“Dots devējam atdodas” (13.11.2020.)

Atver sirdi dāvinot

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Pārsteidz dzimtas plašums un personību spēks

Ruta Cibule, Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja:
-Tēlaini izsakoties, varētu teikt, ka ar Vitu Matīsu mani kopā saveda Rainis un Aspazija. Proti, 2015.gadā Balvu Centrālā bibliotēka organizēja lektoriju Ziemeļlatgales kultūras un izglītības darbiniekiem, kur viena no galvenajām ziņotājām bija filoloģijas zinātņu doktore Gundega Grīnuma. Viens no viņas grandiozākajiem darbiem ir “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni”, kas tapa, lielā mērā sadarbojoties arī ar Vitu Matīsu. Laikam ritot, Vita Matīsa sāka meklēt Balvu pusē cilvēku, kurš varētu palīdzēt saprast un arī piedalīties organizatoriskajā darbā, lai dzimtajā pusē nonāktu viņas tēva Rūdolfa Matīsa vitrāžas. Kad atskanēja Gundegas Grīnumas zvans ar šo jautājumu, vai es būtu ar mieru, aiz saviļņojuma sastingu. Tā taču ir bagātīga likteņa dāvana - būt kopā un sarunāties ar Vitu Matīsu! Tā Balvu Novada muzejā un Balvu luterāņu draudzes baznīcā nonāca divas brīnišķīgas Rūdolfa Matīsa darinātas stikla vitrāžas. Katru braucienu un katru sarunu ar Vitu uztveru kā milzīgu bagātināšanos. Par politiku, par kultūru, arī par ikdienišķām lietām.
Bibliotēkas veidotajā Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē varam atrast vairākus ierakstus par Matīsu dzimtas pārstāvjiem, tai skaitā arī par Vitas tēvu Rūdolfu. Materiālu tam palīdzēja sagatavot Vita Matīsa. Ja kāds vēlas izsekot vai pētīt Matīsu dzimtas pēdas un klātbūtni mūsu reģionā, kultūrvēstures datu bāze tam būtu labs sākums. Protams, ne vienīgais. Mani vienmēr ir pārsteidzis šīs dzimtas plašums, pamatīgums, darbības daudzveidīgums un personību spēks. Mēs esam bagāti ar iespēju tam visam pieskarties.

Lampa baznīcu izgaismo katru svētdienu
Mārtiņš Vaickovskis, Balvu evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests:
-Vita Matīsa pārstāv nozīmīgu dzimtu, kuras saknes nāk no mūspuses. Daudzi no viņiem atstājuši paliekošu devumu Latvijai, tās kultūrai un izglītībai. Šobrīd spilgtākā no šīs dzimtas ir arī Vita, kuras intelektuālais devums Latvijai ir ļoti nozīmīgs, jo viņa savas zināšanas nodod jaunajai paaudzei - studentiem. Gan savā, gan draudzes vārdā saku paldies Vitai Matīsai par to, ka atcerējās mūs un kā lielu dārgumu atveda no Amerikas unikālu tēva darinātu lustru, kura tagad izgaismo baznīcu katru svētdienu Dievkalpojuma laikā. Mēs pielikām arī savas rūpes, mazliet pastrādājām, lai lustru tehniski pielāgotu Eiropas standartiem. Vita Matīsa vienmēr būs gaidīta Balvos, Balvu novadā un mūsu baznīcā. Lai viņai un visiem dzimtas cilvēkiem ir Dieva svētība un laba veselība!

Tur godā Matīsu dzimtas saknes

Ar politoloģi un starptautisko attiecību eksperti, profesori Vitu Matīsu tiekamies Rīgā, mākslas kafejnīcā “Sienna”. Vitas stāstījums par savu dzimtu, kuras saknes nāk no Rugāju novada, par tās piemiņas godināšanu ir cieņpilns un emocionāls. Vita izstaigā atmiņu takas no bērnības, pavadītas Vašingtonas štata Sietlas apkaimē, līdz šodienai. Latvijā viņa ieradās 1992.gadā. Izveidoja un vadīja Sorosa fondu, daudz darba ieguldīja Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Rīgā un Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšanā, kur joprojām lasa lekcijas. Vita Matīsa 2016.gada 4.jūlijā ciemojās Balvos un Balvu Novada muzejam uzdāvināja tēva Rūdolfa Matīsa Sietlā veidotu vitrāžu. Savukārt 2018.gada 5.janvārī tēva darināto lustru viņa uzdāvināja Balvu Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, jo tieši šeit 1938.gadā iesvētīja viņas tēvu Rūdolfu Matīsu.

Iegūst simts hektārus pie Boževas ezera
Matīsu dzimtai savulaik bija plaša saimniecība pie Boževas ezera Rugājos. Un tieši ar “Ezerkrastiem”, kā sauca šo vietu, Vita iesāk sarunu. “Agrā bērnībā slimoju ar astmu un man bija grūti aizmigt. Tētis sēdēja pie gultas un stāstīja aizraujošus stāstus. Tie bija par viņa bērnību. Laiku, kad tēva ģimene dzīvoja Boževas ezera krastā, “Ezerkrastu” mājās,” stāstījumu iesāk Vita. Viņas tētis Rūdolfs piedzima 1916. gada 19. janvārī Rugājos kā pēdējais bērns Jāņa Matīsa un Alvīnas Matīsas septiņu bērnu ģimenē. Viņas senči - vecvectēvs ar ģimeni uz Ziemeļlatgali atceļoja no Vidzemes, jo Latgalē toreiz varēja dabūt zemi. “Andrejs Matīss pie Boževas ezera iegādājās apmēram simts hektārus zemes. Sākotnēji vecvectēvs izraka lielu alu, izlika tās sienas ar akmeņiem un, kamēr cēla māju, dzīvoja tajā kopā ar zirgu, līda līdumu. Nostāsti vēsta, ka viņš pieradinājis meža zvērus, ar kuriem uzstājies tirgus laukumos, pelnot iztiku. Gada laikā uzbūvēja māju un iesāka saimniekot, veidojot stipras saknes plašajai Matīsu dzimtai. Vēl joprojām tur ir īpašums Matīsas dzimtas pēctečiem. Daudziem no kuplās Matīsu ģimenes visos laikos bijis svarīgi šo vietu un māju saglabāt, bet tas nebūt nav nācies viegli, jo ezers vienmēr bijis kā magnēts svešajiem gan kolhoza laikos, gan šajos laikos. Taču dzimtas mājas nav nonākušas svešās rokās, tajās saimnieko Ainas Matīsas meita Māra Liniņa,” pastāsta Vita Matīsa.

Lepojas ar dzimtas stipro vīru
Otrā Matīsu dzimtas māja, kādreizējā pirts māja, kas atrodas Boževas ezera krastā, tagad pieder privātpersonai, kura nav saistīta ar Matīsu dzimtu, bet pirms kara tā bija Vitas vectēva brāļa Reinholda Matīsa īpašums. Par Reinholdu Vita varētu stāstīt garu un traģisku stāstu. Viņš bija uzņēmējs, kuram 1927.gadā Kārsavas pagasta Līču mājās piederēja firma “R.Matīsa dzirnavas, koku zāģētava un vilnas apstrādāšana”. Tur mala miltus, zāģēja kokus, ēvelēja dēļus, apstrādāja un krāsoja vilnu. Attīstot uzņēmumu, Reinholds 1932.gadā iegādājās motoru, kas sāka ražot Kārsavai elektrību. Pēc Reinholda Matīsa aiziešanas mūžībā īpašums “Līču mājas” mainīja saimniekus, un no pēdējā īpašnieka pašvaldība šo ēku nopirka. Tagad kārsavieši tur veido Kārsavas kultūrvēstures centru, kuru pielāgos jaunu tūrisma pakalpojumu radīšanai. “Te tiek veidots kultūrvēstures centrs “Līču mājas”. Ir paredzētas telpas arī mājražotājiem, amatniekiem un Latgalē radītām lietām. Ēku, kas atrodas pilsētu šķērsojošās upītes Šņitkas krastā, 1916.gadā iegādājās kārsavietis Reinholds Matīss. Tad tai tika dots poētiskais nosaukums “Līču mājas”. Vēlāk tā tika pārbūvēta par nelielu vilnas pārstrādes fabriku. Tagad ir plānots ēku pārvērst par kultūrvēstures centru,” raksta “Latvijas Radio” Latgales korespondente Iveta Čigāne. Reinholds Matīss savu māju Boževas ezera krastā norakstīja dēlam Jānim. Puisi izsūtīja uz Sibīriju, un tur viņš pazuda bez vēsts. Jāņa atraitne, kura vēlāk ar meitu emigrēja uz Kanādu, šo īpašumu pieprasīja atpakaļ, vēlāk uzdāvināja Vitai. “Arī es labprāt būtu gribējusi redzēt kultūrvēstures centru Reinholda Matīsa Boževas ezera krasta īpašumā, tikai pašvaldība vietu un ēku man nezināmu iemeslu dēļ atdeva Matīsu dzimtai svešai privātpersonai,” bilst Vita Matīsa. Viss Boževas ezera krasts savulaik piederēja Matīsiem - pirmajam profesionālajam teātra režisoram, latviešu operdziedātājam Tālim Matīsam, Vitas vectēvam Jānim Matīsam un jau pieminētajam Reinholdam.

Atklāj tēva dzīves gājumu
Vita lepojas ar savu tēvu un viņa dzīves gājumu. Iesniegusi to Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē, kur teikts, ka Rūdolfs absolvēja Rēzeknes skolotāju institūtu, bija skolotājs Subatē, Gulbenē un Jaunpiebalgas Pēterskolā - direktors: “Vāciešiem ienākot, greizsirdīgs kolēģis denuncēja skolas direktoru, un Rūdolfs nonāca Daugavpils cietumā, kur kopā ar ebrejiem cieta nacistu varmācību. Pateicoties māsas Emmas pūlēm, Rūdolfs pēc gada tika atbrīvots. Likteņa ironija - drīz pēc tam Rūdolfs tika iesaukts Latviešu leģionā, kur karoja Kurzemes lielkaujās Laumaņa triecienbataljonā (19. divīzija). Trīs reizes ievainots, trešajā reizē evakuēts uz Vāciju. Karam beidzoties, Rūdolfs bija vienīgais no plašās ģimenes, kurš atradās rietumos. Vācijā viņš nodzīvoja līdz 1951.gadam. Libekas nometnē satika un 1947.gadā apprecējās ar savu sievu Faniju Hartmani Matīsu. Meita Maruta dzima Libekā 1949.gadā. Ģimene 1951.gadā izceļoja uz ASV, uz Portlandi Oregonas štatā, kur Rūdolfs Matīss strādāja mēbeļu fabrikā. 1955. gadā piedzima meita Vita. 1959.gadā ģimene pārvācās uz Sietlu Vašingtonas štatā, kur Rūdolfs bija atradis darbu lielajā “Boeing” aviokompānijā - veidoja lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās grafiku rasējumus.” Vita lepojas ar tēvu, stāstot, ka viņš 20.gs. 70.gados sāka nodarboties ar vitrāžas mākslu un turpināja to darīt vairāk nekā 25 gadus, iegūstot lielu meistarību un atzinību - piedalījās vairākās izstādēs, latviešu Dziesmu svētkos un citur. “Tētis man atklāja pēdējo tikšanos ar savu tēvu, kurš teicis,- kad tu atgriezīsies, šeit, pakalnā pie Boževas ezera, uzbūvēsi sev māju. Diemžēl tā bija pēdējā saruna ar tēvu Latvijā, jo dzīve viņu aizveda uz Amerikas rietumkrastu,” saka Vita. Tēvs, kurš Latvijā bija audzis un pieradis pie lielas, daudzskaitlīgas ģimenes, Vācijā un vēlāk Amerikā jutās vientuļš. “Mamma, ar kuru tētis iepazinās bēgļu nometnē, ir no Liepājas puses. Viņi abi spēlēja teātri Libekā un tur satikās. Abi bija skolotāji, abiem bija kopīgas intereses,” atklāj Vita.

Baidījās par dzimtas cilvēkiem Latvijā
Bērnības stāsti par tēva dzimteni Latvijā, par mājām, skaistajām pļavām un darbiem Boževas ezera krastos Vitai nāca līdzi visu dzīvi. “Tā bija viņa sapņu pasaule. Tajos gados nevarēja komunicēt tā, kā mēs to darām tagad, un viņš pat neuzzināja, kad un kā aizsaulē devās viņa tētis un mamma. Tēvs saraksti uzturēja tikai ar māsu Emmu, kura bija precējusies ar kādreizējo Balvu pilsētas galvu Auziņu. Kā bijušais leģionārs viņš nevēlējās uzrunāt savus radus toreizējā Padomju Savienībā, vienkārši baidījās par viņiem,” stāsta Vita. Tā viņas brālēnam Valdim Matīsam Ģenerālštāba akadēmija bija slēgta, jo tēvs bija pretpadomju elements un radi dzīvoja ārzemēs. Taču Maskavas Frunzes kara akadēmijas aspirantūrā viņu pieņēma, un tur četru gadu laikā Valdis Matīss izstrādāja disertāciju, saņēma militārā docenta grādu un strādāja par katedras vadītāju. Tā bija izcila militārā izglītība un militārā karjera Padomju Savienībā. 1991.gadā viņš atgriezās Latvijā un nodibināja Latvijas Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, kurā no 1992. līdz 1998.gadam bija rektors. Pēc sešiem gadiem Valdim Matīsam piedāvāja militārā atašeja amatu ASV un Kanādā, viņš to pieņēma, nostrādājot tur piecus gadus. Arī slavenā režisore Aina Matīsa, kuras bērnība aizritēja Balvu rajonā un kuras tēvs bija Rūdolfa brālis Vilhelms, ir Vitas māsīca. “Mēs ar Ainu nesatiekamies bieži, it sevišķi šajos Covid laikos, bet tad, kad tiekamies, pārrunājam kultūras notikumus Latvijā un, protams, arī par “Ezerkrastiem”, kur Aina bieži uzturas kopā ar meitu un mazbērniem,” piebilst Vita.

Dāvanas atceļo uz Latviju
Vitas tēvs Rūdolfs bija izcils vitrāžu mākslinieks. Viņam bija daudz stikla mākslas darbu, kas bija redzami daudzviet pasaulē, tikai neviena - savā dzimtenē Latvijā. “Viņam bija siltas atmiņas par saviem bērnības gadiem Rugājos un Balvos. Īpaši par Balvu luterāņu baznīcu, kur viņa tēvs Jānis Matīss bija starp tiem strādniekiem, kuri palīdzēja baznīcas celtniecībā, bija arī draudzes pērminderis. Tēva māsas Emma un Marta zināja stāstīt, ka brīžos, kad ārā bijis slikts laiks un cilvēki negribēja mērot garo ceļu uz Balvu baznīcu, dievkalpojumi tikuši noturēti lielajā istabā “Ezerkrastu” mājās. Tēvs, dzīvodams ASV, bija izgatavojis lielu un greznu, varētu pat teikt, trīsstāvīgu lustru, kuru man vajadzēja atvest no ASV rietumkrasta uz Balviem. Grūtākais bija to izdarīt tīri fiziski, jo darinājums bija no stikla, trausls un plīstošs. Tāpēc bija liels prieks, ka lustra nonāca Balvos sveika un vesela, bez neviena skrāpējuma. Viena vitrāža atceļoja arī uz Balvu Novada muzeju, to transportēt bija vieglāk,” pastāsta Vita.

Vispirms ieradās kā tūriste
Uz Latviju Vita vispirms atceļoja kā tūriste ar kādu Vācijas grupu 1980.gadā. Taču jau 1989.-1990.gadā sākās sadarbība ar Latvijas Kultūras ministriju, kuru toreiz vadīja Raimonds Pauls. 1990.gadā viņa rīkoja “Forum Lugano”, uz kuru uzaicināja tobrīd Latvijā zināmus kultūras cilvēkus - Anatoliju Gorbunovu, Māru Zālīti, Džemmu Skulmi un citus. Forumu gatavoja apmēram gadu. Tas notika mēnesi līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai – Šveicē, Lugāno Kongresu pilī par godu Aspazijas un Raiņa 125.dzimšanas dienai. “Rainis, būdams tur trimdā, jau bija vizualizējis neatkarīgo Latvijas valsti un tās kultūrtelpu ar saviem literārajiem darbiem. Viņš rūpējās par to, lai Latvija pieslēgtos Eiropas gara telpai. Tajā laikā - 1989.gadā, kad viss mainījās, mēs atklāti sākām runāt par Latvijas valstiskumu. Es ar Šveices pašvaldības cilvēkiem ilgāku laiku to pārrunāju, līdz viņi piekrita rīkot un finansiāli atbalstīt šo forumu. Dzīvoju Šveicē, gatavojot forumu, nācās biežāk braukt uz Latviju, un tā iepazinos ar vairākiem kultūras ļaudīm,” atceras Vita Matīsa. Ženēvas universitātes starptautisko zinātņu institūtā Šveicē Vita 1987.gadā ieguva doktora grādu politiskajās zinātnēs un starptautiskajās attiecībās. Disertāciju vērtēja arī bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura uz Ženēvu atlidoja no Kanādas, kur tobrīd dzīvoja.

Uztic vadīt Sorosa fondu Latvijā
“Šveicē kā profesore sāku mācīt politiskās zinātnes un politoloģiju. Braucot uz Sietlu Ziemassvētkos paciemoties pie vecākiem, dažas dienas agrāk nejauši iepazinos ar kādu Sorosa fonda Ņujorkas biroja cilvēku. Viņš man palūdza atceļā uz Šveici piestāt Ņujorkā. Šeit viņš man atklāja, ka Sorosa fonds Latvijā īsti nedarbojas. Pirmais cilvēks, kam Soross uzticēja fonda vadību Latvijā, bija Ita Kozakēviča - Augstākās padomes deputāte, poļu – latviešu biedrības vadītāja. Taču viņa nelaimes gadījumā aizgāja mūžībā 1990.gadā, un kopš tā laika Latvijas fonds īsti nefunkcionēja,” stāsta Vita. Tā 1992.gadā sekoja zvans no Ņujorkas ar piedāvājumu uzņemties fonda vadību Latvijā. Viņa ilgi domāja, ilgi veica pārrunas, līdz beigās sekoja pozitīva atbilde. “Tēva iedēstītais patriotisms un vēlme darboties Latvijas labā, ko iesāku jau ar foruma gatavošanu, bija noteicošais, lai es pateiktu ‘jā’ vārdu. Tā 1992.gada martā ierados Latvijā, un jau jūnijā fonds uzsāka darbību. Latvija bija vienīgā vieta pasaulē, kur Sorosa fondam no sākuma nebija savas vietējās valdes, sanāca tādas jocīgas konstrukcijas. Man bija jāatrod valde, un es aicināju uz sadarbību kultūras cilvēkus - Imantu Lancmani, Māru Zālīti, Andri Vilku un citus. Sākumposmā, kad fondam bija lielas naudas, salīdzinājumā ar Latvijas valsts institūcijām, manā uztverē fondu nedrīkstēja saistīt ar politiku vai ar kādu konkrētu partiju,” pārliecināti saka Vita. Viņa ar gandarījumu atceras, ka no pašas pirmās valdes cilvēkiem neviens nav gājis politikā, izņemot vienu. Jāpiebilst, ka arī Vita nekad nav bijusi saistīta ne ar vienu politisko partiju ne Latvijā, ne arī citās valstīs, lai gan viņu dēvē par vērīgu Latvijas politiskās dzīves vērotāju un vērtētāju. “Ir starpība - komentēt, vērtēt vai rakstīt. Ja cilvēkam ir savs viedoklis, tas nenozīmē, ka viņš baksta ar pirkstu un atbalsta kādu partiju. Katram var būt savs viedoklis, bet man ir robeža, kuru nepārkāpju,- es nekad neesmu aģitējusi cilvēkus ne par vienu partiju un nedarīšu to arī turpmāk. Un tas nav tas pats – izteikt viedokli kā neatkarīgs indivīds vai kā partijas biedrs. Kā partijas biedram tev ir aizmugure, kaut vai cilvēku masa, kura automātiski retvītos tavus tvītus. Bez aizmugures cilvēkam Latvijā darboties ir grūtāk, tāpēc uzskatu, ka tieši šis neatkarīgais sektors ir atbalstāms un pilnveidojams,” uzskata Vita Matīsa.

Sēž arhīvos un raksta grāmatu
Viņa neslēpj, ka šobrīd ir ne tikai pasniedzēja augstskolā, bet arī sēž arhīvos un raksta grāmatu par tiem laikiem, - viņas rīcībā ir ļoti daudz materiālu. Vita cer, ka pēc diviem gadiem tā ieraudzīs dienas gaismu un cilvēki uzzinās vairāk par dzīvi Latvijā tā sauktajos deviņdesmitajos gados. “Tur būs atbildes uz jautājumiem, kādas mācības mums vajadzētu ņemt vērā no tiem laikiem, cik tālu esam tikuši trīsdesmit gadus vēlāk. Piemēram, tajos gados Sorosa fonds piešķīra lielas summas tieslietu sistēmas uzlabošanai, tajā skaitā nodibinot tiesneša apmācības centru. Tagad atkal tiek runāts par nepieciešamību izglītot tiesnešus. Tātad - kur mēs kļūdījāmies pirms 30 gadiem? Varbūt problēma nav tiesnešu izglītības trūkumā, bet citur? Grāmatā veikšu padziļinātu analīzi par faktiem Latvijā jūtīgās nozarēs - izglītībā, veselības sistēmā un citās,” atklāj Vita.

Iedvesmo diskusijas ar studentiem
Vita Matīsa jau laikā, kad vadīja Sorosa fondu, lasīja lekcijas Latvijas Universitātes studentiem kā brīvprātīgā. Viņa atceras, ka tolaik bija grūti panākt, lai studenti darbotos aktīvi un brīvi piedalītos diskusijās. “Tagad situācija ir mainījusies - tā ir kā diena pret nakti. Diskusijas notiek, studenti iesaistās tajās ar degsmi un aizrautību. Es mācu publisko diplomātiju. Šīs zināšanas ir vajadzīgas, un man prieks, ka studentiem ir savs viedoklis par katru jautājumu,” pastāsta Vita. Viņa smej par kāda studenta kļūdu, kurš rakstījis, ka Otrais pasaules karš beidzās 1991., nevis 1945.gadā. “Pasmaidīju, ka varbūt to tā arī varētu traktēt... Daudzas lietas, kuras ir pašas par sevi saprotamas manai paaudzei, viņiem nav, tāpēc jābūt uzmanīgai un ik pa brīdim jāpārbauda, vai viņi ir lietas kursā par to, ko runāju. Vai viņi saprot, ka tajā laikā nebija ne interneta, ne mobilo telefonu, ne sociālo tīklu, lai varētu sazināties ātri un visu momentāli uzzināt,” skaidro pasniedzēja. Viņa bilst, ka nav jārunā un studentiem jāstāsta tikai veiksmes stāsti. Viņiem ir jāzina arī mūsu valsts vājais punkts - Latvija, salīdzinot ar visām pārējām Eiropas valstīm, pēdējo divdesmit gadu laikā ir pazaudējusi lielāko cilvēku skaitu. “Par šo sāpīgo tēmu neviens nevēlas runāt. Kādēļ Latvija ir pazaudējusi šos cilvēkus? Tas nav tikai atalgojums. Varbūt cilvēki aizdomājas, kādu aprūpi saņems slimības laikā vai vecumdienās. Kāda pensija viņus sagaida - varbūt tā būs tik maza, ka ar to nevarēs izdzīvot? Varbūt saprot, ka Latvijā dabūt darbu bez īstajiem galiem būs grūti? Varbūt aizbrauc tādēļ, ka augstākās izglītības līmenis ir daudz zemāks nekā citās Eiropas valstīs. Un tas viss - trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas. Tie, kas gadiem ilgi bijuši valsts elitē un pat vēl šodien ir valdības sastāvā, dzīvo tādā burbulī, ka šo viņi negrib redzēt un par to pat nerunā. Runā par demogrāfijas problēmām, pat nepieminot faktu, ka no Latvijas ir izbraukuši teju 1/3 no tās iedzīvotājiem. Kā tā var? Šo problēmu ir jāatzīst un jāatšķetina. Tā ir smaga problēma ar virkni jautājumu, uz kuriem jārod atbildes,” pārdomās dalās Vita Matīsa.

Muzejs ir pateicīgs par dāvinājumu

Iveta Supe, Balvu Novada muzeja direktore:
-Balvu Novada muzejā ir pieejami dažādi materiāli par plašo Matīsu dzimtu. Lūk, ko par muzejā esošās vitrāžas garo ceļu uz Latviju 2016.gada 8.jūlijā rakstīja Ziemeļlatgales laikraksts “Vaduguns”: ““Tēvs dzīvoja Amerikā, Sietlā, un1994.gadā, braucot uz Latviju, paņēmis vitrāžu līdzi. Es vēl tagad nesaprotu, kā viņš šādu mākslas darbu nogādāja Latvijā. Tēvs toreiz dzīvoja pie manas māsīcas Ainas Matīsas un šo vitrāžu vēlējās nodot kādam muzejam. Diemžēl tā nogulēja plauktā vairāk nekā divdesmit gadus, un tikai tagad es spēju piepildīt tēva lūgumu,” pastāstīja Vita Matīsa.” Šī dzimta ir unikāla, un šobrīd mēs strādājam pie Matīsu dzimtas koka izveides. Dzimtas cilvēki ir atstājuši paliekošas pēdas savā zemē, daudz strādājuši Latvijas valsts labā. Tik daudz slavenu vārdu vienā dzimtā! Sešdesmitajos gados Alīna Matīsa vadīja korus arī Bērzpilī un Rugājos, pati bija ilggadēja Balvu rajona skolotāju kora dalībniece. Viņas jaunākais dēls - Valdis Matīss - bija Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pirmais priekšnieks un rektors, militārais atašejs Krievijas Federācijā, zinātņu doktors. Operdziedātājs Tālis Matīss bija pirmais profesionālais teātra režisors Latgalē. Aina Matīsa - režisore, skatuves runas pedagoģe. Arī profesores Vitas Matīsas vārds izskanējis daudzkārt, tāpēc esam pateicīgi par viņas uzdāvināto tēva Rūdolfa veidoto stikla vitrāžu un vēlam viņai arī turpmāk strādāt pie dzimtas izpētes un darboties Latvijas labā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.