1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
18-09-2020
Vārdadienas šodien: Mariss, Matīss, Modris

"Viens pats mājās" (04.08.2020.)

 

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Māju nav, krucifiksi sakopti

Nozīmīga Ziemeļlatgales kultūras sastāvdaļa
Balvu Centrālās bibliotēkas direktore, nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule krucifiksus Ziemeļlatgalē pēta un dokumentē jau ilgāku laiku. 2008. un 2009. gadā viņa apsekoja katru Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados esošo krucifiksu, dokumentējot 108 krucifikus. Otro reizi viņa to izdarīja 2019.gada pavasarī, dokumentējot jau120 krucifiksus. Katrs no tiem ir ar īpašu un ļoti atšķirīgu stāstu gan tā fiziskā veidola, gan Maija dziedājumu norises kontekstā, kas ir Ziemeļlatgales neatņemama sastāvdaļa. Ruta Cibule apzinājusi arī 209 šīs tradīcijas zinātājus, specifisko prasmju un iemaņu pratējus. Tie ir cilvēki, kuri rūpējas, lai šī tradīcija dzīvotu un to pārmantotu nākamās paaudzes. Vairāk par to lūdzām pastāstīt Rutu Cibuli un etnomuzikoloģi Andu Beitāni.


Kāpēc savulaik ieinteresēja Ziemeļlatgales krucifiksi un Maija dziedājumi pie tiem?
Ruta: -Tā taču ir tik būtiska un Ziemeļlatgalei raksturīga kultūrvērstures sastāvdaļa! Tāpēc es, kā kultūras darbiniece, vēlējos dziļāk izzināt un saglabāt krucifiksus kā Latgales identitātes apliecinājumu. Tradīcijām ir liela nozīme mūsu identitātes, piederības stiprināšanā, un ir jāpieliek spēks to saglabāšanā. Jau kopš 18.gadsimta beigām maija mēnesis tiek pavadīts kopīgās lūgšanās un dziedājumos ceļu malās, mājvietās pie krucifiksiem. Ja mēs, kultūras darbinieki, nestrādāsim pie tradīciju saglabāšanas šodien, rītdien tās var vienkārši izzust.

Šopavasar kopā ar etnomuzikoloģi, profesori Andu Beitāni strādājāt pie nozīmīga projekta šīs tradīcijas saglabāšanā.
Ruta: -Jā, Maija dziedājumi pie krucifiksiem Ziemeļlatgalē iesniegti izvērtēšanai Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstam. Akcentējām tradīcijas izplatību un funkcionēšanu Ziemeļlatgalē - Balvu, Baltinavas, Rugāju un Viļakas novados. Gandrīz katrā šo novadu pagastā, kā arī Balvu un Viļakas pilsētās ir vismaz viena dziedātāju grupa, kas 21.gadsimtā praktizē Maija dziedājumus.

Pie krucifiksiem nāk vietējo māju un ciemu iedzīvotāji, tā veidojot savdabīgas kopienas. Kā tas izpaužas?
Anda: -Maija dziedājumi pie krucifiksiem iekļaujas arī plašākā katoliskās tradicionālās mūzikas areālā, aptverot arī Lietuvas un Polijas teritoriju. Ziemeļlatgalei, tāpat kā ikvienai citai Maija dziedājumu lokalizācijas vietai, raksturīgi savi īpaši vaibsti, kas to atšķir no pārējiem. Tas, protams, saistīts ar cilvēkiem, ar viņu individuālo un tradīciju pieredzi. Katrā ciemā ir krucifikss, pie kura notur dziedājumus par godu Jaunavai Marijai. Pie katra krucifiksa Maija dziedājumu tradīcijas kontekstā ir izveidojusies un turpina veidoties sava kopiena. Tādējādi līdztekus kopējām tradīcijas pazīmēm katrai krucifiksa kopienai raksturīgas savas lokālas iezīmes, kas izpaužas repertuāra izvēlē un izpildījumā, kā arī ar to saistītās ieražās.

Vai padomju laiks tradīcijai postu nenodarīja?
Anda: -Par šīs tradīcijas nozīmīgumu liecina tas, ka padomju okupācijas laikā, kad dziedāšana pie krucifiksiem bija stingri aizliegta, un par to varēja draudēt smagas soda sankcijas, to tomēr slepus praktizēja. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad krucifiksus slēpa dziedātāju mājās. Dziedāšana pie krucifiksiem Ziemeļlatgalē notika katru maija vakaru līdz aptuveni 20.gadsimta vidum. Neraugoties uz padomju okupācijas varas centieniem šo tradīciju izskaust, iznīcinot krucifiksus un aizliedzot pie tiem dziedāšanu, Maija dziedājumi turpinājās slepeni, tomēr ne vairs ar tādu intensitāti. Tie notika vai nu mājās, kur krucifiksi bija paslēpti, vai arī kapsētās. Daudzi krucifiksi tika atjaunoti 20.gs. 90.gadu sākumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Atdzima arī dziedāšana, taču nu jau ne vairs katru vakaru, bet vienu vai vairākas dienas nedēļā vai pat vēl retāk.

Vai uz Maija dziedājumiem uzaicina arī priesterus?
Ruta: -Atsevišķos gadījumos priesteri piedalās, tomēr katoļu baznīca šeit tradicionāli neiesaistās. Dziedāšana pie krucifiksiem ir pašu kopienu rokās, taču tajās var piedalīties arī priesteri. Nereti šis process ir vairāk nekā tikai dziedāšana. Tās ir lūgšanas un kalpošana, kas katoļticīgajiem latgaliešiem ir ļoti būtiska dzīves daļa.

Kādas aktivitātes vai darbības raksturīgas šai tradīcijai?
Anda: -Dziedājumi parasti sākas ar Rožukroņa skaitīšanu vai Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju, kam seko citas Dīva dzīsmes, kā pašas dziedātājas sauc katoļu dziesmas, kuru teksti atrodami katoļu lūgšanu grāmatās. Tā kā viss maija mēnesis un līdz ar to arī dziedājumi pie krucifiksiem veltīti Jaunavas Marijas godam, pārsvarā tiek izpildītas Marijas dzīsmes, taču dzied arī citas Dīva dzīsmes. Dzied no lūgšanu grāmatām, taču tur atrodami tikai dziesmu teksti. Jaunākos izdevumos dažkārt ir publicētas arī melodijas, bet, tā kā dziedātājas, ar dažiem izņēmumiem, notis nelasa, tam faktiski nav nekādas nozīmes. Dziesmu melodijas joprojām tiek mutiski pārmantotas no paaudzes paaudzē. Katrai krucifiksa kopienai ir viena, dažkārt pat vairākas vadošās dziedātājas, kuras izvēlas, kādas dziesmas dziedāt. Viņas arī parasti iesāk dziesmas un lūgšanas. Lūgšanas var tikt skaitītas vairākkārt pa vidu dziedāšanai.

Braucot, bieži ceļmalās var redzēt krucifiksus, kuri ir skaisti rotāti ne tikai maija mēnesī?
Ruta: -Visbiežāk dziedāšana notiek brīvā dabā pie krucifiksiem, kuri bieži atrodas iežogojumā, ar soliņiem, kur apsēsties, jo dziedāšana ilgst aptuveni stundu. Krucifiksi var būt novietoti ciema centrā vai kādā citā publiskā vietā vai ceļa malā, kā arī pie dziedātāju mājām. Krucifiksi ir skaisti izgreznoti, par ko parasti rūpējas kāda no kopienas loceklēm. Ir arī gadījumi, kad Maija dziedājumi tiek praktizēti pie krucifiksa kapsētā, baznīcas dārzā vai arī baznīcā.

Vai ir arī kādi īpaši rituāli, ticējumi Maija dziedājumos pie krustiem?
Anda: -Dažkārt pa vidu dziedāšanai tiek praktizēta tā sauktā značku - zīmju jeb zīmīšu vilkšana. Značkas ir uz nelielām taisnstūrveida lapiņām rakstīti uzdevumi nākamajai dienai, nedēļai vai mēnesim. Katrs dziedājuma dalībnieks velk značku un nolasa pārējiem, kāds uzdevums jāveic - vai jāskaita puotari (lūgšanas), vai jāveic kāds noteikts darbs. Tajās minēts arī veids, kā katrs uzdevums veicams, piemēram, “krystā gulādams nūskeiti pīcus puotarus” un citi. Cilvēki šos uzdevumus pilda. Parasti vadošā dziedātāja ir tā, kura glabā značkas savā lūgšanu grāmatā un organizē to vilkšanu.

Vai ir iezīmes, ka šī tradīcija tiks saglabāta nākamajām paaudzēm?
Ruta: -Tie cilvēki, kuri šajā procesā neiesaistās, uz notiekošo procesu raugās ar cieņu un bijību. Piemēram, Baltinavas novadā ir aktīva vecākās paaudzes prasmju nesēju un jauniešu komunikācija tieši Maija dziedājumu laikā. Atsevišķos pagastos - Medņevas, Vectilžas, Tilžas, Baltinavas konkrēta dziedātāju grupa pēc kultūras darbinieka vai etnogrāfiskā ansambļa vadītāja sagatavota grafika maija mēnesī aizbrauc un nodzied arī pie tiem pagasta krucifiksiem, kur vairs nav vietējo tradīcijas nesēju. To savlaikus izziņo, un katram ir iespējams pievienoties. Dziedāt pie krucifiksiem vecākās sievas ņem līdzi mazbērnus, un tas liecina, ka tradīciju būs kas pārmanto.

Pie cik krucifiksiem dzied regulāri, un vai ir arī tāds, kurš ir palicis ‘viens pats mājās’?
Ruta: -Pie apmēram 60 no 120 krucifiksiem maijā dzied vismaz reizi mēnesī. Dziedāšanas intensitāte ir dažāda. Katru dienu dzied tikai pie Balvu novada Kubulu pagasta centra krucifiksa. Dziedātāju kopa ir pastāvīga un neatlaidīga. Cilvēku skaitam laukos ejot mazumā, arī dziedātāju pulciņi pie krustiem sarūk. Interesants piemērs ir Balvu novada Bērzpils pagasts, kur pie 8 no pagastā esošajiem 16 krucifiksiem dzied vairākas reizes nedēļā. Pie katra no tiem ir neliela, bet pastāvīga dziedātāju grupiņa. Šeit organizatoriskajā procesā klāt nav kultūras darbinieki vai pašvaldības. Šis ir vismazāk institucionalizācijas skartais pagasts Ziemeļlatgalē Maija dziedājumu tradīcijas kontekstā. Vairākos pagastos, piemēram, Baltinavas, Medņevas, Tilžas un Vectilžas Maija dziedājumu organizēšanā iesaistās folkloras kopu un tautas namu vadītāji. Viņi nodzied arī pie
tiem krucifiksiem, kur pastāvīgo iedzīvotāju vairs nav. Ir arī krusti, kur viens cilvēks nodzied reizi mēnesī, un krusti, kur nenotiek nekas.

Vai ir kādas iezīmes, kas liecina par izmaiņām dziedātāju repertuārā?
Anda: -Jā, laikmets ienes arī zināmas korekcijas dziedājumu repertuārā. Aizvien retāk dziedātāji izmanto tā sauktās ‘vecās grāmatas’, kam raksturīgas senākas valodas izteiksmes formas, kā arī savulaik bieži izpilda dziesmas, kas tā sauktajās ‘jaunajās grāmatās’ vairs nav sastopamas. Var teikt, ka Maija dziedājumu repertuārs paliek jaunāks, ienākot arī mūsdienu kompozīcijām, kas nereti kļūst ļoti populāras, un izkonkurē vecās dziesmas. Diemžēl ir tendence izzust arī Ziemeļlatgales daudzbalsībai, kas tradicionāli bija saistīta arī ar Maija dziedājumu repertuāru. Arvien biežāk dzied vienbalsīgi.

Vai šīs tradīcijas kopējus atbalsta arī pašvaldības?
Ruta: -Pašvaldības vienmēr ir sniegušas un sniedz savu atbalstu dažādu organizatorisko jautājumu risināšanā. Visbiežāk tas ir transporta nodrošinājums gados vecāku sievu atvešanai un aizvešanai uz krusta dziedājumiem, uz pasākumiem Brīvdabas muzejā vai citām aktivitātēm, kur tiek prezentēta Maija dziedājumu tradīcija. Pašvaldības labprāt iesaistās atbalsta sniegšanā dokumentācijas sagatavošanai vai pētniecībai. Tas izpaužas transporta nodrošinājumā lokālajiem pārbraucieniem, naktsmītņu un ēdināšanas nodrošinājumā, pētījumu sagatavošanas nepieciešamās informatīvās bāzes nodrošināšanai. Atsevišķos gadījumos pašvaldības iesaistās krustu infrastruktūras sakārtošanā, tomēr tā pamatā ir kopienas atbildība. Krucifiksu atjaunošanai un sakārtošanai projektu finansējumu ir piesaistījuši Briežuciema un Vīksnas pagasti. Savukārt Baltinavas novadā ir vairāki piemēri, kad zemnieks, kurš nomā un apstrādā zemes gabalu, uz kura atrodas krucifikss, uzņemas atbildību par tā atjaunošanu. Susāju pagastā ir piemērs, kad privātpersonas gandrīz katru gadu atjauno kādu krucifiksu, piemēram, Sviļpovas, Egļovas krucifiksi. Susāju un Vecumu pagastos atsevišķas personas ir ieguldījušas līdzekļus, lai uzceltu krucifiksus to ciemu vietā, kur vairs praktiski nedzīvo cilvēki, kā arī vismaz vienu reizi maija mēnesī organizē dziedātājus un transportu uz šīm vietām. Atsevišķi entuziasti regulāri atjauno un pat papildina jau tā bagātīgo Balvu novada Bērzpils pagasta krucifiksu saimi. Beļausku krucifikss, pie kura notiek regulāri dziedājumi, ir sagaidījis arī Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas restauratoru piedalīšanos tā sakārtošanā.
Ziemeļlatgale nav viendabīga, tomēr kopumā tai raksturīga pārsteidzoša cilvēku vēlme rūpēties par neracionālām lietām. Pagaidām šim procesam nav nepieciešama māksloti organizēta plānveidīga darbība. No pašvaldību puses nodrošināta pozitīva komunikācija un atbalsts, tad, kad tas ir nepieciešams.
Pierasts, ka pie ciemu krucifiksiem lūgties nāk gados vecāki cilvēki. Uzrunājām divas gados jaunas dziedātājas un ieklausījāmies viņu viedokļos par Maija dziedājumu tradīciju

Lai Dievs žēlsirdīgi atalgo ikvienu
Vineta Zeltkalne, dzied pie Kubulu pagasta krucifiksa: -Maija dziedājumi ir viena no skaistākajām katoliskajām tradīcijām. Maija dziedājumos piedalos kopš 2010.gada, jo vienkārši tā vadīja Svētais Gars. Strādājot Balvu rajona padomē, man kaimiņos jeb blakus kabinetā atradās rajona kultūras nodaļa, kuru vadīja nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule. Pateicoties viņai biju dzirdējusi par Maija dziedājumu tradīciju un tā likās interesanta, bet kaut kā līdz 2010.gadam neatradu laiku un nebija mērķtiecīgas plānošanas dalībai dziedājumos. 2010.gadā sāku strādāt jaunizveidotajā Viļakas novada domē, un, uzsākot darbu jaunā darba vietā, vēlējos darīt arī jaunas lietas. Biju redzējusi, ka Ziemeļlatgales laikrakstā “Vaduguns” tiek publicēts, kad Maija dziedājumi notiek Medņevas, Tilžas, Vectilžas pagastos. Liels paldies Medņevas tautas nama vadītājai Skaidrītei Šaicānei, kura jau daudzus gadus organizē dziedāšanu pie Medņevas pagasta ciema krucifiksiem. 2010.gadā piezvanīju viņai un pajautāju, vai es varu atbraukt un piedalīties Maija dziedājumos. Skaidrīte man atbildēja, -brauc, mēs tevi ļoti gaidīsim. Kā jaunam cilvēkam, kuram rodas vēlēšanās būt klāt Maija dziedājumos, piedalīties, ja nezina, kur tie notiek? Ja publicēts avīzē, tad saproti, - aicina, laikam varu doties arī es. Kā iemācīties, kas notiek Maija dziedājumos, ja tajos nepiedalās? Jauniem cilvēkiem ir bail, jo liekas, ka vecākie viņus nepieņems, aizdzīs projām, jo neesi jau no mūsu ciema. Domā, kāpēc tu nāc, ja neko nemāki, tu dziedi ne tā, kāpēc gribi dziedāt jaunas dziesmas? Šie un tamlīdzīgi jautājumi nodarbina jaunos. Ieteikums būtu jaunus cilvēkus aicināt un neaizrādīt, ka nemāk dziedāt, neaizrādīt, ka uzvilkti pārāk īsi svārciņi, bet vienkārši atvērti un ar prieku pieņemt ikvienu jaunu cilvēku, kurš uzdod kaut vienu mazu, kautrīgu jautājumu, kas tad ir Maija dziedājumi. Paldies Dievam, es nu jau desmit gadus visur tieku uzņemta ar prieku un mīlestību, un pa šiem gadiem jau diezgan labi spēju atrast dziesmu, ko uzsāk teicēja, un to nodziedāt. Un ceru, ka pēc 50 gadu dalības zināšu no galvas 70% dziesmu, jo 100% visas dziesmas neizzināt. Rodas jaunas vai kāda sena dziesma tiek atrasta, un mācamies atkal to dziedāt. Liels paldies Kubulu dziedātājām Teklai Kozlovskai, Marijai Bukšai, Marijai Gorščalei, Inārai Pugejai, Marutai Ozolai, Nellijai Lielbārdei, Maijai Osmanei, Inārai Kaičenko, Šķilbēnu pagasta dziedātājām Valentīnai Keišai, Janīnai Lapsai, Celinai Kauperai, Viļakas dziedātājai Annai Annuškānei, Medņevas pagasta dziedātājai Silvijai Babānei, Medņevas etnogrāfiskajam ansamblim un daudzām citām sievām par iespēju piedalīties Maija dziedājumos un iemācīties dziedāt dziesmas Dieva un Dievmātes godam. Vienmēr maija mēnesis liekas par īsu, jo gribētos aizbraukt un piedalīties Maija dziedājumos ciemos, kur es vēl neesmu piedalījusies. Tikai pāris reizes esmu Maija dziedājumos piedalījusies Dienvidlatgalē. Vēlētos tur aizbraukt vēl, jo ir interesanti izpētīt, kā vienu dziesmu nedaudz savādāk dzied dažādās vietās Latgalē.


Dod gara spēku un sakārto domas
Evita Zaremba no Susāju pagasta: -Dziedāt pie Egļavas ciema krusta manu mammu Anitu un mani līdzi ņēma mana vecmamma Genovefa Zaremba. Tas bija 90-to gadu otrajā pusē, šķiet, es vēl negāju skolā. Padomju gados aizliegto tradīciju vecmamma atcerējās no savas bērnības, viņa bija no ļoti ticīgas ģimenes. Kad sabruka PSRS, vecāki cilvēki atsāka dziedāt pie ciemu krustiem un ņēma līdzi bērnus un mazbērnus. Vecmamma nomira, kad man bija 13 gadi. Līdz tam es diezgan regulāri gāju līdzi dziedāt, īpaši man patika seno laiku dziesma “O, Marija, tu – lilija”. Sākumā, kad vilku līdzi tāpat, bez grāmatas, nevarēju saprast, kas tā tāda “tulilija” īsti ir. Pēc tam daudzus gadus dziedāt negāju. Gan tāpēc, ka pusaudža vecumā mani tas neinteresēja, gan vēlāk tāpēc, ka septiņus gadus dzīvoju un studēju Rīgā. Pēc atgriešanās no Rīgas 2017.gadā esmu atsākusi piedalīties Maija dziedājumos pie Egļavas ciema krusta. Dažas reizes esmu dziedājusi arī pie Skandīnes krusta un pie krusta Viļakas Romas katoļu baznīcas dārzā. Pie krusta maijā Egļavā dziedam vienu reizi. Parasti dziedātāji ir tie paši – Anna un Indra Mačānes, Jānis Prancāns, Antoņina Kaļiņina, Anna Strupka, Aldis Pušpurs, parasti pievienojas vēl citi, un kopā esam vismaz 10 cilvēki. Arī šogad, par spīti visam un ievērojot ierobežojumus, tikāmies pie skaistā, Alda Pušpura prasmīgajām rokām atjaunotā ciema krusta, lai godinātu Dievmāti, pateiktos par visu, lūgtu žēlastību dzīvajiem un mūžīgu mieru ciema mirušajiem. Maija dziedājumi pie Egļavas krusta vienmēr skan skaisti, jo starp sievu balsīm ir spēcīga vīra balss. Vai tradīciju vajag ‘modernizēt’? Man gribētos teikt, ka tas nav iespējams. Tradīcija tieši tāpēc ir tradīcija, ka tā laika gaitā ir veidojusies pati un neviens ar varu nav centies kaut ko mainīt. Ja tradīcija dzīvo, tad tikai tāpēc, ka tai ir ļauts dzīvot. Ja tradīcija mainās, tad tikai pati, bez ārējas iejaukšanās. Piespiedu kārtā neviens jaunietis nenāks dziedāt pie krusta. Ja šodienas cilvēks vairāk uzticētos savai sirdij, nevis prātam, daudzas tradīcijas dzīvotu. Arī Maija dziedājumus nevajadzētu uztvert kā dogmatisku, vecu dziesmu dziedāšanu. Jaunieši vairs nesaprot pat Blaumaņa valodu, kur nu vēl veco dziesmu grāmatu tekstus. Ja dziesmu ‘laiž’ caur dvēseli, vārdi vairs nav tik būtiski. Dziesma vispirms stiprina pašu dziedātāju, dod gara spēku, sakārto domas. Tādas ir manas izjūtas.

Tradīcija Latgales katoļus padarīja garīgi bagātākus
Valda Čakša ir pedagoģe. Viņa jau ceturto gadu desmitu ir skolotāja Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolā, kur audzēkņiem māca Latvijas un pasaules vēsturi, kulturoloģiju, kā arī politiku un tiesības. Savukārt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā strādā ar topošajiem kultūrvēsturniekiem - ir docente, pētniece, veic arī citus darba pienākumus. Veikusi pētījumus, kuru rezultātā tapa monogrāfija “Tautas konservatorijas Latgales kultūrvidē (1923 –1941)” un Kultūras akadēmijā ieguva mākslas zinātņu doktora grādu kultūras teorijas apakšnozarē. Lūdzām Valdu Čakšu uz sarunu par Latgales kultūrvidi.

Vai, pētot Latgales kultūrvides iezīmes, nonācāt arī pie dziedājumiem Dievmātes godam?
-Minēto pētījumu gaitā nonācu pie atziņas, ka vajadzība pēc profesionālas muzicēšanas nav radusies tukšā vietā vai kā apliecinājums Latvijas valsts izglītības politikai. Muzicēšana jau kopš senseniem laikiem ir bijusi Latgales reģiona tradicionālās kultūras savdabīgs komponents, iedzīvotāju dzīves gājuma un sadzīves neatņemama sastāvdaļa. Pārsvarā tā bijusi funkcionāla mūzika jeb mūzika ar noteiktu uzdevumu (darba, deju, rituāla vai apceres). Tautas muzicēšanas tradīcijas attīstījās galvenokārt laukos, to attīstību lielā mērā sekmēja latgaliešiem jeb Latgales latviešiem raksturīgajās sadzīves kultūras tradīcijās radītās kopdarba formas un katoļu baznīcas iedibinātās tradīcijas. Tādējādi latgaliešu estētiskā kultūra, tostarp tradicionālā mūzika, ir veidojusies divu galveno faktoru ietekmē: pirmkārt, tas ir bijis tautas dzīvesveids un audzināšanas prakse, kopjot darba tikumu, amata prasmi un skaistuma izjūtu; otrkārt, tā ir bijusi Romas katoļu Baznīcas autoritāte, kas uzturēja tikumiskos orientierus draudzēs, noteica vērtību sistēmu, izvirzīja prasības, pēc kurām Latgales latvieši vadījās sadzīvē, darbā un svētkos. Pētot Latgales kultūrvides iezīmes, etnoreliģiskais aspekts, kurā viens no vissavdabīgākajiem komponentiem ir tieši dziedāšana Dievmātes godam pie krucifiksiem, lika tam pievērst lielāku uzmanību.

Kad sāka interesēt šī tēma?
-Tas bija viens no mūzikas vidusskolas izlaidumiem, kura laikā kordiriģente Emīlija Slišāne no Šķilbēnu pagasta Lotušu ciema, jau krietni gados, tādā vecišķā gaitā gāja sveikt savu audzēkni. Tā sagadījās, ka viņa starp klātesošo rindām gāja viena pati un izskatījās ļoti vientuļa. Tā aina ir dziļi iespiedusies atmiņā. Varu teikt, ka redzētais stimulēja pievērsties mūziķu ieguldījumam Latgales kultūrā. Un pētījumi tiešām apliecina, ka daudzām ievērojamām Latgales mūzikas kultūras personībām, sevi pilnībā atdodot profesijai, privātā dzīve palikusi novārtā, un mūža nogalē daudzi no viņiem paliek vientuļi. Protams, bija draugi, kolēģi, audzēkņi un klausītāji koncertos, bet nebija ģimenes, savu bērnu arī nebija, jo viņu dzīvē prioritāte bija tieši radošā darbība, mūzika. Pārceļoties uz dzīvi Latgalē, sādžu krustus vēl padomju laikā vietām ievēroju. Protams, jautāju par to lomu, bet nevaru teikt, ka tas mani dziļi ieinteresēja. Īpašāka interese radās tikai, studējot doktorantūrā un pētot muzicēšanu Latgales kultūrvidē.

Vai pašai kādā dzīves posmā arī bijusi iespēja dziedāt pie krustiem?
-Diemžēl nē, jo augu citā kultūrvidē, turklāt pilnīgi ateistiskā ģimenē. Mani vecāki bija padomju kalpotāji un aktīvi tā laika ‘jauno’ tradīciju ieviesēji. Ticīga bija vienīgi mana vecmāmiņa, ar kuru kopā četru gadu vecumā es pirmo reizi biju baznīcā. Dievkalpojumi tad vēl notika latīņu valodā un es, mājās pārbraukusi, lepni stāstīju par pieredzēto un centos pat atdarināt priestera dziedāto ‘Dominus Vobiscum’, kas manā izpildījumā gan skanēja kā ‘Dominu svabisku’. Ģimenē bija krietns skandāls un vecmāmiņa pie mums kādu laiku ciemos vairs nedrīkstēja braukt.

Ko liecina pētījumi - vai šai tradīcijai nav tendence izzust?
- Tas ir atkarīgs no jaunās paaudzes vērtību orientieriem. Nav noslēpums, ka vairākums no mūsdienu jaunās paaudzes vērtību skalas pašā augša liek materiālās, bet ne garīgās vērtības. Tomēr, strādājot mūzikas skolā, esmu novērojusi, ka aizvien vairāk pieaug audzēkņu skaits, kuri aktīvi iesaistās kolektīvos, kuros pievēršas seno, tostarp arī Maija dziedājumu tradīciju uzturēšanai.

Latgales katoļu kultūras fenomens-vai šādi var raksturot maija dziedājumus?
-Noteikti! Ne jau velti šī tradīcija ir iekļauta mūsdienu Latvijas kultūras kanonā, kurš ir izcilāko arī tautā radīto kultūras vērtību kopums. Šī tradīcija kanonā raksturota kā viena no “spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm Latgalē, reizē dziedāšanas prieka atklāsme, Latgales pavasara skaņu ainavas komponents un viens no latgaliskās piederības muzikālajiem simboliem.” Uzskatu, ka tikai respektējot Latgales kultūras īpatnības un apzinoties muzicēšanas vēsturiskās saknes, var izprast šī reģiona mūzikas kultūras transformāciju, t.i. ceļu līdz nepieciešamībai muzicēt profesionālā līmenī.

Jums ir dziļāki pētījumi par šo tēmu?
-Tas ir viens no monogrāfijas pirmajā nodaļā ietvertajiem tematiem. Informāciju par šīs tradīcijas izcelsmi savulaik meklēju lietuviešu, poļu un latviešu baznīcas zinātnieku darbos, un noskaidroju, ka tradīciju Romā 1750. gadā ieviesa jezuīti, bet, sākot ar 19. gadsimtu, maija dievkalpojumi kļuva pazīstami visā Eiropā. Tradīcijas vispārinājumu ir veicis itāļu jezuīts A. Donīsijs, kurš 1725. gadā Veronā izdeva grāmatu “Mese di Maria, ossia Mese di Maggio, consacrato a Maria“. Grāmatā pirmo reizi tika noteikta maija dievkalpojumu kārtība, paredzot, ka Jaunavas Marijas tēls un altāris jārotā ar ziediem un vakaros to priekšā jālasa Rozārijs, litānija u.c. lūgšanas, kā arī lasījumi par Jaunavas Marijas labdarību. Savukārt katoļu baznīcas vēstures pētnieks J. Broks tradīcijas nostiprināšanos Latgales teritorijā saista ar dominikāņu darbību, kuri pēc jezuītu izraidīšanas pārņēmuši Aglonas klosteri (1820) un sestdienās dziedājuši Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju. Dominikāņu laikā Aglonas baznīcā katru dienu dziedāts rožukronis, pie baznīcas dzīvojušas speciālas dziedātājas, kurām klosteris lielākās svētku dienās izmaksājis zināmas naudas summas. Jau no 1863. gada Aglonas baznīcā pie Dievmātes brīnumdarītājas svētgleznas altāra katru rītu upurēta dziedamā Sv. Mise un pēc tam Vissvētākās Jaunavas Marijas litānija. Mūsdienās katoļu Baznīca liturģiskajā gadā atzīmē dažādus Marijas svētkus, tomēr ticīgo lūgšanas arī Marijas svētku dienās ir veltītas vienīgi Dievam Tēvam, caur Jēzu, Viņa Dēlu, Svētā Gara vienībā. Katrs cilvēks, kas pazīst katoļu lūgšanas, Vissvētāko Jaunavu Mariju vai svētos savā lūgšanā gan dievnamā, gan pie sādžas krusta uzrunā ar vārdiem: “Lūdz par mums!” Tas nozīmē, ka lūdzējs pie Dievmātes vēršas ne kā pie augstākas garīgas būtnes, bet gan kā pie starpnieka.

Latgalieši Maija dziedājumu laikā velk zīmītes - značkas?
Ja runājam par Maija dziedājumiem raksturīgo značku vilkšanu, tad Latgalē tā bijusi īpaši populāra 19.gadsimta sākumā – latgaliešu drukas aizlieguma laikā. Značkas ir mazās zīmītes, kurās ierakstīti uzdevumi, kas mēneša laikā ticīgajam jāpilda katru dienu. Lai izprastu šo iezīmi, pētīju arī senāk izdotās lūgšanu grāmatas, piemēram, 1829.gadā Polockā izdotajā “Gromota brolistes Wysusvatokas Sirdis Jezu un Maryas”, savukārt 1883.gadā Viļņā – “Gromota lyugšonu uz gudu Diva Kunga”. 19.gadsimta beigās maija dziedājumu vajadzībām tika izdota atsevišķa grāmatiņa, kas saucās “Kolpōšona par maja mēnesi”. Lūgšanu grāmatās ietvertas norādes gan par lūgšanu saturu, gan arī par procedūru, kā arī izpildāmo dziesmu teksti. Ir arī ieteikumi, ko rakstīt maija mēneša uzdevumos, piemēram, visu mēnesi nedzert brandavīnu, sestdienās atteikties no brokastīm, katru dienu skaitīt īpašas lūgšanas, piedot saviem ienaidniekiem, iet pie grēksūdzes u.tml. Šie uzdevumi varēja būt dažādi – lūgšanas, kas jāskaita katru dienu, labi darbi un palīdzība savam tuvākajam un citi.

Vai padomju laiks tradīcijai 'izgrieza robu'?
-Nenoliedzami, jā. Kad pārcēlos uz Latgali, es par šo tradīciju neko nezināju. Reizēm dzirdēju, ka vīramāte, kura dzīvoja Ludzas rajona Mežvidu ciema Kaķu sādžā, rītos dzied bezgalīgi garus dziedājumus, bet, vaicāta par dziedāšanu, viņa atbildēja, ka tā esot Reita dzīsme, savulaik tā dziedājuši mājās. Citkārt viņa savā nodabā klusi skandēja maija vakaros, un tajās dziesmās bieži minēja Marijas vārdu. Uz maniem jautājumiem viņa atrunājās, ka Latgalē tā darījuši pie sādžas krusta, bet, kad tas ticis nojaukts, viņa dziedot viena pati mājās. Pēc vairākiem gadiem, kad jau zināju par maija dievkalpojumiem pie sādžu krustiem, kopā ar mūzikas vidusskolas audzēkņiem veicu nelielu pētījumu par šīs tradīcijas pastāvēšanu viņu dzimtajās vietās,- rezultāti tiešām bija bēdīgi. Gandrīz visur padomju laikā krusti pie nozīmīgākajiem ceļiem jau bija nojaukti, tie saglabājās tikai nomaļākās sādžas. Daļēji bija aizgājusi arī paaudze, kura aktīvi piedalījās tradīcionālajos maija dievkalpojumos. Dažviet vēl bija palikuši trīs līdz pieci rituāla zinātāji. To apliecināja arī aptauja, ko veicu ne vien starp mūzikas vidusskolas audzēkņiem, bet arī savu studentu vidū Tie bija topošie vēstures un kultūras vēstures, kā arī sākumskolas, sociālo zinību un reliģijas pedagoģijas skolotāji. Diemžēl vairākums no viņiem neko nezināja par šo tradīciju un tikai kādi 8% aptaujāto rakstīja, ka ir par to dzirdējuši no saviem vecākās paaudzes radiniekiem, 0,3% bērnībā ar vecmāmiņām bija piedalījušies dziedāšanā pie krusta, bet tradīcijas būtībā nebija iedziļinājušies. Tikai 3 jaunās paaudzes pārstāvji varēja apliecināt šīs tradīcijas pārzināšanu, sakot, ka kopā ar vecvecākiem piedalās pasākumos savās dzīvesvietās, - galvenokārt vietās, kur pēc krucifiksu atjaunošanas, aktīvi sāka darboties tautas tradīciju uzturētāji.

Kā šī tradīcija atšķiras dažādos novados,vietās?
-Diemžēl to īpaši pētījusi neesmu. Zinu, ka arī Kurzemes katoļi šo tradīciju cenšas uzturēt, bet īpaši godā to tur un pēta lietuvieši. Kad piedalījos vienā no zinātniskajām konferencēm Kauņas universitātē, šīs tradīcijas pētniekiem bija atsevišķa sekcija, kur risinājās spraigas diskusijas. Dievs, paredzot katram savu dzīvē ejamo ceļu, tikai atsevišķiem cilvēkiem piešķir arī spējas un vēlmi izkopt tās talantā, lai rezultātā viņš, nedomājot par sevi kā par vīrieti vai sievieti, dotu savai profesijai atbilstošo pozitīvo pienesumu iespējami lielākam līdzcilvēku pulkam. Tādu personību piemiņa ir jāpēta, lai saglabātu kā orientieri paaudžu paaudzēs.To pašu var attiecināt arī uz latgaliešu tautas kultūras tradīciju glabātājiem. Ja profesionāļus dzīvē galvenokārt vada mūza jeb savas misijas apziņa, tad tautas kultūras tradīciju glabātājos, manuprāt, vairāk dominē ticība. Tā ir ticība augstākās apziņas iedibinātajai kārtībai, cilvēcīgas dzīves noteikumiem, kas izpaužas arī rituālo darbību respektēšanā, centienos tajās ietvertās vērtības no jauna iedzīvināt mūsdienu sabiedrībā.

*Par publikāciju "Viens pats mājās" saturu atbild SIA "Balvu Vaduguns"

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat iniciatīvu ieviest valsts apmaksātu zobārstniecību bērniem akūtās situācijās?