1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
02-03-2021
Vārdadienas šodien: Marts, Tālavs, Tālis

“Viens pats mājās” (23.12.2020.)

Pēdējie mohikāņi

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īstenos projektu “Viens pats mājās” – deviņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju par pretstatiem Latgalē, latgaliešu spītu, izdomu, kā stiprināt dzimto pusi, aktivizēt sabiedrību. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem: kā mainījusies informatīvā telpa; vai latviskās tradīcijas iespējams saglabāt pamestā ciemā; kā vietējie ļaudis spodrina savu kultūrvidi; vai svarīgi runāt mātes valodā; kā veicināt lokālpatriotismu u.c.?

“Gandrīz trešdaļā Latvijas ciemu iedzīvotāju skaits nepārsniedz piecdesmit cilvēku,” 2019.gada nogalē paziņoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Tāpat statistika liecina, ka Latvijas ciemu saraksts ar katru gadu sarūk. 2006.gadā Latvijā bija 7842 apdzīvoti ciemi, 2011.gadā – 7267, 2019.gadā - 6314. Kas ir mūsu pēdējie mohikāņi?

“Mēs nevienu neaiztiekam”

 

Vecumu pagasta pārvaldes sekretāre Biruta Pavlova zina stāstīt, ka pagastā atrodas 31 ciems. Tiesa, daudzos no tiem neviens faktiski nedzīvo, piemēram, Vientuļos, Vanaga perēklī, Lugos, Spuskos, Lauzos, Solā, Niedrupē. Meklējot pēdējo ģimeni ciemā, devāmies uz pierobežas Žogovu, kur saimnieko sirsnīgs pensionāru pāris Tatjana un Nikolajs Kokoreviči. Taujāti, kā jūtas vienīgā ģimene ciemā, Taņa un Koļa atjokoja, ka ir pieraduši: “Labi jūtamies, nekur neejam.”

Cik ilgi dzīvojat Žogovas ciemā?
Tatjana: -24.novembrī nosvinēju 80.dzimšanas dienu, tātad Žogovā dzīvoju 77 gadus. Piedzimu tepat netālu - Bliņicas ciemā, kur joprojām ir apdzīvotas mājas. Ar mammu pirmos trīs manas dzīves gadus dzīvojām Bliņicā, kamēr tētis mūs nepaņēma uz Žogovu. Cik tolaik bija māju Žogovā? Šķiet, seši vai septiņi saimnieki ar savām saimniecībām.
Kā iepazināties ar Nikolaju?
-Viņš dzīvoja netālajā Šļopkines ciemā. Visu dzīvi esam strādājuši smagu fizisku darbu. Kā mums vecumdienās pietrūkst? Paldies Dieviņam, visa pietiek. Saņemam pensiju, ir meita Aija. Dēliņš aizgāja bojā – 28 gadus nodzīvoja, 28 gadus jau zem zemes...
Kur meitiņa?
-Valkas pusē. Viņai ir divi dēli - Artis un Toms. Tāpat mums ir trīs mazmazbērni.
Ko mazbērni saka, redzot, ka esat vienīgie Žogovas ciemā?
-Mūs mudina iet dzīvot pie viņiem. “Neiesim nekur, kamēr esam divatā,” sakām bērniem. Mēs šeit esam saimnieki, kā arī mūsu kompāniju papildina suns un kaķis. Agrāk turējām gan govis, gan cūkas, bija arī zirdziņš.
Nikolajs dzimšanas dienu nosvinēja 4.martā. Tātad esat vienaudži?
Nikolajs: -Tādu sieviņu sev arī meklēju, lai mēs būtu vienaudži.
Šķiet, bija vēl viens viltīgs plāns, jo precoties Taņai nebija jāmaina uzvārds?
-Jā, abi bijām Kokoreviči.
Nereti joko, ka Vecumu pusē katrs otrais nes uzvārdu Kokorevičs.
-Nē, nekādas radu būšanas nav. Skatoties televizoru, klausoties radio, bieži dzirdam, ka runātājs ir Kokorevičs no Rīgas, Ogres utt. Visi ir mūsējie. Meitai uzvārds ir Lamba.
Tatjana: -Savulaik strādāju saimniecībā, kur bija ķēve Lamba. Nereti meitu apsmaidu. Nopietni runājot, Nikolaja ģimenē bija pieci bērni, bet es - viena pati. 1963.gada 2.februārī sarakstījāmies Vecumu pagastā. Tolaik jau ziemas nebija tādas, kādas ir šobrīd. Iepriekšējā dienā bija šausmīgs putenis,un spriedām, ka līdz Vecumiem netiksim. Dīvaini, bet otrā dienā iestājās atkusnis. Sēdāmies zirga kamanās un, aidā, sarakstīties. Salaulājāmies 5.maijā pareizticīgo baznīcā.
Tolaik to varēja izdarīt?
-Jā, ja nebiji liels priekšnieks. Mēs partijā nebijām. Kāzas, kurās bija aptuveni 60 - 70 viesu, svinējām vairākas dienas. Alus bija savs, cūciņa nokauta.
Kāds bija kāzu limuzīns?
-Zirdziņš.
Kāds ir noslēpums, lai ģimenē valdītu uzticība un saticība?
-Bez ķildām neiztikām. Jāprot piedot. Jūsu avīzītē lasīju, ka kāds pāris septiņus gadus draudzējās, bet, kā sagāja kopā, pēc nedēļas izšķīrās.
Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek?
-Tomēr precēties vajag, kaut gan mūsdienās cilvēki nereti dzīvo kopā bez kaut kādiem papīriem. Vai tas ir labi? Tas ir sarežģīts jautājums... Tā ir katra personīga izvēle.
Kā paiet ikdiena?
Tatjana: -Palasu avīzīti, grāmatu.
Nikolajs: -Skatos televizoru.
Tatjana: -Zemīti pārdevām, jo kāda jēga to turēt, ja vairs lopiņu nav. Meitai pirms tam jautāju, ko viņa par to domā. Nāks šurp vai nē? “Nē, nē, jūs nāciet pie mums,” meita atbildēja.
Vai pierobežā droši dzīvot?
-Jā, mūs sargā. Mēs nevienu neaiztiekam, un mūs neviens neaiztiek. Skatāmies gan Krievijas, gan Latvijas TV kanālus.
Kā Jūs raksturotu viens otru?
Tatjana: -Greizsirdīgs, it īpaši jaunībā. Tagad daudz mierīgāks. Vai uz jaunām meitenēm neskatās? Apkārtnē taču viņu nav. Ja būtu, varbūt arī skatītos.
Nikolajs: -Dažreiz spītīga. Tiesa, kad strīdamies, tad viņa ātrāk atmaigst.
Tatjana: -Es bez runāšanas nevaru. Ja nav ar ko, varu patērzēt arī ar sunīti un kaķīti. Par ko strīdamies? Ne par ko. Ir gadījumi, kad pēc strīda pat nevaram atcerēties, kā tas aizsākās. Dzīvojiet saticīgi!
Nikolajs: -Lai jaunie vīri uz jaunām meitenēm neskatās.
Jūs taču skatījāties?
-Skatījos gan...
Kā sevi nodrošinat ar pārtikas produktiem?
-Ceturtdienās atbrauc autoveikals. Nesen vienā nedēļā bija atbraukuši divi tirgotāji. Kādi šeit pircēji, ja mēs esam vienīgie.
Kā svinēsiet Ziemassvētkus?
-Sagaidīsim mājās. Pirms diviem gadiem zvanīju meitai un teicu, lai brauc ciemos, lai pabūtu svētkos kopā. Viņa atbildēja: “Labāk atbrauciet jūs!” Pēc kāda laika atbrauca mazdēls Artis un mūs aizveda pie Aijas. Atpakaļ atveda ceturtdien, kaut gan lūdza palikt līdz sestdienai. Paskaidrojām, ka palikt nevaram, jo mājās gaida sunītis un kaķītis. Nu, nevarējām palikt, nevarējām...
Nikolajs: -Es labprāt ietu palīgā apdarīt lauku darbus, bet spēka nav, kājas sāp. Es nevaru sēdēt un skatīties, kā citi strādā. Uz to dūša nenes..
Vai pirtiņa ir saglabājusies?
Nikolajs: -Diemžēl nē. Sasildām ūdeni, cits citam muguru pakasām.
Vai Ziemassvētkos mājās būs eglīte?
-Protams, atnes labi cilvēki. Tāpat mums rezervē ir veikalā pirkta skaistule. Svinam gan katoļu, gan pareizticīgo Ziemassvētkus. Tāpat gadu mijas naktī noklausāmies abu prezidentu uzrunas.
Tatjana: -Es sēžu līdz trijiem rītā, bet Koļa aiziet gulēt uzreiz pēc pusnakts. Viena pati skatos koncertus.
Vai gribētos dzīvot pilsētā?
Nikolajs: -Jau jauns būdams, aizbraucot uz pilsētu, nevarēju gulēt. Tramvaji, cilvēku kņada..., nē, tie trokšņi nav domāti mums.
Tuvojas administratīvi teritoriālā reforma...
-Par politiku neinteresējamies. Mums vienalga, vai Ziemeļlatgalē būs viens, trīs vai četri novadi. Iztiekam paši – pagrabā ir viss, ko vien vēlies – bietes, kartupeļi, burkāni, kā arī dažādi ievārījumi. Palīdz radinieki un paziņas, ja nepieciešams aizbraukt pie dakteriem. Cilvēki ir atsaucīgi, kaut gan mēs cenšamies iztikt ar pašu spēkiem. Pašvaldībā palīdzību neesam prasījuši.
Lepni?
Tatjana: -Ko tur prasīt! Malka ir, ūdens ir, paēduši arī esam. Pensiju arī paaugstināja,- man - par deviņiem eiro, viņam - par vienpadsmit. Paldies par to pašu!
Nikolajs: -Kad pienāk vēlēšanas, sola zelta kalnus.
Ticat vai nē?
Nikolajs: -I miršu zemē, i neticēšu. Tikai atdod balsi viņiem... Vai balsojam? Balsojam gan, cenšoties sarakstā atrast pazīstamus cilvēkus. Viens deputāts pacienā ar zemenēm.
Vai jūtaties kā sava ciema pēdējie mohikāņi?
Nikolajs: - Pārdzīvošu visus.
Tatjana: -Nu, nu... Savulaik mūsu un tēva brāļa māju pagalmos dzīvoja 21 cilvēks kopā ar maziem bērniem. Bijām kā neliels gorodoks (no aut. - pilsētiņa). Gāja jautri!
Mājas nosaukums ir “Zelmeņi”. Kā tas radies?
-Aiz upes dzīvoja krusttēvs, kura mājas saucās “Zelmeņi”. Viņš nomira, un, kad nācās dot nosaukumu mūsu mājām, palikām pie “Zelmeņiem”.
Ko novēlat tiem, kuri, līdzīgi kā Jūs, ir vienīgie ciema iedzīvotāji?
-Dzīvojiet kā mēs. Ja varat, tad strādājiet! Vai Latvijai ir nākotne? Pēc piecdesmit gadiem mūsu ciemā cilvēku, iespējams, nebūs, bet latvieši neiznīks...

Mēs visi esam PASAŽIERI

Babānu ģimene ir vienīgā ģimene Ilziņu ciemā. Namamāte Līga Babāne piedzima Medņevas pagasta Viduču ciemā, tomēr sevi pamatoti uzskata par Ilziņu ciema vērtību mantinieci. Kā nu ne, ja Ilziņos pavadīta bērnība, ciemojoties pie vecmammas un vectēva: “Tāpat arī mamma un viņas brālis te dzīvoja, tāpēc varu teikt, ka tās ir mūsu dzimtas mājas.”

 

Cik bieži Ilziņos ciemojāties bērnībā?
-Katru nedēļu. Arī jaunībā, kad mācījos Viļakas Valsts ģimnāzijā, bieži vien iegriezos pie vecmammas.
Pabeidzāt valsts ģimnāziju?
-Sākotnēji tā bija vidusskola, bet skolu pabeidzu jau kā ģimnāziste. 1998.gadā apprecējos ar Jāni Babānu, kurš tolaik dzīvoja blakus ciemā – Račos. Līdz ‘jā’ vārda teikšanai man bija divi uzvārdi – Duļbinska-Logina. Pēc precībām pārcēlāmies uz dzīvi Ilziņos.
Vai nebija žēl mainīt divus uzvārdus pret vienu?
-Neteikšu, ka bija žēl, tomēr man patiesi patika, ka ir divi uzvārdi. Ne visiem tā ir!
Ilziņu ciemā sākotnēji bija tikai viena saimniecība?
-Nē, tur atradās vairākas mājas. Atceros, ka mūspusē dzīvoja divas Malvīnas. Ar to, kura tuvāk dzīvoja, maz kontaktējāmies, bet ar tālāk dzīvojošo Malvīnu izveidojās sirsnīgas attiecības. Bija čakla grāmatu lasītāja, turklāt viņai mājās atradās milzīgs grāmatu skapis. Man tā bija kā medusmaize. Vecaistēvs Tadeušs bija kaislīgs makšķernieks, turklāt piecu soļu attālumā atrodas Ilziņu ezers. Pie vectēva nāca ciemos citi makšķernieki, un Ilziņos pirmo reizi dzīvē ieraudzīju, kā izskatās gumijas laiva. No tās pumpēšanas nāca dīvaina skaņa. Tāpat Ilziņi ir tā vieta, kur uzzināju, kas ir banāni. Atzīšos godīgi, tie nešķita garšīgi. Tik un tā tās ir patīkamas bērnības atmiņas.
Kāpēc vecāki izvēlējās Jūs nosaukt par Līgu?
-Doma pieder vectēvam. Tētim vārds bija Jānis, un tēta tētis Jāzeps sprieda, ka mājās līdzās Jānim jābūt arī Līgai.
Savādi, bet vīrs arī ir Jānis...
-Tas nebija mērķtiecīgs lēmums, kaut gan vīru pazinu kopš skolas laika. Vecākais dēls Artis mācās pēdējā kursā Rēzeknes tehnikumā par elektriķi, bet jaunākais dēls Harijs mācās Viduču pamatskolā, kur strādāju par latviešu valodas skolotāju. Savukārt vīrs nodrošina skolā siltumu.
Vai Harijam, kurš ir jaunākais mohikānis ciemā, nav skumji būt vienīgajam?
-Iespējams, viņam kā pusaudzim ir vientuļi. Tiesa, skolas laikā vientulībai neatliek laika. Vasarās draiskojas kopā ar kaimiņu mazbērniem. Viņam patīk vieglatlētika un futbols, bet sirdslieta ir motocikli.
Mācoties sestajā klasē?
-Labi, šobrīd mopēdiņš. Talkā nāk vecākais brālis, kurš izvēlējies elektriķa profesiju. Jāpiebilst, ka mans tēvs arī bija elektriķis, bet mamma – fizikas skolotāja.
Ir dzirdēts, ka nereti skolotāji slikti raksta...
-Varbūt. Iespējams, to ietekmē vide, kurā cilvēks dzīvo. Pirmkārt, ne katrs cilvēks ir radošs. Otrkārt, ir cilvēki, kurus tautas valodā mēdz saukt par sausiņiem.
Un kā sevi vērtējat Jūs?
-Ceru, ka esmu radoša. Tas acīmredzot jājautā kolēģiem un draugiem, kuri mani pazīst.
Jānis ir kurinātājs skolā, jūs – skolotāja. Aukstos ziemas vakaros ejat pasildīties?
-Mēs nosacīti strādājam vienā darbavietā. Vai mūsu ģimeni var saukt par pēdējiem mohikāņiem ciemā? Manuprāt, nē, jo mēs to pat neizjūtam. Kāpēc? Neviens jau nav nospraudis ciemu robežas, jo netālu dzīvo kaimiņi uz vienu un otru pusi. Viņi ir brīnišķīgi, izpalīdzīgi un jautri cilvēki. Ja mēs neesam mājās, tad zinām, ka Ilziņos tik un tā viss būs kārtībā. Kaimiņi visu redz.
Vai Latvija attīstās pareizā virzienā, ja ciemu skaits ar katru gadu paliek mazāks?
-Pārmaiņām ir jānotiek. Tiesa, noteikti nevajadzētu atstāt tukšu pierobežu. Kādas ir manas pārdomas? Jauniešiem, kuri ir dzīvojuši laukos, ir citādāka, praktiskāka domāšana nekā pilsētniekiem. Zinot savus bērnus, viņu domas un intereses,- mūsu mājas noteikti nepaliks tukšas. Cilvēkam, izvēloties dzīvesvietu, naudai ne vienmēr ir noteicošais faktors. Svarīgi dzīvesvietā justies labi un omulīgi, iederēties.
Kāda būs mammas reakcija, ja Harijs pēc desmit gadiem pavēstīs, ka vēlas dzīvot, piemēram, Itālijā?
-Noteikti nebūšu tā, kas noliegs viņa vēlēšanos. Tā ir viņa dzīve, tā ir viņa izvēle. Katram ir tiesības iet savu ceļu, tostarp arī kļūdīties. Arī tā ir dzīves skola. Protams, mums bija iekšējs nemiers, kad vecākais dēls pēc devītās klases pabeigšanas nolēma mācīties Rēzeknē. Bet mēs neiebildām.
Cik ilgi strādājat Viduču pamatskolā?
-Strādāju 21 gadu. Pirmos divus darba gadus pavadīju Viļakas vidusskolā.
Vai skolai ir nākotne?
-Katrai vadībai, katrai valdībai ir savs skatījums nākotnē. Domāju, es nebūšu tā, kas izmainīs viņu plānus. Uzskatu, ka skolai jābūt.
Un būs?
-Ņemot vērā skolēnu skaitu, mēs neesam pati mazākā pamatskola. Viduču pamatskolā mācās 68 skolēni. Ceru, ka politiķi labi apzinās, ka skolas neesamība pagasta centrā ir iznīcības vēstnesis.
Labi apzinās... daudzas skolas jau ir slēgtas!
-Ne jau tur muļķa prāti sēž. Ja nav skolas vai kultūras centra, tad dzīve apsīkst. Mežvidu piemērs liecina, ka tur nekas cits neiedzīvojās. Tā bija vieta ar auru un mērķi – būt skolai.
Kādi pēc desmit gadiem būs Ilziņi?
-Viss mainīsies uz labo pusi. Mēs būsim kuplāka ģimene. Cilvēks ir tāds, kā viņš domā. Dzīves pieredze dažbrīd bijusi diezgan rūgta, tāpēc tagad varu teikt: “Jo tu pozitīvāk domā, jo labāk viss notiek.” Arī tagad mēs neesam maziņi, jo mums taču ir karalisks runcis Leo. Īpašumā ir gandrīz četri hektāri zemes, bet lopus neturam.
Slinki?
-Varbūt jā, varbūt nē. Piektais gads, kopš lopus neturam. Vasaras brīvlaikā ravēju dārzu, braucam uz jūru peldēties. Šogad gan nesanāca, kaut gan radi dzīvo Saulkrastos. Acīmredzot vainīgs kovids. Tiesa, runājot par krājumiem pagrabā, varu droši apgalvot,- tur krīzes nav! Ar ko esam bagāti? Ar dažādos veidos marinētiem gurķīšiem, ar ābolu un tomātu sulām, burkāniem, kas mūsu mājās ir top dārzenis.
Vai Ziemassvētkos mājās atradīsies vieta eglītei?
-Kamēr bērni bija mazāki, eglīte bija liela. Viņiem augot, tā proporcionāli samazinās. Māja telpiskā ziņā nav liela. Tai noteikti ir vairāk nekā simts gadi.
Vai radi bieži ciemojas Ilziņos?
-Man ir divas māsas: Inga dzīvo Rīgā, bet Sandra - Kadagā. Viņa ir armijas cilvēks. Vecāku diemžēl vairs nav, tāpēc turamies kopā. Vīram arī ir brālis un māsa, tāpēc bieži esam kopā.
Ar ko aizraujaties?
-Daudz lasu, turklāt papīra formātā. Man patīk turēt rokā to, ko es lasu, un sajust grāmatas smaržu. Patīk latviešu oriģinālliteratūra, tostarp Ziedoņa dzeja. Kas aizrauj? Rakstniece Dace Judina, jo viņas darbi ir reālistiski. Rakstniece ar saviem tēliem atklāj to, kas pie mums, Latvijā, notiek. Lasot neviļus jādomā līdzi, ka ne viss ir tā, kā mums no malas izskatās.
Kā mudinat jaunatni lasīt?
-Piespiest nevajadzētu. Bērnus jārosina lasīt, turklāt būtiskākā receptes sastāvdaļa ir vecāku un vecvecāku piemērs. Bērniem kopš mazām dienām jālasa priekšā. Esmu no tiem vecākiem, kuru var saukt par principiālu.
Esat barga?
-Neesmu barga, bet prasīga. Cenšos būt taisnīga.
Sanāk?
-Kas kaķim asti cels, ja ne pats. Jā. Tiesa, bieži vien taisnīgumam ir rūgtuma piegarša, jo ne visi to pieņem. Bērnībā sapņoju kļūt par balerīnu. Bibliotēkā biju ļoti biežs viesis, jo tur strādāja jauka un mīļa bibliotekāre Ženija Barkāne. Viņa jau aizsaules dārzos... Bibliotēkas priekšā atradās lielas fotogrāfiju grāmatas, tostarp par balerīnām. Cik reizes gāju, tik reizes arī šo grāmatu skatījos.
Tagad ikdiena paiet klasē, nevis uz skatuves?
-Iespējams, savās domās mēdzu būt gaisīga. Jaunībā mani ļoti interesēja medicīna, un tā mani aizrauj joprojām. Bieži lasu medicīnas žurnālus vai rakstus par medicīnas vai veselības tēmām.
Kā balerīna un mediķis nonāca līdz skolas solam?
-Latviešu valodu, godīgi sakot, ne visi skolēni mīl. Mēdz teikt, ka matemātika ir pedantu priekšmets, kur visam ir sava kārtība. Uzskatu, ka arī latviešu valoda ir mācību priekšmets, kas cilvēku mudina kritiski un loģiski domāt, pirms kaut ko teikt un kā teikt. Lūk, klasē lasāms: “Ja komatu ieliksi nepareizā vietā, var iznākt pārpratums.” Man bija, mācoties ģimnāzijā, brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Marija Šakina, kura nu jau arī ir debesu valstībā. Viņai varu pateikties par kritisku pieeju savas valodas lietošanā un tai pat laikā - par humora dzirkstīm. Profesiju, iespējams, izvēlējos arī vadoties pēc manu vecāku finansiālajām iespējām tajā laikā, kad stājos Latvijas Universitātē.
Ievērojat kļūdas, lasot avīzes, žurnālus, grāmatas?
-Jā, laikam tas ir profesionālais acīgums. Dažreiz tas traucē.
“Vadugunī” daudz kļūdu?
-Kādreiz pa kādai gadās. Tas ir normāli, jo mēs visi esam cilvēki, kuriem kļūdas neizpaliek. Tracina nevis pieturzīmju vai vārdu kļūdas, bet domas jeb stila kļūdas. Arī daiļliteratūras grāmatās ir kļūdas.
Vai interesējaties par politiku?
-Nē, es droši vien nevarētu būt vadītāja. Lēmums atkal apvienot novadus, manuprāt, nav pareizs. Esmu dzīvojusi Balvu rajonā un Viļakas novadā. No parasta iedzīvotāja skatupunkta šķiet, ka Viļakas novada attīstība jaušama ne tikai vārdos, bet skatāma arī ar aci.
Pieņemtu piedāvājumu strādāt Rēzeknē vai Rīgā?
-Skola nav vienīgā vieta, kur var strādāt. Esmu vienu vasaru strādājusi par pārdevēju.
Nožēlojat?
-Ne mirkli. Vai es varētu aiziet projām no Ilziņiem? Jā, ja dzīve spiestu. Ceru, ka kaut kādi drūmi apstākļi neliegs man iespēju nopelnīt iztiku vietā, kur dzīvoju. Cilvēks ir būtne, kas iekrāj ļoti daudz lietu. Svarīgi, lai es varu nopelnīt – lai būtu maize, lai varu palaist skolā savus bērnus.
Semenovai ir nākotne?
-Kādus desmit gadus vēl varbūt, ja politikas virzība būs pozitīva un nebūs graujoša. Patiesībā ‘jā’, jo neticu, ka visiem atradīsies vieta Rēzeknē, Daugavpilī vai Rīgā. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienās ir lieliska iespēja strādāt attālināti. Ne velti daudzas ģimenes jau tagad izvēlas Viļakas novadu par savām mājām.
Daudzu skolēnu māmiņas iebilst pret attālinātu mācīšanos?
-Arī es esmu pret. Tā nav labākā lieta, kā bērnam iegūt izglītību. Izpaliek socializācijas process, tātad liegta iespēja komunicēt vārdiski, skaņas veidā, fiziskā kontaktā ar saviem vienaudžiem. Tāpat bērniem izpaliek iespēja kontaktēties ar cilvēkiem, kuri viņiem ir autoritāte. Arī ar cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Bērniem it kā tiek liegta paradumu un pieredzes uzkrāšana, veidošana.

 

Vai Ilziņos baidās no kovida?
-Nē. Ģimenē par to runājam, uz to dusmojamies, kā jau visi. Nesen lasīju interviju ar ārstu, kurš teica, ka ar vīrusu būs visiem jāizslimo.
Vai mēs dzīvojam labā valstī?
-Mēs dzīvojam labā Latvijā, es pat teiktu, ka dzīvoju savā Tēvzemē. Ja runā par valsti kā struktūrvienību, tad nav jābūt zinātniekam vai politiķim, lai redzētu, ka daudz kas šeit notiek ne tā, kā vajadzētu būt. Visi grib dzīvot labāk, visi grib nopelnīt vairāk. Arī manā dzīvē bija posms, kad materiālajām vērtībām bija noteicošais faktors. Tomēr sapratu, ka mantai nav tādas vērtības, kādu mēs nereti iedomājamies.
Kāda būtu Jūsu reakcija, ja vecākais dēls Artis kādudien paziņotu, ka precas un cels māju Ilziņos?
-Laipni lūdzam! Mūsu ģimene ir pieradusi dzīvot lielā ģimenē jeb radu kopienā. Svētkus svinam visi kopā,- šobrīd 18 cilvēki. Ja vēl atbrauc ciemos manas māsas ar ģimenēm, tad tie ir vairāk nekā 20. Uzskatu, ka tā ir brīnumaina Dieva dāvana, ka mums ir iespēja pulcēties kopā, priecāties visiem kopā. Asinsbalss tomēr ir kā magnēts, turklāt vērtīgs magnēts. Sevi uzskatu par latgalieti.
Nereti cilvēki “Vadugunij” pārmet, ja kāda publikācija ir latgaliešu valodā...
-Es būtu ļoti priecīga, ja kādreiz Izglītības ministrija ieviestu skolās latgaliešu valodu vismaz kā izvēles mācību priekšmetu, pašlaik to var apgūt tikai kādos interešu izglītības pulciņos. Esmu gatavojusi daudzus apsveikumus, ierakstot tekstus latgaliešu valodā. Mans vīrs runā latgaliski. Latgaliešu valoda ir sulīga, man tā patīk un aizrauj.
Ko novēlat visiem Ziemassvētkos?
-Pozitīvu domāšanu. Lai miers sirdī, lai miers prātā, lai Dieva svētība katrai ģimenei! Bērnībā mūsu ģimenē baznīca bija ‘tabu’ tēma, un vēl jo vairāk tāpēc, ka mamma bija skolotāja. Vecvecāki bija ticīgi, un acīmredzot tas mani ietekmēja. Atceros gadījumu, kad Ziemassvētkos ļoti gribējās doties uz baznīcu. Es taču zināju, ka tur būs ļoti skaisti, tur būs Bētleme, tur būs Jēzus bērniņš. Mājās izcēlās pat mini skandāls. Vai nokļuvu baznīcā? Jā! Tonakt redzēju visu, ko kāroju ieraudzīt. Priecājos, ka Harijs ir ministrants, piekalpo priesterim Guntaram Skutelam Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Bet, kā jau bērnam, ir reizes, kad uzglūn slinkums. Bet pūcīgums pāriet, un viss ir kārtībā.
Kādu dāvanu vēlētos saņemt Ziemassvētkos?
-Lai Ziemassvētki ir tādi paši, kā citos gados. Lai mēs visi esam kopā un tikpat jautri un sirsnīgi svētkus nosvinam. Tas skanēs banāli, bet man gribas, lai mēs visi esam veseli. Jā, noderētu arī kāda laba grāmata.
Kādu pirmo pasaku vai dzejolīti nolasītu mazam bērnam?
-Tas varētu būt stāsts no manas bērnības mazo klašu lasāmās grāmatas “Valodiņa”: “Mazs puisītis iekāpj autobusā un nopērk biļeti. Šoferis viņam saka: “Cienījamais PASAŽIERI, varat sēsties savā vietā!”” Un tam bērnam pašapziņa vairākkārt aug, jo, lūk, viņš nav nekāds maziņais, bet PASAŽIERIS, tāpat kā visi pārējie.
Vai mūsdienās pietrūkst šādas cieņpilnas attieksmes?
-Domāju, jā. Jāprot pateikt mammai ‘paldies’ arī par sagatavotajām brokastīm... Ir bērni, kuri par to brīnās, jo, viņuprāt, tas taču ir mammas pienākums. Lai arī kāda būtu mūsdienu pasaule, domāju, ka pieklājību un cieņu vienam pret otru neviens vēl nav atcēlis. Tās ir cilvēciskās vērtības, kas katram mums jau no mazotnes tiek ieaudzinātas ģimenē.

 

Dzejolis par Ilziņu ciemu
Ilziņu ezerā zvejoju es,
Vējiņš laiviņu vieglītēm nes.
Gulbju papus uz saliņas brauc,
Līņi un līdakas ūdeni jauc.
Dienvidu galā ir namiņš no koka -
To cēluši bebri ar čaklajām rokām.
Vasarā krastos te vīgriezes zied,
Pīlādži sārtojas, putniņi dzied;
Zemā es varu slidot šeit iet.
Ilziņu ezera krastā man mājas -
Ziniet, mums visiem te laimīgi klājas!
Artis Babāns, 2013.gads

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Viens pats mājās” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.