Par mani, draudziņ, nebēdā (26.11.2021.)

  • Drukāt

Mīļi lūdzu kalējam

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 5 ielikumos īsteno projektu “Par mani, draudziņ, nebēdā”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos latgaliešu uzņēmību, saliedējot sabiedrību dažādās jomās: veicinot lokālpatriotismu un sabiedrības saliedētību, mātes valodas saglabāšanu, vides un veselības mijiedarbību, arodprasmju nodošanu nākamajām paaudzēm, ekonomiski stiprinot dzimto pusi, turklāt uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk.

Labāk mazāk, bet darīt to, kas patīk

 

Mūsdienu modernajā laikmetā un straujajā ikdienas ritmā, kad, pateicoties virtuālajai videi, varam nopirkt teju jebkuru preci citā pasaules malā, arvien vairāk sākam novērtēt roku darbu un paaudžu paaudzēs mantotās senču prasmes un vērtības. Šim apgalvojumam piekrīt arī metālkalējs Igors Trešutins no Šķilbēniem, piebilstot, ka būt amatniekam ir reizē gods un arī atbildība.

Parasti par amatnieku cilvēks nekļūst vienas dienas laikā. Kad sapratāt, ka pienācis laiks mainīt ikdienu un pievērsties radošām nodarbēm?
-Viss sākās pirms gadiem piecpadsmit. Līdz tam biju gan šoferis, gan pārdevējs, arī celtnieks – visu ko dzīvē darīju. Tad nāca trakie 90-tie, kad sākās juku laiki. Vajadzēja domāt, ko darīt tālāk, un pielāgoties situācijai. Es šo procesu salīdzinu ar zveju – zvejniekam vajag makšķerēt, un viss. Tāpat notika arī man – vienā brīdī sapratu, ka gribu kalt. Domāju, katram, kurš dzīvo laukos, dzimtā kāds bijis kalējs – vienalga, vectēvs vai vecvectēvs. Arī man. Zinu, ka kādreiz katrā ciemā bija vismaz 3-5 kalēji. Kad pienāca laiks izvēlēties, ko darīt, gribējās atrast nodarbi, kas piesaista un patīk, un lai apkārtnē neviena cita tāda nebūtu. Tā arī atradu sirdsdarbu – metālkalšanu.
Bieži vien sabiedrībā savstarpējās sarunās dzirdam – neprotu to un šito, bet Jūs esat spilgts piemērs tam, ka pašmācības ceļā var iemācīties arī amatniecību. Tātad – ja grib, tad var?
-Protams, var. Īpaši mūsdienās, kad pieejama visa veida informācija un modernās tehnoloģijas. Sākumā, kad vēl nebija datoru, vajadzīgo literatūru meklēju grāmatās – skatījos attēlus un aprakstus, mēģināju izprast un mācījos.
Kāds bija pirmais darbs, kas tapa paša rokām?
-Tas bija svečturis, kuru pēc tam izmetu metāllūžņos. Sākumā pāris gadus paglabāju, jo tas taču pirmais paša meistarotais darbs, bet tad kādā dienā izmetu. Sāku salīdzināt ar citiem saviem kalumiem un sapratu, ka svečturim tomēr vieta lūžņos. Protams, kā daudzi citi amatnieki, kuri sāk savu darbošanos, pirmos gadus kalu un meistaroju tikai sev – kaut kas izdevās, kaut kas arī nē. To, kas nepatika, vienkārši izmetu.
Mēdz teikt, ka vislabākā reklāma ir tā, ko cilvēks pastāsta cilvēkam. Kā klienti uzzināja par metālkalēju Igoru Trešutinu Šķilbēnos?
-Godīgi sakot, viss notika pats no sevis. Pirmie pircēji, protams, bija vietējie pagasta iedzīvotāji. Pēc laiciņa jau sāka zvanīt un braukt no tuvākas un tālākas apkārtnes. Sākumā centos savus darbus parādīt mazajos tirdziņos, taču šie braucieni īpaši negāja pie sirds. Doties uz tirgu nozīmē kontaktēties ar cilvēkiem, bet viņi mums ir dažādi – gandrīz vienmēr uzrodas kāds speciālists vai kritiķis, kuram patīk pamācīt, kā vajag. Tad metālkalumus sāku tirgot internetā, un drīz vien pirmie pasūtījumi nonāca ārzemēs, jo vietējā tirgū diemžēl atsaucības praktiski nebija. Pārsvarā kalumus (metāla pūķus durvīm, durvju krampjus) sūtu uz Ameriku, Lielbritāniju un Īriju, nedaudz darbu nonāk arī Austrālijā, Eiropā un dažās mikrovalstīs, par kurām pat lāgā nebiju dzirdējis.
Bijušajā Viļakas novadā teju katrs otrais, trešais metālkalums ir Jūsu roku darbs.
-Tā sanācis, jā. Pie Viļakas Romas katoļu baznīcas ir mani kaltie vārti, netālu no tās – “Mīlestības koks” jaunlaulātajiem atslēgu piekāršanai – daudz visa kā. Baznīcām daudz pasūtījumus esmu taisījis – gan Ludzā, gan vietējiem dievnamiem. Priesteri viens otram izstāsta, tad viņi pie manis arī brauc. Protams, vienmēr ir patīkams gandarījums redzēt savu veikumu. Nesen braucu pa Viļaku, skatos – pa gabalu redzami interesanti metāla vārti. Piebraucu tuvāk un sapratu, ka tas mans paša darbs, tikai jau par tādu biju piemirsis. Taču sajūta patīkama, it īpaši, ja viss labi sanācis.
Mēdz būt, ka arī neizdodas?
-Jā, un ne reizi vien. Vienus vārtus nācās pārtaisīt, jo nesaprotamu iemeslu dēļ biju kļūdījies ar izmēriem. Braucu mājās un pārtaisīju. Tas, protams, bija sāpīgi, jo vārti ir ļoti liels pasūtījums, un ieguldītais darbs arī milzīgs.
Metālkalēja galvenais darba materiāls ir metāls. Ar to nav problēmu?
-Pašos pirmsākumos materiālu vedu no Rēzeknes, tagad to iegādājos Kubulos. Mūsdienās metālu var nopirkt, cik vajag, tikai ar cenu gan problēmas – tagad tas maksā vismaz divreiz dārgāk nekā iepriekš.
Kā amatnieks droši vien varat lepoties arī ar faktu, ka Jūsu veidotais ložmetējs kā dāvana nonācis pie mūsu Valsts prezidenta Egila Levita?
-Jā, uztaisīju ložmetēju. Pirmais stāv pie manis pagalmā, otrs nonācis pie fotogrāfa Igora Pliča Preiļos, trešais ticis Valsts prezidentam Egilam Levitam, bet ceturtais jau atrodas pie kāda zemnieka. Jāsaka, prezidents bija patīkami pārsteigts par tādu dāvanu, savukārt man prieks, ka viņam patika.
Paša rokām meistarot dāvanu prezidentam droši vien ir lielāka atbildība?
-Pildot kādu pasūtījumu, nekad neesmu šķirojis cilvēkus pēc viņu ieņemamā amata vai statusa. Mans uzskats, ka darbs visos gadījumos jāizdara maksimāli labi – vienalga, tas nonāks pie prezidenta vai parasta strādnieka. Savādāk ieraudzīs manu kalumu kāds cits un pateiks,- nu kas tas tāds tik pavirši uztaisīts? Vienam taisa tā, otram savādāk. Manuprāt, cilvēkus nedrīkst šķirot.
Amatnieks pēc savas būtības ir radošs cilvēks, kurš savas idejas un fantāzijas realizē dzīvē. Tā ir?
-Ir gan. Taču reizēm ir tā, ka rokas neceļas taisīt to, ko esmu izdomājis. Vienu darbu jau pirms mēneša vajadzēja pabeigt, taču nekā nevaru to izdarīt – laikam jau reizes trīs būšu pārtaisījis, bet joprojām nesanāk, kā gribētos. Daudzas idejas noskatu interneta portālos, šo to izdomāju pats. Vissarežģītāk, protams, ir izkalt vārtus. Tādam darbam vajadzīgs aptuveni mēnesis. Kaut gan arī mazi sīkumi, kā, piemēram, no metāla izkalta pūķa galva durvju rokturim, prasa laiku. Tam vajadzīga viena diena. Turklāt jāņem vērā, ka es nevaru sist ar āmuru 8 stundas no vietas, tādēļ dienā sanāk pastrādāt 4-6 stundas, ne vairāk. Es jau smejos, ka iet uz sporta zāli un cilāt svarus man nav vajadzības, ja nu vienīgi paskriet.
Droši vien ir reizes, kad gribētos pajautāt cita amata brāļa viedokli vai padomu. Ir pie kā griezties?
-Nē, nav gan. Ir mums amatnieku biedrība, bet nav īsti vajadzības tādā būt, turklāt nekad neviens nav piedāvājis. Cik zinu, kaut kāda greizsirdība tomēr starp amatniekiem, kuri darbojas vienā jomā, pastāv. Tirgos viņi nav tik runīgi un ar amata noslēpumiem labprāt nedalās. Taču katram amatniekam ir savs rokraksts. Vienu un to pašu metāla pūķi katrs meistars uztaisīs atšķirīgi, vienādi noteikti nesanāks. Es savu noskatīju no amerikāņiem vietnē “Youtube”, bet pats interesantākais, ka tieši viņi ir tie, kuri šos pūķus sūta no manis.
Ja būtu jānosauc, kādi ir lielākie plusi un mīnusi būt amatniekam?
-Lielākais pluss noteikti ir tas, ka pats esi sev saimnieks – cik izdarīsi, tik arī saņemsi, arī darba laiku varu pielāgot pats. Mīnusi? Nu nevar ar savu roku darbu nopelnīt tik daudz, cik gribētos. Jau gadus desmit sapņoju paremontēt māju, bet diemžēl nevaru tik daudz nopelnīt, lai sakrātu. Turklāt mūsdienās par simtiem var nopirkt tikai naglas, viss pārējais jau rēķināms tūkstošos. Ja cilvēkam ir pastāvīgs darbs un alga, var kaut ko plānot. Es varu saplānot uz priekšu nedēļas divas, maksimums – mēnesi, ja darbu sakrājas daudz. Protams, pavasarī un vasarā darba vairāk. Tiem, kuri piesakās vasarā un var pagaidīt, pasūtījumus taisu ziemā.
Nav nācies nožēlot, ka izvēlējāties tieši šo ceļu?
-Nē, nemaz. Protams, kaut kur citur noteikti varētu nopelnīt vairāk – kaut vai celtniecībā. Labāk es mazāk, bet daru to, kas man patīk un iet pie sirds. Cilvēki kādreiz atsūta bildi, kā mans darbs izskatās pie viņiem mājās. Man kā meistaram ļoti patīkami, ja ir atgriezeniskā saite.
Darbā paiet lielākā daļa Jūsu laika. Paliek brīvs brīdis arī citam vaļaspriekam?
-Pēdējā laikā nē, kaut agrāk mana sirdslieta bija zveja. Braucu 60km līdz ezeram, un tā divreiz nedēļā. Zveja bija kā slimība, neskatoties uz to, ka reizēm mājās atbraucu bez nevienas zivs. Ziemā, paldies Dievam, nesāku makšķerēt. Vienreiz aizbraucu, nosalu un sapratu,- nē, tas nav domāts man – neaizrāva. Tagad mans vaļasprieks ir kalšana.

Kad pamodies šuvēja gēns

 

Jau septiņus gadus Briežuciema pagasta “Liepās” savās vecāku mājās darbojas jaunais amatnieks Andris Ločmelis. Pirms diviem gadiem viņš spēra soli tuvāk savam sapnim un atvēra darbnīcu, kurā nodarbojas ar ādas izstrādājumu ražošanu. Un arī tas vēl nav viss. Andris radījis savu zīmolu “Leatherely”, kas pamazām iegūst atpazīstamību ne vien Latvijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Jaunā amatnieka uzskats ir nemainīgs,- ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, tad tas noteikti ir tā vērts.

Hobiju pārvērš par darbu
Aizraušanās ar ādas apstrādi Andrim sākās nejauši – nolēmis, ka vēlas sev ādas aproci, jaunietis apskatīja piedāvājumu veikalos, bet neko, kas uzrunātu, neatrada. Tad arī radās doma no vecās jostas pamēģināt kaut ko uzmeistarot pašam. Tapa pirmā aproce, nākamā, un āķis bija lūpā. “Mūsdienās to visu izdarīt daudz vienkāršāk, nekā bija agrāk. Tagad ir internets, “Youtube”, kurā var atrast un apskatīties visu procesa gaitu no A līdz Z. Cilvēkam atliek vien darīt,” secina briežuciemietis. Andris atklāj, ka sākums nebija nemaz tik vienkāršs. Pirmajā brīdī šķita – āda ir āda, kas tur var būt īpašs, taču vēlāk izrādījās, ka šim materiālam ir milzum daudz nianšu. Ir mīkstāka, cietāka, biezāka, plānāka, trauslāka un stiprāka āda. Turklāt meistaram jāsaprot, kam kuru ādu var pielietot. “Atceros, ka tikko biju beidzis studijas Jelgavas akadēmijā, kur izmācījos par mērnieku. Savā profesijā tiku pastrādājis tik vien, cik prakses laiku. Tas arī viss. Sāku aizrauties ar meistarošanu no ādas un sapratu, ka tas mani uzrunā. Iespējams, ādas meistara gēns man pārmantots paaudžu paaudzēs, jo arī tēvs un vectēvs bija amatnieki. Vecvectēvs bija īsts skroderis, vectēvs, ja kādam kaut ko vajadzēja, nekad neatteica sašūt vai pāršūt. Daudzi brīnās, ka vīrieši šuj, bet ir valstis, kurās amatnieki ir tikai un vienīgi stiprā dzimuma pārstāvji. Smejos, ka arī man šuvēja gēns pamodies, tikai man patīk šūt ādu, nevis audumu,” atklāj amatnieks. Kad bija uzmeistaroti vairāki darbi un no apkārtējiem saņemtas uzslavas ar piebildi,- tev labi padodas, Andris joka pēc nolēma kādu darbu ielikt pārdošanā interneta portālā. Interese un pieprasījums bija, un jaunais amatnieks saprata,- jā, šī būs tā nodarbošanās, kurai ir perspektīva. Tas arī bija brīdis, kad Andris no lielpilsētas pārcēlās uz savām dzimtajām mājām un radīja savu zīmolu “Leatherely”.

Nācās pabojāt gan materiālu, gan nervus
Laikam ejot, jaunais amatnieks sagādāja arī pirmos nepieciešamākos darbarīkus, kas vajadzīgi radošajam procesam – speciālo nazīti, lineālu, āmuru, caurumsišus un, protams, šujmašīnu. Andra pārliecība ir, ka sākumā neko daudz nevajag. Taču tagad viņa meistardarbnīcā ir gan modernais 3D printeris, gan cita palīgtehnika, ar kuras palīdzību Andris rada savus oriģināldarbus. Viņš uzskata, ka galvenais, lai ir gribēšana iemācīties arodu un patika to darīt. Tiesa gan, lai kaut kas sanāktu, vispirms jāpabojā gan materiāls, gan savi nervi. Izejmateriālu darbam viņš iepērk no Itālijas, kas izslavēta ar savām ādām, bet noieta tirgu mēģinājis atrast gan tepat, Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. “Uz tirdziņiem ar saviem izstrādājumiem braucu ļoti reti, jo pārsvarā tie notiek vasarā, kad man ir darbs vecāku saimniecībā pie siena un citiem lauku darbiem. Taču domāju, ka ar to daudz nezaudēju, jo Latvijā nav tik liels tirgus un pirktspējas. Ja veikalā ķīniešu josta maksā 5 eiro, bet pie manis 20-25 eiro, protams, lielākā daļa nopirks to par pieciem, jo dārgāku nevar atļauties. Taču ir arī cilvēki, kuri novērtē materiālu, kvalitāti un gatavi par to maksāt,” apliecina Andris.

Gatavs darināt apģērbus
Ādas meistars savu darbošanos pirms septiņiem gadiem sāka ar vieglākiem darbiem – aprocēm, jostām, auskariem, bet nu jau izaudzis līdz lielākiem un atbildīgākiem pasūtījumiem, kas nereti viņam ir liels izaicinājums. “Šuju naudasmakus, somas, kas nereti mēdz būt sarežģīts pasūtījums. Ir klienti, kuri konkrēti zina, ko vēlas. Man atliek izdomāt, kā viņu pasūtījumu realizēt dzīvē. Savukārt ir arī tādi, kuriem galvā ir tikai vīzija, bet mans uzdevums ir to saskatīt, saprast un izdarīt darbu tā, lai klients paliek apmierināts. Tad jāliek lietā savas mākslinieka prasmes un stila izjūta, bez kuras amatniekam strādāt grūti,” ir pārliecināts briežuciemietis. Par savu knifiņu un īpašo rokrakstu, kas Andra darbus atšķir no citiem, viņš uzskata māku ādā taisīt krāsainus zīmējumus ar reljefu, ko Latvijā prot vien daži amatnieki. Taču jau tuvākajā nākotnē Andris gatavs pilnveidoties vēl vairāk un ļoti vēlas pamēģināt šūt apģērbu no ādas. “Tas tāds mans mazais klusais sapnis,” atklāj meistars.

Konkurencei nav vietas
Jau daudzus gadus Latvijā darbojas Amatniecības kamera, kas apvieno dažādu amatu brāļus un māsas. Pats Andris gan tajā nav iestājies, kaut gan personīgi pazīst un apciemojis vairākus kolēģus. “Ar kaut kādiem knifiņiem savstarpēji padalāmies, bet ne daudz. Latviešiem ir arī ādas meistaru domubiedru grupa portālā “Facebook”, taču tur nekāda apmaiņa praktiski nenotiek. Kāds pajautā, kur pērkat ādu, bet atbildē ir klusums. Tā ir mūsu latvieša daba. Pajautāsi to pašu kādā ārzemju portālā, uzreiz cita attieksme. Saņemsi 20 atbildes, un vēl interneta saiti atsūtīs, kur to var iegādāties. Uzskatu, ka šī latviešu savstarpējā konkurence ir nevietā. Ko tu te baigi konkurēsi? Tie laiki ir garām, kad no paaudzes paaudzē nodeva savus amata noslēpumus. Labi, slēpsi no citiem, bet neviens arī ar tevi nedalīsies knifiņos. Taču meistaram ir jāaug, tirgus paliek aizvien konkurētspējīgāks, tādēļ visu laiku jābūt pirmajam. Tā vietā, lai konkurētu, vienam ar otru ir jādalās, jāapvienojas,” ir pārliecināts amatnieks.

Cer iekāpt arī tūrisma lauciņā
Andris priecājas, ka pirms septiņiem gadiem pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi vecāku mājās, kaut gan sākumā mamma un tētis uz viņa iecerēm raudzījās skeptiski. “Viņi bija priecīgi, kad aizgāju mācīties par mērnieku, bet sākumā nesaprata, kad teicu, ka gribu strādāt ar ādu. Vecāki raizējās, ko es te, Briežuciemā, ar savu amatniecību vispār iesākšu, jo nevienam neko tādu nevajag. Teica,- pamēģini, pamēģini, gan jau ātri pāries. Bet, redz, 7 gadi pagājuši, un viss notiek,” priecīgs secina jaunais briežuciemietis. Šajā laikā viņš sapratis, ka nav obligāti jādzīvo lielpilsētā, lai darītu to, kas patīk. Turklāt arī Covid laiks lieliski pierādīja, ka ofisa darbinieki mierīgi var strādāt no mājām, galvenais priekšnosacījums, lai būtu labs internets. Taču pandēmijas laikam ir arī savi mīnusi. Covid patraucēja realizēt vēl kādu Andra ieceri – proti, mazliet iekāpt tūrisma lauciņā un cilvēkiem parādīt savu šujmašīnu kolekciju, kuru amatniekam pāri simtam. Taču ar laiku Andris noteikti piepildīs arī šo sapni, tāpat kā visus pārējos, jo viņš dara darbu, kas tuvs sirdij.

Eksperta viedoklis

Gribam būt Ziemassvētku noskaņas baudītāji “letes abās pusēs”

 

 

Diāna Karaša, Latvijas Amatniecības kameras prezidente:

-Latvijas Amatniecības kamerā kopumā kvalifikāciju ieguvis 2841 amata meistars un 6027 amata zeļļi, taču tas nenozīmē, ka visi ir mūsu organizācijas biedri. Ir daudzi, kuriem savulaik mērķis bija iegūt kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, un arī tas ir labi. Ir arī amatnieki, kuri darbojas kā pašnodarbinātas personas un kuriem ir izsniegta amatnieka karte (atsevišķos amatos šis dokuments tiek izsniegts uz vienu gadu, pēc tam termiņš jāpagarina). Protams, ir arī amatnieki, kuri vienkārši ļoti labi dara savu darbu un nejūt vajadzību pēc oficiāla kvalifikācijas apliecinājuma dokumenta.
Visiem zināms, ka Latgale izceļas ar talantīgu keramiķu dzimtām, taču ir arī citu arodu pratēji. Diemžēl mūsu rīcībā nav statistikas datu par amatnieku skaitu reģionos vai Latvijā kopumā. Varu runāt tikai par tiem, kuri reģistrēti Latvijas Amatniecības kamerā. Kopumā būvniecības, kokapstrādes, skaistumkopšanas amati vienmēr ir bijuši tie, kuros nāk klāt jauni amatnieki, taču katru gadu ir arī kādas nianses. Nevēlos nevienu aizvainot, kādu citu īpaši izceļot, taču no pēdējo gadu jaunajiem meistariem vēlos minēt lieliskās pavāres, kuras strādā Daugavpils Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā. Liels paldies par sadarbību daudzu gadu garumā Balvu Profesionālajai un vispārizglītojošajai vidusskolai, tās vadībai un pedagogiem, dodot iespēju audzēkņiem kārtot kvalifikācijas eksāmenus! Šis ir apliecinājums jaunajiem galdnieka un drēbnieka amata zeļļiem par viņu profesionālo varēšanu. Tālākais jau ir atkarīgs no pašu ieinteresētības savā izraudzītajā profesijā.
Labi amatnieki par darbu nesūdzas un var ar to nopelnīt. Manuprāt, kā darot jebkuru darbu, vispirms tam ir jāpatīk. Un, ja patīk tas, ko tu dari, tad jau pašsaprotami nāk viss pārējais: nemitīga izglītošanās, informētība par jaunumiem profesijā, profesionālu knifu izzināšana un atklāšana katrā jaunā objektā vai darbā… Katrā arodā, protams, ir nianses, taču, nenoliedzami, profesionalitāte ir galvenais, darot jebkuru darbu. Amatu/arodu var apgūt profesionālās izglītības mācību iestādē, pēc tam augstskolā (ja ir atbilstoša izvēlētajam arodam) vai arī pie amata meistara, slēdzot individuālu mācību līgumu.
Protams, ir interesenti, kuri vēlas apgūt kādu arodu, taču ne vienmēr pietiek pacietības mācīties, daļai galvenais vispirms ir jautājums: “Cik es par to saņemšu?”, bet ne tas, vai viņš vispār kaut ko prot, lai par to saņemtu atalgojumu. Bieži stāstu piemēru, kā mūsu laivu būves meistars ilgstoši meklēja mācekļus: pirmajās dienās vēl darbs šķita interesants, taču drīz vien kļuva apnicīgi sist nagliņas, neraugoties uz brīnišķīgo darba rezultātu – skaistu jahtu...
Bieži vien, runājot par amatniecību, joprojām ir diezgan vienpusējs priekšstats, taču amatniecības nozare ir plaša. Latvijas Amatniecības kamerā apvienojušies dažādu amatu pratēji: namdari, koka karkasu būvētāji, skārdnieki, jumiķi, skursteņslaucītāji, ēku krāsotāji, daiļkrāsotāji, dekoratīvo būvelementu veidotāji, būvmākslas mantojuma restauratori, krāšņu un kamīnu podnieki, bruģētāji, akmeņkaļi, kalēji, galdnieki, pavāri, maiznieki, frizieri, fotogrāfi, floristi, arī tādi retāk sastopamu amatu meistari kā zirgu kalējs, mucinieks un citi. Līdz šim reizi vai divas reizes gadā rīkojām diplomu izsniegšanas pasākumu, ziemā tā vienlaikus bija arī lielā gada balle. Ņemot vērā visiem zināmo situāciju, šobrīd tas nav iespējams. Tas ir tāpat kā ar daudzām citām lietām – kamēr tas ir, šķiet pats par sevi saprotams, bet, kad nav, uzreiz izjūti, cik ļoti tā pietrūkst… Nākamgad meklēsim risinājumu kopā sanākšanai.
Katram, kurš atradis ceļu uz mūsu organizāciju, droši vien ir sava interese. Tā kā viens no Latvijas Amatniecības kameras pamatuzdevumiem ir amatizglītība un kvalifikācijas piešķiršana, tad kvalifikāciju apliecinoša dokumenta saņemšana ir viens no iemesliem, kādēļ amatniecībā nodarbinātie vēršas mūsu organizācijā. Amata meistara diploms ir augstākais kvalifikācijas apliecinājuma dokuments, ko var iegūt Latvijā amatniecības nozarē. Nepilni trīsdesmit gadi ir pārāk mazs laika sprīdis, lai veidotos stabilas tradīcijas (Latvijas Amatniecības kamera savu darbību atjaunoja 1993.gadā, amata meistara un zeļļa kvalifikācijas piešķiram no 1994.gada). Taču visās valstīs, kurās pastāv amatniecības organizācijas, tās darbojas pēc vienota principa, un pēc līdzīgiem kritērijiem tiek piešķirtas kvalifikācijas. Līdz ar to Latvijas Amatniecības kameras izsniegtos diplomus pazīst arī ārpus Latvijas un bieži vien novērtē atzinīgāk kā šeit. Par laimi, pēdējos gados situācija sāk uzlaboties.
Latvijas Amatniecības kameras mājaslapā publicēti amata meistaru un zeļļu reģistri. Šādi mēs cenšamies sakārtot amatniecības nozari atbilstoši savām iespējām, nodrošinot klientiem (individuālajiem pasūtītājiem, pašvaldībām) un ikvienam profesionālu amatnieku darbu. Te gan jāpiebilst, ka jau krietnu laiku pie amata meistara un zeļļa diplomiem klāt izsniedzam prakses sertifikātus uz 2-3 gadiem, pēc tam to darbības termiņš jāpagarina. Prakses sertifikāts ir apliecinājums tam, ka amata meistars vai zellis ir praktizējošs savā amatā un garants amatnieku veikto darbu un sniegto pakalpojumu kvalitātei.
Jau otro gadu dzīvojam Covid ēnā. Protams, Covid situācija Latvijā un pasaulē ietekmējusi arī amatnieku darbu un dzīvi. Nebūšu oriģināla,- tāpat kā daudzi ir minējuši intervijās, visvairāk mums pietrūkst normālu tikšanos un pasākumu, vienkārši kopābūšanas. Iepriekš minēju, ka labi amatnieki par darbu nesūdzas, tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Mēs runājam par profesionāliem amatniekiem, kuri ar savu darbu pelna iztiku. Vairākums, ar kuriem esmu runājusi, saka, ka netiekot galā ar darbiem. Pieņemu, ka tas tā arī ir, un tie, kuriem ir problēmas, nezvana un nesūdzas. Daudzi šo periodu izmanto savu mājokļu remontiem un labiekārtošanai, līdz ar to mūsējiem ir darbs.
Ja mūzikas skolas ir slēgtas, problēmas ir klavieru skaņotājiem. Ja nenotiek dziesmu un deju svētki, koncerti, pasūtījumi nav izšuvējiem, citiem rokdarbniekiem, tautas tērpu darinātājiem. Problemātiski ir tiem amatniekiem, kuri savus darinājumus līdz šim pārdevuši dažādos tirdziņos – tirdziņu nav, tūristu nav... Zinu, ka daži diezgan veiksmīgi attīstījuši savu darinājumu pārdošanu internetā, taču tomēr tas nav tas pats, un ne visiem ir šādas iespējas. Šo pašu iemeslu dēļ grūti klājas arī pensionāriem, kuri līdz šim centušies kaut nedaudz piepelnīties. Tādēļ ļoti ceru, ka tie grinči, kuri vēlas nozagt Ziemassvētku prieku, vēl nāks pie prāta un atcels lēmumu atteikties no Ziemassvētku tirdziņiem. Elpot svaigo ziemas gaisu taču nedrīkstētu būt kaitīgi, un vismaz reizi gadā ļaut cilvēkiem, lieliem un maziem, būt priecīgiem un smaidīgiem Ziemassvētku noskaņas baudītājiem “letes abās pusēs” – gan tirgotājiem, gan apmeklētājiem!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* * Par publikāciju “Par mani, draudziņ, nebēdā” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.