“Viens pats mājās” (04.12.2020.)

• 

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

Katrā vietā vajag savu trako

Nav noslēpums, ka gandrīz katrā ciemā ir savs trakais šī vārda labā nozīmē, kurš aktivizē sabiedrību. Tādi ir arī mūspusē. Piemēram, Ēvalds Vancāns, kurš, nelielajā pierobežas pilsētā Viļakā izveidojis šautuvi un ar lieliskiem panākumiem trenē jaunos sportistus. Vai, piemēram, Pēteris Vancāns, kurš Šķilbēnu pagasta dabas parkā “Balkanu kalni” ierīkojis un uztur apgaismotu slēpošanas trasi. Savukārt Kubulu pagastā - Maija dziedājumu mekā -  sievas ābeļziedu mēnesī ar dziesmām slavina Dievu ne tikai reizi pa reizei, bet katru dienu. Kas liek šiem cilvēkiem, nežēlojot laiku un spēkus, pārvarot šķietami nepārvaramus šķēršļus, darboties sabiedrības labā? Vai iesākto turpinās arī nākamās paaudzes jeb viņu veikums pamazām ieslīgs aizmirstībā?

Neprot neko darīt pa pusei

 

Šķilbēnietis Pēteris Vancāns smej, ka viņu patiešām reizēm sauc par ‘trako’. Ja kāds viņu nepazīst, tad jautā: “Ā, tas ir tas trakais slēpotājs?!”
Dzimis un audzis Šķilbēnu pagastā, izmācījies Balkanu sākumskolā, vēlāk Viduču pamatskolā un Rekavas vidusskolā, Pēteris nolēma iestāties toreizējā Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūtā. Lai īstenotu šo sapni, konkursā pietrūka puspunkta, un pēc neilga laika Pēteri iesauca dienestā uz diviem gadiem. Atgriezies dzimtajā pagastā, 1975.gada decembrī viņš sāka strādāt par sporta metodiķi padomju saimniecībā “Šķilbēni”, bet 1976.gadā nolēma, ka izglītību iespējams iegūt arī neklātienē. Jau 1978.gadā topošais sporta pedagogs sāka mācīt bērniem fizkultūru Viduču pamatskolā, vienlaikus turpinot studēt. Taču liktenis pagriezās tā, ka 1981.gadā viņu otrreiz iesauca armijā, šoreiz virsnieku apmācībās. Izdarīgo latvieti mēģināja pierunāt palikt dienestā, piešķirot pat dzīvokli, jo viņš tolaik jau bija divu bērnu tēvs. Tomēr Pēteris nepiekrita, jo ļoti gribēja atgriezties mājās. Būdams Šķilbēnu patriots, savulaik viņš atteicies arī no amata rajona komjaunatnes komitejā un pat tagad, ciemojoties pie dēla Pierīgā, sapņo par to, kā drīzāk atgriezties mājās.
Pēc armijas un pusotra gada skolotāja darbā Pēteri iecēla Šķilbēnu vidusskolas direktora amatā, kur viņš sabija 31 gadu, kopā ar audzēkņiem nosvinot 30 izlaidumus. Pēteris stāsta, ka sākumā nav piekritis šim paaugstinājumam, bet, aprunājies ar tuviniekiem un kolēģiem, nolēmis riskēt. Vadot mācību iestādi, viņš centās būt taisnīgs - konflikta gadījumā uzklausīt gan skolotāju, gan bērnu. Ja juta, ka skolēnam taisnība, nostājās viņa, nevis pedagoga pusē. Bijušie audzēkņi joprojām ar labu vārdu atceras savu direktoru. Būdams stiprā dzimuma pārstāvis, Pēteris sevišķi veiksmīgi tika galā ar nepaklausīgiem puikām, turklāt izmantojot tikai pārliecināšanas spēku.
Šo gadu laikā nereti bijuši brīži, kad viņš vēlējās aiziet no amata, tomēr vienmēr atturēja nepabeigtās ieceres. Sevišķi viena – uzbūvēt Rekovā sporta zāli. “15 gadus skolā nebija sporta zāles. Vingrojām gan skolas koridoros, gan laukā,” atceras bijušais direktors. 1996.gadā pēc dažādām peripetijām viņam beidzot izdevās piepildīt sapni.
Par to, kā tapa Rekovas sporta halle, Pēterim ir īpašs stāsts. Kad viss jau bijis gatavs, lai uzsāktu sporta zāles būvniecību – gāzbetona bloki savesti un pēc nedēļas ieplānota pamatu rakšana, negaidot tai paredzētos līdzekļus un materiālus novirzīja tagadējās Valsts Ieņēmumu dienesta ēkas celtniecībai Balvos. Viss sagriezās ar kājām gaisā uz vairākiem gadiem. “Tikai sākot īstenot Latgales programmu, ko vadīja deputāte Antra Rugāte, skolai piešķīra naudu elementārās militārās apmācības laukuma izveidei. Kad nākamajā kārtā, deviņdesmito gadu sākumā, mums piešķīra 10 tūkstošus, lai Rekavas vidusskolā sadalītu latviešu un krievu plūsmas, braucu pie Balvu rajona izglītības pārvaldes vadītāja Augusta Voikas un teicu, ka pēc pieciem gadiem to visu nevajadzēs, jo krievu tautības klašu vairs nebūs. Augusta Voikas lēmums bija ļoti nozīmīgs un reizē atbildīgs, jo arī viņš riskēja, lai par šo naudu sāktu sporta zāles būvniecību,” to, kā ar pārliecināšanas spēku izdevās novirzīt līdzekļus iecerētajam mērķim, atceras bijušais skolas direktors.
Bija jārīkojas ātri. Pēteris stāsta: “Uzzināju, kur metina angārus, aizbraucu uz Smilteni. Tur uzreiz piedāvāja gatavu karkasu. Tolaik pie Balvu peldbaseina, kas vēl nebija uzbūvēts, stāvēja jumta skārds. Ar Augusta atļauju izmantojām to mūsu zāles sienām. Ko varējām par 10 tūkstošiem, to izdarījām. Kad atbrauca Antra Rugāte un jautāja, kā sokas ar krievu un latviešu plūsmu dalīšanu, atzināmies, ko esam izdarījuši. Viņa bija šausmās. Domāju: “Nu ko, atlaidīs no darba. Nav liela problēma.” Visu gadu mūs nelaida tuvumā ne pie kā. Bet vajadzēja vēl 10 tūkstošus, lai halli pabeigtu. Kad Antra Rugāte atkal atbrauca, norādījām, ka atstāt nepabeigtu objektu arī nav labi, un mums piešķīra vēl 10 tūkstošus. Balvu rajona Ceļu daļas toreizējā priekšniece Līga Vancāne piemeta atlikušos 850 toreizējo naudas vienību, lai noasfaltētu laukumu. Kopumā mums šī sporta zāle izmaksāja 22 tūkstošus. Cēlām bez projekta, ar bezdarbnieku palīdzību, jo nekāda celtnieku firma tur nestrādāja, kā tas notiek tagad. Liels paldies būvuzņēmējam Vilim Pužulim, kurš konsultēja un koordinēja celtniecības darbu gaitu. Vēlāk, kad uztaisīja projektu, izrādījās, ka zālei būtu bijis jāizmaksā 45 tūkstošus. Bet tajos juku laikos bija tā – jums ir ķieģeļi, mums ir nauda. Pamatojoties uz darījumu apliecinošu aktu, varējām lētāk iegādāties būvmateriālus. Sporta halli nodeva vien 2012.gadā, kad jau sen bija izveidojies Viļakas novads. Ja to sporta zāli vajadzētu celt tagad, nekas no tā nesanāktu.”
No visiem sporta veidiem Pēterim vistuvākā ir slēpošana. Ar to viņš aizrāvās bērnībā, vajadzības spiests, jo līdz skolai bija jāmēro četri kilometri. Sācis ar radinieka izgatavotajām koka slēpēm, kas pārsietas ar striķīti, kur iemaukt zābaku, pēc pāris gadiem Pēteris jau blieza no Balkanu kalnu tramplīniem tā, ka vējš svilpoja gar ausīm.
Rekavas vidusskolā šis sporta veids vienmēr bijis labā līmenī, apgalvo slēpošanas entuziasts: “Kaut arī mani sporta skolotāji Elmārs Plešs un Zigis Kokorevičs paši nebija slēpotāji, viņi bija tādi cilvēki, kurus negribēju pievilt. Ja skolotāji man teica,- bliez, tad arī bliezu.” Jaunībā Pēterim bijis pat gadījums, kad sacensībās, paņēmis pārāk lielu tempu, pēc 15 kilometru slēpojuma knapi ticis līdz finišam un saļimis. “Nepratu neko darīt pa pusei. Arī tagad – ja daru, tad daru, bet, ja guļu, tad guļu,” apgalvo sportists.
Pēteris arī pats ir lielisks slēpošanas treneris – viņa audzēkņi bija pirmie bijušajā Balvu rajonā, kas nopelnīja zelta godalgas, pēc tam nāca vēl divi sudrabi un bronza. Taču tagad jauniešu attieksme pret sportu ir mainījusies, un daudzi sāk padoties pie pirmajām grūtībām, uzskata pieredzējušais pedagogs. Kamēr veselība turas, Pēteris turpina trenēt, bet kā būs tālāk, viņš neņemas teikt.
Pēteris stāsta, ka padomju gados slēpošanas treniņi notikuši pie Rekavas vidusskolas, bet pēc neatkarības atgūšanas, kad šīs zemes kļuva par privātajām, nācās meklēt jaunus risinājumus: “Slēpošanas trasei vislabākā vieta ir mežs. Klajumi - tas ir putenis, sniegs, un sniega lielākais kausētājs - vējš.” Pēteris pat vairs īsti neatceras kuram – pašam vai toreizējam pagasta pārvaldes priekšsēdētājam Pēterim Supem - radās ideja ierīkot slēpošanas trasi dabas parkā “Balkanu kalni”. 1993.gadā sākās trases ierīkošana, taču pirms tam nācās atrisināt dažas problēmas, jo daļa zemes piederēja Aleksandrovu ģimenei. Kad viņu atļauja bija saņemta, sākās koku zāģēšana un celmu vilkšana. “Toreiz jau vēl nebija Alda Ločmeļa z/s “Kotiņi” smagās tehnikas, kas mums tagad palīdz. Talkā nāca Alda tētis un Andrejs Karjavins. Ar lāpstām, cik iespējams, atrakām koka saknes, ar motorzāģi “Husqvarna” tās pārgriezām un ar traktoru vilkām ārā celmus,” atceras Pēteris, piebilstot, ka tikai vēlāk iegādājās arī sniega motociklu “Burans” sniega blietēšanai un citu tehniku.
Cilpās izvietotās trases garākais aplis ir 4 kilometrus un 200 metrus garš. Pirms aptuveni astoņiem gadiem trasē ierīkots arī apgaismojums, un kopš tā laika vairākas reizes nedēļā apkārtnes iedzīvotāji var izbaudīt ziemas priekus līdz vēlam vakaram. Te pieejama slēpju noma un pēc fiziskām aktivitātēm iespējams sasildīties ar karstu tēju. Savukārt tie, kuriem slēpošana nepatīk, var izbaudīt adrenalīna pieplūdumu, laižoties no kalna uz piepūstas riepas. Pēteris atceras, ka aizpagājušā gada sniegotajā ziemā pat nācies nedaudz pagaidīt rindā, lai tiktu pie slēpēm. Ļoti daudz aktīvas atpūtas mīļotāju brauc no Balviem.
Lai cik liels entuziasts būtu, ar trases sagatavošanu slēpošanas, skriešanas vai riteņbraukšanas sacensībām viens pats Pēteris netiktu galā. Talkā nāk apkārtnes iedzīvotāji un uzņēmēji. Sevišķi grūti ir ziemas pastāvīgi mainīgajos laika apstākļos - kad puteņus nomaina atkušņi un sniegs pārvēršas ledū. Tad ar savu tehniku talkā steidz Aldis Ločmelis.
Diemžēl Pēterim pašam veselības stāvokļa dēļ slēpes bija jānoliek malā. Toties atliek laiks otrai iecienītākajai nodarbei – makšķerēšanai. “Ziemā varētu nosēdēt uz ezera vai visu dienu,” apgalvo šķilbēnietis. Vienu laiku Pēteris bija aizrāvies arī ar medībām, bet pēc redzētā negadījuma, kurā nošāva cilvēku, viņa ierocis ir nolikts malā.
Lieli palīgi Pēterim ir viņa sportiskā ģimene – sieva, kā arī dēls un meita. Arī mazmeita un mazdēls ar fiziskām aktivitātēm ir uz ‘tu’. Pētera sieva pati ir laba peldētāja, slēpotāja un savulaik bijusi pat alpīniste. Viņas un meitas atbalsts Pēterim ir ļoti svarīgs, īpaši ar datoru saistītās lietās. Tikai pēdējā laikā sieva reizēm mēdzot pateikt: “Liecies taču mierā un kaut drusciņa atpūties!”
Atstājis skolas direktora amatu, šobrīd Pēteris turpina strādāt par pagasta sporta dzīves organizatoru, joprojām turot roku uz novada sporta dzīves pulsa. Arī visus savus sapņus viņš vēl nav piepildījis: “Gribu apgaismoto trases daļu noasfaltēt, lai vasarās te varētu skriet ar rollerslēpēm, ierīkot kārtīgu rotaļu laukumu bērniem, kā arī smilšainu peldētavu ar volejbola laukumu. Jo pieaugušajiem te ir, ko darīt, bet ko lai dara bērni, ja te ir tikai vienas šūpoles?”

 

Ievērojamākie masu sporta pasākumi Šķilbēnu pagastā
* Masu skrējiens “Balkanu apļi”
* Tautas skrējiens “Rekova – Balkani – Rekova”
* Šķilbēnu velobrauciens
* Atklātie čempionāti distanču slēpošanā Balkanu kalnos (pagasta, novada un valsts mēroga)
* Balkanu kalnos notiek slēpošanas un skriešanas sacensības

Viļakas novada domes priekšsēdētājs SERGEJA MAKSIMOVA komentārs

 

Sapņotāji izdara vairāk nekā citi
Katrai vietai vajag cilvēku, kurš pozitīvā nozīmē domā un uzvedas ārpus sabiedrībā pieņemtajām normām. Gribu izstāstīt gadījumu. Divi jaunieši slido, un viens no viņiem iekrīt ūdenī, un straume viņu pavelk zem ledus. Otrs jaunietis ar mazu akmeni izdauza visu ledu un izglābj savu draugu. Glābēji atbraukuši brīnās, kā tik mazs zēns ar tik mazu akmeni varējis izdauzīt ledu. Pienāk kāds sirms kungs, sakot, ka zina atbildi. Viņš saka: “Jo zēnam blakus nebija neviena, kurš pateiktu, kas tas nav iespējams.”
Tā arī ir atbilde, kas attiecas uz tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vancāns un Ēvalds Vancāns. Iespējams, kad viņi kaut ko dara, nav blakus cilvēku, kuri pasaka: “Ēvald vai Pēteri! Tas nav iespējams!” Vai arī gluži otrādi, viņiem līdzās ir cilvēki, kuri pasaka: “Dari, ko darīdams, mēs vienmēr būsim tev blakus, pat tad, ja ne viss izdosies, kā esi iecerējis!”
Rezultāts būs tad, kad cilvēks pāriet no stāvokļa “tā kā visi” uz stāvokli “tā, kā mēs esam sapņojuši”. Jo, būdami mazi, mēs visi esam sapņojuši kļūt par kosmonautiem vai jūrniekiem un paveikt lielas lietas. Tad pienāk brīdis, kad cilvēks salūst un zaudē savu sapni. Šādi cilvēki kā Ēvalds un Pēteris joprojām palikuši sapņotāji, tāpēc piepilda vairāk nekā citi. Par to mēs viņiem esam ļoti pateicīgi. Tādu cilvēku mums ir daudz. Tā ir Anna Āze, Aldis Ločmelis, jebkurš uzņēmējs, kurš uzņemas risku, rada jaunas darbavietas un katru dienu paplašina savas komforta zonas robežas.
Būdami sporta skolas treneri, Ēvalds un Pēteris ir savas jomas speciālisti. Protams, ne katrs no viņu audzēkņiem kļūs par sporta meistaru, par Eiropas vai pasaules čempionu. Bet svarīgi, ka mums ir savi varoņi – puiši un meitenes, kuri uzrāda ļoti labus rezultātus, jo pie tā ir smagi strādājuši.

Maija dziedājumi Kubulos

 

Tradīcija, kas nepazudīs
Liels garīgs spēks un neatlaidība nepieciešami, lai atjaunotu un uzturētu pie dzīvības senas tradīcijas. Pateicoties Teklas Kozlovskas, Marijas Bukšas, Nellijas Lielbārdes, Marutas Ozolas, Adelaides Pipcānes, Maijas Osmanes, Marijas Gorščales, Ināras Pugejas, Anitas Romkas, Dainas un Lidijas Kravaļu, Līgas Začas, Māras un Artūra Mačānu, un daudzu citu pagasta iedzīvotāju entuziasmam, Kubulos Maija dziedājumu tradīcija iesakņojusies tik dziļi, ka jau divus gadus pēdējā pavasara mēnesī dziedājumi pie vietējā krucifiksa notiek katru dienu. Dažreiz Dievmāti ar dziesmām godina tikai divas, citreiz trīs, bet dažreiz pat sešas un vairāk dziedātājas. Turklāt gadu no gada šīs tradīcijas kopēju skaits neiet mazumā, bet pieaug. Visvecākā Adelaide Pipcāne jau pārkāpusi 93 gadu slieksni, bet ar vēlmi turpināt vecāko sievu iesākto Dievmātes slavinātājām pievienojušās arī gados jaunākas dziedātājas Ieva Leišavniece, Vineta Zeltkalne, Ināra Kaičenko, Anita Gaile un citas.

Kāpēc Jums ir svarīgi piedalīties Maija dziedājumos?
TEKLA KOZLOVSKA: -Esmu dziedājusi kopš bērnības, tādēļ 2006.gadā, kad Kubulu centrā uzstādīja krucifiksu, kopā ar citām sievām sāku dziedāt pie tā. Toreiz mēs bijām 19 dziedātājas. Domāju, katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņam rodas šāda vēlme – iet un dziedāt.
MARIJA BUKŠA: -Tas man ieaudzināts kopš bērnības, jo mamma bija ļoti ticīga. Arī es ticu Dievam, tādēļ dziedu, godinot Dievmāti. Lūdzos par savu ģimeni, par Latviju, lai cilvēkiem dod mieru un veselību.
INĀRA PUGEJA: -Dziedu aptuveni desmit gadus. Agrāk to darīju neregulāri, bet, gadiem ejot, izjūtu aizvien lielāku nepieciešamību lūgties, īpaši šajā trakajā laikā. Pēc dziedāšanas jūtos labi, kā uzņēmusi sevī jaunus spēkus. Šis krucifikss arī citiem cilvēkiem dod iespēju, garām ejot, apstāties, pārkrustīties un pārdomāt dzīvi.
ANITA ROMKA: -Pie krucifiksa dziedu aptuveni divus gadus. Cenšos to darīt regulāri, ja veselība atļauj. Dziedu tāpēc, ka ticu Dievam, bet maijā godinām Dievmāti Mariju. Tikt uz baznīcu varu tikai retu reizi, ja kāds aizved, bet krusts atrodas tuvāk. Turp varu palēnām aiziet pati.
INĀRA KAIČENKO: -Pie Kubulu krucifiksa dziedu aptuveni septiņus vai astoņus gadus. Agrāk dejoju deju kopā, tad kādu laiku strādāju un neatlika daudz brīva laika. Uzzinājusi, ka sievas dzied pie krucifiksa, nolēmu viņām pievienoties, jo dziedāšana man ļoti, ļoti patīk. Esmu sev atklājusi reliģiskās dziesmas, bet mēs dziedam ne tikai tās. Šajā nodarbē gūstu sirds iedvesmu. Tas ir arī lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.
IEVA LEIŠAVNEICE: -To daru samērā nesen, tā regulāri tikai pēdējo sezonu. Man patīk izzināt visu jauno. Pirms tam nepratu dziedāt, nezināju baznīcas dziesmas, nepratu vilkt meldiņu. Tā ir kultūra, tā ir vēsture un arī izaicinājums sev. Tas ir baudījums miesai un garam. Dziedot pie krucifiksa, atrodies it kā citā, mierpilnā pasaulē. Tas palīdz atslēgties no ikdienas rūpēm, no domām, kas joņo pa galvu. Dziedot uzlabojas garastāvoklis. Dziedāšana pie krucifiksa lieliski noņem stresu, tā ir kā meditācija. Bet galvenokārt tā man sniedz mieru.

Visas ieceres piepildījis tepat, Viļakā

 

Nelielajā Latgales pierobežas pilsētiņā Viļakā vairāk nekā pusgadsimtu darbojas ložu šaušanas pulciņš, ko aizsāka toreizējais fizkultūras skolotājs Broņislavs Bondars. Pēc viņa aiziešanas mūžībā stafeti pārņēma viņa audzēknis, pašreizējais sporta šaušanas treneris Ēvalds Vancāns, kurš vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta iedibināja jaunu tradīciju – rīkot Bondara piemiņas balvas izcīņas sacensības ložu šaušanā. Šobrīd Viļakas šautuve ir vienīgā tuvākajā apkārtnē esošā sertificētā šautuve, kas atbilst visām likumā noteiktajām drošības prasībām. Savukārt Ēvalda audzēkņi gandrīz nekad no valsts mēroga sacensībām neatgriežas bez medaļām.

Ne visi zina, ka Ēvalds Vancāns bija tas, kurš pārmaiņu laikos nosargāja skolas šautuvi no likvidēšanas. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad skolām lika maksāt par ieroču glabāšanu, tikai pateicoties personīgajiem sakariem un nelielai viltībai, Ēvaldam izdevās panākt, ka ieroči paliek Viļakas skolas šautuvē, kamēr citām mācību iestādēm tas neizdevās.
Tagad šautuvē trenējas ne vien vietējās sporta skolas šaušanas nodaļas audzēkņi, bet savas iemaņas pilnveido arī Valsts robežsardzes un Valsts policijas darbinieki. Šeit notiek lielāka un mazāka mēroga sacensības ložu šaušanā, bet vērienīgākās no tām ir Broņislava Bondara kausa izcīņa.
Pirmo reizi trāpīt mērķī ar pneimatiskās šautenes palīdzību Ēvalds izmēģināja tālajā 1965.gadā, trenējoties toreizējā āra šautuvē pie Viļakas ezera. Tikai 1979.gadā, būvējot Viļakas vidusskolas piebūvi, pagrabā ierīkoja slēgtā tipa šautuvi, jo padomju laikā skolēni apguva arī militāro mācību.
Pabeidzis Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūta, ko tagad sauc par Sporta Akadēmiju, distanču slēpošanas nodaļu, 1983.gadā, skolas direktores Laganovskas aicināts, Ēvalds uzņēmās sporta un militārās apmācības skolotāja pienākumus Viļakas vidusskolā. Kādu laiku viņš nostrādāja Valsts robežsardzē, bet 2010.gadā pēc Viļakas Bērnu un jaunatnes sporta skolas nodibināšanas kļuva par tās direktoru un ložu šaušanas nodaļas treneri. Tagad Ēvalds atkal ir atgriezies skolā, kur joprojām turpina trenēt jauno sporta šāvēju maiņu.
Pieredzējušais treneris stāsta, ka, mācoties skolā, bijis diezgan sportisks jaunietis, bet ložu šaušanai pievērsās tādēļ, ka tā labi padevās. Ieguvis 1.sporta klasi, augstākus rezultātus Ēvalds vairs nesasniedza, un pēc 1972.gada Lauku sporta spēlēm Gulbenē, kur startēja pēdējo reizi, nolēma nodarboties tikai ar jaunās šāvēju maiņas audzināšanu.
Ēvalds ir pārliecināts, ka labu šāvēju var noteikt jau pirmajā treniņā. Uzreiz var redzēt, kam piemīt dotumi, kam - nē. Pēc tam seko intensīvi treniņi, kuru rezultātā iespējams pilnveidot dabas doto talantu.
Šaušanas treneris stāsta, ka pirms kāda laika lielākā problēma bija kvalitatīvu ieroču neesamība. Tagad, pateicoties novada domes un sponsoru atbalstam, īpaši Broņislava Bondara dēla Edgara, meitas Ineses Smirnovas un mazdēla Jāņa Smirnova palīdzībai, iegādāti vairāki labas kvalitātes ieroči. Bet 2017.gadā šautuve, kas iepriekš regulāri applūda, piedzīvoja remontu, un tagad treniņi notiek daudz piemērotākos apstākļos.
Ēvalds atgādina, ka šis nav lēts sporta veids, jo pneimatiskā pistole maksā, sākot no 1400 eiro, mazkalibra šautene – 4000 līdz 5000 eiro, bet pneimatiskā šautene - aptuveni 3000 eiro. Treneris lepojas, ka šautuves īpašumā šobrīd ir desmit pneimatiskās un trīs modernas mazkalibra šautenes: “Prieks, ka viens no ieročiem, ar kuru es pats savulaik trenējos, joprojām ir ierindā, un jaunieši ar to uzrāda diezgan labus rezultātus.”
Tomēr šautuves vajadzības nekad nebeidzas. Jo augstākas klases sportists, jo labāks ierocis ir vajadzīgs, lai noturētu līmeni. Un skolotājs izaudzinājis ne vienu vien augstākās raudzes sportistu. Viņš lepojas ar četrkārtējā Latvijas čempiona pieaugušo klasē Didža Aleksāna sasniegumiem, kurš iepriekšējā mācību gadā izpildīja sporta meistara normatīvus, kā arī piedalījās Eiropas čempionātā Polijā. Lieliskus rezultātus uzrāda arī meitenes. Vairākas no viņām jau pabeigušas skolu, bet treneris slavē arī tagadējās audzēknes Samantu Jugani, Katrīnu Ostrovsku, Gunitu Šakinu, Diānu Dupuži un citiem. Ēvalds gandarīts par audzēkņu gūto medaļu klāstu 2019.gada Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kā arī daudziem citiem Viļakas jauno šāvēju panākumiem.
Par vecāka gadagājuma cilvēku sūrošanos, ka mūsdienu jaunatne vairs nav tāda kā agrāk, pieredzējušajam pedagogam ir savs sakāmais: “Jau Senajā Grieķijā un Romā vecāki teica: “Kur gan mēs nonāksim ar tādu jaunatni?! Valsts aizies postā...” utt. Bet joprojām valstis pastāv, un nekas nav noticis.” Savukārt taujāts, vai būs, kas turpina viņa iesākto, pieredzējušais sporta pedagogs lielas cerības liek uz savu kolēģi, gados jauno šaušanas treneri Līgu Langovsku, kura šobrīd trenē visjaunākos Viļakas sporta šāvējus.
Ēvalds apgalvo, ka nekad nav vēlējies pārcelties uz dzīvi citur, jo līdz šim visas viņa ieceres piepildījušās tepat, Viļakā: “Sengaidīto sporta zāli sagaidīju, šautuves remontu sagaidīju, slēpes un ieročus trakajā laikā izdevās saglabāt.” Viņam tikai mazliet žēl, ka savulaik likvidēja daudzas šautuves, tādēļ, turpinot izglītību citur, viņa audzēkņi pamet šo sporta veidu. Bet jo lielāks lepnums par to, ka šautuvi izdevies saglabāt tik mazā pierobežas pilsētiņā kā Viļaka.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”