Rakstos

Jaunā adrese – lauki (09.06.2026.)

Gan Latvijā, gan citur Eiropā lielākais izaicinājums laukiem ir depopulācija. Cilvēki aizbrauc, un rodas jautājums, kā salāgot faktu, ka iedzīvotāju skaits sarūk, bet vienlaikus jāsaglabā pakalpojumi tādā kvalitātē, lai cilvēkiem laukos būtu labi dzīvot. Kā un vai tas izdodas, kādas ir migrācijas tendences un šī brīža situācija?

Dzīves maiņa = jaunā norma?

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Latvijā veidojas divu līmeņu, divu ātrumu dzīve

Vēl nesen pārcelšanās no laukiem uz pilsētu šķita pašsaprotama dzīves attīstības daļa, taču pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti arī par pretēju izvēli. Lauki vairs nav tikai vieta, no kuras aizbrauc, jo miers, plašums, daba un iespēja dzīvot lēnāk ir vērtības, kuras arvien vairāk cilvēku meklē ārpus pilsētas. Mainās darba paradumi, priekšstati par labklājību un arī izpratne par to, kur un kā vēlamies dzīvot. Vai šī ir jauna migrācijas tendence, kas var mainīt Latvijas reģionu nākotni? Vai lauki kļūst par pievilcīgu alternatīvu pilsētai? Par šo un citiem aktuāliem jautājumiem saruna ar LU Ekonomikas un sociālo zinātņu Sociālo un politisko pētījumu institūta direktori, profesori, socioloģi Aiju Zobenu.

Šobrīd iedzīvotāju migrāciju uz laukiem tiešām var saukt par jauno normu, vai tas vairāk ir atsevišķu stāstu radīts iespaids?

– Pieņemu, ka tas tomēr nav tikai atsevišķu stāstu radīts iespaids, jo, pirmkārt, arī laukos ir pietiekami modernas un labas darbavietas. Otrkārt, lai gan kovida krīze mums visiem bija negatīva pieredze, tomēr tā atnesusi arī tādas pozitīvas lietas kā attālinātais darbs, kas ir viena no iespējām cilvēkiem atgriezties laukos. Būtībā dzīve laukos piedāvā arī daudzas priekšrocības. Dzīves kvalitāte, ko var iegūt, tur dzīvojot, ja ir pietiekami daudz līdzekļu, ir pietiekami augsta. Bet, protams, pastāv arī izaicinājumi.

Kādus izaicinājumus Jūs domājat?

– Pirms padsmit gadiem mums bija projekts par pakalpojumu pieejamību laukos, kurā secinājām, ka liela daļa iedzīvotāju spiesti iztikt ar tiem pakalpojumiem, kas pieejami uz vietas. Kas nosaka iespēju izmantot pakalpojumus kaut kur citur – tur, kur to piedāvājuma klāsts ir plašāks un kvalitāte augstāka? Pirmkārt un galvenokārt, tās ir mobilitātes iespējas. Gados vecāks cilvēks ar zemiem ienākumiem bez autovadītāja apliecības dažādu mobilitātes jautājumu risināšanā ir atkarīgs no kaimiņiem, radiniekiem un citiem cilvēkiem. Viņš spiests iepirkties vietējā veikalā, kur precēm zemāks sortiments un augstāka cena, rūpīgi izplānot un saskaņot ar radiem un kaimiņiem, kam ir savs auto, piemēram, vizīti pie ārsta. Runājot par veselības aprūpes pakalpojumiem, lauku iztukšošanās, protams, padara daudz sarežģītāku kaut vai ārsta prakšu uzturēšanu.

Te, protams, arī ir divas puses. Infrastruktūra, ko atceras vecākās paaudzes cilvēki, savulaik laukos kalpoja daudz lielākam cilvēku skaitam. Mūsdienās kvalifikācijas uzturēšanai ārstam speciālistam nepieciešamo gadā pieņemto dzemdību vai veikto operāciju skaitu sarūkošā iedzīvotāju skaita dēļ sasniegt vairs nav iespējams, tādēļ slimnīcu nākas slēgt. Es ļoti labi saprotu iedzīvotājus, kuri pamatoti protestē pret vietējās slimnīcas vai skolas slēgšanu, bet diemžēl tas ir neizbēgami. Arī zemākas kvalitātes izglītība, par ko liecina visumā zemāki centralizēto eksāmenu rezultāti lauku skolās, nolemj jaunos cilvēkus laukos arī daudz mazākām izvēles iespējām turpmākā izglītības ceļā un zemāk atalgotam darbam nākotnē. Jaunās iespējas, ko paver attālinātais darbs (tagad tehnoloģijas strauji attīstījušās un ir iespējas to darīt), domātas cilvēkiem ar labu izglītību.

Mūsdienās lauku dzīvi arvien vairāk raksturo cilvēku vēlme dzīvot tuvāk pie pilsētām, kur ir pietiekami labi attīstīta infrastruktūra, tātad – pakalpojumus saņemt pilsētās. Bet tas atkal prasa mobilitāti. Ja šo mobilitātes iespēju nav (ar sabiedrisko transportu šajā kontekstā mēs gandrīz vairs nerēķināmies), tad arī dzīvošana piepilsētā ir apgrūtināta. Ir virkne sociālās ģeogrāfijas speciālistu pētījumu par iedzīvotāju ikdienas mobilitātes paradumiem, kas liecina, ka Latvijā cilvēki gatavi uz darbu braukt apmēram stundu. Arī Rīgā ļoti daudzi cilvēki ikdienā to dara, tas nav nekas īpašs. Protams, laukos pa stundu var aizbraukt tālāk, ja ir attīstīta ceļu infrastruktūra un kvalitāte.

Kas ir galvenie iemesli, kādēļ cilvēki izvēlas dzīvi laukos? Tas vairāk saistīts ar praktiskiem apsvērumiem vai emocionāliem motīviem?

– Es teiktu, ka tas notiek gan praktisku apsvērumu, gan emocionālu motīvu dēļ. Pilsētā cilvēks iespiests savā dzīvoklītī un atkarīgs no komunālo pakalpojumu sniedzējiem (kas var būt gan pluss, gan mīnuss), savukārt laukos lielākā priekšrocība ir dabas tuvums. Lai cik ļoti pēdējā laikā Latvijā samazinājusies bioloģiskā daudzveidība, tā tomēr ir viena no lauku dzīves vērtībām. Un tas cilvēkiem patīk, piesaista emocionāli, nemaz nerunājot par atgūtiem īpašumiem, dzimtas un pašu uzceltām mājām. Šo lauku dzīves priekšrocību vislabāk var izbaudīt piepilsētās, tādēļ mūsdienās jaunajai paaudzei raksturīga tendence dzīvot lielpilsētu tuvumā. Protams, arī lielajās pilsētās cilvēku skaits krietni samazinājies. Bet, ja iedzīvotāju blīvuma kartē paskatāmies apdzīvotību ap Liepāju, Daugavpili un Rēzekni, redzam, ka tā ir pietiekama, un tur vērojamas lielākas ekonomiskās aktivitātes. Vēl viens stāsts ir par jauniešiem, kuri atgriežas no ārzemēm. Ja cilvēki nodibina ģimeni un bērni sasniedz skolas vecumu, tad tas ir viens no punktiem, kad rodas pārdomas par atgriešanos Latvijā ar pietiekamiem līdzekļiem, lai iekārtotu savu sapņu mājokli un izveidotu savu uzņēmumu, liekot lietā pasaulē iegūto pieredzi.

Nereti dzirdēts uzskats, ka iespēja pārcelties uz laukiem kļūst par noteiktas sabiedrības daļas privilēģiju.

– Savā ziņā tam noteikti var piekrist. Un kur tad ir problēma, ko mēs kā sociologi redzam? Iedzīvotāju sastāvs laukos paliek ļoti neviendabīgs. No vienas puses, ir turīgi cilvēki, kuri pelna pilsētā vai pat ārzemēs, strādājot attālināti. Viņi izmanto lauku vides priekšrocības un infrastruktūru, iespēju baudīt ekskluzivitāti, jo laukos, neapšaubāmi, ir dabas tuvums, gadalaiku maiņa, miers un klusums. Tajā pašā laikā viņi spēj sev nodrošināt tādu pašu sadzīves komfortu, kāds ir pilsētā, jo mūsdienās, protams, izglītības pieejamība, sakari, internets, elektrība ir būtiski svarīgi. Bet, no otras puses, ir cilvēki bez izglītības, ar zemām sociālām prasmēm, dažādiem funkcionāliem traucējumiem un tamlīdzīgi, kuri no laukiem vienkārši nevar aiziet. Faktiski viņi spiesti dzīvot laukos, un tā nav pašu izvēle. Tā ir viņu karma – liktenis palikt laukos.

Kas ir tās sabiedrības grupas, kas visbiežāk izvēlas šo dzīvesveidu – jaunās ģimenes, attālinātā darba veicēji, seniori vai uzņēmēji?

– Ļoti dažādas, bet ir arī situācijas, kad cilvēki, kuri visu mūžu strādājuši pilsētā, nopelnījuši labu pensiju, beidzot var atļauties dzīvot laukos. Viņi to dara ar prieku, jo darba dzīves laikā nebija iespējas sevi realizēt ārpus pilsētas, atgriezties dzimtajās vietās. Bet diemžēl jāsaka, ka Latvijā, īpaši laukos, veidojas divu līmeņu, divu ātrumu dzīve, jo laukos tomēr ir mazākas dažādu pakalpojumu, tai skaitā arī izglītības pieejamības, iespējas.

Kā panākt, lai šī divu līmeņu un ātrumu dzīve līdzsvarotos?

– Lai cilvēki nāktu dzīvot uz laukiem, lai viņiem padarītu pieejamākus pakalpojumus, jāmeklē iespējas kaut ko darīt arī ārpus lauksaimnieciskās ražošanas. Cilvēkiem vajadzīgas darba un ienākumu gūšanas iespējas. Ne visiem atradīsies darbs lielajās lauku saimniecībās, kurās mehanizācijas rezultātā darbavietu skaits sarūk. Un te var atsaukties uz citu valstu praksi, kas atbalsta nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespējas laukos – saistītas ne tikai ar lauksaimniecisko ražošanu un produktu pārstrādi vai mežizstrādi, varbūt vēl arī tūrismu. Lauku saimniecības, īpaši mazās, var piedāvāt ne tikai ekskluzīvus lauksaimniecības produktus un amatniecības izstrādājumus, bet arī sabiedrībā ļoti pieprasītus pakalpojumus.

Kas būtu šie pieprasītie pakalpojumi?

– Latvijā, īpaši laukos, pietrūkst sociālo pakalpojumu, kuru piedāvājumu, kā liecina daudzu Eiropas valstu pieredze, var ievērojami papildināt mazās lauku saimniecības. Piemēram, viena no ļoti nopietnām un komplicētām problēmām saistībā ar iedzīvotāju novecošanos ir pieaugošais pieprasījums pēc veco cilvēku aprūpes. Nav nekāds jaunums, ka mums veco un vientuļo cilvēku laukos ir ļoti daudz. Tie nav tikai guloši, intensīvi aprūpējami potenciālie pansionātu klienti. Piemēram, Norvēģijā un Somijā ļoti daudzus cilvēkus ar agrīno demenci aprūpē nelielās lauku saimniecībās. Bieži vien šiem cilvēkiem, lai saglabātu pietiekami labu dzīves kvalitāti, nevajag specifisku ārstēšanu, bet pietiek ar veselīgu uzturu un aktīvu, fiziskajam stāvoklim atbilstošu dzīvesveidu, ko var nodrošināt ar pastaigām dabā un iesaisti vienkāršās sadzīves norisēs. Tie varētu būt pakalpojumi senioriem, kuru izveidošana neprasītu lielus ieguldījumus, kurus samērā vienkārši varētu piedāvāt mazajās lauku saimniecībās. Te nedomāju sarežģītus demences gadījumus, kad cilvēks nevar un nedrīkst dzīvot patstāvīgi. Kas vecam cilvēkam vajadzīgs, ja viņš nevar dzīvot viens? Labu pansionātu mums, kā zināms, trūkst, bet varbūt kādā kaimiņu pagastā atrastos viena, divas vai trīs ģimenes, kuras būtu ar mieru savā mājsaimniecībā pieņemt aprūpējamu, vairāk gan pieskatāmu cilvēku? Lai tas ir valsts vai pašvaldības apmaksāts pakalpojums. Protams, šīs idejas realizācija prasa arī infrastruktūras attīstību, bet kopumā par konsultatīvo atbalstu sociālās aprūpes saimniecībām (tā varētu nosaukt šo pakalpojumu) varētu būt atbildīgs lauksaimniecības konsultāciju dienests sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu. Lauksaimniecības konsultāciju centrā jau, piemēram, ir augkopības, lopkopības, grāmatvedības speciālists, bet sociālās aprūpes speciālists savukārt varētu sniegt konsultācijas zemnieku saimniecībām, sniedz aprūpes pakalpojumus, un brīdī, kad seniora veselības situācija mainās uz slikto pusi, palīdzētu novērtēt stāvokli un piedāvāt atbilstošu risinājumu.

Runājot par senioriem, ne visi vecie ļaudis ir ar mieru doties uz pansionātiem…

– Tieši tā. Viņiem svarīgi būt savā kopienā, pie sev pazīstamiem cilvēkiem, iespēju robežās saglabāt ierasto dzīves ritmu. Protams, tas nenozīmē, ka visi kaimiņi būs ar mieru ar to nodarboties, bet noteikti kāds atrastos, ja šādam pakalpojumam būtu atbilstošs atbalsts. Arī pašlaik Latvijā ir ļoti daudz gadījumu, kad kāds ģimenes loceklis aiziet no darba un kopj savu nespējīgo radinieku, kas, protams, prasa zināmas psiholoģiskas barjeras pārvarēšanu un jaunu iemaņu apgūšanu. Ļoti bieži tie ir cilvēki, kuri paši strādājuši sociālajā dienestā vai kuriem bijusi personiska saskare ar veciem ļaudīm dzīves izskaņā. Ja būtu iespēja šo jautājumu sakārtot kā legālu sociālo uzņēmējdarbību (savā zemnieku saimniecībā par sabiedrībai ļoti vajadzīgu sociālo pakalpojumu sniegšanu saņemot līdzvērtīgu atbalstu, kā tajās saimniecībās, kurās ražo pienu, graudus vai kartupeļus), gan jau atrastos uzņēmīgi un atsaucīgi zemnieki. Šis jautājums, protams, prasa valstiska mēroga risinājumus, spēju paskatīties uz laukiem ne tikai kā ražošanas resursu kopumu, bet arī kā pilnvērtīgu dzīvesvietu. Piemēram, Polijā veco cilvēku aprūpe zemnieku saimniecībā un kopienās tika uzsākta kā Eiropas sociālā fonda projekts, kas tika realizēts valsts mērogā. Latvija arī noveco – mēs tikai vaimanājam, cik mums daudz vecu, slimu cilvēku, un nezinām, ko ar viņiem darīt. Reālu soļu nav, bet varbūt arī Latvijā vajadzētu sākt domāt par lauku attīstības, ne tikai lauksaimniecības politiku?

Atgriežoties pie laukiem, nav tā, ka romantizētais priekšstats par dzīvi ārpus pilsētas bieži saduras ar skarbo realitāti?

– Romantika (pavasaris, lakstīgalu dziesmas) ir labi, bet ir arī otra puse – neizbraucami ceļi, ierobežots sabiedriskais transports, slēgtas skolas un dažādu pakalpojumu trūkums, sākot ar veselības aprūpi. Te saduras dažādu grupu intereses. Piemēram, kādā TV raidījumā pirms kāda laika tika salīdzināta situācija pilsētas skolā, kur vienā klašu grupā ir padsmit klases, skolotājs komfortabli sēž kabinetā un strādā klasē, bet lauku skolā, lai skolotājam nodrošinātu līdzvērtīgu pilnu slodzi, jāsēstas automašīnā un jāapbraukā ne vien sava novada, bet arī kāda blakus novada skolas. Šādā kontekstā runājot, svarīgākais izaicinājums tomēr varētu būt darbs – gan attālināts, gan darbs tuvējā pilsētā ar uzsvaru uz vārdu ‘tuvējā’.

Kas būtu nepieciešams, lai cilvēki laukos vēlētos palikt ilgtermiņā?

– Tas, ko jau minēju – darbs, infrastruktūra un viss pārējais, kas vajadzīgs ērtai dzīvei. Diemžēl tas ir fakts, – jo tālāk no Rīgas, jo mazāk iespēju. Dažādu apsvērumu dēļ izveidojusies situācija, ka valsts atbalsts nav reģionāli diferencēts. Un šobrīd jo īpaši nevar apskaust cilvēkus, kuri dzīvo pierobežā.

Savos pētījumu ziņojumu secinājumos mēs rakstījām, – jo tālāk no Rīgas, jo atšķirības lielākas. Un tā ir visās jomās, vienalga, par piemēru ņemam vidējos ienākumus, bezdarba līmeni vai skolas centralizēto eksāmenu rezultātus. Protams, ir arī laukos cilvēki, kuri var atļauties savus bērnus sūtīt uz skolu Rīgā, kur ir lielākas izglītības programmu izvēles iespējas. Bet cik daudz tādu ir? Ja kāds pilsētnieks iegādājas vasaras māju laukos, arī tas ir zināms pienesums darba iespējām – tiek algoti amatnieki, kas palīdz tās atjaunot, ir vajadzīgs kāds, kas tās uztur kārtībā un pieskata ziemā. Lai cilvēki dzīvotu laukos, katra darba iespēja ir svarīga – ne visiem pietiek darba lauksaimniecībā.

Ko par šiem procesiem saka socioloģiskās aptaujas – gadu laikā iedzīvotājiem mēdz mainīties priekšstati par vērtībām laukos?

– Kurš tad pasūta tādus pētījumus? Lai arī pārsvarā socioloģisko pētījumu kompānijām pasūta pētījumus par politisko partiju reitingiem, reizēm arī mēs, akadēmiskie pētnieki, paši mēdzam kaut ko papētīt pēc savas iniciatīvas. Kādā savā neliela mēroga pētnieciskā projektā par mazo zemnieku saimniecību izdzīvošanas stratēģijām dažādos Latvijas reģionos iekļāvu nelielu aptauju par paaudžu pēctecību, lai noskaidrotu, vai zemnieki ne tikai atstāj mantojumā zemi un mājas, bet arī sagaida, ka bērni turpinās darbu lauku saimniecībā? Jautājām, vai saimnieki novēl saviem bērniem šādu likteni, un jāsecina, ka šajā ziņā spiediena no vecākiem nav. Protams, ir bērni, kuri gatavi pārņemt šo rūpalu, un ir tādi, kuriem dzīve laukos ir trauma. Aptaujājām arī jauniešus, kuri studē lauksaimniecības specialitātēs, secinot, ka daudzi būtu gatavi un gribētu pārņemt vecāku saimniecības nākotnē.

Arī zemnieku saimniecību pēctecības jomā varam atsaukties uz citu valstu pieredzi. Piemēram, Īrijā valsts atbalsta jauniešus tieši pārejas procesā – brīdī, kad vecais saimnieks saimniecībā vēl ir, un jaunais gatavojas to pārņemt. Tad veidojas sava veida mentorings, jo svarīgs ir pats process, kad jaunietis nav līdz galam pieņēmis lēmumu, bet viņam ir iespēja pārbaudīt, kā notiek darbs saimniecībā.

Latvijā reģionu attīstībā diemžēl nav diferencētas pieejas – tas ir valsts politikas jautājums, kas būtu jārisina. Jo īpaši šajā laikā redzam, cik svarīgi ir saglabāt pierobežas teritorijas apdzīvotas. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijā ir izteikta iedzīvotāju koncentrācija Rīgā un Pierīgā. Savā laikā bankas veica analīzi, kuri iedzīvotāji visvairāk ņem kredītus, piemēram, mājokļa iegādei vai būvei. Un izrādījās, ka tie ir laucinieki. Bet jautājums, kuri tieši laucinieki? Tie, kas dzīvo Mārupē, Ādažos un citur Pierīgā! Savukārt, ja paanalizē atbalstu, kas bija paredzēts lauku attīstības programmas ietvaros jaunajiem zemniekiem, tad tas drīzāk bija viltus atbalsts. Jaunais zemnieks spiests ņemt kredītu, un ar to arī viss beidzas, jo ar to vienu atbalstīto traktoru viņš neko nevar iesākt, saimniekošanas uzsākšanai no pašiem pamatiem vajadzētu iegādāties pilnu tehnikas parku un vēl daudz ko citu.

Ja runājam par pilsētām, vai lauki var pastāvēt bez pilsētām un pilsētas – bez laukiem?

– Pilsētas ir salīdzinoši jauns veidojums – tikai aptuveni 5 tūkstoši gadu pirms mūsu ēras, un tur jau ir atbilde uz šo jautājumu. Lauki var pastāvēt, tikai jautājums, kādi lauki un ko mēs ar šo jēdzienu saprotam. Ja pabraucam, piemēram, pa Nīderlandi, tad, skatoties pa transportlīdzekļa logu, vienlaidus redzam vienu lielu pilsētu. Bet patiesībā tie ir lauki, tikai blīvi apdzīvoti. Savukārt Šveicē vai Norvēģijā laukos ir kalni, fjordi un dabiskās pļavas, jo tur tik vienkārši ar traktoriem pa kalniem nepabraukt. Turklāt šajās valstīs valsts ar dažādām atbalsta programmām nopietni aizsargā vietējos ražotājus, veicina bioloģiskās pārtikas ražošanu.

Kādu vienu būtisku atziņu par dzīvi laukos sabiedrībai vajadzētu saprast vēl labāk?

– Lauki arī ir Latvija, jo, cik tad mūsu Latvijā vispār vairs palicis? Plašākā mērogā var teikt, ka visi esam radi, draugi, paziņas, tādēļ mums vajadzētu turēties kopā un saprast, ka nevaram būt tikai pilsētnieki vai tikai laucinieki. Atpūsties un izklaidēties pilsētnieks grib aizbraukt uz laukiem, bet laucinieks – uz pilsētu. Un nevienlīdzība pilsētā nav tik liela kā laukos, jo, atkārtošos, laukos ir vai nu tie, kas var atļauties tur dzīvot, vai arī tie, kas nevar atļauties no laukiem tikt projām. Un tas nav labi, jo vidusslānītis ir ļoti plāns. Ir ļoti forši, ka jaunie cilvēki atgriežas, ir forši, ka pilsētnieki nāk uz laukiem dzīvot. Un nav nemaz tik slikti, ka daudziem pilsētniekiem ir vasaras mājas laukos. Mūsu ir tik maz, un tā ir mūsu kopīgā lieta, kā varam dzīvi organizēt – ar pašpalīdzību, ar sociālo ekonomiku, kas pie mums ir relatīvi jauns pasākums. Likumu par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā pieņēma tikai 2017.gadā – tas ir salīdzinoši jauns likums, kas arī neaptver visas jomas. Ja zemnieku saimniecības varētu iegūt ienākumus arī no pakalpojumiem, ko tās sniedz sabiedrībai (ne vien no ražošanas un pārstrādes), tādā veidā varētu atrast daudz iespēju, gan kā cilvēkiem nodrošināt darbu, gan padarīt dzīvi laukos ērtāku. Šajā kontekstā valsts līmenī ir diezgan daudz, par ko domāt.

Runājot par valsts atbalstu, lauku cilvēki ir sadzirdēti?

– Ne visu lauku iedzīvotāju balsis vienlīdz labi sadzirdamas lēmumu pieņemšanas gaitā. Un tas nav nemaz tik vienkārši, jo lielajām, bagātajām saimniecībām ir savas lobiju organizācijas. Zemnieku Saeima (kas apvieno lielās zemnieku saimniecības) ir viens stāsts, bet LOSP (Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome) viedoklis jau ir daudz mazāk sadzirdams. Šī jumta organizācija pārstāv plašu dažādu ar laukiem saistītu organizāciju klāstu, kurām bez kopīgajām interesēm un vajadzībām ir arī atšķirīgās. Savukārt bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju pārstāvjus bieži pie kopējā apspriežu galda aicina kā tādus jaunākos brāļus. Šīm organizācijām ir ļoti atšķirīgas intereses, tās pārstāv dažādas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas, pat vērtību sistēmas. Tās piedāvā dažādus produktus un pakalpojumus, pēc kuriem ir pietiekams pieprasījums. Tā darbojas tirgus ekonomika. Lielās saimniecības visbiežāk orientējas uz eksportu, bet maksātspējīgie pilsētnieki arī Latvijā grib ēst arvien kvalitatīvāku, zināmas izcelsmes un bioloģiski ražotu pārtiku. Kā izdzīvot tām vidēja lieluma un mazajām zemnieku saimniecībām, kas ir “pa vidu”, kā nodrošināt vidusmēra ienākumu Latvijas iedzīvotājus ar vietēji audzētiem, kvalitatīviem produktiem par pieejamu cenu? Vai ir vērts šos ražotājus atbalstīt ne tikai ar saukļiem “Ēd vietējo!” un līdzīgiem? Mana pētījuma fokuss bija uz to, kā laukos izdzīvot mazajām zemnieku saimniecībām, izvērtēt, vai inovatīvu produktu un pakalpojumu piedāvājums var palīdzēt laukus saglabāt apdzīvotus, nodrošināt lauku iedzīvotāju labklājību.

Nesen sadarbībā ar Agroresursu un ekonomikas institūtu piedalījāties projektā, kas bija veltīts lauksaimnieciskās ražošanas ietekmei uz lauku telpu. Kādas atziņas no tā guvāt?

– Vērojot attīstības tendences laukos, var secināt, ka notiek divu veidu procesi. Pašlaik aptuveni 7% lauku iedzīvotāju apsaimnieko 70% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Principā notiek ražošanas resursu koncentrācija, kur zeme, protams, ir galvenais resurss, un tā nonākusi diezgan šauru aprindu rīcībā. Zemnieku saimniecību skaits sarūk, liela apjoma ražošana notiek apmēram 8 tūkstošos lielsaimniecību. Tomēr laukos ir daudz vairāk – vēl aptuveni 50 tūkstoši mazo saimniecību, kuru saražotais produkcijas apjoms nav tik iespaidīgs, bet bieži vien ir ekskluzīvas, arvien vairāk pieprasītas kvalitātes. Mazās un vidējās lauku saimniecības, kuras vienlaikus ir gan dzīvesvieta ģimenei, gan lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumi, uztur lauku ainavu un bioloģisko daudzveidību, saglabā laukus apdzīvotus, spēj piedāvāt gan tradicionālus amatnieku produktus, gan inovatīvus sociālos pakalpojumus, gan arī uzturēt dzīves vidi pievilcīgu tiem pilsētniekiem, kuri vēlas un var atļauties pārcelties uz dzīvi laukos vai vienkārši doties uz laukiem atpūsties brīvdienās.

Lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcija ir liela eksporta daļa. Bet ko Latvija eksportē? Vai dizaina mēbeles? Nē. Pārsvarā šķeldu un kokmateriālus, graudus – produktus ar zemu pievienoto vērtību. Izaudzētā pārstrāde augstas kvalitātes produktos atpaliek. Un kur problēma? Lielās saimniecības ar lieliem apgrozījumiem rūpīgi kalkulē izdevumus, jo tām ir jārēķinās ar lieliem riskiem – nelabvēlīgiem dabas apstākļiem, cenu svārstībām pasaules tirgos un daudziem citiem potenciālajiem draudiem. Savukārt lielākās un vienkāršāk samazināmās izmaksas šajās saimniecībās veido darbaspēks, tādēļ lielās saimniecības objektīvi ir ieinteresētas iegādāties jaudīgu tehniku un samazināt darbinieku skaitu – likvidēt darbavietas, ieekonomēt uz cilvēkkapitāla rēķina. Un sekas tam mēs ļoti labi redzam – samazinoties iedzīvotāju skaitam, sociālā infrastruktūra laukos sabrūk, jo tā veidojusies lielākam iedzīvotāju blīvumam un tās uzturēšanas izmaksas ir augstas. Vai tie ir divi alternatīvi lauku attīstības scenāriji, no kuriem drīkst izvēlēties tikai vienu? Vai arī starp šiem saimniekošanas un lauku dzīvesveida modeļiem ir iespējama vismaz mierīga līdzāspastāvēšana vai pat harmoniska savstarpēji papildinoša simbioze? Laiks rādīs!

Arvien vairāk novērtē lauku pievilcību. “Ja agrāk daudzi devās uz pilsētām darba, izglītības un plašāku iespēju dēļ, tad tagad daļa sabiedrības meklē mierīgāku dzīvesveidu, tīrāku vidi un ciešāku saikni ar dabu. Turklāt šo procesu veicina arī attālinātā darba iespējas, kas ļauj strādāt, neatkarīgi no dzīvesvietas. Taču kopumā var teikt, ka laukos ir vai nu tie, kas var atļauties tur dzīvot, vai arī tie, kas nevar atļauties no laukiem tikt projām,” secina Aija Zobena.

FAKTI

• 2024. gadā valstī dzīvoja 69,7% pilsētu iedzīvotāju (1 miljons 294 tūkstoši) un 30,3 % (563 tūkstoši) lauku iedzīvotāju. Rīgas reģionā dzīvoja gandrīz puse (45,6%), savukārt pašā galvaspilsētā – 592 tūkstoši iedzīvotāju jeb 31,9% no visiem valsts iedzīvotājiem un 45,7% no pilsētu iedzīvotājiem.
• 2025. gadā valstī 69,8% bija pilsētu iedzīvotāji (1 miljons 288 tūkstoši) un 30,2 % (557 tūkstoši) lauku iedzīvotāji. Rīgas reģionā dzīvo gandrīz puse (46,0%) valsts iedzīvotāju. Savukārt pašā galvaspilsētā – 589 tūkstoši iedzīvotāju jeb 31,9% no visiem valsts iedzīvotājiem un 45,7% no pilsētu iedzīvotājiem.

*(Centrālās Statistikas pārvaldes dati)

APTAUJA

Vai jūs apsvērtu domu par pārcelšanos uz laukiem?

Jānis Supe: – Pārcelšanās uz laukiem pēdējos gados kļuvusi diezgan populāra – īpaši pēc pandēmijas, kad daudz pieejamāks kļuva attālinātais darbs. Arī manu draugu un paziņu vidū ir vairākas ģimenes, kas pēdējos gados spērušas šādu soli, tiesa gan, izvēloties lauku mājas salīdzinoši tuvu Rīgai. Attālums līdz galvaspilsētai Latvijā, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs faktors šāda lēmuma pieņemšanā, jo daudzas iespējas pieejamas tikai Rīgā vai lielajās pilsētās. Es apsvērtu domu par pārcelšanos uz tālākiem laukiem, taču droši vien vēlākā dzīves posmā – plānoju savu pensijas dzīvi pavadīt dzimtajā vietā Balvu novadā. Šobrīd, aktīvajā darbaspēka vecumā, man ir svarīgas iespējas, ko piedāvā galvaspilsēta. Lai pārceltos uz laukiem, ļoti svarīgs ir arī jautājums par tuvējo infrastruktūru – lai būtu labi ceļi, ātrs interneta savienojums, pieejami veikali, dažādas iestādes, veselības aprūpe. Kopumā tendenci pārcelties uz laukiem vērtēju ļoti pozitīvi, jo, manuprāt, iespēja būt tuvāk dabai, elpot tīru gaisu, būt mierīgā vidē nāk par labu jebkuram cilvēkam.

Jeļena Šaicāne: – Ja godīgi – nē. Latvijas kontekstā. Un stāsts nav par to, ka laukos ir sliktāk. Nē! Vienkārši es jūtos sava te, Rīgā. Pēc vairāk nekā 20 gadiem droši varu apgalvot, ka šī dinamika, cilvēki, notikumi ir daļa no manas būtības. Lauki ir manā sirdī kā siltākās bērnības atmiņas – meža zemenes, garas smilgas ar aukstu rīta rasu un osis mājas pagalmā blakus akai… Jā, lauki ir veidojuši mani kā personību un būs daļa no manis vienmēr. Vienkārši dzīves gaitas mani aizvedušas tur, kur jūtos iederīgāka – pilsētā. Ja mazliet ar humoru un intrigu – pārceļoties uz laukiem, domātu par vietu, kur aug labas vīnogas “Pino Grigio” vīnam.

Aldis Bukšs: – Kopš pametu dzimto pusi, ik pa laikam domāju par atgriešanos laukos. Droši vien daļēji tie ir naivi romantiķa sapņi. Jo ilgāk esi projām, jo grūtāk atgriezties, jo tev jau ir iedzītas saknes arī tajā vietā, kurā esi dzīvojis līdz šim. 2021.gadā kopā ar sievu pavisam nopietni apsvērām atgriešanos dzimtajā pusē, precīzāk, Balvos. Atradām pat zemes gabalu, kuru gribējām pirkt, lai uzbūvētu nelielu māju. Taču pārdevējs gribēja šmaukties ar nodokļu apmaksu, tam es nepiekritu, tāpēc darījumu nenoslēdzām. Kopš meitas sākušas mācīties skolā Rīgā, iespēja, ka pavisam nopietni atgriezīsimies, būtiski samazinājusies. Viņām jau ir savi draugi, vide, no kuras negribētos izraut laukā. Tas gan daļēji saistīts ar paša pieredzi. Kad man bija deviņi gadi, mana ģimene pārcēlās no Balviem uz Baltinavu. Lai arī tagad priecājos par šo izvēli un iespēju augt zemnieku saimniecībā, tolaik bija grūti to pieņemt. Pēc dabas esmu introverts, tāpēc sākumā bija ļoti grūti iejusties jaunajā vidē. Neskatoties uz to, joprojām cenšamies būt Balvos un Baltinavā pēc iespējas vairāk. Neesmu atmetis arī domu par kādu māju vai mājiņu uz sev piederošās zemes Baltinavas pusē. Vai un kad tas būs, rādīs laiks. Pazīstu daudzus manus vienaudžus, kuri pārcēlušies atpakaļ uz laukiem, un absolūti lielākā daļa ar šo lēmumu ir apmierināti un laimīgi. Pirms pāris gadiem kopā ar Baltinavas vidusskolas direktoru rēķinājām, cik bērniem, kas tobrīd mācījās Baltinavas pirmsskolas iestādē, vecāki atgriezušies dzimtajā pusē. Un mums sanāca vairāk nekā puse.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/973767785431852