“No dzirkstīm līdz ugunskuram”
Piektdien Balvu Kultūras un atpūtas centrā valdīja emocionāla gaisotne - satikās domubiedri, kuri pirms 25 gadiem, kļūstot par barikāžu dalībniekiem, nenobijās no svešvaras. Svinīgā 1991.gada barikāžu atceres 25.gadadienai veltītā sarīkojuma vadītāja Ruta Cibule klātesošajiem teica labvakar piebilstot, mani mīļie Balvu rajona ļaudis: “Man tieši tā gribējās šovakar jūs uzrunāt un ar šo uzrunu pateikt savu prieku, ka janvāra ugunskuri atkal mūs ir saveduši kopā. Lai padomātu, lai atcerētos, lai vienkārši parunātos, lai pārbaudītu savu domu gaišumu un lai kopā nosvinētu mūsu jaunās grāmatas atvēršanas svētkus.”
Četri redaktori. “Balvu Atmodas” veidotāja un ilggadējā “Vaduguns” redaktore Rasma Zvejniece atzina, ka barikāžu laiks bija žurnālistikas zvaigžņu stunda. Viņa dalījās atmiņās un pārdomās par notikumiem pirms 25 gadiem uzsverot, ka noteikti nepieder pie tiem cilvēkiem, kuri saka, ka ir vīlušies Atmodas ideālos, ka vairs neietu uz barikādēm: “Protams, arī man bija sāpīgi un skumji redzēt, ka ne visi Atmodas laika aktīvie cilvēki atrada savu vietu un realizēja sevi pārmaiņu laikā. Vietā nāca citi, ar citiem ideāliem. Tāpat saprotu, ka šodien mūsu priekšstāvju pieņemtie likumi un lēmumi ne vienmēr ir taisnīgi un ne vienmēr godīgums ir augstākā vērtība Latvijā. Protams, satrauc arī tas, kas notiek pasaulē, cik gļēva ir Eiropa šajā situācijā. Bet vienalga par spīti visam es no sirds novērtēju to, ka mums ir sava valsts – Latvija. Un nekad nesapratīšu nesaprotamo teikumu: “Mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.”
Savukārt žurnāliste un jaunās grāmatas “Bija tāds laiks. 1991. Balvu Atmoda” galvenā redaktore Maruta Sprudzāne pastāstīja par jaunās grāmatas tapšanas laiku: “Darot šo darbu, man bija divējādas izjūtas. Kad vakaros ilgi lasīju “Balvu Atmodu” un “Vaduguni” un pacēlu galvu, šķita, ka aiz loga ir janvāris, 1991.gads, kad smagnēji brauc mašīnas, cilvēki satraukti runā. Tad atkal apjautu, ka rīt jāiet uz darbu un ir 2015.gads. Ir pavisam citas sarunas, problēmas, tēmas, un pretī nāk pavisam citi cilvēki. Grāmatā ir ļoti daudz vārdu un uzvārdu. Pirmkārt, darba grupai, kura strādāja pie grāmatas, gribējās, lai tā ir kā piemiņa šiem cilvēkiem – barikāžu dalībniekiem. Otrkārt, lai tā ir kā vēstures liecība. Grāmatā ir meklēta atbilde uz jautājumu, kāpēc Tautas fronte, kurai bija TĀDS ideju spēks un fenomenāla uzvara, pēc tam tikpat spoži neprata vadīt Latvijas ekonomiski politisko dzīvi. Kāpēc? Atbildi atradīsiet grāmatā. Tāpat ir vērts padomāt, kur 1991.gadā bija tie cilvēki, kuri šobrīd ieņem atbildīgus amatus? Kurā barikāžu pusē stāvēja? Tas lai paliek pārdomām...”
Foto no kreisās: Rasma Zvejniece, bijušais “BA” redaktors Kazimirs Šļakota, Maruta Sprudzāne un bijusī “Vaduguns” redaktore Biruta Salmane.
Īpašs mirklis. Balvu novada jauktais koris “Mirklis” barikāžu dalībniekiem patiesi sarūpēja ne tikai īpašu, bet emocionāli skaistu mirkli, kopā ar komponistu Mārtiņu Braunu atskaņojot mūziku Raiņa “Daugavai”. Jāpiebilst, ka Rainis šo darbu savulaik nosauca par sērdieņu dziesmu, kaut gan, kā uzsvēra Ruta Cibule, tā Balvos vienmēr skanējusi kā spēka dziesma. Viņa nekļūdījās...
Aicina lūgties par Latviju! Šķilbēnu un Baltinavas katoļu draudžu prāvests Staņislavs Prikulis atklāja, ka barikāžu laikā viņam bija 10 gadi. Viņš uzsvēra, ka brīvības nosargāšana ir Dieva dāvana: “Tie spēki, pret kuriem vajadzēja cīnīties, nebija uzveicami ar ieročiem, nebija uzveicami ar brutālu spēku, bet ar sirds siltumu, ar mīlestību, ar ticību. Ir svarīgi ne tikai izcīnīt, bet arī nosargāt un saglabāt šo garu. Dieva spēks, Dieva svētība un klātbūtne ir būtiski nepieciešama mums katram un katrā dzīves mirklī. Viena no uzvarām, kas mūsu tautai ir – ir valsts himna, turklāt skaistākā visā pasaulē. Kādēļ? Jo sākas ar vārdu ‘Dievs’. Lai Dievs dod, ka šis Vārds netiek izteikts vienkārši kā vārds, bet kā lūgšana.”
Kā spogulis. Juris Annuškāns, kurš 1991.gadā vadīja Balvu pilsētas padomi, barikāžu laiku atceras kā koncentrētu notikumu spoguli. “Vai barikāžu ugunskuri joprojām mūsu dvēselē deg?” viņš jautāja. J.Annuškāns aicināja saglabāt tādu noskaņojumu, kāds bija tolaik: “Nebaidīsimies runāt, drosmīgi runāt, redzēt visu un neskatīties bailīgi apkārt!”
“Sveicināti, atkal janvārī”. Jāpiekrīt Rutas Cibules teiktajam, ka visticamāk daudz kas no barikāžu laikā tapušajiem pierakstiem un dokumentiem aizietu nebūtībā, ja mūspusē aktīvi nedarbotos Barikāžu dalībnieku biedrības filiāle “Vairogs”. Kluba “Vairogs” vadītāja Silvija Kupriša, uzrunājot klātesošos, neslēpa, ka jau kādu laiku līdz ar janvāra sniegu un saliem viņas atmiņas sāk smaržot pēc ugunskura dūmiem: “Atmiņas ar visu sūrumu kā ugunskura dzirkstis ceļas augšā manī, saviļņo, uzjundī un liek domāt. Janvāra dienās es īpaši skaudri sajūtu, cik ļoti vara ir tālu no tautas un cik ļoti vara tai nepieder. Šodien var tikai retoriski jautāt, vai būs vēlreiz kāds notikums, kādi apstākļi, kas saliedēs un vienos kopējai rīcībai tik lielu daļu tautas, kā tas notika 90.gados? Kā mūs šodien sagaidītu Rīgā?” Viņa atgādināja, ka 2002.gadā rajona padomei rakstījusi lūgumu materiāli atbalstīt trūcīgus barikāžu dalībniekus. “Man neatbildēja,” viņa piebilda. S.Kupriša nosauca un teica paldies vārdus virknei darbīgu cilvēku, tostarp to, kas uz mums noraugās no mākoņa maliņas, kuru atmiņas lasāmas jaunajā grāmatā. Arī grāmatas idejas izdošanas autors Juris Boldāns nešaubās, ka barikāžu laiks bija uzdrīkstēšanās laiks. “Vēlreiz gribu teikt paldies, jo man nav dārgāku un mīļāku cilvēku par jums, mani cīņas biedri!” viņš piebilda.