1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
05-03-2021
Vārdadienas šodien: Ella, Elmīra

“Dots devējam atdodas” (11.12.2020.)

Viens likums, viena taisnība visiem

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īstenos projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizēsim, kā cilvēkos veidojas piederības sajūta, pētīsim, kādā veidā un vai iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Kā popularizēt daudzveidīgo kultūras dzīves kolorītu, nest tālāk pārmantoto kultūras mantojumu, kā aktualizēt Latvijas sabiedrībai nozīmīgus notikumus un padziļināti skaidrot to ietekmi? Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā latviskās tradīcijas iespējams saglabāt, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās? Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmē? Vai skaidrs virziens, uz kuru ejam?

Latvijas jurisprudences virsotnēs

 

EDGARS PASTARS
DZIMIS: 1981.gada 2.jūlijā Gulbenē, turpmākos gadus (līdz 1999.gadam) pavadījis Balvos.
IZGLĪTĪBA: Balvu 1.vidusskola (tagadējā Balvu Valsts ģimnāzija – absolvēta 1999.gadā), Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (tiesību zinātņu maģistra grāds – iegūts 2006.gadā).
STRĀDĀ: juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā (sabiedriska organizācija, kas pārstāv Latvijas finanšu nozari nacionālajā un starptautiskajā līmenī), zvērināts advokāts.
DZĪVES MOTO: “Neseko pūlim, bet lai pūlis seko Tev, un, ja tādēļ ej cauri ellei, turpini!”

 

Edgars Pastars ir viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem Latvijā. Specializācijas jomas ir dažādas un dažkārt arī pavisam nejuridiskas disciplīnas, bet galvenā no tām ir konstitucionālās tiesības. Papildus tai labi pārzina gan vides un darba tiesības, gan arī banku darbības jomu. Zināmā mērā hobijs ir valsts simbolu tiesiskā aizsardzība. Piedalījies arī virknē tiesvedību, tajā skaitā pārstāvot valdību Rail Baltica projektā. Savā profesionālajā darbībā pildījis juridiskā padomnieka pienākumus Latvijas Republikas Saeimas Juridiskajā birojā, bijis arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa un valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas juridiskais padomnieks. 2015.gada septembrī apstiprināts par Valsts Heraldikas komisijas locekli. Tāpat praktizē vienā no lielākajiem Baltijas reģiona zvērinātu advokātu birojiem “COBALT”, kas vairākos pētījumos un apskatos saņēmis augstākos novērtējumus dažādās prakses jomās. No nākamā gada pievērst uzmanību savai advokāta praksei plāno vairāk, kas, saistībā ar darbu finanšu nozarē, nedaudz atstāta novārtā. Turklāt E.Pastars piedalījies ne tikai vairāku būtisku likumu vai to grozījumu izstrādē un pieņemšanā, bet ir arī vairāku nozīmīgu grāmatu un pētījumu autors un līdzautors.

Augstu vērtē Balvos saņemto izglītību
Ņemot vērā, ka ikdienas darba gaitas prasa savu, E.Pastaram ļoti bieži ciemoties Balvu pilsētā nesanāk. Tomēr trīs līdz četras reizes gadā vai dažkārt pat vairāk pieredzējušais jurists izbrīvē, lai mērotu ceļu uz dzimto pusi un apciemotu vecākus. Tikmēr pavadītie bērnības un skolas gadi Balvos E.Pastaram prātā allaž paliks ar pozitīvām atmiņām – gan ar pilsētvidi kopumā, gan arī ar izglītības sistēmu. Bijušais balvenietis uzsver, ka visaugstāk novērtē vidusskolas gados iegūtās zināšanas programmēšanā un visā pārējā, kas saistīts ar datorzinībām, kā arī cieņu un mīlestību pret vēsturi un politiku. Tas E.Pastaram ļoti lieti noder arī pašreizējā profesionālajā darbībā, palīdzot loģiskā likumu tekstu veidošanā un plašāka konteksta saprašanā. Turklāt topošais jurists aktīvi un ar panākumiem darbojās arī skolēnu pašpārvaldē (bija arī tās prezidents), tajā skaitā iesaistoties vairāku skolu pašpārvalžu darbības koordinēšanā.
E.Pastara favorītu pulciņā allaž bijusi arī vēstures zinātne. Izlasītas daudzas vēstures grāmatas un, kā viņš pats ar smaidu sejā un sev raksturīgo humoru atzīst, nosaukt Polijas - Lietuvas kopvalsts trīs dalīšanas gadskaitļus grūtības nesagādā. Savukārt pastiprinātā interese par informācijas tehnoloģijām, kā arī sakarā ar pieejamo valsts budžeta finansējumu studijām, bija iemesli, kādēļ E.Pastars sākotnēji izvēlējās studēt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorvadības, elektronikas un enerģētikas studiju departamentā. Tomēr interese par jurisprudenci guva virsroku. Tāpat, ņemot vērā, ka, lai turpinātu studēt RTU un nākotnē šajā sfērā gūtu visaugstākos profesionālos sasniegumus, nepieciešamas ļoti labas matemātikas zināšanas, E.Pastars nolēma atkārtoti iestāties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, līdz 2006.gadā ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs. Ar ko rezultējies šāds atzītā jurista lēmums, šobrīd var novērtēt ikviens Latvijas iedzīvotājs un ne tikai. Savukārt pats E.Pastars spriež, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpus Rīgas, nereti sevi mēdz nolikt zemākā plauktiņā, apšaubot savas iespējas gūt panākumus lielākā mērogā. Jurists uzskata, ka šāda domāšana ir nevietā. Neveidojot sevī mākslīgu nepilnvērtības kompleksu, bet, ieguldot laiku un cītīgu darbu, vienkārši ejot uz priekšu, sevi labi pierādīt var arī ikviens jebkurā reģionā dzīvojošais. Lielisks piemērs ir pats E.Pastars, kurš, vienkāršiem vārdiem runājot, no mazpilsētas zēna kļuvis par augsti kvalificētu tiesību ekspertu un jau šobrīd sasniedzis augstākās virsotnes Latvijas jurisprudences lauciņā, turpinot pilnveidot zināšanu un pieredzes bagāžu.

Svarīga lieta Eiropas Savienības tiesā
Kāpēc tieši konstitucionālās tiesības, nevis, piemēram, kļūšana par notāru vai tiesnesi? E.Pastars stāsta, ka kāds burvību jurista darbā rod, rakstot dokumentus, tikmēr cits kā zivs ūdenī jūtas tiesu runās. Personīgi E.Pastaram interesē vairākas tiesību nozares, ne tikai konstitucionālās tiesības. Tajā skaitā bijusi arī veiksmīga profesionālā darbība krimināllietās, lai gan tā nav sfēra, ko pieredzes bagātais jurists vēlētos darīt. 2004.gadā E.Pastars aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā darbā vides jomā, konsultējot un atbalstot nevalstiskās organizācijas, kas aizstāvēja iedzīvotāju intereses būvniecības procesā. Tā 2004.gadā E.Pastars vairākos tiesu procesos aizstāvēja kādu cilvēku, tiesvedībai tiekot atspoguļotai arī medijos, tajā skaitā skandalozā nokrāsā. Rezultātā šis process noslēdzās ar iedzīvotāju uzvaru pār būvfirmu un iezīmēja pagriezienu šo divu pušu attiecībās. Savukārt ņemot vērā, ka šobrīd E.Pastars strādā Finanšu nozares asociācijā, uz laiku ir apturēta viņa kā zvērināta advokāta darbība. Līdz ar to E.Pastara darba kārtībā nedrīkst būt aktīvu tiesvedību, izņemot piedalīšanās tiesvedībās kā ekspertam. Tikmēr kāda no lietām, kuru jurists uzsāka vēl pirms advokāta darbības pārtraukšanas, bet tai seko līdzi joprojām, atrodas Eiropas Savienības (ES) tiesā. Par tās nozīmīgumu liecina fakts, ka tā var rezultēties ar izmaiņām visā ES. “Runa ir par ārstniecības pakalpojumu pieejamību un tiesības uz šiem pakalpojumiem tiem ES pilsoņiem, kuri pārceļas dzīvot uz citu ES dalībvalsti, bet, piemēram, viņiem nav darba, bet konkrētajā ES dalībvalstī ir ģimene. Nākamajā gadā gaidām tiesas spriedumu ES līmenī, kas pozitīva rezultāta gadījumā sev līdzi nesīs izmaiņas ne tikai Latvijā,” stāsta E.Pastars.
Jāpiebilst, ka laikā, kad bijušais balvenietis pildīja juridiskā padomnieka pienākumus Saeimas Juridiskajā birojā, viņš nodrošināja Saeimas pārstāvību Satversmes tiesā. Kad E.Pastars darbu valsts pārvaldē pameta, pieredzes bagātais jurists kādā no intervijām atzina, ka nu viņa sirdsapziņa ir mierīgāka, jo pārstāvēt biznesu pret valsti ir morāli vieglāk, nekā valsts vārdā cīnīties pret pensionāriem. Jautāts, vai, strādājot valsts maizē, bieži nācās saskarties ar tamlīdzīgām pretrunīgām sajūtām, E.Pastars atzīst, ka nē. Tomēr viņš neslēpj, ka bija lietas, kad nācās saprast – mums (valstij) absolūti nav taisnība, bet, aizstāvot savu viedokli, ir jāizdomā vismaz kaut kāda versija. “Vairāk par pretrunīgām sajūtām varēja runāt gadījumos, kad bija jāaizstāv valsts pret sabiedrības mazaizsargātajām grupām. Tomēr tas ir jurista darbs, un atsevišķās reizēs ar to jārēķinās,” uzsver E.Pastars.

Nekļūt par dārzeni, kuru apēd vai izmet
Lai arī E.Pastars ir viens no atzītākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem Latvijā, viņš neslēpj, - šīs zināšanas noder vienmēr, bet pēdējo gadu laikā ar to iztiku dzīvei nepelna. Šobrīd E.Pastars ir juridiskais padomnieks Latvijas Finanšu nozares asociācijā, kur konstitucionālo tiesību zināšanas nav prioritāte. Savukārt līdz tam pieredzējušais jurists, kā minēts, strādāja Saeimas Juridiskajā birojā un pildīja arī vairāku augstu valsts amatpersonu juridiskā padomnieka pienākumus. Piemēram, no 2015.gada sākuma E.Pastars strādāja par valsts kontrolieres Elita Krūmiņas juridisko padomnieku, lai ieviestu projektu par Valsts kontroles pilnvaru paplašināšanu – piedzīt zaudējumus no amatpersonām, kas izšķērdējušas finanšu līdzekļus. Projekts tika pabeigts un nodots Saeimai, kā rezultātā sadarbība ar Valsts kontroli tika pabeigta. Savukārt jautāts, kādēļ pameta Valsts prezidenta komandu vēl pirms viņa pilnvaru termiņa beigām, E.Pastars atzīst, ka tas bija tīri egoistisks lēmums. “Darbs Valsts prezidenta kancelejā bija lielisks un ar ļoti labiem apstākļiem. Tomēr gluži vienkārši neredzēju iespēju, ka šajā amatā varu turpināt pilnveidoties. Iespējams, kādam tas šķiet jurista top darbs, bet ar jurisprudenci tam ir mazs sakars. Allaž esmu centies sevi iemest jaunā izaicinājumā ar domu, vai man tas būs pa spēkam? Nevēlos sēdēt vienā vietā un tur justies ļoti ērti. Teiksim tā – par juridisko dārzeni var kļūt ļoti ātri, kad tevi vai nu apēd, vai arī izmet ārā. Tāds bija arī stāsts par darbu Valsts prezidenta komandā – labi kolēģi un darbs, bet maza iespēja profesionāli augt. Jebkurā gadījumā esmu gandarīts, ka izpildīju savus galvenos mērķus. Visvairāk priecīgs un joprojām lepns esmu par to, ka izdevās panākt katoļu baznīcas tiesiskā statusa sakārtošanu Latvijā, kur valdīja haoss vairāk nekā desmit gadus. Secinot varu teikt, ka ambīciju ziņā profesionāli interesantāks darbs bija Valsts prezidenta kancelejā, bet juridiskā ziņā lielāks pienesums, protams, ir darbs Valsts kontrolē,” stāsta E.Pastars.
Jautāts, vai, strādājot valsts sektorā, kādreiz uz savas ādas ir izjutis politiķu spiedienu, E.Pastars ar smaidu sejā atzīst, ka tā bija normāla ikdienas sastāvdaļa. Tādēļ allaž bija svarīgi novilkt stingru un precīzu robežu, norādot, ka to pārkāpt nevajag. “Bijuši dažādi notikumi. Nācies pateikt arī šādi: “Paldies, es dodos prom no tikšanās, citādi mūsu sarunas būs jāturpina citur!” Protams, strādājot valsts pārvaldē, juristam var būt savas politiskās simpātijas, bet jāievēro politiskā neitralitāte un nedrīkst būt saistītam ne ar vienu politisko partiju. Tas ir pilnīgi skaidrs. Iespējams, kādam juristam šķiet, ka, esot pietuvinātam politiskajai partijai, viņš ātrāk uzskries pa karjeras kāpnēm, tomēr tas ir īstermiņa pasākums bez ilglaicīgām perspektīvām,” pārliecināts E.Pastars.

Līdzautors visaptverošām mācību grāmatām
Viens no nozīmīgākajiem E.Pastara darbiem, kas tapis sadarbībā ar Jāni Plepu un Ilzi Plakani, ir profesora Aivara Endziņa vadībā 2004.gadā izdotā visaptverošā mācību grāmata “Konstitucionālās tiesības” (732 lappuses), kas ir pirmā šāda grāmata kopš tālā 1933.gada, un tapa vēl brīdī, kad E.Pastars studēja Juridiskās fakultātes 3.kursā. Savukārt 2014.gadā izdots otrs papildināts un pārstrādāts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (448 lappuses), lielākoties uzmanību veltot Latvijas konstitucionālo tiesību praksei un vispārējās valsts zinātnes atziņu pienācīgai piemērošanai mūsu konstitucionālajā iekārtā. Paši autori uz otro grāmatu raugās vairāk kā uz “Konstitucionālo tiesību” otro daļu, nevis kā uz darbu, kas pilnībā aizvieto pirmo izdevumu. Savukārt nākamajā gadā plānots izdot jau “Konstitucionālo tiesību” trešo daļu, jo, kā atzīst E.Pastars, laiks rit uz priekšu, ir jāatsvaidzina aktualitāte, arī kvalitātes latiņa jāceļ augšup. Svarīgi arī uzsvērt, ka visas šīs grāmatas nepieciešamas katram praktiķim, kurš darbojas konstitucionālo tiesību jomā, un ikvienam studentam, kurš apgūst Latvijas tiesības. Tās arī tiek plaši izmantotas - ne tikai izstrādājot bakalaura, maģistra un citus studiju darbus, bet arī tiesu nolēmumu atsaucēs. Turklāt jāpiebilst, ka pirmās grāmatas rakstīšanas laikā E.Pastars bija tikai 23 gadus jauns. “Jāatzīst, sākot darbu pie pirmās grāmatas, bija jābūt lielai drosmei. Divu gadu laikā četras dienas nedēļā viss bija pakārtots tikai un vienīgi grāmatas veidošanai. Turklāt tolaik jau nebija tik ļoti pieejami portatīvie datori. Labi, ja kādam mājās bija stacionārais dators… Vienkārši runājot – tas bija diezgan nežēlīgs darbs un milzīgas pūles. Ne vienmēr svarīgs ir talants, bet gan tas, cik liels darbs tiek ieguldīts,” atskatoties uz pirmās grāmatas tapšanas laiku, atceras E.Pastars.
Viņš piebilst, ka visā, kas attiecas uz likumdošanu, allaž būs pie kā piestrādāt un ko sakārtot. “Tas ir darbs, kas nekad nebeidzas. To var salīdzināt ar izmētātu lapu kaudzi, kuru vajadzētu sagrābt vienkopus kaudzītē, bet, ļoti iespējams, nav resursu vai vēlmes to darīt. Tomēr galvenā problēma nav tajā, cik labi likums uzrakstīts, bet gan tajā, ar cik lielu nihilismu mēs pieejam to neievērošanā,” uzsver E.Pastars. Savukārt jautāts, vai šobrīd saredz, ka ar savām jurista zināšanām var vēl sniegt pienesumu valstij, E.Pastars atzīst, ka ik pa laikam bijuši piedāvājumi un idejas gan no viņa, gan arī no valsts puses. “Atsevišķos gadījumos piedāvājumus noraidīju pats, citos – valsts nespēja būt pietiekami organizēta, lai izteiktu sakarīgu piedāvājumu. Tomēr nekad nevēlos teikt ‘nekad’. Ļoti iespējams, kādudien mūsu sadarbība atkal var būt abpusēji lietderīga. Kas attiecas uz savas atpazīstamības pārvēršanu politiskajā kapitālā un startēšanu vēlēšanās, allaž esmu teicis: “Nē!” Šobrīd neredzu, ka, esot politikā, varu dot vairāk, nekā ārpus tās. Vēl nejūtos piederīgs politiskajai videi. Vienreiz mani arī uzrunāja ar vārdiem: “Nāc politikā! Alga nav liela, bet mēs Tev kaut kā piemaksāsim!” Nodomāju, kas tad tā par jauno politiku? Turklāt uzskatu, ka politika ir vienvirziena biļete, un vēl nejūtos tik vecs, lai šādu biļeti iegādātos!” atklāj E.Pastars.

Klases audzinātājas atmiņas

Mūsu sētas zēni. Ar šādiem vārdiem varētu sākt manas atmiņas. 1991.gada 1.septembrī saņēmu jauno 5.c klasi un ieraudzīju četras pazīstamas sejas – Edgaru, Valdi un Māri, ar kuriem, kā mēdzu teikt, dzīvojām vienās daudzdzīvokļu mājas trepēs, un arī Sandi, kura dzīvoklis atradās blakus ieejā. Nē, pedagoģiskās sēdes kāpņu telpā nenotika, bet parunāties jau sanāca. Pat Edgara vecmāmiņa vēlējās uzzināt, kā sokas mazdēlam. Savukārt zēni dažkārt uzticēja savus noslēpumus, piemēram, par kaķēniem, kurus viņi slepus baroja pagalmā, un kurš dzīvnieks patīk vislabāk no ceļojošā zoodārza, kas tobrīd atradās mūsu mājas priekšā, kur, to apmeklējot, satiku vai visus audzēkņus. Arī visa klase bija īpaša – astoņas mierīgas, atsaucīgas meitenes un 14 zēni – lielākā daļa skaļi, kustīgi un atraktīvi, bet arī izdarīgi un labestīgi, atbalstot manus ierosinājumus un ieteikumus. To pašu varu teikt par viņu vecākiem, kuri rūpējās par saviem bērniem un atbalstīja skolas prasības – bērni bija mīlēti un talantīgi. Savukārt Edgars bija centīgs un nopietns, mācījās uz ‘labi’ un ‘teicami’. Un tāds viņš bija ne tikai savā kolektīvā, kurā visi bija ar ambīcijām būt labākajiem sportā, mūzikā un, ko tur slēpt, arī palaidnībās! Edgars labprāt devās pārgājienos un ekskursijās, kuras parasti rīkojām rudeņos un pavasaros. Ikvienam patika arī brauciens uz Latvijas Televīziju, kur visi vēlējās nofotografēties diktora krēslā. Savukārt tagad priecājos par katru reizi, kad redzu Edgaru uzstājamies televīzijā, tad visiem saku: “Viņš ir mūsējais!” Arī Edgars savu skolu nav aizmirsis – ir viens no tās sponsoriem, skolas izcilniekiem - stipendiātiem. Tiesa, pa šiem gadiem skola ir mainījusies, no Balvu 1.vidusskolas pārtopot par Balvu Valsts ģimnāziju. Bet arī laikā, kad visi šajā rakstā minētie cilvēki piedzīvoja skolas gadus, bija daudz pārmaiņu. Piemēram, 9.klasē mūs apvienoja ar sadalīto ‘a’ klasi un kļuvām par 9.a klasi, kurā bija pat 34 skolēni. Tas bija smags laiks gan man, gan, domāju, arī skolēniem, bet arī šis laiks noslēdzās,  turklāt veiksmīgi – ar apliecību par pamatizglītības iegūšanu un izvēli, kur turpmāk mācīties. Vidusskolā bija divas izvēles – humanitārais vai eksaktais novirziens. Edgars izvēlējās matemātikas novirzienu, padziļināti mācoties fiziku. Ņemot vērā, ka biju eksakto mācību priekšmetu skolotāja, mana sadarbība ar Edgaru turpinājās – tobrīd jau 10.b klasē. Priecājos par katru savu skolēnu, kurš turpināja mācības skolā un izvēlējās matemātikas novirzienu, lai gan tolaik topā bija angļu valoda, un manai kolēģei – angļu valodas skolotājai - piekrišana bija lielāka. Toreiz populārs bija arī basketbols (NBA Ziemeļamerikā), ASV televīzijas seriāls “Glābējzvans” un viss cits angliskais, bet man gribējās, lai bērni neskrien pāri latviskajam. Lai vai kā, 10.b klase bija jau cita - ar daudziem jaunpienācējiem. Tikmēr par Edgaru var teikt, ka viņš prata veidot pats sevi. Viņš arī labi saprata un privāti mācījās datorzinības – šajā mācību priekšmetā viņš bija priekšā visiem! Edgaram izcilas sekmes bija arī vēsturē, ģeogrāfijā un biznesa ekonomiskajos pamatos. Savukārt vislabāk Edgars jutās, kad tika ievēlēts skolas domē un kļuva par skolēnu pašpārvaldes prezidentu. Un tad Edgars no skolēna, ar kuru starpbrīžos risinājām uzdevumus pie tāfeles, ja bija kas neskaidrs, starpbrīžos steidza kārtot lietas skolēnu pašpārvaldē. Edgars arī ļoti daudz izdarīja – palīdzēja izveidot un uzrakstīt pašpārvaldes reglamentu, kopā ar datorspeciālistiem panāca jauna informātikas kabineta izveidošanu un arī uzņēma ārzemju delegācijas, lieliski runājot un tulkojot no angļu valodas, tādējādi visus pārsteidzot. Tolaik sadarbojāmies ar Lieksas skolu Somijā, kur Edgars ciemojās arī kā delegācijas vadītājs. Laiks gan skrēja vēja spārniem, un kopīgi aizvadījām arī Žetonu vakaru un izlaidumu. Tas viss bija skaisti un vienlaikus arī skumji, kā jau  tādās reizēs mēdz būt. Tad Edgars devās studēt un pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un tagad es viņu televīzijā redzu krietni biežāk, nekā savas daudzdzīvokļu mājas trepēs... (Lucija Boldāne, Edgara Pastara klases audzinātāja no 5. līdz 12.klasei)

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Vai atbalstāt eitanāzijas legalizāciju Latvijā?