1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
20-11-2018
Vārdadienas šodien: Andis, Zeltīte

Godā Dievu un darba nebaidās

Silvijas Strupkas (pirms kāzām Vancāne) ģimene par savām mājām sauc “Ābeles” Bērzkalnes pagasta Silakrogā, kur kopā ar vīru Jāni izaudzināti trīs bērni un vienmēr ar prieku ciemos gaidīti trīs mīļi mazbērni. Vancānu dzimtas pārstāvji no senčiem mantojuši skanīgas balsis, darba tikumu un dievbijību. Arī Silvija, cauri viegliem un grūtiem laikiem ejot, neliedz palīdzību tiem, kam to vajag, degunu svešā putras katlā lieki nebāžot. Viņa savus priekus un sāpes ieliek dziesmā, paļaujoties uz Dieva žēlastību un pašas stiprajām rokām.

 

Vancānu ģimene savus dzīves pavedienus Bērzkalnē ievijusi pagājušā gadsimta 20.gados, kad Silvijas tēta Pētera Vancāna tēvs Stepans un viņa brālis Izidors iegādājās šeit īpašumu, pārvedot tuviniekus no nomātās muižas zemes Loginu ciema Kangaros. Lepnie īpašnieki māju nosauca par “Borovku”, bet nākamā paaudze to mainīja uz romantiskāku - “Ābeles”, jo ābeļdārzs, kas ieskauj māju, pavasaros izplaucis krāšņos ziedos, pret rudeni pārvēršas sulīgu, sārtu augļu birumā. Gandrīz simts gadu laikā māja pieredzējusi gan kāzas, gan bēres, gan bērnu kristības. Kopš mātes Konstancijas Vancānes nāves sevi par tās saimnieci dēvē viņas meita Silvija, kura kopā ar vīru, medņevieti Jāni Strupku, zem šī jumta izaudzinājuši, izskolojuši un ievadījuši dzīvē divus brašus dēlus un čaklu meitu.
Lai gan Bērzkalnē savulaik dzimtas stāstu aizsācis Silvijas tēva tēvs Stepans Vancāns, vairāk atmiņu Silvija saglabājusi par mātes Konstancijas Vancānes (jaunībā Matisānes) radu rakstiem, jo savu vectēvu Stepanu vaigā nekad nav redzējusi. Viņas mamma esot dzimusi lielā ģimenē, jo Konstancijas vecāki izaudzināja septiņas atvases – trīs meitas un četrus dēlus. Savukārt Silvijas tētis audzis nedaudz mazākā – trīs bērnu – ģimenē.

“Ja Vancāns neizbrauks, neviens nevarēs”
Silvijai dzīvē ir visādi gājis. Sevišķi grūti klājies deviņdesmitajos gados. Gadījās pat tā, ka, kopā ar mazo dēlēnu dodoties mājās no pilsētas, nācās izvēlēties - nopirkt autobusa biļeti vai arī iegādāties bulciņas par trim kapeikām un iet kājām, jo abus nevarēja atļauties. Silvija gan nebēdā par piedzīvoto, jo viņas dzimta esot stipra kaluma. Senčiem dzīvē dažkārt klājies vēl grūtāk. “Manam tētim Pēterim, dodoties karot, viņa vecāki pārdevuši zirgu un par to naudu varējuši nopirkt vien divus kukulīšus maizes, ko iedot dēlam līdzi,” atceras sieviete. No vecāku stāstītā Silvja uzzināja, ka kara un pēckara gados daudzi cietuši badu. Spilgtā atmiņā iespiedies stāsts, kā zvejnieki tēti, tolaik karavīru, pasaukuši palīgā lašu zvejā: “Kad izvilkuši pirmo lomu, vienu lasi uzreiz iesālījuši. Pabeiguši darbu, visi ķērās pie tā ēšanas. Lasis esot bijis tik gards un trekns, ka iekožoties tauki tecējuši gar pirkstiem. Turpretim tiem, kuri toreiz atteikušies nākt zvejniekiem palīgā, esot bijis jāiztiek ar atkritumos savāktām mizām un citām atbirām. Tie bijuši šausmīgi laiki.” Šo stāstu Silvija min kā piemēru, ka tētis nebijies neviena darba: “Tētis strādāja par šoferi, bet mācēja visus darbus. Viņam pirmajam ciemā bija motocikls, vēlāk arī automašīna. Ciemā viņu augstu vērtēja. Ir pat teikuši: -Nu ja Vancāns to ceļu neizbrauks, tad neviens nevarēs!”
Tēvs bijis labs pret meitām un daudz ko iemācījis: “Viņš gribēja, lai neesam naivas, lai neticam arī visam avīzē rakstītajam, un bieži mums uzdeva atrisināt dažādus atjautības uzdevumus.”

“Vecmāmiņ, šī ir mana laimīgākā diena!”
Silvija saglabājusi siltas atmiņas par vectētiņu Donatu Matisānu, kurš bijis tiem laikiem izglītots vīrs un pēc ilgiem cara armijā pavadītajiem gadiem strādājis pagastā par rakstvedi. Vectētiņš pratis arī visus galdniecības darbus. Taču visspilgtāk mazmeitai prātā palicis Donata pasaku teicēja talants: “Tētis mūs bieži ar motociklu veda ciemos pie vectētiņa un vecmāmiņas. Visi bērni, kuri tur tobrīd bija, ar sajūsmu klausījās vectēva stāstītās pasakas, jo viņš to mācēja kā neviens cits. Kamēr vecmamma gatavoja ēst, vectētiņš, pie cepļa apsēdies un muguru pret to atspiedis, mums, bērniem, kas bijām apkārt satupuši kur nu kurais, stāstīja pasakas.” Silvija atceras, ka Donats pratis noturēt intrigu līdz pēdējam brīdim, pārtraucot stāstu visinteresantākajā brīdī. Kad bērni deguši nepacietībā uzzināt, kā viss beigsies, viņš izvilcis pīpi, piebāzis ar to tabaku un tikai tad atsācis stāstīt pasaku.
Savukārt vecmāmiņa Bārbala Silvijai atmiņā palikusi kā sirsnīga un ļoti mīļa sieviete, kura savu mazbērnu labā bija gatava darīt jebko: “Mūžam atcerēšos, kā vecāmāte kopā ar vectēvu gāja uz tuvējo upi pēc zivīm, ar ko iepriecināt ciemos atbraukušos mazbērnus. Kā viņa, tāda sīciņa, brida ūdenī un vilka to smago tīklu. Gribētu, lai mani mazbērni kādreiz tāpat atcerētos mani.” Un Silvija cenšas. Tādēļ kādā dienā, izdzirdot ciemos atbraukušā mazdēla teikto: “Vecmāmiņ, šī ir mana laimīgākā diena!” viņas sirdī ielija negaidīts siltums.

Ticību manto no paaudzes paaudzē
Arī Silvijas mamma Konstancija, kura lielāko mūža daļu vadījusi pienotavu, nav vairījusies smaga darba. Jauna meitene būdama, varējusi pat buļļiem nagus nogriezt, kad vajadzēja. Taču Konstancijas sirdslieta kopš bērnu dienām bijusi dziedāšana. Jau mācoties Kangaru pamatskolā, būdama skanīgas balss īpašniece, viņa pirmā varējusi aizsākt jebkuru dziesmu. Vēlāk Konstanciju apkārtnē labi pazina kā psalmu dziedātāju. Apguvusi no savas mammas, viņa to mācīja arī savām meitām.
Silvija stāsta, ka mātes ticību Dievam neesot spējuši iedragāt pat padomju ateisma gadi, jo baznīcā viņa gājusi vienmēr. Lūgšanas joprojām ir ģimenes ikdienas neatņemama sastāvdaļa: “Kopš bērnības katru svētdienu lūdzām Dievu. Ja netikām uz baznīcu, ņēmām lūgšanu grāmatas priekšā un dziedājām dziesmas. Arī mani bērni tās zina no galvas, pat mazbērni velk līdzi, ja kāds iesāk. Kopš mazām dienām meitas vienmēr zināja, ka svētdienu pusdienlaikā jālūdz Dievs. Citreiz paņēma līdzi lācīti vai lellīti un gāja skaitīt pātarus.”
No savas mātes Silvija pārņēmusi vēl vienu dzīves gudrību: “Mamma mācīja - ja redzi, ka cilvēkam vajag palīdzēt, palīdzi, bet tāpat vien neej klāt, neesi ziņkārīga.” Konstancija vienmēr centusies vairāk atbalstīt tos radus, kuriem klājas grūtāk. “To viņa iemācījusi arī mums un mūsu bērniem. Lai gan tā ir grūtāk dzīvot - ja varam palīdzēt, cenšamies to darīt,” apgalvo Silvija.

Lepojas ar bērniem
Silvija lepojas ar savām trim atvasītēm, kuras nu jau uzsākušas patstāvīgas dzīves gaitas. Vecākā meita Ilze Rīgas bērnudārzā strādā par skolotāju, vidējais dēls Juris ir jurists, bet pastarītis Oskars nodarbojas ar mežizstrādi. Mamma ar siltumu stāsta par visiem bērniem, īpaši pieminot jaunāko Oskaru. Viņš esot ļoti apķērīgs puisis un, ja vien gribētu, varētu izmācīties par jebko. “Potenciāls viņam ir liels,” pārliecināta mamma. Silvija atceras, kā, mazs būdams, Oskars teicies kļūt par bankas direktoru vai prezidentu, mazākais – par deputātu. “Viņš to visu varētu, tikai vajag izglītību. Varbūt viss vēl priekšā,” cer Silvija.
Vancānu un Matisānu dzimtas cieši turas kopā - viens otru nelaimē nekad nepamet. “Ja ir bēdīgi, vienmēr varam piezvanīt radiem, palīdzēs.” Lai gan dzimtu salidojumus nerīko, kāzās, bērēs un jubileju reizēs pie svētku galda sapulcējas prāvs brālēnu, māsīcu un citu radinieku pulks.
Taujāta, ka svinēs valsts simtgadi, Silvija spriež, ka visdrīzāk svētkus kopā ar vīru vēros TV ekrānā, taču bērni Rīgā noteikti apmeklēs pasākumus. “Savu patriotismu glabājam sirdī, uz āru neizrādām,” piebilst Silvija.

 

Visi ir labi sava amata pratēji
Silvija stāsta, ka viņas mātes rados visi vienmēr tiekušies pēc zināšanām, sākot jau ar vectēvu Donatu Matisānu, kuru apkārtnē godājuši par rakstītprasmi. “Kad vectēvam piedzima bērni – trīs meitas un četri dēli, par meitām viņš teica tā: “Viena būs audēja, otra būs šuvēja un trešā - saimniece.” Bet par dēliem: “Viens būs kalējs, viens būs galdnieks, viens - mācītājs, bet viens - ārsts.” Zināmā mērā tā arī iznāca. Vecākā meita bija audēja, otrā – šuvēja, bet mana mamma - laba saimniece. Savukārt viens no dēliem kļuva par galdnieku, viens - par šoferi, trešais izmācījās nevis par mācītāju, bet par skolotāju un vēlāk pat kļuva par skolas direktoru. Ceturtais brālis gribēja izmācīties par ārstu, bet tā kā Latvijas laikā viens no viņa brāļiem bija iesaistījies jaunsargu organizācijā, viņu neuzņēma augstskolā. Toties viņš kļuva par prasmīgu atslēdznieku un labi prata angļu valodu,” atmiņās dalās bērzkalniete.

Krucifikss mājas pagalmā

90.gadu sākumā “Ābeļu” mājas pagalmā uzstādīja krucifiksu. Pie mākslinieka Rancāna veidotā un prāvesta Jāņa Bārtuļa iesvētītā krusta joprojām regulāri notiek maija dziedājumi. “Kad mamma bija dzīva, maijā dziedājām katru dienu. Sabrauca bērni, mazbērni, kaimiņi, visi, kuri varēja un gribēja. Ar sievām dziedam arī tagad,” stāsta Silvija.
Savu pirmo īsto psalmu dziedāšanas reizi 20 gadu vecumā Silvija atceras tā: “Bija nomirusi kāda tante. Vakarā deviņos atbraucu no Balviem, kur tolaik strādāju skaitļošanas centrā, un mamma teica: “Iesim dziedāt.” Kamēr aizgājām tos aptuveni trīs kilometrus, bija jau pusē desmit. Biju ļoti nogurusi, šausmīgi nāca miegs, burtus izlasīt nevarēju, jo tie jau nebija tādi, kā tagad. Grūti gāja, bet mēs to izdarījām. Mamma toreiz sacīja: “Jo tu vairāk mokies, jo lielāku godu izrādi Dievam.””
Pēc mammas nāves 2007.gadā Silvija turpina psalmu dziedāšanas tradīciju, viņsaulē aizgājušo sievu vietā iesaistot citas, jaunākas kaimiņienes. Visbiežāk viņas vadībā sievas dzied turpat Silakrogā, arī Bērzkalnes pagastā un Balvos. Silvija Strupka ir viena no Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības “Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē” nesējām. “Katru gadu dziedam par mammu, par tēti, par mūsu ģimeni. Pārējās sievas aicina dziedāt par saviem mirušajiem. Ejam arī pie kaimiņiem, kuriem nav neviena, kas to varētu darīt. Protams, neizpaliek arī maija dziedājumi,” stāsta senču tradīciju turpinātāja.

 

Trīs ir laimīgs skaitlis

Jāteic, skaitlis ‘trīs’ gan Silvijas senčiem, gan pašai ir zīmīgs - izaugusi kopā ar divām māsām un pati izaudzinājusi trīs bērnus, sieviete nu priecājas par katru no trīs mazbērnu panākumiem. Jaunākajam no viņiem gadiņš apritēs tikai novembra beigās.
Silvija stāsta, ka abi vecākie jau izrādot dzimtai raksturīgās muzikālās dotības: “12-gadīgā mazmeita Sonora mācās mākslas un mūzikas skolās. Kopā ar koklētāju ansambli viņa jau uzstājusies Dziesmu un deju svētkos. Mazdēls Ernests, kuram ir 8 gadi, ļoti labi mācās un drīzumā sāks iet mūzikas skolā.” Par ko interesēsies jaunākā dzimtas atvasīte, var tikai minēt, bet vecmāmiņa apgalvo, ka jau tagad viņam esot ļoti gudrs skatiens. Iespējams, arī viņš kādreiz būs labs dziedātājs, jo mūzika tuva daudziem dzimtas pārstāvjiem. Viens no Silvijas brālēniem pat spēlējot ansamblī “Muiža”.

Uzdāvina ceļojumu uz Romu

2016.gadā tēta un mammas apaļajām jubilejām par godu bērni uzdāvināja Silvijai un Jānim kopīgu ģimenes braucienu uz Romu. “Kavējoties ceļojuma atmiņās un skatoties fotogrāfijas, atceros Romas arhitektūras diženumu un mākslas daudzveidību, ko atklāt un ieraudzīt palīdzēja bērni,” stāsta Silvija. Tā kā viņu pēcteči jau iepriekš bija izplānojuši katru ceļojuma dienu, vecākiem tas braucienu padarīja bezrūpīgu un izzinošu. Ceļojumā ģimene piedzīvoja arī kādu īpašu notikumu – Svētā Pētera laukumā ieraudzīja Romas pāvestu Francisku.
Iespaidīga un krāšņa izrādījās arī varenā Trevi strūklaka. “Ticējums vēsta, ka Trevi strūklakā atmuguriski ar labo roku pār kreiso plecu jāiemet monēta - tas esot uz atgriešanos,” iespaidos par Romā pieredzēto dalās Silvija.

 

 

 

Laika prognoze

0°C

Balvi

Pārsvarā mākoņains
Humidity: 93%
Wind: North at 11 kmh
Ceturtdiena-2°C/1°C
Piektdiena-3°C/1°C
Sestdiena-4°C/-1°C
Svētdiena-5°C/-1°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Trešdiena

Urrā, nu tad beidzot var ķerties vērsim pie ragiem: uzsākt ko grandiozu vai nelielu! Daudziem šodien var izdoties realizēt savas milzīgās ambīcijas un pakāpties pa karjeras kāpnēm. Labs laiks lietišķiem darījumiem. Varētu būt jauni darba vai biznesa piedāvājumi. Neatsakies no jaunā! Pat, ja tas nav īsti tavs lauciņš. Jo šodien darbosies devīze: drošiem pieder pasaule! Aktīvi strādājot, neaizmirsti, ka šodienas jūtīgās vietas ir LOR orgāni, tāpēc ģērbies silti.