“Dots devējam atdodas” (23.10.2020.)

Rada savam un citu priekam

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Ērkšķainais ceļš mākslas pasaulē

JĀNIS BĀRDA
DZIMIS: 1957.gada 21.maijā Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu vidusskola (1975), tēlniecības studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (1990), izstrādājot diplomdarbu “Eņģeļi”.
STRĀDĀ: lietišķās mākslas un arhitektūras eksterjera un interjera māksliniecisko detaļu restaurācija Londonā.
ĢIMENE: Māte Daina un māsa Irēna ar ģimeni Balvos, dēli - jaunākais Georgs Tadejs, vecākais dēls Kaspars, kurš Rīgā ar ģimeni audzina mazbērnus Gvido un Ronaldu, Ruta Meldere, Dzidra un Jānis Romanovski, Sarmīte Lazdiņa un citi.
DZĪVES MOTO: “Kā Krievijas caram Pēterim I, kura gredzenā bija iegravēti vārdi: “Es piederu pie tiem, kas mācās un meklēju, kas mani mācītu.””

Latvijā un citviet Eiropā pazīstamais Jānis Bārda, kurš jau ilgus gadus dzīvo un strādā Londonā, ir viens no talantīgākajiem mūsdienu tēlniekiem. Bijušais balvenietis, kurš sniedzis ievērojamu ieguldījumu kopējās tēlniecības kultūras veidošanā, īpašu uzmanību veltījis sakrālajai mākslai - krucifiksi dāvāti ne tikai Saeimas namam un Aglonas bazilikai, bet arī pāvestam Jānim Pāvilam II. Vieni no nozīmīgākajiem darbiem par sakrālo tematiku ir arī piecas altāra skulptūras, kas atrodas Svētās Ģimenes katedrālē Kazahstānā (1992). J.Bārda gleznojis arī 15 gleznu ciklu “Via crucis” Ludzas baznīcai (1992), vairāki viņa veidotie reliģiskie darbi atrodas arī citviet. Savukārt izstādes rīkotas gan Rīgā un Krakovā (1993), gan arī Barselonā (1992), Maskavā (1999) un citās pilsētās. Protams, nu jau par leģendāru kļuvusi tēlnieka veidotā skulptūra “Bruņurupucis” Majoru pludmalē Jūrmalā un 12 kaķu skulptūras, kuras kādu brīdi glabājās toreizējā prezidenta Gunta Ulmaņa rezidencē, bet vēlāk nonāca slavenās dziedātājas Laimas Vaikules īpašumā.

Ar mākslu inficējās Maskavā
“Mēdz teikt, ka cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu. Es gan oponētu un teiktu, ka viss ir krietni sarežģītāk, nekā tas šķiet no pirmā acu skatiena. Nevienam cilvēkam nav varas pār to, ko viņš grib. Mums šķiet, ka mēs dzīvē veicam izvēles. Tomēr spēcīgās vēlmes pēc kaut kā cilvēkā vienkārši dzīvo, un mēs neapzināti vadāmies pēc tām,” nešaubās J.Bārda.
Pēc šāda scenārija veidojās arī talantīgā tēlnieka ceļš pretī mākslas pasaulei, kurš Balvos dzīvoja līdz pilngadības sasniegšanai un to dēvē par emociju pilsētu – vietu, kur piedzīvoti spilgti bērnības dienu notikumi. Protams, netiek aizmirsts arī par Balvos dzīvojošās mātes un māsas apciemošanu. Savukārt turpmākās gaitas J.Bārdu aizveda uz galvaspilsētu Rīgu. Interesanti, ka sākotnēji topošais tēlnieks izvēlējās studiju virzienu, kam rast līdzību ar tēlniecību un mākslu kopumā nav nemaz tik viegli – medicīnu. Kādēļ tieši šādas studijas? J.Bārda stāsta, ka ar medicīnu bija saistīta viņa māte, kura savulaik strādāja Balvu slimnīcā. Lai gan kopumā šādai izvēlei nekāda īpaša pamatojuma nemaz nebija – gluži vienkārši pēc vidusskolas absolvēšanas bija jāizvēlas turpmākais dzīves ceļš. Pēc tam neizpalika arī dienests armijā Maskavā, kur J.Bārda, kā viņš stāsta, arī inficējās ar mākslu. Tikmēr noslēdzošais posms studijās bija tēlniecības apgūšana Latvijas Mākslas akadēmijā. “Par to, ka varētu nodarboties ar tēlniecību, nemaz nedomāju. Sākotnēji prātoju par glezniecību. Tomēr tā sanāca, ka dzīves ceļi saveda kopā ar cilvēkiem, kuri mani novirzīja uz tēlniecības takas. Iepazinos ar kādu vecāku vīru - tēlnieku amatieri un lielu Latgales patriotu Bērtuli Bulu, kura ietekmē tēlniecība joprojām ir ļoti nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa,” atminas J.Bārda.

Īpašu uzmanību velta sakrālajai tematikai
Ja svaru kausos saliktu visus J.Bārdas tēlniecības darbus, tie pārliecinoši nosvērtos par labu sakrālajai tematikai veltītajiem. Tādu darbu ir lielākā daļa, kam J.Bārdas radošajā profesijā ir svarīga loma. Turklāt, gluži tāpat kā pievēršanās tēlniecībai kopumā, arī vēlme iepazīt sakrālo mākslu nenokrita no gaisa. Viņš stāsta, ka cilvēku dzīvē virza intereses. Ņemot vērā, ka J.Bārda intereses ir saistītas ar filozofiju, tās likumsakarīgā ceļā noveda arī pie reliģijas un atbilžu meklēšanas uz mūžseniem jautājumiem par cilvēka esību, būtību un patiesību. Viens no cilvēkiem, kurš J.Bārdu ievirzīja reliģijas tematikā, bija arī savulaik iepazītais tagadējais Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Ar kardināla starpniecību tika nodota arī krucifiksa dāvana bijušajam pāvestam Jānim Pāvilam II, kad viņš viesojās Latvijā. Tolaik bija sarīkotas pusdienas, un J.Bārdam bija tas gods ar šiem augstajiem viesiem būt kopā svinīgajā pieņemšanas pasākumā. Tagad šis J.Bārdas veidotais krucifikss atrodas par pasaules kristietības centru dēvētajā Vatikānā. Turklāt Vatikāns nav vienīgā pasaules valsts, uz kurieni aizceļojuši tēlnieka darbi. Tie bez jau minētajām Barselonas, Maskavas, Krakovas un citām Eiropas valstu pilsētām atrodas arī, piemēram, Vācijā un citviet. “Jāteic, strādāt sakrālās mākslas jomā ir krietni vienkāršāk nekā ar tiem darbiem, kurus paredzēts uzstādīt pilsētvidē. Ar reliģiskiem darbiem ir skaidrība. Ja baznīcai tie šķiet pieņemami, viss kārtībā. Savukārt par pilsētvidē uzstādāmajiem allaž būs dažādi viedokļi. Kādam tie šķitīs atbilstoši, citi skulptūras kritizēs, bet pamatā jau ar tām saistītos naudas izdevumus, un spriedīs, kāpēc tās vispār vajadzīgas? Viedokļu dažādība nav nekas slikts, bet to es dēvēju par smago demokrātiju, kas nav elastīga un kur valda pārlieku daudz emociju un privātu interešu. Citāda spēle ir ar ideoloģiskajiem plastiskajiem simboliem. Savukārt skulptūra pilsētai ir līdzīgi kā skaista rota sievietei, kas arī nav lietišķi nepieciešama. Ja mūsu dzīve būs tikai lietišķa un racionāla, tad tā būs nožēlojama,” pārdomās dalās J.Bārda.

Māksla ir ekskluzīva prece
Savulaik J.Bārdam bija iecere Jūrmalā izveidot arī skulptūru dārzu, tomēr nevienprātības uzskatu dēļ ar Jūrmalas domi šī iecere palika nerealizēta. Vai ideju par šādu dārzu vēl var atdzīvināt? Tēlnieks spriež, ka viņa pašreizējā dzīvesvietā Anglijā veidot skulptūru dārzu nav vērts, jo tur nav demokrātisku mākslas tradīciju. Turklāt Lielbritānijā māksla nav plaša patēriņa prece, un iedzīvotāju vairākums priekšroku dod, piemēram, futbola spēlei. Kas attiecas uz šādas idejas realizēšanu Latvijā, J.Bārda ar smaidu sejā atzīst, ka, pirmkārt, neviens no mums jaunāks nepaliek. Līdz ar to, gribot to vai nē, šis jautājums jāskata arī no šāda rakursa. “Otrkārt, cilvēks var nopirkt krāsas un nodoties glezniecībai, cik vien atļauj brīvais laiks. Savukārt ar skulptūru veidošanu ir gluži cits stāsts. To var salīdzināt ar mājas celšanu un labiekārtošanu, pie kā darbs var notikt visu cilvēka mūžu. Protams, ar nosacījumu, ja māja nepieder cilvēkam, kurš iekārtojies siltā vietiņā un, acis nepamirkšķinot, jau var lepoties ar uzceltu lepnu villu. Skulptūru dārza izveidošana ir nopietns ražošanas process, kas prasa personīgi lielus ieguldījumus. Māksla nav arī primāra dzīves nepieciešamība. Tā visos laikos bijusi ekskluzīva parādība un prece, kas allaž dzīvojusi pilīs un bijusi turīgas sabiedrības prestiža zīme un izklaide. Turīgam cilvēkam ir arī krietni par maz tikai ar ikdienišķo šķīvi ar pusdienām un pierasto dzīves komfortu, bet ir vēlme arī pēc kaut kā tāda, kas dzīvi padara interesantāku. Šādos gadījumos talkā nāk māksla. Mūsdienās tās ir jahtas, lidmašīnas, superekskluzīvas automašīnas, mājas Montekarlo un Šveicē un vēl daudz kas cits,” spriež J.Bārda.
Tēlnieks piebilst, ka lielākā daļa viņa veidoto darbu, kas nav saistīti ar reliģisko tematiku, atrodas Krievijas Arhitektu savienības paspārnē, kur savulaik strādāja arī viņa sieva Aivija. Tam ir arī saprotami iemesli. “Pirmkārt, Krievija ir kultūras lielvalsts, kur savulaik veidoju izstādes. Otrkārt, tam bija arī praktisks iemesls, jo vēl 1990.gados Krievijā par izstāžu telpām nevajadzēja maksāt īres naudu, kas, pašsaprotami, nebija mazsvarīgi. Krievijā varēja gūt arī lielāku atzinību un tur bija labāka mākslas darbu tirgus vide, kas māksliniekam arī ir svarīgi,” skaidro tēlnieks.
J.Bārda piebilst, - lai šobrīd savus atlikušos darbus atvestu atpakaļ no austrumu kaimiņzemes, tas prasītu ne tikai milzīgu darbu pie dokumentu kārtošanas, bet arī lielus finansiālus līdzekļus, lai gan juridiski darbi pieder viņam. Savukārt jautāts, vai nejutīsies apbēdināts apzinoties, ka no sava ieguldītā darba tēlniecībā nebūs ieguvis arī materiālo labumu, J.Bārda atzīst, ka viņš nebūs pirmais šāds mākslinieks. “Starp māksliniekiem šādu cilvēku ir lielākā daļa. To, ka nopelnīt ar mākslu nav viegli, mākslinieki nesaprot jaunībā, bet atskārst, kad iegūst pieredzi un iepazīst lietu kārtību. Tas ir nepatīkami, bet ar to jārēķinās. Kas attiecas uz to, ka nopelnīt ar mākslu nav viegli, prātā nāk šobrīd par mākslas karali dēvētais Vinsents van Gogs. Viņa darbus mūsdienās pārdod par 400 miljoniem lielu naudu. Šodien nav dārgāka mākslinieka par V.van Gogu, lai arī viņš savas dzīves laikā nepārdeva nevienu savu gleznu, dzīvoja trūcībā un bezizejas mākts nošāvās. Kāds viņa paveikto pārvērta par milzīgu un sev izdevīgu biznesu. Ne vienmēr viss ir tā, kā tas izskatās no malas. Turklāt, ja mākslā sāk apgrozīties lielas naudas summas, vairumā gadījumu tur vairs nav runa par mākslu, bet gan par pavisam citas spēles noteikumiem,” spriež J.Bārda.

Tēlniecībai palicis uzticīgs arī emigrācijā
“Dievs vai liktenis mani moka, bet nenogalina...” tā sarunas noslēgumā teic J.Bārda, kura ģimeni dzīvē piemeklējuši arī traģiski notikumi - septiņu gadu vecumā mūžībā pavadīta meita Katrīna, kura noslīka 1999.gada ziemā, bet dēls Georgs Tadejs sešu gadu vecumā kļuva akls. Tomēr, neskatoties uz to, kamēr citi baidās un vilcinās, Georgs no dzīves ņem visu, ko tā dod. Turklāt jaunietis arī studē biznesu Minesotā, lai gan šobrīd sakarā ar Covid-19 pandēmiju augstskola ir slēgta un Georgs ir atgriezies Rīgā. Savukārt pats J.Bārda jau teju 18 gadus dzīvo un strādā Anglijas galvaspilsētā Londonā, no Latvijas dodoties prom 2003.gada janvārī. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika pieņemts nebūt ne vieglais lēmums pārtraukt nodarboties ar tēlniecību dzimtenē un doties emigrācijā, bija, kā spriež J.Bārda, nepamatotu šķēršļu likšana vairākos ar viņa profesionālo darbību saistītos jautājumos no Jūrmalas domes puses, kas 20.gs. 90.gados tēlnieku uzaicināja uz Jūrmalu spodrināt pilsētas tēlu. Lai vai kā, viņš atzīst, ka nevar atcelt to, kas noticis, un emigrēšana no dzimtās valsts nav viegla lieta. Tādēļ, ja ir iespēja to nedarīt, tas arī nav jādara, ja vien cilvēks pēc dabas nav emigrants, tendēts uz naudas pelnīšanu vai ir citi būtiski iemesli. “Pats pēc savas būtības noteikti neesmu emigrants. Jāteic, dzīve Anglijā un Londonā ir pavisam citādāka nekā Latvijā. Aizbraucot uz turieni, šķita, ka Londona būs kā milzīga, attīstīta Latvija – viss tas pats, tikai krietni augstākā līmenī. Realitāte gan ir gluži citāda. Ikvienam, kurš pirmo reizi nonāk Anglijā un Londonā, sākotnēji iekārtoties tur uz dzīvi nudien nav viegli. Grūtības sagādā arī valodas barjera, un sākumā atliek darīt to, ko dzīve piedāvā. Un tikai pēc tam, aprodot ar jauno dzīves vidi, pamazām var sākt realizēt savus mērķus un plānus,” ar savu pieredzi dalās J.Bārda.
Lai arī svešumā pavadīts ne mazums laika, arī lielajā Eiropas metropolē J.Bārda ikdienā palicis uzticīgs tēlnieka darbam, šajā jomā turpinot gan profesionāli pilnveidoties, gan ar savu veikumu priecēt cilvēkus. Tiesa, tāpat kā daudziem citiem, arī viņa ikdienā korekcijas ieviesusi Covid-19 pandēmija. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ J.Bārda nupat ciemojās Latvijā. Tomēr, kā viņš pats atzīst, visas nebūšanas ir pārejošas. “Angļi ir tauta, kas mīl patiesi vecas lietas un tajā mītošo seno garu – viņi tās nemet ārā un neaizvieto ar jaunām, bet labprāt restaurē un dod šīm lietām otru dzīvību. Piemēram, nav retums, kad turīgās mājās savu vietu interjerā atraduši saplēsti paklāji, bet dārzā ir sarūsējuši krēsli. Savulaik angļu lords nevilka mugurā jaunu uzvalku, bet sākotnēji to iedeva kalpiem, lai viņi to līdz zināmam līmenim novalkā. Šādai attieksmei Anglijā ir dziļas vēsturiskas saknes. Līdz ar to arī es pēdējos gados darbojos ar dažādu Viktorijas laikmeta (1837. - 1901.gads) čuguna lējumu, arī arhitektūras akmens detaļu restaurēšanu. Ik pa laikam veidoju arī mozaīkas. Tas ir ilgstošs, bet patīkams darbs,” ar gandarījumu atzīst J.Bārda.

Centīgs un atbildīgs
Tēlnieka Jāņa Bārdas bijusī klasesbiedrene balveniete Rita Brokāne, kura strādā par ārsta palīgu dakteres Līgas Kozlovskas ģimenes ārsta praksē, stāsta, ka ar Jāni mācījās vienā klasē Balvu vidusskolā, uz kurieni viņa pati atnāca no lauku pamatskolas pēc 8.klases pabeigšanas. “Jānis bija viens no tiem puišiem, kuram piemita gan prāts, gan arī pievilcīga āriene. Gudrs, centīgs un atbildīgs mācībās, brīvajā laikā dejoja modernās dejas, sportoja. Pēc vidusskolas satikties gan sanāca reti - tikai klases salidojumos, jo sākumā bija mācības, bet vēlāk veidojās ģimenes. Laiks ritēja, un tad jau Jānis kļuva slavens Latvijā un arī ārpus tās. Viņš izvēlējās iet mākslas ceļu un ir sevi veiksmīgi pierādījis. Tomēr esmu pārliecināta, ka viņam piemita visas īpašības, lai kļūtu arī par labu ārstu – Jānis jau bija uzsācis mācības medicīnas institūtā. Pēdējos gados gan neiznāk bieži tikties – to darīt traucē laiks un attālums. Tomēr pāris reizes pēdējos desmit gados esam tikušies Balvos, kad Jānis atbrauc no ārzemēm. Šādās reizēs pārrunājam, kā veicies pa šiem 40 gadiem, atceramies klasesbiedrus, novēlam viens otram labu veselību un atvadāmies uz nenoteiktu laiku: “Tiksimies kaut kad!”,” par katru tikšanās reizi ar Jāni priecājas R.Brokāne.

Tēlnieka veikums – arī mūspusē

Viļakā, Tautas ielā 6, uzstādīts tēlnieka Jāņa Bārdas veidotais piemineklis latgaļu grāmatniecības pamatlicējiem Jānim Cibuļskim (1911 - 1997) un Vincentam Leiko (1816 - 1918). Piemineklis, kuru atklāja 1996.gada 8.jūlijā, uzstādīts vietā, kur savulaik atradās J.Cibuļska vadītā izdevniecība.
J.Cibuļskis Viļakas pagasta skolās pasniedza ticības mācību. Ievērojis, ka lielās apdzīvotības dēļ Viļaka ir bagāta ar inteliģenci, bet trūkst grāmatu un rakstāmlietu veikala, J.Cibuļskis atvēra veikalu “Ceņteiba” un nodibināja arī latgaliešu grāmatu izdevniecību, kura darbojās līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. Savukārt V.Leiko latīņu drukas aizlieguma laikā iesēja katoļu garīga satura grāmatas, tulkoja lūgsnas un garīgās dziesmas no poļu un latīņu valodām, izplatīja rokrakstu literatūru. V.Leiko mira Viļakā, arī apbedīts Viļakā - Miera kapos. “J.Bārdas veidotais piemineklis ir svarīga piemiņas vieta. Tas liecina, ka Viļakā kādreiz darbojušies patiešām izcili Latgales kultūras darbinieki, kuri paveica lielu darbu Viļakas attīstībā un tās iedzīvotāju izglītošanā. Svarīgi atcerēties, ka J.Cibuļska vadītā izdevniecība Viļakā no 1939. līdz 1940.gadam izdeva piecas grāmatas, bet V.Leiko drukas aizlieguma laikā ar roku pārrakstīja grāmatas no poļu un latīņu valodām. Šis pārtulkotais materiāls tolaik bija vienīgā pieejamā lasāmviela dzimtajā valodā,” stāsta Viļakas Novada muzeja direktore Rita Gruševa.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.