“Dots devējam atdodas” (18.09.2020.)

Kad darbs ir prieks un misija

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

LOLITA LŪSE
Pēc izglītības - žurnāliste
DZIMUSI: 1976.gadā Balvu rajona Lazdukalna pagasta Mastarīgā.
IZGLĪTOJUSIES: Eglaines pamatskolā, Rugāju vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (Komunikācijas zinību bakalaurs).
STRĀDĀ: Kopš 2013.gada strādā izdevniecībā “Žurnāls Santa” – žurnāla “Ieva” žurnāliste un izdevuma “Ievas Padomu Avīze” redaktores vietniece. Pirms tam– žurnāliste “Latvijas Vēstneša” portālā un žurnāliste Balvu rajona laikrakstā “Vaduguns”.
ĢIMENE: vīrs Askolds Valbahs, dēli Edijs (24), Ernests (12), Emīls (8). Mamma Līvija, māsas Iveta un Mairita.
DZĪVES MOTO: Dzīve ir skaista!

Latvijas populārākā žurnāla “Ieva” žurnāliste LOLITA LŪSE, arī strādājot galvaspilsētā, gatava stāstīt par savas puses sirsnīgajiem cilvēkiem, viņu dzīvi, devumu sabiedrībai un piederību dzimtajai vietai.
Biju lasījusi Lolitas rakstu apkopojumu grāmatā “Par to, kas nekad nepāriet”, bet personīgi pazīstamas nebijām. Zināju, ka viņa apveltīta ar dabas dotu talantu, tādēļ pirms tikšanās mazliet nervozēju. Prātoju – varbūt populārā žurnāla darbiniece būs atturīga vai iedomīga?! Taču Lolita izrādījās vienkārša, atvērta un pretimnākoša. Ne velti rakstu varoņi viņai uztic visdziļāk dvēselē glabātos noslēpumus.
Lolitas klātbūtnē uzreiz sajutos ērti un viegli. Viņa neko neslēpa. Varbūt ne viss ir publicējams avīzē, taču kopumā viņa atklāti izstāstīja gan to, kā kļuvusi par “Ievas” darbinieci, gan to, kā veidojušās attiecības ar vīru un sokas trīs brašu dēlu audzināšanā. Taču galvenā mūsu sarunas tēma šoreiz bija,- kādēļ ir svarīgi neaizmirst vietu, no kurienes cilvēks nācis? Kādu iemeslu vadīta, par savu rakstu varoņiem viņa joprojām izvēlas tieši mūspuses cilvēkus?

Trakā latgaliete iekaro Rīgu
“Nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. To vienmēr esmu rādījusi kā plusu, nevis mīnusu. Kaut gan zinu, ka ir cilvēki, kuri no tā kautrējas un slēpj. Ieraugot cilvēku ar latgalisku uzvārdu, noteikti pateikšu: “Klau, tev tāds latgalisks uzvārds!”,” saka Lolita. Izrādās, viņa bieži sastop cilvēkus ar mūspuses izcelsmi, uzreiz atrodot ar viņiem kopīgu valodu. Tomēr reizēm novadnieku reakcija esot mazliet negaidīta. Piemēram, kāda galvaspilsētas veikala pārdevēja, kuras valodā Lolita saklausījusi latgalisko piesitienu, jutusies diezgan sarūgtināta, jo ļoti centusies atbrīvoties no šī akcenta.
Daudzi mūspuses lasītāji Lolitu pazīst kā bijušo “Vaduguns” žurnālisti. Galvenais iemesls, kādēļ pēc deviņu gadu darba “Vadugunī” viņa kādā vakarā, kā ierasts, aizgājusi gulēt Balvos, nākamajā rītā devās uz darbu Rīgā, bija mīlestība. Otrs iemesls bija vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē. Kādu laiku pirms pārcelšanās sākusi izsūtīt CV uz visdažādākajām darbavietām, Lolita brīnījās, cik daudz kur viņu gatavi ņemt pretī. Sapratusi, ka nākamās nodarbošanās izvēlei tomēr jāpievēršas nopietnāk, viņa sāka sūtīt pieteikumus tikai darbiem, ko patiešām vēlētos darīt. Drīz vien radošo balvenieti aicināja pievienoties toreizējā izdevuma “Latvijas Vēstnesis Plus” komandai.
Lolita stāsta, ka sākums Rīgā nebija viegls. Pametusi labiekārtotu trīsistabu dzīvokli un savu automašīnu Balvos, viņa sāka dzīvot īrētā dzīvoklī, sākumā guļot uz piepūšamā matrača. Viss notika tik strauji, ka pirmajā vakarā, nākot no darba, viņa nav pat varējusi atrast savu īrēto mājokli. Lolita uzskata, ka arī šī straujā pārcelšanās liecina par viņas latgalisko dabu: “Saka taču, ka latgalieši ir traki! Jo kurš nopietns un apdomīgs cilvēks tā dara!?”

Ir jānāk kopā un jāsvin dzīve
Lolita dzimusi vietā ar ļoti skaistu nosaukumu Mastarīga, Lazdukalna pagastā. Bijusī lazdukalniete lepojas ar savu draudzīgo latgaliešu ģimeni. Viņas mamma Līvija, kura visu mūžu strādājusi par medmāsu, kopā ar vīru Jāni, kurš diezgan agri aizgāja mūžībā, izaudzināja trīs skaistas, gudras meitas. Lolitas vecākā māsa Iveta strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Siguldas Valsts ģimnāzijā, bet jaunākā - Mairita - pēc iespaidīga loka izmešanas pa pasauli šobrīd dzīvo Rīgā un nupat tika ievēlēta Rīgas domē. Lolita lepojas ne tikai ar savām māsām, bet ar visiem Mastarīgas māju pēctečiem, daudzi no kuriem pārcēlušies uz Rīgas pusi. Šogad jau divpadsmito reizi septembra pirmajā sestdienā brālēnu un māsīcu ģimenes tikās Lolitas mājās Ķekavā. Klāt nākot bērniem, mazbērniem un nu jau arī vienam mazmazbērnam, ar katru gadu radu pulks kļūst aizvien kuplāks – šogad saietā tikās jau 27 četru paaudžu cilvēki. Tā ir tradīcija, ko Lolita iesaka pamēģināt visiem.
Bet, lai satiktos Lolitas un Askolda mājās, iemeslam nebūt nav jābūt apaļai jubilejai vai citam svarīgam notikumam. “Mēs esam mūžīgie svinētāji,” saka Lolita. Šovasar viņas mājās notika gan ķiršu galotnes griešanas ballīte ar saksofona koncertu, gan badmintona turnīrs nesen pagalmā ierīkotajā šai spēlei paredzētajā laukumā. Lolita ir pārliecināta: radiem ir jānāk kopā, jāpriecājas un vispār – ir jāsvin dzīve.

Uzreiz saprata, ka būs īstais
Lolita stāsta, ka abi ar vīru Askoldu jau pirmajā tikšanās reizē sapratuši, ka viens otram ir īstie. Viss esot noticis ļoti ātri. Decembrī iepazinās, bet jūnijā Lolita jau pārcēlās uz Rīgu. “Mums ir tāds foršs stāsts. Redz, Askolds meklēja sievu. Riņķoja ap Rīgu – nav. Riņķoja tālāk – atkal nav. Tad aizriņķoja līdz Balviem, bet tālāk – Krievija, tāpēc bija jāņem, kas ir, un tā biju es,” smej bijusī balveniete. Gredzenus viņi mija zīmīgā datumā - 12.12.2012. Lolita joko, ka arī šoreiz vīrs nogaidījis līdz pēdējam brīdim: “07.07.07. neprecēja. 08.08.08. neprecēja un, kad bija jau pēdējā iespēja - 12.12.12., tad apprecēja.”
Lolita un Askolds dzīvo privātmājā Ķekavā, kur viņa kā dulla audzē plūmes, ķiršus, ērkšķogas, jāņogas, upenes, ķirbjus, gurķus, avenes, puķes…, un tas viņai patīk: “Vienmēr ir paticis. Turklāt man nav svarīgs rezultāts, galvenais ir process.”
Lolita lepojas ar saviem trim dēliem. Vecākais Edijs jau izlidojis no ģimenes ligzdas un meklē savu ceļu dzīvē. Vidējais Ernests kopš trīs gadu vecuma spēlē hokeju. Šogad viņš saņēma piedāvājumu spēlēt hokeju un mācīties Šveicē, bet Lolita uzskata, ka dēls tam vēl ir par mazu. Ernests ir ļoti sabiedrisks, viņam izdodas atrast kopīgu valodu ar pilnīgi visiem. Savukārt jaunākais Emīls esot mūsdienās populāru projektu autors, un viņa intereses visu laiku mainās. “Puikas ir ļoti patstāvīgi. Arī Covid laikā ar visu tika galā paši. Nekad neesmu bijusi saviem bērniem apteksne,” uzsver Lolita. Nesen ģimenē ienāca vēl viens bērns – bīglu šķirnes kucīte Berta. “Bet vispār dzīvoju parastu dzīvi: tādu, kādu dzīvo ļoti daudzi – burkānus rīvēju ar parasto rīvi, rītos negribu celties un ŠAD TAD ar vīru strīdos tik skaļi, ka pat kakls sāk sāpēt,” apgalvo Lolita.

Tikusi pie jauniem radiem
Lolitas vīra Askolda, dzimuša rīdzinieka, saknes arī meklējamas Rugāju pusē. “Mana vīra vectēvs bija ļoti turīgs Rugāju saimnieks Alberts Ķirsons – mala graudus savās dzirnavās, audzēja zirgus, viņam piederēja veikali. Interesanti, ka zemes gabals, kas Rugājos joprojām pieder vīra ģimenei, saucas “Lūšu birzis” – kā radītas manam uzvārdam,” par interesanto sakritību stāsta novadniece. “Esot kopā ar Askoldu, vairāki balvenieši, kas agrāk bija mani bērnības draugi, kaimiņi vai paziņas, tagad ir kļuvuši par maniem jaunajiem radiem: Judītes Pasikovas saime Skujetniekos, arī Anitas Laicānes un Ērika Ķirsona ģimenes.”
Lazdukalna pusē Lolitas ģimene ciemojas samērā reti, jo Lolitas mamma esot pašpietiekama – viņai nevajag nemitīgu uzpasēšanu. Viņa joprojām dzīvo savās dzimtajās mājās un pārcelties citur nevēlas. “Ir labi, ka mums ir īsti lauki, kur aizbraukt. Ir vecais ceļš, kura malās bērnībā lasījām zemenītes, ir Mastarīgas kapi, kur guļ mans tētis. Kapusvētkos un Svecīšu vakaros uz kapiem vienmēr aizejam vēl otrreiz - vēlā vakarā, kad jau satumsis. Tik skaisti! Ja kāds redz, ka vakarā pēc svētkiem kapos kāds staigā, tad ziniet – tās esam mēs,” saka novadniece.
Ciemojoties dzimtajā pusē, Lolita ar vislielāko prieku iegriežas pie savas mammas māsas Antoņinas Kaļvānes, jo uzskata tās par savām otrajām bērnības mājām. Kad vien iespējams, paciemojas arī pie savas krustmātes Valdas Vancānes.
Lolitas mamma nekad nav centusies noturēt meitas laukos un ļoti lepojas ar viņām. “Izlasot manus rakstus, viņa vienmēr izsaka savu viedokli – patika vai nepatika. Ja ir, par ko, tad paslavē. Mēs ar māsām arī pašas ar sevi lepojamies, ja esam kaut ko paveikušas. Tas, man šķiet, ir forši. Ja esmu kaut ko labu uzrakstījusi, to neslēpju,” apgalvo žurnāliste.
Latgaliski Lolita runāt prot, bet nerunā. Ģimenē tā nebija pieņemts, jo mamma esot uzskatījusi, ka viss latgaliskais saistīts ar nabadzību. Sastopot citu latgalieti, Lolita sasveicināsies, varbūt pateiks kādu teikumu latgaliski, bet turpinās sarunu latviešu literārajā valodā: “Negribu mocīt valodu. Ja es tajā nerunāju, man nav jāiztaisās, ka runāju. Ir kaitinoši redzēt, kad, piemēram, televīzijā kāds mēģina kaut ko izmocīt latgaliski un pasaka pavisam aplam. Ja nezini, tad nevajag.”

Gribēja redzēt nodrukātu savu vārdu
Jau kopš 7.klases Lolita zināja, ka būs žurnāliste. “Kas tur ko slēpt - man gribējās redzēt savu uzvārdu nodrukātu,” savus tā laika godkārīgos sapņus atklāj “Ievas” žurnāliste. Pirmo reizi savu vārdu nodrukātu viņa ieraudzīja izdevumā “Rīgas Viļņi” starp citiem kādam raidījumam jautājumus iesūtījušo lasītāju vārdiem. Savukārt pirmais “Vadugunī” publicētais stāstiņš bijis par to, kā viņai, mazai meitenei, klājies vasaras brīvlaikā. Raksts saucās “Viena diena” un bija nopublicēts laikraksta pirmajā lappusē. Vēlāk sekoja arī citas publikācijas. Lielā mērā pateicoties Lolitas “Vaduguns” krustmātei Ingrīdai Zinkovskai, kura ievadīja viņu žurnālistikas pasaulē. “Kaut kur mājās vēl glabājas Ingrīdas ar roku rakstītās vēstules, ko saņēmu pēc katra sava rakstiņa,” apgalvo žurnāliste. Lolita uzskata, ka viņai paveicies arī ar latviešu valodas skolotājiem – Rasmu Zušu un Arvīdu Šneperu, kuri savai skolniecei ielikuši labus latviešu valodas pamatus.
Piedāvājumu strādāt “Vadugunī” no toreizējās avīzes redaktores Rasmas Zvejnieces Lolita saņēma, kad vecākajam dēlam vēl pat nebija pusotra gadiņa. Pirmajā mēnesī Lolita katru dienu uz Balviem braukāja no Mastarīgas, vēlāk īrēja dzīvokļus un pastāvīgi dzīvoja uz kastēm. “Dēls Edijs man pat vienreiz prasīja,- mammu, kur mēs šovakar dzīvosim?” sarežģīto laiku atceras novadniece. Taču pamazām viss nostabilizējās – Lolita nopirka dzīvokli, iegādājās automašīnu un turpināja darīt iemīļoto darbu. “Vadugunī” nostrādātos deviņus gadus viņa atceras ar siltumu, jo tie bija milzīga azarta un entuziasma pilni: “Tas bija ļoti skaists laiks. Man ļoti patika tur strādāt, jo uzreiz redzi darba rezultātu – esi visam ļoti tuvu klāt. Tas uzliek lielu atbildību. Nedrīksti kļūdīties. Jāspēj saglabāt neitralitāte, jo nevari zināt, vai tev par savu labāko draugu rīt nebūs jāraksta kaut kas kritisks,” aizvadīto gadu pieredzē dalās žurnāliste. Viņa neslēpj gandarījumu, ka arī pēc kritiskiem rakstiem ar rakstu varoņiem izdevies saglabāt labas attiecības: “Nav tādu cilvēku, kurus man būtu neērti satikt. Nu, labi, varbūt bija kāda glupība nevis darbā, bet jaunībā sastrādāta – ai, ko tur: dzīve ir dzīve!”

Īso distanču skrējēja
Deviņus gadus nostrādājusi laikraksta redakcijā, Lolita bija uzrakstījusi tik daudz likteņstāstu, ka radās doma tos apkopot grāmatā. Izmantojot Kultūrkapitāla fonda projekta piedāvātās iespējas, kā arī pateicoties pozitīvajām Annas Rancānes un Laimas Muktupāvelas recenzijām, tapa grāmata “Par to, kas nekad nepāriet”.
Lolita uzskata, ka viņas valoda kopš tiem laikiem kļuvusi daudz bagātāka. Taujāta, vai to var iemācīties, žurnāliste atbild, ka spēja rakstīt laikam tomēr ir dabas dāvana. Iespējams, tas ir ierakstīts gēnos, jo vijīgos teikumos salikt rakstītos vārdus lieliski prot arī māsas un mamma. “Uz rakstīšanu skatos ar vieglumu – vienkārši ļauju valodai plūst. Es nemokos. Agrāk kolēģi brīnījās, kā tā var: no rīta atnāku uz darbu, ieslēdzu datoru un uzreiz kaut ko rakstu. Bet es esmu jau izdomājusi… Virsraksti izdomājas naktī, kad pēkšņi saprotu, ka vajag tieši tā. Jāļauj lietām notikt, jāskatās uz visu vieglāk. Tāda esmu arī dzīvē. Es vispār uzskatu, ka nevajag cīnīties – vajag dzīvot.”
Uz jautājumu - vai neplāno uzrakstīt kādu grāmatu, Lolita atteic, ka ir īso distanču skrējēja: “Varu uzrakstīt rakstu, bet nezinu, kā raksta grāmatu. Iespējams, ka to varētu, bet tādas domas man nav. Pilnībā izpaužos, rakstot to, ko rakstu. Dzīvoju no pirmdienas līdz piektdienai – pabeidzu iesākto, izbaudu padarīta darba sajūtu un tikai tad sāku nākamo.”
Lolita uzskata, ka viņas īstā vieta ir būt par redaktores vietnieci. Savulaik viņa bija “Vaduguns”, tagad – “Ievas Padomu Avīzes” redaktores vietniece. “Varbūt tas ir labi, varbūt nē, bet es joprojām ārkārtīgi smagi pārdzīvoju katru kļūdu. Pat līdz fobijai. Nevaru būt vadītāja, jo baidos kļūdīties. Bet vietnieka darbs man patīk, un es domāju, ka esmu laba vietniece,” pārliecināta novadniece.

Divreiz atteicās, trešo reizi meklēja pati
Lolita atceras, ka savulaik ļoti gribēja strādāt “Ievā”. Būdama dekrēta atvaļinājumā ar vidējo puiku, viņa aizrakstīja žurnālam un saņēma atbildi: “Lūdzu – dod tēmas un raksti!” Pirmais bijušās balvenietes raksts, ko publicēja populārais izdevums, bija joku gabals, kā viņa mācījās braukt ar automašīnu. Pēc tam sekoja citi. Drīzumā viņa saņēma uzaicinājumu strādāt kā štata žurnāliste, pēc kāda laika - vēl vienu šādu piedāvājumu, bet abas reizes atteicās, turpinot piedāvāt rakstus kā ārštata autore. Tikai, atgriezusies no dekrēta pēc jaunākā dēliņa piedzimšanas, Lolita saprata, ka tomēr vēlas šo darbu, un bez liekām grūtībām to arī dabūja. Žurnāliste neslēpj, ka tas bija ļoti emocionāli grūts lēmums – mainīt darbu, jo portāla “Latvijas Vēstnesis” redaktore viņu tolaik ļoti gaidīja atnākam no dekrēta.
Sākot strādāt jaunajā darbavietā, Lolita jutās ļoti nobijusies: “Tas tomēr bija Latvijas lielākais žurnāls. Nekad nebiju bijusi “Ievas” redakcijā. Nezināju, kā te ģērbjas, ko te ēd, ko dzer? Biju ļoti, ļoti nobijusies, jo neesmu nekāda sliežu kodēja. Pirmos mēnešus sēdēju pie sava galda ar seju pret sienu pie ļoti neērti nolikta datora, ko neuzdrošinājos izkustināt. Pirmajā mēnesī uzrakstīju rekordlielu rakstu daudzumu - kādus divdesmit trīs, un zaudēju pāris kilogramus svara. Man šķita, ka ir taču šausmīgi jāstrādā, citādi mani te neturēs. Visu laiku baidījos, ka pēc trim mēnešiem man pateiks, ka es tomēr nederu. Bet tā šie trīs mēneši ievilkušies līdz pat šim laikam, un jūtos šeit ļoti labi.” Visu “Ievā” nostrādāto gadu laikā bijusi tikai viena situācija, kad viņa vēlējās aiziet, bet tā atrisinājās, un šobrīd Lolita jūtas laimīga un novērtēta.

Tajos Balvos taču ir viss!
Lolita vienmēr uzskatījusi par savu trumpi to, ka pazīst ļoti daudz cilvēku. Paziņu loks ir tik plašs, arī pateicoties dalībai Vispasaules latviešu ģimeņu nometnēs “3x3”. Īpaši labi viņa zina Balvu cilvēkus, bet viņi - Lolitu: “Man vienmēr ir ļoti gribējies un paticis rakstīt par savas puses cilvēkiem. Kad jau atkal un atkal redakcijas sapulcēs iesaku kādu no Balvu puses, kolēģes saka: “Nē, tajos Balvos taču ir viss!” Man tik ļoti patīk, ka manas kolēģes tā apbrīno Balvus! Jā, tur tiešām ir viss: čakli zemnieki, spēcīgas sievietes un savas puses patrioti. Esmu patiešām no sirds pateicīga katram un ikvienam, kas ir atsaucies un piekritis sarunai ar mani. Noteikti nenosaukšu visus, par ko esmu rakstījusi lielākajos Latvijas žurnālos – pieminēšu vien tos, kas pirmie nāk prātā. Žurnālam “Klubs” savulaik rakstīju par motociklistu Daini Putniņu, un redaktors Aivars Pastalnieks pēc tam man ik pa laikam teica: uzraksti vēl kaut ko tikpat labu. Neparasta, bet atklāta saruna “Ievai” savulaik izdevās ar ārstu Andri Tjunīti, lieliska vasaras saulgriežu intervija – ar ģimenes ārsti Līgu Kozlovsku. Savā ziņā cilvēks no mūsu puses ir arī Liepnas ģimenes ārsts Jānis Stabingis – arī par viņu esmu rakstījusi. Esmu uzbūrusi vairākus košus dzīvesstāstus par Skaidrīti Zizlāni, Rudīti Krūmiņu, Ivetu Kaminsku, Velgu Krastiņu. Ļoti ilgi sarunai centos pierunāt savu bijušo kolēģi Imantu Slišānu – izcilu Latgales patriotu. Rakstot reizes divdesmit noklausījos Anša Ataola Bērziņa dziedāto dziesmu “Cārmyuikša”. Tas ir stāsts par puisi, kurš ilgi ir prom no mājām Latgalē, bet tur viņu gaida pīlādzis sarkanām ogām. Par vienu no veiksmīgākajām sarunām uzskatu arī interviju ar zemnieku Guntaru Bartkeviču gadā, kad pamatīgi applūda Baltinavas lauki, un upe pie Guntara mājām pat pagriezās uz otru pusi. Todien atkal mežonīgi lija, mēs braucām Guntara mašīnā, un es viņam teicu – nu, tu taču saproti, ka saruna nebūs tikai par zemnieka darbu... Augstu vērtēju uzticību, runājot arī par attiecībām – tas taču cilvēkiem vienmēr interesē! Guntars ļāvās, atbildēja uz visiem maniem jautājumiem un – vīrs un vārds – paša teiktajā neko nelaboja. 
Rakstīt par Balvu cilvēkiem – tas vienlaikus ir gan gandarījums par uzticēšanos, gan atbildība. Lai cik ir bijis prieka par labu rezultātu, diemžēl gadās arī tā, ka pat pēc runātāja atklātības izsijāšanas manā profesionālās pieredzes sietā vēlāk izrādās: cilvēks tomēr ir pateicis kaut ko par daudz, un viņam tuvinieki sāk pārmest – sak’, kāpēc tev to vajadzēja stāstīt! Šādās reizēs manī rūgtums mijas ar nesapratni: kāpēc dzimtu likteņu samezglošanās tiek uztverta kā kaut kas, par ko jākaunas un kas jāslēpj? Dzīve ir dzīve.”

Brīnišķīga Latgales vēstnese
ANNA PEIPIŅA, žurnāla “Ieva” galvenā redaktore:
“Lolitai ir divas labam žurnālistam ļoti svarīgas īpašības – viņai patiesi interesē un patīk cilvēki, un viņai piemīt kritiski analītiskā domāšana. Pirmā ļauj viņai veidot sirsnīgas un dziļas intervijas un dzīvesstāstus, otrā – urbties sarežgītās, pat piņķerīgās tēmās un izstāstīt tās vienkāršā, katram lasītājam saprotamā veidā. Ar Lolitu izjūtu zināmu solidaritāti, jo abas esam no Latgales, un visi zina, ka mūsu klātbūtnē par šo pusi neviens sliktu vārdu nedrīkst bilst! Un patiesībā jau viņa ir lieliska Latgales vēstnese, jo tieši ar viņas palīdzību visas valsts iedzīvotāji iepazīst daudz brīnišķīgu, gaišu Latgales cilvēku.”

Apbrīno nerimstošo radošumu
RASMA ZVEJNIECE, bijusī laikraksta “Vaduguns” redaktore:
“Lolita bija un ir talantīga žurnāliste. Prot saskatīt problēmu, atrast tēmu, izpētīt visu līdz saknei, uzrakstīt tieši, skaidri, pārliecinoši, arī emocionāli un skaistā, bagātīgā valodā. Visvairāk apbrīnoju viņas spēju panākt rakstu varoņu uzticēšanos un atvēršanos. Atceros viņas pirmo lielprojektu “Vadugunī” – “Likteņstāstus”, ko pēc tam izdevām arī grāmatā. Tie bija stāsti par cilvēkiem, kuri piedzīvojuši traģēdijas, nelaimes vai kuriem liktenis nav bijis labvēlīgs. Tagad šādi stāsti jau ir ierastāki, bet toreiz – tas bija neparasti un drosmīgi, jo īpaši vietējā avīzē, ko lasa visi kaimiņi. Tiešām apbrīnoju, cik ļoti cilvēki uzticējās Lolitai, cik emocionāli un toleranti viņa par viņiem rakstīja!
Otra lieta, ko apbrīnoju Lolitā, - viņas nerimstošo radošumu. Viņai vienmēr bija (un ir) idejas – rakstiem, projektiem, pasākumiem utt. Ir lietas un notikumi, par ko jāraksta katru gadu (vai pat katrā numurā), bet Lolita katru nākamo reizi spēj izdomāt citādu pieeju, atrast citu odziņu.
Trešā lieta, ko minēšu – vieglums, ar kādu Lolita strādā. Viņa darīja un izdarīja ļoti daudz, strādāja rūpīgi, dziļi un kvalitatīvi, bet nemocījās radošās mokās un pārgurumā, par ko visiem jādzird vai jāredz. Var jau sacīt – tāds dabas dots talants, bet, domāju, tas tāpēc, ka Lolitai vienmēr ir interesanti tas, ko viņa dara, viņa strādā ar prieku.
Lolita “Vadugunī” bija ne tikai žurnāliste, bet arī mana vietniece – tāda, par kuru varētu sapņot katrs redaktors. Mēs daudz esam arī kopā veidojušas 3x3 nometņu avīzes, un tur reizēm viņa bija redaktore, es – žurnāliste, reizēm otrādi, bet vienmēr tas bijis ļoti radoši un forši.
Ar interesi sekoju Lolitas radošajām gaitām pēc “Vaduguns” – “Latvijas Vēstnesī” un izdevniecībā “Santa”, un man ir prieks un arī zināms lepnums par viņu.”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.