatavojoties, lasīju un klausījos visu, kas ar to saistīts. Mācījos izglītību, ja tā var teikt.
M.Sprudzāne: - Man šis ir ļoti nepateicīgs darba laiks, jo uzskatu, ka labākās intervijas izdodas klātienes sarunās, redzot cilvēka acis, sejas izteiksmi, kas ļauj spriest arī par viņa noskaņojumu. Klātienē “apaļā galda” sarunas tad sanāk pārliecinošākas un patiesākas. Taču uzdevums bija jāizpilda jebkurā gadījumā.
Cik atsaucīgi vai neatsaucīgi bija intervējamie?
A.Ločmelis: - Žurnālistam, sadarbojoties ar Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un tamlīdzīgu struktūru darbiniekiem, vairumā gadījumu neizdosies iegūt tik sulīgas atbildes, kādas var sniegt vienkāršs iedzīvotājs. Tas arī saprotams, jo minēto struktūru darbiniekiem vairāk vai mazāk jāpieturas pie konkrēto iestāžu oficiālās pozīcijas, nedrīkstot ļaut pārāk brīvu vaļu personīgajām pārdomām. Līdz ar to ir reizes, kad atbildes ir diezgan sausas. Tomēr vēlos uzsvērt, ka tā nav vienmēr. Personīgi pats savu sadarbību ar Balvu novada pašvaldības policiju, Zemessardzi, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts robežsardzi un arī Valsts policiju vērtēju ar lielu plus zīmi. Arī projekta publikācijā intervējamie bija atsaucīgi.
S.Karavoičika: - Iespējams, tas ir mūsu, reģionālo mediju, pluss, ka diezgan labi zinām un pazīstam mūspuses cilvēkus, tostarp amatpersonas un dažādu jomu speciālistus. Neviens no uzrunātajiem cilvēkiem aicinājumu uz sarunu neatteica – atsaucība bija par visiem 100%.
I.Tušinska: - Visi intervējamie bija atsaucīgi, labprāt atbildēja uz jautājumiem, vienīgi eksperta lomai izvēlētais Zbigņevs Stankevičs aizņemtības dēļ nevarēja atbildēt, tādēļ deleģēja to citam mācītājam.
Z.Logina: - Vispirms jau augusta otrajā pusē no Norvēģijas zvanīju un uzrunāju skolu direktorus, bet ātri vien sapratu, ka viņi gandrīz visi ir tik aizņemti, ka, gatavojoties mācību gada sākumam, neatrod laiku nedz sarunai, nedz izrāda vēlmi diskutēt par jautājumiem, kas aizvadītajā mācību gadā ar daudziem lēmumiem, izmaiņām jau runāti un izrunāti savā vidē. Atradu citus pedagogus un vadītājus, un viņu atsaucība mani iepriecināja, jo sapratu, ka darbs, ko katrs no viņiem dara, ir sirdslieta, neskatoties uz problēmām.
M.Sprudzāne: - Projektam uzrunāju gan iepriekš pazīstamus, gan arī gluži svešus cilvēkus, iepazīstoties ar viņu portretiem digitāli. Pārsteidza viena lauksaimnieka nekonkrētība, kurš intervijai sākotnēji piekrita, taču pēc tam neatbildēja ne uz e-vēstulēm, ne arī telefona zvaniem. Vienmēr cienu otra viedokli un arī atteikumu, lai kāds tam nebūtu iemesls, bet tāda laipošana atgādina divkosīgu spēli, nerēķinoties ar otra laiku. Taču kopumā lauku uzņēmēji ir ļoti pateicīgi žurnālistam, vismaz manā darba praksē, jo sarunas ar viņiem izdodas interesantas un atklātas, var jautāt visu ko un tad izdodas uzzināt daudz jauna.
Kas, gatavojot publikāciju, pārsteidza?
A.Ločmelis: - Pārsteigumu nebija, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka publikācijas sagatavošanas process bija vienmuļš un neinteresants. Dažkārt mēdzu teikt, ka sagatavotais materiāls ir žurnālista un raksta galvenā varoņa/-u kopdarbs. Mans kā žurnālista uzdevums ir uzdot jautājumus, ar to palīdzību spert soli tuvāk patiesībai un atklāt intervējamā personības šķautnes, bet raksta galvenais varonis uz uzdotajiem jautājumiem atbild. Tā visa rezultātā top publikācija – neatkarīgi no tā, vai tā ir intervija, kas savas tematikas dēļ vairāk vērsta pozitīvā gultnē, vai arī kādam nepatīkams problēmraksts. Ar cilvēkiem allaž ir interesanti komunicēt. Tā arī bija, gatavojot šo publikāciju.
S.Karavoičika: - Viens no projekta nosacījumiem ir bez publikācijas sagatavot arī videosižetu, kurā kāds no diskusijas dalībniekiem īsumā ieskicē konkrēto nozari, kuru pārstāv, problēmas un risinājumus. Jāteic, tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo, kā izrādās, ne visi gatavi stāties kameras priekšā un runāt. Šim piedāvājumam pārsvarā piekrita cilvēki, kuri ir publiskas personas un ko tādu savā dzīvē jau ne reizi vien ir darījuši.
I.Tušinska: - Nekas īpaši nepārsteidza.
Z.Logina: - Pārsteidza māmiņas Evas Smirnovas, kuras meitiņa mācās pamatskolā, atklāsmes, kādas attālināto mācību laiks ienesis ģimenē: “Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku... No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā – skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā – kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu...”
M.Sprudzāne: - Būtībā reti kas vairs pārsteidz. Taču man patīk precizitāte – kas sarunāts, tam jābūt, tādēļ nepatīk svārstīgi cilvēki un situācijas, kad intervējamie maina viedokli uz krasi pretējo. Dažreiz pārsteidz amatpersonu prasme neatbildēt uz konkrēto jautājumu vai, kas vēl sliktāk, sameloties. Bet, gatavojot konkrētās projekta publikācijas, neko tamlīdzīgu gan nepiedzīvoju.
Kā vērtējat sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm, tostarp ekspertiem?
A.Ločmelis: - Līdz šim neesmu saskāries ar situācijām, kad valsts vai pašvaldību iestādes uz maniem uzdotajiem jautājumiem vai citiem mēģinājumiem iegūt informāciju absolūti nereaģētu. Varbūt dažkārt tas darīts kūtri, negribīgi, atbildes sniegtas ne gluži pēc būtības. Konkrēti savā sagatavotajā publikācijā ar tamlīdzīgām problēmām nesaskāros un sadarbību ar intervējamajiem vērtēju kā labu.
S.Karavoičika: - Šajā projektā gatavoju divas publikācijas, līdz ar to arī ekspertu viedokļi bija divi: viens – no skaistumkopšanas asociācijas vadītājas, otrs – no Labklājības ministrijas. Jāteic, saziņa bija veiksmīga un konstruktīva, abos gadījumos eksperti bija atsaucīgi un pretimnākoši. Vienīgi Labklājības ministrijas speciālists savu redzējumu par tēmu, ko es kā žurnāliste lūdzu apskatīt, solītajā laikā tā arī nesagatavoja. Iespējams, tas tādēļ, ka arī ministrijās šobrīd liela noslodze un daudz darāmā. Taču kopumā varu teikt tikai labus vārdus.
I.Tušinska: - Kā jau minēju, Zbigņevs Stankevičs aizņemtības dēļ uz uzdotajiem jautājumiem lūdza atbildēt garīdznieku Ilmāru Tolstovu, kurš labprāt arī atbildēja.
Z.Logina: - Pozitīvi. Tas nekas, ka skolu direktori nevarēja vai nevēlējās runāt par problēmām, kādas šis laiks sagādāja. Viņus var saprast, jo darba slodze pirms jaunā mācību gada sākuma neiekļāvās 8 stundās, un darba diena izvērtās krietni garāka. Un saprotams bija arī jautājums: ko mainīs tas, ka es pateikšu, ka šis laiks ļoti iespaidoja skolēnus, turklāt ne uz to labāko pusi? Vai publikācija avīzē mudinās viņus mācīties labāk, strādāt čaklāk?
M.Sprudzāne: - Eksperta izvēle acīmredzot bija ļoti veiksmīga, jo Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja mēdz ciemoties mūspusē, labi pazīst lauku uzņēmējus un labprāt sadarbojas arī ar preses cilvēkiem. Viņas atsaucība, sniedzot informāciju, bija operatīva un izsmeļoša.
Kas izdevās veiksmīgi un kas – ne tik ļoti?
A.Ločmelis: - Allaž gribas parakties dziļāk un noskaidrot vēl vairāk, bet tad vienai konkrētai tēmai būtu jāvelta vairāku publikāciju sērija. Tas nebija šī projekta mērķis, līdz ar to iespēju robežās tika izdarīts maksimums. Domāju, to novērtēja arī lasītāji.
S.Karavoičika: - Diskusijās pie “apaļā galda” ļoti svarīga ir cilvēku/speciālistu izvēle. Lielā mērā tieši no tā, kā viņi runās un ko teiks, cik atklāti būs pret sabiedrību un lasītājiem, vai pratīs atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem, atkarīgs publikācijas rezultāts. Savās publikācijās, manuprāt, kā žurnāliste izdarīju pareizo izvēli, jo darba rezultāts ir labs. Kas ne tik ļoti izdevās? Kā jau iepriekš minēju, šīs sarunas varētu izvērsties vēl interesantākas un spraigākas, ja notiktu klātienē. Diemžēl šoreiz tā nenotika.
I.Tušinska: - Tā kā projektā bija paredzēta saruna ar pieciem “apaļā galda” dalībniekiem, diezgan maz vietas avīzes lapā atlika viņu atbildēm. Tās bija krietni jāsaīsina.
Z.Logina: - Veiksme bija tā, ka sarunai piekrita tobrīd Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva un matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina. Viņu viedoklī bija vērts ieklausīties, jo, lai arī galvaspilsētas ģimenes bija salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem nekā lauku skolēni, tomēr “arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies...”. Nācās secināt, ka visā valstī skolotāji pandēmijā piemērīja jaunas kurpes, kā teica Inta Kaļva.
M.Sprudzāne: - Covid pandēmijas laiks ir nomācošs, mainās cilvēku savstarpējās attiecības, uzvedība, protams, arī uzskati un pārliecība. Baida neziņa, kāda īsti būs nākotne, vai kas mainīsies uz labu, tādēļ sarunas ar cilvēkiem, manuprāt, neizdodas līdz galam atvērtas un sirsnīgas”.
Vai, jūsuprāt, raksts sasniedza mērķauditoriju – laikraksta lasītājus?
A.Ločmelis: - Viennozīmīgi! Rakstā bija akcentēts ne tikai iedzīvotāju un tiesībsargājošo iestāžu vērtējums un skatījums uz Covid-19 ierobežojumiem, bet arī likts uzsvars uz sabiedrības un likumsargu savstarpējo mijiedarbību un, ja tā var teikt, abu pušu attiecībām šajā sarežģītajā un izaicinājumiem pilnajā laikā Latvijā. Tas ir stāsts par koku ar diviem galiem. Proti, viens (likumsargi) dara savu darbu, un vairums to dara ar stingru iekšēju pārliecību, bet otrs (daļa sabiedrības) šai pārliecībai pretojas. Rezultātā iedzīvotājiem, tajā skaitā laikraksta lasītājiem, šādi mūsu sabiedrībā notiekošie procesi vienmēr raisīs interesi un uzmanību. Tas ir gluži tāpat, kā šobrīd aktuālais jautājums par obligāto vakcināciju…
S.Karavoičika: - Jā, noteikti sasniedza, jo pēc publikācijas saņēmu vairākus telefonzvanus – cilvēki atzinīgi novērtēja izlasīto, teica paldies. Ja ir atgriezeniskā saite ar lasītāju, tas nozīmē, ka žurnālists savu darbu izdarījis. Turklāt arī pēc portālā “Facebook” nospiesto like daudzuma varēja secināt, ka cilvēkiem tas interesē.
I.Tušinska: - Ceru, ka jā.
Z.Logina: - Domāju, ka atbilde ir pozitīva, jo personīgi es gan telefonsarunās, gan e-pastā, gan WhatsApp saņēmu labas atsauksmes. Rakstīja bērnu vecāki, kuri mudināja par šīm tēmām runāt “Vadugunī” atkārtoti, jo tās aizskāra arī sāpīgas stīgas, piemēram, par tehnoloģijām ne tik turīgās un daudzbērnu ģimenēs.
M.Sprudzāne: - Domāju, ka vietējais neatkarīgais laikraksts, kāda ir mūsu “Vaduguns”, šobrīd ir ļoti vajadzīga gan pašu novada, gan arī lasītājiem ārpus tā, kuri mūsu laikrakstu abonē un lasa. Projekta materiāli sniedz iespēju uzzināt dažādu profesiju, pieredzes, arī uzskatu un pārliecības cilvēkus. Var piekrist vai nē viņu teiktajam, taču ir interesanti izlasīt, ko citi spriež par notiekošo, visiem kopā izdzīvojot Covid ēras laiku.
Kas būtu jāņem vērā, gatavojot tamlīdzīgas publikāciju sērijas?
A.Ločmelis: - Svarīgi, lai publikācijas kalpotu ne tikai kā interesanta lasāmviela, bet tās būtu sabiedriski nozīmīgas. Savukārt, ja no publikāciju sērijas var paņemt arī reālu sauso atlikumu, piemēram, ar to palīdzību tiek atrisināta kāda problēma vai tiek uzsākta virzība uz to, šādi raksti ir nenovērtējami.
S.Karavoičika: - Galvenais ir izdomāt aktuālu tēmu un atrast labus runātājus, tad viss izdosies. Kā nereti mēdz teikt mani kolēģi – žurnālisti, – tā jau ir puse no veiksmes!
I.Tušinska: - Grūti pateikt. Atkarīgs no katras publikāciju sērijas tēmas.
Z.Logina: - Pirms ķerties klāt šādām publikācijām vai citas tēmas materiālam, žurnālistam jāatrod laiks uzzināt un iepazīt ne tikai tajā esošās problēmas, bet nozari kopumā. Ko jautāt skolotājam, ja es nepārzinu viņa darbu, ko jautāt ekspertam? Jāmācās, turklāt krietnu laiku pirms raksta tapšanas. Jāseko līdzi aktuālajam nozarē, jājautā draugiem, kuri šajā sfērā strādā. Jāiedziļinās būtībā, un tikai tad var ķerties klāt materiāla gatavošanai. Tāpēc paldies visiem, kuri man palīdzēja, lai pie lasītājiem nonāktu plašs un analītisks materiāls uz trīs lappusēm projektā “Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad”.
M.Sprudzāne: - Vienmēr gribētos trāpīt desmitniekā – pieteikt sabiedriski aktuālu un lasītājiem interesantu tēmu. Bet šādu projektu tematika jāizvēlas vismaz pusgadu iepriekš, un tas sagādā radošas mokas. Publikāciju tapšanai vajadzētu arī vairāk laika.
“Vaduguns” iet pareizā virzienā
Rīgas Stradiņa universitātes profesore un Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne taujāta, kā vērtē vaduguniešu lēmumu projektu “Esmu negatīvs!” noslēgt ar žurnālistu atskatu uz padarīto darbu, apkopojot rezultātus, vērtējot un izdarot secinājumus, kas izdevies un kas ne tik ļoti, viennozīmīgi atzina, ka “Vaduguns” iet pareizā virzienā: “Jūs jau jauki esat visu izdomājuši. Problēma ir tā, ka jums būtu vēl vairāk jāstāsta, kā cilvēki vispār var atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku. Daudzi to diemžēl neatpazīst. Vairāk ir jāstāsta, kāds ir jūsu mērķis, kā jūs strādājat. Tas ir daudz svarīgāk, nekā aprakstīt piedzīvojumus vai arī to, ka kāds jums ir uz kādiem jautājumiem atbildējis vai neatbildējis. Jāizskaidro – kāpēc? Neviens cits to neizskaidros, tāpēc žurnālistiem ir privilēģijas, tiesības un pienākums uzdot sabiedrībai nozīmīgus jautājumus, arī tiem, kas negrib vai nemāk stāstīt. Domāju, pamatlietās daudziem medijiem ir problēmas izstāstīt par svarīgo, jo ir tāda ilūzija, ka lasītāji visu izprot un saprot. Diemžēl nereti nesaprot. Otrkārt, sabiedrība neatpazīst žurnālistiku no visa kā cita. Tā ir ļoti laba ideja, ka savas avīzes formātā izmantojat iespēju izteikties arī žurnālistiem. Nav jau nekādu regulāru formātu, kā par to runāt. Tad mēs brīnāmies, ka tur neuzticas un nesaprot, ka cilvēki priecīgi un sirsnīgi maldina paši sevi. Tas ir ļoti labi, ka meklējat jaunas darba formas. Saņēmu jūsu vairākas vēstules. Neatbildēju divu iemeslu dēļ: pirmkārt, neredzu to savu pienesumu, ka man vajadzētu kaut kādā veidā ietekmēt, kā jūs redakcijā darbojaties. Otrkārt, man ir drausmīgi daudz tiešo darba pienākumu. Mēģiniet par aktualitātēm stāstīt pamatīgāk.”
Pērnā gada nogalē A.Rožukalni Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome vienbalsīgi ievēlēja sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda amatā. Paredzams, ka viņa darbu jaunajā amatā, apvienojot akadēmiskās profesores un pētnieces amatu, sāks 2022.gada 1.martā. Lūgta atklāt, vai atliks laiks pievērsties arī reģionālajiem medijiem, ne tikai elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, profesore neslēpa, ka patiesi reģionālie mediji uz viņu tiešā veidā neattieksies: “Tomēr savos pētījumos un projektos palikšu akadēmiskā amatā. Sekošu līdzi. Tiesa, visticamāk, atturēšos no publiska skatījuma un iesaistīšanās diskusijās. Ir jau citi, kas to var izdarīt.”
Novēl turpināt cīņu
“Kovida pandēmijas laikā Baltijas valstu iedzīvotāji atzinuši sabiedriskos medijus par uzticamāko informācijas avotu kovida krīzes informācijas atspoguļošanā,” secināts Baltijas Mediju izcilības centra starptautiskajā pētījumā, kurā skaidrota iedzīvotāju uzticēšanās masu medijiem visās trijās Baltijas valstīs. Arī A.Rožukalne medijos atzinusi, ka krīzes laikā tiešām uzticas visvairāk sabiedriskajiem medijiem: “Visvairāk uzticas televīzijai, portāliem, un interesanti, ka krievvalodīgajai auditorijai pilnīgā topā ir sabiedriskais radio. Un tas, man šķiet, ir ļoti svarīgi. Nebūt ne krievu televīzijas kanāli ir paši svarīgākie.”
Un kur paliek reģionālie mediji? Atbildot uz šo jautājumu, profesore “Vadugunij” paskaidroja, ka cilvēks, kurš atspoguļojis teikto, nav saklausījis vai neuzrakstījis otro rindiņu: “Otrā vietā ir reģionālie mediji, turklāt daudz augstāk nekā citās Baltijas valstīs. Jums jāturpina cīņa, lai mediju atbalsta fonda visa nauda neaiziet “Helio” un LMT, bet patiesi medijiem, nevis tiem, kas ir kaut kas cits.”
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
Esmu negatīvs! (07.01.2022.)
“Dzīve iežogojumā”
Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?
Covid-19 pandēmija izmainījusi dzīves ritmu visiem – īpaši cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru iziešana ārpus mājām un integrācija sabiedrībā šajā laikā kļuvusi vēl sarežģītāka. Kāds ir šo cilvēku psihosociālais fons, vai dzīve ieviesusi savas korekcijas viņu veselībā un uztverē? Diskusijā piedalās sabiedriskā labuma organizācijas “Brīnummāja” vadītāja un bērnu attīstības speciāliste LIENA GRAUDULE, kanisterapeite INGRĪDA SUPE, Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības vadītāja MARIJA DUĻBINSKA un bērna ar īpašām vajadzībām mamma VERA ANDREJEVA.
Vai atceraties pandēmijas sākumu pagājušā gada martā? Kāds tas bija Jums un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
L.GRAUDULE: -Pagājušā gada martā, kad pirmo reizi saskārāmies ar pandēmiju un izsludinātajiem ierobežojumiem, bijām ļoti piesardzīgi. Lai arī saslimušo skaits bija salīdzinoši neliels, arī savā “Brīnummājā”, kur strādājam ar īpašajiem bērniņiem, pārtraucām sniegt pakalpojumus. Sajūtu ziņā, manuprāt, tas bija satraucošs laiks, tomēr ar cerību, ka to pārvarēsim un drīz vien atgriezīsimies ierastajā ritmā. Toreiz bērni ar īpašām vajadzībām pakalpojumus nesaņēma trīs mēnešus. Jāatzīst, ka, atsākot nodarbības, dažiem novērojām, ka iepriekš sasniegtais progress bija mazinājies, un darbu nācās sākt no gala.
I.SUPE: -Satraukumu, neskaidrību un neticības pilns. Tas bija, kā jau ar jebkuru jauno, nezināmo! Daudz jautājumu sev,- kā strādāt? Kā nodrošināt pakalpojumu? Ko drīkst? Nedrīkst? Visiem mums bija jauni apstākļi, kuriem jāpielāgojas. Visnesaprotamākais, šķiet, bija maskas. Klientam grūti izprast, kāpēc speciālistam uz sejas ir kas tāds. Šobrīd jau visiem (lieliem un maziem) ir skaidrs, ka tas ir mūsu ikdienas aksesuārs.
M.DUĻBINSKA: -Tas bija negaidīti. Nācās atcelt daudzus ieplānotus pasākumus, sacensības, tikšanās. Emocionāli grūti, jo cilvēki ar īpašām vajadzībām funkcionālo traucējumu dēļ jau tā ikdienā dzīvo izolēti no pārējās sabiedrības.
V.ANDREJEVA: - Protams, atceros to brīdi. Bija satraukums, kas būs, jo ģimenē audzinām 33 gadus veco dēlu Ritvaru, kuram ir Dauna sindroms ar diezgan smagiem garīga rakstura traucējumiem. Savā attīstībā Ritvars ir aptuveni 4-5gadu vecumā, viņš dzīvo mājās ar mums – savu ģimeni. Sākumā pat nespējām apzināties un saprast, kas tā pandēmija īsti ir, jo nekad neko tādu nebijām piedzīvojuši. Jā, televīzijā bijām dzirdējuši par Āfrikas cūku mēri, putnu gripu, Ebolu. Zinājām, ka kaut kur pasaulē kaut kas tāds notiek, bet tas neskāra mūs. Un tad pēkšņi parādījās Covid-19. Lielākās grūtības bija neziņa, satraukums par to, kas notiks, un bailes saslimt, jo sākumā sociālajos tīklos un sabiedrībā nonāca pretrunīga informācija par Covid saslimstību. Pirmajā brīdī šķita, ka tas viss ātri beigsies.
Ar kādām grūtībām nākas sastapties?
L.GRAUDULE: -Šobrīd sociālās rehabilitācijas jomā, līdzīgi kā daudzās nozarēs, ir izaicinājumiem, neziņas, grūtiem lēmumiem un atšķirīgiem viedokļiem piesātināts laiks. Vieglāk ir atrisināt jautājumus, kas prasa pieņemt tehniskus lēmumus – ieviest papildus epidemioloģiskās drošības pasākumus, pārplānot grafikus, koordinēt izmaiņas. Grūtāk ir saglabāt mieru, ar cieņpilnu attieksmi izturēties pret jebkuru viedokli un arī šajā brīdī būt par miera saliņu mūsu klientiem. Tas prasa no katra speciālista vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, fokusēties uz klientu un klienta vajadzībām, vēl rūpīgāk izturēties pret savu fizisko un garīgo veselību.
I.SUPE: -Lielākās grūtības ir mainīgie apstākļi un situācija ar saslimstības rādītājiem, kas ietekmē visu darbību un rīcības brīvību. Kaut vai apskauties! Sasveicināties! Neparedzamība. Plānojot darbus, jau jāparedz variants ‘b’, kuru iedarbināt krīzes situācijā. Protams, tas pārbauda cilvēku elastības robežas.
M.DUĻBINSKA: -Šobrīd mums ir ļoti ierobežotas iespējas satikties, cilvēki nevar piedalīties interešu pulciņos, viņus ļoti nomāc mājās sēdēšana. Dzirdēju, ka daudziem atceļ plānotās operācijas, nevar tikt pie ģimenes ārsta, tas viss rada stresu. Visiem zināms, ka cilvēkiem ar invaliditāti svarīgs pozitīvais fons. Ja ir pārāk liels stress, nevienas zāles nepalīdzēs.
V.ANDREJEVA: -Ritvars dzīvo mājās, tādēļ mums izpalika iziešana no mājām. Iepriekš aktīvi piedalījāmies invalīdu biedrības pasākumos, braucām spēlēt galda spēles, apmeklējām pulciņus, ārstniecisko vingrošanu, reitterapiju, vingrojām. Un tad kādā brīdī izjuka ierastais dzīves ritms – pēkšņi vairs nekur nebija jābrauc, jāiet, jādara. Ritvars pie šiem izbraucieniem no mājas bija pieradis, viņam svarīgi satikt savus draugus, ar kuriem iepazinās invalīdu biedrībā. Svētdienās regulāri apmeklējām ārstniecisko vingrošanu Balvos, kur dēlam izveidojies savs paziņu loks. Tagad diemžēl šī komunikācija izpalikusi. Iespējams, savas slimības dēļ Ritvars nespēj novērtēt notiekošo, un sarunās es nemaz neuzsveru, ka ir pandēmija un ierobežojumi. Gluži vienkārši vairs nebraucam. Tā vietā meklējam citas nodarbošanās – ejam ārā, pastaigājamies pa mežu, apmeklējam bibliotēku. Pandēmijas laikā iegādājāmies planšetdatoru, ielādējām attīstošās spēles, puzles. Nekā nedarīšanas laiks jāaizpilda ar kaut ko jaunu.
Cilvēks jūtas droši, ja spēj situāciju kontrolēt. Covid-19 laikā situācija ir pilnīgi neprognozējama, un neviens nevar pateikt, kad un ar ko tas viss beigsies. Ko šādā brīdī teikt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
L.GRAUDULE: -Jums taisnība, neziņa atņem ļoti daudz spēka. Tomēr vēl aizvien ir lietas, par kurām varam būt droši. To ir svarīgi pamanīt un nosaukt. Piemēram, bērnam vēl jo vairāk ir nepieciešams dzirdēt, ka viņš ir svarīgs, ka viņu mīl, ka viņš saviem vecākiem ir labs tieši tāds, kāds ir. Svarīgi nosaukt lietas ikdienā, kuras nav mainījušās. Piemēram, mēs esam pamodušies, un diena ir sākusies, mēs piedzīvojām burvīgu rudens pastaigu, esam noguruši un priecīgi vienlaikus, ir vakars, un mēs lasīsim mīļāko grāmatu. Svarīgi ir arī tas, ko bērns sadzird un redz, mūsu balss tonim un sejas mīmikai ir milzu nozīme, ar to bieži pasakām vairāk nekā ar vārdiem. Tā vietā, lai, bērnam dzirdot, apspriestu vakcināciju, valdības lēmumus un slēgtos veikalus, mēs mierīgā balsī varam parunāt par tām lietām, par kurām varam būt droši – mazajām uzvarām un jaukajām atmiņām.
M.DUĻBINSKA: -Pandēmijas dēļ daudzas ierastās ikdienas lietas izpalika, līdz ar to talkā ņēmām modernās tehnoloģijas. Lietotnē “WhatsApp” izveidojām biedrības biedru grupu, lai pateiktu viens otram ‘labrīt’, novēlētu ‘jauku dienu’, padalītos ar svarīgām ziņām. Portālā “Facebook” izveidojām savu lapu, plānojam aktivitātes svaigā gaisā.
I.SUPE: -Cilvēkam jāsaka, ka viņa ikdienas darbiņam ir divi varianti: iet uz nodarbībām vai arī strādāt dārzā. Un vajag viņu sagatavot šīm abām iespējamībām. Arī tam, ka kāda no tām var nenotikt, bet tā vietā ir alternatīva. Saprotu, ka līdzcilvēkiem šajā laikā ir jābūt ar vēl lielāku pacietību un izdomu.
Mediķi sit trauksmi, jo saslimstības tempi arvien pieaug. Viņi uzsver,- vienīgā izeja no tā visa ir iespējami lielāka vakcinācijas aptvere. Kāda ir cilvēku arī īpašām vajadzībām attieksme šajā jautājumā?
L.GRAUDULE: -Es nemācēšu atbildēt viņu vietā. Jebkura interpretācija par šo tēmu var visu tikai sarežģīt. Katram sava pieredze, savs redzējums un savs lēmums.
I.SUPE: -Man vairāk laikam nācies saskarties ar rezervētu attieksmi vakcinācijas jautājumos. Vecāki, saskaroties ar bērnu veselības problēmām un dažādiem attīstības traucējumiem, tos bieži saista kā dažādu vakcīnu izraisītus. Tāpēc kārtējā vakcinēšanās izraisa daudzus jautājumus un bažas par tās ietekmi uz veselību. Masu mediju un sociālo tīklu ietekme uz viedokļu veidošanu atstāj vislielāko ietekmi. Un ļoti grūti pirmo informāciju vai viedokli par vakcinācijas lietderību vai situācijas nopietnību mainīt.
M.DUĻBINSKA: -Mans uzskats ir, ka katram pašam jāuzņemas atbildība par savu veselību ticībā uz Dievu. Jāsaglabā dzīvesprieks un miers, jāstiprina imunitāte, jāēd veselīga pārtika, aktīvi jādarbojas svaigā gaisā. Manuprāt, vakcinācijai jābūt brīvprātīgai. Cilvēkam ar invaliditāti ļoti rūpīgi jāizvērtē nepieciešamība vakcinēties.
V.ANDREJEVA: -Tā kā Ritvars ir riska zonā, braucām un konsultējāmies ar savu ģimenes ārsti, kura tomēr ieteica vakcinēties. Mēs to izdarījām jau jūlijā, jo pati strādāju skolā, kur tas jau tagad noteikts obligāti. Visa ģimene esam potējušies. Cik savā lokā ar citām īpašo bērnu mammām šo jautājumu esam pārrunājušas, katrai savs viedoklis. Viena ir ļoti kategoriska, cita varbūt apsver šādu iespēju. Mums tuvos rados bija nelaimes gadījums saistībā ar Covid – cilvēks nomira, varbūt tas lika padomāt, ka arī tā var notikt. Ja Ritvars saslimtu, es nezinu, kā tas varētu izvērsties. Kad viņš mācījās skolā, bija problēmas ar elpošanu. Mums jau tajos laikos ieteica sapotēties pret gripu. Un tiešām šī pote Ritvaram palīdzēja.
Jau pirmspandēmijas laikā, kad par tādu Covid nemaz nezinājām, speciālisti norādīja, ka daudziem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām normālai dzīvei nepieciešama pastāvīga rehabilitācija. Kāda situācija ar medicīnas pakalpojumu pieejamību ir šobrīd?
L.GRAUDULE: -No savas pieredzes varu apstiprināt, ka bērniem ar speciālām vajadzībām rehabilitācijas viens no svarīgajiem aspektiem ir, lai tā būtu pastāvīga, sabalansēta ar bērna spējām un regulāra. Noteikts ritms ir ļoti būtisks noturīga rezultāta sasniegšanai. Protams, nemitīgās izmaiņas nelabvēlīgi ietekmē bērnu rehabilitācijas gaitu. Es atbalstu iniciatīvas, kas vērstas uz psihoemocionālā atbalsta sniegšanas turpināšanu, jo mēs nevaram novērtēt par zemu riskus garīgajai veselībai. Dažkārt tie var būt līdzvērtīgi epidemioloģiskajiem riskiem.
I.SUPE: -Par sistemātisku rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanu pilnīgi piekrītu. Jo, kā saka, šo pārbaudījām uz savas ādas. Iepriekšējos ierobežojumos nācās pārtraukt nodarbību plūsmu uz vairāk nekā mēnesi. Atgriežoties ierastajā režīmā, ar daudziem klientiem bija jāsāk viss no nulles. Kritiens atpakaļ bija milzīgs. Veltīgi iztērēts laiks. Šajā situācijā ir ļoti žēl, jo tu redzi, kā sāk notikt lietas, un tad atkal sāc no sākuma. Tāpēc domāju, ka individuāls darbs, ievērojot visus drošības pasākumus, būtu vairāk nekā vēlams. It sevišķi, ja klientam liegts apmeklēt skolu, bērnudārzu vai grupu nodarbības. Šīs individuālās satikšanās ir kā notikums viņu ikdienā. It sevišķi kanisterapija. Satikšanās ar suņiem rada pozitīvas emocijas, un klients dodas mājās smaidīgāks.
M.DUĻBINSKA: -Dzirdu, ka daudziem atceļ, pārceļ ārstu vizītes un operācijas. Valda neziņa. Mans personīgais novērojums ir tāds, ka joprojām ļoti daudz cilvēku mirst no audzējiem. Otrajā vietā ir sirds un asinsvadu slimības. Šiem cilvēkiem ļoti nepieciešams atbalsts, bet viņi šobrīd palikuši ēnā, par viņiem neviens nerunā, it kā šī slimība būtu mazāk smaga nekā, piemēram, Covid. Ja tikpat čakli, kā visi šobrīd nodod Covid-19 siekalu testus, testētu arī uz audzējiem, pieļauju, ka mediķiem tos izdotos konstatēt agrīnā stadijā, līdz ar to varētu izglābt daudzu cilvēku dzīvības. Šajā brīdī mums ļoti trūkst pozitīvu un dzīvespriecīgu ziņu.
V.ANDREJEVA: -Akūtu saslimšanu Ritvaram šobrīd nav, nav arī iesāktu ārstniecisko kursu, kas būtu jāpabeidz. Šogad izkrita reitterapijas nodarbības un izlaidām arī masāžas – baidījāmies braukt. Taču citiem bērniem šīs pastāvīgās nodarbības ir ļoti vajadzīgas – ja ir elpceļu vai citas nopietnas saslimšanas, ļoti svarīgi iziet visu kursu. Mammas stāstījušas, ka mediķi regulāri atliek ārsta vizītes. Nolikts konkrēts datums, kuru pārceļ un pārceļ. Bet, ja bērnam paredzētas kādas manipulācijas, kaut vai ārstēšanās sanatorijā vai ārstniecības iestādē, uz kuru gaidīts rindā pusgads, tas ir traki.
Sabiedriskās aptaujas liecina, ka, pastiprinoties Covid ierobežojumiem, aizvien vairāk trauksmi izjūt tieši jaunāka gadagājuma cilvēki. Viņi jūtas vientuļi un ierobežoti. Tā ir?
L.GRAUDULE: -Ikdienā mūsu darbs galvenokārt saistīts ar bērniem, atsevišķos gadījumos klienti ir arī jaunieši. Tā kā līdz brīvlaikam mācības lielākajai daļai skolēnu notika klātienē, par fizisku vientulību mēs varam runāt tikai atsevišķos gadījumos. Tomēr emocionāli vientuļi sajūtas aizvien vairāk bērnu, tādēļ vēlreiz vēlos uzsvērt, cik svarīgi ir tieši šajā laikā apstiprināt gan no vecāku, gan pedagogu puses, ka bērniņš ir svarīgs, ka viņš rūp pieaugušajam. Svarīgi, kad kāds no pieaugušajiem, kurš ir līdzās, saprot, kā viņš jūtas, un to pieņem.
I.SUPE: -Tā ir. Tas ir pašsaprotami. Jauniem cilvēkiem ir svarīga socializēšanās, sevis apliecināšana grupā, draudzēšanās, sadarbība. Un tagad tas ir liegts. Tas vispār ir liegts jau gandrīz divus gadus. Domāju, tas atstās milzīgi traumējošu iespaidu jaunajos cilvēkos.
M.DUĻBINSKA: -Diemžēl tā ir, aizvien biežāk nākas dzirdēt par jauniešiem un narkotikām, viņu atrašanos nelabvēlīgā vidē. Jauniem cilvēkiem vajag izklaides, komunicēt savā starpā, tā vietā viņiem vakaros jāsēž mājās, kas ir emocionāli smagi. Lai to visu izturētu, jābūt iekšēji pašdisciplinētiem, bet ne visiem tas izdodas. Diemžēl. Taču es ļoti ticu, ka mēs visi tomēr atgūsim spēkus un uzvarēsim šo cīņu.
V.ANDREJEVA: -Tā varētu būt. Varbūt Ritvars slimības dēļ to tik ļoti neizjūt, bet jaunieši bez veselības problēmām gan. Bērniem rodas trauksmes sajūta, viņi paliek nervozi. Sabiedrībā vispār valda spriedze, varbūt vārdos neizteikta, bet strāvo. To var just. Reizēm pat grūti saprast, kā ar otru cilvēku runāt, jo viens ļoti iestājas par poti, otrs ir kategoriski pret. Bail par kaut ko tādu runāt un pieskarties šai tēmai, jo grūti prognozēt otra cilvēka reakciju.
Kas ir tās lietas, ar kurām var iepriecināt cilvēkus ar veselības problēmām?
L.GRAUDULE: -Strādājot ar bērniem ar speciālajām vajadzībām, atbalstot ģimenes, kuras audzina šos bērnus, esmu iemācījusies kopā ar viņiem priecāties par katru mazo uzvaru. Par to, ka izdevās piecelties, sanāca uzvilkt cepuri, par katru jauno skaņu vai vārdiņu, par to, ka šodien jūtas labi, par to, ka nakts ir aizvadīta mierīgi. Ticu, ka visvairāk var iepriecināt parādot, ka viņš ir vērtīgs un kādam rūp. Gluži tāpat kā ikvienam no mums.
I.SUPE: -Ar uzmanību. Nedalītu uzmanību. Atbalstu un drošības sajūtas radīšanu. Katrs taču ir izbaudījis brīdi, kad esi gultā ar augstu temperatūru, ir tik patīkami just, ka kāds tev atnes karstu dzērienu, jautā, ko tu vēlētos apēst, un sasedz siltāk vai, noglāstot pieri, saka, ka viss būs labi.
M.DUĻBINSKA: -Balvu Teritoriālā invalīdu biedrība regulāri cenšas iepriecināt savus biedrus ar nepieciešamajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem, kurus var izmantot bez maksas, piegādā higiēnas preces, ziedo pārtiku, rod iespēju cilvēkiem satikties, organizējot interešu pulciņus, piemēram, nūjošanu. Floristikas pulciņa dalībnieki šoruden iepriecināja Viļakas pilsētas iedzīvotājus ar vairākām atjauninātām skulptūrām no dabas materiāliem. Bērniem ar īpašām vajadzībām Balvos ar pašvaldības atbalstu notiek dažādi pulciņi: deju kustību terapija, rokdarbi, ārstnieciskā vingrošana, mūzika un keramika.
V.ANDREJEVA: -Galvenais ir pozitīvas emocijas. Mājās skatāmies ziņas tik daudz, lai zinātu, kas notiek, bet klausīties, ko sabiedriskie mediji visu laiku par to runā, negribas. Ritvaram ļoti patīk reitterapija, braucām pie zirdziņiem Tilžā. Tās bija pozitīvas emocijas. Tagad viņš labprāt darbojas ar planšeti, kurā saliktas puzles, runājoši krāsaini baloni, skan mūzika. Ko tad mammai vairāk vajag, ja redz prieku bērna acīs? Ziemā, kad nevarēja iet ārā, un arī tagad vakaros reizēm ieslēdzam datoru un pavingrojam. Ritvaram patīk no žurnāliem savā burtnīcā pārrakstīt burtus, kas viņam diezgan labi padodas. Viņš mums ģimenē ir vienīgais bērns, un labā ziņa tā, ka viņš prot sevi nodarbināt. Savulaik Ritvars apmeklēja kristīgo skolu Baltinavā, kur iemācās lūgt Dieviņu. Viņam ir manas mammas un vecāsmammas lūgšanu grāmatas. Varbūt viņš lūdz ne tā, kā to darām mēs, bet tā ir viņa paša saruna ar Dievu. Reizēm šķiet, ka Ritvars redz ar citām acīm, nekā es, jūt savādāk, nekā es, un dzīvo savā pasaulē.
Turpina darbu, lai pilnveidotu atbalsta pasākumus
Aiga Lukašenoka, Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta Vecākā eksperte:
-Kā ikviena Latvijas iedzīvotāja, arī cilvēku ar invaliditāti ikdiena šobrīd pakārtota Covid-19 infekcijas radītajiem ierobežojumiem. Nu jau gandrīz divu gadu laikā viļņveidīgi ietekmēta arī dažādu pakalpojumu pieejamība un saņemšana. Cilvēkiem ar invaliditāti, it īpaši ar smagu un ļoti smagu invaliditāti, funkcionēšanas ierobežojumi nereti saistās ar hroniskām un smagām slimībām. Tādēļ viņi saskaras ar paaugstinātu risku saslimt ar Covid-19 infekciju, turklāt smagā formā. Labklājības ministrijas ieskatā, vakcinācija pret Covid-19 infekciju ir vienīgais efektīvais veids, kā ievērojami samazināt inficēšanās risku un pasargāt sevi, tuvos un sabiedrību no smagas saslimšanas.
Ieviešot pandēmijas izplatības ierobežojošos pasākumus 2020.gadā, samazinājās ekonomiskā aktivitāte valstī kopumā, arī iedzīvotāju nodarbinātības iespējas, bet attiecīgi arī pieauga NVA reģistrētā bezdarba līmenis no 6,8% 2020.gada marta beigās līdz 7,7% 2020.gada beigās. Nelabvēlīgā situācija ekonomikā atspoguļojās arī bezdarba rādītājos cilvēkiem ar invaliditāti. Cilvēku ar invaliditāti skaits reģistrēto bezdarbnieku vidū pieauga no 8 tūkstošiem 2020.gada martā līdz 10,6 tūkst. 2021.gada martā, un tad sāka samazināties. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka, neskatoties uz pandēmijas radīto krīzi, kustība darba tirgū nebija apstājusies, un tika pieteiktas gan vakances, gan arī bezdarbnieki iekārtojās darba tirgū. Pandēmijas radītie ierobežojumi rada gan tiešu, gan netiešu ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem. Ir novērojams cilvēku ar invaliditāti skaita pieaugums un biežāk iesniegti iesniegumi par jau noteiktās invaliditātes grupas pārskatīšanu (no zemākas uz augstāku), jo nereti invaliditātes sistēmā pieejamais atbalsta invaliditātes seku mazināšanai sekmē iedzīvotāju materiālās situācijas uzlabošanos, it īpaši, ja cilvēkiem nav papildu ienākumu no algota darba. Pēdējos gados cilvēku ar invaliditāti skaitam kopumā ir tendence pieaugt, it īpaši vecuma grupā 65+. Ja, piemēram, 2014.gadā cilvēku ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,6%, tad 2021.gada beigās jau 10,6 %.
Emocionālais slogs un neskaidrība par rītdienu ir jūtīgs un izaicinājumiem pilns jautājums ikvienam šajā pandēmijas laikā. Telefoniski runājot ar cilvēkiem ar invaliditāti, dzirdam, ka ne vienmēr esošā informācija publiskajā telpā ir pietiekami skaidra un saprotama. Tādēļ mums kā ministrijai viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir aktuālo informāciju cilvēkiem ar invaliditāti pasniegt pieejamā un saprotamā veidā. Ministrija regulāri saņem zvanus, vēstules un iesniegumus no cilvēkiem ar invaliditāti, kuros ir izklāstītas dažādas situācijas. Apzinoties, ka šajos apstākļos jāmeklē risinājumi, lai maksimāli sekmētu cilvēku ar invaliditāti iespējas un tiesības saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus, arī ministrija pilnveido spēkā esošās tiesību normas, lai pielāgotos Covid-19 infekcijas radītajai situācijai.
Jau kopš Covid-19 pandēmijas sākuma cilvēkiem ar invaliditāti aktuāls ir jautājums par esošā atbalsta nesamazināšanos/nebeigšanos pandēmijas laikā. Lai nepasliktinātu cilvēku ar invaliditāti faktisko situāciju, ministrija 2020.gada martā veica grozījumus Invaliditātes likumā. Grozījumi nosaka, ka gadījumos, ja cilvēkam ar invaliditāti ārkārtējās situācijas laikā, kā arī 3 mēnešu periodā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas beidzas iepriekš noteiktās invaliditātes termiņš, invaliditātes un izsniegto atzinumu (ja tādi bija izsniegti) termiņš tiek automātiski pagarināts uz laiku līdz 6 mēnešiem. Līdzīga pieeja tika nodrošināta arī specifisko pakalpojumu jomā. Proti, ārkārtējās situācijas laikā, kā arī pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas 2021.gadā cilvēku ar invaliditāti asistentiem tika nodrošināta atlīdzība par asistenta pakalpojuma sniegšanu atbilstoši trīs pēdējo mēnešu vidējam atlīdzības apmēram arī tad, ja cilvēka ar invaliditāti pārvietošanās iespējas ārpus mājokļa Covid-19 infekcijas izplatības ierobežojumu dēļ samazinājās un asistents nevarēja uzrādīt apliecinājumus par dažādu vietu apmeklēšanu. Šāda samaksas kārtība tika ieviesta, lai cilvēkiem ar invaliditāti arī ierobežotas pārvietošanās apstākļos nepasliktinātos iespējas iziet ārpus mājokļa, bet asistenti varētu saņemt līdzvērtīgu atlīdzības apmēru.
Ārkārtējās situācijas laikā papildu finansiālā atbalsta sniegšana tika nodrošināta konkrētām mērķa grupām, izvērtējot sniegtā atbalsta mērķi, apmēru un tā ietekmi uz mērķa grupas vajadzību nodrošināšanu. 2020.gada pavasarī tika nodrošināta vienreizējā pabalsta izmaksa 150 eiro apmērā par bērnu ar invaliditāti, lai sniegtu papildu finansiālo atbalstu ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti. Savukārt 2021.gada pavasarī tika nodrošināta vienreizējā pabalsta izmaksa 200 eiro apmērā plašākam sabiedrības lokam, t.sk. pilngadīgām personām ar invaliditāti un bērniem ar ļoti smagu invaliditāti. Tāpat 2021.gada pavasarī ģimenēm ar bērniem tika izmaksāts vienreizējs atbalsts 500 eiro apmērā par katru bērnu, t.sk. par bērnu ar invaliditāti.
Ministrija apzinās, ka nereti personas ar invaliditāti saskaras ar papildu izdevumiem, lai uzlabotu vai uzturētu vismaz esošajā līmenī savu veselības stāvokli. Invaliditātes seku mazināšanai ir noteikti dažādi atbalsta pasākumi – gan naudas izteiksmē, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā. Arī pandēmijas laikā, tai skaitā ārkārtējās situācijas laikā, pieejamais atbalsts invaliditātes seku mazināšanai nav apturēts vai samazināts.
Labklājības ministrija turpina darbu, lai pilnveidotu dažādus atbalsta pakalpojumus, kas sekmē cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, attīstot atbalstu nodarbinātības jomā, pilnveidojot esošos pakalpojumus, veicinot piekļūstamības attīstību gan videi, gan pakalpojumiem un motivējot cilvēkus ar invaliditāti būt aktīviem un līdzdarboties savu problēmu risināšanā, izmantot valsts un pašvaldību sniegto atbalstu invaliditātes seku mazināšanai, kā arī paust savu viedokli par plānotajiem pasākumiem un atbalsta veidiem.
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
Esmu negatīvs! (10.12.2021.)
Tiem, kas nomirs no Covid, tiem nebūs Ziemassvētku
Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?
Par koronavīrusu jeb Covid-19 pasaulē sāka runāt, uzzinot faktu, ka Ķīnas pilsētā Uhaņā 2019.gada decembrī iedzīvotāji sākuši slimot ar pneimoniju, kas nepadodas parastai ārstēšanai. 2020.gada martā Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka šīs infekcijas uzliesmojums sasniedzis globālas pandēmijas līmeni. Latvijā pirmo saslimšanas gadījumu oficiāli konstatēja 2020.gada 2.martā, bet ārkārtas situāciju izsludināja 12.martā. Pirmie ar Covid mirušie Latvijā bija 3.aprīlī.
Klāt jau 2022.gada slieksnis, un pandēmija turpinās joprojām. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem uz decembra sākumu Latvijā Covid-19 infekcija bija apstiprināta 258 419 cilvēkiem. 2020.gadā saslimušo skaits ir ievērojami mazāks – 42 497 cilvēki. Statistika liecina, ka 2020.gadā ar Covid miruši 680, bet mirušo skaits šogad uz decembra sākumu sasniedzis 4300. Vīrusu pārslimojis 243 751 cilvēks.
Mediķi aicina vakcinēties pret Covid-19, uzskatot, ka vakcinācija ir drošākais un efektīvākais veids, kā sevi pasargāt no smagām slimības formām. Sākotnēji runāja, ka tā var aizsargāt arī no nāves. Taču slimnīcās smagā stāvoklī nonāk arī vakcinētie, un arī viņi mirst. Valdība infekcijas ierobežošanai meklē risinājumus un pieņem dažādus lēmumus, lokdaunu ieskaitot. Tostarp Eiropas Savienības politiķi uzsver faktu, ka līdz 2021.gada oktobrim Eiropa vakcinācijas jomā ir sasniegusi nozīmīgu punktu. Proti, 75% no ES pieaugušajiem iedzīvotājiem ir pilnībā vakcinēti pret Covid-19. Latvijā līdz 6.decembrim bija sapotējušies 1 211 442 iedzīvotāji.
Par Covid-19 izplatību, tās iespējamo apturēšanu un noskaņojumu sabiedrībā apaļā galda sarunā piedalās Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska, ģimenes ārste Ruta Muraškina no Viļakas, SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības” Gulbenes slimnīcas galvenā ārste Sigita Drubiņa. Uz paša ādas pārbaudītā pieredzē, ārstējoties mājās un uzveicot vīrusu, stāsta Aina Vasiļjeva. Informāciju par politiķu mērķiem un devumu pandēmijas uzveikšanā apkopojuši arī Veselības ministrijas pārstāvji, un to viņu vārdā izsaka ministrijas Komunikācijas nodaļas preses sekretāre Sintija Gulbe.
“Sputņik V” nez vai sagaidīsim
Šovasar medijos izskanēja ārstu teiktais, ka viņiem nav atbilstošu informatīvo materiālu, ko izsniegt pacientiem. Kur un kā ārsti saņem jaunāko informāciju par Covid-19 un vīrusa ārstēšanu?
Līga Kozlovska:- Jau vismaz gadu abām ģimenes ārstu asociācijām ik nedēļu notiek sarunas ar Veselības ministrijas darba grupu, kurā piedalās Slimību profilakses un kontroles centra un Nacionālā veselības dienesta speciālisti, bet citreiz iesaistās arī darba devēji. Jaunākā informācija mēdz mainīties ik nedēļu, citreiz pat dažās dienās. Sagatavojam jautājumus un pēc tam saņemam atbildes par testēšanu, vakcināciju, Covid kontaktpersonu aprūpi un tamlīdzīgi. Mediķiem ir ļoti daudz darba, esam pārslogoti un arī noguruši.
Ruta Muraškina:- Kamēr bija iespēja, piedalījos klātienes semināros, bet lokdauna laikā klausījos lekcijas “Zoom” platformā, kur uzstājās medicīnas autoritātes, ikdienā sazinos arī ar kolēģiem. Konkrētu informāciju mums piesūta Nacionālais veselības dienests.
Sigita Drubiņa:- Pirmā informācija nāk no mūsu pašu kolēģiem, kuri strādā Stradiņa universitātes klīnikā un ir savas nozares profesionāļi kā Uga Dumpis un Katastrofu medicīnas centra pārstāve Dita Heiberga. Ceturtdienās notiek prezentācijas, kur uzzinām jaunumus un kolēģi dalās pieredzē. Ārsti izglītojas arī individuāli, lasa starptautiska mēroga publikācijas, meklējot atbildes uz jautājumiem. Sevis izglītošanai laiks ir jāatrod, ja ir vēlme strādāt ar pacientiem un sniegt viņiem atbilstošu terapiju. Covid slimība ir salīdzinoši jauna, lielas pieredzes nav, tāpēc ir jāmeklē atbildes.
Marta vidū apturēja vakcināciju ar “Astra Zeneca”, un tagad šo vakcīnu tikpat kā vairs nepiemin. Kāpēc tik ātri mainās informācija par vakcīnu veidiem?
Līga Kozlovska:- Laiks iet, un mainās arī informācija par pētījumiem, jo analizē katras vakcīnas blakusparādības, to iedarbību, rodas jauni atzinumi. Pašreizējie pierādījumi liecina, ka “Moderna” un “Pfizer” ir visefektīvākās vakcīnas, ko potē divas reizes pēc noteikta intervāla. “Janssen” ir viena pote, taču tagad tai paredz arī atkārtotu devu pēc 8-12 nedēļām, sevišķi cilvēkiem ar ļoti nopietnām saslimšanām – kā onkoloģiskajiem vai HIV pacientiem. Ir pierādījumi, ka trešā deva vajadzīga arī pacientiem pēc 65 gadiem, kuri saņēmuši “Pfizer”, ja vien pirms vai pēc vakcinācijas nav izslimojuši Covid. Domāju, nav iespēju sagaidīt krievu “Sputņik V”, jo pagaidām nav pārliecinošu pētījumu un pierādījumu tās efektivitātei. Tā radīta uz tās pašas bāze kā “Astra Zeneca”, no kuras kā mazāk efektīvas atsakās, ir iespējamas arī atsevišķas blaknes. “Sputņik” vakcīna ir Eiropas Zāļu valsts aģentūras un zinātnieku kompetence.
Ruta Muraškina:- Covid un vakcīnas ir jaunums, un pieredze rodas pamazām, jo zinātnieki neguļ. Arī mums tagad jau ir uzkrājusies zināma pieredze par šo slimības gaitu, vērojot pacientus. Pavasarī, kad noskaidrojās, ka pie mums ienācis Covid pozitīvs cilvēks, tad gan praksi aizslēdzām, ievērojām karantīnu un sazinājāmies ar pacientiem tikai telefoniski. Kopš esam sapotētas, prakse ir atvērta, taču ar slimības pazīmēm cilvēki ienākt nedrīkst. Diemžēl šogad rudenī saslimstība ir daudz lielāka, nekā tas bija gada sākumā. Kopējā talkā mūspusē bija trīs ģimeņu cilvēki, viņi visi ir saslimuši, tostarp nepotētie un vakcinācijas kursu sākušie. Taču vispārzināmā tendence tāda, ka vakcinētie tomēr neslimo tik smagi, lai būtu vedami uz slimnīcu. Man būtībā ir žēl, ka tagad pazudusi “Astra Zeneca”. Atceros profesores Baibas Rozentāles lekciju, kura mums stāstīja, ka šī vakcīna neietekmē sirdsdarbības ātrumu. Viņa speciāli bija gaidījusi šo vakcīnu, jo profesorei pašai ir veselības problēmas. “Modernai”, izrādās, ir garākais imunitātes laiks, un te nerunā par trešo poti. Pati esmu potējusies ar “Pfizer”, un man viss ir kārtībā. Profesore Baiba Rozentāle labi domā arī par “Sputņik” vakcīnu. Padomju laikos mēs visi taču tikām sapotēti ar Krievijā ražotām vakcīnām, un infekciju ķēde līdz ar to tika pārtraukta. Ja kāds Daugavpilī vēlas “Sputņik”, lai tā notiek, bet pagaidām šī vakcīna vēl nav pieejama.
Sigita Drubiņa:- Vakcīnas ir ar dažādu darbības mehānismu. Ir divas lielas grupas - adenovīrusa vektora un mRNS vakcīnas. Iedzīvotājiem patīk pēc sev zināmiem principiem izvēlēties kādu no vakcīnu veidiem, taču šī izvēle nav medicīniski pamatota un, manuprāt, tai nevajadzētu būt. Ārstam būtu jārekomendē konkrētā vakcīna, tāpēc pacientiem jāgriežas pie zinošiem mediķiem. Ne visi ārsti, sevišķi ambulatorajā sektorā strādājošie, kuriem ikdienā ir maz saskarsmes ar Covid pacientiem un vakcināciju, būs pilnībā informēti par šo jautājumu. Vakcīnas izvēlei jānotiek vakcinācijas kabinetā, izrunājot ar ārstu vai ārsta palīgu pacientu interesējošos jautājumus. Vakcīna ir medikaments, un nav pareizi vadīties pacientam pēc kaut kādiem citiem argumentiem, saklausītiem sarunās ar kaimiņu vai mājās pie televizora.
Vakcīna neatceļ citus notikumus
Daļa sabiedrības pašreizējām vakcīnām neuzticas un pauž klaju nostāju pret obligāto potēšanu. Kas, jūsuprāt, cilvēkus attur no vakcinācijas?
Līga Kozlovska:- Liela daļa sabiedrības ietekmējas no masu mediju ziņām, kā arī no tuvinieku un radinieku stāstītā. Tie ir pilnīgi nepamatoti mīti, kas izskan, piemēram, ka gados vecākiem cilvēkiem, kuri jau tā slimo, nevajag potēties. Taču, ja hronisko slimību pacienti dabū klāt vēl Covid, tad var būt ļoti smaga slimības gaita, un nekad nevar zināt, kāds būs iznākums. Statistika apliecina arī faktu, ka slimo un mirst tieši gados vecāki iedzīvotāji – pēc 50 un 60 gadiem. Ja kāds ļoti baidās no potes un prasa, ko darīt, es kā ģimenes ārste saku, ka man ir pieredze un es zinu, kā šīs vakcīnas darbojas un ka palīdz nesaslimt. Ja arī cilvēks saslimst, tad slimo daudz vieglākā formā. Nevajag baidīties, mēs būsim klāt! Atbilstoši konkrētajam vecumam un hroniskajām slimībām cilvēkam arī iesaku, ar kuru vakcīnu viņam būtu labāk potēties. Savus pacientus iedrošinu, jo man ir zināšanas un pieredze. Taču ar varu jau nevienu pie mums neved un nepotē!
Ruta Muraškina:- Man gribētos teikt, ka sabiedrība ir nezinoša, bet es tai veltītu vēl skarbāku raksturojumu. Vajag uzticēties ārstiem un zinošiem cilvēkiem, nevis lasīt Facebook un klausīties, ko kāda tante teica. Latvijā katrs grib būt pats par sevi un vēl no valdības pieprasīt, nevis darīt kopā, lai labi būtu visai valstij.
Sigita Drubiņa:- Kas cilvēkus attur no vakcinācijas, pagrūti spriest, jo es ikdienā lielākoties redzu tādus, kuri nāk un potējas. Bet, vērojot sabiedrību, jāsecina, ka pamatā cilvēkus attur bailes no nezināmā. Man nepatīk, ka arī starp mediķiem atrodas tādi, kuri iesaka nevakcinēties, ja cilvēkam ir hroniskas saslimšanas. Mūsdienās ir gluži otrādi – ja ir vairākas hroniskas kaites, tieši iesaka vakcinēties.
Vakcīnas tomēr ir ļoti nopietns medikaments, un tas nozīmē, ka uz dažādiem organismiem var iedarboties atšķirīgi. Cilvēki viens otram stāsta par dažādām blaknēm, tostarp visai smagām.
Līga Kozlovska:- Tas ir sintētisks medikaments, tā nav dzīva vakcīna. Manā praksē līdz oktobra nogalei bija sapotējušies ap 1800 pacientu. Pacientiem ir bijušas blaknes, līdzīgas tām, kādas vispār rodas pēc kāda medikamenta lietošanas, piemēram, paaugstināta temperatūra. Kādam tā turas arī trīs dienas, citiem pasāp plecs, vēl kādam ir vājums un galvassāpes. Tas liecina, ka vakcīna darbojas un veidojas imunitāte.
Ruta Muraškina:- Mūsu praksē līdz oktobra beigām bija sapotēti vairāk nekā 500 pacienti. Varbūt trijiem no šī skaita pāris dienas bija paaugstināta temperatūra virs 38 grādiem, kādam arī plecs pasāpēja, bija vēl kas cits, taču nenovērojām smagas un nopietnas blaknes. Nevienam nav bijis anafilaktiskais šoks. Balvos man mēģināja pierādīt, ka pie potes vietas pielīp metālisks priekšmets, taču manā acu priekšā tas neizdevās! Par blaknēm cilvēki runā visu laiku, bet fiziski tās nemaz neredz. Mums nevienā lekcijā nav stāstīts par konkrētiem miršanas gadījumiem, kas būtu saistīti ar vakcināciju. Ja kas tāds ir izskanējis, tad jābūt skaidrībai – medicīniskiem izmeklējumiem un pamatojumam, kas īsti notika. Atceros, senākos laikos nikna bija cūciņu vakcīna, un bija bērni, kuri pēc šīs vakcīnas saslima ar meningītu. Bet tāpēc vakcīnu jau nenoņēma no ražošanas, to tikai uzlaboja, lai būtu droši. Taču pašlaik pēc Covid potēm nevienam cilvēkam man nav nācies redzēt ļoti smagas blaknes.
Sigita Drubiņa:- Vakcīnas ir domātas, lai nebūtu smaga slimības gaita un nāve no Covid. Taču jāsaprot arī tas, ka vakcīna neatceļ visus citus notikumus, kas var piemeklēt cilvēku. Var būt arī insulti vai infarkti, kādēļ iestājas nāve. Ja savakcinē cilvēku sirmā vecumā ar daudzām blakussaslimšanām, viņam arī viegla Covid saslimšana var izrādīties smaga. Ja mums būtu panākta pūļa imunitāte, tad vecie vakcinētie cilvēki ar Covid nesaslimtu vispār, jo viņus nosargātu vakcīna un pūļa imunitāte.
Pirmie vakcinācijas potes saņēma mediķi pērnā gada decembrī un šī gada janvārī. Vai pienācis laiks trešajai potei?
Līga Kozlovska:- Trešo poti var saņemt, ja pēc pilnas vakcinācijas pagājuši 6 mēneši. Izņēmums ir gadījumi, ja cilvēks pirms potēšanas, tās starplaikos vai arī pēc tam ir saslimis ar Covid, jo tas nozīmē, ka savā ziņā šo revakcināciju jau ir saņēmis. Pēc ieteiktajām rekomendācijām pirmos sapotēs seniorus pēc 65 gadiem.
Sigita Drubiņa:- Kā mediķe esmu potēta pret C hepatītu, regulāri potējos arī pret gripu. Pret Covid pirmo vakcīnu saņēmu gada sākumā, tāpēc tagad man ir jau trešā vakcinācijas pote. Arī manā ģimenē, ieskaitot bērnus, visi ir savakcinēti, kā vajag, iekļaujot vēl papildus maksas potes.
Kādēļ Covid saslimstības rādītāji laikā, kad Latvijā vairāk nekā puse sabiedrības ir vakcinējusies, ir dramatiskāki, nekā tas bija pērngad šajos rudens mēnešos, kad vakcinēto tikpat kā nebija?
Līga Kozlovska:- Pirmais un otrais pandēmijas vilnis skaitļu ziņā bija ļoti līdzīgi. Šogad oktobrī šos skaitļus pārspējām, jo ir parādījies jauns vīrusa paveids, kas ir daudz agresīvāks un lipīgāks. Vasaras mēnešos cilvēki intensīvi nevakcinējās, bija atcelti arī daudzi ierobežojumi, un oktobrī bijām pandēmijas augstā virsotnē, kas acīmredzot turpināsies vēl kādu mēnesi, kamēr daļai sabiedrības, kas tagad vakcinējas, sāks veidoties imunitāte. Pa šo laiku var saslimt arī daudzi sapotētie. Laime nelaimē tā, ka vakcinētie tomēr slimo daudz vieglāk un daudz retāk nonāk arī stacionārā. Mums joprojām pirmajā vietā ir saslimstība un mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām, kam seko onkoloģija. Tādēļ pandēmijas laikā vairāk kā jebkad cilvēki mirst ar šīm saslimšanām, un Covid tikai pastiprina to gaitu. Vīrusus taču neizvēlamies!
Ruta Muraškina:- Pērn ap šo laiku Slimību profilakses un kontroles centrs vēl spēja izsekot pacientu savstarpējos kontaktus un iespējamos iemeslus, kur un kā viņi ieguva vīrusu. Tad daudzi devās arī karantīnā. Tagad tas nav iespējams. Pieļauju, ka pirmais kontakts uz mājām un ģimeni tiek atnests no skolas. Bez tam cilvēkiem taču nepatīk ievērot noteikumus, patīk satikties, iet vienam pie otra, tā arī dabū to infekciju. Manā praksē mirušo nav ļoti daudz, bet, kad tas notika, bija spilgti pamanāms fakts. Cilvēkam atkārtoti bija piedāvāta vakcinācija, un to varēja izdarīt savlaikus, bet beigās pienācās no viņa atvadīties. Gada sākumā nomira pansionātā dzīvojošās pacientes. Potēšana tad vēl īsti nebija pieejama, un pansionātos pirmajos sākās izteikta slimošana. Tagad iedzīvotāji nāk potēties, gandrīz visu laiku pie mums praksē ir rinda. Taču man sāp sirds par jauniem, it kā gudriem cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka viņi noteikti nepotēsies, jo tas viņiem nav vajadzīgs.
Zāļu pagaidām nav
Covid pandēmijas laikā cilvēki ar saslimšanas simptomiem pie ģimenes ārsta doties nedrīkst. Kā notiek viņu ārstēšana – tikai telefoniski?
Ruta Muraškina:- Pacienti ar temperatūru, klepu vai iesnām paliek mājās un zvana savam dakterim. Mēs visu izrunājam. Noskaidroju, kāda ir viņa pašsajūta, temperatūra un tamlīdzīgi. Parasti slimnieki vēlas kādas zāles, lai gan kovidam zāļu nav. Ja ir izteikta temperatūra un cilvēks jūtas slikti, var iedzert paracetamolu, bet galvenais ir dzert daudz šķidruma, mierīgi dzīvot mājās, nedoties ārā cilvēkos un vērot pašsajūtu. Ja sāk trūkt elpas, tad gan steidzami jāsauc medicīniskā palīdzība. Daudziem mājās ir oksimetri skābekļa mērīšanai, ko viņi iegādājās jau pavasarī. Darba ņēmējiem, protams, attālināti izrakstām slimības lapu un nosūtām uz analīzēm. Te gan rodas problēma, jo ne visās ģimenēs ir personīgais autotransports. Bet pacients kādam jāved uz laboratoriju, kas atrodas Balvos, jāgādā arī par šofera drošību. Pēc analīžu saņemšanas pārrunājam ar slimnieku tālāko rīcību. Situācijas ir dažādas,- kādam piektajā dienā jau kļūst labāk, kādam klepus un temperatūra turas pailgi, kādu jāved arī uz slimnīcu. Bet daudziem slimniekiem rudens mēnešos vienkārši ir tikai rudens iesnas, nav nekāda Covid, kā to apliecina analīzes.
Sigita Drubiņa:- Redzam, ka uz slimnīcu atved arī novēlotus pacientus, kuri ilgstoši dzīvojuši mājās un ārstēti tikai pa telefonu. Telefoniski izvērtēt un ārstēt plaušu stāvokli gan nevar. Manuprāt, pēc piektās slimības dienas, ja pacients dzīvojis mājās un viņa veselības stāvoklis ir pasliktinājies, slimnieks noteikti būtu jāredz ģimenes ārstam. To var izkārtot, jo ārsti lielākoties pacientus pieņem pēc pieraksta, arī ārsta praksei ir dezinfekcijas un aizsarglīdzekļi. Ir nācies uzklausīt sūdzības par atsevišķiem ģimenes ārstiem, kuri pacientiem nav pieejami.
Vakcīnas radās visai ātri, to ir vairāki veidi. Kāpēc pa šo laiku tikpat ātra nav arī zāļu piedāvājuma Covid ārstēšanai?
Līga Kozlovska:- Lai zāles nonāktu ārstniecībā, jāpaiet desmit, pat divdesmit gadiem, jo tās ir jāizmēģina un jāpārbauda visos trijos līmeņos, lai atzītu par derīgām ārstniecībā. Vispirms medikamentu pārbauda uz dzīvniekiem, tad uz nelielu cilvēku grupu un visbeidzot uz tūkstošiem vai miljoniem cilvēku. Zināms, ka daudzas zāļu ražošanas kompānijas cenšas to darīt un šis zāles izgudrot, bet tas ir grūts darbs zinātniekiem.
Kā “lokdauna” ierobežojumi var atsaukties uz turpmāko iedzīvotāju veselību? Vai hroniskas saslimšanas nesaasināsies vēl vairāk un cilvēki pēc tam neslimos vēl biežāk un smagāk?
Līga Kozlovska:- Tā noteikti būs. Visas atliktās medicīniskās manipulācijas un operācijas tikai skādē pacientu veselībai. Tas būs smagi. Ārsti jau šobrīd ir pārslogoti. Gribētu atgādināt, ka hronisko slimību pacienti nedrīkst aizmirst par zāļu lietošanu, viņiem jāparūpējas, lai mājās to netrūkst. Tas attiecas, piemēram, uz arteriālās hipertensijas un cukura diabēta pacientiem, bet onkoloģisko pacientu grupai, kuriem diagnoze jau uzstādīta, veselības kontrolei jābūt regulārai. Aizdomu gadījumā par onkoloģiju noteikti jāsazinās ar ģimenes ārstu, kurš “zaļā koridora” ietvaros palīdzēs pacientam saņemt ātrāko izmeklēšanu un onkologa konsultāciju.
Ruta Muraškina:- Protams, labi nebūs! Tas viss ietekmēs saslimstību un hronisko slimību gaitu. Pandēmija plosās visā pasaulē, un neviens nav priecīgs. Cilvēks ir sociāla būtne, viņam vajag kontaktus un iziet sabiedrībā, bet šis laiks to neļauj. Taču gribas domāt, ka kādreiz tas tomēr beigsies, jo ļoti gribas ticēt brīnumam, lai gan dzīves pieredze saka, ka būs vien mums jāizdzīvo un jāizcieš. Pieļauju, ka pret vīrusu nāksies potēties vēl un vēl. Tagad, vēlā rudenī, saslimstība ir pārāk augsta, tā ka ierobežojumi tomēr nebija un nez vai ir pietiekami stingri. Tiem vajadzēja būt vēl stingrākiem. Citās valstīs, ja paklausās, piemēram, par Itāliju vai Dāniju, rīcība bija spēcīgāka, organizētāka un, iespējams, gudrāka. Pie mums tas vīruss, šķiet, izplatās arī mūsu nepietiekamās izglītības dēļ.
Sigita Drubiņa:- Protams, ka tā notiks, bet tas nav tikai lokdauna ietekmes dēļ. To nosaka arī sabiedrības kopējā negatīvā nostāja – kā uzvedamies, vai vakcinējamies un tamlīdzīgi. Slimnīcas ir noslogotas, citus pacientus uzņemt nevar, hroniskās kaites saasinās un kļūst nopietnākas.
Balstās uz pētījumiem un pārbauda praksē
Veselības ministrijas apkopoto informāciju sniedz ministrijas Komunikācijas nodaļas preses sekretāre Sintija Gulbe: -Informācijas aprite par Covid-19 pacientu ārstniecību notiek dažādos līmeņos gan starptautiskā, gan nacionālā mērogā. Ārstniecība balstās tikai un vienīgi uz zinātnē balstītiem pierādījumiem – pētījumiem, ko veic profesionālās organizācijas. Covid-19 pacientu ārstniecības vadlīniju izstrāde notiek, balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Slimību kontroles un profilakses centra ieteikumiem, zinātniski pētniecisku organizāciju pētījumiem un tamlīdzīgi. Latvijā ieteikumus un vadlīnijas ārstniecībai izstrādā vadošie speciālisti klīniskajās universitāšu slimnīcās, kā arī Veselības ministrijas padotības iestādes – Veselības inspekcija, Slimību profilakses un kontroles centrs, arī profesionālās veselības nozares organizācijas.
Informācija par vakcīnu veidiem un pielietojumu nav mainījusies, Latvijā izmanto divu veidu vakcīnas – mRNS vakcīnas (Spikevax (“Moderna”), Comirnaty (“Pfizer”)) un vīrusa vektora vakcīnas “Janssen” un Vaxzevria (“Astra Zeneca”). Tās visas paredzētas imunizācijai pret Covid-19. Līdz ar vakcinēto cilvēku skaita pieaugumu pasaulē ir pieejami arvien jauni dati par vakcīnu efektivitāti un precizējumiem rekomendācijās to izmantošanā. Balstoties uz šiem pētījumiem, Imunizācijas valsts padome izstrādā jaunas rekomendācijas imunizācijā pret Covid-19. Līdz ar jauniem pētījumu datiem apstiprinās, ka vakcinācija ir droša un efektīva plašam iedzīvotāju lokam. Vakcinācija tiek rekomendēta gan grūtniecēm un sievietēm, kuras zīda mazuli, gan īpaši vakcinēties tiek rosināti iedzīvotāji ar dažādām hroniskām saslimšanām. Droši var vakcinēties arī tad, ja personai ir alerģijas pret pārtiku, insektu kodumiem, kontaktalerģijas, kā arī alerģiska rinīta, alerģijas pret lateksu un citām vielām, ekzēmas un astmas gadījumos, un tas nekādi neietekmēs esošo alerģiju attīstību vai esošo stāvokli.
Piesardzība jāievēro personām, kurām slimības vēsturē ir anafilakse no citām injicējamām zālēm (intramuskulāri, intravenozi, subkutāni ievadāmām). Vakcinācija šajā pacientu grupā nav kontrindicēta, bet jāievēro piesardzība, kas nozīmē, ka medicīnas personālam šādi cilvēki ir jānovēro 30 minūtes pēc vakcīnas saņemšanas. Latvijā vakcinācijai izmanto tikai Eiropas zāļu aģentūrā reģistrētās vakcīnas. “Sputņik V” nav reģistrēta Eiropā.
70% vakcinācijas aptvere ir minimālais rādītājs, kas būtu jāsasniedz, lai pret šo vīrusu varētu iegūt kolektīvo imunitāti. Riska grupās – seniori, savukārt cilvēkiem ar zemu imunitāti un cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām vakcinācijas aptverei būtu jābūt vēl augstākai, jo šīm grupām saslimšana ar Covid-19 ir ievērojami bīstamāka nekā tas ir cilvēkam ar labu imunitāti un spēcīgu organismu. Līdz 2.novembrim Latvijā vakcinēti (saņēmuši vismaz vienu vakcīnas devu) 61,4% no visiem iedzīvotājiem. Vakcināciju noslēguši 53,7%. Vakcinācijas un epidemioloģisko drošības pasākumu ieviešanas mērķis ir Covid-19 vīrusa izplatības ierobežošana, lai cilvēki varētu atgriezties dzīvē, kāda bija pirms pandēmijas. Provizoriskie dati liecina, ka vakcinēto cilvēku skaita palielināšanās ļautu pakāpeniski atteikties no dažiem profilakses pasākumiem kopumā. Jo sabiedrībā ir augstāks kolektīvās imunitātes līmenis, jo vīrusam mazāka iespēja izplatīties. Taču vīrusa izplatības ātrums ir apsteidzis vakcinācijas ātrumu, un, sabiedrības uzvedībai nemainoties, veselības sistēma vairs nav tālu no nespējas glābt cilvēku dzīvības. Tas nozīmē, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukšanas iespējas un ierašanās ātrums ir lēnāks, kā arī slimnīcu pieejamība ir būtiski apgrūtināta.
Par darbu pandēmijas apstākļos mediķi saņem piemaksas. 2021.gadā piemaksu un atvaļinājuma rezerves uzkrājuma nodrošināšanai ārstniecības personām un citiem nodarbinātajiem, saistībā ar Covid-19 jautājumu risināšanu, Veselības ministrijai piešķirts papildus finansējums 154,4 milj. eiro apmērā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, tai skaitā par 2020.gada novembri un decembri 23,5 milj. eiro un 2021.gada janvāri – oktobri 130,9 milj. eiro. Savukārt finansējums piemaksu nodrošināšanai 2021.gada novembrim un decembrim ir iezīmēts 2022.gada budžetā – 31,3 milj. eiro. Vēl ir līdzekļi slimnīcu kapacitātes stiprināšanai,- Covid-19 pacientu ārstēšanai kopumā piešķirti 86 593 857 eiro. Ir arī virsstundu apmaksa Covid-19 iesaistītajiem darbiniekiem. Šim mērķim Veselības ministrijai 2021.gadā piešķirts papildus finansējums 11,5 milj. eiro. No valsts budžeta programmas 9,43 milj. eiro piešķirti arī ģimenes ārstiem, lai segtu izdevumus, kas radušies saistībā ar Covid-19 uzliesmojumu un seku novēršanu.
Samaksa ģimenes ārstiem
(2021. gada janvāris – augusts)
* Par attālināti sniegtajām konsultācijām – 2,2 milj. eiro.
* Par individuālo aizsardzības līdzekļu un dezinfekcijas līdzekļu izmantošanu – 7 milj. eiro.
* Par Covid-19 paraugu paņemšanas organizēšanu – 0,03 milj. eiro.
* Papildu piemaksas par iedzīvotāju vakcināciju un praksē nodarbinātajiem rehabilitācijas pakalpojumiem – 6,3 milj. eiro (katrai praksei būs pieejami 440 eiro par veselības veicināšanas un rehabilitācijas pasākumiem).
Naktī sākās negants klepus
Aina Vasiļjeva ir rīdziniece, taču labi pazīst arī Balvus, jo tā ir viņas dzimtā pilsēta. Laiku pa laikam viņa te ciemojas – satiekas ar tuviniekiem, kuri Balvos joprojām dzīvo, kā arī sakopj vecāku kapus. Ainai ir nedaudz pāri sešdesmit. Šogad pavasarī viņas ceļā patrāpījās Covid-19 vīruss. Kā viņa ārstējās un kā jūtas tagad, Aina stāsta pati.
-Vīrusu biju noķērusi pavasarī, skaistajā lapu un ziedu plaukšanas laikā, lai gan nezinu, kur tas varēja notikt. Kādā naktī pamodos, un man sākās izteikts klepus. Sevī nobrīnījos,- kur man pēkšņi tāds klepus? Sākās arī drudzis – te auksti, te karsti. Nesapratu, kas ar mani notiek. No rīta izmērīju temperatūru, kas bija nedaudz virs 37 grādiem, un zvanīju savam ģimenes ārstam. Ārsta ieteikums bija doties nodot analīzes uz Covid-19. Otrā dienā saņemtā atbilde liecināja, ka man patiešām ir kovids, jo analīzes bija pozitīvas. Klepus nepārgāja vēl ļoti ilgi. Sāku dzert medikamentus, kādi man bija mājās, konsultējoties ar ārstu. Protams, nekur cilvēkos negāju, gulēju mājās, dzēru ļoti daudz šķidruma, ieskaitot zāļu tējas. Temperatūra turējās pāris dienas, drudzis pārgāja, bet nedēļas beigās sapratu, ka ir pazudusi oža un garša. Būtībā izslimoju diezgan viegli, jo citi, vēl daudz smagāki, veselības traucējumi man neradās. Oža un garša atgriezās aptuveni pēc mēneša, arī klepus pārgāja tikai pēc nedēļām četrām. Ar savu ģimenes ārstu manas Covid slimošanas laikā sazinājāmies tikai telefoniski, visu laiku dzīvoju mājās. Tādi ir noteikumi, un sanāk, ka ārsts slimnieku ne redz, ne izklausa – nekā, tikai sarunājas telefoniski. Kur pati to vīrusu pavasarī saķēru, nav ne jausmas. Varbūt kādā veikalā, varbūt trolejbusā...
Tagad esmu arī vakcinējusies. Uzskatu, ka potēšanās ir katra cilvēka brīva izvēle. Daudzi pauž nostāju ‘pret’. Sevī domāju, varbūt tomēr vajag potēties, jo tad slimošana varētu būt vieglāka. Gados jaunākie cilvēki tāpat ir stiprāki, bet senioriem laikam vajadzētu vakcinēties. Kad pienāks laiks, domāju, iešu arī uz trešo poti. Lai ir drošāk!
Mana ikdiena paiet, dodoties garās pastaigās, pēc tam apdarot mājas darbus un vakarpusē – pie televizora, skatoties iemīļotus seriālus. Atnāk arī ciemiņi, satiekamies ar draugiem un paziņām, un visiem kopā ir priecīgāk. Visiem vēlu veselību, un lai negadās sastapties ar neganto vīrusu!
“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
Par mani, draudziņ, nebēdā (26.11.2021.)
Mīļi lūdzu kalējam
Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.
Labāk mazāk, bet darīt to, kas patīk
Mūsdienu modernajā laikmetā un straujajā ikdienas ritmā, kad, pateicoties virtuālajai videi, varam nopirkt teju jebkuru preci citā pasaules malā, arvien vairāk sākam novērtēt roku darbu un paaudžu paaudzēs mantotās senču prasmes un vērtības. Šim apgalvojumam piekrīt arī metālkalējs Igors Trešutins no Šķilbēniem, piebilstot, ka būt amatniekam ir reizē gods un arī atbildība.
Parasti par amatnieku cilvēks nekļūst vienas dienas laikā. Kad sapratāt, ka pienācis laiks mainīt ikdienu un pievērsties radošām nodarbēm?
-Viss sākās pirms gadiem piecpadsmit. Līdz tam biju gan šoferis, gan pārdevējs, arī celtnieks – visu ko dzīvē darīju. Tad nāca trakie 90-tie, kad sākās juku laiki. Vajadzēja domāt, ko darīt tālāk, un pielāgoties situācijai. Es šo procesu salīdzinu ar zveju – zvejniekam vajag makšķerēt, un viss. Tāpat notika arī man – vienā brīdī sapratu, ka gribu kalt. Domāju, katram, kurš dzīvo laukos, dzimtā kāds bijis kalējs – vienalga, vectēvs vai vecvectēvs. Arī man. Zinu, ka kādreiz katrā ciemā bija vismaz 3-5 kalēji. Kad pienāca laiks izvēlēties, ko darīt, gribējās atrast nodarbi, kas piesaista un patīk, un lai apkārtnē neviena cita tāda nebūtu. Tā arī atradu sirdsdarbu – metālkalšanu.
Bieži vien sabiedrībā savstarpējās sarunās dzirdam – neprotu to un šito, bet Jūs esat spilgts piemērs tam, ka pašmācības ceļā var iemācīties arī amatniecību. Tātad – ja grib, tad var?
-Protams, var. Īpaši mūsdienās, kad pieejama visa veida informācija un modernās tehnoloģijas. Sākumā, kad vēl nebija datoru, vajadzīgo literatūru meklēju grāmatās – skatījos attēlus un aprakstus, mēģināju izprast un mācījos.
Kāds bija pirmais darbs, kas tapa paša rokām?
-Tas bija svečturis, kuru pēc tam izmetu metāllūžņos. Sākumā pāris gadus paglabāju, jo tas taču pirmais paša meistarotais darbs, bet tad kādā dienā izmetu. Sāku salīdzināt ar citiem saviem kalumiem un sapratu, ka svečturim tomēr vieta lūžņos. Protams, kā daudzi citi amatnieki, kuri sāk savu darbošanos, pirmos gadus kalu un meistaroju tikai sev – kaut kas izdevās, kaut kas arī nē. To, kas nepatika, vienkārši izmetu.
Mēdz teikt, ka vislabākā reklāma ir tā, ko cilvēks pastāsta cilvēkam. Kā klienti uzzināja par metālkalēju Igoru Trešutinu Šķilbēnos?
-Godīgi sakot, viss notika pats no sevis. Pirmie pircēji, protams, bija vietējie pagasta iedzīvotāji. Pēc laiciņa jau sāka zvanīt un braukt no tuvākas un tālākas apkārtnes. Sākumā centos savus darbus parādīt mazajos tirdziņos, taču šie braucieni īpaši negāja pie sirds. Doties uz tirgu nozīmē kontaktēties ar cilvēkiem, bet viņi mums ir dažādi – gandrīz vienmēr uzrodas kāds speciālists vai kritiķis, kuram patīk pamācīt, kā vajag. Tad metālkalumus sāku tirgot internetā, un drīz vien pirmie pasūtījumi nonāca ārzemēs, jo vietējā tirgū diemžēl atsaucības praktiski nebija. Pārsvarā kalumus (metāla pūķus durvīm, durvju krampjus) sūtu uz Ameriku, Lielbritāniju un Īriju, nedaudz darbu nonāk arī Austrālijā, Eiropā un dažās mikrovalstīs, par kurām pat lāgā nebiju dzirdējis.
Bijušajā Viļakas novadā teju katrs otrais, trešais metālkalums ir Jūsu roku darbs.
-Tā sanācis, jā. Pie Viļakas Romas katoļu baznīcas ir mani kaltie vārti, netālu no tās – “Mīlestības koks” jaunlaulātajiem atslēgu piekāršanai – daudz visa kā. Baznīcām daudz pasūtījumus esmu taisījis – gan Ludzā, gan vietējiem dievnamiem. Priesteri viens otram izstāsta, tad viņi pie manis arī brauc. Protams, vienmēr ir patīkams gandarījums redzēt savu veikumu. Nesen braucu pa Viļaku, skatos – pa gabalu redzami interesanti metāla vārti. Piebraucu tuvāk un sapratu, ka tas mans paša darbs, tikai jau par tādu biju piemirsis. Taču sajūta patīkama, it īpaši, ja viss labi sanācis.
Mēdz būt, ka arī neizdodas?
-Jā, un ne reizi vien. Vienus vārtus nācās pārtaisīt, jo nesaprotamu iemeslu dēļ biju kļūdījies ar izmēriem. Braucu mājās un pārtaisīju. Tas, protams, bija sāpīgi, jo vārti ir ļoti liels pasūtījums, un ieguldītais darbs arī milzīgs.
Metālkalēja galvenais darba materiāls ir metāls. Ar to nav problēmu?
-Pašos pirmsākumos materiālu vedu no Rēzeknes, tagad to iegādājos Kubulos. Mūsdienās metālu var nopirkt, cik vajag, tikai ar cenu gan problēmas – tagad tas maksā vismaz divreiz dārgāk nekā iepriekš.
Kā amatnieks droši vien varat lepoties arī ar faktu, ka Jūsu veidotais ložmetējs kā dāvana nonācis pie mūsu Valsts prezidenta Egila Levita?
-Jā, uztaisīju ložmetēju. Pirmais stāv pie manis pagalmā, otrs nonācis pie fotogrāfa Igora Pliča Preiļos, trešais ticis Valsts prezidentam Egilam Levitam, bet ceturtais jau atrodas pie kāda zemnieka. Jāsaka, prezidents bija patīkami pārsteigts par tādu dāvanu, savukārt man prieks, ka viņam patika.
Paša rokām meistarot dāvanu prezidentam droši vien ir lielāka atbildība?
-Pildot kādu pasūtījumu, nekad neesmu šķirojis cilvēkus pēc viņu ieņemamā amata vai statusa. Mans uzskats, ka darbs visos gadījumos jāizdara maksimāli labi – vienalga, tas nonāks pie prezidenta vai parasta strādnieka. Savādāk ieraudzīs manu kalumu kāds cits un pateiks,- nu kas tas tāds tik pavirši uztaisīts? Vienam taisa tā, otram savādāk. Manuprāt, cilvēkus nedrīkst šķirot.
Amatnieks pēc savas būtības ir radošs cilvēks, kurš savas idejas un fantāzijas realizē dzīvē. Tā ir?
-Ir gan. Taču reizēm ir tā, ka rokas neceļas taisīt to, ko esmu izdomājis. Vienu darbu jau pirms mēneša vajadzēja pabeigt, taču nekā nevaru to izdarīt – laikam jau reizes trīs būšu pārtaisījis, bet joprojām nesanāk, kā gribētos. Daudzas idejas noskatu interneta portālos, šo to izdomāju pats. Vissarežģītāk, protams, ir izkalt vārtus. Tādam darbam vajadzīgs aptuveni mēnesis. Kaut gan arī mazi sīkumi, kā, piemēram, no metāla izkalta pūķa galva durvju rokturim, prasa laiku. Tam vajadzīga viena diena. Turklāt jāņem vērā, ka es nevaru sist ar āmuru 8 stundas no vietas, tādēļ dienā sanāk pastrādāt 4-6 stundas, ne vairāk. Es jau smejos, ka iet uz sporta zāli un cilāt svarus man nav vajadzības, ja nu vienīgi paskriet.
Droši vien ir reizes, kad gribētos pajautāt cita amata brāļa viedokli vai padomu. Ir pie kā griezties?
-Nē, nav gan. Ir mums amatnieku biedrība, bet nav īsti vajadzības tādā būt, turklāt nekad neviens nav piedāvājis. Cik zinu, kaut kāda greizsirdība tomēr starp amatniekiem, kuri darbojas vienā jomā, pastāv. Tirgos viņi nav tik runīgi un ar amata noslēpumiem labprāt nedalās. Taču katram amatniekam ir savs rokraksts. Vienu un to pašu metāla pūķi katrs meistars uztaisīs atšķirīgi, vienādi noteikti nesanāks. Es savu noskatīju no amerikāņiem vietnē “Youtube”, bet pats interesantākais, ka tieši viņi ir tie, kuri šos pūķus sūta no manis.
Ja būtu jānosauc, kādi ir lielākie plusi un mīnusi būt amatniekam?
-Lielākais pluss noteikti ir tas, ka pats esi sev saimnieks – cik izdarīsi, tik arī saņemsi, arī darba laiku varu pielāgot pats. Mīnusi? Nu nevar ar savu roku darbu nopelnīt tik daudz, cik gribētos. Jau gadus desmit sapņoju paremontēt māju, bet diemžēl nevaru tik daudz nopelnīt, lai sakrātu. Turklāt mūsdienās par simtiem var nopirkt tikai naglas, viss pārējais jau rēķināms tūkstošos. Ja cilvēkam ir pastāvīgs darbs un alga, var kaut ko plānot. Es varu saplānot uz priekšu nedēļas divas, maksimums – mēnesi, ja darbu sakrājas daudz. Protams, pavasarī un vasarā darba vairāk. Tiem, kuri piesakās vasarā un var pagaidīt, pasūtījumus taisu ziemā.
Nav nācies nožēlot, ka izvēlējāties tieši šo ceļu?
-Nē, nemaz. Protams, kaut kur citur noteikti varētu nopelnīt vairāk – kaut vai celtniecībā. Labāk es mazāk, bet daru to, kas man patīk un iet pie sirds. Cilvēki kādreiz atsūta bildi, kā mans darbs izskatās pie viņiem mājās. Man kā meistaram ļoti patīkami, ja ir atgriezeniskā saite.
Darbā paiet lielākā daļa Jūsu laika. Paliek brīvs brīdis arī citam vaļaspriekam?
-Pēdējā laikā nē, kaut agrāk mana sirdslieta bija zveja. Braucu 60km līdz ezeram, un tā divreiz nedēļā. Zveja bija kā slimība, neskatoties uz to, ka reizēm mājās atbraucu bez nevienas zivs. Ziemā, paldies Dievam, nesāku makšķerēt. Vienreiz aizbraucu, nosalu un sapratu,- nē, tas nav domāts man – neaizrāva. Tagad mans vaļasprieks ir kalšana.
Kad pamodies šuvēja gēns
Jau septiņus gadus Briežuciema pagasta “Liepās” savās vecāku mājās darbojas jaunais amatnieks Andris Ločmelis. Pirms diviem gadiem viņš spēra soli tuvāk savam sapnim un atvēra darbnīcu, kurā nodarbojas ar ādas izstrādājumu ražošanu. Un arī tas vēl nav viss. Andris radījis savu zīmolu “Leatherely”, kas pamazām iegūst atpazīstamību ne vien Latvijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Jaunā amatnieka uzskats ir nemainīgs,- ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, tad tas noteikti ir tā vērts.
Hobiju pārvērš par darbu
Aizraušanās ar ādas apstrādi Andrim sākās nejauši – nolēmis, ka vēlas sev ādas aproci, jaunietis apskatīja piedāvājumu veikalos, bet neko, kas uzrunātu, neatrada. Tad arī radās doma no vecās jostas pamēģināt kaut ko uzmeistarot pašam. Tapa pirmā aproce, nākamā, un āķis bija lūpā. “Mūsdienās to visu izdarīt daudz vienkāršāk, nekā bija agrāk. Tagad ir internets, “Youtube”, kurā var atrast un apskatīties visu procesa gaitu no A līdz Z. Cilvēkam atliek vien darīt,” secina briežuciemietis. Andris atklāj, ka sākums nebija nemaz tik vienkāršs. Pirmajā brīdī šķita – āda ir āda, kas tur var būt īpašs, taču vēlāk izrādījās, ka šim materiālam ir milzum daudz nianšu. Ir mīkstāka, cietāka, biezāka, plānāka, trauslāka un stiprāka āda. Turklāt meistaram jāsaprot, kam kuru ādu var pielietot. “Atceros, ka tikko biju beidzis studijas Jelgavas akadēmijā, kur izmācījos par mērnieku. Savā profesijā tiku pastrādājis tik vien, cik prakses laiku. Tas arī viss. Sāku aizrauties ar meistarošanu no ādas un sapratu, ka tas mani uzrunā. Iespējams, ādas meistara gēns man pārmantots paaudžu paaudzēs, jo arī tēvs un vectēvs bija amatnieki. Vecvectēvs bija īsts skroderis, vectēvs, ja kādam kaut ko vajadzēja, nekad neatteica sašūt vai pāršūt. Daudzi brīnās, ka vīrieši šuj, bet ir valstis, kurās amatnieki ir tikai un vienīgi stiprā dzimuma pārstāvji. Smejos, ka arī man šuvēja gēns pamodies, tikai man patīk šūt ādu, nevis audumu,” atklāj amatnieks. Kad bija uzmeistaroti vairāki darbi un no apkārtējiem saņemtas uzslavas ar piebildi,- tev labi padodas, Andris joka pēc nolēma kādu darbu ielikt pārdošanā interneta portālā. Interese un pieprasījums bija, un jaunais amatnieks saprata,- jā, šī būs tā nodarbošanās, kurai ir perspektīva. Tas arī bija brīdis, kad Andris no lielpilsētas pārcēlās uz savām dzimtajām mājām un radīja savu zīmolu “Leatherely”.
Nācās pabojāt gan materiālu, gan nervus
Laikam ejot, jaunais amatnieks sagādāja arī pirmos nepieciešamākos darbarīkus, kas vajadzīgi radošajam procesam – speciālo nazīti, lineālu, āmuru, caurumsišus un, protams, šujmašīnu. Andra pārliecība ir, ka sākumā neko daudz nevajag. Taču tagad viņa meistardarbnīcā ir gan modernais 3D printeris, gan cita palīgtehnika, ar kuras palīdzību Andris rada savus oriģināldarbus. Viņš uzskata, ka galvenais, lai ir gribēšana iemācīties arodu un patika to darīt. Tiesa gan, lai kaut kas sanāktu, vispirms jāpabojā gan materiāls, gan savi nervi. Izejmateriālu darbam viņš iepērk no Itālijas, kas izslavēta ar savām ādām, bet noieta tirgu mēģinājis atrast gan tepat, Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. “Uz tirdziņiem ar saviem izstrādājumiem braucu ļoti reti, jo pārsvarā tie notiek vasarā, kad man ir darbs vecāku saimniecībā pie siena un citiem lauku darbiem. Taču domāju, ka ar to daudz nezaudēju, jo Latvijā nav tik liels tirgus un pirktspējas. Ja veikalā ķīniešu josta maksā 5 eiro, bet pie manis 20-25 eiro, protams, lielākā daļa nopirks to par pieciem, jo dārgāku nevar atļauties. Taču ir arī cilvēki, kuri novērtē materiālu, kvalitāti un gatavi par to maksāt,” apliecina Andris.
Gatavs darināt apģērbus
Ādas meistars savu darbošanos pirms septiņiem gadiem sāka ar vieglākiem darbiem – aprocēm, jostām, auskariem, bet nu jau izaudzis līdz lielākiem un atbildīgākiem pasūtījumiem, kas nereti viņam ir liels izaicinājums. “Šuju naudasmakus, somas, kas nereti mēdz būt sarežģīts pasūtījums. Ir klienti, kuri konkrēti zina, ko vēlas. Man atliek izdomāt, kā viņu pasūtījumu realizēt dzīvē. Savukārt ir arī tādi, kuriem galvā ir tikai vīzija, bet mans uzdevums ir to saskatīt, saprast un izdarīt darbu tā, lai klients paliek apmierināts. Tad jāliek lietā savas mākslinieka prasmes un stila izjūta, bez kuras amatniekam strādāt grūti,” ir pārliecināts briežuciemietis. Par savu knifiņu un īpašo rokrakstu, kas Andra darbus atšķir no citiem, viņš uzskata māku ādā taisīt krāsainus zīmējumus ar reljefu, ko Latvijā prot vien daži amatnieki. Taču jau tuvākajā nākotnē Andris gatavs pilnveidoties vēl vairāk un ļoti vēlas pamēģināt šūt apģērbu no ādas. “Tas tāds mans mazais klusais sapnis,” atklāj meistars.
Konkurencei nav vietas
Jau daudzus gadus Latvijā darbojas Amatniecības kamera, kas apvieno dažādu amatu brāļus un māsas. Pats Andris gan tajā nav iestājies, kaut gan personīgi pazīst un apciemojis vairākus kolēģus. “Ar kaut kādiem knifiņiem savstarpēji padalāmies, bet ne daudz. Latviešiem ir arī ādas meistaru domubiedru grupa portālā “Facebook”, taču tur nekāda apmaiņa praktiski nenotiek. Kāds pajautā, kur pērkat ādu, bet atbildē ir klusums. Tā ir mūsu latvieša daba. Pajautāsi to pašu kādā ārzemju portālā, uzreiz cita attieksme. Saņemsi 20 atbildes, un vēl interneta saiti atsūtīs, kur to var iegādāties. Uzskatu, ka šī latviešu savstarpējā konkurence ir nevietā. Ko tu te baigi konkurēsi? Tie laiki ir garām, kad no paaudzes paaudzē nodeva savus amata noslēpumus. Labi, slēpsi no citiem, bet neviens arī ar tevi nedalīsies knifiņos. Taču meistaram ir jāaug, tirgus paliek aizvien konkurētspējīgāks, tādēļ visu laiku jābūt pirmajam. Tā vietā, lai konkurētu, vienam ar otru ir jādalās, jāapvienojas,” ir pārliecināts amatnieks.
Cer iekāpt arī tūrisma lauciņā
Andris priecājas, ka pirms septiņiem gadiem pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi vecāku mājās, kaut gan sākumā mamma un tētis uz viņa iecerēm raudzījās skeptiski. “Viņi bija priecīgi, kad aizgāju mācīties par mērnieku, bet sākumā nesaprata, kad teicu, ka gribu strādāt ar ādu. Vecāki raizējās, ko es te, Briežuciemā, ar savu amatniecību vispār iesākšu, jo nevienam neko tādu nevajag. Teica,- pamēģini, pamēģini, gan jau ātri pāries. Bet, redz, 7 gadi pagājuši, un viss notiek,” priecīgs secina jaunais briežuciemietis. Šajā laikā viņš sapratis, ka nav obligāti jādzīvo lielpilsētā, lai darītu to, kas patīk. Turklāt arī Covid laiks lieliski pierādīja, ka ofisa darbinieki mierīgi var strādāt no mājām, galvenais priekšnosacījums, lai būtu labs internets. Taču pandēmijas laikam ir arī savi mīnusi. Covid patraucēja realizēt vēl kādu Andra ieceri – proti, mazliet iekāpt tūrisma lauciņā un cilvēkiem parādīt savu šujmašīnu kolekciju, kuru amatniekam pāri simtam. Taču ar laiku Andris noteikti piepildīs arī šo sapni, tāpat kā visus pārējos, jo viņš dara darbu, kas tuvs sirdij.
Eksperta viedoklis
Gribam būt Ziemassvētku noskaņas baudītāji “letes abās pusēs”
Diāna Karaša, Latvijas Amatniecības kameras prezidente:
-Latvijas Amatniecības kamerā kopumā kvalifikāciju ieguvis 2841 amata meistars un 6027 amata zeļļi, taču tas nenozīmē, ka visi ir mūsu organizācijas biedri. Ir daudzi, kuriem savulaik mērķis bija iegūt kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, un arī tas ir labi. Ir arī amatnieki, kuri darbojas kā pašnodarbinātas personas un kuriem ir izsniegta amatnieka karte (atsevišķos amatos šis dokuments tiek izsniegts uz vienu gadu, pēc tam termiņš jāpagarina). Protams, ir arī amatnieki, kuri vienkārši ļoti labi dara savu darbu un nejūt vajadzību pēc oficiāla kvalifikācijas apliecinājuma dokumenta.
Visiem zināms, ka Latgale izceļas ar talantīgu keramiķu dzimtām, taču ir arī citu arodu pratēji. Diemžēl mūsu rīcībā nav statistikas datu par amatnieku skaitu reģionos vai Latvijā kopumā. Varu runāt tikai par tiem, kuri reģistrēti Latvijas Amatniecības kamerā. Kopumā būvniecības, kokapstrādes, skaistumkopšanas amati vienmēr ir bijuši tie, kuros nāk klāt jauni amatnieki, taču katru gadu ir arī kādas nianses. Nevēlos nevienu aizvainot, kādu citu īpaši izceļot, taču no pēdējo gadu jaunajiem meistariem vēlos minēt lieliskās pavāres, kuras strādā Daugavpils Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā. Liels paldies par sadarbību daudzu gadu garumā Balvu Profesionālajai un vispārizglītojošajai vidusskolai, tās vadībai un pedagogiem, dodot iespēju audzēkņiem kārtot kvalifikācijas eksāmenus! Šis ir apliecinājums jaunajiem galdnieka un drēbnieka amata zeļļiem par viņu profesionālo varēšanu. Tālākais jau ir atkarīgs no pašu ieinteresētības savā izraudzītajā profesijā.
Labi amatnieki par darbu nesūdzas un var ar to nopelnīt. Manuprāt, kā darot jebkuru darbu, vispirms tam ir jāpatīk. Un, ja patīk tas, ko tu dari, tad jau pašsaprotami nāk viss pārējais: nemitīga izglītošanās, informētība par jaunumiem profesijā, profesionālu knifu izzināšana un atklāšana katrā jaunā objektā vai darbā… Katrā arodā, protams, ir nianses, taču, nenoliedzami, profesionalitāte ir galvenais, darot jebkuru darbu. Amatu/arodu var apgūt profesionālās izglītības mācību iestādē, pēc tam augstskolā (ja ir atbilstoša izvēlētajam arodam) vai arī pie amata meistara, slēdzot individuālu mācību līgumu.
Protams, ir interesenti, kuri vēlas apgūt kādu arodu, taču ne vienmēr pietiek pacietības mācīties, daļai galvenais vispirms ir jautājums: “Cik es par to saņemšu?”, bet ne tas, vai viņš vispār kaut ko prot, lai par to saņemtu atalgojumu. Bieži stāstu piemēru, kā mūsu laivu būves meistars ilgstoši meklēja mācekļus: pirmajās dienās vēl darbs šķita interesants, taču drīz vien kļuva apnicīgi sist nagliņas, neraugoties uz brīnišķīgo darba rezultātu – skaistu jahtu...
Bieži vien, runājot par amatniecību, joprojām ir diezgan vienpusējs priekšstats, taču amatniecības nozare ir plaša. Latvijas Amatniecības kamerā apvienojušies dažādu amatu pratēji: namdari, koka karkasu būvētāji, skārdnieki, jumiķi, skursteņslaucītāji, ēku krāsotāji, daiļkrāsotāji, dekoratīvo būvelementu veidotāji, būvmākslas mantojuma restauratori, krāšņu un kamīnu podnieki, bruģētāji, akmeņkaļi, kalēji, galdnieki, pavāri, maiznieki, frizieri, fotogrāfi, floristi, arī tādi retāk sastopamu amatu meistari kā zirgu kalējs, mucinieks un citi. Līdz šim reizi vai divas reizes gadā rīkojām diplomu izsniegšanas pasākumu, ziemā tā vienlaikus bija arī lielā gada balle. Ņemot vērā visiem zināmo situāciju, šobrīd tas nav iespējams. Tas ir tāpat kā ar daudzām citām lietām – kamēr tas ir, šķiet pats par sevi saprotams, bet, kad nav, uzreiz izjūti, cik ļoti tā pietrūkst… Nākamgad meklēsim risinājumu kopā sanākšanai.
Katram, kurš atradis ceļu uz mūsu organizāciju, droši vien ir sava interese. Tā kā viens no Latvijas Amatniecības kameras pamatuzdevumiem ir amatizglītība un kvalifikācijas piešķiršana, tad kvalifikāciju apliecinoša dokumenta saņemšana ir viens no iemesliem, kādēļ amatniecībā nodarbinātie vēršas mūsu organizācijā. Amata meistara diploms ir augstākais kvalifikācijas apliecinājuma dokuments, ko var iegūt Latvijā amatniecības nozarē. Nepilni trīsdesmit gadi ir pārāk mazs laika sprīdis, lai veidotos stabilas tradīcijas (Latvijas Amatniecības kamera savu darbību atjaunoja 1993.gadā, amata meistara un zeļļa kvalifikācijas piešķiram no 1994.gada). Taču visās valstīs, kurās pastāv amatniecības organizācijas, tās darbojas pēc vienota principa, un pēc līdzīgiem kritērijiem tiek piešķirtas kvalifikācijas. Līdz ar to Latvijas Amatniecības kameras izsniegtos diplomus pazīst arī ārpus Latvijas un bieži vien novērtē atzinīgāk kā šeit. Par laimi, pēdējos gados situācija sāk uzlaboties.
Latvijas Amatniecības kameras mājaslapā publicēti amata meistaru un zeļļu reģistri. Šādi mēs cenšamies sakārtot amatniecības nozari atbilstoši savām iespējām, nodrošinot klientiem (individuālajiem pasūtītājiem, pašvaldībām) un ikvienam profesionālu amatnieku darbu. Te gan jāpiebilst, ka jau krietnu laiku pie amata meistara un zeļļa diplomiem klāt izsniedzam prakses sertifikātus uz 2-3 gadiem, pēc tam to darbības termiņš jāpagarina. Prakses sertifikāts ir apliecinājums tam, ka amata meistars vai zellis ir praktizējošs savā amatā un garants amatnieku veikto darbu un sniegto pakalpojumu kvalitātei.
Jau otro gadu dzīvojam Covid ēnā. Protams, Covid situācija Latvijā un pasaulē ietekmējusi arī amatnieku darbu un dzīvi. Nebūšu oriģināla,- tāpat kā daudzi ir minējuši intervijās, visvairāk mums pietrūkst normālu tikšanos un pasākumu, vienkārši kopābūšanas. Iepriekš minēju, ka labi amatnieki par darbu nesūdzas, tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Mēs runājam par profesionāliem amatniekiem, kuri ar savu darbu pelna iztiku. Vairākums, ar kuriem esmu runājusi, saka, ka netiekot galā ar darbiem. Pieņemu, ka tas tā arī ir, un tie, kuriem ir problēmas, nezvana un nesūdzas. Daudzi šo periodu izmanto savu mājokļu remontiem un labiekārtošanai, līdz ar to mūsējiem ir darbs.
Ja mūzikas skolas ir slēgtas, problēmas ir klavieru skaņotājiem. Ja nenotiek dziesmu un deju svētki, koncerti, pasūtījumi nav izšuvējiem, citiem rokdarbniekiem, tautas tērpu darinātājiem. Problemātiski ir tiem amatniekiem, kuri savus darinājumus līdz šim pārdevuši dažādos tirdziņos – tirdziņu nav, tūristu nav... Zinu, ka daži diezgan veiksmīgi attīstījuši savu darinājumu pārdošanu internetā, taču tomēr tas nav tas pats, un ne visiem ir šādas iespējas. Šo pašu iemeslu dēļ grūti klājas arī pensionāriem, kuri līdz šim centušies kaut nedaudz piepelnīties. Tādēļ ļoti ceru, ka tie grinči, kuri vēlas nozagt Ziemassvētku prieku, vēl nāks pie prāta un atcels lēmumu atteikties no Ziemassvētku tirdziņiem. Elpot svaigo ziemas gaisu taču nedrīkstētu būt kaitīgi, un vismaz reizi gadā ļaut cilvēkiem, lieliem un maziem, būt priecīgiem un smaidīgiem Ziemassvētku noskaņas baudītājiem “letes abās pusēs” – gan tirgotājiem, gan apmeklētājiem!
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
* * Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
Vairāk rakstu...
Veiksmes prognoze
.