1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
20-11-2018
Vārdadienas šodien: Andis, Zeltīte

Vai Vanagi lido augstu?

Stacijas pamatskolas Vīksnas filiāles struktūrvienības vadītāja Anita Žigalova secina, ka Vanagu dzimtas saknes nav pētītas pastiprināti, piemēram, baznīcas grāmatās un arhīvos. Tiesa, viņa zina teikt, ka tēva vecāki Vīksnas pusē ienākuši pirms aptuveni 150 gadiem no Gaujienas: “Pati esmu ceturtās paaudzes pēctece, bet mazbērni - jau sestās!” Viņa pieļauj, ka vectēva tēvs Jānis Vanags, kā vairums toreizējo čūļu, uz Latgali devās, cerot iegūt īpašumā zemi: “Tad viņi dzīvoja nevis Vīksnā, bet uz Balvu pusi - Augstabirzē, jo Vīksna bija neapdzīvota vieta. Viņiem bija trīs bērni. Viens no viņiem (Voldemārs) ir mans vectēvs, kuram savukārt bija septiņi izdzīvojuši bērni. Lūk, Voldemāra dēls Jānis Vanags, kurš ir mans tētis, un viņa jaunākais brālis Mārtiņš palika uz dzīvi Vīksnā. Lai arī Vanagi bija trūcīgi, visi izskolojās. Gēns acīmredzot bija tendēts zināšanām. Piemēram, Voldemāra māsa Vilma izlasīja visas Vīksnas bibliotēkā pieejamās grāmatas, turklāt vairākas reizes. Varbūt Vanagi nebija tik praktiski kā zemnieki, viņi cītīgi pašizglītojās.” Kaut vai nedaudz iepazīstot Vanagu dzimtas pēctečus, jāpiekrīt pedagoģes teiktajam, ka izglītots cilvēks ir tāds, kurš māk sevi realizēt. Un Vanagi tādi ir!

 

Nomet vēstuli uz dzelzceļa sliedēm
1949.gadā, kad Latvijā turpinājās represijas, tās skāra arī mammas Rutas ģimeni, kuru no Liezeres izsūtīja uz Amūras apgabalu. Anita pieļauj, ka mamma no čekistiem paglābās tikai tāpēc, ka dzīvoja jau atsevišķi: “Var teikt, ka Vanags paglāba mammu.” Skaudrs un gandrīz vai neticams ir stāsts, kā Ruta uzzināja par ģimenes izsūtīšanu: “Vīksnā atradās dzelzceļa stacija, tādējādi izsūtītajiem, gribot negribot, nācās braukt tai garām. Mammas brālis Jānis to apzinājās un saprata, tāpēc, braucot caur Vīksnu, iemanījās pa grīdas caurumu izmest vēstulīti, kurā pavēstīja, kas ar ģimeni noticis. Vēstuli atrada stacijas priekšnieks, kurš nenobijās to nodot mammai. Tā arī mamma uzzināja, ka ģimene ir represēta.” Taujāta, vai vēstule ir saglabājusies, Anita atzina, kā nē, piebilstot: “Vienmēr mēs tās svarīgās lietas sākam apzināt par vēlu. Mammu Rutu Matisoni, kura dzimusi un augusi Liezerē, 1948.gadā pēc Cēsu skolotāju institūta beigšanas nosūtīja darbā uz Vīksnas skolu. 1949.gadā viņa apprecējās ar Jāni Vanagu un ģimenē piedzima 6 bērni, tostarp arī es.”
Tāpat viņa atceras, ka mammai, uzsākot dzīvi Vīksnas pusē, bijis ļoti grūti pierast pie šejienes ainavas: “Liezere atrodas netālu no Ērgļiem, kur ir ļoti gleznaina daba. Toties šeit viņu valdzināja Latgales cilvēki, kuri bija sirsnīgi un atvērti. Krievu valodā viņa neprata nevienu vārdu, kaut gan kādā mirklī nācās mācīt rasēšanu krievu bērniem. Kopā ar bērniem viņa arī mācījās šo valodu un vienmēr teica, ka krievu tautības cilvēki, kuri bija šeit dzimuši, nekad nesmējās par viņas neveiklo valodu. Mamma Vīksnas skolā nostrādāja visu mūžu. Savukārt tētis Jānis ieguva agronoma izglītību un daudz kur bija strādājis. Lai mūs, sešus bērnus, uzturētu, vajadzēja zemīti, bet vecāku darbam nebija nekāda sakara ar lauksaimniecību. Tāpēc tētis izvēlējās tādus vadošus darbus kā, piemēram, būt par brigadieri vai, kā tolaik sauca, prorabu. Vīksnas pusē dzīvoja Krieviņu ģimene un citas, kuras veidoja kultūras dzīvi ciemā. Visticamāk, šī kultūras pēda ir šo cilvēku nopelns. Piemēram, tētim nebija nekādas muzikālās izglītības, bet viņš nodibināja Vīksnas pūtēju orķestri, kurš spēlēja bērēs, kāzās un kapusvētkos, neskatoties uz to, vai pazina, vai nepazina notis. Tāpat patika spēlēt teātri. Arī toreizējā skolas direktore Nadežda Eglīte mācēja apvienot dažādu tautību ļaudis, tāpēc sabiedriskā dzīve kūsāja, bija aktīva. Pirmās bērnības atmiņas par dzīvesvietu ir tādas, ka dzīvojām veikala vienā galā. Vēlāk mamma ar tēti un brāļa Mārtiņa atbalstu cēla māju, kur tagad dzīvo māsa.” Zīmīgi, ka arī mājas būvniecības laikā Vanagi lika lietā izdomu. Anita atceras, ka tētis bija uzmeistarojis lielu mucu ar lieliem riteņiem, kurā ievietoja zāģu skaidas, kaļķi jeb saistvielas un ar skolas zirgu brauca uz ezeru, lai šo masu (līdzīgi kā centrifūgā) pagatavotu: “Visu darīja, vārdu sakot, ar pieejamiem līdzekļiem, bet ar prātu. Īstenībā māja iznāca silta, nekad nebija auksti.”

Vanagiem nebija variantu
Vecākais Jāņa un Rutas Vanagu dēls Māris pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, apprecējās un apmetās uz dzīvi Jēkabpilī, kur strādāja par inženieri komunālajā saimniecībā. Šobrīd viņš ir devies pelnītā atpūtā un lepojas ar divām meitām (arhitekti un banku darbinieci) un diviem mazbērniem. Anita smej, ka Māris pārmantojis tēva aizraušanos ar pūšanu: “Jā, viņš savulaik kopā ar Jāni spēlēja pūtēju orķestrī Balvos pie diriģenta Vitolda Dreimaņa. Tāpat bijis studentu orķestra muzikants.” Zīmīgi, ka Māris joprojām ir aktīvs un nesēž, rokas klēpi salicis. To pierāda fakts, ka viņš joprojām dejo, ir piedalījies visos Dziesmu un deju svētkos.
Savukārt brālis Jānis vienmēr ir izcēlies ar nopietnu attieksmi pret dzīvi un nekad nav slēpis, ka arī karjera viņam ir svarīga. To apstiprina arī Anita neslēpjot, ka vecāku uzstādījums vienmēr bijis strikts: “Visiem bērniem ir jāiegūst augstākā izglītība. Mums nebija variantu, kā tagad moderni saka.” Jānis pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju un šobrīd dzīvo Madonā, kur uzcēla māju. Viņš joprojām māca studentus Rīgas Tehniskajā universitātē. “Padomju laikos nedrīkstēja iegūt divas augstākās izglītības, bet viņam tas izdevās. Jānis pabeidza Ekonomikas fakultāti, tostarp ieguva doktora grādu ekonomikā. Kopā ar sieviņu Dainu viņiem ir 3 bērni un 7 mazbērni. Mums pašiem reizēm sajūk mazbērnu skaits,” joko Anita.
Trešais brālis Aivars pabeidzis Mežsaimniecības fakultāti Jelgavā, tagad dzīvo Žīguros. Zīmīgi, ka Aivars bijis Žīguru MRS direktors. “Pastrādāja arī brīvā biznesā, bet tagad ir pensijā. Viņš ir nenormāli uzticīgs mežam. Visu mūžu, tā vien šķiet, ir kopis un audzējis mežu, ko arī turpina darīt vēl šobaltdien. Par to Aivars, manuprāt, priecājas, jo var darīt to, ko grib, un neviens viņu nekomandē,” secina Anita. A.Vanagam ar sieviņu Daci ir 4 dēli un 12 mazbērni.
Pati Anita Žigalova (dzimusi Vanaga) mācības uzsāka Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Piedzimstot dēlam, augstāko izglītību viņa neklātienē ieguva Daugavpils Pedagoģiskajā augstskolā, bet par maģistri, nu jau Latvijas Universitātē, kļuva laikā, kā pati smej, kad piedzima jau mazbērni. Anitai ir 3 bērni un 6 mazbērni. Māmiņa un vecmāmiņa lepojas ar meitu Kristīni Midegu, kura dzīvo Jēkabpilī un ir 5 bērnu mamma. Dēls Kristaps Vanags ir uzņēmējs Balvos un strādā kopā ar brāli Andri Žigalovu.
Līga Lauska dzīvo Vīksnā un kopā ar Anitu strādā Stacijas pamatskolas Vīksnas pamatskolas filiālē. Viņa ir pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kā arī izskolojusies par skolotāju. Anita jautāta, kā ir strādāt vienā darbavietā ar māsu, atzina, ka atbilde uz šo jautājumu nav tik vienkārša: “Mēs laikam neesam viegli cilvēki viens otram, jo mums ir stipri raksturi. To esam apjautuši un sapratuši, tomēr lielās vērtības mums ir vienas un tās pašas. Vienalga es zinu, ka vienmēr iešu pie māsas, ja būs nepieciešams. Vanagi necenšas uzspiest viens otram savu viedokli un ļauj palikt pie savējiem.” Līgai ir pieci bērni un nesen piedzima pirmais mazbērns!
Vanagu ģimenes pastarītis Andrs Vanags pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā to pašu fakultāti, ko brālis Jānis. Viņš bijis pat kolhoza priekšsēdētājs Vectilžā, bet šobrīd vada savu firmu (dzīvo Vīksnā). “Es, Līga un Andrs esam palikuši Vīksnā. Nereti tiekoties, pārrunājam un padiskutējam, vai tiem, kuri no Vīksnas ir aizbraukuši, un tiem, kuri palikuši, ir labāka dzīve. Īstenībā aizbraucējiem klājas labāk, jo acīmredzot Vīksnā nav kur izvērsties,” secina A.Žigalova. Jāpiebilst, ka Anita apbrīno Andra sievu Sandru: “Kāpēc? Viņa, neskatoties uz to, ka ir Rīgas meitene (strādā veterinārajā dienestā), zina un pārzina ne tikai katru Vīksnas pagasta, bet arī Latgales sētu.” Andrs ir 3 bērnu tētis, bet mazbērnu pagaidām nav.

Viens otram neuzplijas
Runājot par dzimtas tradīcijām, Anita secina, ka Vanagu lielāka sanākšana kopā bijusi pirms vairākiem gadiem: “Šķiet, sapratām, ka saiknes nav tik stipras, lai mākslīgi un obligāti kaut ko regulāri organizētu. Neformāli tiekamies pēc kapusvētkiem. Mēs esam ļoti dažādi, kaut gan, piemēram, meita Kristīne, kad 1.maijā svin dzimšanas dienu, kopā aicina brālēnus, māsīcas un radiņus. Viņiem ir tematiskas sanākšanas kopā, piemēram, orientēšanās pa Jēkabpili.” Jautāta, vai gatava arī neprātīgiem piedzīvojumiem, viņa atsmēja, ka kalnu slēpošanu izmēģināja 50 gados. “Tas bija pārpratums, bet iepatikās. Mazbērniem tagad ir citas intereses. Galvenais, ja sanākam kopā, lai izpaliek tukša vāvuļošana. Tagad dzīve ir tik dinamiska, ka dažbrīd pat grūti saplānot laiku savas ģimenes robežās, turklāt intereses, kā arī iespējas ir ļoti dažādas.”

“Lido augstu, bet viens”
Anita spriežot, kā dzīvot ar uzvārdu ‘Vanags’, atzina, ka viņai paticis brāļa dēla Induļa savulaik “Vadugunī” teiktais: “Lido augstu, bet viens.” Tāpat skolotāja zināja stāstīt par faktu, kas, viņasprāt, raksturo Vanagus: “Kad tētis agri nomira, Andrs, kurš tolaik mācījās vidusskolā, mammai teica, ka ies strādāt par traktoristu, lai varētu palīdzēt. Mamma, protams, tam nepiekrita.”
Vanagi apglabāti Andrakalnā, Kubulu pagastā. Viņi, tostarp Anita, lepojas ar visiem savas dzimtas pārstāvjiem, īpaši vecākiem. “Runājot par maniem brāļiem un māsām, radiem, brālēniem un māsīcām, jāsecina - katrs ir daudz ko panācis savā jomā, arī labus bērnus izaudzinājuši, kas ir ļoti, ļoti svarīgi. No katra arvien kaut ko mācos.” Pētīts nav, tomēr pedagoģe secina, ka Vanagu dzimtas pārstāvji pārsvarā piedzimst rudenī, turklāt pietuvinātos datumos.

Viens no Vanagiem
Anita lepojas arī ar tēva māsas dēlu un savu brālēnu Klāsu Vāveri, kuru viņa pozitīvi raksturo kā stūrgalvīgu sava ceļa gājēju. Viņš ir viens no Latvijas pazīstamākajiem mūzikas apskatniekiem, īpaši jau 80.gadu paaudzei, kas uzauga ar žurnālu “Liesma” un tajā publicētajiem Latvijas Rokmūzikas enciklopēdijas sērijas rakstiem. Viņš ir daudzu rokmūzikai veltītu grāmatu tulkotājs, melomāns, “Šūpuļdziesmu” izlašu sastādītājs, grāmatas “Šūpuļdziesmas pieaugušajiem” autors. Grāmata ir savdabīgs autobiogrāfisks darbs, kurā Klāsa personiskā pieredze savijusies ar viņa varoņu - rokmūziķu dzīvi. Savulaik uz TVNET žurnālista Jāņa Žildes jautājumu,- kā tu pats raksturotu šo darbu, Klāss atbildēja: “Nav ne jausmas, ko atbildēt uz šādu jautājumu, bet teikšu, ka tā ir pateicība. Pateicība visādiem ļaudīm, kas ietekmējuši manu dzīvi, ar kuriem esam bijuši kopā dažādās mana un viņu mūža stadijās un situācijās. Tā sagadījies, ka šie ļaudis ir Dilans, Pink Floyd, Lenons un Led Zeppelin... Uldis Rudaks teica,- tas esot dzīvesstāsts caur muzikāliem piedzīvojumiem. Varbūt precīzāk – muzikāli piedzīvojumi kā dzīvesstāsts. Jo, domājot par Tomu Veitsu vai Raimondu Paulu, viņu dziesmām un mūsu attiecībām, es nevaru nedomāt par sevi. Protams, ir visai egocentriski uzskatīt, ka mans dzīvesstāsts var izrādīties interesants arī citiem, taču bija cerība, ka tajos tekstiņos, lai cik tie vienkārši un personīgi, ir arī sajūtas un nojausmas, kas var būt tuvas un saprotamas vēl kādam, kuram tās savukārt ļautu aizdomāties par sevi. Tieši tādēļ, ka vienkārši un personīgi. Un, protams, tur ir arī Pauls un Veitss, kuri neko nenojauš. Starp citu, rakstot biju sev noteicis tikai vienu ierobežojumu – izvairīties no vārdiem, ar ko šos cilvēkus apraksta parasti: varonis, superzvaigzne, leģenda, leģendārs, klasiķis.” Savukārt viņa māsa Krista Vāvere ir pieredzējusi mediju komunikācijas un prezentāciju prasmju trenere, konsultante, žurnāliste ar lielu praktisko pieredzi.

Patīk sakoptā Latvija
Anita ar dēla Kristapa ģimeni vairākus gadus valsts svētkus ir sagaidījuši galvaspilsētā, pie Brīvības pieminekļa noliekot no Vīksnas vestos ziedus. Viņa zina teikt, ka, lai noskatītos parādi, jāierodas laikus: “Ja ierodies pēdējā brīdī, tad jāraugās cilvēku mugurās. Kā sagaidīsim Latvijas simtgadi? Par to vēl domājam. Svētkiem noteikti ir jābūt. Priecājos par sakopto Latviju, par sakoptajām lauku sētām.” A.Žigalova piekrīt, ka daudziem, dzīvojot padomju laikos, bija maz informācijas par brīvo Latviju. Arī viņa savulaik sev uzdevusi jautājumu, kāpēc mammas radi izsūtīti uz Sibīriju: “Viņa zāli pļāva kā ar bārdas nazi. Vai tas ir budzis, kurš tā māk strādāt?”

“Re, kur Vanadziņi”
Šobrīd vecākais no Vanagiem ir Māris, kurš dzīvo Jēkabpilī. Jautāts, kā sadzīvo ar uzvārdu ‘Vanags’, novadnieks, smejot atklāja, ka nevarētu teikt, ka skolā būtu kaut kā apcelts: “Tā kā mēs bijām seši, tad parasti, tantes mūs ieraugot, noteica: “Re, kur Vanadziņi.” Bērnībā un jaunībā mums gāja ņigu ņagu. Atceros, kā elektrība ienāca Vīksnā. Tēvam jaunas lietas, kas tik tikko parādījās, ļoti patika. Viņš bija viens no pirmajiem, kas visu gribēja pamēģināt un izmēģināt, tostarp teātri spēlēt. Tāpat ņēmās ar veļmašīnu, kas galarezultātā pārtapa par kāpostu griežamo mašīnu. Reāli atceros, ka bija tādas lietas, ko citi atturējās darīt. Savukārt tētis teica: “Tad kurš, ja ne mēs.” Piemēram, jāizpalīdz, kaut kas jāizdara. Citādāk nevarējām. Mamma palika vienīgā no savas ģimenes, kuru neizveda, tāpēc viņa īpaši juta līdzi cietējiem. Protams, mums jāzina savas saknes, jāpēta dzimtu vēstures, lai zinātu arī to, kam mēs atstāsim Latviju.” Runājot par valsts svētkiem, Māris ir pārliecināts, ka uz jebkuriem svētkiem ir jāgatavojas: “Tie nesākas svētku dienā plkst. 12.00, plkst. 16.00 vai plkst. 20.00. Ir jāgatavojas un savas domas jāvirza valsts attīstības virzienā. Kurš tad, ja ne mēs?”
Lūgts raksturot Vanagus, Māris Vanags atklāja, ka Jānis ir sabiedrības sociālo zinātņu pētnieks: “Aivars ir liels Latvijas patriots. Negribas jau lielīties, bet pērn Raiņa dzimtajā vietā Tadenavā lapas grābām, bet šogad vienā pēcpusdienā visas lapas nogrābām brāļu kaudzīšu “Kalna Kaibēnos”. Kurš, ja ne mēs? Izrādījās, ka memoriālā muzeja platība netālu no Vecpiebalgas ir liela, turklāt tā atstāta padzīvojušas kundzes pārziņā. Mēs tur iestādījām arī puķes. Anita? Jā, emocionāla, kā sievietei būt tas arī pienākas. Viņa ir daudz darījusi, lai noturētu jauno paaudzi no slidenākām takām. Anitai ir panākumi, un to nevar noliegt. Ne visi visu zina, un ir lietas, kas nav jāzina. Līga, vai Dieviņ... Apbrīnoju, kā viņa šajos laikos ir izvilkusi meitas. Cepuri nost, zemu klanos viņas lielā veikuma priekšā! Andrs arī ir Balvu un Vīksnas patriots. Viņš ne tikai paspēj kārtot biznesa lietas, bet arī atlicina laiku Andrakalna kapu sakopšanai. Viņš ir atsaucīgs un vienmēr gatavs nākt palīgā.”
Māris Vanags svētku priekšvakarā vēl nepazust mūsu Latvijai: “Būsim stipri visi kopā!” Viņš cer, ka pēc 100 gadiem bez Rīgas būs arī citas pilsētas, kā arī nepazudīs lauki: “Būtu skumji, ja tas tā notiktu. Skumji atzīties, ka, sākot no savām ganu gaitām jūspusē, esmu redzējis un joprojām redzu, ka cilvēku paliek mazāk un mazāk. Starp citu, Vīksnā divas mājas ar savām rokām uzbūvēja tēvs un viņa brālis. Tas ir paraugs jaunajai paaudzei... Lai Balvi dzīvo, lai Vīksna dzīvo!”
Vēl pavisam nesen jaunākais no Vanagu dzimtas bija pusotru gadu jaunais Jēkabs, kurš ir Anitas mazdēliņš. Zīmīgi, ka 28.oktobrī dienas gaismu ieraudzīja pirmais Līgas Lauskas mazbērniņš Erna (šajā pat dienā Aivara dēlam Kasparam palika 40 gadi, dienu vēlāk – Jāņa mazdēls Artūrs Aleksandrs, kurš dzīvo Polijā, svinēja 14.dzimšanas dienu).

 

Laika prognoze

0°C

Balvi

Pārsvarā mākoņains
Humidity: 93%
Wind: North at 11 kmh
Ceturtdiena-2°C/1°C
Piektdiena-3°C/1°C
Sestdiena-4°C/-1°C
Svētdiena-5°C/-1°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Trešdiena

Urrā, nu tad beidzot var ķerties vērsim pie ragiem: uzsākt ko grandiozu vai nelielu! Daudziem šodien var izdoties realizēt savas milzīgās ambīcijas un pakāpties pa karjeras kāpnēm. Labs laiks lietišķiem darījumiem. Varētu būt jauni darba vai biznesa piedāvājumi. Neatsakies no jaunā! Pat, ja tas nav īsti tavs lauciņš. Jo šodien darbosies devīze: drošiem pieder pasaule! Aktīvi strādājot, neaizmirsti, ka šodienas jūtīgās vietas ir LOR orgāni, tāpēc ģērbies silti.