Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu... (06.12.2019.)

• 

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 05 Decembris 2019 15:56

Kopā esam spēks!

Uz Kanādu aizved vēlme izskolot bērnus

 

Šobrīd Andrejam Gusakovam ir 52 gadi. Viņš ar ģimeni dzīvo un strādā Kanādas pilsētā Kalgari, ir drošības un videonovērošanas sistēmu projektu vadītājs. Daudz ceļo, jo uzņēmums strādā ar projektiem, kas atrodas trīs provincēs - Albertā, Saskačevanā un Britu Kolumbijā.

Latvijā nebija pieprasījuma
Balvenietim Andrejam Gusakovam pirmā izglītība ir drošības sistēmu inženieris. “Izglītību ieguvu Kaļiņingradas militārajā skolā kā Latvijas mazākumtautības pārstāvis. 1990.gadā pēc izglītības iegūšanas atgriezos Latvijā. Diemžēl militārajam speciālistam Latvijā nebija darba. Ilgu laiku strādāju privātos uzņēmumos par drošības sistēmu inženieri,” stāsta Andrejs. 2008.gadā viņš ieguva otro izglītību - biznesa administrēšanas maģistra grādu RSEBAA un pirms pārcelšanās uz Kanādu strādāja Swedbankā par tehnisko ekspertu.

Visai ģimenei - divas pilsonības
Gusakovu ģimene uz Kanādu pārcēlās 2013.gadā. “Tā bija oficiāla imigrācija, aizpildot visus attiecīgos dokumentus, nokārtojot angļu valodu un veicot intervijas ar imigrācijas darbiniekiem. Process aizņēma apmēram gadu. Mēs iebraucām valstī kā Kanādas pastāvīgie iedzīvotāji ar visām attiecīgajām tiesībām. Šogad visi ģimenes locekļi saņēma Kanādas pilsonību. Tagad mums ir divas pilsonības - Kanādas un Latvijas,” saka Andrejs. Viņš atzīst, ka pirms tik svarīga lēmuma pieņemšanas viņi bija vidusmēra Latvijas ģimene - Latvijas pilsoņi, kuri brīvi pārvalda gan latviešu, gan krievu valodu, ar vidējiem materiāliem ienākumiem. “Mans dēls tikko bija pabeidzis tehnisko universitāti, iegūstot inženierzinātņu bakalaura grādu elektrotehnikā. Viņš plānoja turpināt studijas maģistrantūrā un doktorantūrā, jo vienmēr sapņoja par nopietnu zinātnisku pētījumu veikšanu. Meita bija skolniece, mācījās 9. klasē,” atceras Andrejs. Tad abi bērni izteica vēlēšanos turpināt izglītību ārzemēs, bet ģimenei nebija iespēju apmaksāt gan mācību maksu, gan vienlaikus viņus ārzemēs uzturēt. “Droši vien savā veidā esam traki vecāki, jo ar sievu Jeļenu nolēmām atbalstīt bērnus viņu lēmumā. Jau bijām dzirdējuši, cik grūti ārzemju studentiem ir gan finansiāli, gan morāli, nemaz nerunājot par dzīves apstākļiem. Tāpēc apceļojām vairākas valstis, apmeklējām universitātes, runājām ar studentiem no Latvijas. Braucienu rezultātā nolēmām, ka jābrauc kopā ar visu ģimeni, jo tas ļaus bērniem turpināt izglītību, - palīdzēs viņiem piepildīt savus sapņus,” pārliecināti stāsta Andrejs. Viņa profesija un angļu valodas zināšanas deva iespēju atrast darbu jebkurā angliski runājošā valstī. Taču bija jāizdara izvēle. “Izvēlējāmies Kanādu ar tās augsto izglītības līmeni un universitātēm, kas bija starp labākajām universitātēm pasaulē. Turklāt ar pieejamu imigrācijas programmu, kas ļāva pārcelties uz Kanādu. Apmēram gadu vēlāk, 45 gadu vecumā, es ar ģimeni pārcēlos uz Kanādu. Pirmā pilsēta, kurā ieradāmies, bija Vinipega. Tieši Vinipegā pirms gada notika tikšanās ar imigrācijas darbiniekiem, un šī brauciena laikā es parakstīju darba līgumu ar Kanādas uzņēmumu. Pēc 1,5 gadiem saņēmu labāku piedāvājumu, un mēs pārcēlāmies uz Kalgari, kur tagad dzīvojam,” atmiņās dalās Andrejs.

Pilsētā sadzīvo 150 tautības
Andrejs stāsta, ka, atšķirībā no Eiropas, Kanādu var saukt par multikulturālisma paraugu. “Mēs dzīvojam Kanādā vairāk nekā 6 gadus un joprojām brīnāmies, kā vienā pilsētā mierīgi sadzīvo vairāk nekā 150 tautības. Dzīvojot Kanādā, cilvēks jūtas kā pasaules pilsonis,” saka Andrejs un atklāj dažus multikulturālisma piemērus ikdienas dzīvē. Cilvēki parasti izvēlas dzīvesvietu pēc principa, lai ir tuvāk darbam vai skolai. Attiecīgi kaimiņi var būt ķīnieši, briti, spāņi vai jebkuras tautības cilvēki. Dodoties pastaigā, jābūt gatavam sveicināties ar visiem, kurus satiek. Protams, staigājot pilsētas centrā, neviens nevienu nesveicina. Bet tur, kur dzīvo, ierasts sveicināt vienam otru. Vēl piemērs: Kanādā pieņemts, ka viens un tas pats autobusa vadītājs brauc pa to pašu maršrutu vienā un tajā pašā laikā. “Mana sieva katru dienu devās ar autobusu uz valodu skolu. Autobusa šoferis, sieviete, pierada, ka viņa vienmēr brauc šajā laikā un no šīs pieturvietas. Brīdī, kad mēs pārcēlāmies pāris pieturas tālāk un sieva iekāpa autobusā citā vietā, autobusa vadītāja pateica, ka viņu tas ļoti uztrauc,- varbūt mana sieva nokavēja autobusu? Viņa šoferīti mierināja sakot, ka mēs tikai mainījām dzīvesvietu un tagad vienmēr brauks no šīs pieturas. Tā ir pilnīgi normāla situācija Kanādā. Piemēram, ja sieviete viena pati brauc ar autobusu mājās pēc pulksten 19, viņa var lūgt vadītāju apturēt autobusu starp pieturām, ja tas ir tuvāk mājai. Drošība ir pirmajā vietā!” prieku par šo faktu pauž Andrejs.

Lai bērni neaizmirst dzimto valodu
Katrā Kalgari pilsētas apgabalā ir sava kopiena, kura organizē dažādus pasākumus, rīko konkursus. Piemēram, Ziemassvētkos visskaistāk izrotā ielu, ziemā izveido slidotavas, izdod mēneša žurnālu. Pilsētā darbojas daudz un dažādas nacionālās kopienas, kuras cenšas cilvēkus apvienot pēc nacionālās piederības un, ja nepieciešams, finansiāli palīdz tautiešiem, palīdz ar juridiskajām konsultācijām. Kopienas atver bērnudārzus, sporta sekcijas, izdod laikrakstus un žurnālus dzimtajā valodā, lai bērni to neaizmirstu. “Reiz mēs apmeklējām Filipīnu Jauno gadu, ko organizēja ukraiņu kopiena. Katru gadu Kalgari notiek desmitiem dažādu nacionālo festivālu - Ukrainas, Japānas, Brazīlijas, Latīņamerikas, Japānas un citu valstu. Sabiedrība kopumā ļoti negatīvi vērtē jebkādu nacionālu agresiju. Jebkāda veida diskriminācija ir aizliegta, ja ko pārkāpj, vainīgajam piemēro kriminālvajāšanu,” zina stāstīt Andrejs. Viņam lūdza tikties ar slaveniem Kanādas māksliniekiem mājas drošības jautājumos. “Kad ierados pie viņiem, pirmais, ko ieraudzīju, bija austās gultas pārklāji, kādus darina tikai Latgalē. Pamanot manu interesi, mājas saimniece teica, ka viņas 90-gadīgā vecmāmiņa ļoti sen ar to ieradās Kanādā un ir no Viļakas,” interesantu faktu atklāj Andrejs piebilstot, ka par Kanādu var runāt daudz vairāk. Jo vāveres šeit ir melnas, pagalmos nav klaiņojošo kaķu un suņu, bet skraida zaķi un brieži.

Dēla un meitas sapņi piepildījās
Andreja dēls, kuram dots tāds pats vārds kā tēvam, dzimis Balvos, bet, kad viņam bija divi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu. Taču vidusskolu viņš pabeidza Balvos, un tas bija pēdējais Balvu 2.vidusskolas izlaidums. “Mana dēla sapnis piepildījās. Kanādā viņš izvēlējās sev jaunu virzienu - datorzinātnes. Pirms diviem gadiem ieguva otru bakalaura grādu datorzinātnēs. Pašlaik viņš ir maģistrants un lasa lekcijas Kalgari universitātē. Šogad decembrī viņš saņems maģistra diplomu un no nākamā gada janvāra uzsāks studijas doktorantūrā. Studijas maģistrantūrā un doktorantūrā atšķiras no līdzīgām apmācībām Latvijā. Kanādā tas ir pilnvērtīgs darbs pētniecības centros, mācot un piedaloties starptautiskās zinātniskajās konferencēs, publicējot zinātniskos rakstus. Universitāte maksā pilnu algu absolventiem un doktorantiem, un tas ļauj apmaksāt studijas universitātē, kā arī īrēt dzīvokli un atļauties visu nepieciešamo,” gandarīts par dēla izvēli ir tēvs. Meitai Diānai ir 22 gadi. Viņa vidusskolu pabeidza jau Kanādā. Pēc tās absolvēšanas Diāna iestājās Athabascas universitātē, studē bērnu psiholoģiju. Nākamgad viņa iegūs bakalaura grādu un plāno turpināt studijas maģistrantūrā. Psihologa profesija būtiski atšķiras no līdzīgas profesijas Latvijā. Kanādā nav nodalīta psiholoģija, medicīniskā psiholoģija vai psihiatrija. Psihologs Kanādā diagnosticē, ārstē un strādā slimnīcās. “Jūs varat iegūt licenci un strādāt par psihologu Kanādā tikai pēc doktora grāda iegūšanas,” piebilst tēvs neslēpjot, ka Kanādā par mācībām ir jāmaksā. Universitāte maksā algu studentiem, kuri studē maģistrantūras un doktorantūras studijās, bet par bakalaura grāda iegūšanu un studiju apmaksu jādomā pašiem studentiem. Protams, viņiem ir pieejams bezprocentu aizdevums un visa veida dotācijas.

Valodas apmācību apmaksā valsts
Bērni Kanādā sāk strādāt jau vidusskolā, bet oficiāli viņi var sākt strādāt no 12 gadu vecuma. Pārsteidzošākais ir tas, ka viņus tiešām pieņem darbā. Biežāk dažas stundas nedēļā, piemēram, četras stundas sestdienās vai četras stundas vakarā pēc skolas. Meita Diāna sāka strādāt 17 gadu vecumā kā pārdevēja “Hudson's Bay” veikalā. Tas ir sens Kanādas uzņēmums, kas pieņem darbā, ja darbinieks zina vairākas svešvalodas. Tagad viņa strādā lielākajā Ziemeļamerikas mazumtirdzniecības ķēdē “Wall-Mart” par klientu apkalpošanas vadītāju. Sieva Jeļena absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas nodaļu, iegūstot vēstures un socioloģijas grādu. “Viņai bija grūtāk pielāgoties dzīvei citā valstī, jo, atšķirībā no citiem ģimenes locekļiem, ierodoties Kanādā, viņa nerunāja angliski. Kanāda ir imigrantu valsts, un daudziem imigrantiem ir vājas zināšanas daudzās jomās. Tāpēc Kanādā pastāv valsts organizācija ar nosaukumu “Start”, kas palīdz imigrantiem tikt galā ar ‘jaunas dzīves niansēm’. Tieši šī organizācija manai sievai nodrošināja bezmaksas tulkotāju, kurš mēnesi pavadīja viņu uz dažādiem semināriem, lekcijām, tikšanos ar valdības ierēdņiem, kuri stāstīja, kurp doties noteiktos gadījumos, stāstīja par nodokļu sistēmu, kā iegūt darbu, kā ģērbties ziemā un daudz ko citu. Ticiet man, šī informācija izrādījās ļoti noderīga, it īpaši, kad pirmajā ziemā temperatūra nokrita līdz -500C,” pastāsta Andrejs piebilstot, ka Kanādā bērni apmeklē skolu līdz pat -47°C. Tagad viņi dzīvo Kalgari, un šeit ziemā temperatūra reti ir zem -30°C. Tulks palīdzēja Andreja sievai atrast arī labu angļu valodas programmu un reģistrēties valodu skolā. Kanādā angļu valodas apmācību apmaksā valsts. Cilvēks var izvēlēties apmācības veidu - pilnu dienu, vairākas stundas dienā, vairākas stundas nedēļā vai tikai sestdienās. Pastāv diezgan plašs izglītības iestāžu tīkls katrā pilsētā, kas parasti atrodas un darbojas uz koledžu bāzes. “Sieva izvēlējās pilnu mācību dienu - nodarbības ik dienu pa 6 stundām, izņemot sestdienas un svētdienas. Pēc četriem mēnešiem viņas angļu valodas zināšanas bija pietiekamas, lai pastāvīgi dzīvotu Kanādā, taču viņa valodu mācījās vēl divus gadus. Katrs cilvēks pats nosaka, kad viņš vēlas pārtraukt savu izglītību un kāds līmenis viņam pietiekams, kā arī jebkurā laikā var mainīt apmācības formu. Kanādas valodu apguves sistēmu nosaka līmeņi no 0 līdz 12, un valodu skolas nodrošina bezmaksas valodu apmācību līdz 8.līmenim. Tas ir uzņemšanas valodas līmenis koledžā vai universitātē. Tomēr, lai iestātos universitātē, būs jāpierāda savas zināšanas, nokārtojot IELTS eksāmenu (starptautiski atzīts eksāmens jau vairāk nekā 27 gadus, ir lielākais un populārākais angļu valodas eksāmens pasaulē). Šobrīd sieva ir mājsaimniece un viņa jūtas ērti angliski runājošā vidē,” paskaidro Andrejs Gusakovs.

Baškīrijā māca latviešu valodu

 

Jau desmit gadus latviete Ilona Saverasa Krievijā, Baškīrijā jeb Baškortostānā, Arhlatviešu jeb Maksima Gorkija ciemata vidusskolā bērniem, kuriem ir latviešu saknes, māca latviešu valodu. Viņa arī vada latviešu folkloras ansambli “Atbalss”.

Ar saknēm no Tilžas pagasta
Ilona stāsta, ka viņas mammai Dzintrai Dreimanei jaunības uzvārds bijis Ostroviete un viņa nāk no Tilžas pagasta Plēsuma. “Mammas māsa Skaidrīte Pakalnīte dzīvo Briežuciemā. Visas manas bērnības vasaras pagājušas Briežuciema siena pļavās. Uz Latgali mēs braucam katru gadu. Esmu dzimusi un augusi Burtniekos, pabeigusi Burtnieku Ausekļa vidusskolu, ieguvusi bakalaura un maģistra grādu baltu filoloģijā un bakalaura grādu pedagoģijā. Nāku no daudzbērnu ģimenes, man ir trīs māsas un brālis. Viena no manām māsām - Valda - gandrīz divdesmit gadus dzīvo Hamburgā. Tās ir viņas mājas, bet es, neskatoties ne uz ko, par savām mājām uzskatu Latviju, lai gan varu te pabūt tikai divas reizes gadā,” saka Ilona.

Caur valodu apzina savus senčus
Latviešu skola šeit darbojas jau kopš 1901.gada. Tā ir vienīgā skola ārpus Latvijas, kur mācību programmā no 1. līdz 11.klasei iekļauta latviešu valoda. Uz Baškortostānu latvieši izceļoja 19.gadsimta beigās. Nomainījušās jau vairākas paaudzes, tomēr uzvārdi liecina par latvisko izcelsmi - Zvaigznes, Skroderi, Veči, Lielmaņi, Rāceņi... Latviešu valodā galvenokārt runā vecākās paaudzes cilvēki, arī vidējā paaudze latviski saprot, taču ģimenēs runā krieviski. Latviešu rakstnieku darbus skolēni lasa, tulkotus krievu valodā. Mācīties kā dzimto valodu ir iespēja izvēlēties -baškīru, krievu vai latviešu valodu. Latviešu valodas un kultūras skolotāja darbību Maksima Gorkija ciemā finansē Latviešu valodas aģentūra no valsts budžeta. 2019.gadā latviešu valodu apgūst 23 skolēni, bet folkloras ansamblī “Atbalss” aktīvi darbojas 16 bērni. Skolēniem ir iespēja piedalīties dažādos konkursos, kuros tie gūst labus rezultātus. Pēdējos trīs gadus tas ir daiļrunātāju konkurss “Sveika, pasaciņa!”, zinātnisko darbu konkurss “Pa Tēvzemes ceļiem”. Visās latviešu gadskārtās, kas tiek svinētas gan Arhlatviešu vidusskolā, gan ārpus tās, skolēni var iejusties pasākuma vadītāju lomās. Lai arī latviešu valodu, protams, nemācās visi ciema vidusskolas bērni, bet Ilonai tā ir misijas apziņa, skolēniem - savu senču sakņu apzināšanās.

Strādāt iedvesmo atbalsts un cieņa
Pirms desmit gadiem pieņemtais lēmums doties strādāt uz Krieviju par latviešu valodas skolotāju pārsteidza ne tikai savējos, un visi uzdeva vienu un to pašu jautājumu,- kāpēc? Visi brauc uz Eiropu, bet viņa - uz Krievzemi. Taču 2009.gadā viņa kā latviešu valodas un literatūras skolotāja pat Rīgā nevarēja atrast darbu. “Negribēju būt pārdevēja ar augstāko izglītību,” saka Ilona. 2014.gadā viņa pameta Baškīriju ar domu, ka neatgriezīsies. Bija nostrādājusi piecus gadus, sajutās izdegusi. Taču Latvijā nodzīvoja pusgadu un atkal atgriezās Baškīrijā. “Man neizdevās iedzīvoties, biju atgriezusies citā Latvijā - ne tajā, no kuras aizbraucu 2009.gadā,” pārdomās dalās Ilona. Pēc pusgada prombūtnes, atgriežoties Baškīrijā, viņa ievēroja, cik ļoti mainās attieksme pret cilvēku, kuru diemžēl novērtē tikai tad, kad viņa vairs nav. Bija mainījusies skolas administrācijas, arī rajona administrācijas attieksme pret latviešu valodas skolotāju. Bija vairāk uzticības, vairāk atbalsta un cieņas, un tas Ilonu iedvesmoja strādāt, palīdzēja paveikt to, par ko agrāk cīnījās viena.

Piederību un valodu neatņemt
Baškīrijas latvieši tālāk par savu jauniegūto dzimteni Baškīriju neizbrauc, bet uzticīgi paliek savās mājās. Slikti tikai, ka daži no viņiem tādu pašu likteni novēl arī saviem bērniem. Bet ir arī tādi, kuri par visām varītēm grib ieraudzīt Latviju ne tikai grāmatās, bet arī klātienē. Skolēnus mācīties latviešu valodu motivē gada beigās piešķirtā stipendija, ko nodrošina tie Baškīrijas latvieši, kas savulaik atgriezās Latvijā. “Latvietis ir latvietis - vai viņš ir pasīvs, vai aktīvs, jo piederību savai tautai un valodu viņam neatņemt,” saka Ilona piebilstot, ka pašai gan patīk paceļot, ja vien ir tāda iespēja. Šogad oktobrī viņa ar kolēģi bija Jekaterinburgā. “Bija trīs brīvdienas, un mēs nolēmām izrauties no laukiem un ikdienas. Ar šo kolēģi mēs diezgan daudz pa Krieviju esam braukājušas, parasti gan apmeklējot latviešu biedrības. Būts Krasnojarskā, Maskavā, Omskā, Smoļenskā, bet šoreiz tās bija tikai dažas brīvdienas,” pastāsta Ilona. Viņa piebilst, ka Mārtiņdienā ar skolēniem brauks pie mariešiem.

Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!
Mariešu diaspora, kurp novembrī dosies Ilona ar skolēniem, atrodas Blagovešenskas pilsētā - netālu no republikas galvaspilsētas Ufas. Tie būs Mārtiņdienai un Tautu vienības dienai veltīti divi koncerti Blagovešenskas koledžā, kurā mācās mariešu valodu, arī pilsētas kultūras namā. Ilona padalās ar saviem pirms gada tapušajiem pierakstiem: “Šis ir Latvijas simtgades gads, un tas bija viens no iemesliem, kas palīdzēja radīt un piepildīt ideju, kas radās Sanktpēterburgā, kad kopā sanāca visi Krievijas latviešu diasporu pārstāvji. Dzīvojot vienā viesnīcas stāvā ar Omskas un Augšbebru latvietēm, Baškortostānas latviešu valodas skolotājai radās doma par to, ka Mārtiņi jāsvin Sibīrijā. Turklāt Baškīrijas latvieši sen nav bijuši ciemos pie sibīriešiem, un latviešu valodas apguvējiem tā būs lieliska iespēja uzlabot savu senču valodas prasmes. Domāts, darīts! Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas diasporas atbalsta projektu konkursā tika piešķirti līdzekļi, un nu mēs jau braucam vilcienā no Ufas uz Omsku. Kādam no skolēniem tas ir pirmais brauciens ar vilcienu, turklāt tik tālu no mājām. Pēc 24 stundu brauciena nokļūstam Omskā. Stacijā mūs sagaida Omskas Latviešu biedrības direktors Andris Tupesis. Dodamies uz autoostu, lai nokļūtu līdz Augšbebriem, mums vēl piecas stundas jābrauc ar satiksmes autobusu. “Atbalss” kļuvusi pavisam klusa, nogurusi, taču tas ir tikai mirklis, ceļā uz autoostu bērni atdzīvojas. Par Sibīriju līdz šim domāts pavisam maz, tā asociējas ar aukstumu un lielu salu, un novembra sākumā sals te tik tiešām jūtams. Pēc piecu stundu brauciena ar autobusu mēs esam sasnieguši galamērķi. Esam Augšbebros - mazajā latviskajā ciematā! Jau ceturto reizi esmu Augšbebros, un mani vienmēr pārņem vienas un tās pašas sajūtas – miers un siltums. “Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!” teikts latviešu tautasdziesmā, un taisnība vien ir. Spilgti bija Mārtiņi Augšbebru ciemā...”

Lauku romantika? Nē...
Ilona stāsta, ka par lauku romantiku savā ciemā nevar būt ne runas. Viss ir diezgan skarbi, dažreiz pat smagi. “Visas ērtības (vai arī neērtības) ir ārā. Ūdens, pirts, tualete, dziļie sniegi, sniega lāpsta, ūdens spaiņi, sveši lopi manā pagalmā, nevienam nevajadzīgie kaķēni, kurus cilvēki iemet manā sētā, pieklīduši suņi. Tā ir ikdiena, un tas ir normāli. Medicīniskā aprūpe - nožēlojama, tāpēc man vienmēr līdzi ir medikamenti. Taču šogad ziemā es biju spiesta vērsties pie ārsta, jo trīs mēnešu pašārstēšanās rezultātus nedeva. Ārsts medikamentus, kurus man izrakstīt, meklēja telefonā. Sēdēju un valdīju smieklus, tik ārprātīgi tas izskatījās. Pirmās ziemas, ko pavadīju Baškīrijā, bija bargas. Šeit gandrīz visi nodarbojas ar pašārstēšanos, tāpēc lielākā daļa medikamentu ir nopērkami bez receptēm. Ziemas bija aukstas, tagad kļuvis mazliet siltākas, 40 grādu sals ir reti,” stāstā par sadzīvi dalās Ilona. Taču žēloties viņa nedomā, jo skolēni ir tie, kāpēc viņa atrodas tik tālu no dzimtenes. “Bērnos ir vērts ieguldīt. Atklāt viņiem ko jaunu, dot, dot un dot, lai savā dzīvē viņi apzinātos, ka nav jādzīvo tā, kā dzīvo viņu vecāki vai kaimiņi. Ir vērts mācīties, ir vērts cīnīties sevis dēļ,” pārliecinoši saka Ilona piebilstot, ka “Vadugunij” atsūtītajā video viņas audzēknis Arkādijs runā Mustaja Karima (viens no izcilākajiem Baškīrijas dzejniekiem, kuram šogad svin 100 gadu jubileju) dzejoli.

Draugi un ģimene gaida mājās
Mājās uz Latviju Ilonai gribas vienmēr. “Sevišķi, kad manas ģimenes dzīvē notiek kas īpašs. Taču ir jāizvēlas – darbs vai ģimene. Pagaidām visu savu laiku, spēku un domas esmu atdevusi darbam. Neko nenožēloju, jo tā ir mana izvēle - braukt uz Krieviju un strādāt par skolotāju. Tomēr es vēlos būt arī ar saviem tuviniekiem, es vēlos biežāk nekā divas reizes gadā satikt savus draugus, es vēlos ikdienā dzirdēt latviešu valodu un piedalīties savai ģimenei un valstij svarīgos notikumos, gribu ēst garšīgo latviešu maizi un priecāties par to skaistumu, ko savām rokām un sirdīm rada mani tautieši. Es redzu sevi Latvijā,” pārliecināti saka latviete Ilona Saverasa.

Saglabāt latvietību nav problēmu!

 

Bijušie balvenieši Kristiāns Žeics un Dainis Plešs ir bērnības draugi, kopā Balvos, Latvijā, spēlējuši futbolu, bet tagad viņu ceļi krustojušies otrā pasaules malā – Kanādas pilsētā Vankūverā.

Uz Kanādu bija vieglāk dabūt vīzu
Dainim Plešam tēvs Žanis un mamma Nora dzīvo Balvos. Tieši šogad paliek desmit gadi, kopš Dainis dzīvo un strādā Kanādā. Kā jau daudziem jauniešiem, arī Dainim jaunībā gribējās uzreiz kaut ko lielu un ievērojamu, pastrādāt un gūt pieredzi ārpus Latvijas. “Domāju par vietām, kur runā angliski: Austrāliju, Ameriku un Kanādu. Uz Kanādu bija vieglāk dabūt vīzu. Kad to saņēmu, nolēmu izturēt vismaz gadu, jo Latvijā man patika dzīvot,” saka Dainis. Viņam vajadzēja pieņemt lēmumu, kurp tieši Kanādā doties. Dainis zināja, ka austrumu daļā vairāk runā franču valodā, tāpēc sāka interesēties par rietumu krasta pilsētām. “Edmontonā šķita, ka būs pārāk aukstas ziemas, bet Vankūverā - pārāk daudz lietus. Kalgari likās vislabākā izvēle, jo ziemas ir līdzīgas Latvijai, tuvu ir kalni un lielākoties spīd saule,” atceras Dainis. Nu viņš priecājas atbraukt ciemos uz Latviju un uzņemt ciemiņus pie sevis. Lasot ziņas, pārņem prieks par latviešu sasniegumiem ārzemēs. Dainis saņēma paaugstinājumu darbā un tagad dzīvo, un strādā Vankūverā. Viņš jau paspējis iepazīt pilsētu un izdarīt savus secinājumus. “Šeit dzīvo ļoti daudz aziātu -vairāk nekā 50%. Pilsēta cenšas būt zaļa. Daudzas nozares mēģina nelietot plastmasu, un gandrīz visur to rūpīgi šķiro. Smejos, ka Vankūvera ir suņiem draudzīga pilsēta, jo cilvēki ar suņiem iet pat uz darbu,” ievērojis Dainis. Viņš baidījies, ka šeit vairāk līs lietus, taču vasarā uzlija tikai pāris dienas, turklāt rudens bijis ļoti skaists un krāsains. “Vietējie saka, ka ziemā būs lietus sezona. Šeit, atšķirībā no Kalgari, sniegs esot reta parādība. Varbūt tādēļ, ka blakus ir okeāns? Bet ārpus pilsētas, kalnos, sniega ir pietiekami daudz. Apkārtne man vēl ir sveša, tāpēc brīvo laiku izmantoju, lai to iepazītu. Atšķirībā no Kalgari, dzīve šeit ir dārgāka. It īpaši nekustamais īpašums un degviela. Parasti ceļoju tepat apkārt pa Kanādu, bet, ja ir atvaļinājums un gribas aizceļot kur tālāk, parasti gribas uz mājām. Saglabāt latvietību nav problēmu, jo man Kanādā ir daudz draugu latviešu, arī no Balviem un citām pilsētām,” pastāsta Dainis Plešs.

Strādā savā specialitātē
Kristiāns Žeics stāsta, ka vēlme iegūt starptautisku darba pieredzi radās jau pirms daudziem gadiem, kad pēc augstskolas absolvēšanas Latvijā pārcēlās uz saulaino Maltu. Tālāk viņš devās uz Rumāniju, bet vēlāk radās iespēja pārcelties uz Kanādas pilsētu Vankūveru, kurā viņš dzīvo un strādā jau kopš 2017.gada. “Ar draudzeni Santu esam kopā jau daudzus gadus, un tieši viņa bija tā, kas mudināja pārcelties un iegūt jaunu pieredzi. Draudzenes uzņēmums piedāvāja vienreizēju iespēju strādāt ārzemēs, tas arī bija galvenais iemesls mūsu nokļūšanai dažādās pasaules malās. Jau pārceļoties bija zināms, kur dzīvosim. Man gan nācās katrā valstī meklēt un uzsākt jaunas darba attiecības, bet līdz šim tās bijušas veiksmīgas un iemācījušas daudz vairāk nekā studijas augstskolā. Esmu strādājis vadošos amatos, piemēram, Coca-Cola, kā arī citos nozares vadošajos uzņēmumos,” stāsta Kristiāns. Pārceļoties uz Kanādu, pāris mēnešus prasīja dokumentu sakārtošana, jo vīzas iegūšanai nepieciešams pieprasījums no Kanādas darba devēja, bet to palīdzēja izdarīt draudzenes uzņēmums. “Vankūverā darbu atradu mēneša laikā nozarē, kurā ieguvu maģistra grādu Rīgas Stradiņa Universitātē, un tas ir mārketings un komunikāciju zinātnes. Šobrīd Kanādā dzīvojam nu jau divus gadus un esam pilnībā pielāgojušies Ziemeļamerikas dzīvesveidam. Santa vada divsimt cilvēku lielu uzņēmumu un konsultē jaunās uzņēmuma filiāles ASV, bet pats strādāju mārketinga aģentūrā kā departamenta vadītājs, atbildot par dažādu uzņēmumu rezultātu un mērķu sasniegšanu,” atklāj Kristiāns.

Brīvdienas pavada kopā ar draugiem no Latvijas
Viņš pastāsta, ka Vankūvera dārdzības ziņā ir Kanādas dārgākā pilsēta, kas attiecas uz visu ikdienas sadzīvi, tai pašā laikā attiecīga ir vidējā darba alga. Cilvēki un viņu domāšanas veids šeit ir pavisam citādāks nekā Eiropā. Dodoties ikdienas gaitās, redzi, ka cilvēki ir laimīgi,- Vankūvera jau vairākus gadus atrodas labāko dzīvošanas pilsētu topa augšgalā. Vankūvera atrodas 40 minūšu braucienā no ASV un citām tūristu pieprasītām vietām Ziemeļamerikā, tādēļ ir iespēja doties izbraukumos ar mašīnu pat nedēļas nogalē. “Brīvdienās lielāko daļu pavadām kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem, kas mums devušies līdzi no Latvijas. Tomēr laiks atliek arī draugiem, tostarp dažiem latviešiem jeb precīzāk – balveniešiem. Viens no tiem ir mans bērnības draugs Dainis Plešs, kurš Kanādā dzīvo jau vairāk nekā desmit gadus. Kopā bērnībā spēlējām futbolu, bet liktenis saveda mūs kopā otrā pasaules malā. Kopā dodamies pārgājienos kalnos, ejam uz klubiem un nodarbojamies ar dažādām sporta aktivitātēm. Desmit stundu braucienā no Vankūveras, Kalgari atrodas bariņš vietējo jauniešu no Balviem – Jānis Voika, Madara Pitkeviča un citi. Tālāk - Toronto - dzīvo Artūrs Imeņinovs. Lai satiktos ar viņu, jālido sešas stundas pāri visai valstij, tāpēc Artūru iznāk apciemot retāk,” stāsta Kristiāns. Viņš neslēpj, ka uz Latviju sanāk aizbraukt reizi gadā, bet biežāk ciemos brauc radinieki un draugi, lai apbrīnotu pasakaino Kanādas dabu, kā arī kultūras daudzveidību un to, ka Vankūverā ir pieejamas teju visas pasaules virtuves.

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”