“Viens pats mājās” (06.11.2020.)

• 

Ir aitas, būs cirpēji

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īsteno projektu “Viens pats mājās”, kur deviņās publikācijās – ielikumos veido sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu un izdomu, kā stiprināt dzimto pusi un aktivizēt sabiedrību. Tas ir fakts – jaunieši atgriežas no ārzemēm, izlolo biznesa idejas un iedzīvina tās realitātē. Kādam veiksme varbūt uzsmaida greizāk, citam atkal viss iet no rokas un darbi šķiras. Arī viens cilvēks spēj izdarīt daudz, un sabiedrība ievēro labus darbus. Stāstām par jauniešiem, kuri atgriezušies dzimtajā pusē, strādā un sniedz vērtīgus pakalpojumus. Meklējam atbildes, kur slēpjas viņu veiksmes atslēga un cik viegli to atrast?

 

Emīla izlolotā biznesa ideja
Balvu novadā atpazīstamību ieguvis Emīls Jauntēvs. Viņš bija starp jaunajiem cilvēkiem, kuri piedalījās pašvaldības pirmo reizi organizētajā konkursā “Esi uzņēmējs Balvu novadā” 2018.gadā, izpelnījās atbalstu un saņēma grantu savas izlolotās biznesa idejas īstenošanai. Emīls tagad rūpējas par savu aitu ganāmpulku, dodas arī tuvākos un tālākos izbraucienos ārpus novada, lai sniegtu aitu cirpšanas un nagu griešanas pakalpojumu citiem.

Īpašumam vajag saimnieku
Pirms kāda laika Emīls, līdzīgi daudziem citiem jauniem cilvēkiem, pabija ārzemēs ar mērķi pastrādāt un nopelnīt. Reizē tā bija arī fiziska darba pieredze, vienlaikus ļaujot pavērot dzīvi citā valstī, komunicējot ar tās sabiedrību. Emīls pabija Anglijā un Holandē, taču atgriezās dzimtajā pusē. Pats vērtē: “Tagad labi noder plašāks dzīves skatījums, zinu, kā darbojas sakārtots uzņēmums, un ceru ar laiku ko līdzīgu ieviest arī paša saimniecībā. Cerams, man tas noteikti izdosies.”
Pirms kļūt par darba devēju sev pašam un būt atbildīgam par saimnieciskās dzīves norisi, Emīls kādu laiku pastrādāja arī algotu darbu dzimtajā pusē. Būtībā tā nebija slikta vieta. Darbs sev labi pazīstamajā pagastā, ne pārāk tālu no mājām un ar salīdzinoši visai labu un regulāru darba apmaksu. “Vadīju kokzāģētavas darbu, bet nopelnīto ieguldīju savas topošās saimniecības attīstībā,” atklāj Emīls. Patiesībā viņa mērķis bija pievērsties zemes apsaimniekošanai un audzēt aitas, jo mamma bija atvēlējusi īpašumu. Bet, ja ir īpašums – zeme, tam vajag saimnieku.

Lai ietu uz priekšu
Patlaban saimniecības vajadzībām jaunais zemnieks izmanto gandrīz trīsdesmit hektārus zemes. Ganāmpulks vairojas un iet plašumā. Šogad uz ziemu plānots atstāt 70 aitu mātes. Dzīvniekus saimnieks raksturo kā ļoti pateicīgus izvēlētajai uzņēmējdarbības nozarei. “Aitas ir mierīgas, dzīvo barā, nelaužas ārā no aploka. Jāseko tikai, vai tām pietiek ēdamā,” stāsta Emīls. Aploku veido parastais drāšu pinuma žogs metra augstumā. Ja kādā dienā dzīvnieki to uzkrītoši sāk stutēt, skaidrs, ka barības kļuvis daudz par maz. Pļavas tāpēc ir sadalītas vairākos aplokos, un dzīvnieki tajos, atkarībā no ēdamā daudzuma, ik pēc laika rotē. “Mums ir daudz lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Mērķis ir uzlabot ganību zāles sastāvu un aitu ganāmpulku pakāpeniski palielināt. Tās varētu būt kādas 120 mātes. Svarīgi ir dabūt naudas apgrozījumu, lai iepirktu dzīvniekus un ietu uz priekšu,” atzīst Emīls. Patlaban viņa aitu ganāmpulkā ir tikai Latvijas tumšgalves šķirnes dzīvnieki. Taču nākotnē ir doma iegūt un audzēt arī krustojumus ar gaļas šķirni, lai iegūtu lielāku gaļas daudzumu. Rudens šogad joprojām silts, un dzīvnieki diennakti pavada ārā. Vēlāk aitas nonāks iežogojumā un, atkarībā no laika apstākļiem, varēs uzturēties arī zem jumta, aizsargājoties no vēja vai lietus un sniega. Pēc dzīvnieku šķirošanas pamata ganāmpulku saimnieks nolēmis arī apdrošināt.

Jēra gaļai ir pieprasījums
Kas veido galveno ienākumu plūsmu? Tā viennozīmīgi ir jēra gaļa, ko pārdod kautsvarā. Jērus audzē ar aprēķinu, lai tie dzimtu ziemas mēnešos, pakāpeniski nobarotos, līdz var izmantot realizācijai. Ja citi uzņēmēji gaužas, ka pandēmijas laika ierobežojumi samazinājuši preču apgrozību un naudas plūsmu, tad Emīls saka gluži pretējo. Viņš atklāj, ka gaļas iepirkuma cena ne tikai nav kļuvusi zemāka, bet pat palielinājusies. Pieprasījums pēc jēra gaļas vairojas, to vēlas arī eksportēt. “Cenas ir labas. Šogad tās svārstījās, bet augstākā man bija 4,60 eiro kilogramā. Daudziem pret aitas gaļu joprojām ir skepse, palikusi vēl no padomju laikiem. Jā, aitas gaļai ir sava piesmaka, bet ne jēra gaļai. Tāpēc dzīvniekus jārealizē līdz pusgadam – četru līdz sešu mēnešu vecumā. Svarīga būs arī šķirne un jēru barojums,” stāsta Emīls.
Viņš atklāj, ka pašu ģimenē jēra gaļu testējuši vairākkārt un tā pašiem ir iegaršojusies. Kā ļoti būtisku saimnieks uzsver jēru ēdināšanu, jo tas noteikti ietekmējot gaļas garšu.
Savu artavu ieņēmumos veido arī subsīdijas. Taču vilnai noieta diemžēl nav. Šogad cirpumu iemainīja pret vilnas segu, bet iepriekšējo vienkārši iznīcināja. Vilna, kā uzskata Emīls, gan nebūtu tā aitkopības produkcijas daļa, par ko vajadzētu satraukties. Viņš atbalsta viedokli, līdzīgi kā izteicies nozares kolēģis, ka aitkopim jārūpējas, kā vairāk izaudzēt gaļas kilogramus, un tas kompensēs arī vilnas zaudējumu.

Perspektīvs pakalpojums
Emīlam vēl ir cirpšanas un nagu griešanas pakalpojums. Lai to darītu, Emīls Jauntēvs ar konkursa atbalstu saņēma pašvaldības finansējumu nepilnu divu tūkstošu eiro apmērā. Viņš ir iegādājies jaudīgu un izturīgu griezējinstrumentu komplektu. Veicot tirgus analīzi, secinājis, ka aitu skaits Latvijā palielinās, aitkopība vēršas plašumā, un tāpēc ir perspektīva arī profesionālam aitu cirpšanas pakalpojumam. Ir rīti, kad Emīls ceļas ļoti agri, jo izvēlētais maršruts ir tāls, un dienā nobrauc ap 700 kilometriem. Pati tālākā vieta, kur Latvijā cirptas aitas, bijusi Ventspils. Iepazītas saimniecības, kur nācies ciemoties jau atkārtoti reizes trīs, pat četras.
Aktīvākais cirpšanas pieprasījums ir pavasara pusē, lai gan pieredze liecina, ka dzīvniekus no kažoka to īpašnieki vēlas atbrīvot arī citos gadalaikos. Oktobra vidū Emīls, piemēram, devās uz Kārsavu. Ja roka piešauta, tad process notiek ātri – pēc minūtēm piecām vai astoņām vilna aitai ir nost. Sākumā šis process gan nav padevies, jo cirpšanu ietekmē dažādi faktori, arī aitas svars, šķirne un tamlīdzīgi. Vienlaikus tas prasa arī fizisko izturību, jo šajā darbā nolīkst mugura un kājas. Kā notiek pakalpojums? Aitas iedzen nožogojumā, tad kādu cieši satver, nosēdinot sēdus pozā, apgriež kājām nagus un pēc tam cērp kažoku. Emīls atzīst, ka pēc divu dienu cirpšanas trešajā gan vairs nav vēlēšanās nekur braukt, tad gribas tikai atpūsties.

Ar skatu turpinājumā
Aitkopības nozari Emīls atzīst par pareizi izvēlētu un savu biznesa ideju gatavs vērst plašumā. Taču vienlaikus ir arī paškritisks, jo nevar zināt, kā centieni īstenosies. Pats saka: “Vēl jau nav sasniegts vēlamais dzīvnieku skaits, tāpēc ļoti svarīgs manā saimniecībā būs nākamais dzemdību periods un dzīvnieku attīstība. Tik daudz kas vēl jādara, jo patiesībā esmu tikai šī ceļa sākumā. Bet, ja viss būs labi un neizpaliks veiksme, izvēlētās jomas attīstība noteikti turpināsies.”

 

Gunta Božoka, uzņēmējdarbības atbalsta speciāliste:
-Prieks par ikvienu jaunieti, kurš atgriežas Balvu novadā, savā dzimtajā pusē, un laukos uzsāk uzņēmējdarbību, tādējādi radot pats sev darbavietu un stiprinot vietējo ekonomiku. Biznesa sākšana, protams, ne vienmēr ir viegla, tāpēc Balvu novada pašvaldība jau trešo gadu topošajiem un jaunajiem uzņēmējiem rīko grantu konkursu. Tā uzvarētāji iegūst nelielu finansiālu atbalstu savai biznesa idejai. Pašvaldības finanšu pieejamība gan negarantē uzņēmējam arī veiksmi. Granta summa palīdz nedaudz ātrāk virzīties uz priekšu, ja tikai pats uzņēmējs ir pārliecināts par savu biznesa ideju un ar degsmi un neatlaidību to realizē, spēj uzņemties ar to saistītos riskus un neapstāties pirmo grūtību priekšā. Jebkurā biznesa nozarē var gūt panākumus. To pierāda jaunie uzņēmēji Emīls Jauntēvs (aitkopība), Karīna Makarova (skaistumkopšana) un vēl citi. Galvenais veiksmes faktors ir pats uzņēmējs, kurš atradis iespēju strādāt un veidot savu dzīvi laukos!

 

Pārredzēt procesus un teikt patiesību
Jānis Bisters ir paliela ģimenes uzņēmuma vadītājs, kurš ar brāļu un tuvinieku palīdzību attīstījis vairākus uzņēmējdarbības virzienus. Arī viņi ir pabijuši ārvalstīs, strādājuši tur, vērojot darba devēju pieeju, bet atgriezušies dzimtajā pusē, lai būtu saimnieki paši sev. Saruna ar SIA “Krūmijs” vadītāju Jāni Bisteru.

Kāds ir galvenais ārzemēs nostrādātā laika ieguvums?
-Tā, pirmkārt, ir stabilu ārzemju uzņēmumu darba specifikas iepazīšana, ko raksturo, piemēram, augsta līmeņa tehniskais nodrošinājums, droša darba vide, sakārtota dokumentācija un tamlīdzīgi. Pēc tādiem principiem sāku strādāt arī atgriežoties Balvos, lai būtu drošs, ka viss manā uzņēmumā ir kārtībā un neviens man pāri plecam neskatīsies. Otrs svarīgs faktors – rūpes par darbiniekiem. Tas nozīmē stabilu atalgojumu, sociālās garantijas un tamlīdzīgi. Tad varēšu būt drošs, ka viņi strādās manā uzņēmumā. Protams, strādājot ārzemēs, varēja arī daudz vairāk nopelnīt.
Jūsu uzņēmējdarbība izvērsta visai dažādos virzienos – mežs, preču tirdzniecība, sporta trenažieru zāle… pērkat arī īpašumus.
-Visienesīgākā, protams, ir mežsaimniecības joma, kas ir mūsu ienākumu pamats. Pārējais peļņu nenes, toties savējiem ir darbavietas, un viņi strādā. Mežsaimniecība nozīmē jaunaudžu kopšanu un pamežu izzāģēšanu, strādājot visā Latvijas teritorijā. Tas ir smags darbs jebkuros laika apstākļos, taču mums ir attiecīgs ekipējums, tehniskais nodrošinājums un arī atalgojums. Braucam strādāt visur, kur aicina – uz Valmieru, Daugavpili, Jēkabpili un citur. Izpildām Latvijas Valsts mežu kvalitātes prasības, protams, arī darba aizsardzības norādes.
Savukārt darbs, kas dod pietiekamus ieņēmumus, ļauj īstenot jaunas ieceres. Jau sen bija doma par savu sporta klubu vai fitnesa zāli, un tagad man ir arī trenažieru zāle. Esmu aprīkojis labu zāli ar kvalitatīviem trenažieriem, ko iespējams izmantot arī citiem. Zviedrijā apmeklēju fitnesa klubus, treneri mācīja, ko un kā darīt. Man pašam patīk šādi treniņi un tagad redzu, ka arī citus tas aizrauj, sievietes ieskaitot.
Vai nav sarežģīti vadīt uzņēmumu, kurā strādā gan radinieki, gan cilvēki no malas?
-Manos principos ir pārredzēt procesus un teikt patiesību. Kaut vai nesenais piemērs, kad braucu uz mežu un strādāju kopā ar visiem, lai noskaidrotu, kāpēc pēdējos mēnešos darbu apjoms gājis mazumā, bet izdevumi palielinājušies. Mans mērķis bija uzzināt iemeslu, un es to atradu. Tā reizē bija ne tikai mana vārdiska motivācija, bet arī uzskatāms piemērs pārējiem, ka var panākt darba ražīgumu, kā tas bija, strādājot mums kopā.
Vai bija vērts atgriezties no ārzemēm, lai īstenotu savas biznesa idejas Latvijā?
-Ir reizes, kad aizdomājos, cik tālu būtu ticis, ja šos septiņus gadus, ko dzīvoju Balvos, būtu aizvadījis Zviedrijā. Iemācījos tur valodu, biju sācis interesēties par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu. Tur noteikti man būtu bijis daudz vieglāk. Dzīvojot lauku reģionā, vajag daudz vairāk izdomas, enerģijas un veselības, lai uzsāktu savu biznesu un tas attīstītos. Un, protams, vajag arī līdzekļus. Mēs sākām ar mazumiņu, iesaistoties visiem trim brāļiem. Domāju, uz ārzemēm vairs nebraukšu un tur nepalikšu. Mani brāļi arī ir pabijuši ārzemēs, bet tagad visi atgriezušies un strādā mežsaimniecības jomā. Te ir mūsu ģimenes, bērni, katram savs stūrītis, tā ka jāturpina iesāktais. Man netrūkst ideju un redzu perspektīvu. Mūsu SIA tuvāko piecu gadu laikā acīmredzot nodošu brāļu vadībai, bet pats sakārtošu nekustamos īpašumus. Visu laiku būt gandrīz diennakts darba režīmā, kā tas ir tagad, nav iespējams un arī nevajag.

 

Ar jaunu dzīves garšu
Trīsdesmitgadniece Selva kopā ar mammu Ilonu ir skaistumkopšanas salona īpašnieces un darba procesu virzītājas. Darbs apkalpošanas jomā nav viegls, taču tam piemīt arī sava odziņa, ja vien šo biznesu prot ievirzīt labvēlīgā plūdumā. Uzņēmējdarbības noslēpumu pieredzē dalās frizētavas salona “Salvadora” īpašniece Selva Lielbārde Balvos.
Frizieres aroda izvēle Selvai nebija nejauša. Kopš bērnības viņa bija vērojusi mammas darbu, iepazinusi frizētavas telpu gaisotni un vēlāk pašai šķita, ka patiktu darīt ko līdzīgu. Daudz ko noskatījās no mammas, vēlāk papildināja profesionālās zināšanas un pārliecinājās, ka šis darbs iet pie sirds. “Man patīk brīvā gaisotne, jo varu plānot darbu un būt noteicēja par savu laiku. Pilnīgi neredzu sevi pienākumos ofisa darbā noteiktās darba stundās,” atzīst Selva. Būt frizierei nozīmē apkalpot otru un radīt skaistumu. Tas nav viegli, taču iepriecina darba radošā puse, bez tam arī klientiem patīk būt sakoptiem, lai kādi būtu dzīves apstākļi.
“Salvadora” ir mājīgs un acij tīkams salons. Pirms īpašnieces izvēlējās tādu iegādāties un iekārtot, bijusi nokomplektēta darbinieku komanda. Selva uzsver, ka tas ir ļoti būtisks nosacījums turpmākajam biznesam, jo realitāte pierāda, ka atrast labus darbiniekus tagad ir grūti daudzās jomās. Acīmredzot ir izkritis dzīves posms, kad jauni cilvēki vēlētos apgūt it kā parastas, bet ļoti vajadzīgas apkalpojošās jomas arodprofesijas. Bet dzīvē ne visi var būt priekšnieki, ārsti vai juristi. Savukārt friziera amatam piemīt īpašs šarms. Kā saka Selva,- lai kur dzīvotu vai aizbrauktu tālumā, vienmēr cilvēkiem vajadzēs meistaru, kurš sakops viņu galvas. Tā laikam būs mūžīgi. To labi pierāda arī pašreizējais vīrusa pandēmijas laiks, jo frizieriem darba nav kļuvis mazāk, un “Salvadoras” komanda strādā ar pilnu jaunu, nodrošinot darbu septiņām skaistumkopšanas meistarēm. Ne velti Selvas cieša pārliecība ir, kā pati saka: “Nevajag jauniešiem gausties, ka nav darba un viss ir slikti. Naudu var nopelnīt, var atrast, kur to pacelt, tikai pašiem vajag redzēt un nepalaisties slinkumā. Kurš darbu meklē, tas atradīs un vajadzīgās prasmes iemācīsies.”
Vienlaikus friziermeistares pārliecība tāda, ka jebkura uzņēmuma darba devējam saviem darbiniekiem būtu jāmaksā pieklājīgs atalgojums. Nav nosodāmi jaunieši, kuri skaidri pasaka, ka par 500 vai 600 eiro nestrādās. “Labi, ka ir tādas jauno ambīcijas, jo darbinieks ir jāciena un jānovērtē, viņš ir tas, kurš saražo vai pārdod konkrēto produktu un vairo uzņēmēja labklājību,” saka Selva.
Viņas vērojums vēl tāds, ka cilvēki tagad izteikti mīl ar acīm. Patīk skaistas vietas, lietas un arī laba apkalpošana. Tāpēc arī “Salvadoras” salona iekārtošana bijusi rūpīgi pārdomāta, un īpašniecēm prieks, ka klientiem patīk stilīgā vide, kur viņi pavada kādu laiku. Ne mazāk tai piestāv arī precīza apkalpošana, ievērojot pierakstus, un arī dzīvās rindas priekšrocības.
Nav slikti aizbraukt uz ārzemēm un iepazīt turienes dzīves un darba pieredzi. Arī Selva gadu pastrādāja Anglijā ziedu fabrikā. Atcerēdamās to laiku, viņa nožēlo tikai vienu. Proti, ka neuzdrīkstējās toreiz sevi pieteikt darbam frizētavā. Iespējams, viņas dzīve šobrīd būtu gluži citādāka, lai gan nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Selva atklāj: “Ja kādā brīdī sāku slikti justies, sāku ilgoties pēc pārmaiņām. Neviens nav teicis, ka esmu piesieta tagadējai dzīvesvietai Balvos, jo šī vieta frizētavā man ir un paliks. Te būs arī manas mājas, taču pasaule ir tik plaša.”
Laiks skrien, un Selvai neticas, ka kļuvusi trīsdesmitgadniece un par frizieri nostrādāti desmit gadi. Viņas raksturojumam piestāv apzīmējums – būt cilvēkam-notikumam. “Bet tagad jūtu, ka iestājies miers. Rit ikdiena, viss zināms, un man atkal prasās pēc kāda notikuma ar jaunu dzīves garšu,” nosmej Selva.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.