1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
07-12-2018
Vārdadienas šodien: Guna, Judīte

Lielākā vērtība – dzīvie atmiņu stāsti

“Man vienmēr bijis interesanti kaut ko vairāk uzzināt par savu dzimtu un tās vēsturi, jo ir taču tik svarīgi saprast, no kurienes esam cēlušies. Savulaik mamma stāstīja, ka mūsu senči pirms vairākām paaudzēm ienākuši no Lietuvas, jo vecmamma ar vīru savā starpā runājusi lietuviski. Savukārt mans tētis lietuviešu valodu vairs nezināja, acīmredzot ar bērniem vecāki runāja latviski,” stāsta kupraviete Valentīna Vrubļevska, vecākā Joniškānu dzimtas pārstāve.
Valentīna ar meitu Noru vairāku gadu garumā vākusi informāciju par savu dzimtas koku, kas pamatota ar dokumentiem par dzimšanas, miršanas vietu, laulību ierakstiem un citiem noderīgiem datiem. Šī darba rezultātā tapuši albumi, kas ir lieliska vēstures liecība par faktiem, kas reiz bijuši. Valentīnas kundze ir pārliecināta,- savas dzimtas vēsture un saknes jāzina ikvienam. Tā ir goda lieta!

 

Valentīnas Vrubļevskas dzimtas stāsts sākas Ludzas rajona Dauguļu sādžā – vietā, kur cara laikā, 1896.gadā, pasaulē nāca viņas tēvs Alberts. 19 gadu vecumā (1915.gadā) viņu iesauca armijā - 3.Zemgales strēlnieku pulkā, kur jaunais kareivis krievu armijas sastāvā cīnījās pret vāciešiem. 1917.gada 12.janvārī pie Ložmetējkalna viņš guva smagu ievainojumu pakausī un pēc divām dienām Valentīnas tēvu nogādāja Petrogradā, Angļu sarkanā krusta slimnīcā, kur viņš ārstējās līdz pat aprīlim. Pēc ārstu komisijas atzinuma smagais ievainojums bija radījis 75% darba spēju zudumu un ārstu komisija Albertam piešķīra pensiju – 3 tūkstošus cara rubļu gadā, tūkstoš rubļu kvartālā. Tajos laikos tā bija liela nauda. Pēc tam, kad nodibinājās neatkarīgā Latvija, viņam turpināja izmaksāt pensiju. Savukārt vēl pēc diviem gadiem atkal nācās stāties ārstu komisijas priekšā, un tad jau atzina 45% darbaspēju zudumu un piešķīra pensiju uz mūžu. To Valentīnas tēvs saņēma līdz pat neatkarīgās Latvijas beigu posmam, kad nodibinājās padomju vara.
1934.gada 24.jūnijs Joniškānu dzimtas stāstu grāmatā atzīmējams kā īpašs datums, jo šajā dienā Raipoles Romas katoļu baznīcā nodibinājās jauna ģimene. Alberts Joniškāns apņēma par sievu blakus sādžas meiteni Moniku Trupāni. Jau pēc gada Alberts un Monika kāra šūpuli jaunākajai meitai Antoņinai, vēl pēc diviem – Valentīnai, bet 1942.gadā pasaulē nāca viņu dēls Antons. Sākumā ģimene dzīvoja vienā mājā ar Alberta brāli, tad pārcēlās uz Ludzu, kur Valentīnas tēvs strādāja malkas placī un bija atbildīgais par malkas izsniegšanu visiem pilsētas iedzīvotājiem. Pēc pāris gadiem Joniškāniem radās izdevība uzcelt māju un tikt pie sava pleķīša zemes, kas tajos laikos bija liela vērtība. Viņi pārcēlās, un pienāca 1941.gads.

No šāvieniem slēpās pašu izraktā bedrē
Tāpat kā daudzām citām ģimenēm, arī Joniškāniem negāja secen kara posts un šausmas. Tiesa gan, kā atzīst Valentīna, viņus Dieviņš tomēr sargāja, un liktenis bija labvēlīgs. Neskartas palika dzimtas mājas, izpalika izsūtīšana, līdz ar to arī dzimtas traģēdijas. Kad sākās karš, Valentīnai bija tikai seši gadi. Viņu mājas atradās ļoti tuvu dzelzceļa līnijai Rīga-Maskava, kurā vienmēr bija ļoti liela satiksme. “Kādā brīdī mums šķita, ka palikt uz vietas ir nedroši, tādēļ ar ģimeni pārcēlāmies 5 kilometrus tālāk un apmetāmies mežā. Vienīgi vecmamma izvēlējās palikt mājās, lai vācieši tās nenodedzina,” tā laika atmiņās dalās Valentīna. Izrādās, ne velti mājas bija jāsargā no vācu karavīriem. Viņi Joniškānu lielajā šķūnī ierīkoja sakaru punktu, un vecmammai bija bail, ka šie kurinot varētu kaut ko aizdedzināt. “Nemaz tik ilgi tajā mežā nebijām – aptuveni nedēļu, un, kad palika droši, atgriezāmies. Toreiz biju pavisam maza, bērns vēl, varbūt tāpēc nekādas bailes nejutu,” teic Joniškānu dzimtas vecākā pārstāve. Ģimene atgriezās mājās, bet drīz vien ienāca krievu armija. “Vēl šodien atceros to lielo bedri, kas bija izrakta pie kūts. Tiklīdz tuvumā atskanēja šāvienu zalves, visi lēcām tajā iekšā un slēpāmies. Kad ienāca krievi, viņi atkal šķūnī ierīkoja sakaru centru. Un, ja jāsalīdzina krievi ar vāciešiem, tad teikšu, ka krievu karavīri bija daudz cilvēcīgāki. Vācieši vienmēr pie mums ieradās ar lielu suni un bargā balsī pieprasīja olas, speķi un pienu. Atceros, cik ļoti tad man bija bail. Savukārt krievu karavīri promejot naktī piesita pie loga, atnesa traukus, ko bijām iedevuši, un paziņoja, ka fronte virzās tālāk uzbrukumā,” ar piedzīvoto dalās Valentīna.

Gādāja, lai bērni izglītotos
Par saviem vecākiem Valentīna var stāstīt ļoti daudz, īpaši par tēvu, kurš vienmēr bija stiprā aizmugure un balsts. Tieši tētis Alberts atbalstīja bērnu centienus mācīties un iegūt izglītību, lai cik arī smagi reizēm dzīvē neklājās. Viņš pats, tāpat kā sieva Monika, skolā gāja tikai vienu ziemu, taču, neskatoties uz to, mācēja gan lasīt, gan rakstīt, gan bērniem mācībās palīdzēt. “Turklāt tētis bija izcili labs stāstnieks. Tikai izaugot liela, sapratu, ka tās daudzās pasakas, ko viņš mums vakaros stāstīja, bija paša sacerētas. Lūk, tā vajadzēja mācēt,” teic Valentīna. Viņa atzīst,- skolas laiks bija grūts, bet interesants. Katru rītu un vakaru viņa ar brāli un māsu mēroja 5 kilometrus garo ceļu, lai mācītos. Tikai ziemā, kad ārā valdīja bargs sals, tēvs visus aizveda ar ragavām. “Klases bija lielas, katrā 15-18 skolēni. Tajos laikos, protams, nekādu formas tērpu nebija – kāda nu kuram bija tā drēbīte, tādu arī vilkām. Un no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, kad sākās pirmie sali, visi staigājām basām kājām. Kurpes pēckara laikā bija liels deficīts, tāpat kā papīrs. Katru lapiņu aprakstījām līdz pēdējam, jo tas bija liels dārgums,” teic Valentīna. Savukārt uz 7.klases izlaidumu, absolvējot pamatskolu, vecāki gan bija sarūpējuši svētku tērpu – šuvēja Valentīnai sašuva rūtainu katūna kleitiņu, bet kājās varēja uzvilkt pavisam jaunas kurpes. Tie patiešām bija svētki.

Vitamīnus – par visu naudu!
Kara laiks patiešām bija smags pārbaudījums visiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem, kuri tolaik visvairāk sapņoja par konfektēm. Pēckara gados pie saldumiem veikalā varēja tikt, vien nododot gumiju un apmainot to pret ko gardu. Taču arī šo iespēju varēja izmantot vien retais. Valentīnai atmiņā palikusi kāda spilgta bērnības aina no veikala. “Viena tante nodeva dažādas gumijas un par to dabūja veselu kilogramu brūnu, apaļu, ar kakao apviļātu konfekšu! Stāvējām tantei blakus ar draudzeni. Draudzene sadūšojās un paprasīja,- tante, iedod, lūdzu, konfektīti! Iedeva arī. Domāju, paprasīšu es arī. Paprasīju, bet neiedeva. Kas man toreiz bija par kreņķi! Taču droši vien arī viņai mājās gaidīja bērni, kuri sapņoja par saldumiem,” tagad prāto Valentīna. Viņa stāsta par saldo našķi, ko mamma parasti gatavoja mājās. Novārīja notīrītas, sagrieztas cukurbietes un nokāsa šķidrumu, kuru vēlāk vārīja tik ilgi, kamēr sanāca biezs sīrups. To bērni smērēja uz maizītes un ēda kā lielāko gardumu. Bet, ja sanāca iekrāt kādu kapeiciņu, Valentīna vienmēr gāja uz aptieku, kur lūdza iesvērt vitamīnus par visu naudu! Lieki teikt, ka līdz mājām parasti turziņa ar mazajām, dzeltenajām bumbiņām jau bija tukša. “Ja tagad to visu stāstītu mūsu bērniem, viņi neticētu. Bet tādi laiki patiešām piedzīvoti,” teic vecākā Joniškānu dzimtas pārstāve.

Jo vairāk zinību, jo labāk!
Ieguvuši pamata izglītību, visi trīs Joniškānu bērni turpināja izglītoties tālāk. Valentīnas māsa Antoņina mācījās Ludzas lauksaimniecības tehnikumā, Valentīna studēja Rēzeknes pedagoģiskajā skolā (viņas kursabiedrs bija visiem zināmais režisors Jānis Streičs), bet brālis Antons pabeidza jūrskolu un visu savu mūžu, līdz pat aiziešanai pensijā, veltīja jūrai. Māsu pēc tehnikuma beigšanas nozīmēja darbā uz Liepājas rajona Otanķu kolhozu par grāmatvedi, savukārt Valentīna pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas absolvēšanas atbrauca uz Abrenes rajona Kupravas pamatskolu, kur strādāja par 1.- 4.klašu skolotāju. Jau pēc gada Valentīna iestājās Latvijas Universitātē, kur neklātienē apguva vēstures specialitāti. Pēc universitātes absolvēšanas 1965.gadā viņu iecēla par Kupravas skolas mācību pārzini, un šī kļuva par Valentīnas pirmo un vienīgo darbavietu, kurai viņa atdeva 54 savas dzīves gadus!

Nākamo vīru satika Kupravas stacijā
Valentīnas jaunības laikos centrālā vieta ciematā, kur, sagaidot vilcienu, mēdza pulcēties jaunāki un vecāki ļaudis, bija Kupravas dzelzceļa stacija. Tieši tur viņa pirmo reizi dzīvē ieraudzīja savu nākamo vīru Anatoliju. “Toreiz viņu nepazinu, kaut bija vietējais, dzīvoja turpat aiz upes. Anatolijs tieši atgriezās no dienesta armijā. Skatos, pienāk vilciens, izkāpj karavīrs - tāds smuks, stalts un garš puisis. Pēc tam ar viņu iepazināmies vecajā klubā, kur rīkoja balles. Tā mēs arī sagājāmies,” par satikšanos ar nākamo vīru stāsta Valentīna. Jau pēc kāda laika jaunieši Susāju ciema padomē mija gredzenus, bet kāzu svinības notika Kupravas skolā. Anatolijs pēc specialitātes bija elektromehāniķis un pēc kāzām kādu laiku nostrādāja Lejasgala krautuvē, bija arī šoferis, bet, kad Kupravā uzcēla rūpnīcu, strādāja keramzīta cehā. Viņu laulībā piedzima divi bērni - meita Nora un dēls Guntis. Abi ieguvuši augstāko izglītību - dēls beidzis Lauksaimniecības akadēmiju un ieguvis ekonomista specialitāti, savukārt meita absolvējusi LU Matemātikas fakultāti un vēlāk arī Informātikas fakultāti. Gadu gaitā dzimtas koks sakuplojis ar vairākiem atzariem, un nu Joniškānu dzimtas vecākā pārstāve var lepoties arī ar pieciem mazbērniem un četriem mazmazbērniem.

Dzīves gudrība – nekad neaizņemties
Ja Valentīnai kāds jautātu, kas ir tā iezīme, kas raksturīga visiem dzimtas pārstāvjiem, viņa nevilcinoties atbildētu – tā ir tieksme pēc izglītības. Lai arī tētim bija tikai vienas klases izglītība, viņš lasīja grāmatas, nedaudz zināja vācu valodu, pašmācības ceļā apguva daudzus arodus. Arī Joniškānu ģimenes visi trīs bērni ieguvuši augstāko izglītību un šo tradīciju veiksmīgi turpinājuši arī Valentīnas un Anatolija abi bērni, arī mazbērni. Savukārt mamma Monika bija ļoti liela rokdarbniece - tamborēja, adīja, šuva, izšuva un auda. Valentīna teic,- vecāki dzīvei iedevuši daudz. Vispirms jau darba tikumu! Un vēl kādu svarīgu dzīves gudrību - iztikt ar to, kas ir, un nekad neaizņemties. “Ne mamma, ne tētis nekad neaizņēmās, un arī es nekad neesmu aizņēmusies un bijusi parādā. Nekad. Ja kaut kas bija jāpērk, sakrāju bankā un tad iegādājos, bet kredītu ņēmusi neesmu. Un ir vēl viena lieta, ko tētis vienmēr stingri piekodināja - politikā iesaistīties nedrīkst! Viņš mēdza teikt - laiki mainīsies, un būs cauri. Un tā arī bija. Mammai Monikai bija 5 māsas, un viņām visām vīrus represēja. Tikai pateicoties šai tēta dzīves gudrībai, esam izdzīvojuši. Mūsu ģimenei tiešām paveicās,” ir pārliecināta Valentīna.
Divas dienas pirms Latvijas 100.dzimšanas dienas Valentīnas kundze svinēja skaistu jubileju – viņai palika 81. Joniškānu dzimtas vecākā pārstāve teic, ka jau gadiem viņas jubilejas reizes ir ģimenes un dzimtas kopā sanākšanas svētki. “Man ir ļoti labi bērni un mazbērni, mazmazbērni – ne vien gudri, bet arī labestīgi. Esmu ļoti laimīga un priecīga, kad viņi visi sabrauc pie manis ciemos. Tie patiešām ir svētki. Arī mūsu valstij šogad liela jubileja – apritēja apaļi 100. Daudz savā dzīvē esmu piedzīvojusi, bet varu teikt, ka ar Latviju pēdējā laikā diez ko labi nav. Vienīgi tas, ka tagad ir brīvība un nav jāstāv garās rindās, kas bija padomju laika pēdējos gados. Arī mana Kuprava, kuru abas ar kaimiņieni saucam par savu republiku, ļoti mainījusies. Kāds toreiz, jaunībā, šeit bija ciemats! Nu vairs nav nekā. Taču lai vai kā, esmu šeit ieaugusi ar saknēm – 63 gadi pavadīti. Šī kļuvusi par manu dzimto vietu,” teic Valentīna Vrubļevska.

 

 

Laika prognoze

1°C

Balvi

Sniegs
Humidity: 93%
Wind: SE at 14 kmh
Otrdiena-1°C/1°C
Trešdiena-3°C/0°C
Ceturtdiena-4°C/-2°C
Piektdiena-6°C/-3°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Pirmdiena

Skaudīgajā pirmdienā daudzi sajutīs, cik viņus stipri „mīl” kāds kaimiņš, rads vai kolēģis. Nebrīnieties, ja Jums tiks uzdoti netaktiski jautājumi: „Par cik nopirki? Par cik pārdevi? Kur ņēmi naudu?”Joprojām gan darbā, gan uz ielas vai veikalā var saskrieties ar kādu histērisku būtni (gan sievieti, gan vīrieti). Tāpēc centieties saglabāt angļu mieru, „neskaldīt matus” un būt lielisks (-a) diplomāts (-e), kas konfliktā neaizstāvēs ne Jānīti, ne Anniņu, bet ieturēs neitralitāti. Veselības jomā problēmas var sagādāt ceļi, locītavas, kaulu sistēma un nervi.

 

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat Valsts kontroles atzinumu, ka skolēnu pārvadājumi nereti ir neracionāli un nepārdomāti?