1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
08-08-2022
Vārdadienas šodien: Mudīte, Vladislava, Vladislavs

Esi burvis – taisi no nekā! (17.06.2022.)

No gārsas cep torti, no ozolzīlēm – kotletes

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

 

KRISTĪNE ŠIŠLOVA no Turku pagasta Līvānu novadā paņēmusi brīvu dienu, lai izravētu dārzu, jo, dzīvojot laukos, neies taču pirkt kartupeļus pilsētā. Sarunā ar “Vaduguni” sieviete ik pa laikam skanīgi iesmejas, jo stāsts par to, ko viņa dara, nudien nav vienmuļš un garlaicīgs. Nedēļas lielāko daļu Kristīne sniedz pirts pakalpojumus šī relaksācijas veida cienītājiem, paspēj arī izmēģināt jaunas kulinārās receptes no dabas veltēm. “Nu patīk man aiziet uz pirti un sadot ar pirtsslotu kādam pa dibenu! Nu patīk! Un tikai naudas dēļ es sen vairs daudz ko nedaru,” viņa teic.

Pirtnieka darbs prasa izturību – karstums, fiziskā slodze, plus vēl pienākumi pirms un pēc pakalpojuma sniegšanas. Kāpēc to izvēlējāties kā pelnīšanas veidu?
-Īsāk runājot, gribat zināt, kā es līdz tādai dzīvei nonācu (Kristīne smejas)? Esmu dzimusi un uzaugusi šeit. Šīs ir mana vectēva mājas. Pēc tam es mazliet paskrēju pa pasauli, bet sapratusi, ka tur teļi medu nedzer, atnācu atpakaļ mājās. Ja kāds pirms 20 gadiem man būtu teicis, ka es darīšu to, ko daru tagad, es to cilvēku būtu pasūtījusi krievu valodā, un labi tālu. Pamatizglītība man ir mājturības instruktors, ko apguvu Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā. Tie ir cilvēki, kuri darina tautastērpus. Paldies Dievam, ka esmu uztaisījusi tautastērpu tikai sev. 90-to gadu vidū mans tautastērpu stāsts beidzās, jo tautiskā pacēluma vilnis noplaka, un es sāku audzēt un pārdot puķes. Vienu brīdi ar to varēja ļoti labi nopelnīt.
Un tad nāca tā muļķīgā situācija, kad atbrauc ciemos draugi,- nu ko laukos darīs, ies uz pirti. Viņi aizbrauc, pastāsta citiem draugiem, un tie arī grib uz pirti. Un kādā no draugu pasākumiem viens man uzdod jautājumu: kāpēc tu neņem par to naudu, ja tu to dari tāpat?! Un tad bija brīdis, kad es nolēmu: es strādāšu pirtī! Ja jūs gribat maksāt naudu, tad es to naudu ņemšu. Jo stādi ir jāizaudzē, jābrauc kaut kur notirgot, un tad esi noskrējies visu dienu. Šeit cilvēki naudu burtiski pieved klāt. Jā, slotas jāsataisa, jānovāc pēc pirts, jāsakopj, bet tu esi mājās un tev ir normāla darba diena.
Draugi, ģimene – cita lieta. Vai var tā ņemt pirtsslotu un zvetēt klientus? No kurienes rodas zināšanas? Vai diplomu kāds neprasa?
-Kad cilvēki sāka nākt, izdomāju, ka vajag kaut ko zināt, vajag mācīties. Lielveikalā ieraudzīju žurnālu “Taka”, kur dziednieks Juris Kraucis bija ielicis rakstu, kur aicināja mācīties pirtniekus. Ziemu nobraukāju, es viņam iemācīju, ko pati protu, un viņš man iedeva to papīru. Nezinu, bet man tās zināšanas nāk pašas no sevis. Es jūtu, ka tam cilvēkam vajag paklapēt ceļgalus, jūtu, un viss. Ne viņi runā, ne es kaut ko stāstu, bet pēc kāda laika pie manis atnāk ziņas, ka esmu izdarījusi to un to un ka viņam vairāk nesāp. Bet es tikai nopēru! Es daru elementāras lietas.
Vai cilvēki uz pirti brauc no tālienes, vai nāk vietējie?
-Tepat no Liepājas braukā (Kristīne atkal smejas). Ko lai saku, ja tuvāk Liepājai nav pirts. Drīz būs visa Liepāja pār manu māju pārbraukusi. Rīdzinieki brauc. Arī Rīga ir liela, kamēr visus nomazgās, darba pietiks. Tas ir normāls latvieša sindroms, -no tā Latvijas gala nesties uz šo galu, un no šī gala – uz to. Jo tur, aiz tā horizonta, noteikti kaut kas ir citādāks, gluži kā dullajam Daukam. Reizēm smiekli nāk! Runājot no mana gala, cilvēks zina, kas notiek Liepājā, Ventspilī, bet nezina, kas notiek kaimiņu pagastā. Brauc, protams, arī vietējie uz pirti, bet vairāk jau no otras Latvijas puses.
Varbūt pašā pirts rituālā ir kas īpašs, atšķirīgs, kas vilina klientus, tādēļ viņi gatavi mērot tālu ceļu?
-Te ir absolūti garlaicīga pirtiņa – melnā, baltā, māla pirts bez visādām smalkām lietām. Ir tā, ka divas – trīs reizes izkarsējies, nopērts, uz dīķi aizstiepts, izpeldināts,- ziemā īsāku laiku, vasarā – garāku, cilvēks jau jūtas noguris. Ja gribas skrubi, tad līdz rīta gaismai. Bet no simts pirts apmeklētājiem to skrubi gribas labi, ja diviem. Man ir tāda, kā es smejos, vīriešu pirts – bez rišiņām – īsi, skaidri, kodolīgi. Tu atnāc uz šejieni, jo tev patīk tā sajūta, kas ir pēc tam. Un cilvēks iet caur šo ‘karsti’, ‘grūti’, jo tad viņš dabū šo spriedzi ārā, un viņam ir skaidrs risinājums, kā dzīvot tālāk. Ādu var sapucēt arī dušā, galvenais ir dabūt ārā to kaudzi problēmu, kas sakrājušās.
Un kā ar pirtsslotām?
-Slotas sienu no tā, kas pie rokas – ziemā strādāju ar bērzu, retu reizi – ar ozolu un liepu. Kāpēc bērzu? Tāpēc, ka bērzs visu dara. Kāpēc man vajag astoņas slotas,- mazā matemātika, ja pietiek divu. Ozols domāts tikai stipriem cilvēkiem, jo ozolam ir tāda īpašība, ka no vāja viņš ņem, bet stipram dod. Te nav runa par fizisko spēku, bet iekšējo. Liepa atkal ir visforšākā bērnu slota, jo lapas tai ir ziepjainas, un, kad tu tos bērneļus per, viņi laimīgi ķiķina.
Ko vēl izmantojat pirts procedūrās?
-Ūdeni! (Kristīne smejas.) Retu reizi sāli un sodu, ja atbrauc cilvēks, kurš, nedēļu nosēdējis uz plosta, un no viņa nāk ārā, tēvs apžēlojies, kas. Soda un sāls palīdz no ķermeņa izvilkt ārā šos krāmus, lai rīt no rīta varētu tipināt uz darbu. Soda ir kristāliska viela, ko var redzēt, kad izkurējies ugunskurs,- pelniem pa virsu ir balta kārtiņa, kas arī ir soda. Ebrejiem ir ticējums, ka soda ir eņģeļu putekļi.
Vai pirtī bieži izmantojat materiālus, kas nāk no dabas? Vai sadzīvē var iztikt bez ķīmijas?
-Pa lielam sadzīvē iztikt bez ķīmijas var. Nu var būt kaut kur ekstra gadījumā to vajag. Veļu es līdz šim mazgāju ar sodu, beru veļasmašīnā kā veļas pulveri. Visi balinātāji, mīkstinātāji ir nolikti, jo tie nav vajadzīgi. Kā pirtī izmazgāt matus, jūs jautājat, ja tie ir pieputējuši un sataukojušies? Sāksim ar to, ka sinepju pulveris izņem jebkuru tauku traipu, pat no treknas pannas. Pulverim nedaudz pieliek rudzu miltus, pielej ūdeni, lai iznāk tāds pabiezs krējums, un tūlīt to arī iezieķē galvā. Maisījums pat viegli puto. Es vēl ņemu sauju māla, tepat no sava dīķa, pielieku sauju pelnu, jo tas ir sārms, un olu, lai dabūtu to vieglo putojumu, lai nebūtu tāda sajūta, ka zieķē pa matiem dubļus. Kad šampūns uztaisīts, tanī pašā dienā tas arī jāizmanto, jo zinām, ka ola savelkas, līdz rītam tā var arī sabojāties. Sausu mālu ar pelniem var sataisīt uz ilgāku laiku kādā burkā, jo tas nebojājas. Tagad vēl parādās tās smalkās lietas ka vegāni, veģetārieši, piemēram, olu nelieto. Tādēļ viņiem ir variants ar rudzu miltiem un sinepju pulveri.
No tāda ‘’šampūna” acīs nekož. Parasti bērnības atmiņas par pirti ir vienas no spilgtākajām, kas saglabājas teju līdz mūža galam. Kā ir jums?
-Mūsu mājas bija nepareizās, jo pirtī gāja visi kopā, visi pliki vienā barā. Kad man bija kādi 12 gadi, biju noskaidrojusi, ka citur tā nenotiek. Kāpēc tā notika mūsu mājās, nezinu. Kad pašai tagad ir meita, es saprotu, ka kopā iešanai pirtī ir liela audzinoša vērtība. Bērnam piecu gadu vecumā rodas vēlme uzdot vecākiem neērtos jautājumus, no kuriem tēvs un māte sāk stostīties un sarkt. Mūsu mājās šī krīze pagāja vienā vakarā un smieklīgi. Bērnelis sēž pirtī vanniņā. Viņš, protams, pamanījis, ka pieaugušie cilvēki atšķiras. Skatās uz mani, skatās uz tēvu, kurš turpat blakus tirinās, un jautā: kas tas tāds?! Viņai vajag nosaukumu, jo cilvēkam ir deguns, ausis, rokas, kājas. Vīrs, aizslēpies aiz stūra, ķiķina, kamēr es domāju, ko atbildēt, bērns atbildi atradis pats, nosaka, – puņķis! – un spēlējas tālāk. Kad bērns apmierinājis ziņkāri, viņam vairs neinteresē seksa saiti un 13 gadu vecumā neiestājas grūtniecība. Turklāt pirtī ir vienīgā vieta, kur bērns var nopērt gan tēvu, gan māti.
Mēdz teikt, ka pirtī un baznīcā visi vienādi!
-Jā, lai ar cik biezu mašīnu vīrietis ir atbraucis, kad viņš ir izģērbies, viņš ir tāds pats kā visi citi. Nekas interesants TUR vairs nav. Ja nu būtu apzeltīts vai šķērsām, tad es pamanītu, viss pārējais ir absolūti neinteresants. Patīk man tiem vīriešiem sadot ar slotu pa dibenu, patīk. Kad tāds nāk ārā no dīķa ar to muļķīgo sejas izteiksmi, tas ir tik smuki.
Ir kāds gadījums līdzšinējā pirtnieces praksē, kas palicis atmiņā kā īpašs?
-Atbrauca jauniešu bariņš, kurā bija arī kāda meitene. Visi izpirtojušies, bet viņa vienīgā nē. Sēž maliņā. Pēc acīm redzu, ka gribas meitenei, ļoti gribas. Kas vainas, ka neiet? Atklājas, ka viņai ir iedzimta sirdskaite. Baidās. Nu riskēsim,- saku. Aizjozu uz pļavu, salasīju visas tās zālītes, no kurām pirtī vieglāk elpot, iebāzu slotā. Viņa nolika uz galda mobilo telefonu, numurus, kam zvanīt, ja kas. Pēc pirts viņa man saka: ja tāda ir nāve, tad es nebaidos mirt. Vai tas nav lielākais kompliments?
Vai eksperimentējat arī kulinārijā, ceļot galdā ēdienu no mežiem un pļavām, ko, iespējams, pārtikā lietoja mūsu senči?
-Jā, domājot par to, ko agrāk ēda mūsu senči, esmu sev jautājusi, - vai tiešām viņi agrāk ēda tikai miežu putru un kāpostu zupu? Gaļas taču nebija tik daudz, lai to ēstu katru dienu. Ja reizi gadā nokāva cūku, tad ar to vajadzēja iztikt vismaz desmit cilvēkiem, jo aptuveni tāda bija vidējā latviešu ģimene vai pat lielāka. No kurienes cilvēkiem radās spēks, lai darītu smagos darbus? Tādēļ par šo tēmu regulāri interesējos, lai uzzinātu, kurš ar ko eksperimentē, pati meklēju atbildes literatūrā. Man trāpījās izlasīt interesantu rakstu par ozolzīlēm. Pēc Otrā pasaules kara Vācijā neizauga labība un vispār bija grūtības ar pārtiku. Lai izdzīvotu un nenomirtu badā, kāda sieviete atklāja, ka no ozolzīlēm var vārīt putras.

 

Kāda ir šī recepte?
-Rudenī zīlēm noplēš miziņu, ko var izdarīt tā, ka izkurina krāsni un zīles saber iekšā karstumā, kur tās pārsprāgt. Kodolus mērcē traukā ar ūdeni, vairākas reizes nolejot brūno šķidrumu, līdz ūdens paliek gaišs. Tā dabū laukā miecvielas, kas dod rūgtumu. Kad rūgtums ir projām, zīles izžāvē, samaļ. Milti ne ar ko neatšķiras no labības miltiem, tos var lietot uzturā pat tie, kam ir alerģijas uz lipekli, glutēna nepanesamība. No zīlēm var vārīt kafiju, sevišķi garšīga tā ir no zīļu apvalciņiem (tos samaļ). No rupjāk samaltām zīlēm var taisīt putraimu putru. No zīlēm var cept pankūkas, kotletes, pievienojot tām gan ceptus sīpolus, gan kabačus, jo zīle ir sausa kā rieksts. Tāpat no zīlēm var uzvārīt ievārījumu, kas labi garšo gan ar speķi, gan sieru.
Šķiet, kaut kas pavisam ekskluzīvs!
-Rīgā pirms dažiem gadiem notika lielā pārtikas produktu izstāde, kur par šo zīļu ievārījumu saņēmu godalgu. Es ik pa laikam izdomāju kaut ko dīvainu! Arī šai izstādei savārīju čili želeju, kabaču un zīļu ievārījumu, samarinēju pieneņu pumpurus. Ievārījumam zīles samaļ rupjos gabaliņos, apmēram trešdaļa no tējkarotes, pievieno cukuru, ūdeni, citronskābi, uzkarsē, tad uz nakti atstāj, lai pastāv podiņā, tad vēl uzvāra, salej burkās. Šādu ievārījumu var vārīt visu gadu, ja tik zīles salasītas. Tas ir saldskābs, maliet rūgtens. Gards.
Nupat ciemojāmies zemnieku saimniecībā “Kurmīši”, kur audzē zāļu tējas augus. Saimnieks norādīja uz gārsu, kas it kā ir nezāle, bet ļoti noderīga tiem, kam problēmas ar locītavām. Vai izmantojat šo augu savās receptēs?
-Gārsu var ēst visos veidos. Gārsā ir ļoti daudz to smalko vielu, kas palīdz izvadīt no organisma uzkrājušos sāļus. Pavasarī gārsas lapiņas, kad tās vēl atgādina vārnu kājas, var lietot salātos. Kad tās paliek stiegrainākas, var sablendēt zaļajos kokteiļos. Tagad gārsām ir gari kāti, un tos var marinēt kā gurķus. Ļoti laba lieta. Sākumā veči trenkā ar pirkstu pa burku, bet pēc tam aiziet uz urrā! Rudenī var sarakt gārsas saknes, sažāvēt, samalt pulverī un lietot pēc vajadzības. No gārsas var cept torti, to sablendējot un pievienojot mīklai, vai veidot pildījumu, pievienojot krējumu, jogurtu, želatīnu.
Kā šos kulinārijas eksperimentus iedzīvināt biznesā? Vai tie noder tikai reklāmas nolūkos?
-Tālākie pirts apmeklētāji mūsmājās paliek pa nakti. Viņi ar kaut ko man jābaro. Protams, varu cept karbonādes, bet es saplūcu pienenes, paturu sālsūdenī, verdošā ūdenī applaucēju, salieku saldētavā, ziemā izņemu no saldētavas, salieku katlā, uzvāru, pielieku garšvielas, un gatavs. Pienenes garšo pēc makaroniem. Iespējams, ciemiņš trīs dienas bakstīs pienenes šķīvī, bet nedēļu pēc tam par mani runās. Viņš būs aizmirsis pēršanu pirtī, bet to, ka viņu baroja ar pienenēm – nē. Bezmaksas reklāma!
Pēc pārtikas izstādes pāris Rīgas restorāni ņēma no manis marinētos pieneņu pumpurus un zīļu ievārījumu. Bet tad atnāca kovids, un viss nomira dabīgā nāvē.
Vēl es savus kulinārijas eksperimentus pārdodu hinduistu ašamam. Tie ir citi, nevis tie, kuri staigā pa Rīgas ielām ar saucieniem: “Hare, Krišna!”
Uz kopējā fona sīkajā biznesā tā dzīvo tikai tie, kuriem ir sapņi, idejas un kuriem ir interesanti tās realizēt. Ko viņi beigās nopelnīs, nav svarīgi, bet viņi būs izdarījuši to, ko gribējuši,- kā manā gadījumā.
Par ko sapņojāt bērnībā? Vai neskaitāmie cilvēki, kas apgrozās jūsmājās, nenogurdina?
-Bērnībā ar skaudību noraudzījos uz kaimiņu māju, kur diendienā iebrauca un izbrauca n-tās automašīnas, jo pie viņiem bija vienīgā vieta, kur kolhozā deva sērkociņus. Cita izskaidrojuma tam nebija, un es teicu: “Arī es tā gribu!” Tagad manas mājas kļuvušas par tādu kā neformālo cilvēku tikšanās centru. Brauc klienti, draugi, kaimiņi. Kādam gribas vienkārši aprunāties, kādam – izsūdzēt savu bēdu. Reizēm kaitina gan vestītes darbs, gan kaimiņi, bet pie cilvēkiem pierod. Teritorija ir liela, var uzņemt 50 cilvēkus. Tāpēc esiet uzmanīgi ar tiem bērnības sapņiem – tie piepildās!

 

Latviskā mantojuma zīmē

 

Bioloģiskā saimniecība “Kurmīši” Krāslavas novadā, kur saimnieko IVARS GEIBA, ir viena no lielākajām ekoloģisko zāļu tēju ražotājām Latgalē, kam piešķirta goda zīme “Latviskais mantojums”. Saimniecība iesaistījusies Latgales kulinārā mantojuma tīklā, Latgales Tūrisma asociācijā, dažādās biedrībās. “Lai realizētu produkciju un attīstītos, jābūt aktīviem, jāiet līdzi laikam un jāmainās,” secina netradicionālā saimniekošanas veida piekritējs.

Interesanti stāsti par ārstniecības augiem
Kad “Vaduguns” ierodas zemnieku saimniecībā “Kurmīši”, Ivars tējas augu plantācijā jau vada ekskursantu grupu. Ceļotājiem pievienojamies, kad viņš stāsta par genciānu – augu, kura sēklas ievācis kādā dārzā Polijā, kur pēc tām nevienam nav bijusi vajadzība. Tādas arī vislabāk dīgst! Lai gan tā nav Eiropas genciāna, bet Amerikas, to izmanto ārstniecībā. Blakus genciānai aug ehinācijas, Amerikas prēriju populārākais ārstniecības augs, kuru lauks saimniecībā ir lielākais Latvijā. Augi atšķiras ar to, ka genciānu lieto pret drudzi, bet ehināciju – imunitātes stiprināšanai. Toties naktssvece māk koķetēt ar bitēm. Dzirdot bišu sanoņu, auga nektārā palielinās cukura daudzums. Taču naktssveci saimniecībā audzē ne tik daudz bišu dēļ, kā sēklu, no kurām spiež eļļu, kas sievietēm der hormonālā līmeņa stabilizēšanai. Vībotne it kā ārā ravējams augs, bet pirtī der pie slotiņām. Sengrieķu dieviete Artemīda ap vidukli nēsāja vībotnes jostiņu, kas palīdz dzemdībās un maģiskos rituālos. Vībotnes radiniece ir vērmele – rūgta, bet, šķiet, tik nekaitīga. “No vērmeles (tās latīniskais nosaukums ir ‘absinthium’) un vēl citām zālītēm senatnē gatavoja dzērienu, ko bija iecienījuši mākslinieki, dzerot to, līdzi nāca ne tikai reibums, bet bonusā arī halucinācijas, fejas atlidoja bariem. Beigās šo dzērienu aizliedza, jo daudzi zaudēja prātu,- Gogs nogrieza sev ausi, kad pietrūka sarkanās krāsas,” atklāj gids. Pa šo laiku, kamēr ekskursanti klausījušies saimnieka stāstījumu, laukā ieradies melns kaķis. Īsti laikā! Jo Ivars iepazīstina ar melisu jeb kaķu mētru, kas izraisa eiforiju, tostarp arī kaķiem. Cilvēkiem tas ir viens no labākajiem, dabīgākajiem antidepresantiem, kas noņem stresu. Melisu labi lietot, kad cilvēks atmetis smēķēšanu. Lai nomierinātos, labāk izdzert tasi tējas, nevis apēst bulciņu, kas vairo lieko svaru. No seniem laikiem kā ārstniecisko augu izmanto pelašķi. Tas der asins apturēšanai, ja iegriež rokā, bet, nedaudz pieliekot pie tējas, pelašķis uzlabo tās garšu. “Mēs pieturamies pie ķīniešu principa, ka tējai jābūt skaistai, aromātiskai, garšīgai, jo veselīga tā būs pati par sevi,” secina tēju meistars ar 28 gadu pieredzi šajā jomā. Bez jau minētajiem ārstniecības augiem, saimniecības tīrumos audzē arī daudzus citus – kumelītes, kliņģerītes, rudzupuķes, piparmētras, lavandas, tostarp arī savvaļā augošos ārstniecības augus raudeni, baldriānu. Saimnieks teic, ka īsto augu skaitu zina tikai tad, kad raksta atskaites iestādēm, bet aptuveni 30 ārstniecības augu veidi noteikti būs.

Salīdzina sevi ar mākoņu stūmējiem
Par ārstniecības tēju augi, dažādas ogas un sēklas pārtop saimniecības ražotnē, kur tos žāvē un fasē, izmanto citas produkcijas, piemēram, dažādu hidrolatu (dezodorantu), ziedīšu, eļļas, lūpu balzamu ražošanai. Ieejot ražotnē, smaržo dievīgi – pēc siena pļavas, puķēm, medus, vaska un vēl kaut kā netverama un gaisīga. Zemnieku saimniecības “Kurmīši” ārstniecības augu lauki atrodas ekoloģiski tīrajā dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, kur pati daba parūpējusies, lai viņas dāvātā enerģija, saules siltums un bagātīgās smaržas sajauktos vienā neatkārtojamā un reibinošā kokteilī. Tējas žāvē 40 grādu temperatūrā paštaisītā kaltē. “Galvenais ir nodrošināt labu ventilāciju, lai to mitro gaisu aizsūc projām. Būtībā mēs neesam tēju ražotāji, bet mākoņu stūmēji, jo no simts kilogramiem svaigu augu, tos izkaltējot, paliek 20 kilogrami tējas, 80 kilogrami iztvaiko kā ūdens,” secina I.Geiba.
Ja kādreiz augus kaltēja, pakārtus nojumē, tie žuva divas – trīs nedēļas. Tad, kad tos žāvēja uz sietiem, kur silto gaisu pūta no apakšas, augi žuva divas – trīs dienas. Tagad tie izžūst pa 12 stundām. Galvenais, lai būtu laba ventilācija. Kalti kurina ar granulām, kuru cena augusi trīskārtīgi, tāpat kā elektrības, tādēļ Ivars joko, ka šovasar saražotā produkcija rudenī jau būs ar pievienoto vērtību. Bez ārstnieciskajiem augiem saimniecībā audzē arī krūmogulājus – aronijas, smiltsērkšķus, upenes, vilkābeles, sausseržus, kuru ogas lielākoties realizē gan žāvētā, gan saldētā veidā, gan gatavo dažādus ievārījumus, sulas. Saimniecībā iegādāta saldētava autofurgona veidā. Saimnieks tūristus aicināja lasīt ogas, jo tad tās iespējams iegādāties krietni lētāk.
Kur augi un ziedi, tur arī bites lidinās. Novada kartē Ivars parāda bišu dravas, kas iezīmētas kā pelēki aplīši,- tie teju vai pārklājas. Visiem tuvākajiem Ivara kaimiņiem ir bišu dravas, arī viņam pašam. Grēks būtu nenodarboties ar biškopību, ja bites var vākt nektāru gan saimniecības augu laukos, gan dabas dotā vidē. Bites negrib lidot pāri ūdeņiem, tādēļ lido uz “Kurmīšu” ārstniecības augu laukiem. Jau septiņus gadus zemnieku saimniecība “Kurmīši” nodarbojas ar vaska pārstrādi, ko bitenieki ved teju no visām vietām Latvijā. Ved vecās šūnas, vasku, un saimniecības ražotnē biškopjiem izgatavo jaunas šūnas. Tās izmanto arī savā bišu dravā, no vaska gatavo un realizē sveces.

Mērķis nav kļūt par miljonāriem
Zemnieku saimniecības “Kurmīši” īpašnieks pēc profesijas ir celtnieks, vietējais. Kad sākās pārmaiņu laiki, viņš nopirka zemi. Abi ar sievu, būdami jauni un enerģijas pilni, gribēja dzīvot un strādāt laukos. Ideju netrūka, to netrūkst arī tagad. Sākumā sēja graudaugus, bet tie nepadevās. Tad no Tukuma puses atbrauca cilvēks un palūdza organizēt ārstniecības augu iepirkšanu, jo valsts aptieku tīkls, kas kādreiz iepirka tos pārstrādei, sabruka. “Paskatījāmies, ka vieni atnes labi izžāvētus augus, bet citi – slikti, kad sajauc visu kopā, sanāk slikta produkcija. Arī Rīgas Farmaceitiskā fabrika tobrīd uzsāka kampaņu par ārstniecības augu audzēšanu, lai nodrošinātu ražošanu. Tā mēs sākām audzēt ārstniecības augus, ko darām joprojām. Ja sākumā ārstniecības augus audzējām 0,5 hektāros, tad tagad vairāk nekā 20 hektāros. Diezgan daudz ir dažādu krūmogulāju. Aizvien lielāku popularitāti iegūst Kamčatkas sausserdis, ko audzējam piecu hektāru platībā,” saka Ivars.
Saražoto produkciju tirgo gan nefasētu, gan fasētu. Izdevīgāk, protams, ir pārdot maksimāli pārstrādātu produktu. Tirgus likums nosaka, - jo vairāk pārstrādāts produkts, jo lielāka pievienotā vērtība. Taču tirgū šim produktam ir arī lielāka pretestība, jo tam ir lielāka konkurence. Pusfabrikātu, ko var tālāk pārstrādāt, ir vieglāk pārdot, nekā pārdot jau gatavu produktu. Zemnieks atzīst, ka viņa mērķis nav kļūt par miljonāru, bet gan dzīvot sabalansēti: “Ja katru mēnesi spējam cilvēkiem samaksāt algu, pievienotās vērtības un citus nodokļus, tad jau mēs strādājam ar peļņu. Tas, ka tā peļņa nepaliek makā, bet aiziet, ir cita lieta. Bet vismaz valsts no ārstniecības augu audzēšanas nopelna.”
Jautāts par konkurenci, Ivars atzīst, ka lielākais tirgus ir Rīga, jo Latgalē iedzīvotāji paši izaudzē tējas. Tas, ka saimniecība atrodas tālu no Rīgas, protams, ir liels mīnuss. It īpaši tagad, kad strauji augušas degvielas cenas, izvadāt produkciju uz galvaspilsētas veikaliņiem kļūst teju vai neiespējams. Tādēļ saimniecība attīsta interneta veikalu, kur saražoto produkciju pircēji var iegādāties plašākā sortimentā, nekā veikalu plauktos. Kurjera pakalpojumi saimniecībai sanāk lētāk, nekā pašiem braukt uz veikaliem un tirgiem un zaudēt darba dienu. Saimniecība “Kurmīši” savu produkciju tirgojuši arī zaļajā tirdziņā Balvos un tiek aicināti pie mums joprojām. Ekoloģisko saimniecības produkciju iecienījuši veselīgā dzīvesveida piekritēji – jaunās ģimenes ar bērniem, seniori, kas zina zālīšu spēku un iedarbību, ir pārbaudījuši to laika gaitā. Runājot par tējām, saimniecība pārsvarā realizē tēju maisījumus, arī mono tējas. Nedaudz ir tā, ka katru gadu Latvijā mainās pieprasījums un augu mode. Citreiz šo modi diktē paši to audzētāji, pastāstot vairāk par kādu augu, cilvēki ieinteresējas, un sākas ažiotāža. “Vai darba gaitā nerodas arī pa kādai jaunai idejai?” painteresējos, zinot, ka dzīvesbiedri nesen atgriezušies no ceļojuma ārpus Latvijas. “Protams, lūkojam, kā tas, ko darām mēs, notiek citur, rodas arī jaunas idejas. Bet mūsu princips ir neko nepirkt no malas. Mēs, kā bioloģiskā saimniecība, izmantojam tikai pašu audzēto produkciju, jo tad ir simtprocentīga garantija, ka arī galaprodukts būs kvalitatīvs,” secina saimnieks.

Eksperta redzējums un ieteikumi

Hobijs kā bizness

 

Andris Kucins, Latgales plānošanas reģiona Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs

 

Lauku teritoriju iedzīvotājiem veidot savu mazo biznesu ārpus klasiskās lauksaimniecības nav tik vienkārši – jāprot atrast savu tirgus unikālo nišu, prast uzrunāt pircēju. Skatot veiksmīgus piemērus mājražošanā, amatniecībā, tūrismā gan tepat – Latgalē, gan arī citos Latvijas reģionos redzu, ka veiksmes pamatā ir darītāja personība, prasme būt unikālam un pieprasītam.

Pieejams dažāda veida atbalsts
Tomēr daudzos gadījumos nodarbe ar mājražošanu, amatniecību, arī tūrismu ir papildus ienākumu avots, jo nodrošināt stabilu ienākumu apjomu visa gada garumā nav tik vienkārši. Un daudzos gadījumos tas ir liels solis konkurētspējā, piemēram, bioloģiskās aprites saimniecība attīsta mājražošanu, aicina tūristus iepazīt pašu ražošanas procesu, tādējādi abi saimniekošanas veidi viens otru papildina.
Arī amatniecībā redzam, ka ir gana daudz piemēru, kad hobijs ir pārtapis stabili pelnošā biznesā.
Visā šo mazo biznesu attīstības procesā liela nozīme ir atbalstam, ko var saņemt ne tikai no Eiropas savienības dažādām atbalsta programmām. Plašs atbalsts pieejams arī no pašvaldības puses – sākot no iespējas pretendēt uz finansējumu mazo grantu programmās ar līdzfinansējumu līdz 90% no izmaksām, gan arī izmantot iespēju piedalīties pašvaldības, arī mūsu – Latgales plānošanas reģiona īstenošanā esošajos projektos. Šāda veida atbalsts ļauj bez maksas gūt gan zināšanas dažādos apmācību semināros, gan pieredzi, apmeklējot citu Latvijas reģionu un pat citu valstu uzņēmējus projektu ietvaros organizētos pieredzes apmaiņas braucienos.
Latgales plānošanas reģions jau vairāk nekā desmit gadus sagatavo pieteikumus un īsteno pārrobežu sadarbības projektus, kas veicina lauku iedzīvotājus savus hobijus pārvērst biznesā, izkopt savas amatniecības prasmes, pilnveidot pārdošanu un mārketingu. LPR ieviestajos pārrobežu projektos amatniekiem un mājražotājiem tiek dota iespēja gūt pieredzi arī kaimiņu zemēs, piedalīties radošās meistarklasēs, apmācībās, saņemt individuālas konsultācijas. Īstenošanā ir divi Eiropas Savienības finansēti pārrobežu sadarbības projekti, 9.jūnijā Anīkšķu mākslas inkubatorā notika ideju tirgus amatniekiem, kura ietvaros bija iespēja iepazīties ar Lietuvas amatnieku un mākslinieku darbiem, apmeklēt darbnīcas, piedalīties kopīgās radošajās nodarbībās.

Spēja iet laikam līdzi
Covid-19 pandēmijas divi gadi ir atstājuši zināmu ietekmi arī uz mazo biznesu, īpaši ietekmējot tūrisma jomas pakalpojumu sniedzējus, kur ieguvēji bija tieši godprātīgie nodokļu maksātāji, kam tika dota iespēja saņemt dīkstāves paabalstus.
Šis laiks piespieda daudzus mazos ražotājus digitalizēties un apgūt attālinātās tirdzniecības mākslu – ne tikai iemācīties darboties ar pakomātu aparātiem, bet arī iemācīties veidot sociālo tīklu dialogu ar klientiem, pat prast pareizi nofotografēt piedāvāto preci. Un šeit lieti noderēja iespēja ņemt dalību attiecīga satura apmācību semināros.
Liela nozīme ir arī uzņēmēju spējai savā starpā komunicēt, lai konkurēšanu pārvērstu sadarbībā. Šeit kā labs piemērs man nāk prātā Aglona un viesu izmitināšanas pakalpojuma sniedzēju spēja savstarpēji sadarboties, lai viesu lielākas grupas neaizbrauc meklēt lielāku viesu māju, bet tiek izmitināti arī kaimiņu tūrisma namā. Pie tam viesu nami neskopojas ar informāciju par to, kur un kādu lauku labumu var iegādāties tuvumā.
Šādai savstarpējai komunikācijai vēl lielāks pienesums ir tad, ja arī pašvaldība un mēs kā Latgales uzņēmējdarbības centrs arī tiekam iesaistīti sarunās, domu apmaiņā par pasākumiem, rīcībām, kas veicinātu mazo ražotāju, amatnieku, pakalpojumu sniedzēju izaugsmi. Tieši tā mēs rodam idejas jauniem projektiem, kur gala labuma guvēji ir tieši reģiona mazie uzņēmēji.
Manā skatījumā, mazais bizness laukos, kas saistīts ar tūrisma pakalpojuma piedāvājumu, mājražošanu vai amatniecību, ir vairāk kā bizness. Pirmām kārtām, tā ir iespēja saglabāt kaut ko unikālu, Latgalei raksturīgu. Otrām kārtām, to varētu saukt par teritorijas mārketingu ar daudz plašāku ietekmi uz reģiona attīstību – cilvēki saskata šeit pievilcīgu dzīves vidi un pārceļas uz dzīvi laukos no Rīgas, atgriežas pēc ilgiem pavadītiem gadiem ārzemēs. Citu valstu uzņēmēji šeit saskata labu vietu investīcijām un attīsta eksportspējīgus uzņēmumus, radot vietējiem iedzīvotājiem darbavietas ar konkurētspējīgu atalgojumu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.