1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-06-2022
Vārdadienas šodien: Ausma, Ausmis, Inguna, Inguns

“Dots devējam atdodas” (16.10.2020.)

Kad viena acs redz vairāk nekā divas

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

 Ne katrā valstī ir fotogrāfijas muzejs

Nedomāju, ka ir cilvēki, kuri nezina, ka Latvijā ir fotogrāfijas muzejs, kurā krāj, saglabā, pēta un sniedz zināšanas par fotogrāfijas nozares attīstību Latvijā no fotogrāfijas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Ja šādi cilvēki ir, tad jādomā, kā viņus sasniegt. Nevaram teikt, ka neesam mīlēti no preses puses. Ne katrā valstī ir fotogrāfijas muzejs, un mēs savā ziņā esam priviliģēti, ka mums tāds ir. Daudzviet pasaulē ir nelaimīgi, ka tādi materiāli nav savākti un aizgājuši zudībā. Nozīmīga loma ir latgalietim Pēterim Korsakam, kurš aizsāka un izveidoja šo muzeju. Mūsu ekspozīcija ir sena, arī unikāla, jo var izsekot pašus fotogrāfijas pirmsākumus. Pie mums ciemos braukuši arī studenti no Norvēģijas, lai aplūkotu oriģinālus, kā fotogrāfija ir attīstījusies, kaut gan viņiem pašiem ir savs muzejs. Mums ir arī muzeja pedagoģiskās programmas, tāpēc labprāt ciemos gaidām skolēnus, kuri uzzinās, kā veidot fotostāstus, par fotogrāfiju kā vēstures avotu. Šķiet, nereti cilvēki neaptver, cik ārkārtīgi daudz ko fotogrāfija ir ietekmējusi un mainījusi - pat tādas lietas, kur mēs ceļojam, ko ēdam, kā ģērbjamies, ko lasām. Protams, attīstoties tehnoloģijām, šī ietekme ir vēl dziļāka. Katru minūti vai pāris minūtēs miljoniem bilžu tiek palaistas pasaulē. Tas ir labi vai slikti? Īsti labi nav, ja ēters ir pilns ar sliktiem attēliem. Tomēr priecē, ka cilvēkiem ir saglabājusies ticība, ka fotogrāfija ir kaut kas patiess un realitātei pietuvināts dokumentāls fakts.
Kāda ķīniešu kuratora organizētā izstādē redzēju, kā presē tiek manipulēts ar valstsvīru atrašanos vai neatrašanos konkrētā vietā. Ja presē nebija, tad viņa vispār nebija, jo tas netika vēsturiski atspoguļots. Atmiņa ir diezgan slikts padomdevējs, bet attēls var apliecināt, ka fakts ir fakts. Ko darīt, ja, piemēram, mājas bēniņos atrod vecu melnbaltu bildi? Šādus stāstus esmu dzirdējusi, kad tiek atrastas stikla plates, kurām nomazgāta emulsija un padomju laikos uztaisīta smuka siltumnīca. Daudz ko iznīcināja tieši padomju laikos, kad nebija sapratnes un saprotošas attieksmes pret vēstures notikumiem. Ja tiek atrasts fotogrāfisks attēls, ieteiktu sazināties ar mums. Tāpat pieļauju, ka katrā muzejā var atrast kādu cilvēku, kurš sniegs padomu. Ir iespējas arī atrasto pārfotografēt un mums atsūtīt.
Runājot par kolekcionāriem, jāsaka, ka žēl, ja kaut kas vērtīgs nenonāk muzejā. Tiesa, labāk saglabāt, nekā iznīcināt. Viena no muzeja darbībām ir pētniecība un izglītojošais darbs. Kāpēc bērniem jāapmeklē fotogrāfijas muzejs? Svarīgs ir vecums, lai zinātu, kā šo auditoriju uzrunāt. Mazākajiem ir iespēja apskatīt stereofoto un kameru, kurā fotografējamais cilvēks ir ar kājām gaisā. Variantu ir daudz. Piemēram, profesionāļiem varam piedāvāt krājumu ekskursijas, kad var iepazīties ar to, kā mēs glabājam arī lielākus retumus. Tāpat var apskatīt fotošauteni, kas būtu interesanti, piemēram, septiņgadīgam bērnam.
Nebiju plānojusi savu dzīvi saistīt ar muzeju, jo ilgus gadus esmu strādājusi presē, un man patika šis darbs. Visu mūžu esmu nodarbojusies ar fotogrāfiju dažādos veidos. Laikā, kad muzejs nebija savā labākajā situācijā, kļuva bēdīgi ap sirdi: “Vai, vai!” Esam kopā pūlējušies, lai celtu muzeju prestižu, un daudz ko arī sasnieguši. Izcili, ka katrā reģionā ir cilvēki entuziasti, kuri vāc vēstures liecības, tās apkopo un izdod brošūras, grāmatas. Pašvaldībai vajadzētu atbalstīt šādus cilvēkus.
Atmiņa ir ļoti īsa, tāpēc ļoti vērtīgi ir fotopieraksti. Jautājums tikai, kā mēs to noformējam un pasniedzam. Izstādēs tos dažkārt nevar pielikt klāt katrai bildei, jo to nosaka iekārtojums. Jo vairāk informācijas var piedāvāt, jo droši vien tas ir labāk. Izstādes plānojam 1-2 gadus uz priekšu, par ko lemj speciāli izveidota žūrija. Mēs esam draudzīgi un labprāt sadarbojamies ar visiem. Kāda būtu mana sapņu izstāde? To būtu milzum daudz. Diemžēl vienu izstādi Covid-19 dēļ, visticamāk, nevarēsim realizēt. Par ko tā būtu? Dienvidāfrikā atradu fotogrāfus ar latvisku izcelsmi ar ārkārtīgi interesantiem dzīvesstāstiem. Viens no viņiem bijis sociāldemokrāts Latvijā un kļuvis par valdības fotogrāfu Dienvidāfrikā. Katru gadu varētu būt viena sapņu izstāde. /Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva/

Kas būtu vēsture bez fotogrāfijām? Novadnieki, fotogrāfi Inta Ruka (Rīga) un Igors Pličs ar savu daiļradi nākamajām paaudzēm jau atstājuši nenovērtējamu kultūrvēsturisko mantojumu. Kāds ir šis mantojums un kādēļ tas vajadzīgs?

 

Labākā fotogrāfe starp apkopējām…

Inta Ruka piedzima 1958.gadā Rīgā, kaut gan viņu mēs uzskatām par mūsu novadnieci, jo Balvu pagasta Silmalas ir viņas mammas dzimtā puse. Te daudzas vasaras fotografējot pavadījusi arī Inta. 1983.gadā tapuši pirmie Balvu pagasta apkaimes cilvēku portreti, kas vēlāk apkopoti fotogrāfiju ciklā “Mani lauku ļaudis” (1983 - 1998). Ar tādu pat nosaukumu - “Mani lauku ļaudis” - 1999.gadā kolekcija tika eksponēta Latvijas ekspozīcijā 48. Venēcijas biennālē un iznākusi grāmata. Zīmīgi, ka I.Ruku Zviedrijas televīzija atzinusi par vienu no Eiropas ievērojamākajiem dokumentālajiem fotogrāfiem.

Kas ir fotogrāfija?
-Tā ir vēsture, bet jāatbild arī uz jautājumu, vai klusā daba ir vēsture? Vai ainava ir vēsture? Acīmredzot ‘jā’, jo gan notikumi, gan pilsētas, gan cilvēki to atspoguļo. Kāpēc mēs skatāmies vecās fotogrāfijas? Lai mēs redzētu, kādi bija mūsu senči, kā viņi izskatījās.
Beidzot šuvēju arodskolu, mamma uzdāvināja fotokameru “Zorkij 4K”, kas arī izrādījās tik liktenīga. Vai tolaik “saslimāt” ar vēlmi fotografēt?
-Nesaslimu, praktiski to sāku izmantot. Padomju laikos lielākā daļa gan fotografēja, gan taisīja bildes vannas istabās un virtuvēs. Aizgāju uz kursiem un pamazām apguvu nepieciešamās zināšanas, lai taptu fotouzņēmumi. Nekad mūžā nebiju domājusi, ka fotogrāfijai būs tik liela loma manā dzīvē. Spriedu, ka to daru tāpat kā visi – nobildē draugus, ģimeni...
Kad mainījās domas par fotogrāfijas nozīmi Jūsu dzīvē?
-Es pat nezinu. To uztvēru vienkārši, pirmkārt, man patīk to darīt; otrkārt, man patīk cilvēki. Nedomāju, ka šī aizraušanās izvērtīsies par darbu ārkārtīgi daudzu gadu garumā. Tas ir mans hobijs, jo nebildēju katru dienu.
Joprojām strādājat ar analogo kameru?
-Tad, kad sākās digitālo kameru laiki, to nevarēju iegādāties finansiālu apsvērumu dēļ. Sākotnēji tās bija ļoti dārgas. Ar analogo kameru vienkāršāk. Pirmkārt, fotofilmiņas nemaksā tik dārgi un tās var iegādāties pakāpeniski. Otrkārt, bildes taisi pats un nekad nerēķinies ar savu ieguldīto darbu un laiku.
Nereti fotogrāfi apgalvo, ka vissarežģītākais žanrs ir portrets...
-Nē, man tas ir visvieglākais.
Kā tā?
-Fotogrāfijas pirmsākumos cilvēki sēdēja un skatījās kamerā. Tāpat strādāju arī es – uzliec statīvu, nomēri gaismu, pasaki, lai skatās objektīvā, un nospied.
Jūsu varoņi bildēs skatītāju uzrunā, ko nevar teikt, piemēram, par foto pasei...
-Grūts žanrs, manuprāt, ir ielu, sadzīves vai kāzu fotogrāfijas. Portrets man ir mīļākais un vieglākais veids, kā uzrunāt cilvēkus, viņus uzklausīt. Cilvēki ir atvērti.
Pie katra portreta Jūs veidojat fotopierakstu jeb stāstu.
-Savulaik fotokluba uzdevums bija vasarā bildēt, bet rudenī savu darbu atrādīt. Tā kā biju kautrīga, 80.gados nolēmu doties uz Balviem, Silmalu, kur vēroju apkārt notiekošo. Atbraucot mājup, diviem fotogrāfiem stāstīju: “Ak, kādus cilvēkus es satiku. Tas tur bijis karā, tam bijis vārdiem neizstāstāms liktenis utt.” Šie stāsti bija patiesi ļoti aizraujoši un iedvesmojoši. Sapratu, ka pieraksts papildina foto. Venēcijas biennālē, kur bija mana izstāde, Helēna Demakova teica, ka stāsti noteikti ir vajadzīgi. Skatoties tikai uz portretu, nevar taču saprast, vai cilvēks, piemēram, ir sētnieks, vai pētnieks. Pieraksti pie portreta mums sniedz informāciju, kas ir šis cilvēks, ko viņš dara, ko ir piedzīvojis un pārdzīvojis. Balvos patiesi ir ļoti fantastiski cilvēki.
Arī man neizpalika pārsteigumi, piemēram, Aigars Mačs vadājis atombumbas...
-Arī man tas bija pārsteigums. Bildējot Balvos, visiem prasīju, ko viņi darījuši padomju laikā. Tas raksturo gan to laiku, gan arī mūsdienas. Man ļoti gribējās atrast kādu cilvēku no gaļas kombināta, kas jūspusē bija ļoti svarīgs uzņēmums. Galarezultātā par to pastāstīja Krišs, un es biju starā.
Kā Jums izdevās pierunāt fotografēties prāvestu Jāni Bārtuli?
-Ai, kā man patika Bārtulis! Kad pirms dažiem gadiem man zvanīja no Balvu muzeja Iveta Supe un jautāja, vai var izstādīt to veco kolekciju “Mani lauku ļaudis”, likās, ka balveniešiem būtu interesantāk redzēt tos, kas pašlaik tur dzīvo – kaimiņus, senos kolhoza biedrus… Izdomāju, ka gribu nobildēt arī priesteri. Man paskaidroja, ka Bārtulis esot stingrs. Neskatoties uz to, devos uz dievkalpojumu katoļu baznīcā, kaut arī pati neesmu katoļticīgā. Baznīcā darīju to, ko darīja visi. Ieraugot priesteri, sevī nospriedu, cik ārkārtīgi skaists cilvēks, tobrīd vēl nezinot, ka tas ir Bārtulis. Beidzās dievkalpojums, un viņš pazuda. Piegāju pie jaunā priestera, par kuru zināju, ka viņš ir mācījies Venēcijā. Priesteris laipni parādīja, kur atrast prāvestu. Pieklauvēju pie durvīm - tās atvēra vecais kungs, kurš man ļoti patika. Viņam pastāstīju, ka veidoju kolekciju muzejam un ļoti vēlētos viņu nofotografēt. Viņš teica, lai nākot iekšā, piebilstot, ka nepatīk bildēties. Mēs ilgi runājām, turklāt viņa stāsti manī atstāja ļoti dziļu iespaidu. Cik viņš gudrs! Tiesa, prāvestam teicu, ka viņš nezina, kādas es bildes taisu.
Ko prāvests?
-Solīju viņam atnest parādīt cilvēku portretus. “Nu atnesiet,” viņš noteica. Mēs tikāmies, šķiet, piecas reizes. Parasti sarunu fiksēju diktofonā vai pierakstu uz papīra, bet Jānis Bārtulis teica, ka neko nevajag pierakstīt. Tomēr viņš piekrita nofotografēties. Jāatzīst, ka biju nobijusies kā diegs, kad vedu apskatīt sava darba rezultātu. Viņš ilgi skatījās un neko neteica. Nospriedu sevī, ka laikam nav īsti labi. Pēc klusuma mirkļa prāvests pabīdīja foto malā un pavēstīja: “Domāju, ka jums ir talants.” Es biju priecīga un joprojām uzskatu, ka bez viņa kolekcija Balvos neiznāktu tāda, kāda tā ir.
Kādā intervijā Jūs atzināt, ka prāvests Jums parādījis savas grāmatas manuskriptu?
-Viņš nolasīja pirmo daļu. Tas bija stāsts par diviem cilvēkiem – vīrieti un sievieti. “Varbūt es varētu pamēģināt atrast cilvēkus, kas Rīgā palīdzētu grāmatu izdot?” jautāju viņam. Atradu cilvēkus, kuri piekrita apskatīt tekstu, un pēc mēneša zvanīju uz mācītāja māju. Diemžēl viņš saslima.
Vai ir zināms manuskripta liktenis?
-Man par to informācijas nav. Arī pie sava fotoportreta pierakstu viņš vēlējās rakstīt pats. Nepaspēja...
Jāsecina, ka fotogrāfiju varoņi Jūs iedvesmo?
-Jā, turklāt ļoti. Jums taču ir Kamaldiņš, kurš taisa jau otru lidmašīnu. Ja skatās tikai uz bildi, neviens nepateiks, ka, piemēram, Jānis Tihomirovs bijis zemessargs kopš pirmās dienas, bet sieva Ārija pabijusi 34 valstīs, divreiz – Abū Dabī.
Jums top jauna grāmata?
-Jā, par Balvu izstādi. Kad tā varētu būt? Nezinu.
Jūsu pūrā ir vairāk nekā 20 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Igaunijas, Dānijas, Vācijas, Šveices, Norvēģijas un citu valstu muzeju kolekcijās. 2019.gada 8.novembrī Balvu Novada muzejā atklājāt fotogrāfiju izstādi “Zem tām pašām debesīm”, kas joprojām mūspusē ir apskatāma. Nesen Balvu novada domes deputāti lēma daļu no šīs kolekcijas pieņemt kā dāvinājumu. Vai nebija žēl sava darba rezultātu nodot Balvu Novada muzeja rīcībā?
-Iveta Supe rakstīja projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, kā rezultātā puse no kolekcijas nonāca muzeja īpašumā. Man bija žēl kolekciju dalīt daļās, tāpēc otru pusi uzdāvināju. Man mājās palikušas kādas desmit bildes, un sešas ir Mūkusalas galerijā.
Kas ir grūtāk – fotografēt vai veidot pierakstus?
-Neesmu rakstītājs, jo tas jādara profesionāļiem.
Kādi ir nākotnes plāni?
-To nav. Dzīvoju kā visi normāli cilvēki. Ikdienā jau gandrīz trīsdesmit gadus strādāju apkopējas darbu Zviedrijas vēstniecībā. Esmu vienkārši apkopēja, kas nodarbojas ar fotogrāfiju. Lupata rokās, un uz priekšu.
Vai kolēģi nelūdz viņus fotografēt?
-Prasa. Dīvaini, bet tas, kurš ir vistuvāk, paliek nenobildēts.
Kā vērtējat faktu, ka mūsdienās cilvēki bildē pa kreisi, pa labi, lejup, augšup?
-Atbalstu. Cilvēks meklē to, kas viņu konkrētajā brīdī interesē.
Vai Jums ir kāda sapņu bilde?
-Konkrēta cilvēka portrets? Vācijā man teica, ka bildēju cilvēkus gados. Sāku domāt,- kāpēc tā? Faktiski jaunie stāsta par nākotni, bet tiem, kuri ir pusmūžā vai vecāki, ir pieredze, kas nereti ir ļoti interesanta.
Tātad caur fotogrāfiju var izzināt vēsturi?
-Tieši tā!

“Preiļi mani nav pieņēmuši, bet Tilža aizmirsusi”

 

Dzimis 1954.gada 8.novembrī Rīgā, bet bērnību pavadījis Tilžā. Sākumā septiņus gadus mācījies Tilžas vidusskolā, pēc tam vienu gadu Vectilžas astoņgadīgajā skolā. Pēc tās beigšanas 1969.gadā Igors Pličs ar Balvu sadzīves pakalpojumu kombināta norīkojumu uzsāka mācības Rīgas 34.pilsētas profesionāli tehniskajā skolā foto nodaļā par fotogrāfu.

Bērnība bijusi raiba?
-Sevi atceros no četru gadu vecuma. Visu zinu, bet par to ir grūti un sāpīgi runāt. Mammīte dzīvoja Jūrmalā, strādāja Ķemeru sanatorijā, kūdras fabrikā Slokā. Tas bija fizisks darbs. Otra māsa, kura jau mirusi, visu mūžu nodzīvoja Kanādā. Māsa gāja skolā, bet mamma, kā jaunākā ģimenē, sēdēja pie ratiņa. Iepazinās ar vienu zaldātu, tā arī es piedzimu, un mani aizsūtīja pie vecmammas Tilžā. Vecmamma bija mans sargeņģelis, kas vienmēr glāba situācijās, kad izdarīju kaut kādas blēņas. Mamma ņēma rokās žagarus, bet es, žvikt, zem vecmammas brunčiem. Mani rūdīja jau kopš agras bērnības, jo, piemēram, mazgāja vannā ūdenī, kas bija tikai saulītē sildījies. Dzīvojām vectēva māla būdā. 1968.gadā mani izlika ārā no Tilžas, jo skolā ar vienīgo globusu uzspēlēju futbolu, kaut gan tanī gadā man jau bija Laimoņa Vāczemnieka pateicības grāmata ar zīmogu par krustvārdu mīklas sastādīšanu. Tas bija pirmais apbalvojums. Jau jaunībā biju spiests iet savu laimi meklēt kaut kur tālāk.
Kādi bija pirmie soļi, iepazīstot fotogrāfiju?
-Ar pirmo fotoaparātu “Smena” gāju kājām uz lielpilsētu Kārsava, kāda man tā tolaik šķita. Tur iegādājos filmiņas, ķimikālijas un visu nepieciešamo. Protams, atpakaļceļam autobusa biļetes iegādei naudas nepietika. Kā jau minēju, biju spiests iet mācīties kaut kur tālāk, jo dzīvojām trūcīgi. Bet kur tu aiziesi ar 8.klašu izglītību? Ļoti gribēju mācīties par konditoru, bet tolaik šo arodu varēja apgūt tikai ar vidusskolas izglītību. Nolēmu mācīties Rīgas 34.arodvidusskolā par pulksteņmeistaru, jo tur ņēma ar 8 klašu izglītību. Gāju, kur varēju, nevis - kur gribēju. Skolas uzņemšanas komisijā direktore jautāja,- kāpēc vēlos apgūt pulksteņmeistara profesiju? Godīgi atzinu, ka man labāk patīk fotografēt. Ar to pietika, lai mani ieskaitītu klasē pie vidusskolniekiem. Acīmredzot tolaik fotogrāfa arods nebija tik pieprasīts.

Praksi pavadījāt Balvos?

-Jā, kopā ar Žani Vrubļevski no Žīguriem. Praksē strādājām Balvu SPK, bet tā kā fotogrāfu bija daudz, savas darba gaitas mēs turpinājām Ludzas sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur kopā nostrādājām desmit gadus. Sākums bija grūts, jo man jau nekā nebija, turklāt piecpadsmit gados nevarēja pat viesnīcā pierakstīties. Kāpēc? Nebija taču pases. Viesnīcā reģistrējos uz Žaņa vārda. 1974.gadā atgriezos no dienesta armijā ar citām smadzenēm.
Jūs esat viens no retajiem ar fototehnologa izglītību, kuru ieguvāt, trīs gadus mācoties Maskavā. Turpat arī dienējāt?
-Tur bija dažādas iespējas. Virsnieku prēmijas bija atkarīgas no mana darba rezultāta.
Kā veicās ar krievu valodu?
-Kā jau latvieši, kuri saka: “Dva komat tri, dva komat sem,” bet vajadzēja: “Dva celih tri desjatih.” Nekādu atlaižu nebija.
Preiļos dzīvojat jau gandrīz četrdesmit gadus?
-Jā, šeit esmu strādājis ne tikai kā fotogrāfs. Piemēram, esmu bijis pieminekļu inspektors Preiļu kultūras nodaļā, ceha priekšnieks, saimnieciskais vadītājs bankā “Baltija”. Tā ir kārtīga dzīves skola.
Izskatās kardināli atšķirīga?
-Tā bija iespēja daudzveidot sevi, kā arī labi pelnīt. Tomēr šobrīd uzskatu, ka Preiļi mani nav pieņēmuši, bet Tilža aizmirsusi.
Nevar būt, jo, jautājot garāmgājējiem, kur atrodas Pliča muzejs, visi kā viens norādīja pareizajā virzienā...
-Tas nav rādītājs. Esmu saņēmis ļoti daudz pateicības un apbalvojumus. Publiski ‘jā’, bet, piedodiet, man ir savs viedoklis. Ēkai, kas ir bijušais grāfu Borhu ģimenes īpašums, esmu veltījis divdesmit gadus. Patiesi lepojos, ka esmu atjaunojis vecāko ēku Preiļos. Bizness pajuka ne bez pašvaldības ziņas, jo pie muzeja un viesu nama guļamistabas logiem uzbūvēja slimnīcu. Protams, klienti bija neapmierināti, ja visu nakti kauc sirēnas, spīd bākugunis.
Kā sadzīvo fotogrāfs ar politiķiem?
-Provokatīvs jautājums. Politika man šķiet netīra.
Kāpēc?
-Jāatgriežas pie stāsta par draugu Žani. Viendien abi uzrakstījām iesniegumu par vēlmi iestāties komunistiskajā partijā. Viņu pieņēma, mani – nē. Kāpēc? Jo tante dzīvoja ārzemēs. Tolaik mūsu ceļi šķīrās, jo paliku sliktais. Kopš tā brīža man ir alerģija pret vārdu ‘partija’. Šis vārds asociējas ar kolhoza govīm.
Kāds govīm sakars ar partiju?
-Stāsts nāk no Tilžas, kur atradās dažādas fermas, un govis ganījās partijās. Viendien govīm piemetās caureja. Gans skrēja uz kantori pie priekšnieka un izmisīgi sauca: “Prīkšņīk, prīkšņīk, visa parteja pļūtī.” Esmu gatavs uztaisīt kartiņu piemineklim tam, kurš mani iesaistīs partijā. Esmu Ulmaņa laika atbalstītājs, par ko liecina grāmatas arī manā muzejā.
Jūs savulaik esat teicis, ka fotogrāfa pienākums ir nevis knipsēt, bet fotografēt un izgatavot fotogrāfijas, kas ir vēstures liecība. Turklāt arī atzīstat, ka esat “slims” ar vēsturi...
-Sieva man saka, ka vecu mantu slimībai zāļu nav. Tā ir patīkama, bet dārga slimība. Reizēm ir kā kaķim, kuram klaudz zobi, ieraugot peli.
Cik liela nozīme ir fotogrāfijai?
-Pētot Latgales fotogrāfu darbības vēsturi, jāsecina, ka daudz ko esmu atradis, bet vēl vairāk neatradis. Ceru, ka man izdosies izdot izziņu grāmatu jeb enciklopēdiju par Latgali.
Esat vairāku grāmatu autors un līdzautors...
-Grāmatas, manuprāt, nekad nekas neaizstās.
Cik vērta ir fotogrāfija no vēsturiskā viedokļa?
-Ļoti vērta. Tas ir dokuments. Pirms 180 gadiem, kad fotogrāfija vēl nebija izgudrota, veiksmīgi uzdarbojās mākslinieki. Strādāja, zīmēja portretus kungiem, baznīcām un citiem. Mans mērķis ir muzejā parādīt, kā taisīja kartiņas.
Esat autors 15 000 dažādām pastkartēm par Aglonas baziliku un Aglonas pagastu, pastkaršu komplektam “Laipni lūdzam Preiļos”, fotoalbumam “Acis redz, sirds deg...”
-Tur ļoti daudz pastrādāju un biju bezmaz vai galma fotogrāfs. Bildēju pat no helikoptera.
Kāpēc svarīgi apzināt fotogrāfijas vēsturi?
-Katrs cilvēks piedzimst, dzīvo, veido ģimeni, rada pēcnācējus. Kā to izdarīt, ja nav ne profesijas, ne mērķu? Lai apgūtu jebkādu profesiju, ir jāzina tās vēsture: kā agrāk strādāja, kā šī nozare attīstījās utt.
Kādā intervijā Jūs bijāt pārsteigts, ka fotoskolas studenti nevar nosaukt gandrīz nevienu Latvijas fotomākslinieku...
-Viņiem mācību programmā nav vēstures, bet vajadzētu.
Blakus viesu mājai uzcēlāt kapelu – Latvijā vismazāko dievnamu, kuru iesvētīja 2007.gada 16.aprīlī.
-Tamlīdzīgu kapelu pirmo reizi ieraudzīju Kanādā. Bija pretestība, kad nolēmu uzbūvēt dievnamu. Priesterim Stepiņam Jānim lūdzu padomu, kā pareizi iekārtot sakrālo interjeru. Viņš devās uz Rēzekni, kur Jānis Bulis pavēstīja: “Nabūs tur nekādu kapelu, ir baznīca.” Pusotru gadu man neļāva celt. Kur tik es nerakstīju... Tieslietu ministrija atbildēja, ka šī ir brīnišķīga ideja, tikai jāievēro pilsētbūvniecības noteikumi. Arhitektu savienībā veči smējās, lai dievnamu taisu uz riteņiem, tad nebūs nekas jāsaskaņo: “No rīta lūdzies vienā kaktā, vakarā – citā.” Galarezultātā tomēr atļauju saņēmu, un cilvēki sāk plūst uz šejieni straumēm. Vakarā slēdzu ciet, no rīta vēru vaļā līdz laikam, kamēr nenozaga svētbildi 300 latu vērtībā. Policija pateica, ka ir bezspēcīga. Runājot par Jāni Streiču, atceros, kā apmeklēju zintnieku Jāni Tilžā. Viņš man prasīja, vai mērīju āderes, kur atrodas kapela. Atzinu, ka nē. Viņš pateica, ka svētbilde atrodas uz zelta āderes, kas izstaro labo enerģiju. “Labi, vecīt, pļāpā vien,” sevī nospriedu. Pagāja laiks, un atbrauca ciemos Jānis Streičs. Viņš nokrita uz ceļiem un sāka raudāt kā mazs bērns. Asaras birst un birst. “Kas, Jāni, notika?” jautāju režisoram. Viņš piecēlās un teica: “Kādus tik dievnamus pasaulē neesmu redzējis, bet tik tuvu Dievam kā šeit neesmu juties nekur.” Tā ir iejūtīga un emocionāla cilvēka reakcija. Tad atcerējos, ko savulaik teica Jāņonkulis Tilžā. Jāpiebilst, ka dievnamiņš paredzēts visiem kristiešiem. Svētākas misijas virs zemes cilvēkam nav, kā kalpot citiem cilvēkiem. Vienalga, kas tu esi – inspektors, baznīckungs, kosmonauts. Kad kungi pārtaps par kalpiem, tad viss būs kārtībā. Man ir slimība, kurai nav zāļu. Dzirdu, ka ir demokrātija, bet es viņu neredzu.
Kas mudināja dibināt Latgales fotogrāfu biedrību, organizēt dažādus fotokonkursus, plenērus, kursus, mācības?
-Katrs cilvēks izvēlas vietu, kur dzīvot, draugus, ar kuriem čupoties. Manā gadījumā apstākļi atveda uz Preiļiem. Ļoti labi pazinu fotomākslinieku Jāni Gleizdu un viņa ģimeni. Organizēju vairākas izstādes, kad viņš bija dzīvs. Sanāca draugi, un nolēmām organizēt biedrību. Tiesa, man jau bija līdzīga pieredze, jo savulaik organizēju fotokonkursus “Es mīlu savu foto!”. Lūkojos, kas notiek Latvijā... Aktīvi bija Ogrē, Kuldīgā, Talsos, Liepājā, bet kas Latgalē?
Klusums?
-Nolēmām veidot Latgales fotogrāfu biedrību ar konkrētiem mērķiem. Nevis klubiņu, bet biedrību. Gribu, lai Latgalei ir sava valdība, Kurzemei, Zemgalei un Vidzemei - sava. Ar līdzīgām domām dibināju biedrību, kas vienotu visus Latgales fotogrāfus. Diemžēl līdz galam šī ideja nav īstenota. Strādāju pats, un rezultātā tapušas trīs grāmatas ar Latgales fotogrāfijām. Katram cilvēkam gribas atstāt pēdas, ka viņš ir bijis šajā pasaulē. Kas fotogrāfam var būt labāks nekā grāmata? Manta, māja???
Telefonsarunā minējāt, ka varētu tapt buklets par Tilžu?
-Varētu, ja sanāktu kopā komanda. Piemēram, Aina Rakstiņa atbildētu par vienu nodaļu, Rutta Silauniece - par citu utt. Nospraužam mērķus un katrs darām savu darbu. Tāpat esmu gatavs noorganizēt lētu drukāšanu Lietuvā. Sakiet, kad atbraukt? Pavisam drīz atklāšu grāmatu par Latgales fotogrāfu Losānu no Rugājiem. Žēl, ka pašvaldība šo ieceri neatbalstīja. Visticamāk prezentācija notiks Preiļu muzejā. Jāpiebilst, ka ieskenēju 2300 Losāna fotogrāfijas, un katrai no tām ir pieraksts.
Cik svarīgi ir fotopieraksti?
-Žēl, ka cilvēki par to piemirst. Paņem fotoalbumu un, ja nekas nav pierakstīts, ej nu sazini, kas tur nobildēts, kad un kur? Ja atrodat nevienam nevajadzīgas melnbaltas bildes, vērsieties pie novadpētniekiem.
Kādas ir nākotnes ieceres?
-Labāk pajokošu. Nezinu, kā jūs to darīsiet, bet es dzīvošu, kamēr nomiršu. Tiesa, dzīvot nenozīmē tikai elpot un ēst...

 

Kas jāpatur prātā?
Fotogrāfija ir viens no vēstures avotiem. Protams, ikvienam pētniekam un vēstures izzinātājam jāpatur prātā, ka fotogrāfija var būt arī maldīga. Līdz ar to, izmantojot to kā vēstures avotu, vienmēr jāpārliecinās par fotogrāfijas autentiskumu – vai nav bijušas manipulācijas un vai tas attēls, ko mēs redzam, atbilst vēsturiskajai patiesībai. Man kā mākslas zinātniecei un vēsturniecei fotogrāfija, pirmkārt, ir vēstures avots. Otrkārt, veids, kā piefiksēt būtiskas lietas, it sevišķi, ja ir runa par kādām sīkām detaļām. Treškārt, tas ir darba instruments. Ja atrodat vecas fotogrāfijas, varētu ieteikt vairākus rīcības variantus. Ja attēlos saskatāt kaut ko interesantu, tad vajadzētu iedziļinieties un saprast, kāpēc šis fotoalbums atrodas tur, kur to atradāt. Ja ir sajūta, ka albums kļūst aizvien nozīmīgāks no personiskā viedokļa, tad tam jāierāda atbilstoša vieta. Piemēram, attēlos ir radinieki vai pazīstami cilvēki. Ja tās ir nepazīstamas personas, tad nevajadzētu albumu dedzināt, bet parādīt, piemēram, novadpētniekiem vai kādam vēsturniekam. Nav obligāti jābūt akadēmiski izglītotam, lai pamanītu vēsturiskas lietas un vietas. Fotogrāfija kā informācijas nesējs ir daudzslāņaina, tāpēc aicinu izkāpt no vienkārša vērtējuma ‘patīk’ vai ‘nepatīk’, bet patiesi saskatīt šos daudzos slāņus. Man svarīga ir kultūrvēsturiskā mantojuma un kultūrvēsturisko vērtību iemūžināšana. Piemēram, strādājot Jēkabpilī, fotografēju vēsturisko arhitektūru, jo dekoratīvie elementi (durvis, logu apmales), kas veidoti no koka, laika gaitā iet zudībā. Pētnieki uzņemas atbildību par to, ko saka, pie kādiem secinājumiem nonāk, it sevišķi jomā, kurā izgaismo maz zināmas tēmas. Pētnieki nedrīkst būt slinki, jo kāda pētnieka slinkošana var novest pie kādu aplamu viedokļu un rezultātu popularizēšanas. Katram profesionālim jābūt ar augstu atbildības līmeni. Mēs taču negribētu iet pie zobārsta, ja viņš kaut kādas zobārstniecības zināšanas nav apguvis. Tikai no patiesiem vēsturiskiem faktiem un datiem mēs varam izdarīt objektīvus secinājumus. Tāpat jāsaprot, ka vieglas popularitātes dēļ nedrīkst upurēt vēsturisko patiesību rekonstrukciju. Labāk rakstīt vienu darbu ilgāk un pamatīgāk, nevis trīs darbus ātrāk un vieglprātīgāk.
Kāpēc jāapmeklē muzejs? Bērniem būtu jāzina un jāpaskatās, kā tapa fotogrāfiskie uzņēmumi pirms ciparu tehnoloģijas. Tā ir iespēja saprast, ka mūsu mobilajā telefonā iebūvētā fotokamera ir daudzu cilvēku darbu un atklājumu rezultāts. Agrāk cilvēks, dodoties pie fotogrāfa, izjuta svētku sajūtu. Mūsdienās mēs tikai knipsējam un knipsējam, tāpēc pazūd brīnums. Viennozīmīgi fotouzņēmuma loma mainās, tomēr nezudīs arī klasiskās vērtības. Vērojama arī tendence, ka jaunā paaudze interesējas par analogo fotogrāfiju - kā negatīvs pārtop bildē. Neliedziet sev prieku! /Latvijas Fotogrāfijas muzeja vēsturniece Guna Ševkina/

 

* Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Palaist bērnus nometnē vai iekrāt apkures rēķinam rudenī?