1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
02-03-2021
Vārdadienas šodien: Marts, Tālavs, Tālis

“Dots devējam atdodas” (27.11.2020.)

Es tevi redzu, tu mani nē

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Kamēr dzīvojam, tikmēr domājam. Bet domāt aizliegt nevar!

Paust neērtu un daudziem netīkamu viedokli, dzīvojot lokālā vidē, mūsdienās var atļauties ne katrs. Tam traucē darbs, ieņemamais amats un bailes būt nesaprastiem. Taču ir arī izņēmumi. Viens no tiem ir “Vaduguns” lasītāju iecienītais personāžs Perdinavas Izidors, kurš nevairās pateikt to, ko domā. Kā Izidoram klājas šobrīd un ko viņš domā par apkārt notiekošo, saruna ar viņu pašu.

 

Laikraksta “Vaduguns” lasītāji pazīst Perdinavas Izidoru un vienmēr gaida viņa pārdomas par kādu svarīgu jautājumu. Bet, ja kāds Jūs tomēr nezina, iepazīstiniet ar sevi...
-Perdinavas Izidora tēls “Vaduguns” redakcijā radās jau pirms divdesmit gadiem vairāku nejaušu (ja pieļauj, ka nejaušības vispār notiek) sakritību rezultātā. Pirmais uzradās Izidora portrets, kuru atnesa kāds labs paziņa. “Re, kādu interesantu ģīmi atradu internetā!” šis teica, ienākdams redakcijā, un portrets ieņēma godpilnu vietu kabinetā pie sienas. Cilvēki nāca un gāja, apskatīja bildi, dažiem tā patika, citiem ne visai, līdz kādu dienu kabinetā ienāca cits sens paziņa. “Tas taču ir Izidors no Perdinavas ciema!” uzmetis skatu portretam, ar lielu pārliecību paziņoja ienācējs un izstāstīja, ka tāds tiešām esot dzīvojis Susāju pagasta Stūrīšu ciemā, ko kādreiz sauca par Perdinavu. Tagad portretam jau bija arī vārds. Pēc kāda laika kalendārs rādīja tuvojamies 2000.gada 1.aprīli, un redakcijā tika spriests, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt joku dienai par godu. Radās doma, ka, sakarā ar šo svarīgo datumu, laikraksta lasītājus varētu uzrunāt Izidors no Perdinavas ciema. Tā Izidors nokāpa no sienas un pamazām sāka iedzīvoties redakcijas kolektīvā un laikraksta slejās. Iesākumā ar nelielām humoristiskām pārdomām par dažādiem dzīves notikumiem, bet vēlāk raksti par Perdinavas ļaužu dzīvi, sābru Donatu, politiku un citām sadzīves lietām palika arvien apjomīgāki. Laika gaitā ir bijuši arī kuriozi. Dažiem Perdinavas Izidors patika, bet kāda kundze reiz uzrakstīja redakcijai dusmīgu vēstuli par to, ka tik šausmīgu ģīmi nedrīkst likt avīzē un tas ir jāaizliedz ar likumu. Lai kā tur būtu vai nebūtu, ir jākonstatē fakts, ka Izidors no Perdinavas ciema “Vaduguns” redakcijā mitinās jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Nereti tieši Izidors ir tas, kurš runā par sabiedrībā aktuālām un neērtām tēmām, par kurām daudzi izvairās paust savu viedokli. Kas mudina neklusēt?
-Tagad ir savdabīgs laiks sabiedrības attīstībā. It kā beidzot pie mums ir vārda brīvība, it kā nekādas cenzūras nav, bet tajā pašā laikā cilvēki arvien biežāk saprot, ka nevar atļauties teikt to, ko domā, jo no visām malām sajūt neredzamu spiedienu uz sevi. Tas tiek darīts ar dažādām manipulācijām. Uz indivīda apziņu iedarbojas ar tādiem saukļiem kā tolerance, sabiedriskā doma, korporatīvā atbildība un daudziem citiem. Ar visdažādākajiem likumiem, noteikumiem, regulām cilvēki sevi tā sapinuši un sasaistījuši, ka daudzi baidās pat domāt, kur nu vēl izteikties vai runāt. Katrs sajutis, cik viegli viņa brīvību var ietekmēt ar dažādiem finanšu mehānismiem. Nemaz tālu nav jāmeklē piemēri, kas liecina par to, kas notiek ar tiem, kuri nepareizi runā vai nav apmierināti ar valsts politiku. Tā tas vēsturē ir bijis un būs, bet, jo vairāk jūs klusēsiet, jo tuvāk zemei būsiet spiesti rāpot. Tāpēc jāizmanto katra iespēja runāt un paust savas domas.
Vai tā nav cīņa ar vējdzirnavām?
-Varbūt, bet te nav variantu. Katram ir jācīnās savu iespēju robežās, kamēr kolektīvā plānprātība nav ņēmusi virsroku.
Kas ir tas, kādēļ tautai tik tuvas Jūsu domas un procesu vērtējums?
-Tas ir pārāk skaļi teikts. Piekrītu, ka ir tādi, kam tuvas Perdinavas Izidora domas un procesu vērtējums, bet baidos, ka tie nav vairākumā. Acīmredzot daļa cilvēku Izidora teiktajā saskata paši savas ikdienas problēmas un skaļi neizteiktās pārdomas.
Perdinavas Izidora vārds jau aizgājis “tautās”. Esam dzirdējuši par Perdinavas bāru, Jūsu vārdu piesauc arī citviet. Kādas emocijas tas raisa?
-Pozitīvas. Kāpēc gan Perdinava nevarētu atdzimt un kļūt par atpazīstamu vietu Latgalē? Lai veicas visiem, kuri kaut ko dara lietas labā! Kā savulaik teica Edgars Liepiņš: “Vajag tik rakt!”
Pārsvarā Izidoru pazīst kā izteiktu opozicionāru. Tā ir pārliecība vai poza?
-Jebkura vara ir opozīcijā tautai. Atšķirība dažādās vietās ir tikai pārvaldes kvalitātē, metodēs un vēsturiskajā situācijā. Pie vienas valdības tautai dzīvojas labāk, pie otras - sliktāk, bet pie citas kļūst tik neciešami, ka tiek taisīta revolūcija. Mēs jau daudzreiz paši savām acīm esam redzējuši, cik vienota ir vara ar tautu un kā tiek ievērotas tautas intereses. Nevajag klausīties par to pasakas. Tā kā esmu viens no tautas, tad automātiski esmu opozīcijā, un tā nav nekāda poza. Gudra ir tā vara, kura ieklausās tautas balsī un strādā tā, lai tauta neietu mazumā un dzīvotu labāk.
Šobrīd visi piedzīvojam sarežģītu - Covid - laiku. Izmaiņas notiek gan pasaulē, gan mūsu valstī. Kā ar perdinaviešiem un Perdinavas ciemu? Viņus tas kaut kā skāris?
-Visas sērgas visvairāk skar lielās pilsētas un biezi apdzīvotas vietas. Cilvēki tajās paši salien vieglākas un ērtākas dzīves meklējumos, bet par šīm ērtībām viņiem nākas maksāt ar savu un savu bērnu veselību. Perdinavas ciemu nekāds Covid nav skāris un arī neskars, ja vien tas ļaunprātīgi un mērķtiecīgi tur netiks ievazāts. Arī ar psihisko veselību perdinaviešiem viss ir kārtībā un, atšķirībā no dažām citām vietām, masu psihoze vēl nav iestājusies. Perdinavā dzīve rit savās sliedēs.
Kas, Jūsuprāt, jādara, lai mūsu cilvēki varētu dzīvot cienīgos apstākļos un cilvēka cienīgu dzīvi?
-Katram indivīdam šie kritēriji ir atšķirīgi. Sākumā ir jādefinē sev, kas tev ir “cienīgi apstākļi” un “cilvēka cienīga dzīve”, tad jācenšas ar savām prasmēm un darbu sev to nodrošināt, jo neviens cits uz paplātes neko klāt nepienesīs. Cilvēka cienīgu dzīvi nevar garantēt ne ministra, ne deputāta postenis, ne no citiem nozagts naudas maiss. Ja kaut ko nevari realizēt viens pats, ir jāprasa palīdzība no valsts, jo valsts tiešais pienākums ir organizēt darbus, kurus nevar paveikt atsevišķi indivīdi.
Kā šajā pandēmijas laikā pavadāt ikdienu un svinat svētkus?
-Gandrīz tāpat kā ne-pandēmijas laikā. Ir daudz dažādas nodarbošanās, garlaicīgi nav. Galvenais, lai būtu vismaz minimāla fiziska un garīga kustība. Ar dažādu svētku svinēšanu nekad neesmu aizrāvies, tā nav mana prioritāte. Galvenais ir mācēt radīt sev svētku noskaņu arī ikdienā, ar to pilnīgi pietiek.
Raksturojiet savu Perdinavu. Vai, gadiem ejot, arī tā mainījusies? Perdinavieši gaida novadu reformu, un ko tā varētu atnest iedzīvotājiem?
-Perdinavu skārušas visas tās pārmaiņas, kas jau gadiem ilgi notiek Latvijas un Latgales laukos. Perdinaviešiem atliek vien noskatīties, kā tiek iznīdēta Latvijas lauku sadzīve un tās kolorīts, likvidētas viensētas un ciemi. Te kāds var iebilst, ka valdības plānos nekur nav rakstīts par lauku dzīves un cilvēku iznīdēšanu un ka šāds apgalvojums ir meli un dezinformācija. Tādi plāni nav tautai skaļi jāpaziņo, pietiek ar to, ka tos mērķtiecīgi realizē. Nav svarīgi, vai tas notiek ļaunprātīgu, mantkārīgu nodomu rezultātā, vai vienkārši aprobežotības un prāta trūkuma dēļ. Galvenais ir rezultāts. Ja pēc diviem pasaules kariem un deportācijām laukos vēl dzīvoja ļaudis, tad tagad tie ir tukši. Perdinavieši negaidīja ne pirmo novadu reformu, ne tagadējo, jo lauku cilvēkiem tādas reformas neko labu nav nesušas un nenesīs. Šīs reformas ir vajadzīgas ierēdņiem, lai pārdalītu ietekmes sfēras, norakstītu atbildību par padarīto un neizdarīto, ērtāk iekārtotos krēslos un labāk saprastu, ko vēl te var paņemt un optimizēt.
Kādas Izidoram attiecības ar vietējo varu? Citviet ir tā – ja draudzējies ar vietējo varu, piešķir zemi un amatu, bet, ja centies dzīvot pēc sirdsapziņas, iztikšana švaka...
-Jā, ir dzirdēts, kā vienā otrā pagastā ir tikuši dalīti meži un zemes. Kuri tuvāk varai stāvējuši, tiem arī vairāk esot ticis. Manu zemi vectēva tēvs cara laikā no muižkunga izpirka, līdumu nolīda un pats mājas uzbūvēja. Nāca cita vara, zemi atņēma, vēl cita atkal atdeva atpakaļ. Nav izslēgts, ka atkal atradīsies kādi, kuri gribēs ar dažādām metodēm to atņemt. Vietējā vara centīgi un regulāri iekasē nodokļus, bet tā kā es neskaitos ne nabags, ne kādas minoritātes pārstāvis, ne elitei pietuvinātais, tad vara par mani neizrāda interesi. Arī amatu nav piešķīruši, taču par iztikšanu nesūdzos, ir bijuši arī sliktāki laiki.
Kā vērtējat attālinātās mācības un darbu?
-Pieļauju, ka ir dažādi darbi, kurus gluži labi var darīt arī attālināti, un šis pandēmijas laiks tiks izmantots, lai konstatētu, kur varētu optimizēt darbinieku skaitu nākotnē. Attālināto mācību eksperiments visdrīzāk beigsies slikti gan skolēniem, gan skolotājiem. Tas ir ceļš uz izglītības degradāciju. Ja pieļauj domu, ka nākotnē sociāli aktīvas un izglītotas personības nebūs vajadzīgas, tad viss kļūst saprotams.
Vai garajos rudens vakaros sanāk palasīt arī kādu grāmatu?
-Diemžēl grāmatu lasīšana palikusi par ekskluzīvu nodarbi, ko vairs reti var atļauties. Manuprāt, pie tā ir vainojama iespēja citos veidos daudz īsākā laikā iegūt visdažādāko informāciju ļoti koncentrētā veidā. Dzīves temps ir palicis tik straujš, ka atslēgties no visa apkārtējā un pilnībā pieslēgties grāmatas autora pasaulei sāk palikt problemātiski pat tiem, kuri savā dzīvē ir daudz lasījuši un uzauguši kopā ar interesantām grāmatām. Var saprast, kāpēc daļa jaunatnes maz lasa grāmatas, neskatoties uz to, ka tādējādi daudz kas tiek zaudēts.
Par ko pēdējā laikā visgaršīgāk sanācis pasmieties?
-Grūti tā uzreiz pateikt, bet reizēm sanāk gan pasmieties no sirds. Tātad nav nemaz tik slikti. Smiekli ļoti labvēlīgi iespaido veselību visplašākajā nozīmē. Ja kādam ir humora izjūta un viņš var smieties no sirds, tad tā ir vesela bagātība, ko nevar aizvietot ne ar ko citu un ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Protams, labi ir, ja reizēm vari pasmieties arī par sevi.
Kā Izidoram veicas ar masku nēsāšanu?
-Pēdējā laikā jūtu, ka man parādās stipra vēlēšanās nopirkt un uzlikt kaķa, zaķa vai vāveres masku. Nevaru saprast kāpēc, bet šī vēlēšanās paliek arvien stiprāka. Viendien no rīta pamodos un sapratu, ka nav ko ar kaķiem un vāverēm niekoties, bet steidzami ir jāpērk velna maska un jābrauc taisnā ceļā uz Saeimu un Veselības ministriju, jo ir skaidrs, ka bez maskām mēs no Covid vaļā netiksim. Sataisījos jau braukt, bet Perdinavas ciemā man komandējumu negrib parakstīt. Saka,- Izidor, tu esi galīgi sajucis ar tām maskām, ja tā turpināsies, mēs tevi ķersim ciet un vedīsim pie psihiatra. Paskaties apkārt, Perdinavā visapkārt svaigs gaiss, cilvēku maz un nekāds Covid nekur nav ne redzēts, ne dzirdēts. Kādas vēl maskas? Saku: “Dzirdēju, ka Balvos pa ielām visi staigā, uzlikuši maskas, arī personīgajās mašīnās brauc ar maskām uz mutes, daži pat dušā mazgājas un naktīs guļ ar masku, bet divi esot atteikušies no ēšanas, jo baidās, ka Covid ieskries mutē, tiklīdz šie noņems masku. Speciālisti brīdinājuši, ka tas esot iespējams. Trakas lietas notiek Balvos! Cilvēki ir ļoti sabiedēti. Runā pat, ka visus, kuriem nebūs maskas, ķers ciet, uzliks strāpi un iežogos speciāli izveidotās Covid nometnēs, bet, ja stāvoklis neuzlabosies, valdība pieņems likumu, ka neviens vairs nedrīkstēs no gultas celties augšā un kaut kur iet. Visiem būs jāguļ, lai tik Covid sērga tālāk neizplatītos.” Kamēr es tā runāju, pamanu, ka man apkārt sāk pulcēties perdinavieši. “Klausies, Izidor,” šie saka, “mēs parakstīsim tavu komandējumu, brauc uz Rīgu un pasaki, ka mēs nepiedalīsimies tai Covid afērā, jo pastāv arī citi viedokļi, tikai cilvēki baidās tos paust. Mums nepatīk šī spēlīte, un viss! Sākumā mērķtiecīgi tiek sagrauta medicīna un optimizētas slimnīcas. Tikko tas ir izdarīts, pēkšņi arī Covid kā uz pasūtījumu ir klāt, bet nepietiek vairs ne gultasvietu slimnīcās, ne zāļu, ne speciālistu. Pēkšņi nekā vairs nav, tikai pilns internets un TV ar dažādiem šausmu stāstiem. Kur ir mūsu izcilie zinātnieki, mediķi un pasaules gaišie prāti, kuriem būtu jāpalīdz cilvēkiem šādos brīžos? Līdz šim palīdzības vietā viņi spējīgi tikai visu ierobežot un baidīt. Un mums grib iestāstīt, ka pirms 50 gadiem cilvēks izkāpa uz Mēness! Pirms 50 gadiem varēja, bet tagad vairs nav spējīgi ne uz ko? Kas te notiek visapkārt, pasaule attīstās vai degradē? Mēs gribētu zināt! Paskaidrojiet, lūdzu, ja jau uzskatāt mūs visus par muļķiem! Un pasaki, Izidor, ka mēs, Perdinavas ciema iedzīvotāji, Āzijas patrepēs taisītās maskas neliksim sev uz sejas. Mēs neesam nekādi suņi, kuriem obligāti jāstaigā uzpurņos. Šodien tev piespiedu kārtā uzliks masku, bet nākamgad jau piesies pie ķēdes, jo tas būs vajadzīgs sakarā ar cīņu pret Covid- 21. Kā saka, viss tiek darīts cilvēku labā! Brīvība... cilvēktiesības... demokrātija... Kur tā ir? Ja neklausīsiet, atsūtīs teroristus un fašistus uz jūsu ciemu, būs tad demokrātija un brīvība! Brauc, Izidor, brauc uz Rīgu! Brauc un pasaki, ko mēs domājam. Kamēr dzīvojam, tikmēr domājam, un domāt mums neviens nevar aizliegt! Tas, kas tagad notiek mums apkārt, sāk atgādināt notikumus Grigorija Danelijas 1986.gadā uzņemtajā filmā “Kin-dza-dza”, tur arī degunā obligāti bija jāliek “caka” un jataisa “kū”. Ar Ķīnas piemēru acīmredzot grib pateikt pasaulei, ka vecie laiki ir beigušies, nebūs vairs nekādas braukāšanas pa pasauli, un visas citas izklaides arī vairs nebūs paredzētas ierindas ļaudīm. Atgriezīsies viduslaiki. Ceļos un izklaidēsies tikai karaļi vai muižnieki, bet visi pārējie, kuriem tiks piešķirts lopu statuss, atkal būs dzimtcilvēki un vergi, tiks iežogoti un izmantoti pēc muižkungu ieskatiem. Covid ir lielisks iemesls, kā to mēģināt izdarīt, un var redzēt, ka sanāk gluži labi. Bļaušanai un panikas celšanai tiek tērēti milzu līdzekļi un resursi. Ja šie līdzekļi tiktu novirzīti cilvēku ārstēšanai un drošības sajūtas radīšanai, Covid jau sen būtu nekas vairāk kā parasta gripa, ar kuru arī katru gadu daudzi slimoja un pat mira no tās izraisītajām komplikācijām, bet no tās cilvēki nejuka prātā un nemauroja kā trīs dienas neslauktas un nebarotas govis kolhoza fermā. Ķīnā jau tagad ievieš trīs krāsu QR kodus, ko katram piešķir atkarībā no Covid testiem, un pēc šiem kodiem nosaka, ko kurš drīkst darīt un kā pārvietoties. Vai kāds Latvijā grib dzīvot pēc tādiem noteikumiem? Mēs, perdinavieši, negribam! Brauc, Izidor, un pasaki, lai taču vienreiz apdomājas un nāk pie prāta, nevis pēc pirmā svilpiena no saviem saimniekiem metas izpildīt viņu komandas.”
Kas ir tās lietas, kas Izidoru šobrīd satrauc visvairāk?
-Var satraukties vai nesatraukties, bet no tā nekas nemainīsies. Nepatīk, ka ar cilvēkiem tik viegli var manipulēt. Pilns internets ar reklāmām. Uzlika kāds īpašās brilles un jau pēc divām stundām tekoši runāja angliski. Nopirka pensionārs no laukiem loterijas biļeti un nākamajā dienā jau kļuva miljonārs. Tik vien tās bēdas, ka nevarēja vien izdomāt, kur naudu likt. Sēžot mājās uz dīvāna, vajag tikai trīs reizes dienā ieklikšķināt savā datorā, iepriekš norādot savas bankas kartes numurus un paroles, un tūlīt jūsu kartē parādīsies tādas summas, ka ikvienā bankomātā izbeigsies nauda, kad gribēsiet to izņemt. Un kur nu vēl pasakas par visādiem ārstniecības brīnumlīdzekļiem! Diemžēl atrodas cilvēki, kuri tam visam akli tic un klausa padomiem. To redzot, tiešām var rasties pamats satraukumam par sabiedrību, kurā jādzīvo.
Tuvojas gadu mija, izpaliks svētki un dāvanas.. Varbūt tas nāks tikai par labu?
-Savā ziņā var nākt arī par labu. Daudziem jau metas nelabi no tā, ka pusgadu pa visiem masu informācijas līdzekļiem skanēja Jingle Bells un dāvanu reklāmas, bet otru pusgadu Leigūūūūū... un mārketinga aktivitātes Līgo svētkiem. Dzīvošana lielveikalos jau bija sasniegusi neprāta robežas. Jāsaka gan, ka Covid nav labākais šo pasākumu aizvietotājs, taču, ja nedaudz piebremzēsies šis svētku vājprāts, tas nenāks par ļaunu. Te jāpiezīmē, ka pozitīvi ir tas, ka veikalos cilvēki vairs negrūžas viens otram virsū un nekāpj cits citam uz galvas. Varbūt šī būs iespēja paskatīties uz svētkiem no cita skatupunkta.
Ja pāris teikumos gadu mijā būtu jāsaka uzruna tautai, ko Izidors gribētu pateikt?
-Gribētu teikt, lai katrs domā pats ar savu galvu un neļaujas panikai un vājprātam, kas pēdējā laikā visapkārt tiek kultivēts visiem iespējamajiem līdzekļiem. Nav nekāda nepieciešamība par katru cenu censties ielekt pārpildītajā vilcienā, kas drāžas no kalna lejā. Tur sliedes izbeidzas un priekšā ir aiza... Gribētu visiem novēlēt veselību, lai nevajadzētu to meklēt vietās, kur ir palicis tikai iestādes nosaukums virs durvīm un kur visdrīzāk var dabūt kādu papildus slimību, nevis atgūt veselību. Lai ātrāk izbeidzas šis aptumsuma laiks un ar jauno gadu sākas jauna, labāka dzīve! Tas viss ir atkarīgs arī no katra paša.

Rosina uz domu apmaiņu un diskusiju

 

Dzīvojam laikmetā, kad digitālās komunikācijas iespējas un īpaši sociālās tīklošanās platformas ikvienam cilvēkam dod iespēju publiski paust savu viedokli un komentēt dažādus notikumus. Dažkārt atklāti paust neērtu skatījumu par sociālekonomiskiem un kultūras procesiem, dzīvojot mazpilsētā, atpazīstamā vidē, ir visai sarežģīti. Vai tas vispār iespējams un kā? Par to saruna ar Rīgas Stradiņa Universitātes profesori, mediju eksperti Andu Rožukalni.

Laikrakstam “Vaduguns” izveidojusies ilggadēja pieredze ar “neredzamo” ekspertu Perdinavas Izidoru, kurš nereti komentē kādu sabiedrībā aktuālu jautājumu, par kuru visi it kā zina, bet skaļi runāt izvairās. Kā vērtējat šāda eksperta piesaisti?
-Tas noteikti jāizmanto. Iepazinos ar Izidora daiļradi un varu teikt, ka viņa darbība parāda senas mediju darba tradīcijas. Tās palīdz diskutēt par sarežģītiem jautājumiem un izteikt viedokļus, kas varbūt nav pieņemami, vai atklāt domas, kas varētu aizvainot kādu vai radīt pretestību kopienā. No žurnālistikas teorijas var teikt, ka Izidors ir paņēmiens, kas palielina viedokļu daudzveidību, un tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, viņš pārstāv balsis to cilvēku grupām un viedokļiem, kam, iespējams, nav tik viegli nokļūt publikas uzmanības centrā. Atsevišķi Izidora politiskie uzskati un pasniegšanas forma varētu būt atbilstoša dusmīgu, neapmierinātu, apjukušu vai kaut kādā veidā aizvainotu cilvēku noskaņojumam. Taču vienlaikus viņš ir arī salīdzinoši aktīvs, parāda pilsonisku stāju un ieinteresētību vietējos notikumos. Domāju, ka Izidors varētu rosināt lasītāju domu apmaiņu un likt apzināties savas iespējas piedalīties diskusijā, ietekmēt, atspoguļot emocijas vai pirmās reakcijas, ļoti ātri reaģēt. Izidors ir sava veida aizsargs pret to, ka ir iespēja runāt par neērtiem jautājumiem. Lasītāji var par to domāt, diskutēt, bet tai pat laikā neviens necieš no šīs atklātības.
Varbūt tas ir arī kultūras jautājums?
-Noteikti, jo komunikācijas veids ir ļoti cieši saistīts ar sabiedrības kultūru. Izidora panākumi, lasītāju atsaucība un gaidas, ka Izidors pārstāvēs viņu domas un intereses, liecina, ka, iespējams, vēl nav izveidojusies atklātas diskusijas tradīcija. Ja mēs pārstāvam kādu ideju, kas citiem liekas provokatīva, vai kritiski skatāmies, tad sākam vērtēt cilvēku kā kašķīgu, neapmierinātu, traucējošu. Neskatāmies uz viņu kā tādu, kurš vēlas pozitīvas pārmaiņas, un tajās arī investē. Būtībā tas ir sabiedrības kultūras jautājums, un es domāju, ka Izidors ar savu skaidro attieksmi var palīdzēt ietekmēt diskusiju kultūru. Viņš pārstāv viedokļu daļu žurnālistikā, savukārt atsevišķi viņa darbi rakstīti politiskā feļetona žanrā. Tas ir ļoti sens žanrs un žurnālistikas vēsturē viens no pirmajiem, kas vajadzīgs, lai cilvēki ne tikai uzzinātu faktus un viedokļus, bet arī tos izprastu. Savukārt tieši caur diskusiju rodas izpratne, kas slēpjas aiz dažādām interesēm - kas ir ieguvējs vai zaudētājs. Domāju, ka laikrakstam šāds eksperts ir ļoti laba ideja un labi izstrādāts tēls ar interesantu portretu.
Šāds “neredzamais” eksperts ne vienmēr var nākt no žurnālistu vides. Tas ir pluss vai mīnuss?
-Viņš varētu pārstāvēt vidējo lasītāju, jo žurnālisti, auditorijas izpratnē, vairāk pieder pie elitēm - ir tuvāki amatpersonām, un viņu profesionālās darbības likumi nav tādi paši, kā par notikumiem spriež lasītāji. Izidora pievilcīgums ir tajā, ka lasītāji izjūt tieši savas balss izskanēšanu medijā. Parasti viedokļus izsaka pašvaldību darbinieki, skolu direktori, speciālisti, uzņēmēji, bet aktuālie jautājumi attiecas uz visiem, un arī parastajam cilvēkam par to ir viedoklis. Izidors ir veids, ar kura palīdzību laikrakstā parādās vidējā lasītāja skatījums. Būtībā tas ir identificēšanās jautājums, ka cilvēki lasa šos pārspriedumus. Turklāt tie rakstīti tādā valodā, kas neprasa atbildēt par katru salīdzinājumu vai katru vārdu. Tādēļ domāju, ka neredzamais eksperts varētu gan būt, gan nebūt žurnālists.

 

Pirms laika interneta portālā “www.lsm.lv” izteicāt viedokli par žurnālistu pašcenzūru un norādījāt, ka tā vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Vai pašcenzūra būtu jāattiecina arī uz Izidoru?
-Pašcenzūra ir ļoti spēcīgs vārds. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi varas faktori, kas neļauj medijā publicēt kaut ko, ko vajadzētu publicēt. Ja jautājums ir par raksta veidošanas laikā pieņemtajiem lēmumiem, kas nav pašcenzūra, pieļauju, ka Izidors varētu būt arī provokatīvāks. Viņam vienmēr nav jābūt ļoti pieklājīgam un ieturētam. Nebūt nē. Skaidrs, ka viņam nevajadzētu apmelot vai uzbrukt vardarbīgi, ar vārdiem, vai kaut ko nepamatoti apgalvot. Bet, ja viņš izsakās spilgti, kā cilvēki mēdz izteikties, to nevajadzētu ļoti ierobežot. Turklāt diskusijās starptautiskā pētnieku lokā izsecināts, ka medijiem ir tiesības būt arī provokatīviem, izplatīt viedokļus veidā, kas kādu varētu aizvainot vai izraisīt nepatiku, jo bez tā reizēm nav iespējams atspoguļot dažādās puses. Jārunā arī par neērtiem jautājumiem un jāpieņem cits skatījums, protams, nepārvēršot laikrakstu par Izidora virtuvi.
Kāda būtu Jūsu izvēle, ja par vietējai kopienai nozīmīgu jautājumu izvairīgi izteiktos vietējais politiķis un “neredzamais” eksperts, kurš savu viedokli pamatotu un argumentētu ar faktiem? Kura teikto Jūs izvēlētos publicēt?
-Laikraksts ir medijs, nevis Twitter konts vai bloga ieraksts, tāpēc žurnālistiem dažādi viedokļi jāapkopo, jāanalizē. Ja iedomājamies kādu sarežģītu jautājumu, tas pat ir ļoti labs kontrasts, kad saliekam kopā dažādus skatījumus un intereses. No vienas puses atbildīgās amatpersonas skaidrojums, kas, iespējams, var nepatikt, šķist nepietiekams, tukšs vai izvairīgs, un līdzās tam vietējo sabiedrību pārstāvošā Perdinavas Izidora komentējošs skatījums, ka par minēto jārunā drosmīgāk, atklātāk. Taču medija izvēle ir nevis publicēt vienu vai otru, bet izdomāt, kā šos viedokļus salikt kopā, lai tie būtu līdzvērtīgi atspoguļoti.
Kādu saredzat reģionālās preses nākotni? Cik drukātā prese būs dzīvotspējīga?
- Reģionālās preses stiprās puses ir vietējo notikumu pārzināšana un vērtības, kas ir svarīgas cilvēkiem konkrētā vietā. Tieši tādēļ lasītājs presi lasa. Protams, viņš grib zināt, ka bibliotēkā bija kāda tikšanās ar rakstnieku, bet skolā - kāds cits notikums vai svētki. Bet vēl svarīgāki ir dziļie procesi – iedzīvotāju drošība, izglītības kvalitāte, pakalpojumu pieejamība, iespējas realizēt savas tiesības. Cilvēki grib saprast, ko tas viss nozīmē un kas notiek šajās jomā tieši viņu dzīvesvietā. Savukārt, par reģionālās preses dzīvotspēju runājot, šis jautājums jāskata vairākos līmeņos. Par ekonomisko pastāvēšanu informācija ir diezgan pretrunīga. Redzam, ka samazinās avīžu iznākšana, apjoms, pastiprinās konkurence digitālajā vidē, lasītāji arvien mazāk vēlas maksāt par profesionālu informāciju. No otras puses, tikko pieņemtais likums, kas ievērojami ierobežo pašvaldību izdevumus, tomēr ir ļoti spēcīgs signāls, ka tagad negodīgā konkurence būs daudz mazāka. Ja cilvēks dzīvo kādā vietā, tad lokālās problēmas neviens cits (vienalga, tā ir google vai facebook), izņemot reģionālo presi, nenoskaidros un nepaziņos. Tas ir vietējo mediju lielais spēks. Vērtējot vietējo mediju struktūru, uzskatu, ka izeja jāmeklē sadarbojoties vai pat apvienojoties.
Jau kopš brīža, kad sākām publicēt Perdinavas Izidora viedokļus, lasītāji gadiem ilgi žurnālistiem un laikraksta redaktoram lūdz atklāt šī cilvēka identitāti. Vai tas būtu jādara? Un kādēļ?
-Domāju, nē. Viņš tāds ir, un tā arī ir viņa identitāte. Saistībā ar Izidoru var būt dažādi formāti – Izidora podkāsti, viņa nofilmētie joku video, seriāli, piedzīvojumi pašvaldībā utt. Skaidrs, ka kaut kāda ziņkārība viņa darbības vienmēr pavadīs, bet pateikt,- jā, tas konkrētais autors ir Izidors, laikam tomēr nevajadzētu. Ja nu vienīgi šo noslēpumu varētu atklāt laikraksta 100 gadu jubilejā.

Vai sekojat līdzi Perdinavas Izidora daiļradei?

Ruta Cibule no Balviem: -Ļoti rūpīgi izvēlos, ko lasu. Man ir savs kritērijs lasāmvielas atlasei. Gan daiļliteratūru, gan publicistiku sadalu divās daļās. Viena daļa ir, kuru izlasot, var kaut ko iegūt, otra – kuru neizlasot, nevar zaudēt neko. Tā kā Izidora paustais vairāk vai mazāk ir pārspriedums par lietām, kas notiek mums tuvākā, tālākā apkārtnē vai valstī, man ir savs viedoklis par to. Lasīt vēl kaut kādu citu viedokli citā izklāstā uzskatu par ļoti lielu greznību, kam veltīt atsevišķu laiku. Vienreiz ar Izidora publikāciju iepazinos un sapratu, ka tas nav domāts man. Nesaku, ka tā ir slikta lieta, pat ļoti laba. Atzīstu, ka šāds skatījums ir pietiekami interesants, bet tas nav tas, kas mani uzrunā. Man patīk, ka cilvēks ir sociāli aktīvs un jūtas atbildīgs par norisēm, ko redz savā tuvākā vai tālākā apkārtnē. Tādēļ to vērtēju ļoti pozitīvi, bet tā nav lasāmviela man. Arī “Vaduguns” publikācijas sadalu divās daļās. Par pasākumiem, kuros esmu piedalījusies pati (un to ir pietiekami daudz), nelasu. Savukārt par cilvēkiem, kurus nepazīstu, un nezināmām lietām caur “Vaduguni” labprāt iepazīstos. Esmu lasītāja, kura ļoti augstu vērtē savu laiku, jo īpaši šajā laikmetā, kad informācijas ir tik daudz.

Leontīne Dukaļska, bijusī balveniete: -Izidora gaitām sekoju, kaut gan pēdējā laikā viņš kļuvis neaktīvāks un daudz neraksta. Patīk, ka viņam ir savs humoriņš, sava patiesa doma, bet neteiktu, ka esmu stāvā sajūsmā, jo man ir mazliet citādāka attieksme pret dzīvi. Taču vienalga Izidora pārdomas izlasu vienmēr. Jau gadu dzīvoju Rīgā, tādēļ “Vaduguni” izlasu no pirmās lappuses līdz pēdējai. Cik bijusi iespēja palasīt internetā citas avīzes, domāju, ka mūsu “Vaduguns” ir starp labākajiem reģionālajiem laikrakstiem. Visu mūžu esmu nostrādājusi kultūras jomā, tādēļ lasu visu, kas attiecas uz kultūru un kultūrvēstures mantojumu. Interesējos arī par Balvu izaugsmi, jo 49 darba gadi aizvadīti mūsu bijušajā Balvu rajonā. Vienīgi atzīšos, ka ne vienmēr izlasu visu, ko Balvu novada dome lēmusi un darījusi. Arī par to, kas mūsu deputātu maciņos, nelasu, jo šī informācija cilvēkus tikai kaitina.

Aina Korkla no Krišjāņiem: -“Vaduguni” neabonēju, bet, kad tieku pie avīzes, izlasu visu, ko Izidors rakstījis, un papriecājos par viņa asprātību. Esam pieraduši pie ierastā informācijas pasniegšanas veida, bet Izidors to visu dara ar savu skatījumu, savu odziņu. Un tas liek aizdomāties. Turklāt viņš var atļauties pateikto to, ko citi nevar. Arī paziņu lokā vairākkārt esmu dzirdējusi,- o, Izidors uzrakstījis, būs jāizlasa, jo noteikti atkal kaut kas būs! Manuprāt, viss, kas publicēts “Vadugunī”, jāizlasa ar interesi. Tas nekas, ka tagad internets konkurē ar avīzēm, tāpat kaut ko vienmēr var izlasīt, ko neatrast sociālajos tīklos. Tāds Izidors avīzei vajadzīgs – kaut ko citādāku vajag, jo vienveidība sāk garlaikot.

 

Georgijs Logins no Viļakas: -Izidoru, protams, zinu un sekoju līdzi viņa rakstītajam. Zinu, ka vēl bija tāds Donats, arī daži citi cilvēki itin bieži raksta “Vadugunij”. Kāpēc simpatizē tieši Izidors? Viņš ir tautas balss. Es apbrīnoju, ka vismaz līdz šim brīdim Rīgas kungi diezgan miermīlīgi uzņem šo informāciju. Bet varbūt viņi nemaz neko nav lasījuši un nezina?! Taču vienkāršajam cilvēkam viņa paustais ir interesants. Žēl, ka diezgan reti Izidors raksta – vajadzētu vismaz reizi mēnesī. Varbūt pat kādu rubriku varētu izdomāt, lai lasītāji zvana un raksta Izidoram, uzdod jautājumus, tad būtu jaunākā informācija. Bet no otras puses, arī bez Izidora visa kā pietiek - ieslēdz televizoru, tur tas pats cirks. Kas darās mūsu Latvijā? Valstij nav programmas nekur – ne zinātnē, ne medicīnā, ne izglītībā. Ko mums saka, to arī darām. Kaut vai reformas, kuras pa šo laiku notikušas... Kaut viena no tām bijusi vērsta cilvēku labā? Nav. Tagad būs trešā reforma pēc kārtas. Vai cilvēki kļuvuši bagātāki un mūsu dzīve palikusi labāka? Ir, par ko padomāt.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.