Esmu negatīvs! (5.11.2021.)

• 

Vai garīgumu var noķert vīruss?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Nezaudēt ticību, būt stipram un nepadoties grūtību priekšā šī brīža pasaulē ir liels izaicinājums. Kā ar to tikt galā, kur smelties spēku? Kāda šajā laikā bijusi sadarbība un komunikācija starp medijiem un garīdzniekiem? Apaļā galda diskusijā piedalās Balvu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo draudzes priesteris tēvs Aleksejs, Balvu Evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Mārtiņš Vaickovskis, Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs, Balvu Sakrālās kultūras centra vadītāja Aija Putniņa un Balvu Romas katoļu draudzes loceklis Edgars Skučs.

 

Kā pandēmija mainījusi Jūsu ikdienu?
A.PUTNIŅA: -Šobrīd tāpat eju uz darbu, turpinu strādāt. Vairākas lietas notiek attālināti, un sākumā tas mazliet biedēja. Taču šī situācija lika paskatīties uz dzīvi no mazliet cita rakursa, iziet no komforta zonas. Kopumā ikdiena nav radikāli mainījusies.
TĒVS ALEKSEJS: -Tāpat kā visur, sākoties pandēmijai, arī draudzes dzīvē notikušas dažādas pārmaiņas, kas saistītas ar ierobežojumu ieviešanu. Dievkalpojumu apmeklētāju skaits sarucis. Seniori, pārdzīvojot par savu veselību, daudz retāk nāk uz baznīcu.
M.VAICKOVSKIS: -Luterāņu mācītājs ir ģimenes cilvēks. Mums ar sievu ir pieci bērni. Jau iepriekšējā gadā, tāpat kā citi vecāki, izjutām attālinātās mācīšanās sarežģījumus, jo mājās vēl ir arī mazie bērni. Tas ir diezgan grūti. Arī visas baznīcas papildus aktivitātes pusotru gadu, kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem, ir buksējušas. Ar Jauno gadu notiek tikai dievkalpojumi, kā arī tādas ceremonijas kā bēres, kristības un kāzas. No pārējām misijas aktivitātēm esam apzināti vairījušies, jo pastāv risks izplatīt slimību. Ir arī mācītāji, kuri rīkojuši ekskursijas, nometnes, vēl kaut ko. Taču tas ir liels risks. Esmu no tā vairījies. Toties nodarbojāmies ar baznīcas remontu, izmantojām šo laiku produktīvi.
E.SKUČS: -Kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam, tie ir ierobežojumi, dažādas neērtības arī darbā, piemēram, tiekoties ar klientiem. Tāpat arī ir ierobežota pasākumu apmeklēšana. Tomēr kopumā daudz neērtību neizjūtu.
M.KLUŠS: -Pandēmija manu dienas kārtību būtībā nav mainījusi – notiek rīta lūgšanas, Svētās Mises, dažādi saimnieciskie darbi, attālinātais darbs Starpdiecēžu tiesā un Starpdiecēžu Garīgajā seminārā. Grūtākais, ka draudzē nevar rīkot pasākumus, tikties ar cilvēkiem klātienē.
Kā nezaudēt ticību, būt stipram un nepadoties grūtību priekšā šī brīža pasaulē?
A.PUTNIŅA: -Ikvienam cilvēkam patīk saņemt dāvanas, vai ne? Un dāvanas taču parasti neatņem, ja reiz ir uzdāvinātas. Tās tiek saudzētas, lolotas, glabātas un aizstāvētas. Ticība ir dāvana, ko esmu saņēmusi, un domāju, ka to man arī neviens neatņems. Šī dāvana mani stiprina ik dienu, ik brīdi.
TĒVS ALEKSEJS: -Šo grūto laiku vieglāk pārdzīvot tieši ticīgiem cilvēkiem, jo ticība Dievam stiprina, un mēs saprotam, ka viss ir Dieva rokās.
M.VAICKOVSKIS: -Pārbaudījumi mūs dara stiprākus, turklāt jebkurā dzīves jomā. Sportists, kad viņam uzliek lielu slodzi, varbūt sākumā dusmojas, bet pēc tam priecājas, jo ir rezultāts. Līdzīgi arī garīgās lietās. Mums kā kristīgiem cilvēkiem ir jāpaļaujas uz Dieva gribu. Nevienam Dievs neliek nest smagāku krustu, kā varam panest.
E.SKUČS: -Jāpaļaujas uz Dievu. Kā Svētajos Rakstos teikts,- nekārdināt Dievu to Kungu. Atdodiet Dievam to, kas pienākas Dievam, un ķeizaram – to, kas pienākas ķeizaram. Tad var dzīvot.
M.KLUŠS: -Svētajos Rakstos ticība nozīmē pārliecību un uzticēšanos Jēzum Kristum. Vēl varētu teikt, ka ticība ir zināšanas un paļāvība. Tai piemīt vairākas īpašības – ticība ir patiesa Dieva dāvana, kuru mēs saņemam. Tai nepieciešama cilvēka brīvā griba un skaidrs prāts, kad viņš pieņem dievišķo aicinājumu. Ticība ir nepilnīga, ja tā nerod izpausmi mīlestībā. Šajā laikā varam jautāt: “Kas man ir ticība?”, kā arī pārdomāt vēl vienu jautājumu: “Cik tālu es esmu savā ticībā?” Mūsu ticība bez nesavtības, bez atdeves ir nepilnīga, vāja, slima. Ticība, kurai nav žēlsirdības darbu, beigās atnes mums skumjas. Tāpēc jācenšas grūtības uzticēt ticībai Jēzum, un paļāvības pilniem jālūdz Viņa palīdzība. Mateja Evaņģēlijā lasām: “Ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: “Pārcelies no šejienes uz turieni,” – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”
Kā saskarsme ar smago slimību un tuvinieku zaudēšana ietekmējusi cilvēku ticību? Vai dažiem tas nav licis apšaubīt Dieva esamību?
A.PUTNIŅA: -Ja patiešām ir cilvēki, kuri apšauba Dieva esamību, tad man šo cilvēku ir ļoti, ļoti žēl. Ne jau Dievs sūtīja šo slimību. Dievs ir tikai pieļāvis šo situāciju. Jautājums,- kāpēc? Pieļauju, ka katram cilvēkam ir sava atbilde uz šo ‘kāpēc’. Varbūt mēs par maz domājam par galvenajām dzīves vērtībām? Cik laika esmu veltījis savai ģimenei, cik bieži saticies, vienkārši parunājis un apciemojis savus tuviniekus? Cik mīlestības esam devuši, cik saņēmuši? Dievs ir Mīlestība! Mīlestības trūkums - tā ir mana atbilde uz ‘kāpēc’!
TĒVS ALEKSEJS: -Katrs ticīgais zina un saprot, ka dzīve agri vai vēlu beigsies, un cilvēks nedzīvo, lai būvētu paradīzi zemes virsū, bet gan lai sagatavotu dvēseli mūžīgajai dzīvei. Nekas šajā dzīvē nav mūžīgs.
M.VAICKOVSKIS: -Galvenais kristiešu uzdevums ir domāt par dvēseles, nevis miesas glābšanu. Miesu varam pasargāt uz kaut kādu laiku, bet zinām, ka kādreiz vienalga pienāks finišs. Jādomā par dvēselēm. Iespējams, šis ir īstais laiks, kad varam pārvērtēt dzīves prioritātes. Protams, būs arī tādi velna vilinātie, kuri domās,- ja esmu saslimis – Dieva nav. Viņš ir. Jā, kāds pat nomirst. Bet jādomā par to, ka dzīves upe turpina tecēt. Dievs rūpējas par pasauli kopumā. Vasaru nomaina rudens, ziema – rudeni, pavasaris – ziemu. Dzīves cikls turpinās. Latvija un visa pasaule nonākusi lielas nedrošības laikā. Bet nedrošības brīžos Dievam ir iespēja uzrunāt cilvēku sirdis, un mums – pārvērtēt prioritātes. Jo dzīves mērķis un saturs nav maks un nopelnītais vai dzīves baudīšana fiziskā veidā.
E.SKUČS: -Sieva pārslimoja Covid-19. Bet, tā kā viņa bija vakcinēta, slimības gaita nebija smaga. Patiesi ticīgam cilvēka ticību nevar ietekmēt arī tuvinieka zaudēšana. Reizēm tuvinieku zaudēšana ir rezultāts tam, ka vairāk paļaujas uz sevi. Zinu vairākus cilvēkus, kuri atteicās no potēšanas, un diemžēl slimība viņus skāra tik smagi, ka viņi neizturēja un aizgāja taisaulē. Ja cilvēks ir patiesi ticīgs, to nekas nevar ietekmēt.
M.KLUŠS: -Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, bet katrs tuvinieku aiziešanu no šīs pasaules izjūt citādi. Varu teikt, tas ir sāpīgi. Šī gada septembrī Dievs pie sevis uz mūža mājām paņēma manu mammu. Ir ļoti grūti pavadīt pēdējā gaitā tuvu un mīļu cilvēku, ir daudz domu, jautājumu, zināms tukšums. Vēlos teikt, ka Dievs vada mūs savā apredzībā. Tāpat ticībā jāpieņem pamatpatiesība, ka mēs ienākam šajā pasaulē, un no šīs pasaules ir jāaiziet. Runājot par Dieva esamības apšaubīšanu, domāju, ka to vairāk ir piedzīvojis tas, kurš ir vājš savā ticībā un nepraktizē garīgo dzīvi. Svētais Francisks de Sals ir teicis: “Šī dzīve ir laiks, lai meklētu Dievu. Nāve ir laiks, lai atrastu Dievu. Mūžība ir laiks, lai baudītu Dievu.”
Kāda ir Jūsu attieksme pret vakcināciju?
A.PUNIŅA: -Man ir jautājumi, uz kuriem vēl pagaidām neesmu saņēmusi loģisku atbildi.
TĒVS ALEKSEJS: -Vakcinēties vai nevakcinēties ir katra cilvēka izvēle un viņa veselības stāvokļa jautājums. Tāpat kā visā sabiedrībā ir cilvēki, kuri vēlas vakcinēties, ir arī tādi, kuri nevēlas. Apustulis Pāvils vēstījumā Romiešiem, nodaļā 14:3-3, saka: “Kurš ēd, nenoniecini to, kurš neēd, un tas, kurš neēd, nenosodiet to, kurš ēd, tāpēc, ka Dievs viņu ir pieņēmis.” Daudzi draudzes locekļi nāk pie manis, lai saņemtu svētību vakcinācijai. Un viņi to, protams, saņem.
M.VAICKOVSKIS: -Nevienu neaģitēju. Tā ir ļoti personīga lieta. Tas, ka nevakcinētus cilvēkus atlaiž no darba, nepainteresējoties ne par viņu veselības stāvokli, ne citiem apstākļiem, manuprāt, nav pareizi. Manā draudzē ir cilvēki, kuri ir izslimojuši, vakcinējušies un slimo atkal, turklāt diezgan smagi. Tanī pašā laikā vakcinēšanās ir iespēja, jo medicīna ir no Dieva. Vakcīna ir tāds kā drošības spilventiņš miesai. Man kā mācītājam nav jāglābj cilvēka miesa, bet gan dvēsele. Jābaidās no tā, ka vakcīna pārvēršas par vakcīnu reliģiju, kad cilvēks jūtas pārdrošs, jo ir vakcinējies, un uzskata, ka var iet un darīt, ko grib. Šī brīža situācija valstī parāda, ka neviens nav drošībā. Doma – ja būtu vairāk vakcinēto, tad nebūtu šādas situācijas, arī ir tikai minējums.
E.SKUČS: -Es un mana sieva esam vakcinējušies, turklāt aicinu to darīt visus, neklausīties antivakseru populismā, bet uzticēties zinātnei! Jo vakcinējas visā pasaulē, bet valstīs, kurās ir lielāks vakcinēto personu skaits, slimo un mirst mazāk cilvēku. Diemžēl valdība pie vakcīnu reklāmas nav piestrādājusi tik daudz, cik to dara antivakseri. Valdība strādā vairāk ar pātagu, nekā ar pīrāgu. Katrā ziņā tā ir katra cilvēka brīva izvēle.
M.KLUŠS: -Teikšu, ka es neesmu antivakseris. Šis jautājums uz doto brīdi ir ļoti jūtīgs daudziem cilvēkiem, tāpēc cenšos par to nerunāt. Gada sākumā Latvijas bīskapu konference izteikusi Baznīcas oficiālo viedokli, un es cenšos pieturēties pie tā.
Cik efektīva bijusi garīdzniecības sadarbība ar sabiedrību un medijiem, arī sociālajiem tīkliem, sniedzot morālu atbalstu iedzīvotājiem pandēmijas laikā?
A.PUTNIŅA: -Katru rītu no pulksten 7 baznīca ir atvērta ikvienam, kurš vēlas palūgties un pateikties Dievam. Pulksten 7.30 tiek svinēta Svētā Mise. Pēc Svētās Mises ir iespējama arī individuāla saruna ar draudzes priesteri. Mūsu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs ir parūpējies, lai katru svētdienu no pulksten 10 tiek translētas lūgšanas no Balvu Romas katoļu baznīcas, kā arī pulksten 11 tiešsaistē attālināti iespējams piedalīties Svētajā Misē: https:/facebook.com/katolis.balvi.
TĒVS ALEKSEJS: -Protams, sociālie tīkli un masu informācijas līdzekļi palīdz cilvēkiem sniegt vajadzīgo informāciju. Rīgas Metropolīta Aleksandra ievietoto informāciju var smelties arī mūsu informāciju vietnē pareizticība.lv. Tāpat visiem, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, izskaidroju piesardzības normas, kas jāievēro. Bieži nākas sniegt mierinājumu telefoniski, īpaši tuvinieka zaudēšanas gadījumā.
E.SKUČS: -Varbūt to varēja darīt vairāk, bet jāņem vērā mūsu garīdzniecības sastāvs. Vecāka gadagājuma garīdznieki nav tik aktīvi sociālajā vidē. Viņi aicina no kanceles, bet baznīcas apmeklētāju skaits šobrīd ir ierobežots. Savukārt jaunie priesteri ļoti aktīvi izmanto sociālos tīklus. Sekoju priesterim Ilmāram Tolstovam, kurš aktīvi darbojas šajā jomā – brauc arī uz slimnīcām pie Covid-19 slimniekiem ar Svēto Sakramentu un uzklausa grēksūdzes.
M.KLUŠS: -Pandēmijas laikā sociālos tīklus mēs izmantojam ļoti bieži, lai dalītos ar informāciju un jaunumiem, kā arī svētdienās tiešraidē pārraidām dievkalpojumus no baznīcas. Liels paldies Latgales Radio par raidījumiem un dievkalpojumiem, jo radio ir vispieejamākais veids, kā gūt garīgo stiprinājumu un laicīgo informāciju. Diemžēl pēdējā laikā Latgales Radio nav pieejamas ziņas no Balvu novada. Domāju, tas būtu svarīgi. Sadarbība šai ziņā būtu uzlabojama.
Kas Jums personīgi sagādājis vislielākās grūtības pandēmijas laikā?
A.PUTNIŅA: -Kad pati biju saslimusi ar šo vīrusu, ļoti pietrūka mīļo ģimenes cilvēku fiziskās klātesamības un liegtā iespēja klātienē piedalīties Svētajās Misēs. Uztraucos arī, vai kaut kādā veidā neesmu izprovocējusi slimības tālāku izplatīšanos.
TĒVS ALEKSEJS: -Visgrūtākais garīdzniekam ir tas, ka ne visi, kuri to vēlas, var apmeklēt dievkalpojumus, īpaši reliģisko svētku reizēs, kā arī piedalīties nepieciešamajās baznīcas ceremonijās.
M.VAICKOVSKIS: -Tas, ka ir grūtāk satikt tuviniekus, mīļos radiņus, retāk satieku vecākus, brāli un māsas.
E.SKUČS: -Nesakārtotība medicīnas nozarē. Kad man vajadzēja nodot Covid-19 testu, bija uzrādīti tikai daži telefoni, kur to var pieteikt. Četru stundu laikā pirmdienas rīta pusē izdevās sazvanīt tikai Gulbja laboratoriju, kur man piedāvāja testu nodot piektdien pēcpusdienā. Tikai pateicoties personīgi pazīstamiem cilvēkiem, izdevās to izdarīt nākamajā dienā. Ja uz visu Latviju aktīvi ir tikai divi telefoni, tas nav normāli.
M.KLUŠS: - Personīgi man pandēmija ir garīgās un intelektuālās dzīves pilnveidošanas laiks. Vislielākās grūtības sagādā tas, ka draudzē nevaram pilnvērtīgi darboties. It sevišķi žēl jaunās paaudzes. Ja raugāmies nākotnē, cilvēkos būs grūti iedzīvināt kristīgās tradīcijas. Distancēšanās dēļ no daudzām lietām ir jāatsakās. Svētdienas skola attālināti arī nav pilnvērtīga.

Eksperta viedoklis

Kāda ir garīdzniecības loma cīņā ar pandēmiju?

 

Mani personīgi skumdina dažu garīdznieku iesaistīšanās sazvērestības teorijās. Lai gan šobrīd pāvests Francisks, arhibīskaps un bīskapi sludina, ka cīņā ar Covid-19 vienīgā iespēja ir vakcinācija, Baznīcas iekšienē – gan garīdznieku, gan ticīgo vidū – virmo uzskats, ka vakcinācija nav nepieciešama vai pat bīstama gan laicīgā, gan garīgā plāksnē.
Garīdznieki iet pie slimniekiem, apmeklē slimnīcas, sniedz komūniju, grēksūdzes, cenšoties dot cerību, ka pēdējais vārds pieder Dievam. Visās grūtās situācijās cilvēki var nākt pie garīdzniekiem izkratīt sirdi, izsūdzēt grēkus. Šie garīgie pakalpojumi pandēmijas laikā nav pārtraukti. Arī es esmu kopā ar ticīgajiem gan priekos, gan bēdās - kristībās, laulībās, bērēs. Lai gan baznīcas dzīve ir ierobežota, tā nav apturēta.
Covid-19 pandēmijas laikā izkristalizējas problēmas arī baznīcas iekšienē. Tas nozīmē, ka cilvēki nav pieraduši savu garīgo dzīvi kopt individuāli jeb nobriedušā veidā. Līdz pandēmijai bieži vien garīgā dzīve, vismaz katoļu baznīcā, balstījās uz tradicionālo dievbijību – kas nozīmē aiziet pie grēksūdzes Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā, pasvētīt Agatas maizi, ūdeni, paņemt svētītu sveci, kā arī rūpēties, lai bērni būtu nokristīti, iesvētīti, pievesti pie komūnijas. Savukārt pandēmijas laikā daudzās situācijās dievkalpojumos bija jāpiedalās attālināti caur radio, televīziju vai internetu. Jūtams, ka cilvēki, kuru garīgā dzīve iepriekš bijusi virspusēja, balstīta tradicionālajā pieejā, tagad cieš un kaut kādā ziņā zaudē. Tiem, kuri raduši izsūdzēt grēkus Ziemassvētkos, Lieldienās un Aglonā, jau pusotru gadu šī iespēja ir liegta. Neteikšu, ka vasarā šie cilvēki stāvēja pie manis rindā, lai gan ierobežojumi bija brīvāki. Uzskatu, ka pēc pandēmijas mēs zaudēsim aptuveni 30% ticīgo - tos, kuri jau pusotru gadu nav bijuši kontaktā ar baznīcu. Vai viņi pēc tam atgriezīsies? Lai Dievs dod! Kopumā pandēmijas laikā garīdzniecība cieši sadarbojas ar valsti, cenšoties ievērot pandēmijas ierobežojumus, mudinot cilvēkus palikt mājās utt. /ILMĀRS TOLSTOVS, Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests/

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.