Rakstos

Kā pa jokam, joka pēc (20.01.2026.)

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” uzsāk rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Lasīt un vienlaikus baudīt

Inovācijas pierobežas bibliotēkās ir dzīves realitāte, jo bibliotekāri darbojas radoši un atbildīgi, ar vēlmi palīdzēt un iepriecināt bibliotēkas apmeklētājus. Lūkojam, kādas jaunas inovācijas piedāvā Latgalē, raugoties uz to, ka grāmatu sargi ar dažādām aktivitātēm atgādina par vietējo gaismas piļu nozīmi.

Kas uzrunā bērnus?

Dzejniece INETA ATPILE-JUGANE ir pārliecināta, ka latgaliešu valoda jāiemīl kopš agras bērnības. Viņa mazus un lielus lasītājus aicina iegremdēties un veldzēties bērnu dzejoļu pasaulē. Jāpiebilst, ka grāmatas “Otkon giunu sapynus” un “Lobuo i nalobuo” tapušas kopā ar meitu Agnetu Jugani, kura ilustrēja mammas dzejoļus.

Kāda bija Jūsu bērnība? Kādas ir visspilgtākās atmiņas?

– Man bija tā sauktā saulainā bērnība – laukos, pilnīgā brīvībā, dabā, ar mājdzīvniekiem, mammas un vecmāmiņas gatavotiem gardumiem, vizināšanos tēta darba mašīnā, spēlēšanos ar māsu un māsīcu Kristīni katru vasaru. Nekad neesmu gājusi bērnudārzā un, kā mājas bērnam, man bija iespēja augt kā brīvdomātājai, savas pasaules veidotājai. Bija ļoti daudz laika dabā, laika vērot, domāt, izprast to, kas apkārt un sevī. Tas bija laiks, kad no Balviem atvestais saldējuma kilograms, labi vien pakusis, garšoja tā, kā nekad vairs dzīvē... Pusdienu miegs bija tik salds, ka nevarēja pamosties pat tad, kad pagalmā dziedāja gailis, smaržoja tikko vārīta zupa un gaidīja rotaļas... Tobrīd kā nepatīkamākie brīži šķita tie, ka nav daudz kaimiņu bērnu, ar ko rotaļāties, ka no agras bērnības jāravē runkuļu vagas un jāpiedalās nebeidzamajos siena darbos. Tikai vēlāk dzīvē saprotu, ka visi šie faktori manī izveidoja to visu īpašo PVN kopumu, kas ir dzīves garšas un personības pamatā.

Kas Jūs pamudināja rakstīt dzeju, turklāt bērniem?

– Rakstīt dzeju sāku Bērzpils vidusskolas laikā, kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Biruta Šķendera pamanīja manu spēju izteikties un piedāvāja piedalīties pasākumos, konkursos ar saviem darbiem. Dzeju bērniem sāku rakstīt, kad mani bērni Rodrigo un Agneta bija mazi un tika piedzīvotas situācijas, kuras vēlāk pārtapa dzejoļos.

Ar ko jārēķinās bērnu rakstniekiem un dzejniekiem?

– Bērnu rakstniekus ne vienmēr uzskata par tikpat nopietniem un nozīmīgiem kā citu žanru autorus. Arī potenciālās auditorijas skaits ir salīdzinoši mazs. Patiesībā uzrakstīt dzejoli bērniem ne vienmēr ir vieglāk kā rakstīt pieaugušajiem.

Kā radās doma lūgt dzeju ilustrēt desmitgadīgajai meitai?

– Sagatavojot savu pirmo bērnu dzejoļu grāmatu “Otkon giunu sapynus”, loģiski likās, ka mana meita Agneta, kurai padevās un patika zīmēt, varētu ilustrēt šo grāmatiņu. Tas arī palīdzētu saglabāt atmiņas par šo laiku, ko pavadījām radoši kopā. Šķita, ka kādreiz dzīvē mums abām tā būs kā dāvana par šādi iemūžinātiem brīžiem.

Cik intriģējošas bērniem ir dzejas grāmatas, kas papildinātas ar fotostāstiem un ilustrācijām?

– Bērnus sākotnēji uzrunā tikai ilustrācijas, krāsas, uzzīmēti tēli. Teksts, grāmatas nosaukums tikai seko pirmajam vizuālajam iespaidam. Ja bērni redz bērnu zīmējumus grāmatu noformējumā, ilustrācijās, domāju, arī šis faktors uzrunā lielu daļu mazo lasītāju, rada personiskāku attieksmi pret grāmatu, kaut kādā ziņā asociēšanos ar sevi, arī iedvesmu pašam kaut ko uzzīmēt, sarakstīt, izdomāt. To esmu pamanījusi, gan strādājot ar sākumskolas skolēniem, gan tiekoties ar bērniem dzejas pasākumos, radošajās nodarbībās.

Kā radīt saspēli starp vārdu, krāsu un iespēju darboties?

– Ja esi radošs, tad šī saspēle ir organiska un likumsakarīga. Vienmēr esmu mēģinājusi ļaut dzejoļiem dzīvot savu dzīvi ārpus grāmatām – darboties ar dzejoļu rindām dažādos radošos uzdevumos, piemēram, mācot skolā radošo rakstīšanu, ļaujot dzejoļiem pārtapt par bērnu dziesmām un pat hītiem, kā, piemēram, “Ruņci, ruņci” utt.

Kāda ir recepte, lai bērni lasītu grāmatas?

– Lai lasītu grāmatas, ar šo jautājumu darbojos ne tikai kā dzejniece, bet arī kā skolotāja ikdienā. Saskaros ar to, ka ļoti liela daļa vecāku gaida, lai grāmata būtu tikai obligātās literatūras ietvaros un skolotājas likta lasīt... Ir ļoti grūti lauzt stereotipus un pārliecināt bērnus, ka tas, ko mēs lasām, ir interesanti, jāprot radīt intriga, jāprot ieinteresēt ar personisko pieredzi. Man ir savi knifi, kā izdodas aizraut skolēnus gan lasīt, gan pašiem rakstīt savus literāros darbiņus.

Kā vecākiem izvēlēties savam bērnam visatbilstošāko lasāmvielu?

– Bieži vien paši bērni zina, kas ir viņu vienaudžu grāmatu top virsotnē, kas ir stilīga un noteikti izlasāma grāmata. Vecākiem ieteiktu uzticēties bibliotekāru ieteikumam, jo neviens cits nepārzina gan jaunāko, gan populārāko, gan par konkrētu tēmu rakstīto grāmatu klāstu tik izcili un profesionāli kā bibliotekārs. Arī literatūras skolotāju ieteikumi būs laikā un vietā. Galvenais ir ļoti daudzu citu ne tik attīstošu lietu vietā nopirkt bērnam grāmatu, telefonspēlītes vietā izlasīt pasaku vai smieklīgu dzejolīti, vai noklausīties dziesmu bērniem un par to parunāt. Atrast laiku aprunāties ar bērnu par dzirdēto un lasīto. Tas bērnā veido jūtošu un redzīgu sirdi.

Cik Jums ir svarīgi dzeju ietērpt latgaliešu valodā?

– Līdz šim dzeju bērniem esmu rakstījusi tikai latgaliešu valodā, jo tā ir mana dzimtā valoda, tā ir valoda, kuru nedrīkst pazaudēt pasaules vējos. Tā tiek iemūžināti un skan mazajos lasītājos vai dziesmu dziedātājos mūsu spēka vārdi, mūsu nezūdamības likums un spēks.

Bērni, arī pieaugušie, tiekoties ar dzejniekiem un rakstniekiem, nereti jautā, kur rodas iedvesma? Kāda ir Jūsu atbilde?

– Tā kā strādāju skolā par skolotāju, mana iedvesma šobrīd ir tas, kas notiek apkārt, darbojoties ar bērniem, piedzīvojot kopā dažādus notikumus, spēlējot spēles, daudz runājot ar bērniem, uzklausot viņus. Ja ir ideja, dzejolis top bez īpašas iedvesmas, idejai pārtopot tekstā.

Kādi ir nākotnes plāni?

– Šobrīd lēnītēm strādāju pie jaunas dzejas grāmatas bērniem un pusaudžiem. Lēnītēm, jo daudz laika un enerģijas ieguldu savos skolēnos. Priecē tas, ka man ir jauno literātu pulciņš, kur audzēkņi mācās no manis un aug par talantīgām personībām. Meita studē glezniecību, un tas nozīme jaunas iespējas kopējam projektam nākamajā izaugsmes pakāpienā un laika pieturēšanā.

Kā atbrīvojaties no ikdienas rutīnā uzkrātās nastas?

– Man ir tik daudz interešu, ka garlaicīgi nav nekad. Brīvajos brīžos atpūšos, daru to, kas sagādā prieku un iedvesmo. Bieži apmeklēju teātra izrādes un koncertus. Skatos filmas. Patīk gan pašai nemitīgi izmēģināt jaunas receptes, gan doties nobaudīt kādu nebaudītu desertu vai kūku kādā kafejnīcā vai restorānā, iepazīt dažādu tautu virtuvi. Vasarā audzēju puķes un priecājos par mūsmāju puķu dārzu. Jau domāju par to, ka drīz jāsēj pirmās šīs vasaras skaistules...

Vienmēr optimistes. Dzejniece Ineta Atpile-Jugane meitas Agnetas 9.klases izlaidumā Rēzeknes Valsts ģimnāzijā.

Kopdarbs. Lappuse no grāmatas “Otkon giunu sapynus”.

Bērni ataino dzeju ilustrācijās

Pagājušā gada novembrī Baltinavas bibliotēkā bija aplūkojama Balvu Mākslas skolas audzēkņu darbu izstāde “Veltas Mītkes dzeja ilustrācijās”. Vietējā kopiena lepojās, ka baltinavieti VELTU MĪTKI pazīst ne tikai kā zemnieci, aktīvu cilvēku sabiedriskajā dzīvē. “Gaidām viņas pirmo dzejas grāmatiņu,” mudina mūspuses ļaudis.

Cik ilgi ar dzeju esat uz ‘tu’?

– Nopietnāk ar dzejas rakstīšanu aizrāvos ne visai sen, šķiet, kovida laikā. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka arī viņiem šis laiks bijis īpašs, atklājot sevī sen aizmirstus, pat nezināmus talantiņus un dotības. Jāatzīst, ka pirmie dzejoļi tapa padsmit gados, kad biju jauna, naiva, kautrīga un bailīga. Tolaik jau nebija arī sociālo tīklu. Dzeju sāku rakstīt, palīdzot bērnam izpildīt uzdoto darbu skolā. Bija dots uzdevums kaut ko sagatavot par zvaigžņu tēmu. Dēls vakarā, ejot gulēt, pavēstīja: “Mammu, man vajag darbiņu.” Atbildēju: “Paļdis”, nospriežot, ka jāpalīdz. Tā pamazām, pamazām kaut ko uzrakstīju. Vēlāk, kad dēlam atzīme jau bija ielikta, dzejoli nopublicēju sociālajos tīklos. Lai piedod skolotāja...

Kad dienas gaismu varētu ieraudzīt pirmā dzejoļu grāmatiņa?

– Šādu jautājumu esmu saņēmusi vairākkārt. Atbildu, ka neplānoju, turklāt tas nav mans mērķis.

Varbūt tomēr...

– Visiem saku, ka padomāšu. Stingru ‘nē’ nekad nedrīkst teikt, jo, kas to lai zina... Idejai un pašai ir jānobriest.

Kādas bija pārdomas par iniciatīvu Jūsu dzeju atainot bērnu ilustrācijās?

– No šī priekšlikuma neatgaiņājos. Tas bija interesanti un patīkami, ka tieši bērni iejutīsies ilustratoru statusā. Mulsināja fakts, kā viņiem tas izdosies, jo mana dzeja nav īpaši domāta mazākiem bērniem. Tā bija uzdrošināšanās arī no skolotājas puses.

Dzejnieks, rakstot dzeju, uzbur vīziju, ko vēlas pateikt. Vai bērnu vērtējums jeb skatījums krasi atšķīrās?    

– Domāju, ka īsti nesakrita ar manām dziļākām pārdomām. Tomēr tas bija jauki, jo bērni paliek bērni. Viņi izlasa un vizualizē to, ko sajūt un redz. Tas nekas, ja izlasītajās rindiņās viņi saredz kaut ko citu. Svarīgi tas, ka viņi bija mudināti un uzmundrināti ne tikai zīmēt, bet arī lasīt. Pieļauju, ka viņi dzejolīšus izlasīja.

Kā bērnu ieinteresēt lasīt dzeju?

– Nav receptes. Arī pašai žēl, ka mani bērni, nav ko tur slēpt, nelasa tik čakli, kā mēs savulaik. Laikam tas nav reāli, kamēr dažādi aparāti būs bērnu rokās.

Tomēr mēs taču nedrīkstam sēdēt, rokas klēpī salikuši.

– Protams, jābūt piemēram mājās, tomēr vislielākais palīgs ir skola. Šķiet, ka bērniem ļoti, ļoti reti uzdod iemācīties kādu dzejolīti. Dzejoļus, kurus iemācījos skolā, varu noskaitīt vēl tagad, turklāt latviešu, krievu, pat vācu valodā. Mūsu bērniem vairs neuzdod rakstīt sacerējumus un atstāstījumus. Jā, man tas bija šausmīgākais murgs, bet vienalga to vajadzēja darīt. Bija jālasa un jāraksta!

Jāspiež vai nē?

– Drusciņ disciplīnai jābūt, īpaši tad, kad bērni vēl ir mazi.

Savam dēlam savulaik maksāju, lai iemācās dzejoli. Tas ir pieļaujams?

– Kāpēc nē? Savu bērnu mudināju apēst piena putru. “Nē, negribu,” viņš atbildēja. “Kaut nedaudz... Es tev samaksāšu,” lūdzu vēlreiz. “Cik?” dēls pārjautāja. Neatceros, cik samaksāju, bet puika noteica: “Lej!”

Izstādē nepārsteidza bērnu uzdotie jautājumi?

– Jā, bija jautājums, kur rodu iedvesmu. Visdrīzāk no emocijām un pārdzīvojumiem. Patiesi jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, par atskaņām. Es rakstu tikai ar atskaņām, un gadās, ka vispirms atrodu tās, un tikai tad top dzejolis. Mūsdienās jau ir dažādi stili.

Ko ieteiktu bērniem, kuri kautrējas rakstīt?

– Tas ir vecums, tāpat kā bija man, kad kautrējies, no kaut kā baidies. Vajag mēģināt, kaut gan viegli pateikt, bet grūti izdarīt. To apliecina mana pieredze.

Sarežģīti uzlikt domas uz papīra?

– Nav sarežģīti, bet tas prasa laiku, klusumu, mieru un nošķirtību. Dzīves steigā tas nemaz nav tik viegli.

Cik bērnu grāmatās ir svarīgas ilustrācijas?

– Savai dzejai, to publiskojot sociālajos tīklos, vienmēr piemeklēju kādu fonu vai fotogrāfiju. Tas paspilgtina uztveri. To apliecinājuši daudzi cilvēki, sakot, ka dzeja ar bildi uzrunā, rada citu noskaņu.

Kā visu paspēt?

– Esmu brīvs cilvēks – pati sava laika noteicēja. Kad gribu, tad ceļos, kad gribu, tad ēdu; ja negribu, tad neēdu. Nav tā, ka skrienu kā vāvere ritenī.

Jūsu bērni lasa Jūsu dzeju?

– Sākotnēji pat spiedu to darīt. Nereti reakcija bija ļoti smieklīga. Viņiem, kā jau jauniešiem, ir cita domāšana. To, par ko rakstu, daudzreiz nesaprot un neizprot. Sapratu, nav ko uzmākties. Paies laiks, un viņi lasīs ar citām acīm. Gandrīz jāmaksā, lai paklausās. Nē, nē, es to nedaru.

Iznāk palasīt citu autoru dzeju?

– Nevar taču tikai savā burbulī dzīvot. Ir labi salīdzināt, ko un kā citi raksta.

Dzejoļu, grāmatas un avīzes izmirs?

– Diemžēl šādas pārdomas raisās. Tā nav nekāda sazvērestības teorija, tā ir, sacīsim godīgi, realitāte. Skolā vairs nav arī obligātās literatūras, kas, manuprāt, ir nepieciešama. Nekas slikts tas nevar būt, jo bagātina cilvēka valodu. Mūsdienu bērniem, rakstot sacerējumu, pietrūkst vārdu. Kā var, neko nelasot, veidot teikumus?

Ko gaidāt no 2026.gada?

– Dvēseles mieru, lai cilvēki nav tik stresaini. Tas nogurdina – neuztveriet visu ar šausmām!

Mudina meklēt emocijas. Velta Mītke jaunajiem dzejniekiem novēl izbaudīt emocijas: “Meklējiet, ja nav iedvesmas. Ejiet kaut vai dabā! Tās var uzplaukt, ieraugot akmentiņu vai vienu, pat vismazāko puķīti.”

Pagaidām publicējas sociālajos tīklos. Pašas dzejolis, pašas izvēlēts noformējums.

Katram savs redzējums. Annija Jermacāne šādi ilustrēja Veltas Mītkes pārdomas dzejā: “Mazs strautiņš ar taku/ No kalna mazliet,/ Viens otram tā blakus/ Pa dzīvīti iet./ Te sadodas rokās,/ Te ienaidā deg,/ Bet taka tik lokās/ Un strautiņš tik tek./ Pa kreisi, pa labi,/ Cik tālu tie tiks, / Kur krustosies abi,/ Tur laipiņu liks./ Vai liktenis ļautu,/ Ka notiktu tas/ Ar taku un strautu/ Bez mīlestības?” Dzejniece pieļauj, ka viņas pirmajā dzejoļu grāmatā, ja tāda taps, būs arī bērnu zīmējumi: “Būs gan zīmējumi, gan fotogrāfijas.” Tāpat viņa smej, ka bērnu dzeju rakstīs tad, kad piedzims mazbērniņi, piebilstot: “Patiesībā man ir bērnu dzejoļi, bet tos vēl neatklāšu.”

Īpašo dāvanu glabā 16 gadus

2015.gadā 17.aprīlī piepildījās viens no dzejnieces IVETAS URŠUĻSKAS sapņiem, kad Rugāju tautas namā jaunās grāmatas atvēršanas svētkos viņa prezentēja savu pirmo autorkrājumu “Pa varavīksnes tiltu” ar Daigas Morozas fotogrāfijām. Jāsecina, ka viņas dzejoļi lasītājiem jau bija zināmi un iemīļoti – lasāmi kopkrājumos jeb kopdarbos “Mīlestības spārnos” (2012) un “Sirdspuksti” (2013).

Dzejas krājumā “Vārdu gleznas” (2014.gads) starp autoriem ir arī Jūsu meita Gunita un brāļa Guntara audžumeita. Kā tas izdevās?

– 2014.gadā dzejnieks Nauris Gekišs meklēja jaunus autorus savam dzejas kopkrājumam ar nosaukumu “Vārdu gleznas”. Viņš aicināja un iedrošināja arī mani piedalīties savā jaunajā kopkrājumā. Es savukārt uzrunāju savu meitu Gunitu un brāļa audžumeitu Taīdu iesūtīt savus dzejoļus grāmatas veidošanai. Mēs visas esam radošas, ar bagātu iztēli un labu izdomu. Gunita un Taīda raksta skaistus dzejoļus, gribēju, lai šie dzejoļi tiktu apkopoti un publicēti grāmatā. Tā mūsu ieceres piepildījās, un mēs visas kļuvām par grāmatas “Vārdu gleznas” līdzautorēm.

Pirms 10 gadiem piepildījās Jūsu sapnis – dienasgaismu ieraudzīja dzejoļu grāmata “Pa varavīksnes tiltu”. Kā atminaties šo notikumu?

– Pirmais dzejas autorkrājums “Pa varavīksnes tiltu” iznāca 2015.gada marta sākumā, un 17.aprīlī rīkoju grāmatas atvēršanas svētkus Rugāju tautas namā. Tas bija muzikāli dzejisks pasākums, kur dzeja mijās ar dziesmām. Pasākumā piedalījās Rugāju dāmu vokālais ansamblis, kura repertuārā bija iekļautas manas pašsacerētās dziesmas. Īpaša viešņa bija Taīda, kuras skanīgajā izpildījumā izskanēja tautā iemīļotas maestro R.Paula dziesmas. Pasākuma norises gaitu vadīju pati, lasīju dzejoļus un spēlēju akordeonu.

Grāmatu atdzīvinājāt ar Daigas Morozas fotogrāfijām? Kā radās šī ideja?

– Daiga ir ļoti laba fotogrāfe. Man ļoti patīk viņas fotografētās dabas ainavas un ziedi, tāpēc lūdzu Daigai atļauju ievietot viņas fotografētās dabas ainavas savā grāmatā.

Vai joprojām rakstāt dzeju?

– Joprojām turpinu rakstīt. Pagājušā gada maijā iznāca mana otrā dzejoļu grāmata ar nosaukumu “Dzīve kā melodija”. Šo grāmatu prezentēju Lazdukalna saieta namā kopā ar etnogrāfisko ansambli “Benislava”.

Cik intriģējošas, Jūsuprāt, bērniem ir dzejas grāmatas?

– Mani vērojumi liecina, ka bērniem patīk lasīt dzejoļus, it sevišķi tad, ja dzejoļus papildina skaisti un interesanti zīmējumi. Ar bērniem vajag darboties, radīt interesi, lai viņi aplūkotu ne tikai zīmējumus, bet arī vēlētos izlasīt kādu dzejoli.

Neesat domājusi veltīt dzeju tieši bērniem?

– Esmu domājusi arī par dzejoļu grāmatu bērniem. Katra cilvēka dzīvē ir kāds īpašs notikums, kas dara dzīvi skaistāku, kas sirdī rod neizsakāmu prieku, kas ienes gaismu kā smaidošs saules stariņš...Tas saules stariņš ir mana mazmeita Beāte, kurai divu gadiņu šūpuļa svētkos uzdāvināju savu, ar roku rakstītu un krāsainiem zīmējumiem papildinātu dzejoļu grāmatiņu par dzīvniekiem. Dzejoļos attēlotajiem dzīvniekiem izveidoju attiecīgās ilustrācijas. Tur darbojas gan plēsīgi meža dzīvnieki, gan arī mājas mīluļi – suns, kaķis un kumeliņš. Šo īpašo dāvanu glabāju nu jau 16 gadus...Vēl nesen šo grāmatu abas ar mazmeitu palasījām un pakavējāmies viņas skaistajās bērnības atmiņās.

Sadarbojoties ar Rugāju ciema bibliotēkas vadītāju Evitu Garbacku, pagājušā gada septembrī ciemojos Rugāju bibliotēkā un vadīju dzejas pasākumu pirmsskolas vecuma bērniem.

Vai gardus ēdienus varētu atspoguļot dzejā?

– Protams, var! Savā jaunajā dzejoļu grāmatā “Dzīve kā melodija” esmu publicējusi vairākus dzejoļus par garšīgiem ēdieniem un gardēžiem, kuri nespēj atteikties no kūkām. Arī savām darba kolēģītēm esmu veltījusi vairākus dzejoļus – gan nopietnus, gan ar humora dzirkstelīti, kurā atainoju pavāru ikdienas darba gaitas. Dzejoļus papildina krāsainas fotobildes.

Literāte, tautas muzikante, garīgo dziesmu dziedātāja. Jaunās grāmatas “Dzīve kā melodija” atvēršanas svētkos Lazdukalna saieta namā.

Tu, rozīt skaistā, jaukā. Grāmatā “Pa varavīksnes tiltu” izmantotas vairākas Daigas Morozas bildes ar ziediem un dabas ainavām, tostarp dzejolim “Novēlējums”:

Neskumsti, drīz pienāks brīdis jauks

Un tavā sirdī laimes ziediņš plauks!

Tik pasmaidi un savai laimei pretī ej,

Jo Laimes māte tavu laimi lej.

                Lai tavas dzīves dienas varavīksnes krāsās mirdz,

                Lai dzīvē notiek viss, ko vēlas tava sirds!

                Ja cilvēks skaists un bagāts savā dvēselē –

                To Laimes māte pati sameklē.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1209611207316089