Par mani, draudziņ, nebēdā (14.05.2021.)

Bitīt’ rožu dārziņā

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Viņas nelasa grāmatas, toties maksā pensiju

Katrs pavasaris atnāk citādāks. Pērngad sniegā ziedēja sarkanas tulpes, taču bija ievākti jau ziedputekšņi, un medus burciņai sanāca ainavisks foto. Šogad pavasaris nācis lēnām un apdomīgi, un tikai maija vidū beidzot ir siltums, paverot durvis darbu straujumam. Par ko priecājas biškopis, skatoties dabas pārvērtībās, un kas nosaka viņa veiksmes augļus un spēju saprasties ar mazajiem kukaiņiem, lai šī uzņēmējdarbības nozare nestu arī pietiekamus ienākumus? Braucu ciemos pie darbīgā un pieredzējušā Balvu novada individuālā komersanta, uzņēmēja Aivara Zaikovska. Ar biškopību viņš nodarbojas gadus divpadsmit, tā reizē ir viņa profesija un dzīvesveids, apsaimniekojot bioloģiski sertificētu bišu saimniecību pašreizējās septiņās novietnēs.

Ja runa ir par biškopību, pirmais priekšstats parasti ir – bitenieks ražo un pārdod medu. Bet Jūsu saimniecībā tomēr ir citas prioritātes.
-Neesmu klasiskais medus ražotājs. Protams, medus nāk, kā gan citādi, bet tas nav mūsu galvenais produkts. Ir vērts ražot arī medu, cenas tagad it kā stabilizējušās, taču manas saimniecības prioritāte ir bišu māšu audzēšana, jauno saimju audzēšana un vēl arī dažādu bišu produktu ražošana. Man sezona šogad iesākās jau aprīļa otrajā pusē, kad uzsāku audzēt bišu mātes, un 9. - 10.maijā pirmās mātes bija klāt.
Šim dzīvajam biškopības produktam ir garantēts noiets?
-Esmu pārsteigts, ka šogad sezonas pieprasījums jau trīskāršojies, un tas nozīmē, ka vajadzīgais māšu apjoms man jāspēj izaudzēt vienā mēnesī, bet pērngad to darīju trijos mēnešos. Mums ir gan apsēklotas, gan neapsēklotas mātes. Audzējam tādas neapsēkloto bišu māšu rases kā ‘Somijas itālietes’, ‘Buckfast’, ‘Kraina’. Pārsvarā šo mūsu pakalpojumu izmanto mazās biškopības saimniecības, bet tagad bites sūtām arī uz Igauniju un Lietuvu. Bišu mamma dzīvo tikai trīs gadus. Ja biedrībā Latvijā ir vairāk par trim tūkstošiem biškopju un katram ir bišu saimes, tad, protams, pieprasījums pēc bišu mammām garantēts. Daudziem patīk tieši ‘Buckfast’ bites, kuras nespieto, lai gan citas rases bites strādā ražīgāk.
Nespeciālistam grūti iztēloties, kā no maza tārpiņa izveidojas liela bite, godājama par ciltsmāti?
-Biškopji kļūst arvien zinošāki un pieprasa konkrētas rases īpašībām atbilstošu bišu māti, kas pēc iezīmēm viņam patīk vislabāk. Arī pats iepērku cilts materiālu no labākajiem Eiropas selekcionāriem. Māte dēj oliņas, no tām izšķiļas cirmeņi, tos pārpotēju mākslīgās šūniņās, tad dodu savām bitēm tālāk izaudzēt. Mātes izaudzēšana biškopim ir smalks un pacietīgs darbs. Cirmenītis ir mazītiņš kāpuriņš, kurus ar rāmi ienesu siltā darbistabā, kur ir līdzvērtīgs mikroklimats bišu saimei. Tātad plus 30 grādi un 70-80 procenti mitruma. Uzlieku ‘pastiprinātas brilles’ un ar potadatu katru cirmenīti pārlieku mākslīgās kanniņās. Pēc tam tās atkal lieku siltā somā un braucu uz dravu, kur ir sagatavotas saimes bez mātēm. Tur darba bites četrās dienās aizvāko kanniņas. Cirmenītis strauji aug, jo barojas ar ļoti vērtīgo bišu māšu peru pieniņu. Paiet 16 dienas, un bišu māte ir izaugusi.
Izklausās spraigs process, zinot, ka ne mazāk operatīvi bišu mātēm jānokļūst vēl tālāk savās jaunajās mājās.
-Jaunajā saimē neapsēklotajai mātei jānokļūst triju dienu laikā. Sūtām tās pa pastu speciālos krātiņos. Re, man priekšā uz galda ir garš pasūtījumu žurnāls ar konkrētiem datumiem, kad un uz kurieni bišu mātes jānosūta. Taču šogad pirmo reizi, rēķinoties ar lielo māšu pieprasījumu, varu izmantot arī paša uzkonstruēto inkubatoru, kas atrodas mājas darbistabā. Tas līdzinās ledusskapim ar caurspīdīgām durvīm un darbojas noteiktā temperatūras režīmā. Inkubators ļauj ātrāk un ērtāk izaudzēt mātes tepat, darbistabā. Pašreizējā jauda inkubatorā ir 300 bišu mātes nedēļā, bet, ja vajadzēs, varēs arī 500. Profesionālie biškopji lielākoties izvēlas ‘Krainu’ vai ‘Somu itālietes’ bišu mātes.
Teicāt, ka biškopības nozarē pievēršaties arī citu produktu ražošanai. Ko uzskatāt par vērtīgāko?
-Bites saražo, bet cilvēks iegūst bišu māšu peru pieniņu. Mana pārliecība, ka starp visiem produktiem tieši peru pieniņš liekams ‘top’ produktu augšgalā. Peru pieniņš ir bišu dziedzeru produkts, ar ko bites baro jaunās bišu mātes laikā no cirmeņa piedzimšanas līdz tas iekūņojas. Peru pieniņš ir triju veidu: ir tranu, darba bišu un bišu māšu. Interesanti, ka tikai māte saņem pašu augstvērtīgāko peru pieniņu, kamēr mazais cirmenītis aug, viņš kanniņā burtiski peld. Darba bitēm un traniem pieniņš jau ir daudz liesāks. Peru pieniņš ir ļoti augstvērtīgs produkts, ko lieto pret organisma novecošanos, izmanto skaistumkopšanā. Šis produkts bija pazīstams jau Ēģiptes faraoniem, kuri to lietoja, lai ilgi dzīvotu un valdītu, iecienīts tas esot arī Apvienotās Karalistes karaliskajā ģimenē. Karaliene Elizabete, kurai pāri 90 gadiem, to lietojot vecuma noguruma mazināšanai.
Kā biškopji tiek pie šī augstvērtīgā pieniņa?
-Gan jau katrs ķeksē un palieto šo jaunības eliksīru, ne velti biškopji ir dzīvespriecīgi un veselīgi ļaudis. Kad bites sadomā dalīties un spieto, tad, uzlaužot kanniņas, šo pieniņu var dabūt. Taču mūsu saimniecība šo produktu piedāvā svaigu, un to var uzglabāt saldētavā līdz gadam. Produkta cena gan ir augsta. Būtībā tā lietošana būtu jāsaskaņo ar ārstu, jo peru pieniņš audzē un atjauno šūnas. Pagaidām ražojam, rēķinoties ar pieprasījumu. Zinu, ka var nopirkt pulverveida produktu, taču tādā veidā peru pieniņš jau daudz ko zaudējis no savām labajām īpašībām. Esmu sācis sarunas ar farmācijas kompānijām ar domu izvērst sadarbību peru pieniņa realizācijā. Sezonā mēs varētu saražot pat līdz 10 kilogramiem šī vērtīgā produkta. Jautājums – kur un kā to pārdosim?
Līdz cik saimēm būtu gatavi kāpināt dravniecību, apzinoties savu varēšanu?
-Šogad reģistrēsim 170 bišu saimes, novietnes ir izvietotas 20 kilometru rādiusā ap mājām. Celmenē sāka audzēt rapsi, tādēļ vienu novietni nācās pārvietot. Biškopība ir nozare, kur visu laiku kaut kas jāatjauno. Tas nozīmē, ka arī ziemas mēnešos pietiekami daudz darba - jāpielabo, jātaisa no jauna, jāšuj, jāpielāpa. Taču tik un tā biškopim tas ir atpūtas laiks. 200 saimes vienam cilvēkam ir robeža, pie kuras jāapstājas. Sezonas laikā biškopim pie katras saimes būtu jāpieiet un jāapskatās vismaz reizi divās nedēļās, un es cenšos to iespēt.
Grūti vedas sarunas ar lauksaimniekiem ķīmisko līdzekļu pielietojuma sakarā. Ir izsludināta pat Eiropas mēroga kampaņa “Glābsim bites un lauksaimniekus”. Kāda Jūsu pieredze šajā ziņā?
-Lauksaimnieki var redzēt karti ar bišu saimniecību izvietojamu. Ja zemnieks man šodien pasaka, kur viņš rītdien miglos, es, protams, vakarā varu aiztaisīt ciet skrejas un noturēt bites stropā diennakti. Taču tas nenozīmē, ka pēc dienas vai divām nektāraugos nebūs ķīmijas un bite to nepaņems. Slikti jau, ka bites kļūst dezorientētas, bet vēl sliktāk, kā izskanēja šopavasar Jelgavā biškopju konferences informācijā, ka viena no sliktākajām situācijām bioloģiskajiem biškopjiem ir tieši Latgalē - Rēzeknes un Balvu novados. Tas ir pierādījums, kur paliek ķīmija, ko mēs diemžēl apēdam. Es savu bioloģisko biškopību noturu ar stingru un regulāru kontroli. Varu pastāstīt, ka iepriekšējā gadā piedalījos Eiropas Savienības deviņu valstu zinātniski pētnieciskā konferencē Latvijas dalībnieku grupā. Regulāri tika ņemtas un pārbaudītas dažādas analīzes. Un, lūk, lai arī manu bišu novietņu apkārtnē 7 kilometru rādiusā nav nekādas lauksaimniecības un bija labākie analīžu rādītāji, tik un tā vaska analīzes uzrādīja kādu ķīmisko vielu klātbūtnes nospiedumu. Tātad ķīmijas atliekvielas ir!
Esat lepns par savu varēšanu un profesionalitāti?
-Nebiju domājis, ka man tā patiks biškopība. Kad pirms gadiem 30 sākām celt šo māju, teicu, ka te jauka vieta, varētu nolikt kādu bišu stropu. Kaimiņos bija skolotājs Alberts Vucins, kuram tagad jau lieli dzīves gadi, un viņš tik neatlaidīgi man piekodināja: “Pievērsies tai biškopībai nopietni!” Ziemā lasīju grāmatas, pavasarī jau biju daudz ko aizmirsis no rakstītā, un Alberts saka: “Nu, labi, ka lasi grāmatas, bet žēl, ka bites tās nelasa, tad viņas zinātu, kā rīkoties. Tāpēc tev pašam jājūt un jāsaprot, kas notiek dabā.” Pilnīgi piekrītu - paša iegūtā pieredze un prasmes ir vislabākais, kas māca un skolo. Neatsverama nozīme bijusi arī pieredzes braucieniem pie Latvijas pieredzējušiem biškopjiem. Tur ir sarunas, jautājumi, vērojumi, praktiskā darba atziņas… Tāda informācijas bagātība, ko nevar izlasīt grāmatās. Būtībā jau sen viss ir izdomāts, vajag tikai pielāgot savām vēlmēm un iespējām. Īsi pirms pandēmijas ar dzīvesbiedri Latvijas biškopības delegācijas sastāvā paspējām piedalīties Pasaules biškopju kongresā Kanādā, Monreālas pilsētā. Klausoties pieredzes stāstos, gūstot kontaktus un skatot izstādi, toreiz mums arī radās ideja par bišu māšu peru pieniņa ražošanu.

Biškopju aptauja
Kāds bišu produkts, jūsuprāt, ir pats vērtīgākais?
Pēteris Sējāns: -Visaugstāk vērtēju bišu māšu peru pieniņu. Tur ir viss, kas nepieciešams dzīvošanai un veselībai. Bites to sapilda šūniņās, audzējot mazos cirmenīšus, un es no viņām šo labumu aizņemos. Agrāk to darīju biežāk, tagad pa retam, jo jābūt labai redzei. Labs produkts ir arī propoliss. Ne velti bitenieki slimo mazāk un ilgāk dzīvo.
Ilze Cipruse: -Man patīk bišu maize. To gatavo no ziedputekšņiem, tur ir vitamīni un citas labas vielas. Es pati to neražoju, izmantoju kā pakalpojumu, kuram ir attiecīgas iekārtas. Bišu produktus vajag lietot regulāri, bet parasti cilvēki to dara ziemas mēnešos.
Ivars Šmats:- Pats labākais noteikti ir bišu māšu peru pieniņš. Tas atjauno organismu pēc operācijām un uzlabo vispārējo veselību. Taču, lai to dabūtu, biteniekam jābūt lielam pedantam. Kādreiz jau paņemu to bišu māšu kanniņu un ielieku ledusskapī, bet īpaši šai nodarbei man nav laika.

Zinātnieki izpētījuši
* Bite dzīves laikā vidēji saražo 1/12 tējkaroti medus.
* Bite vienā minūtē veic apmēram 12000 spārnu vēzienus un labvēlīgos laika apstākļos apciemo apmēram 2000 ziedu.
* Katra bite izpilda tikai noteiktus pienākumus. Bites - izlūki meklē jaunus barības avotus. Bites - kareivji, kurus zinātnieki konstatēja tikai 2012.gadā, visu savu dzīvi izpilda apsarga lomu.
* Ir bites, kas atbild par bišu stropa attīrīšanu no mirušām bitēm.
* Bites medusnesējas ir spējīgas atpazīt cilvēka sejas vaibstus.
* Arī stropos ir godīgas bites un bites sliņķes.
* Dažas bites mīl asas sajūtas. Citām ir kautrīga uzvedība.
* 2011.gadā pētījumos konstatēja, ka bites var būt arī pesimistes.

Re, kā!
Medus bites miljoniem gadu ir iztikušas bez cilvēka roku pieskārieniem, un iejaukšanās saimes dzīvē, vai to dara prasmīgs dravnieks, vai arī neveikls iesācējs, ir iejaukšanās viņu pasaules lietu kārtībā. Vai bišu saime spēj labot biškopja kļūdas?

Bišu dzīves pazinējs un praktiķis Juris Šteiselis stāsta, ka saime ir spējīga atjaunot ligzdā dabisko kārtību arī pēc tam, kad biškopis tur pielicis savu roku, apskatījis un pārkārtojis ligzdu, sadalījis saimi vai to apvienojis. Bišu saime ir pietiekami dzīvotspējīga, lai izturētu pat visai radikālu pārkārtošanu. Taču jāzina,- jo vairāk tā būs traucēta, jo mazāk laika bitēm paliks savu tiešo pienākumu veikšanai. Tādēļ dravas saimniekam jāapzinās, kādēļ viņš to dara, pie reizes novērtējot riskus un to nepieciešamību.

Labāk nelikt visas olas vienā groziņā
Juris Šteiselis, Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs:
-Negribētu Latgali biškopības ziņā kaut kādā ziņā izdalīt Latvijas kopējā fonā. Manuprāt, aizvadītā gadsimta otrajā pusē šī joma pilnībā izlīdzinājās ar pārējiem reģioniem, un tagad tur ir ne mazāk izglītoti un darbīgi biškopji. Klimats, cilvēku attieksme, darbīgums, prasmes un bizness,- tas viss ir savstarpēji saistīts un viens otru papildina. Ir vajadzīgs arī hobija līmenis, kad biškopība cilvēkus vienkārši aizrauj, bet dzīve pierāda, ka arī tas lielais profesionālis vairumā gadījumu izaug no mazā biškopja. Balvu puse ir bagāta ar mežiem, ar mazāk apstrādātām platībām, un tam atkal ir savi plusi un mīnusi. Ne velti tagad arvien biežāk redz parādāmies lāčus, kuri nodara arī postu. Taču arī apstrādātajās platībās ir labas bišu ganības, un nevar domāt, ka bitēm būtu jādzīvo tikai mežā.
Latvijas iedzīvotāji, manuprāt, kļūst arvien informētāki par biškopības jomas iespējām un tās ražojumiem. Līdz ar to ieguvēji ir gan hobija, gan profesionālā līmeņa entuziasti. Biškopība noteikti ir vērtīga palīgražošanas nozare. Latvijā tas gan izskatās nedaudz citādāk, salīdzinot ar Eiropas valstīm. Ziemeļeiropā – Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā - ļoti daudz biškopju vienlaikus ir arī profesionāli zemnieki. Tas nozīmē, ka viņi sēj un audzē arī labību, nodarbojas ar vistkopību vai cūkkopību. Un vienlaikus strādā arī kā profesionāli biškopji, gūstot vēl papildus ienākumus. Tēlaini sakot, viņi neliek visas olas vienā groziņā. Bišu dravu lielums tur ir līdzīgs mūsējiem – ap 200 vai mazāk bišu saimes.
Arī Latvijas biškopjiem jāsaprot, ka nebūs viegli gūt pietiekamus ienākumus un izdzīvot tikai ar biškopību. Taču ir vēl viena iespēja – papildināt biškopības preču klāstu ar citiem produktiem. Šobrīd perspektīva paveras bišu māšu peru pieniņam. To, ka bišu produkti ir noderīgi veselībai, zina visi. Pieprasījums minētajam produktam ir. Patlaban piedāvājumā ir Ķīnā ražotais peru pieniņš, kas ir viegli transportējams un arī lētāks, bet tas ir žāvēts produkts. Latvijas biškopji varētu ražot savu vietējo produktu, un patērētājs to iegādātos un, saziņā ar ārsta rekomendāciju, varētu lietot.
Biškopjiem jāatceras, ka visus bišu produktus var iedalīt divās grupās. Vieni ir tie, ko bites ievāc no dabas, otra ir bišu dziedzeru produkti, kas nav atkarīgi no laika apstākļiem. Tādēļ biškopis daļu saimju mierīgi var nolikt zem nojumes, lai netraucē lietus, stimulēt bitēm ienesuma noskaņojumu un pievērsties šī produkta ražošanai. Domāju, ka iedzīvotāji arvien plašāk sāks interesēties un novērtēs bišu māšu peru pieniņu. Jā, šis produkts nav lēts, bet, ja būs lielāks piedāvājums, cena varētu pazemināties.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.