"Dots devējam atdodas" (17.07.2020.)

  • Drukāt

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Ar latgalītes sporu īkarojuse “GORu”

 

Pēc izglītības: ģeogrāfe.
Izglītojusies: Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē ( 2007.), Rīgas Komercskolā (2003.), Rekavas vidusskolā (2000.).
Strādā: Latgales vēstniecībā “GORS” par mārketinga nodaļas vadītāju.
Ģimene: vecāki Irina Husare, Pēteris Husars, māsas Sanita, Līga, Estere, brālis Mārtiņš.
Dzīves moto: es gribu, es varu, es daru!

 

Viņa jau nāk!
Ar Edīti mums norunāta satikšanās Rekovas autopieturā. Braucot turp, domāju, cik jauki: sēdēsim abas pieturā uz soliņa un runāsimies. Garāmbraucēji droši vien nodomās, ka gaidām autobusu.
Rekova vasaras pēcpusdienā ir nedaudz miegaina, neredz gandrīz nevienas dzīvas dvēseles un arī pietura tukša. Taču, kad pagriežos, acu priekšā jau stāv smaidīga tumšmate plandošā vasaras kleitiņā. Tā noteikti ir mana sarunu biedrene Edīte!

Te tomēr ir citādāk
Šķilbēni ir Edītes dzimtā puse. Savu dzīvesvietu viņa nav pārdeklarējusi joprojām un dara to pat apzināti,- lai mazajam pagastam tiek arī viņas nodokļu artava. Nesen, izbraukusi loku Latgales pierobežā, viņa it kā citādām acīm paskatījusies arī uz savu mazo dzimteni. Te tomēr ir citādāk, - sakoptāk, skaistāk un dzīvāk.Te ir tā daudzinātā Upīte, kur dzīvo un strādā lielā zemnieku saimniecība “Kotiņi” un rosās vēl citi lauksaimnieki, grēks būtu teikt, ka pierobeža ‘iesūnojusi’. Pašos Šķilbēnos viņai mīļa muiža. Lai arī patlaban tā piedzīvo aizmirstības laiku, tur joprojām Edītei ir jaukas atmiņas, kaut vai vārda došanas svētki, etnogrāfiskā ansambļa mēģinājumi, kuros viņa vadīja laiku, atnākusi līdzi mammai.

Tik braša komanda
Edīte no visiem pieciem bērniem ir visvecākā, ar jaunāko māsu viņām divdesmit gadu starpība. Par ģimenes lielo bagātību viņa runā ar neviltotu mīļumu. “Kad augām, visu darījām kopā – gan darbus, gan nedarbus. Mamma pat teica, lai labāk i nestāstām, kas viss tikai kopīgi nav pastrādāts. Man vienmēr bijusi laba sajūta, ka mūsu ir tik daudz, tik braša komanda varējām būt. Protams, ne vienmēr mums ģimenē visa bija gana. Deviņdesmitie gadi vispār bija grūti, tad jau naudas nebija. Mamma mūs audzināja pārsvarā viena. Vasarā parasti ilgi brokastojām, sēdējām pie lielā galda, runājāmies un plānojām kārtējos ikdienas darbus. Tā bija laba sajūta, kas deva apziņu, ka kopā esam stipri,” atceras Edīte.
Tāpēc viņai nesimpatizē tie čīkstētāji, cilvēki, kuriem viss ir tikai slikti, kuri saka, ka Latgalē nekā nav. Edīte tad iedomā savu mammu Irinu, kura audzināja piecus bērnus un visu dzīvi spējusi būt enerģiska un radoša. Mammai vienmēr svarīgas bijušas kultūras dzīves aktivitātes, viņa atradusi laiku pat tortēm, ko cepusi un pārdevusi. Bet tagad mamma ir aizgājusi no pastāvīga darba, viņa sniedz pakalpojumus lauku sētu govju īpašniekiem, lai pasaulē nāktu mazie teliņi. Ne velti Edīte saka: “Mamma arī man ir devusi apziņu, ka vajag pašam tikai darīt un viss izdosies. Tāpēc saku, ka galvenā un par visu pārākā ir – darba metode. Mums visiem ģimenē piemīt šāda iekšēja enerģija, ka varētu vai kalnus apgāzt. Bet tas nāk ārā arī tad, kad strīdamies un pierādām savu taisnību.” Klusībā viņa plānojusi, ka arī pašai varētu būt vismaz trīs bērni ar ne pārāk lielu vecuma starpību. Dzīve rādīs, kā tas īstenosies.

Rakstītā vārda spēks
Edīti sabiedrībā pazīst kā mūsdienīgu latgalieti, kura patiesi mīl savu novadu, tā cilvēkus un vērtības, viņa runā, raksta latgaliski un māca to arī citiem. Ko pašai tas dod? Edīte atzīst, ka šis ceļš nav bijis viegls. Jau pēc 9.klases no sava novada viņa devās mācīties uz Rīgas Komercskolu, un ar to arī sākās patstāvīgā dzīve. Tā bija iespēja veidot savu stipro raksturu un gribu, kam līdzi nāca arī latgaliešu valodas svarīgums. Par spīti tam, ka Edītes vecāki nav ļāvuši bērniem runāt latgaliski. “Muni vacuoki ir tei paaudze, kas ar sovim bārnim vaira narunoj latgaliski, koč sovā storpā tū dora, deļtuo, ka jim pošim ir puormasts, vylka pases sūleitas. Jī, loba grybādami, apsajieme, ka jūs bārnim tuo nabyus, bārnim byus lobuoka dzeive.” Daudziem vecākiem bija un ir joprojām priekšstats, ja bērni runās pareizi latviski, tas garantēs viņiem labāku dzīvi,” stāsta Edīte. Viņa atceras, ka pirmajās klasēs kādā pasākumā nopirkusi Ontona Slišāna grāmatu “Lyugums sapneišam”. Pārnākusi no skolas, mēģinājusi to lasīt, bet nav sapratusi, kā lasīt burtu ‘y’, un jautājusi mammai. Mamma tikai noteikusi : “Ka najiedz, nav kū tuodas gruomotys pierkt.»
Nopietns pavērsiens notika, studējot augstskolā, kur Edīte apmeklēja valodnieces Lidijas Leikumas lekciju kursu “Mūsdienu latgaliešu rakstu valoda”, mācoties šo valodu gan lasīt, gan rakstīt. Interesanti, ka Edītes pirmais rakstu darbs saistās ar laikrakstu “Vaduguns”, piedaloties konkursā “Lepns, ka no Balviem, lepns, ka no Latgales.” Nesen viņa atradusi šo rakstu un nopriecājusies: “Ai, cik skaisti tur man sanācis! Taču apzinos, ka, nedzīvojot šajā vidē, mana latgaliešu valoda nav tā īstenā Ziemeļlatgales puses valoda. Mans latgaliešu valodas ceļš bijis deviņi gadi, tieši pamatskolas gadu skaits pa vienai stundai nedēļā valodas pamatu apgūšanai,” stāsta Edīte. Jau cik paaudzes nomainījušās, un skolā latgaliešu valodu tā arī nemāca. Edīte baiļojas, ka ar laiku tā varētu zust, ja nav rakstītā vārda, kas ir valodas pamats un turpinājums. Viņa savas līdzšinējās darbošanās izvērsusi, pateicoties tieši latgaliešu rakstu valodas prasmei.
Šķilbēniem, viņas skatījumā, ir visai interesanta saistība ar latgalisko. Upīti viņa raksturo kā īpašu salu, kur dominē latgaliskais, taču tālāk Šķilbēnos un Rekovā tā tomēr vairs nav. Upītes latgaliskais gars, protams, ir Ontona Slišāna un tagad jau arī viņa pēcteču darbības rezultāts, nesot tautiņās latgaliskās kultūrvērtības.

Labākā darba vieta
Edīte 14 gadus nodzīvoja Rīgā, bet tad saņēma uzaicinājumu nākt uz Rēzekni un strādāt GORĀ. Savu lēmumu pieņēma pāris dienās, un jau sešus gadus ir šajā Latgales pilsētā, strādājot GORĀ par mārketinga nodaļas vadītāju. “Priecājos, ka Rēzeknē ir arī latgaliska vide, te var tā runāt, lai gan gadās, ka mani arī kāds nesaprot, sevišķi pasakot kādu īpatnējāku latgalisko vārdu. Taču GORS ir vieta, kuras dēļ no Rīgas esmu atpakaļ Latgalē, un noteikti arī labākā darba vieta Latgalē. Vismaz man,” pārliecināta Edīte. Viņas galvenais uzdevums, vienkārši skaidrojot, ir rūpēties, lai koncertzāles pasākumos būtu skatītāju piepildītas. Tas nozīmē rakstīt preses relīzes, gatavot reklāmas materiālus, rūpēties par afišu klāstu, biļešu tirdzniecību elektroniskajās sistēmās, koncertzāles sociālajiem tīkliem un tamlīdzīgi. Mārketinga sfēra šobrīd ir ļoti plaša. Kopā ar kolēģiem viņa sagaida arī skatītājus pasākumos un pieskata viņu labsajūtu, interesējas par pasākumu atsauksmēm un to, kas rakstīts medijos. Pandēmija gan diktējusi zināmas izmaiņas, šobrīd darba komanda gājusi mazumā un sarucis arī pasākumu un finanšu apgrozījums. Edītes nopelns, ka arī GORĀ jūtama latgaliskā klātbūtne un ar viņas ienākšanu tas kļuvis latgaliskāks. Vēlas un uzraksta kādu relīzi latgaliski, atļaujas tāda būt arī sociālajos tīklos, uzrunā cilvēkus ar priecīgu “Vasals!” Viens no zīmīgākajiem pasākumiem vēstniecībā ir Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremonija, kuras rīkošanu ar idejām aktīvi atbalsta arī Edīte. Viņas skatījumā tas ir liels un nozīmīgs gada darbs, kas godam jāpaveic. Atbraukusi uz Rēzekni, Edīte bija tā, kura pēc Rīgas dzīves centās izcelt latgalisko un rosināja to darīt arī citus, jo: “Ir tei sajiuta, ka es tū nadareišu, tod kurs?”
Vai Edītei ir savs tautastērps? Tie viņai esot pat divi – abi Ziemeļlatgales. Pirmais bijis Šķilbēnu, gribējusi vēl vienu kādas citas vietas, taču sirdij tomēr vistuvākā ir sava puse, tādēļ otrs ir Viļakas tautastērps. To darināšana gan bijusi uzticēta profesionāļiem, taču viņa pati savulaik ir izšuvusi vainadziņu.

Lielā grāmata beidzot gatava
Pirms kāda laika Edīte izdeva grāmatiņu par godu Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām “Škilbanu sīvas”. Viņai radās vēl cits projekts - sagatavot latgaliešu dziesmu grāmatu. Grāmata beidzot ir gatava, un tas ir desmit gadu ilgs darbs. Tā ir grāmata ar latgaliešu vecām un jaunām dziesmām. Lielākais izaicinājums grāmatas tapšanā bijis tas, ka latgaliešu dziesmām nav uzrakstītu gatavu nošu. “Mūsdienu mūziķi arī nemāk tās uzrakstīt, bet agrāk acīmredzot nav bijusi vajadzība pēc notīm. Paldies Solvitai Ivanovai no J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas, kura piekrita iesaistīties un palīdzēt šajā ‘avantūrā’,” stāsta Edīte. Viņa atlasīja dažādiem laikiem raksturīgās latgaliskās dziesmas, arī tautasdziesmas, bet Solvita tām izveidoja un sakārtoja nošu materiālu. Šī gada sākumā grāmata nedaudz vairāk kā tūkstoš eksemplāros beidzot iznāca. Tās pirmais eksemplārs Balvos nonāca caur interneta veikalu, bet to var nopirkt arī grāmatnīcās. “Man ir prieks, ka ienākumi dos pamatu atkal jaunu grāmatu izdošanai, jo mūsu biedrība “Latgolys Studentu centrs”, kurā pati darbojos, ik pa laikam izdod grāmatas latgaliski. Tas ir mūsu vaļasprieks un misija,” atklāj Edīte.

Skatās kartē un meklē dabā
Kas Edītei sagādā baudu un ko viņa dara brīvā laikā? Dzīvo daudzpusīgu un interesantu ikdienu. Patīk dziedāšana un dejošana, patīk izbraucieni ar velosipēdu, atrod laiku Latvijas apceļošanai. Pēdējos gados par aizrautību kļuvusi orientēšanās. “Es noteikti neesmu skrējēja, bet man vajag mērķi, kas jāsasniedz. Un skrējiens pa mežu, lai atrastu un sasniegtu kontrolpunktu, noteikti ir man atbilstošākais sporta veids. Tas nekas, ka dažkārt skrienot ielienu pamatīgā krūmājā vai pat purvājā un arī kontrolpunktu nevaru atrast. Tad rūpīgāk paskatos kartē un saprotu, ka esmu sajaukusi pļavu ar mežu vai arī otrādi. Bet galvenais ir azarts!” smejas Edīte.
Velotūrēs viņa parasti dodas kopā ar pāris draudzenēm, atbraukušām no Rīgas, un tad kopīgais mērķis ir izzināt Latgali. Rēzekne jau iepazīta, tādēļ parasti dodas uz citu pusi, pirms brauciena rūpīgi izplānojot maršrutu. Plānošana, atzīst Edīte, ir laba lieta, taču vēl labāk, ja velotūrē atgadās arī kas negaidīts, kaut vai kāda neplānota muzeja apmeklējums vai Latgalē pazīstamas personības pēkšņa satikšana. Parasti tie ir vienas dienas velobraucieni, kuros nobraukto kilometru skaits, atklāj Edīte, ar katru gadu sarūk. Pirms pāris gadiem viņas nobrauca 80, pat 100 kilometrus dienā, tagad jau pietiktu arī ar 50. Latgales iepazīšanas braucieniem labi noder arī automašīna. Viens no pēdējiem ceļa maršrutiem Edīti nesen aizvedis uz Krāslavas pusi, uz Laimes muzeju Indrā. Šādos nelielos ceļojumos Edīte jūtas piepildām savu ģeogrāfes misiju, jo var lasīt karti un meklēt konkrēto vietu dabā. Viņa iesaka ko tādu darīt arī citiem, tas būšot aizrautīgi.

Lai latgaliskais skan un dzīvo
Edītes pārliecība, ka latgaliskajam nevajag būt ar īpašu pieteikšanu, tam jābūt pašsaprotamam un jānāk dabīgi. “Man ir svarīgi, lai iznāk grāmatas, lai paši darām un rosāmies, lai latgaliskais skan un dzīvo sabiedrībā. Ja mēs to nedarīsim, tad laiks arvien vairāk attālinās un beigās nodzēsīs…” ir Edītes doma.
Ar savu mazo māsu Edīte arī reizēm cenšas runāt latgaliski, un viņai sāp, ka Estere neprot noskaitīt Tēvreizi latgaliski. “Kad es gāju skolā, mums bija ticības mācība, un jau kopš bērnības Dievu esmu lūgusi latgaliski. Man gribētos, lai vismaz baznīcā vēl ir latgaliskais, bet mazā māsa Tēvreizi mācījās un skaita latviski, kas jau šķiet tik neierasti. Laiki mainās,” pārdomās dalās Edīte.
Studējot augstskolā, Edīte rakstījusi darbu par tēmu “Vai Balvi ir Latgale?” Viņas atziņa, ka šaipusē pastāv zināma robeža. “Tur ir arī latgaliskais, bet daudzi vietējie latgaliski tomēr nerunā un kopumā latgaliska vide tur nevalda. Katrā ziņā ar Rēzekni Balvi nav salīdzināmi. Savā ziņā priecājos, ka tagad būs teritoriālā reforma un atkal būs vienots Balvu novads. Manuprāt, mazajiem novadiem ir grūtības pastāvēt un piesaistīt finansējumu. Iedzīvotāju taču paliek arvien mazāk, un jācer, ka reforma dos iespēju attīstīties. Mūsu mazā Latvija ir pārāk sadrumstalota, es gribu sagaidīt labas pārmaiņas,” ir Edītes Husares uzskats.

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.