Kurš mūsu mežā galvenais? (03.01.2020.)

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 02 Janvāris 2020 14:09

Dzīve pasaules malā vai gaisma tuneļa galā?

Apritējušas vairāk nekā 330 dienas, kopš darbu uzsāka Artura Krišjāņa Kariņa vadītā valdība un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā ir Juris Pūce. VARAM nākusi klajā un piedāvā Latvijā ieviest administratīvi teritoriālo reformu, ko vērtē kā vienu no nozīmīgākajām prioritārajām reformām. Tās mērķis ir līdz 2021.gadam apvienot pašvaldības ilgtspējīgākās un ekonomiski spēcīgākās vienībās, veidojot viendabīgāku pašvaldību iedalījumu valstī. Paredz līdzšinējo 119 pašvaldību vietā izveidot 39, kā arī 34 novadus. Tostarp būs novadi, kurus, tāpat kā piecas republikas pilsētas, izmaiņas neskars. Starp šiem četriem novadiem arī mūsu kaimiņos esošie – Alūksnes un Gulbenes. Reformas ceļš nerit gludi, un, zūdot cerībām panākt kompromisu demokrātiskā ceļā, vairāki novadi piedraudējuši ķerties pie radikālākām metodēm.
Laikraksta “Vaduguns” žurnālisti pētīja reformas gaitu, uzklausot amatpersonu viedokļus un aptaujājot iedzīvotājus. Šo publikāciju ciklu noslēdzam 2020.gada janvāra sākumā ar septīto publikāciju.

Uzzīmēja karti un apvilka taciņas

Gulbenes novads reformu īstenoja jau 2009.gadā ar savu reģionālās nozīmes attīstības centru Gulbeni. Šķiet, viņus neskar jaunās reformas jezga un novads var dzīvot mierīgi. Vai tā patiešām ir, saruna ar Gulbenes novada domes priekšsēdētāju Normundu Audzišu.

Vai Gulbenes novadā dzīve rit mierīgi un Jūs neuztraucaties par kārtējo reformu?
-No vienas puses, jā, taču mēs tomēr arī neatslābstam. Citos novados, protams, daudz vairāk uztraucas un domā, kā būs ar izglītības jomu, pakalpojumiem un tamlīdzīgi. Katram ir savs stāsts, kāda izveidojusies līdzšinējā dzīve, kāds raksturs, iezīmes un veikums valda mazajos novados. Iepriekšējā, pirms desmit gadiem izveidotā reforma, palika nepabeigta. Lielākā problēma, ka valdība daudz ātrāk, jau pirms četriem vai pieciem gadiem, nesaskatīja, ka izvirzītie toreizējās reformas mērķi nepildās, bet drosmes vai citu apstākļu trūkuma dēļ viņi neparādīja striktu nostāju. Tagad ministrs Pūce par varītēm dara pareizas lietas, bet tas sanāk sāpīgi. Jā, un mums arī sāp, redzot citu novadu sāpi. Mēs par 2009.gada reformu gandrīz neko nedabūjām. Aktualitāte ir ceļu stāvoklis. Joprojām no visiem pagastiem nav iespējams nokļūt līdz Gulbenei pa asfaltētiem ceļiem, lai arī tas bija solīts iepriekšējā reformā. Jo sliktāks paliek ceļu stāvoklis, jo ātrāk beigs pastāvēt mazās lauku apdzīvotās vietas. Manuprāt, valdībai un arī VARAM būtu jāpadomā, kā panākt Latvijas vienmērīgu attīstību. Mēs redzam, kas notiek mūsu pagastos, kas atrodas tālāk no centra. Daži kilometri it kā nav daudz, ja ceļš ir labs, jo dažas minūtes, un esi skolā vai darbā, taču pavisam citādāks šis attālums ir, braucot pa sliktu ceļu.
Vai esat ieguvēji, kad 2009.gadā nesašķēlāties vairākos mazākos novados, kā tas notika Balvu pusē?
-Tas ir arī filozofisks jautājums. Varam paskatīties, ko savā teritorijā ir izdarījuši mazie novadi, koncentrējot līdzekļus un darbu. Viņu pašu cilvēkiem, protams, tas ir labi darīts, bet jautājums – cik tas bija efektīvi un lietderīgi, rēķinot ekonomiskos rādītājus un administratīvās izmaksas? Tagad var jautāt: kas ar šo zonu un cilvēkiem, kuri pieraduši pie noteikta veida pakalpojumiem un dzīvesvietas, notiks tālāk apvienojoties? Gulbenes novada labums, ka pa šiem desmit gadiem mūsu pagasti ir pieraduši pie vienota skata un izjūtas. Esam viena lielā vienība, ko visiem kopā vajadzētu identificēt. Par to mums šķēpi vairs nav jālauž. Mums vairs nav šī psiholoģiskā sliekšņa, kādu redzu, apvienojoties trim vai četriem novadiem pie kaut kā lielāka. Varbūt viņiem tas prasīs pat nākamos desmit gadus. Jo grūtāk tas būs vietās, kas kļuvušas izteikti neatkarīgas. Latvijā kopumā tādu vietu gan nav daudz.
Ministrs Pūce uzsver, ka galvenais rīcības virziens būs reģionālās ekonomikas attīstība. Plāno sniegt atbalstu pašvaldībām uzņēmējdarbībai. Jūs tas iedvesmo?
-Tie ir skaisti vārdi, un es ceru, ka tos saka ar lielu politisko atbildību un tam ir arī redzējums un naudas resursi, un būs atbalsts vienmērīgai teritorijas attīstībai Latvijas reģionos. Pagaidām to grūti pamanīt. Cerams, kad reforma sāks īstenoties, naudas resursi atradīsies pilnā mērā un varēs nodrošināt šo vienmērīgumu. Lai iedzīvotājiem būtu reāla pārliecība un drošība, ka var dzīvot ne tikai Rīgā, bet arī Gulbenes, Alūksnes vai Balvu novados. Arī šeit ir visas atbalsta funkcijas.
Tikšanās reizē ar VARAM speciālistiem iedzīvotāji jautāja, cik izmaksās administratīvi teritoriālā reforma. Atbilde bija, ka 1,1 miljonu. Būs vajadzīgi struktūras projekti, jauni dokumenti un tamlīdzīgi. Vai birokrātijas žņaugi gala iznākumā tikai nepalielināsies?
-Kā to rēķina. Ja izveidosies 39 pašvaldības, iespējams, kopējā birokrātijas masa samazināsies, taču, rēķinot uz katru novadu, vidēji tā tomēr nedaudz palielināsies. Domāju, ka kopējam efektam vajadzētu būt. Jautājums,- vai šī efekta dēļ būtu jāīsteno reforma? Tās mērķiem vajadzētu būt augstākiem un tālejošākiem.
Kādi, Jūsuprāt, ir sagaidāmās reformas plusi?
-Grūti teikt. Ja skatās no valdības un ministra Pūces skatupunkta, tad finanšu resursi, ko iegūs, samazinot administratīvo apjomu, teiksim, cilvēku skaitu, deputātu skaitu, būs zināms finansiāls ieguvums, kas ir arī aprēķināts - kādi miljoni. Ja skatās no iedzīvotāju puses, kurš ir pateicis, kāds konkrēts labums būs viņiem? Vai aktivizēsies uzņēmējdarbība un kādā veidā? Kas būs izdarīts no valsts puses, lai reformas rezultāti būtu pārliecinoši? To pagaidām nevar saprast.
Vai, Jūsuprāt, bagātajām Latvijas pašvaldībām būtu jādalās ar nabagajām un tas ir godīgi prasīts?
-Ja skatās pēc teritoriju vienmērīgas attīstības principa, tad jādalās. Jo uzņēmējdarbības plūsma un ekonomiskais atbalsts ir atšķirīgs. Jo tuvāk Rīgai, jo izdevīgāka uzņēmējdarbība un labāka tās attīstība. Ja reģioniem nepiešķir kādu atbalsta koeficientu, skaidrs, ka šie tālākie reģioni iznīkst. Varbūt valdība to pieņem kā pašsaprotamu lietu ar mērķi, lai reģionos paliek un dzīvo tikai dabas draugi vai tie, kuri nodarbojas ar naturālo saimniecību. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Latvija ir maza valsts, kas varētu attīstīties ļoti vienmērīgi un spēcīgi. Atliek cerēt, ka kādreiz tā notiks.
Jūs jau pieminējāt mazo novadu priekšrocības. Tiem raksturīgi arī, ka cilvēki labi viens otru pazīst, bet ir iespēja arī uzkundzēties. Ar laiku veidojas priekšnieki – mazie hercogiņi vai hercogiņas, kas visu regulē. Jūsu vērojumi šajā ziņā?
-Gan jau varētu tam piekrist. Jo mazāks novads, jo ar laiku priekšnieks atrod veidu un modeli, kā labi sakārtot lietas. No vienas puses tas nav slikti, bet no otras – var iestāties arī zināma stagnācija. Cilvēka resursi un kalpošana taču nav mūžīga. Manuprāt, astoņi gadi ir pietiekami ilgs laiks, kurā vadītājs var parādīt, ko viņš spēj izdarīt, pēc tam vieta jādod citam. Katram cilvēkam ir savi talanti un spējas, un attīstība var notikt dažādos virzienos. Lielā novadā iepriekšminētais tik viegli nenotiek, jo te ir partijas, iedzīvotāju dažādība, arī preses uzmanība, līdz ar to ir dažādi spiedieni, kas regulē demokrātiju.
Mazās pašvaldības nereti raksturo arī kā izšķērdīgas un koruptīvas.
-Tam gan nepiekrītu. Pats uz šejieni nācu strādāt nerēķinoties, cik varu saņemt uzņēmējdarbībā, cik - šeit. Neesmu pa šo laiku sajutis, ka kāds koruptīvi vai ar šādu interesi būtu pie manis nācis un ko piedāvājis. Varbūt man arī nav šāda starojuma. Un arī citos novados, kontaktējoties ar kolēģiem, neesmu ko tādu jutis. Gribu pateikt, ka Gulbenes novadā šajā ziņā viss ir kārtībā. Varbūt lielajās pašvaldībās kā Rīgā vai citur, kur teritorija nav tik pārredzama, kas tāds iespējams. Man šis jautājums pašam principiāli ļoti nepatīk. Nebūtu patīkami sadzirdēt šādus piedāvājumus un lietas, saistītas ar korupciju.
Vai jaunā reforma mums vispār Latvijā ir vajadzīga?
-Uzskatu, ka ir vajadzīga, bet tai vajadzēja notikt citādi. Nākot ar spēka pozīciju, salaužas labas lietas, ‘pret’ nostājas arī tie cilvēki, kuri saskata reformas nepieciešamību. Varbūt pirms tam vajadzēja ļoti komunicēt ar sabiedrību, rīkot dažādas tikšanās, mierīgi uzdodot jautājumu: kas cilvēkus neapmierina, ko viņi vēlētos mainīt un redzēt savādāku? Tagad uzzīmēja karti un sāka skaidrot, kas un kā. Sabiedrībai tas šķiet nesaprotami un iezīmētās taciņas - nepieņemamas. Dažos gadījumos viņi ir sadzirdēti un reformas gaitu pārskata. Jābūt gataviem kļūdas arī atzīt.

Pašreizējie politiķi paņēma stingrāko variantu

VARAM ministrija centās pildīt doto solījumu – tikties ar iedzīvotājiem, lai pamatotu sagaidāmās reformas būtību, stāstītu par tās mērķiem un uzdevumiem un mazinātu cilvēku bažas. Aizvadītā gada novembra nogalē tikšanās notika arī Rugājos. Uz jautājumiem atbildēja VARAM reformu nodaļas vadītājs Arnis Šults.

Kopš 90.gadiem mūsu valsts pārvaldes sistēma atrodas dažādu reformu un pāreju periodos. Kāds no tā bijis labums?
-Sākotnēji bija doma izveidot divlīmeņu reģionālās pašvaldības, un 2005.gadā iesniedzām šādu likumprojektu. Tas bija laiks, kad aizsākās ideja par vietējo pašvaldību darbību. Bet 2014.- 2020.gada nacionālais attīstības plāns apriņķa pašvaldību izveidi neparedz. Jājautā, vai pašām pašvaldībām šajā pozīcijā ir vienots viedoklis? Es teiktu, ka bija vienots. Jūsu bijušā Balvu rajona priekšsēdētājs, tagad Saeimas deputāts Andris Kazinovskis atzina, ka viņš visu mūžu cīnījies par reģioniem, bet nekad pašvaldības tā nav iestājušās par apriņķiem un reģioniem, kā tas ir tagad. Saprotams, ka zināmā mērā tas ir māņu gājiens. Atzīstu, ka Latgales pusē ir nācies pastrīdēties ar politiķiem. Savulaik bija variants veidot 9 apriņķus, un tad varētu būt kopā Alūksne, Balvi un Gulbene, Madona palika uz liela jautājuma, kam tā pieslietos. Šī ideja tomēr beidza pastāvēt. Varu pateikt interesantu faktu, ka toreiz uzzīmētā reģionu karte liecināja, ka 11. Saeimā no jūsu puses nebija pārstāvēts neviens deputāts. Savukārt 12. Saeimā bija tikai viens. Bet bija ideja, lai izveidotos politiski līdzsvarota attiecība, šīs apriņķu teritorijas sasaistīt arī ar Saeimas vēlēšanu apgabaliem. Bija arī variants izveidot Latgales teritoriālajā ietvarā divus apriņķus ar centriem Rēzeknē un Daugavpilī. Taču saņēmām niknu vēstuli, ka Latgale nav dalāma, un, iespējams, politiski neatbalstītu arī Balvu, Alūksnes un Gulbenes savienojumu. Tā šis jautājums toreiz palika.
Saeima virzīja arī rajonu reorganizāciju, bet faktiskais tās rezultāts bija zināms tikai pēc 2009.gada. Sanāca tā, ka visu, kas bija gādāts un krāts, atdeva vietējā līmeņa pašvaldībām, izņemot vienu funkciju - sabiedriskā transporta pakalpojumus. Jau tad bija skaidrs, ka ir uztaisīts viens kapitāls brāķis, kas agrāk vai vēlāk būs jānovērš. Izveidojās lieli un mazi novadi, bet skaidrs, ka nevar taču katram uzrakstīt atsevišķus likumus. Tagad Saeima ir gatava kļūdas labot. Turklāt jāņem vērā, ka iedzīvotāju skaits Latvijā turpina sarukt, ieņēmumi valstī samazinās un pašvaldības paliek nabadzīgākas. Saistībā ar jauno administratīvi teritoriālo reformu, pašvaldību sistēmā ir apzinātas 111 funkcijas, kur apakšā slēpjas arī pārvaldes uzdevumi. Funkciju apjoms radies laikā kopš neatkarības atjaunošanas gadiem, sapludinot kopā rajonu pašvaldību funkcijas ar pagastu un rajonu pilsētu funkcijām. Pašvaldību sistēmā ir aptuveni trīs tūkstoši iestāžu. Bija cerēts, ka pašvaldības izveidos virkni kopīgu iestāžu, taču faktiski šis skaitlis ir neliels – tikai 12 pašvaldībām ir kopīgas iestādes.
Raksturojiet būtiskāko jaunās reformas mērķi?
-Tā būtu vienota administratīvi ekonomiskā un saimnieciskā vienība. Ko tas izsaka? To, ka paaugstinās mobilitātes apstākļi, nav nepieciešama savstarpēja integrācija. Kaut vai nodokļu jautājums, kad pašvaldību vadītāji viens otram pārmet, kurš parazitē uz otra rēķina? Zinām, ka pašvaldībām svarīgs ir iedzīvotāju nodoklis, jo tas aiziet uz dzīvesvietu. Piemēram, Ikšķilē vairums iedzīvotāju brauc strādāt uz Rīgu. Pašvaldība saņem naudu, taču ražošana uz vietas tur neattīstās. Problēma, ko viņi paši uz vietas nemaz negrasās risināt. Visu cieņu pašvaldībām, taču nevajadzētu pašiem tik ļoti arī sprēgāt. Tāpēc viens no reformas mērķiem ir sasaistīt lauku teritorijas ar pilsētām. Nav labi dalīties bagātajos un nabagajos. Uzsvars likts uz vienotu attīstību, un viens no galvenajiem nosacījumiem – tautsaimniecības attīstība, uzņēmēju vajadzības un tam pakārtojamā infrastruktūra. Ja jūs jautājat, kāpēc šodien daudzi brauc projām no Latvijas, tam, protams, ir dažādi iemesli, bet mēs, izmantojot Eiropas Savienības atbalstu, diezgan veiksmīgi esam attīstījuši vietējo sociālā tipa infrastruktūru. To var redzēt katrā pašvaldībā. Arī, braucot cauri Rugājiem, redz sakārtotu vidi. Bet jāuzdod arī jautājums,- vai tomēr viss ir kārtībā? Jautājums: ko līdz tie skaistie sporta stadioni, peldbaseini un tamlīdzīgi, ja iedzīvotājiem pietrūkst līdzekļu ikdienas iztikai, lai pabarotu savas ģimenes? Tieši iztikas līdzekļi un cilvēka cienīgs atalgojums zināmā mērā ir problēma, kas liek padomāt, vai mums ir veidota racionāla sistēma. Kas notiks, ja mēs turpinātu uzturēt šo diezgan neefektīvo pārvaldes sistēmu ar 111 funkcijām 119 pašvaldībās? Esam četras reizes palielinājuši funkcionālo aparātu un savā ziņā tas vērtējams kā slogs valstij. Ja sistēma paliek tā pati, rodas jautājums,- ko mums piedāvā valdība un Saeima? Viņi piedāvā celt nodokļus, kas mani kā iedzīvotāju, protams, tracina. Valstiski svarīgi jautājumi paliek nesakārtoti. Kāpēc nerunājam par faktu, ka Latvijai ir vairāk nekā desmit miljardu liels ārējais parāds? Ir jāpārkārtojas, lai nepaaugstinātos nodokļu slogs, lai celtu produktivitāti, attīstītu pakalpojumus un tādējādi nodrošinātu arī labāku labklājību mūsu iedzīvotājiem.
Pašvaldības arvien biežāk piesauc sērgu, ko arī Jūs pieminējāt Rugājos, un tā ir augošā birokrātija.
-Birokrātija ir pārņēmusi visu Eiropu… Tik daudz ko raksta un dokumentē, ka, saliekot papīrus kopā, sanāk biezas grāmatas, kas jāpārzina pašvaldībām. Nav prātam aptverams, kā to visu var zināt. Laikam trakākais darbs ir strādāt pašvaldībā par juristu. Tāpēc arī rodas jautājums par funkcijām, kas pašvaldībām ir autonomi pildāmas savu iedzīvotāju interesēs un to, vai tiešām valstī ir vajadzīgas 119 būvvaldes, 119 izglītības pārvaldes, dzimtsarakstu nodaļas, bāriņtiesas…?
Vai ir rēķināts, kādi varētu būt finanšu ietaupījumi, īstenojot jauno reformu?
-Parasti jautā, cik daudz vēlas ietaupīt? Pēc Latvijas bankas rēķiniem, ja novadā vidēji ir 20 tūkstoši iedzīvotāju, tad ietaupījums uzturēšanas izdevumiem varētu būt 189 miljoni gadā. Pašreizējā administratīvi teritoriālās reformas karte ir veidota samērā vienmērīgi – ar vidējo iedzīvotāju skaitu novadā ap 30 tūkstošiem iedzīvotāju. Pats mazākais Latvijā būtu Līvānu novads. Rīgu visi uzskata par ūdensgalvu. Bet tajā pašā laikā cilvēki uz to nemitīgi tiecas un pievelkas kā ar magnētu. Uzņēmējdarbība neattīstās uz vietām, kur paši dzīvo, bet kaut kur citur. Tajā pašā laikā Latvijā katastrofāli trūkst darba roku. Taču ir arī vietas, kas attīstās ar ļoti labiem rādītājiem, piemēram, Smiltene, Valmiera. Normāla pašvaldība darbojas tā, ka iedzīvotājs to pat nejūt. Viņš tikai saņem visu, kas ir nepieciešams. Tāpēc daudzās attīstītās pašvaldībās ir zema iedzīvotāju vēlēšanu aktivitāte. Kāpēc, piemēram, Dānijā iedzīvotāji neprotestē pret reformu? Jo tur nodokļu likmes nosaka pati pašvaldība, un cilvēki saprot, ka tieši tāda sistēma radīs reālu ietaupījumu katra personīgajā maciņā. Mums pašreiz Latvijā tā nešķiet. Mēs kautrējamies pateikt, ka naudas nav un esam parādos līdz ausīm. Vienlaikus jāatzīst, ka daudzas skaistās lietas, kas ir, notikušas ar Eiropas Savienības vai citu ārvalstu finansējumu. Iedomājieties, kas notiktu, ja rīt Rugāju novadam vajadzētu dzīvot ar to naudu, ko nopelnītu tikai paši ar saviem nodokļiem. Toties Ādaži būtu priecīgi un pateicīgi, jo viņi dabūtu atpakaļ savu naudu - to pusotru miljonu eiro, ko bija spiesti iedot izlīdzināšanas fondā. Un viņi uzceltu bērnudārzu, kas pašiem ļoti nepieciešams. Tur notiek ekonomiskā attīstība, visu laiku iekšā nāk cilvēki, darbaspēks, un jaunajām ģimenēm vajag dārziņu.
Rugāju novada domes priekšsēdētāja aizrādīja, kāpēc piesaucat Dānijas vai citu ārvalstu pieredzi, ja tepat, Latvijā, ir zinātnieks Miglava kungs, akadēmiķe Raita Karnīte, kuri skaidri pateikuši, ka robežu pārzīmēšana Latvijā neveicinās attālāko lauku reģionu attīstību.
-Kāpēc piesaucam un salīdzināmies ar Dāniju? Jo abām valstīm kopīgais ir funkciju apjoms katrai pašvaldībai, kas jānodrošina iedzīvotājiem. Eksperti ir pateikuši, ka šis apjoms attiecas vismaz uz 30 tūkstošiem iedzīvotāju vienā pašvaldībā. Mēs to pārvērtām naudas izteiksmē lēšot, ka pašvaldības ieņēmumiem jābūt vismaz 20 miljoniem, lai varētu izpildīt tās 111 funkcijas, kur liela vieta ierādīta arī uzņēmējdarbības atbalstam. Ar ko interesanta Īrija? Viņi ir sapratuši, ka apvienot pilsētas ar laukiem ir ļoti laba doma, un uzsver, ka robežas ir tās, kas traucē. Pēc 2014.gada lielās reformas Īrijā ir tikai 31 pašvaldība.
Māra Kučinska valdības laikā piedāvājām 99 sadarbības teritoriju projektus. Latvijas Pašvaldību savienība vienīgā no institūcijām iestājās kategoriski ‘pret’. Tas nozīmēja, ka daļu iestāžu būtu jāizveido kopā un Rugāju pašvaldība saglabātu savu statusu, veidojoties trīs pašvaldībām. Jums viss bija slikti, tādēļ pašreizējie politiķi, kas nāca pie varas, paņēma stingrāko variantu. Nevar ne Miglava kungs, ne Karnītes kundze stāstīt, ka viss, ko piedāvā citi, ir slikti, bet paši tajā laikā neko nepiedāvā.
Iedzīvotājus uztrauc identitātes jautājums: kas paliks pagastos, kas būs novada administratīvajā centrā un tamlīdzīgi?
-Šie jautājumi ir visai interesanti un izaicinoši. Nevar atbildēt par to, kas ir pašas pašvaldības kompetencē un kas tām noteikts ar likuma normām. Varam parādīt principus, pēc kādiem var organizēt darbu. Likums pasaka, ka pagasti, pilsētas, mazpilsētas saglabās savu statusu. Kā Latvijā bija ap 500 pagastiem, tā arī tie paliks, kā bija 70 pilsētas, tā arī paliks. Jautājums ir, cik ērti no viena centra ir pārvaldīt, teiksim, 50 pagastus? Protams, tas nav diez ko ērti. Interesants ir Rēzeknes novada piemērs, kura teritorijā ir izveidota trīspakāpju sistēma. Teritorija ir sadalīta apvienībās, un kaimiņu būšana ielikta četros sektoros. Ir lietas, ko viņi dara kopīgi lielajā līmenī, ir lietas, ko dara apvienības līmenī, un trešais – pagastu līmenī. Galvenie spēlētāji ir pagastu pārvaldnieki. Viņus izvirza iedzīvotāji un darbā ieceļ konkursa kārtībā. Pagasta pārvaldnieka ziņā ir budžets, ir noteikts iestāžu skaits, un viņam jāpilda domes uzdotie uzdevumi, veidojot arī atgriezenisko saikni un sniedzot informāciju par pienākumu veikšanu. Tā ir pašregulējoša sistēma, kas jārada arī Balvu novada teritorijā. Katrā ziņā 111 funkcijas un uzdevumi ir pietiekami daudz, lai, darbojoties dažādos līmeņos, veidotu efektīvu pārvaldi.
Kāds ir pamatojums pārliecībai, ka nepasliktināsies pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem?
-Tagad runājam par tā saucamo subsidiaritātes principu, kas nozīmē, ka visi lēmumi jāpieņem tur, kur dzīvo cilvēki. Neredzu nevienu funkciju, kuras izpildei iedzīvotājiem būtu jābrauc uz reģiona centru. Maksimāli ierobežotais teritoriālais ietvars ir tieši reģionālās un nacionālās nozīmes centri, kuru iedzīvotājiem jāsaņem pilnīgi viss funkciju apmērs. Pašreizējā sistēmā daudz funkciju ir sadalītas pašvaldībām. Jau teicu, ka iepriekšējā reforma sistēmas attīstībai nedeva nekādu labumu. Minēšu piemēru. Valstī ļoti daudz finanšu koncentrējas attiecīgās ministrijās un transfērā plūst uz pašvaldībām. Tas ir pilnīgi nepareizi. Valstī ir lielas problēmas – izglītības reforma un skolu tīkla sakārtošana. Ja nauda būtu integrēta pašvaldību ieņēmumos un atbildībā, kā, manuprāt, arī vajadzētu būt, tad situācija tagad būtu pavisam cita. Kamēr skolotājiem naudu maksā valsts, bet pašvaldības atbild par saimnieciska rakstura darbiem, tikmēr nebūs normāla pārvaldība. Visas dalītās funkcijas ir neefektīvas. Tas pats sakāms arī par citām nozarēm, ne tikai izglītību. Bet ministrijas uz pašvaldībām skatās ar neuzticību. Latvijā pašvaldību sistēmā ir ap 30% no valsts kopbudžeta, bet Dānijā – 50%.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pauž pārliecību, ka vietējo varas pārstāvju vēlme noskaidrot sava novada iedzīvotāju domas par reformu ar aptaujas palīdzību neatbilst likumam. Taču arī mūspuses mazākajos novados Rugājos un Baltinavā tāda aptauja norisinājās.

Rugāju novada domes priekšsēdētāja Sandra Kapteine vairākkārt intervijās uzsvērusi, ka aptauja nav referendums, bet iespēja noskaidrot iedzīvotāju viedokli. Rugājos daļa iedzīvotāju pauda atbalstu novada pievienošanai Rēzeknes vai Gulbenes novadam, turklāt ar Gulbeni Rugājus savieno labas kvalitātes ceļš. Taču vēsturiski Rugāji bijuši Balvu rajona sastāvdaļa. Novada domes priekšsēdētāja uzskata, ka Rugāju novads var pastāvēt arī pats par sevi. Nācies dzirdēt arī skaidri pateiktu konkrētu iedzīvotāju viedokli ar kategorisku ‘Nē!’ apvienošanai ar Balvu novadu.
Baltinavas novadā pārliecinošs vairākums - 253 personas jeb 94% atbalstījuši viedokli, ka viņu novads paliek patstāvīga administratīvi teritoriāla vienība. 11 respondenti ir par to, lai Baltinavas novads pievienotos Balvu novadam. Savukārt 5 aptaujas dalībniekiem izsaka vēl citus variantus. Proti, varētu veidot pierobežas novadu, apvienojoties Viļakai, Baltinavai, Kārsavai, Baltinava varētu pievienoties Kārsavas novadam, varētu veidot novadu kopā ar Viļakas un Kārsavas novadiem un varētu veidot arī divu līmeņu pašvaldības sistēmu.
Vai iedzīvotāji ir gatavi apvienošanai ar lielāku novadu, lai izveidotos vienots mūspuses novads savulaik bijušā Balvu rajona robežās? Ja var ticēt aptaujām, tad vairums cilvēku tomēr vēlas dzīvot, kā līdz šim – savu jau esošo, lai arī visai mazo novadu teritorijās. Ko viņi saka tagad?

Vai esat gatavi pievienoties citam novadam?

Judīte, dzīvo Rugāju novada Lazdukalna pagastā: -Šobrīd saku, ka nekam lielākam pievienoties un dzīvot citā novadā noteikti nevēlos. Man ir labi savā Rugāju novadā. Dzīvojam nomalē, būsim tālu arī no Balvu novada centra, tāpēc neloloju neko gaišu, ka kāds par mums rūpēsies. Taču atceros arī teicienu, ka nekad nesaki ‘nekad!’. Iespējams, pēc kāda laika mani uzskati varētu mainīties, jo dzīve ir mainīga, ienes kaut ko jaunu, un ar laiku cilvēks maina arī savas domas. Kā būs, tā turpmāk dzīvosim!
Lidija, dzīvo Baltinavas novadā: -Sirdī, protams, esmu par savu mazo novadu. Taču saprotu arī situāciju, kādā dzīvo mūsu valsts un valdība, un to, ka ilgi saglabāt mazos novadus neizdosies. Man nav iebildumu apvienoties arī ar citu, daudz lielāku novadu, ja vien tam ir saprotams ekonomiskais pamatojums un pārliecība, ka iedzīvotājiem uzlabosies dzīve. Bet šāda pamatojuma šobrīd diemžēl nav, tādēļ jaunā reforma nav prāta darbs. Tas finansiālais ietaupījums, ko, iespējams, arī iegūs, nez vai atsvērs izdevumus, ko prasīs reformas ieviešana. Manuprāt, ietaupīt var arī citādi. Sekojot līdzi informācijai par to, kas notiek mūsu valstī, gribu teikt, ka finanšu plūsma Latvijā ir pietiekoša, jautājums tikai, cik efektīvi to prot sadalīt un pārvaldīt. Spriežu, ka reformas rezultāts vismaz sākumā iedzīvotājiem būs grūts, un lielākie cietēji būs tieši lauku cilvēki. Pakalpojumi viņiem būs tālu, un palielināsies braukšanas izmaksas.
Anita, dzīvo Rugāju novadā: -Teikšu, ka mazā novadā jūtos daudz drošāk. Te man ir pazīstama vide, pazīstami līdzcilvēki, rokas stiepiena attālumā atrodas visas vajadzīgās iestādes, tepat norit arī kultūras dzīve. Bet, dzīvojot lielā novadā, viss būs daudz tālāk un arī svešāks. Stāsta jau, ka būs laba elektroniskā saziņa, taču pēc pieredzes, strādājot bibliotēkā, zinu, ka ir daļa iedzīvotāju, kurai šī elektroniskā veida saziņa sagādā grūtības un viņi no tās pat baidās. Klusībā vēlos, lai šī reforma noklustu un tās nebūtu, bet tad jau redzēsim, kā būs.
Aija, dzīvo Rugāju novadā: -Jā, esmu novadu reformas atbalstītāja. Atkal mums būs savi rajoni (lasi – novadi), nevajadzēs katram skaidrot, kur tas mūsu mazais novadiņš atrodas. Vairākkārt, kad esmu devusies uz tālākām Latvijas pusēm, man ir nācies stāstīt, no kurienes esmu ieradusies. Nosaucot bijušo rajonu, uzreiz visiem ir skaidrs. Turklāt pagastu pārvaldes mums neviens negrasās atņemt, tāpēc parastajam cilvēkam, kurš nestrādā novada domē vai kādā no pašvaldības iestādēm, dzīvē būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. Nevaru nosaukt nevienu iemeslu, kāpēc reforma kaitētu parastajam iedzīvotājam, saskatu tikai plusus – samazināsies administratīvais aparāts, ietaupīsies līdzekļi, būs lielākas iespējas attīstīt novada teritoriju un uzņēmējdarbību.
Pašvaldību pārstāvji bieži vien VARAM atgādina, ka reforma nebalstās uz skaitļiem, bet paši tajā laikā atsaucas uz iedzīvotāju vēlmēm un dzīves kvalitāti. Bet vai pašvaldībām ir skaitļi un fakti? Cik saprotu, nav, jo to aptauju, kurā piedalījās mazākā novada iedzīvotāju daļa, nevar vērtēt kā objektīvu. Sanāk, ka viņi rīkojas tieši tāpat. Atšķirība tikai tā, ka katra no pusēm domā par savām interesēm. Tomēr parastajam cilvēkam, kā bijis visos laikos, tā ir arī tagad – katram jādomā pašam par sevi.

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”