1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
08-08-2022
Vārdadienas šodien: Mudīte, Vladislava, Vladislavs

Esmu negatīvs! (04.02.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 10 ielikumos īsteno projektu “Esmu negatīvs!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļo sociālekonomiski svarīgas un šobrīd ļoti nozīmīgas tēmas. Veselība, kultūra, izglītība, reliģija, uzņēmējdarbība, garīgā veselība, jaunatnes attīstība, cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīve un sadzīve – šīs un daudzas citas sfēras dažādos veidos skāris Covid-19, kas ietekmējis arī finanses un valsts ekonomiku. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi, mācības, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un savādākai dzīvei?

Vai asā spalva joprojām asa?

 

Būdams laikraksta redaktors un projekta līdzautors, esmu lepns, ka “Vaduguns” komanda desmit radošajās publikācijās apliecināja, ka esam komanda, kura spēj īstenot pat sākotnēji šķietami neizdarāmus un neizpildāmus darbus. Turklāt, kad tapa projekta skelets, epidemioloģiskā situācija pasaulē un Latvijā nešķita tik drūma, ka būs liegta iespēja organizēt “apaļos galdus” klātienē. Viennozīmīgi tas apgrūtināja darbu, bet neatturēja no izvirzītā uzdevuma izpildes. Tāpat lepojos, ka projekta noslēgumā paši žurnālisti nokļūst intervējamo statusā, atbildot uz septiņiem jautājumiem. Lai dotos uz nākamo ostu, izzinot plašos medijpratības līkločus, ir jāapzinās gan savas kļūdas, gan veiksmes, gan arī, protams, sapņi...

Kādas bija grūtības, gatavojot materiālu?
A.Ločmelis: - Ikdienas darbā grūtākais nav uzrakstīt, bet pirms rakstīšanas galvā visu salikt pa plauktiņiem un izdomāt – ko, kā un par ko rakstīt? Lielākās galvassāpes sagādā, lai uzrunātie intervējamie pēkšņi nepazustu un viss notiktu noliktajos termiņos, jo, kā zināms, avīzei gaidīt nepatīk, tā iznāk konkrētā laikā – ne agrāk, ne vēlāk. Tādēļ no rakstu galvenajiem varoņiem vienmēr sagaidu augstu atbildības sajūtu un ar smaidu sejā varu teikt, ka šoreiz neviens man vilties nelika!
S.Karavoičika: - Vislielākās grūtības, manuprāt, sagādāja attālinātā strādāšana. Ja tā patiešām būtu diskusija pie “apaļā galda” klātienē, iespējams, saruna izvērstos savādāka – spraigāka, interesantāka. Cik zināms, žurnālistikā klātbūtnes efekts ir ļoti svarīgs un noteicošs, jo sarunas laikā, vadoties pēc situācijas, ir iespēja uzdot papildjautājumus, kaut ko konkretizēt, vadīt diskusiju. Diemžēl intervējot katru cilvēku atsevišķi, klātesamības efekts pazūd, līdz ar to publikācija kaut kādā mērā kaut ko zaudē.
I.Tušinska: - Nekādu. Vajadzēja laiku, lai varētu uzrunāt visus rakstu varoņus un sagaidītu viņu atbildes, jo daži vēlējās tās sniegt rakstiski.
Z.Logina: - Visgrūtāk laiku sarunai bija atrast Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājai Ingai Vanagai, kuru pirms tam iepazinu internetā un redzēju televīzijā. Viņai zvanīju, rakstīju vairākkārt, līdz I.Vanaga atzvanīja laikā, kad es aptuveni septiņos vakarā ar mašīnu stāvēju ceļu krustojumā. Ātri nobraucu malā, noparkojos, un saruna varēja sākties. Tikai ķeza, - visi sagatavotie jautājumi bija palikuši darbā. Nācās atsaukt atmiņā televīzijā dzirdēto, jo, izglītības tēmai gatavojoties, lasīju un klausījos visu, kas ar to saistīts. Mācījos izglītību, ja tā var teikt.
M.Sprudzāne: - Man šis ir ļoti nepateicīgs darba laiks, jo uzskatu, ka labākās intervijas izdodas klātienes sarunās, redzot cilvēka acis, sejas izteiksmi, kas ļauj spriest arī par viņa noskaņojumu. Klātienē “apaļā galda” sarunas tad sanāk pārliecinošākas un patiesākas. Taču uzdevums bija jāizpilda jebkurā gadījumā.

Cik atsaucīgi vai neatsaucīgi bija intervējamie?
A.Ločmelis: - Žurnālistam, sadarbojoties ar Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un tamlīdzīgu struktūru darbiniekiem, vairumā gadījumu neizdosies iegūt tik sulīgas atbildes, kādas var sniegt vienkāršs iedzīvotājs. Tas arī saprotams, jo minēto struktūru darbiniekiem vairāk vai mazāk jāpieturas pie konkrēto iestāžu oficiālās pozīcijas, nedrīkstot ļaut pārāk brīvu vaļu personīgajām pārdomām. Līdz ar to ir reizes, kad atbildes ir diezgan sausas. Tomēr vēlos uzsvērt, ka tā nav vienmēr. Personīgi pats savu sadarbību ar Balvu novada pašvaldības policiju, Zemessardzi, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts robežsardzi un arī Valsts policiju vērtēju ar lielu plus zīmi. Arī projekta publikācijā intervējamie bija atsaucīgi.
S.Karavoičika: - Iespējams, tas ir mūsu, reģionālo mediju, pluss, ka diezgan labi zinām un pazīstam mūspuses cilvēkus, tostarp amatpersonas un dažādu jomu speciālistus. Neviens no uzrunātajiem cilvēkiem aicinājumu uz sarunu neatteica – atsaucība bija par visiem 100%.
I.Tušinska: - Visi intervējamie bija atsaucīgi, labprāt atbildēja uz jautājumiem, vienīgi eksperta lomai izvēlētais Zbigņevs Stankevičs aizņemtības dēļ nevarēja atbildēt, tādēļ deleģēja to citam mācītājam.
Z.Logina: - Vispirms jau augusta otrajā pusē no Norvēģijas zvanīju un uzrunāju skolu direktorus, bet ātri vien sapratu, ka viņi gandrīz visi ir tik aizņemti, ka, gatavojoties mācību gada sākumam, neatrod laiku nedz sarunai, nedz izrāda vēlmi diskutēt par jautājumiem, kas aizvadītajā mācību gadā ar daudziem lēmumiem, izmaiņām jau runāti un izrunāti savā vidē. Atradu citus pedagogus un vadītājus, un viņu atsaucība mani iepriecināja, jo sapratu, ka darbs, ko katrs no viņiem dara, ir sirdslieta, neskatoties uz problēmām.
M.Sprudzāne: - Projektam uzrunāju gan iepriekš pazīstamus, gan arī gluži svešus cilvēkus, iepazīstoties ar viņu portretiem digitāli. Pārsteidza viena lauksaimnieka nekonkrētība, kurš intervijai sākotnēji piekrita, taču pēc tam neatbildēja ne uz e-vēstulēm, ne arī telefona zvaniem. Vienmēr cienu otra viedokli un arī atteikumu, lai kāds tam nebūtu iemesls, bet tāda laipošana atgādina divkosīgu spēli, nerēķinoties ar otra laiku. Taču kopumā lauku uzņēmēji ir ļoti pateicīgi žurnālistam, vismaz manā darba praksē, jo sarunas ar viņiem izdodas interesantas un atklātas, var jautāt visu ko un tad izdodas uzzināt daudz jauna.

Kas, gatavojot publikāciju, pārsteidza?
A.Ločmelis: - Pārsteigumu nebija, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka publikācijas sagatavošanas process bija vienmuļš un neinteresants. Dažkārt mēdzu teikt, ka sagatavotais materiāls ir žurnālista un raksta galvenā varoņa/-u kopdarbs. Mans kā žurnālista uzdevums ir uzdot jautājumus, ar to palīdzību spert soli tuvāk patiesībai un atklāt intervējamā personības šķautnes, bet raksta galvenais varonis uz uzdotajiem jautājumiem atbild. Tā visa rezultātā top publikācija – neatkarīgi no tā, vai tā ir intervija, kas savas tematikas dēļ vairāk vērsta pozitīvā gultnē, vai arī kādam nepatīkams problēmraksts. Ar cilvēkiem allaž ir interesanti komunicēt. Tā arī bija, gatavojot šo publikāciju.
S.Karavoičika: - Viens no projekta nosacījumiem ir bez publikācijas sagatavot arī videosižetu, kurā kāds no diskusijas dalībniekiem īsumā ieskicē konkrēto nozari, kuru pārstāv, problēmas un risinājumus. Jāteic, tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo, kā izrādās, ne visi gatavi stāties kameras priekšā un runāt. Šim piedāvājumam pārsvarā piekrita cilvēki, kuri ir publiskas personas un ko tādu savā dzīvē jau ne reizi vien ir darījuši.
I.Tušinska: - Nekas īpaši nepārsteidza.
Z.Logina: - Pārsteidza māmiņas Evas Smirnovas, kuras meitiņa mācās pamatskolā, atklāsmes, kādas attālināto mācību laiks ienesis ģimenē: “Ik rīts sākās ar izmisīgu skriešanu pa dzīvokli, meklējot labāko interneta signālu. Te ‘saite’ nebija atsūtījusies, te paroles pazudušas... Ātri sapratām, ka jāmaina interneta pieslēgums uz jaudīgāku... No ekrāna uz ekrānu. Tad “Zoom” bērniem, tad vecākiem. Draugi kļuva virtuāli. Dzīve apnicīga. Ikdienas obligātais rituāls pēc nodarbībām bija stundu gara pastaiga svaigā gaisā un vismaz divas reizes nedēļā – skrējiens stadionā. Iemācījāmies filmēt, sūtīt skolotājiem atskaites par padarīto. Visa ģimene mācījās mākslas skolā – kāds zīmēja, kāds mēģināja motivēt izpildīt vēl vienu darbiņu...”
M.Sprudzāne: - Būtībā reti kas vairs pārsteidz. Taču man patīk precizitāte – kas sarunāts, tam jābūt, tādēļ nepatīk svārstīgi cilvēki un situācijas, kad intervējamie maina viedokli uz krasi pretējo. Dažreiz pārsteidz amatpersonu prasme neatbildēt uz konkrēto jautājumu vai, kas vēl sliktāk, sameloties. Bet, gatavojot konkrētās projekta publikācijas, neko tamlīdzīgu gan nepiedzīvoju.

Kā vērtējat sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm, tostarp ekspertiem?
A.Ločmelis: - Līdz šim neesmu saskāries ar situācijām, kad valsts vai pašvaldību iestādes uz maniem uzdotajiem jautājumiem vai citiem mēģinājumiem iegūt informāciju absolūti nereaģētu. Varbūt dažkārt tas darīts kūtri, negribīgi, atbildes sniegtas ne gluži pēc būtības. Konkrēti savā sagatavotajā publikācijā ar tamlīdzīgām problēmām nesaskāros un sadarbību ar intervējamajiem vērtēju kā labu.
S.Karavoičika: - Šajā projektā gatavoju divas publikācijas, līdz ar to arī ekspertu viedokļi bija divi: viens – no skaistumkopšanas asociācijas vadītājas, otrs – no Labklājības ministrijas. Jāteic, saziņa bija veiksmīga un konstruktīva, abos gadījumos eksperti bija atsaucīgi un pretimnākoši. Vienīgi Labklājības ministrijas speciālists savu redzējumu par tēmu, ko es kā žurnāliste lūdzu apskatīt, solītajā laikā tā arī nesagatavoja. Iespējams, tas tādēļ, ka arī ministrijās šobrīd liela noslodze un daudz darāmā. Taču kopumā varu teikt tikai labus vārdus.
I.Tušinska: - Kā jau minēju, Zbigņevs Stankevičs aizņemtības dēļ uz uzdotajiem jautājumiem lūdza atbildēt garīdznieku Ilmāru Tolstovu, kurš labprāt arī atbildēja.
Z.Logina: - Pozitīvi. Tas nekas, ka skolu direktori nevarēja vai nevēlējās runāt par problēmām, kādas šis laiks sagādāja. Viņus var saprast, jo darba slodze pirms jaunā mācību gada sākuma neiekļāvās 8 stundās, un darba diena izvērtās krietni garāka. Un saprotams bija arī jautājums: ko mainīs tas, ka es pateikšu, ka šis laiks ļoti iespaidoja skolēnus, turklāt ne uz to labāko pusi? Vai publikācija avīzē mudinās viņus mācīties labāk, strādāt čaklāk?
M.Sprudzāne: - Eksperta izvēle acīmredzot bija ļoti veiksmīga, jo Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja mēdz ciemoties mūspusē, labi pazīst lauku uzņēmējus un labprāt sadarbojas arī ar preses cilvēkiem. Viņas atsaucība, sniedzot informāciju, bija operatīva un izsmeļoša.

Kas izdevās veiksmīgi un kas – ne tik ļoti?
A.Ločmelis: - Allaž gribas parakties dziļāk un noskaidrot vēl vairāk, bet tad vienai konkrētai tēmai būtu jāvelta vairāku publikāciju sērija. Tas nebija šī projekta mērķis, līdz ar to iespēju robežās tika izdarīts maksimums. Domāju, to novērtēja arī lasītāji.
S.Karavoičika: - Diskusijās pie “apaļā galda” ļoti svarīga ir cilvēku/speciālistu izvēle. Lielā mērā tieši no tā, kā viņi runās un ko teiks, cik atklāti būs pret sabiedrību un lasītājiem, vai pratīs atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem, atkarīgs publikācijas rezultāts. Savās publikācijās, manuprāt, kā žurnāliste izdarīju pareizo izvēli, jo darba rezultāts ir labs. Kas ne tik ļoti izdevās? Kā jau iepriekš minēju, šīs sarunas varētu izvērsties vēl interesantākas un spraigākas, ja notiktu klātienē. Diemžēl šoreiz tā nenotika.
I.Tušinska: - Tā kā projektā bija paredzēta saruna ar pieciem “apaļā galda” dalībniekiem, diezgan maz vietas avīzes lapā atlika viņu atbildēm. Tās bija krietni jāsaīsina.
Z.Logina: - Veiksme bija tā, ka sarunai piekrita tobrīd Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva un matemātikas skolotāja Rīgas 85.vidusskolā, bijusī Balvu Amatniecības vidusskolas direktore Ināra Ņikuļina. Viņu viedoklī bija vērts ieklausīties, jo, lai arī galvaspilsētas ģimenes bija salīdzinoši labāk nodrošinātas ar digitālajiem rīkiem nekā lauku skolēni, tomēr “arī manā skolā radās problēmas – gan tāpēc, ka ģimenēs uz vairākiem skolēniem ir tikai viens portatīvais dators vai pat nav neviena, gan tāpēc, ka trūka kameru, mikrofonu, tehnika nolietojusies...”. Nācās secināt, ka visā valstī skolotāji pandēmijā piemērīja jaunas kurpes, kā teica Inta Kaļva.
M.Sprudzāne: - Covid pandēmijas laiks ir nomācošs, mainās cilvēku savstarpējās attiecības, uzvedība, protams, arī uzskati un pārliecība. Baida neziņa, kāda īsti būs nākotne, vai kas mainīsies uz labu, tādēļ sarunas ar cilvēkiem, manuprāt, neizdodas līdz galam atvērtas un sirsnīgas”.

Vai, jūsuprāt, raksts sasniedza mērķauditoriju – laikraksta lasītājus?
A.Ločmelis: - Viennozīmīgi! Rakstā bija akcentēts ne tikai iedzīvotāju un tiesībsargājošo iestāžu vērtējums un skatījums uz Covid-19 ierobežojumiem, bet arī likts uzsvars uz sabiedrības un likumsargu savstarpējo mijiedarbību un, ja tā var teikt, abu pušu attiecībām šajā sarežģītajā un izaicinājumiem pilnajā laikā Latvijā. Tas ir stāsts par koku ar diviem galiem. Proti, viens (likumsargi) dara savu darbu, un vairums to dara ar stingru iekšēju pārliecību, bet otrs (daļa sabiedrības) šai pārliecībai pretojas. Rezultātā iedzīvotājiem, tajā skaitā laikraksta lasītājiem, šādi mūsu sabiedrībā notiekošie procesi vienmēr raisīs interesi un uzmanību. Tas ir gluži tāpat, kā šobrīd aktuālais jautājums par obligāto vakcināciju…
S.Karavoičika: - Jā, noteikti sasniedza, jo pēc publikācijas saņēmu vairākus telefonzvanus – cilvēki atzinīgi novērtēja izlasīto, teica paldies. Ja ir atgriezeniskā saite ar lasītāju, tas nozīmē, ka žurnālists savu darbu izdarījis. Turklāt arī pēc portālā “Facebook” nospiesto like daudzuma varēja secināt, ka cilvēkiem tas interesē.
I.Tušinska: - Ceru, ka jā.
Z.Logina: - Domāju, ka atbilde ir pozitīva, jo personīgi es gan telefonsarunās, gan e-pastā, gan WhatsApp saņēmu labas atsauksmes. Rakstīja bērnu vecāki, kuri mudināja par šīm tēmām runāt “Vadugunī” atkārtoti, jo tās aizskāra arī sāpīgas stīgas, piemēram, par tehnoloģijām ne tik turīgās un daudzbērnu ģimenēs.
M.Sprudzāne: - Domāju, ka vietējais neatkarīgais laikraksts, kāda ir mūsu “Vaduguns”, šobrīd ir ļoti vajadzīga gan pašu novada, gan arī lasītājiem ārpus tā, kuri mūsu laikrakstu abonē un lasa. Projekta materiāli sniedz iespēju uzzināt dažādu profesiju, pieredzes, arī uzskatu un pārliecības cilvēkus. Var piekrist vai nē viņu teiktajam, taču ir interesanti izlasīt, ko citi spriež par notiekošo, visiem kopā izdzīvojot Covid ēras laiku.

Kas būtu jāņem vērā, gatavojot tamlīdzīgas publikāciju sērijas?
A.Ločmelis: - Svarīgi, lai publikācijas kalpotu ne tikai kā interesanta lasāmviela, bet tās būtu sabiedriski nozīmīgas. Savukārt, ja no publikāciju sērijas var paņemt arī reālu sauso atlikumu, piemēram, ar to palīdzību tiek atrisināta kāda problēma vai tiek uzsākta virzība uz to, šādi raksti ir nenovērtējami.
S.Karavoičika: - Galvenais ir izdomāt aktuālu tēmu un atrast labus runātājus, tad viss izdosies. Kā nereti mēdz teikt mani kolēģi – žurnālisti, – tā jau ir puse no veiksmes!
I.Tušinska: - Grūti pateikt. Atkarīgs no katras publikāciju sērijas tēmas.
Z.Logina: - Pirms ķerties klāt šādām publikācijām vai citas tēmas materiālam, žurnālistam jāatrod laiks uzzināt un iepazīt ne tikai tajā esošās problēmas, bet nozari kopumā. Ko jautāt skolotājam, ja es nepārzinu viņa darbu, ko jautāt ekspertam? Jāmācās, turklāt krietnu laiku pirms raksta tapšanas. Jāseko līdzi aktuālajam nozarē, jājautā draugiem, kuri šajā sfērā strādā. Jāiedziļinās būtībā, un tikai tad var ķerties klāt materiāla gatavošanai. Tāpēc paldies visiem, kuri man palīdzēja, lai pie lasītājiem nonāktu plašs un analītisks materiāls uz trīs lappusēm projektā “Ko nepadarīsi šogad, izdarīsi nākamgad”.
M.Sprudzāne: - Vienmēr gribētos trāpīt desmitniekā – pieteikt sabiedriski aktuālu un lasītājiem interesantu tēmu. Bet šādu projektu tematika jāizvēlas vismaz pusgadu iepriekš, un tas sagādā radošas mokas. Publikāciju tapšanai vajadzētu arī vairāk laika.

“Vaduguns” iet pareizā virzienā

 

Rīgas Stradiņa universitātes profesore un Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne taujāta, kā vērtē vaduguniešu lēmumu projektu “Esmu negatīvs!” noslēgt ar žurnālistu atskatu uz padarīto darbu, apkopojot rezultātus, vērtējot un izdarot secinājumus, kas izdevies un kas ne tik ļoti, viennozīmīgi atzina, ka “Vaduguns” iet pareizā virzienā: “Jūs jau jauki esat visu izdomājuši. Problēma ir tā, ka jums būtu vēl vairāk jāstāsta, kā cilvēki vispār var atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku. Daudzi to diemžēl neatpazīst. Vairāk ir jāstāsta, kāds ir jūsu mērķis, kā jūs strādājat. Tas ir daudz svarīgāk, nekā aprakstīt piedzīvojumus vai arī to, ka kāds jums ir uz kādiem jautājumiem atbildējis vai neatbildējis. Jāizskaidro – kāpēc? Neviens cits to neizskaidros, tāpēc žurnālistiem ir privilēģijas, tiesības un pienākums uzdot sabiedrībai nozīmīgus jautājumus, arī tiem, kas negrib vai nemāk stāstīt. Domāju, pamatlietās daudziem medijiem ir problēmas izstāstīt par svarīgo, jo ir tāda ilūzija, ka lasītāji visu izprot un saprot. Diemžēl nereti nesaprot. Otrkārt, sabiedrība neatpazīst žurnālistiku no visa kā cita. Tā ir ļoti laba ideja, ka savas avīzes formātā izmantojat iespēju izteikties arī žurnālistiem. Nav jau nekādu regulāru formātu, kā par to runāt. Tad mēs brīnāmies, ka tur neuzticas un nesaprot, ka cilvēki priecīgi un sirsnīgi maldina paši sevi. Tas ir ļoti labi, ka meklējat jaunas darba formas. Saņēmu jūsu vairākas vēstules. Neatbildēju divu iemeslu dēļ: pirmkārt, neredzu to savu pienesumu, ka man vajadzētu kaut kādā veidā ietekmēt, kā jūs redakcijā darbojaties. Otrkārt, man ir drausmīgi daudz tiešo darba pienākumu. Mēģiniet par aktualitātēm stāstīt pamatīgāk.”
Pērnā gada nogalē A.Rožukalni Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome vienbalsīgi ievēlēja sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda amatā. Paredzams, ka viņa darbu jaunajā amatā, apvienojot akadēmiskās profesores un pētnieces amatu, sāks 2022.gada 1.martā. Lūgta atklāt, vai atliks laiks pievērsties arī reģionālajiem medijiem, ne tikai elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, profesore neslēpa, ka patiesi reģionālie mediji uz viņu tiešā veidā neattieksies: “Tomēr savos pētījumos un projektos palikšu akadēmiskā amatā. Sekošu līdzi. Tiesa, visticamāk, atturēšos no publiska skatījuma un iesaistīšanās diskusijās. Ir jau citi, kas to var izdarīt.”

Novēl turpināt cīņu
“Kovida pandēmijas laikā Baltijas valstu iedzīvotāji atzinuši sabiedriskos medijus par uzticamāko informācijas avotu kovida krīzes informācijas atspoguļošanā,” secināts Baltijas Mediju izcilības centra starptautiskajā pētījumā, kurā skaidrota iedzīvotāju uzticēšanās masu medijiem visās trijās Baltijas valstīs. Arī A.Rožukalne medijos atzinusi, ka krīzes laikā tiešām uzticas visvairāk sabiedriskajiem medijiem: “Visvairāk uzticas televīzijai, portāliem, un interesanti, ka krievvalodīgajai auditorijai pilnīgā topā ir sabiedriskais radio. Un tas, man šķiet, ir ļoti svarīgi. Nebūt ne krievu televīzijas kanāli ir paši svarīgākie.”
Un kur paliek reģionālie mediji? Atbildot uz šo jautājumu, profesore “Vadugunij” paskaidroja, ka cilvēks, kurš atspoguļojis teikto, nav saklausījis vai neuzrakstījis otro rindiņu: “Otrā vietā ir reģionālie mediji, turklāt daudz augstāk nekā citās Baltijas valstīs. Jums jāturpina cīņa, lai mediju atbalsta fonda visa nauda neaiziet “Helio” un LMT, bet patiesi medijiem, nevis tiem, kas ir kaut kas cits.”

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esmu negatīvs!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.