1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
05-03-2021
Vārdadienas šodien: Ella, Elmīra

“Dots devējam atdodas” (18.12.2020.)

Teātris un politika. Vai tas vieno?

 Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 12 ielikumos īsteno projektu “Dots devējam atdodas”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā analizē, kā cilvēkos veidojas piederības izjūta, kādā veidā iespējams stiprināt nacionālo kultūrtelpu. Intervijas ar publikāciju varoņiem palīdz popularizēt kultūras dzīves kolorītu, rast atbildes uz jautājumiem, kā iespējams saglabāt latviskās tradīcijas, neesot kultūras dzīves epicentros lielpilsētās. Kā latgalieši dod pienesumu valsts izaugsmei, vai ir skaidrs virziens, uz kuru ejam? Publikāciju sērija tuvojas noslēgumam, šis ir priekšpēdējais sagatavotais projekta darbs, bet beidzamais pie lasītājiem nonāks nākamā gada janvārī.

Viņas abas ir rīdzinieces, taču laiku pa laikam mēro ceļu uz Balvu pusi, lai satiktu sev tuvus vai kādreiz pazītus cilvēkus. Abas ir politiķes, sēdējušas Saeimas krēslos un ieņēmušas amatus. Saka, ka politika pieprasa arī aktiermeistarību, un ne velti viena no viņām bijusi teātra un kino aktrise. Abas simpātiskas un iznesīgas sievietes, kuru dzimtas saknes ir un paliks Ziemeļlatgalē. Laikraksts “Vaduguns” tikās ar bijušo zemkopības ministri, bijušo Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu un aktrisi, kādreizējo Daugavpils teātra direktori, vēlāk politiķi Inesi Laizāni.

Nav Latgale bārenīte, nu nav!

 

Esat dzimusi skolotāju ģimenē. Atskatoties pagātnē, ko teiktu - kādu pamatu dzīvei Jums devusi ģimene?
-Manā agrā bērnībā dzīvojām Puncuļevā, bijušajā Balvu rajonā (toreiz tas bija Kārsavas), piecu kilometru attālumā no Baltinavas. Mācījos Pilskalna skoliņā līdz 6.klasītei, mani vecāki tur strādāja par skolotājiem. Mamma mācīja vācu valodu un vēsturi, bet tētis bija direktors un arī matemātikas un fizikas skolotājs. Manas bērnības atmiņas saistās ar dziļiem laukiem, sadzīvi bez elektrības, visu, ko iemācīja vecāki, un arī zēnu sabiedrību. Apkaimē nebija mana vecuma meiteņu, bija tikai puikas, un ģimenē auga mans pāris gadus jaunākais brālis. Jau tad zināju, ka mana turpmākā izglītošanās noteikti saistīsies ar matemātiku, jo man tā ļoti patika, labi padevās, turklāt tētis to mācīja skolēniem. Uz skolu aizgāju sešos gados. Atminos, kā vecāki runāja par mani: ja meitenei skolā nepadosies, ņemsim viņu ārā un tad skolā ies pēc gada. Taču man viss padevās, biju teicamniece līdz pat 9.klasei. Izauga un izskolojās visi trīs mūsu ģimenes bērni. Brālis tagad ir aizsaulē, bet māsa dzīvo Rīgā un ir ārste.
Jūsu vārds saistās arī ar citu mūspuses skolu, jo esat Tilžas vidusskolas absolvente.
-60.gados vecākiem mājās bija nopietna saruna. Tētis bija atbraucis no kādas sanāksmes un stāstīja mammai, ka viņam liek stāties partijā, jo citādi biogrāfija nav tik laba, lai varētu strādāt par direktoru. Taču viņš partijā nestājās. Skolai nomainījās vadība, un vecāki nolēma, ka jāmaina dzīvesvieta. Tilžā bija atvērta jauna internātskola, un mēs pārcēlāmies uz turieni, kur es nodzīvoju sešus gadus, līdz pabeidzu vidusskolu. Vecāki turpināja strādāt Tilžas internātskolā līdz savai aiziešanai mūžībā. Šis dzīves periods bija gluži citādāks. Mājās parādījās elektrība, televizors, apkārt bija daudz bērnu, jau pusaudžu. Bet bija arī pārdzīvojumi tēva dēļ, kurš, būdams skolotājs un mācīdams matemātiku, pret mani bija daudz prasīgāks, salīdzinot ar klasesbiedriem. Par katru nieku man samazināja atzīmi, bet citiem lika pieciniekus par sliktāk izpildītiem mājas darbiem. Biju ļoti apvainota, bet tagad to atceros ar cieņu un mīlestību pret tēti. Vidusskolā mana mīļākā skolotāja bija stingrā matemātikas pasniedzēja Valērija Ločmele, kuru vēl pirms pāris gadiem satiku. Vidusskolu pabeidzām sešpadsmit absolventi, un atceros visus. Reizumis sazinos ar Jāni Krakopu, Tilžā joprojām dzīvo Ansis Sīviņš un Zigfrīds Zelčs, kurus arī pa retam satieku.
Vai Tilžas takās kaut kur nav jaušams arī Jūsu pirmās mīlestības stāsts?
-Mana pirmā mīlestība joprojām dzīvo bijušajā Balvu rajonā. Tās bija skaistas jūtas, kas radās 9.klasē. Bet mums nesanāca būt kopā, un es zinu atbildi, kāpēc. Protams, laiks ir darījis savu, bet šo cilvēku joprojām atceros, cienu, mēs arī sazināmies, aprunājamies.
Vai atceraties savu ierašanos ar helikopteru Tilžā, lai sveiktu 12.klases absolventus? Toreizējais skolas direktors nešaubījās, ka tas ir pasaules mēroga notikums, jo ieradusies premjerministre Jūsu personā.
-No manas puses sen bija solīts, ka ieradīšos šajā izlaidumā Tilžā. Bet tieši tajā dienā visiem trim Baltijas valstu premjeriem bija nolikta svarīga Eiropas līmeņa tikšanās. No rīta izlidoju uz Tallinu un, lai pēcpusdienā paspētu nokļūt arī Tilžā, nācās lidojumu turpināt. Skolas gados rakstīju dienasgrāmatu, ko tagad atradu un pārlasīju. Rakstītais ir par mīlestību, draudzenēm, ko jau tādā vecumā parasti raksta. Bet ir viena doma, kas dienasgrāmatā atkārtojas vairākkārt. Esmu rakstījusi: “Es gribu būt laba…” Šo vārdu būtība raksturo manu turpmākās dzīves redzējumu, ko esmu ieguvusi no vecākiem. Pēc vidusskolas man bija skaidrs mērķis studēt Latvijas Universitātē matemātiku. Tieši tur un nekur citur, par spīti pieaugušo runām, ko nu bērns no Latgales brauks uz Rīgu, varētu kaut kur tuvāk. Tāpēc arī Tilžas absolventiem toreiz izlaidumā teicu tos vārdus,- pasakiet sev paši, ko gribat sasniegt, un jūs noteikti to dzīvē izdarīsiet.
Vai virzība pa karjeras kāpnēm Jums bijusi mērķtiecīga izvēle?
-Tā gan nav bijis. Pēc dabas esmu pragmatiķe un man patīk konkrēti uzdevumi, kas jāizdara. Bet amati uzliek daudz ko tādu, kas arī ļoti nepatīk, kas vairāk atgādina izrādīšanos, piemēram, masu mediju uzmanība, intervijas un tamlīdzīgi. Biju pārsteigta, kad Valdis Dombrovskis mani uzaicināja kļūt par zemkopības ministri. Tolaik lielajā politikā nepiedalījos, un šis piedāvājums pārsteidza. Vēlāk uzzināju, ka zemnieku organizācijām piedāvāti četri uzvārdi zemkopības ministra postenim, un mana kandidatūra izvirzīta kā pirmā. Kļuvu par “Vienotības” virzītu un atbalstītu ministri.
Būt ministram nav viegli, tā ir liela atbildība. Vienā dienā apstiprina, bet otrā sabiedrība jau prasa: kāda ir tava darba stratēģija, mērķi un uzdevumi? Taču ir lietas, kas arī priecē. Izveidojām zemes fondu ar mērķi apsaimniekot katru lauksaimniecisko hektāru. Izstrādājām zemes kreditēšanas programmu, un tā joprojām darbojas. Nopietna bija cīņa par lauksaimniecības tiešajiem maksājumiem. Naudu vienmēr gribas vairāk, bet jāsaprot, ka Eiropā ir izveidota vēsturiskā maksājumu formula katrai dalībvalstij, kas Baltijas valstīm nav izdevīga. Lai iegūtu lielākus maksājumus mūsu lauksaimniekiem, tajā laikā (2011.- 2013.gados) tikos ar katras Eiropas Savienības valsts lauksaimniecības ministru. Tās sarunas bija ļoti sarežģītas. Lai no kopējā ES budžeta varētu iedot vairāk vienai valstij, bija jāatņem kādai citai. Un kuras valsts ministrs tad grib atdot citam? Atceros, kad par šo tēmu runāju, Spānijas ministrs man visu informāciju ar grafikiem no galda noslaucīja uz grīdas.
Esat visai bieži ciemojusies Balvu puses novados, tikusies ar lauku uzņēmējiem. Savukārt viņi braukuši uz Rīgu, saņēmuši godinājumu un pateicību par savu veikumu.
-Jūsu lielie lauksaimnieki patīkami pārsteidz. Prieks satikt un uzzināt jaunumus no Alda Ločmeļa par “Kotiņu” saimniecību. Atceros, viņš kādreiz stāstīja, ka sākuši saimniekot ar kādiem 16 hektāriem zemes, kā ar tēvu domājuši, ko darīt, kā saimniekot, lai dzīvē ietu uz priekšu. Tādos meklējumos un neatlaidībā arī slēpjas zemnieku saimniecības attīstības iespējas. Šodien Guntara Bartkeviča vadītā zemnieku saimniecība pierobežā Baltinavā ir Latgales un visas Latvijas lepnums. Prieks redzēt, kā Latgale ar gadiem ir attīstījusies un gājusi uz priekšu. Tur ir labāki lauki, nekā Lietuvas pusē. Man ir skaista fotogrāfija, kur Rēzeknes puses meitene uzdāvina ķiploku vainadziņu. Kaut kad mums tur bija notikusi saruna, kurā spriedām, ko varētu darīt, pie kā pieķerties cilvēki, dzīvojot laukos. Pēc pāris gadiem satiekoties, viņa atkal priecīga stāsta, ka izdomājusi audzēt ķiplokus un šī lieta ir aizgājusi. Protams, ne gluži visiem un ne visur laukos veicas. Iespējams, 90.gados, kad cilvēki atguva zemi, vajadzēja uzlikt arī hektāru skaita ierobežojumu. Tad varbūt lauku attīstība reģionos būtu notikusi daudz vienmērīgāk. Vēlāk to vairs nevarēja izdarīt. Bet ar simts hektāriem graudu audzētājs nevar izdzīvot, tad vajag vēl blakus nodarbošanos. Savukārt mazajiem zemniekiem tagad nekas cits neatliek, kā atrast savas nodarbošanās nišu.
Parunāsim vēl par latgalisko tēmu. Arī Jūsu laikā Saeimas komisija apsprieda Latgales attīstības programmu un runāja par ļoti konkrētiem jautājumiem. Par latgaliešu rakstu valodu un tās mācīšanu skolās, par norādēm latgaliski un tamlīdzīgi. Tur bija pamatīgas debates.
-Jā, Saeimas komisijā notika vairākas šai tēmai veltītas sēdes. Bet kāpēc šāda veida jautājumi būtu jāpaceļ līdz Saeimai, ja daudz ko varētu izlemt un izdarīt vietējās pašvaldības? Kādēļ tad neuzliek tās latgaliskās norādes? Un tad atklājās, ka uz vietas pagastos cilvēki paši nezina, kā tie vārdi norādēs latgaliski būtu rakstāmi. Ne jau viss jāpasaka no Rīgas. Baltinavas novadā šajā ziņā aktīvi darbojas Imants Slišāns. Man grūti spriest, cik daudz cilvēku Latgalē ikdienā runā latgaliski. Protams, valoda ir kultūrmantojuma svarīga sastāvdaļa, un tā ir bagātība tiem, kuri to prot un lieto. Taču negribētu visu uzspiest arī likuma vārdā. Man vispār nepatīk kontrolējoša rakstura iestādes un nodarbes. Cilvēkam ir jāsaprot un jādara pašam, nevis jāuzspiež ar varu. Varas uzspiešana asociējas ar padomju laikiem. Arī skolās vajag brīvu gribu. Ja vecāki vēlas, lai izsaka priekšlikumu, un skola palīdzēs organizēt latgaliešu valodas pulciņus.
Ar ko Jums personīgi asociējas latgaliskums?
-Balvu pusē man vairs nav radinieku, sen esmu prom no tās puses, taču tik un tā sevi izjūtu kā latgalieti. Nodreb sirds, kad braucu uz to pusi. Latgalē ir manas dzimtas saknes. Latgalē ir manu vecāku, vecvecāku atdusas vietas. Parasti braucam uz pāris dienām. Diezgan bieži braucam uz koncertiem Rēzeknes GORā, kur koncertē ērģelniece Iveta Apkalna. Starp citu, viņa ir mana radiniece, Ivetas vecvecāki ilgus gadus ir dzīvojuši Balvos. Nikolajs Volkovs ilgus gadus bija Balvu maizes kombināta direktors, bet mana tēva māsa Anna Lustika Balvu vidusskolā mācīja latviešu valodu un literatūru.
Lielie amati paliek Jūsu pagātnei. Uz 13. Saeimu vairs nekandidējāt...
-Atkārtošu politiķa, bijušā Ministru prezidenta Māra Kučinska vārdus, ka cilvēki, kuri ir bijuši premjeri, lielās slodzes dēļ pēc tam kādu laiku jūtas slimi. Ja kādam vairs nedeg acis, ja nav iedvesmas tam, ko viņš dara, nevajag iet un piedalīties politikā. Lielos amatos cilvēki izdeg, jo visapkārt dzird negācijas, ir problēmas, un dzīvot tādā atmosfērā no rīta līdz vakaram ir grūti. Nav tā, ka Saeimā ievēl tos sliktākos, bet arī tā ir sabiedrības spogulis. Svarīgi ir katram uzveikt naudaskāri, slavaskāri un citas kāres. Cilvēkam jābūt godīgam, bet ne visi var izturēt šos pārbaudījumus. Taču vairākums, manuprāt, cenšas to darīt. Politikā neizbēgami saskaras dažādu grupu intereses, kam līdzi nāk negācijas, un tā ir - visi apmierināti nekad nebūs. Turklāt ne visu var arī izskaidrot. Joprojām esmu pārliecināta, ka Citadeles bankas pārdošana 2014.gadā, zinot lietas apstākļus, bija labākais variants, bet sabiedrība to nepieņēma, daudzi domāja pavisam citādāk. Man personīgi ir svarīgi dzīvot ar pārliecību, ka biju godīga un izdarīju pareizi, lai arī tevi lamā.
Ko tagad darāt ikdienā?
-Dzīvoju sev un savai ģimenei. Rītos paguļu, vakaros reizēm, reti gan, noskatos televīzijas ziņas vai kādu filmu. Mans spēka avots ir tuvie cilvēki. Man ir divi dēli un seši mazbērni. Ir prieks, ka mēs ģimenē, arī ar māsas un brāļa ģimenēm, turamies kopā, mums ir ģimenes tradīcijas, kas atkārtojas gadu no gada. Kopā ar māsas Dainas un brāļa ģimenēm katru sestdienu braucam uz baseinu.
Darbojos biedrības “Latvijas formula 2050” valdē, arī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskā institūta konsultatīvajā ekspertu padomē. Tiekos ar cilvēkiem, kuri mani aicina uz sarunām. Dzīvoju Rīgas dzīvoklī, bet vecākajam dēlam ir māja, un man pie viņa Doles salā ir savs ārstniecības augu dārziņš, ko stādu un kopju. Mēģinu uzrakstīt arī atmiņas, ko atstāt savējiem. Ļoti žēl, ka neizrunājos ar vecvecākiem par daudzām dzimtas lietām, kas paliks tā arī nezināmas. Mana vedekla un māsas dēls tagad vāc un krāj dažādas mūsu dzimtas liecības, un viņus, arī mani, tas interesē.

Aktrises talants politiķes krēslā

 

Balviem Jūsu dzīvē ir īpaša vieta, lai arī vairs nav vecāku un bērnības mājas. Kas neizdzēšami no turienes nāk līdzi visam mūžam?
-Viss labais manī ir no vecākiem. Abi viņi bija ienācēji Balvos. Tētis tur uzcēla māju, apprecējās un sāka kopdzīvi ar manu mammu. Vecāku sen vairs nav, pagājis laiks, bet joprojām es jūtos kā bārene. Ticu saiknei ar saviem mīļajiem arī aizsaulē. Man ir prieks teikt, ka nāku no ļoti labas ģimenes. To es arī iedomājos, klausoties raidījumus par vardarbības tēmu ar psihologu padomiem, kā saprasties ar bērniem, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā. Mani vecāki intuitīvi prata darīt, kā vajag, tāpēc manai bērnībai nav nevienas apmākušās dienas. Būdama jaunākā trīs bērnu ģimenē, vienmēr esmu lolota un lutināta. Līdz ar to arī Balvi manā atmiņā ir gaišā nokrāsā un bez bēdīgiem notikumiem. Balvos pabiju pirms aptuveni diviem gadiem, un parasti šie braucieni turp notiek kapusvētku laikā. Bijušajā mājā Balvos dzīvo citi. Mums svarīgākais bija, lai tur ienāktu un saimniekotu labi cilvēki. Pārdošanas sludinājumā ar prieku rakstīju, ka mūsu mājā draudzīgi dzīvojušas un saimniekojušas četras paaudzes. Ik reizi, esot Balvos, mēs nobraucam garām arī mūsu bijušajai dzīvesvietai. Manī valda sirdsmiers, jo, atvadoties no bērnības nama, atmiņā palika mīļš skats ar apdzīvotu lielo istabu, nevis tukšām sienām. Jā, Balvos nekā man vairs nav, ciešākā saikne joprojām ir ar Elitu, draudzeni kopš pirmās klases.
Vai kļūt par aktrisi bija mērķtiecīga izvēle?
-Dzīvē ļoti svarīgi ir skolotāji, kādus satiekam. Tas, ko darīja režisore Vaira Resne, ir būtiskākais manā izvēlē. Savu vēlmi kļūt par aktrisi pirmajai pateicu tieši viņai, kad mācījos 10.klasē. Tolaik aktieros neuzņēma katru gadu, un svarīgs bija arī vecums. Vaira man pateica vienu ļoti interesantu lietu, proti,- tad tev šogad jāpabeidz vidusskola! Un es pieņēmu lēmumu pabeigt divas klases vienā gadā. Protams, vecāki teica, ka tas nav iespējams. Tikos arī ar brāļiem, un visi kopā izdomājām manas tālākās rīcības plānu,- kam un kādus iesniegumus rakstīt, pie kā griezties. Tas bija 1987.gads, valstī sākās jau elastīgu pārmaiņu laiks. Laikam skola ar direktoru Silovu vadībā jutās nedaudz apmulsusi, nezināja, kā rīkoties, vai drīkst iebilst, un viņi piekrita man atļaut pamēģināt, lai redzētu, kas no tā iznāks. Jā, man nebija viegli, mācījos caurām naktīm, bet ar janvāri iesoļoju jau 11.klasē un vidusskolu pabeidzu 16 gados.
Man ir ļoti gaišas atmiņas par šo laiku. Kaut vai tikšanās uz ielas ar Aini Šaicānu vēl pirms iestājeksāmeniem, kurš ar tādu prieku jautāja: “Nu, vai tiki uzņemta?” Es taču nedrīkstēju pievilt līdzcilvēkus.
Esat strādājusi Daugavpils teātrī, bijušas lomas gan teātrī, gan arī filmās. Pēc tam atkal nāca pārmaiņu laiks...
-Mana Elīza piedzima 1996.gadā. Tas bija gads, kad latviešu trupa no Daugavpils teātra aizgāja. Bērna ienākšana palīdzēja uztvert to samērā viegli, jo man bija radušās jaunas rūpes. Pēc trim gadiem atgriezos atkal Daugavpilī, jo mans vērtību kritērijs bija strādāt ar jaunības neprātu un pašatdevi, neskatoties pulkstenī, kā tas notika tieši šajā teātrī. Lai gan drīz vien sapratu, ka otrreiz to izdarīt nav iespējams. Un tad 2001.gadā kļuvu par Daugavpils teātra direktori. Drīz vien sapratu, ka spēlēt uz skatuves un vienlaikus būt direktorei tomēr nav savienojamas lietas, un mana teātra aktrises karjera beidzās. Nākamie desmit gadi pagāja direktores amatā. Pēc tam kļuvu bezdarbniece un kopā ar ģimeni kādu laiku atpūtos, izbaudot ceļojumus pa Eiropu. Bet vasarā atkal strādāju. Un tad saņēmu aicinājumu startēt 10. Saeimas vēlēšanās.
Interesants pavērsiens – no aktieriem uz politiku. Vai bijāt kādā partijā?
-Nebiju nevienā partijā, taču mūsu ģimene kopā ar tēti vienmēr bijuši politiski aktīvi cilvēki un atbalstīja nacionālos spēkus. Akcentēt latvisko bija pašsaprotama lieta, īpaši jau dzīvojot Daugavpilī. Vēsturei paliks fakts, ka 10. Saeima bija īsā, jo prezidents Valdis Zatlers ierosināja to atlaist. Atceros, tajā dienā laukos stādījām kociņus. Prezidenta runu noklausījos vakarā un nejutos pat šokēta. Bet pēc tam darbojos vēl divās Saeimās.
Vai politikas lauciņā ir kas labs izdarīts?
-Esmu jau teikusi, ka tādu gandarījuma izjūtu, ko var rast teātrī pēc iestudēta darba, kad nāk skatītāji, sēž zālē, aiztur elpu un seko līdzi, politika noteikti nesniedz. Tieši šādas sajūtas man ļoti pietrūka Saeimas laikā. Varbūt kas līdzīgs bija pa mazam gabaliņam, pa mazam kriksītim. Taču politikā man bija interesanti. Saeimas darbs, ja to dara godprātīgi, ļoti mobilizē cilvēka prātu, jo tas ir nemitīgs treniņš smadzenēm. Minūšu laikā nākas pārslēgties no vienas tēmas uz citu, jāprot iemācīties tvert lietas plašumā. Tur katrs nāk un lobē kaut ko savu, bet deputātam tas audekls jāsaskata kopumā. Tas nav viegli un ne visiem pa spēkam. Man šis darbs lika ļoti daudz strādāt, iedziļināties un meklēt avotus, jo pašai nekad nav gribējies būt muļķei. Tas atkal nāk līdzi no ģimenes, kad bērnībā tētim palīdzēju remontēt automašīnu un man vajadzēja zināt, kādus pedāļus spiest, kādu instrumentu padot, ko viņš sauca, guļot zem mašīnas. Arī fizika bija starp mīļākajiem priekšmetiem, jo vienmēr gribējās saprast, kāpēc tas notiek tieši tā.
Vai Saeimas politiķi var būt draugi un savstarpēji atklāti cilvēki?
-Protams, tur var iegūt draugus. Man tāda ir Ināra Mūrniece, kura bija mana palīdze un ilgus gadus strādājām vienā komisijā. Ar viņu sazināmies joprojām. Protams, arī draugi ir atšķirīgi, ne visus pielīdzināsim tādiem, kuri ir īpaši, teiksim, bērnības draugiem. Reizēm sabiedrība brīnās, ka no tribīnes deputāti viens otru traki kritizē, bet pēc tam draudzīgi iet un iedzer kafiju. Tas ir normāli, jo deputāts izsaka savu viedokli, bet tas nav jāuztver personīgi.
Vai aktrises talants Jums ir noderējis kā politiķei?
-Un kā vēl noderējis! Pirmkārt, uzstājoties deputātu priekšā un runājot no Saeimas tribīnes. Kolēģi, īpaši tie, kuri nepiekrīt tavam viedoklim, neklausās un neslēpti to arī izrāda. Ja studentiem savulaik mācīju, ka visus cilvēkus var uzrunāt un vārdam ir spēks, tagad atzīstu, ka nē, tāda teorija ir aplama. Saeima pieklājīgi izturas, kad runā prezidents vai kāds ārzemju viesis, bet ne pret kolēģiem. Tāds ir tas kultūras līmenis! Citās valstīs, kur iedzīvotāji ir daudz emocionālāki nekā Latvijā, deputātu uzvedība izpaužas vēl trakāk. Otrkārt, lai neizrādītu briesmīgu izbrīnu, es kā aktrise protu sataisīt inteliģentu seju un būt pieklājīga. Noderēja arī mana uztrenētā atmiņa, ko biju ieguvusi teātrī.

 

Kas notiek ar normāliem cilvēkiem, kuri, nonākot politikā vai iekļūstot Saeimā, tik ļoti pārvēršas uzvedībā, attieksmē, manierēs un tamlīdzīgi?
-Ja man šo jautājumu uzdotu pirms pāris gadiem, es teiktu, ka tā tikai izskatās, nekas viņos nemainās, sabiedrībai tā šķiet. Vārdu sakot, atbildētu ļoti diplomātiski, ar noapaļotiem teikumiem. Bet pēdējos gados man pašai ir radies šis jautājums. Mana atbilde tāda, ka politiķu skatiens un darbība, nonākot Saeimā, klaji sašaurinās. Viņi nonāk savas konkrētās partijas ierobežojumā ar tās ideoloģiju, zem kuras paši ir parakstījušies. Nonāk arī koalīcijas ietvarā, kur arī jāievēro spēles noteikumi. Tā, dzīvojot dienu dienā un cīnoties par saviem jautājumiem, ir jāpiekāpjas arī citam politiskajam spēkam. Tās ir smalkas nianses, kas valda. No otras puses, politiķi apzinās, ka viņu teiktais var vērsties pret pašiem, izraujot no konteksta kādus vārdus vai teikumus un tiražējot tos masu medijos. Tādēļ politiķos nostrādā aizsargmehānisms un viņi izvēlas runāt pareizi - smuki apaļos teikumos, nepasakot neko, bet lai nevar piesieties.
Bet raksturīgas jau ir arī dažādās ‘kāres’. Ar negodīgumu naudas lietās taču nedrīkstētu samierināties.
-Protams, nedrīkst. Bet tāda ir cilvēka daba. Zinat, kas mums teātrī visbiežāk zuda? Ziepes no labierīcībām! Manuprāt, vaina slēpjas cilvēku domāšanā,- ja var, kāpēc nepaņemt? Un ar deputātiem ir līdzīgi. Vajadzētu būt sakārtotai un nepārprotamai likumdošanai, un tad nebūs vietas pārpratumiem, vēlmei negodīgi iedzīvoties un arī diskusijām par kompensācijām vai algas pielikumu.
Cilvēki mēdz teikt, ka arī dzīvē notiekošais starp cilvēkiem ir viens liels teātris. Piekrītat tādai atziņai?
-Nepiekrītu! Ja tā būtu, rastos daudz nepatiesību. Vismaz es dzīvē gribu būt īsta, tāda, kāda esmu. Raudu tad, kad uznāk raudiens, un smejos tad, kad to pati vēlos. Uz skatuves aktieris smejas vai raud tad, kad viņam tas jādara. Man žēl to manierīgo cilvēku, kuri arī dzīvē spēlē teātri. Bet ar aktieriem arī ir interesanti. Laikā, kad pati strādāju ar Marijas Stjuartes tēlu, braucām trolejbusā, es pagriezu galvu uz vīra pusi, un viņš man saka: “Tu neskaties uz mani kā valdniece Marija Stjuarte !” Tā jau ir, ka tēli, ko aktieris sevī iemieso, nekur nepazūd, kā rēgi tuvumā dzīvo.
Ar ko īpašāki, Jūsuprāt, ir Latgales puses cilvēki?
-Izceļamies ar viesmīlību, jo paraduši otru cienāt un dalīties, kas pašiem ir, varbūt tādēļ latgalieši ir daudz nabadzīgāki. Bet galvenais ir piederība. Arī pati jūtos bagāta ar šo piederību, jo mans tētis bija latgalietis, bet mamma nāca no Vidzemes. Manuprāt, Latgalei klupšanas akmens bija valoda, kas ilgus gadus bija mīcīta dubļos un nievāta. Nesaku, ka visiem vajadzētu runāt latgaliski, taču nevajag arī apsmiet šo lauzto izrunu. Mēs ģimenē runājām tikai latviski, bet latgaliskā piederība spilgti izpaudās, kad braucām pie krusttēva uz Īdeņu, no kurienes nāk arī mana vecmamma. Sabiedrībā latgaliešu valodu ļoti spēcināja un gaismā cēla mūziķi “Borowa MC” ar latgaļu tautasdziesmu par visskaistāko meitiņu, kas visiem ļoti iepatikās, un vēl arī tas populārais seriāls “Sirdsmīļā Monika”, kur no aktiera mutes bieži skanēja jaukais teiciens “Sauleite muna”. Tas nozīmē, ka ar vienkāršām, pozitīvām lietām vēlamo var panākt daudz ātrāk un iedarbīgāk, nekā tas, ko gadiem ilgi runā un spriež politiķi.
Ar ko nodarbojas Jūsu tuvākie cilvēki – vīrs un meita?
-Vīrs Harijs Petrockis ir režisors. Lasa arī lekcijas studentiem, raksta recenzijas par radio un televīzijas raidījumiem. Meita Elīza ir diplomēta juriste, strādā par advokāta palīdzi, un jurists ir arī viņas topošais vīrs. Meita ir izaugusi teātrī, viņai ļoti patīk skatīties izrādes.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dots devējam atdodas” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.

Apmeklētāju aptauja

Vai atbalstāt eitanāzijas legalizāciju Latvijā?