1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-11-2017
Vārdadienas šodien: Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Vētraino Atmodas mīlestību atceroties

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

 

“Bija tāds laiks – ar kopīgām dziesmām, brālībā sadotām rokām, manifestācijām un piketiem, virs galvas augstu plīvojot sarkanbaltsarkanajam…,” tā rakstīja grāmatas “Bija tāds laiks… 1991… Janvāra barikādes” veidotāji, atceroties Atmodas laika notikumus un barikādes nu jau pirms vairāk nekā 26 gadiem. Tie bija stāsti par bijušā Balvu rajona cilvēku drosmi uzdrīkstēties būt lepniem, tikt sadzirdētiem un pieprasīt brīvību Latvijai. Ne tikai pieprasīt, bet arī izcīnīt tās neatkarību. Iedomājieties – simtiem tūkstošu cilvēku spēja būt vienoti, dzīvot ar kopēju ideju un būt saliedēti ceļā uz cēlo mērķi.

* Tas bija laiks, kad kaislības sita augstu vilni ap Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām, uzdodot jautājumu: kurš kuru? Tautfrontiešu štāba noskaņa līdzinājās skudru pūznim, - te nāca un gāja, runāja, sprieda un prognozēja. Bijušā Balvu rajona vārds vēsturē paliks ar trīs deputātiem, kuri 1990.gada 4.maijā nobalsoja par neatkarību. Viņi – Andris Līgotnis, Juris Cibuļs un Kazimirs Šļakota.
* Tas bija laiks, kad pazuda Ļeņina pieminekļi, bet ļaudis plūda uz dievnamiem, un Lieldienās un Ziemassvētkos tie bija sevišķi pilni.
* Tas bija laiks ar vēsturisko dienu, kad uz Latvijas un Krievijas Padomju Federatīvi Sociālistiskās Republikas robežas svinīgi atvēra muitu. Pēc ilgiem gadiem bija atjaunota robeža.
* Tas bija arī ekonomiski grūts laiks. Tukši veikali, vizītkartes preču iegādei, garas rindas pēc importprecēm, gadatirgus Balvos ar žiguļa un dažu importmantu izsoli. Taču arī iespēja veidoties zemnieku saimniecībām, atgūt īpašumus un kļūt sev pašam kungam un kalpam.

Mums pietrūkst garīguma, to Dieva baušļu
Nav nācies dzirdēt bijušos tautfrontiešus nožēlojam līdzdalību Tautas frontes aktivitātēs, lai kā arī mainījusies dzīve, uzskati un attieksme pret politiku un politiķiem. Daudzi Atmodas laiku salīdzina pat ar pirmo mīlestību, kas vienmēr silda sirdi un uzjundī patīkamas atmiņas. Bet laika ritējums sev līdzi nes nemitīgas pārmaiņas. Divreiz vienā upē neiekāpt. Vai Atmodas laika gars kaut kur vēl dzīvo, vai ir vērts to meklēt? Ar šo jautājumu uzrunāju JURI ANNUŠKĀNU, tagad juristu, bet toreiz tautfrontiešu izdevuma “Balvu Atmoda” redaktoru un veidotāju.
Kā, Tavuprāt, ir ar tā laika garu, ko daudzi no mums neaizmirsīs, kamēr vien dzīvos?
-Neatkarība nāca lēnām, un domāju, šo jēdzienu katrs sapratām dažādi. Vairums no mums, protams, gribēja brīvību Latvijai un bija pārliecināti, ka tad mēs dzīvosim tikpat labi kā citur Eiropā. Citiem bija neaizmirstami padomju sistēmas pāridarījumi: kara laiku smagums, deportācijas, Afganistāna. Viņi gribēja beidzot nomest važas. Tagad, atskatoties uz to laiku, domāju, varbūt tolaik mums vispār nebija nekāda Atmodas gara, drīzāk vēlmes vai ilgas. Tiklīdz kopējais mērķis bija sasniegts, mēs izklīdām. Varbūt tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc šodien nav tā, pēc kā tik ļoti ilgojāmies toreiz!
Bet tas bija laiks un izdevība piedzīvot Atmodu!
-Protams! Mēs nedrīkstējām neizmantot šo iespēju un laiku! Tolaik bija izveidojušies apstākļi, atradās cilvēki, un viss notika. Fiziski bija sasniegts līmenis un pakāpe, līdz kurai diemžēl mēs neesam spējuši izaugt garīgi. Tā ir mūsu šodienas sabiedrības nelaime. Mums pietrūkst garīguma. To desmit Dieva baušļu. Kaut vai tas,- tev nebūs zagt! Te slēpjas atbilde, kāpēc sabiedrība šodien tik ļoti noslāņojusies un cilvēku dzīves līmenis kļuvis krasi atšķirīgs. Un kā tad ir ar pārējo deviņu baušļu ievērošanu?
Turklāt šodien sabiedrība ir ļoti liekulīga.
-Daudziem varbūt vispār nav nekādas ticības, viņi tikai skaisti runā. Pajautāšu: vai mums vajag tik daudz sēru dienu, kādas valstī izsludinātas? Tāda iekrīt pat manā dzimšanas dienā. Bet, ja reiz sēru diena, tad lai skan simfoniskā mūzika un filozofiska rakstura raidījumi no rīta līdz vakaram. Bet pie mums izkar karogu sēru noformējumā un pēc tam iet uz balli vai koncertu. Tā ir liekulība. Garīgās izaugsmes rādītājs ir arī baznīcu apmeklējums. Cik daudzi regulāri tās apmeklē? Ja cilvēks strādā 6-7 dienas, kur paliek laiks atpūtai, garīgām izpausmēm un pašattīstībai? Viņš ir noguris, pārstrādājies, bieži vien arī pārāk atkarīgs no materiālajām vērtībām. Vēlreiz uzsvēršu: mums pietrūkst garīguma.
Cilvēki netic, pat neieredz politiķus un viņu darbību…
-Piekrītu, bet cilvēkiem jārēķinās ar sekām. Ja netic, nolaiž rokas, tad viņi ir padevušies un atstājuši notikumus vai nu pašplūsmai, vai atdevuši savu vēlmi tiem, kuri to izmanto. Padevība nozīmē, ka pietrūkst gara spēka. Bet Atmodas laikā to, ko cilvēki runāja mājās, uz ielas, viņi nebaidījās pateikt arī publiski, nebaidījās, ka par to atlaidīs no darba vai ieliks cietumā. Tā bija Atmodas laika iedvesma, kas pārauga kopējā spēkā. Vēlreiz saku, ka mums visiem jāaug garīgi. Saeima šajā ziņā ir mūsu spogulis. Pavērojiet, kas notiek ar it kā normāliem cilvēkiem pēc pāris gadiem, kuri iekļuvusi Saeimā! Cik no viņiem būs tādi paši – godīgi, kritiski, ar vēlmi mainīt dzīvi, par ko runāja pirms tam!
Atmoda bija žurnālistikas zvaigžņu stunda. Rakstīt tik atklāti, saucot lietas īstajos vārdos un nebaidoties parakstīt savu vārdu, pirms tam nebija pieredzēts. Žurnālistiem uzticējās, viņus godāja un neķengāja. Toties tagad masu medijiem pat ar likuma spēku apgrūtināta, pat aizliegta informācijas ieguve.
-Patiesībā mūsu dati nebūt nav tik aizsargāti, kā gribētos domāt. Tiem, kuriem ir vēlme, ir dažnedažādas iespējas mūs izsekot un iegūt datus. Problēma tā, ka tur, kur vajadzētu objektīvi runāt un parādīt, ka cilvēkam, piemēram, ir parādsaistības, ka viņš neaprūpē bērnus, negādā par vecākiem vai tamlīdzīgi, šos datus noslēpj un neļauj presei publiskot. Savukārt e-pastus vai mobilos tālruņus uzzina ātri un izmanto, lai cilvēkus ievilinātu mahināciju tīklos, ja viņi tam ļaujas. Ja vajag, atradīs arī darbavietu, atalgojumu un citu informāciju.

 

Labākais, ko jaunībā izdarījām
Atmodas laiks bija cilvēku iepazīšanas iespēja. Ne tikai vērot, bet arī darīt un pieņemt lēmumus, kad iznāca būt atbildīgos amatos. Būt drosmīgiem, skaļi paužot savu viedokli, un nebaidīties no reakcijas vai vēl tālejošākām sekām. Nav aizmirstami Vīksnā dzīvojošā Imanta Zeltiņa mītiņā teiktie vārdi par to, ka kompartijas biedra kartes ir sarkanas, jo mirkušas asinīs… Imants bija gan pirmo Tautas frontes, gan Neatkarības kustības kongresu delegāts. Savējo izjūta saglabājusies joprojām, un arī Imantam jautāju, kāds, viņaprāt, izskatās Atmodas laika gars šodienas izjūtās?

IMANTS ZELTIŅŠ:
-Maskavas impērijā tolaik bija nobriedusi revolucionārā situācija, kad augšas vairs nespēja dzīvot pa vecam, bet apakšas to vairs negribēja. Ja šāda situācija būtu 50. vai 60.gados, notiktu kas līdzīgs, tikai vētraināk. Igauņi to nosauca par “Dziesmoto revolūciju”, un, manuprāt, tas ir pareizāk. Atceros, Baltijas folkloras festivālā igauņi vicināja mazus nacionālos karodziņus un arī mums iedeva sarkanbaltsarkanos.
Protams, tas laiks ir piemiņas vērts. Tas bija labākais, ko jaunības aizrautībā izdarījām. Atceros skatu, kad Daugavas krastmala bija sarkanbaltsarkano karogu jūra. Ar mani kopā bija studiju laika draugi. Arī dzejniece Maira Asare, kuras vairs nav starp mums.
Pasaule nav tāda, kāda izskatās. Arī “Dziesmotajā revolūcijā” bija paslēpts daudz zemūdens akmeņu, kuri novirzīja straumes vēlamajā gultnē. Sākumā partija norobežojās no Tautas frontes, bet drīz aptvēra, ka var groži izslīdēt no rokām, un metās iesaistīt savējos. Tad radās labi inscinēts teātris ar daudzām niansēm. Protams, tas bija vētrains laiks, bet neatkarību mēs panācām. Taču jebkura revolūcija aprij savus radītājus, un sārņi uzpeld virspusē. Tie ar laiku nogrimst upes gultnē, bet paiet ilgs laiks. Čekisti veikli iefiltrēja savus pakalpiņus mūsu rindās un pārņēma pat vadību, izdarot to tik profesionāli, ka pat es uzreiz nesapratu, kurš ir savējais un kurš nav. To es izskaitļoju, kad jau bija par vēlu.
Jaunatne tagad ir tāda, kā jau visos laikos. Viņi dzīvo šodien un rīt. Par vēsturi sāks interesēties vēlāk, un ne jau visi. Domāju, viņi drīz padzīs vecos bukus no Saeimas un pārņems vadību valstī. Nepaies ne 10 gadi.

 

Arī Latvijā var strādāt un pelnīt
Savs viedoklis par mērķu piepildījumu ir Atmodas laikā dzimušajiem, tagad jau pieaugušiem cilvēkiem. Kā veidojusies dzīves pieredze, kādi ir sasniegumi, atklāj SIA “Veiks” īpašnieks un valdes loceklis JĀNIS IGAUNIS.

Iepazīstinot ar sevi, Jānis parasti saka, ka nāk no Balviem, ir precējies, audzina divus bērnus un strādā būvniecības jomā. Viņam drīz būs 29 gadi. Ko Jānim izsaka Atmodas laiks, vai par tādu ir dzirdējis? Puisis saka, ka par šo svarīgo posmu Latvijas dzīvē ir skatījies dokumentālus kino stāstus un zina, ka sabiedrība toreiz bija ceļā uz svarīgām pārmaiņām ar mērķi atgūt brīvu un vienotu valsti. Par šo laiku viņam stāstījuši arī vecāki, jo Jāņa tēvs Pēteris Igaunis bija starp Atmodas laika aktīvistiem, brauca uz barikādēm un ir apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Jānis vērtē, ka brīvība gan ir iegūta, taču vienotības Latvijā pagaidām nav. Neko vairāk par šo laiku viņš neizsakās, atzīst, ka ar savas paaudzes jauniešiem par šo tēmu nemēdz runāt.
Jānis uzskata, ka arī, dzīvojot Latvijā, var pietiekami labi nopelnīt un, ja ir prasme un gribēšana, veiksmīgi vadīt darbus saistībā ar ārzemēm. Protams, viņa gadījumā arī vecākiem bijusi zināma loma konkrētā darba atrašanā. “Esmu uzaudzis vidē, kur cilvēki daudz strādāja, redzējis daudzu projektu īstenojumu,” viņš saka. Būvniecību viņš raksturo kā grūtu un atbildīgu, taču vienlaikus interesantu darba jomu. Šopavasar, piemēram, viņi uzbūvējuši 10 dzīvokļu rindu māju Stokholmā. Tas bijis liels izaicinājums, jo darbu apjoms īsā laikā bija jāveic, atrodoties gan Latvijā, gan Zviedrijā. Protams, ir gandarījums un pūliņi attaisnojušies. Jānis vadījis darbu gaitu, komunicējis ar strādniekiem un bieži braucis uz Stokholmu. Veiksmīgais rezultāts apliecinājis, ka viņu uzņēmumam ir pa spēkam šādi - visai liela mēroga - projekti. “Acīmredzot arī turpmāk droši varu uzņemties tik lielus projektus,” Jāņa secinājums. Būvniecības pasūtījumi ir arī tepat, Latvijā, un tuvākajā apkaimē, lai gan mūsu cilvēku rocība, kā pierādījies dzīvē, ir visai atšķirīga. SIA “Veiks” veic darbus arī pašvaldību un vietējo uzņēmēju vajadzībām.
Brīvajā laikā puisim patīk doties pārgājienos, paceļot, braukt ar velosipēdu. Viņš lasa arī vēsturiskus romānus, fantastiku un dresē savu draudzīgo borderkolliju - pusgadu jauno suni Jumi. Jānis ir apmierināts ar šo laiku, ar dzīvi, ar iespējām, ko tā sniedz. Vari dzīvot kaut vai nelielajos Balvos, bet būt saziņā ar visu pasauli un kārtot darba lietas. Ja vēlies, nedēļas nogali var pavadīt kādā Eiropas pilsētā vai apceļojot Latviju. Jānis ik pa laikam pasapņo arī par savu māju, kāda ģimenei noteikti reiz būs. Būs tad, kad atradīs tai īsto vietu ainaviskā vidē un izdomās visu līdz sīkumam.

 

 

 

Laika prognoze

-2.9°C

Balvi

Apmācies
Humidity: 95%
Wind: DA at 11.3 kmh
Piektdiena2°C/3°C
Sestdiena3°C/6°C
Svētdiena0°C/4°C
Pirmdiena0°C/2°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
Sesta judze
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Prātīgajā ceturtdienā sajutuši, ka vakardienas mākoņi izklīst un atspīd kāds veiksmes stariņš. Tomēr pēcpusdienā jārēķinās ar ‘čika’ laika ķibelītēm no plkst. 12.33 līdz 22.15: gan traktora, gan mašīnas vai traktoram vai Brūnes niķiem. Toties vakarā omu var uzlabot ar jaunu randiņu vai pačubināšanos ar otro pusīti. Tas šodien ir ne tikai vēlams, bet pat ieteicams.