1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-09-2020
Vārdadienas šodien: Vanda, Veneranda, Venija

“Dots devējam atdodas” (28.08.2020.)

Olimpiskais zelts savējo rokās

Arvis Vilkaste, bobsleja stūmējs
Dzimis: 1989. gada 8. aprīlī Balvos
Augums, svars: 193 centimetri, 97 kilogrami
Ģimene: sieva Ieva, meita Madara (4 gadi) un dēls Helmuts (2 mēneši)
Bobslejā: kopš 2010.gada
Lielākie sasniegumi: zelta medaļa četriniekos Soču olimpiskajās spēlēs 2014.gadā
Vaļasprieki: medības un makšķerēšana

 

“Mans darbs ir stumt bobu,” pirms astoņiem gadiem intervijā laikrakstam “Vaduguns” teica baltinavietis, bobslejists Arvis Vilkaste. Toreiz Arvja un viņa komandas augstākais sasniegums bija Soču trasē Pasaules kausa pēdējā posmā izcīnītās zelta medaļas, kopvērtējumā iegūstot godalgoto bronzu. Šobrīd ir 2020.gads, un Arvja sportiskajā karjerā nācis klāt vēl viens ļoti nozīmīgs notikums – 2014.gada Soču olimpiskajās spēlēs, kurās spraigā cīņā bobsleja četriniekos Arvis ar komandas biedriem ieguva pirmo olimpisko sudraba medaļu. Pēc pāris gadiem tā pārtapa par zeltu. Tas nu ir fakts – vienkāršs puisis no Baltinavas kļuvis par mūspusē vienīgo olimpieti. Ar smagu darbu un gribasspēku viņš ir pierādījis – ja grib, tad var!

Arvis ar sportu uz ‘tu’ bijis jau kopš bērnības. Skolas laikā iesaistījās visās iespējamajās sportiskajās aktivitātēs, spēlēja futbolu, volejbolu un Balvu Sporta skolā trenējās vieglatlētikā, uzrādot atzīstamus rezultātus Latvijas mērogā. Pēc Rekavas vidusskolas absolvēšanas uzsāka mācības Sporta akadēmijā. “Domāju, iestāšos augstskolā, izmācīšos un strādāšu par sporta skolotāju - treneri, jo nevaru sevi iedomāties darbavietā, kur neskaitāmas stundas jāsēž ofisā pie galda,” stāsta Arvis. Taču dzīve plānos ieviesa savas korekcijas, kas toreizējo lietu kārtību apgrieza par 180 grādiem. Kādā dienā viņš internetā pamanīja aicinājumu piedalīties bobsleja stūmēju atlases testos un nolēma izmēģināt veiksmi.
Uz atlases testiem viņš aizgāja ar vēl vienu Balvu Sporta skolas audzēkni, daudzcīņnieku Kristapu Loču, un abi sekmīgi tika galā gan ar 30 metru skrējienu, trenažiera jeb tautā sauktās tačkas stumšanu un tāllēkšanu no vietas. “Ar mani uz atlasēm bija arī Oskars Ķibermanis. Viņu uzreiz noskatīju kā nopietnu konkurentu. Cik labi vai slikti bija mūsu rezultāti, toreiz nebija nojausmas. Vienkārši darījām, ko varējām. Pēc atlases braucām uz pirmo nometni kopā ar pirmo komandu. Tobrīd aiza starp mums un vadošajiem sportistiem rezultātu ziņā bija samērā liela. Tomēr bijām vēl jauni, un spēciņa nebija,” atminas Arvis. Tā sākās ceļš uz viņa sportiskajiem panākumiem bobslejā.

Pirmā doma bija,- jākāpj ārā!
Ikviens sportists zina,- lai sasniegtu rezultātus, ir ļoti smagi jāstrādā. Izņēmums nav arī bobslejisti, kuri jaunajai sezonai sāk gatavoties jau jūnijā, vispirms aizvadot treniņnometni pie Usmas ezera, pēc tam uzlabojot fizisko formu savā pastāvīgajā apmešanās vietā Ventspilī un Siguldā. Bobslejistiem sezona sākas oktobrī un turpinās četrus mēnešus, startējot Pasaules kausa posmos. Arvis vēl tagad atceras vienu no posmiem savā pirmajā sezonā, kad treniņu laikā ekipāža četros braucienos piedzīvoja trīs kritienus un sacensībām nekvalificējās. Viņš atzīst, ka pirms katra brauciena psiholoģiskā spriedze pieaug ne tikai līdzjutējiem pie televizora ekrāniem, bet arī pašiem sportistiem. Katrs koncentrējas, kā prot - kurš klusē, kurš bļaustās un dauzās. Taču koncentrēties ir jāmāk, jo tas nav individuālais sporta veids, šeit jāpadomā arī par pārējiem komandas biedriem. “Bobs jāiestumj un tajā jāsalec visiem – un tas nebūt nav tik vienkārši, kā izskatās no malas,” skaidro Arvis. Viņam joprojām spilgtā atmiņā pirmie nobraucieni ar bobu: “Godīgi sakot, man gribējās izkāpt, bet vienkārši nebija tādas iespējas. Braucu ar Uģi Žaļimu. Pirms brauciena biju mierīgs. Spriedu, ka tur jau nevar būt nekas traks. Un tad pēkšņi – milzīgs spiediens, mugura sāp, nesaproti, kas vispār notiek. Tobrīd likās – lai viņš apstājas, un es kāpšu ārā. Ticis finišā, nospriedu, ka nemaz nebija tik traki.”

Īstu vīru sports
Bobslejā puse no veiksmes ir saskaņa un laba sadarbība komandā. To zina visi. “Mums komandā ir ļoti labas attiecības. Iespējams, tas tādēļ, ka gandrīz visi esam nākuši no laukiem. Daumanta dzimtā pilsēta ir Gulbene, Oskars cēlies no Valmieras, bet Jānis ir siguldietis. Arī komandas biedrs Intars Dambis nācis no mazpilsētas - Alūksnes,” stāsta Arvis. Viņš apliecina, ka iegūt zelta medaļu un kāpt uz augstākā goda pjedestāla ir ļoti patīkami, taču tas ir viens no komandas mazajiem mērķiem. Melbārža četrinieku ekipāžai galvenais virziens un mērķis bija skaidrs - olimpiskās spēles Sočos 2014.gadā! Taču, lai līdz šim karjeras augstākajam punktam nonāktu, bija jāiegulda milzīgs darbs.

Tas bija ļoti kluss sapnis
Vieni mači pēc otriem, un pienāca arī tā diena, kad Latvijas izlases bobslejisti kārtoja ceļasomas, lai dotos uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Arvis atklāj, ka uz turieni brauca ar domu,- četriniekos iekļūt labāko sešiniekā būtu vairāk nekā labi, bet pjedestāls bija ļoti kluss sapnis un šķita kaut kas diezgan nereāls. “Cerība bija ne gluži par medaļām, bet gan par augstu vietu - iekļūt sešiniekā. Sezonā pirms olimpiādes tieši Sočos Pasaules kausa posmā bija uzvara. Tāpat treniņnedēļā pirms olimpiādes startiem bija labi rezultāti. Tāpēc bija pamats domāt, ka olimpiādē būs labi sasniegumi. Aizbraucu uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm - bijām kalnos, prom no epicentra. Īpaši spilgtas sajūtas neizjutu. Apkārt tās pašas sejas, kas Pasaules kausa posmos. Režīms tas pats: viesnīca, trase, pusdienas, trase, viesnīca. Tikai, kad nobraucām vienu dienu lejā uz hokeja maču Latvija – Zviedrija, tā pa īstam izbaudījām olimpisko garu. Tur bija nenormāli daudz cilvēku, dega olimpiskā uguns, milzīgi stadioni – bija svētku noskaņa. Pie mums, kalnos, viss šķita daudz mierīgāk,” atminas Arvis.

Pārrakstīja vēstures lappuses
Par mūsu bobsleja četrinieka startiem Sočos žurnālisti droši vien rakstīs vēl ilgi, jo pirmo reizi olimpiskajās spēlēs izdzīvota tik plaša emociju gamma. Četri braucieni… pārdzīvojumi, emocijas, prieka asaras pār puišu vaigiem, izcīnītais olimpiskais sudrabs, kas pēc pāris gadiem un ieilgušas skaidrošanās beidzās ar krievu ekipāžas diskvalifikāciju un beigu beigās pārtapa par zeltu. “Tagad saprotu, cik tas viss bija svarīgi, bet tobrīd neiedziļinājos, cik medaļa vai olimpiskais čempionu tituls Latvijai būs nozīmīgs. Kad esi nobraucis desmit sezonas, tad apzinies, kāds darbs ieguldīts,” norāda Arvis.

Vērtīgākā godalga - ģimene
“Trase - treniņš, trase – treniņš – viesnīca… un tad arī mājas. Tas ir viss, ko mēs redzam,” Arvis īsi un lakoniski komentē savu sportista ikdienas dzīvi. Lai arī komandā saskaņa ir laba un ar puišiem draudzīgas attiecības, diendienā būt kopā vairākus mēnešus pēc kārtas ir grūti. Arvis neslēpj, ka reizēm vienmuļais ikdienas ritms un treniņi ļoti nogurdina, taču tādi ir šī sporta veida trūkumi. Brīžos, kad pārņem ikdienas rutīna, sportisti spēku rod domās par mājām, kur viņus vienmēr gaida. Arvis pēc dabas ir lauku cilvēks, tādēļ viņam nepatīk lielpilsētu burzma – vienmēr gribas pie savējiem, gribas izbaudīt klusumu un mieru. “Ģimene man vienmēr bijusi vērtīgākā godalga, kuru neatsvērs neviena medaļa. Esmu pateicīgs savējiem par atbalstu, sapratni un pacietību. Brīvajos brīžos vislabprātāk esam mājās visi kopā vai arī dodamies izbraukumos, lai izklaidētu bērnus (smejas). Tāpat mums patīk uzņemt ciemiņus un ciemoties,” atzīst olimpietis, piebilstot, ka pēc nogurdinošas sezonas viņš labprāt relaksējas, veltot laiku medībām un makšķerēšanai.

Lepns, ka no Latgales
Ikvienā profesijā, sporta veidā, darbavietā viens no svarīgākajiem faktoriem ir cilvēks, jo tieši no viņa lielā mērā atkarīgs, kāds būs darba rezultāts. Arvja olimpiskajā četriniekā neviens komandas biedrs nav no Rīgas, un, viņaprāt, bobslejā tam nemaz nav tik svarīgas nozīmes, no kurienes sportists nāk. “Citos sporta veidos vietai gan ir nozīme. Atsevišķās pilsētās ir labāka infrastruktūra, trenēšanās apstākļi, lielāka konkurence, plašākas izaugsmes iespējas, kas nepieciešamas konkrētam sporta veidam. Nekad neesmu ne slēpis, ne kautrējies, ka nāku no Latgales. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tas būtu jādara. Sarunājos gan latgaliešu valodā, gan latviski ar Latgalei raksturīgo izloksni. Nometnēs pa telefonu ar mājiniekiem un draugiem sarunājos latgaliski un no komandas biedriem tobrīd neslēpjos (smejas). Esmu lepns, ka nāku no Latvijas, no Latgales. Komentārus par vietu, no kurienes nāku, no kolēģiem neesmu dzirdējis, jo mūsu kolektīvā pārsvarā visi nāk no mazpilsētām, ciemiem…,” skaidro olimpietis.
Arvis atzīst,- ikvienam dzīvē, tāpat kā sportā, ir daudz iespēju, tikai jāmāk tās izmantot. Viņa dzimtajā pusē ar fondu atbalstu un pašvaldību iniciatīvu ir salīdzinoši daudz sporta namu, laukumu, trenažieru, pasākumu un aktivitāšu visa vecuma iedzīvotājiem... Vajag tikai gribēšanu darboties! Un, ja ir kāds sporta veids vai kāda cita joma, kas interesē un padodas, tad tas ir jāattīsta. “Te mēs atgriežamies pie jautājuma, ka nav nozīmes, no kurienes nāc. Galvenais darīt un gribēt darīt. Kad pirms sešiem gadiem devāmies uz Sočiem, klusībā sapņoju par pirmo sešinieku, bet mājās pārbraucu ar olimpisko medaļu. Ikviena sportista karjerā tas ir augstākais sasniegums, kāds vien var būt. Kādi sportiskie mērķi nosprausti tagad? Jādzīvo un jātrenējas tālāk Galvenais, veselība,” teic Arvis.

 

Tas ir stipru čaļu sporta veids
Sandis Prūsis, Latvijas bobsleja izlases treneris
Lūgts raksturot savu trenēto olimpisko četrinieku, Sandis Prūsis ir lakonisks: “Ja jau tie tituli ir, tad jau no sportiskās puses viss ir kārtībā. Bija prieks ar šiem puišiem strādāt, un lielā mērā mums sanāca visas tās lietas, kas iecerētas. Tāds bija rezultāts tajā brīdī, un ne tikai Sočos, ja runājam par medaļu. Jau kādus 4-5 gadus mums bija patiešām laba komanda. Taču konkrēti par jūsu novadnieku Arvi Vilkasti runājot, varu teikt,- viņš savu latgalieša raksturu noteikti ir parādījis gan no labās puses, citreiz arī no otras puses, bet tas noteikti ir noderējis. Arvis ir viens no tiem cilvēkiem ne tikai četriniekā, bet komandā, kurš tiešām ļoti profesionāli attiecas pret savu darbu. No viņa daudzas lietas var pamācīties un viņš var būt kā piemērs arī citiem.”
Atrast un salikt kopā pareizos, īstos puišus ir māksla vai “cūcene”? Treneris teic,- kā kuram. Tie, kas šo procesu redz vairāk un zina no iekšienes, droši vien saprot, ka tas ir process, uz kuru iets ilgi. Savukārt kāds no malas vien nodomā,- ai, kas tad tur liels - salika, paveicās, un viss aizgāja. Olimpiskajā četriniekā visi puiši nākuši ne no Rīgas. Sandis Prūsis apliecina,- sportā ir svarīgi, no kurienes esi nācis: “Jau vēsturiski izveidojies tā, ka bobslejā Rīgas džeku nav. Ir lauku džeki, tie, kuri laukos strādājuši, bērnībā radināti pie darba, pie kārtības un disciplīnas – tiem arī tādā sporta veidā kā bobslejs (protams, arī citos) noteikti ir ko darīt. Tas ir stipru čaļu, stipru raksturu sporta veids.”
2014.gada Soču olimpiskās spēles bobslejistiem atmiņā paliks ar faktu, ka izcīnītais olimpiskais sudrabs četriniekos pēc pāris gadiem pārvērtās par zeltu. Sandis Prūsis piekrīt, ka to brīdi Sočos, protams, vairs nevar atkārtot, taču arī toreiz visi bija ļoti priecīgi. “Ja tas uzreiz būtu zelts, nevis sudrabs, protams, emocijas būtu bijušas lielākas, bet reāli medaļu pārdale mums procesu pastiepa mazliet ilgāk un apbalvošana Siguldā to visu atsvēra. Brīdī, kad esi nostartējis, noguris, nosvīdis, iztukšots un tevi apbalvo, tas ir kā saldais ēdiens. Bet arī Siguldā bija forši – tiešām milzīgs prieks par mūsu līdzjutējiem, kuri gribēja un tajā brīdī bija klāt,” teic treneris.
Olimpiskā medaļa ir augstākais sportiskais sasniegums. Kas notiek pēc tam, kad tā jau izcīnīta? Sandis Prūsis atzīst, ka tas ir ļoti individuāli, ja runājam par mūsu olimpiešiem: “Teikšu godīgi, man izskatās, ka tas četrinieks vairs tāds nebūs. Cik no viņiem tur būs un kāds šis četrinieks būs, atkarīgs no pašiem čaļiem. Ne tikai no viņu fiziskajām spējām, bet arī morālajām īpašībām – ko viņi katrs grib un uz ko viņi ir gatavi. Neviens nepaliek jaunāks un veselāks – tas viss ir saistīts. Dzīve rādīs, kā būs.”

 

Ar olimpisko medaļu dzīve nebeidzas
Oskars Melbārdis, pilots:
-Runājot par olimpisko medaļu, es personīgi necentos iejaukties tajā jezgā, kas notika pēc Soču olimpiskajām spēlēm. Turpināju savu darbu un gatavojos nākamajām olimpiskajām spēlēm. Tiklīdz oficiāli kļuva zināms, ka medaļas tiek pārdalītas, protams, piezagās dīvaina sajūta par to, kā būtu, ja tas viss notiktu tur, Sočos, apbalvošanas ceremonijā. Taču tagad, atskatoties atpakaļ un atceroties to brīdi, kad Sočos saņēmām savu olimpisko sudrabu, mēs bijām pārlaimīgi! Savukārt apbalvošanas ceremonijā Siguldā visu atsvēra mūsu lieliskie līdzjutēji no visām Latvijas malām - viņi to bija pelnījuši, jo ir vislabākie!
Domāju, ka vietai, no kuras cilvēks nāk, ir ļoti liela nozīme, jo tieši tur ar vecāku un draugu kopābūšanu viņš no mazotnes kļūst par personību. Man kā sportistam ļoti paveicās ar manu dzimto vietu Valmieru, vienmēr cenšos atcerēties to, kas tur piedzīvots, un lepojos par to. Protams, ja ir izdevība, cenšos to uzsvērt un uzslavēt. Savukārt, ja man būtu iespēja mainīt kaut ko savas dzimtās vietas labā, tad tas būtu kaut kas tāds, kas ļautu atgriezt vairāk jauniešu uz sporta laukumiem. Diemžēl šobrīd viņiem ir citas vajadzības un vērtības, bet būtu vajadzīgs aktīvs dzīvesveids.
Nenoliegšu, olimpiskā medaļa ir katra sportista sapnis un mērķis – uz to katrs iet caur smagiem treniņiem. Jā, mums tas ir izdevies, bet ar to jau dzīve nebeidzas. Esmu pārliecināts, ka olimpiskās medaļas var izcīnīt arī citur - savas personīgās dzīves lietās un izvirzītajos mērķos.

 

Sasniegta augstākā virsotne
Daumants Dreiškens, stūmējs
Uz Sočiem – savām trešajām olimpiskajām spēlēm - jau braucu ar domu par medaļu, jo sezona bija veiksmīga, arī iepriekšējās sezonas pēdējie mači notika Soču trasē, un tur mums labi veicās – trase patika, starts bija labs, arī pati olimpiskā sezona bija veiksmīga. Bija pamats cerēt, ka varētu par medaļām pacīnīties. Ikvienam sportistam olimpiskās spēles ir augstākā karjeras virsotne. Vēl trenējoties basketbolā, atceros, ar kādu aizrautību skatījos olimpiādes, atklāšanas ceremonijas un apbalvošanas – likās tik nereāli kādreiz kaut ko tādu piedzīvot un tur nokļūt. Un tad es sāku trenēties bobslejā, kas ir olimpiskais sporta veids. Visādi laiki bijuši, jo, sportisko karjeru uzsākot, nemaz tik spīdoši negāja – esam cīnījušies gan pa leju, gan pa vidusdaļu, un, kad jau bija nokomplektēta laba komanda, atradāmies elitē un cīnījāmies par virsotnēm. Olimpiskā zelta medaļa patiešām ir sportista karjeras augstākā virsotne, augstāk sportā vairs nav kur tiekties. Protams, ir indivīdi, kuriem šādas medaļas ir padsmit, bet tai pat laikā – cik daudzi ir piedalījušies olimpiskajās spēlēs un nav dabūjuši neko. Personīgi man tas ir ļoti nozīmīgs sasniegums.
Savas zelta olimpiskās medaļas saņēmām tikai 6 gadus pēc Sočiem. Jā, tā īpašā sportiskās uzvaras garša mums tika “nozagta”, taču to visu atsvēra Sigulda ar fanu tūkstošiem un svinīgā apbalvošanas ceremonija. Tas tiešām bija iespaidīgi.
Vienmēr esmu lepojies, ka nāku no Gulbenes novada Stāķiem – arī šobrīd ar ģimeni dzīvoju Gulbenē. Savā olimpiskajā četriniekā visi esam lauku puikas - katrs no savas puses, visi ar rūdījumu, bez kā šajā skarbajā sporta veidā neiztikt. Iespējams, tieši tas, ka neesam dzimuši pilsētnieki un pie pirmajām grūtībām nepadodamies, ir arī iemesls, kādēļ mums tik labi veicies. Tagad Gulbenē ir divi diezgan kvalitatīvi stadioni, bet laikā, kad sāku trenēties, nebija neviena. Atceros, kā toreiz ar kolēģi no Alūksnes trenējāmies, kur varējām - gan pa asfaltu esam skrējuši, gan vienkārši pa pļavu. Nezinu, kā būtu, ja manā laikā būtu tas stadions. Iespējams, tas tādu motivāciju nemaz nedotu, jo vienmēr esam akcentējuši to, ka pie jebkuriem apstākļiem var izdarīt to, ko vēlas. Vienīgais, kam jābūt, tā ir gribēšana!

 

Olimpisko zeltu saņēma dzimtajā pilsētā
Jānis Strenga, stūmējs:
-Braucot uz olimpiskajām spēlēm, valdīja satraukums un liela neziņa, jo tā bija pirmā olimpiāde. Par rezultātu tobrīd tik ļoti nedomāju, jo galvenais, uz ko gājām, bija izdarīt visu to labāko, ko varējām. Un tad jau notiks tas, kam jānotiek. Bija, protams, cerība un ticība, ka varam cīnīties, jo trase Oskaram padevās, arī iepriekšējā gadā labi gāja. Mums visiem sanāca ļoti labi saprasties, bijām sastrādājušies. Pēc pirmās dienas sapratām, ka varam kāpt uz pjedestāla, ja izdarīsim visu, kam esam gatavojušies. Un darbs atmaksājās. Jāsaka paldies komandas biedriem par medaļu un piedzīvotajām emocijām. Sākumā faktam par zelta medaļām īsti neticēju, tad parādījās raksti par krievu bobslejistu diskvalifikāciju. Laikam ejot, tas aizvien biežāk sāka izskanēt publiski, un es mazliet sāku tam noticēt. Bet līdz apbalvošanai Siguldā, kur mums pasniedza šīs medaļas, vēl tomēr īsti neticēju.
Ceremonija man patika. Nekad nebiju iedomājies, ka tas notiks manā dzimtajā pilsētā. Sajūtas patīkamas - daudz emociju, ģimene, draugi un atbalstītāji. Bet, protams, līdz galam tās nebūt nebija tādas emocijas, kādas būtu, ja zeltu izcīnītu Sočos.
Kā esam tikuši līdz medaļai? Domāju, nav nozīmes, no kurienes tu nāc. Visa pamatā ir gribasspēks un iekšējs spīts, kas liek cīnīties un doties pretī mērķiem. Bet dzīve pierādījusi, ka tie, kuri nāk no laukiem, ir neatlaidīgāki un dullāki. Sakritība vai nejaušība, bet fakts. Mums Siguldā nesen uzcelts ļoti labs sporta komplekss, kurā var trenēties gan ziemā, gan vasarā. Bet es gribētu, lai nākotnē būtu standarta stadions, kurā paši siguldieši varētu uzņemt citus un rīkot sacensības. Vēl varētu uzcelt vai pārbūvēt Siguldas trasi, lai tajā notiktu arī bobsleja sacensības četriniekos. Un tad jau arī olimpiskās spēles...

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.