1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
18-04-2024
Vārdadienas šodien: Fanija, Vēsma

Esi burvis – taisi no nekā! (30.09.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

“Māls tur un nelaiž vaļā…”

Māls jau izsenis dēvēts par visa pirmsākumu, kas senās rakstu liecībās un līdz šodienai atceļojušos nostāstos minēts daudzu tautu pasaules radīšanas mītos. Lai arī cik noslēpumiem apvīta vai pilna patiesības būtu šī mūsu Zemes dāvātā bagātība, māla nenovērtējamās īpašības augstā godā tiek turētas vēl šobaltdien. Īpaši spilgti tas izpaužas keramikā, kas ir ne tikai viena no senākajām mākslas formām Latvijā, bet arī viena no ievērojamākajām tradicionālās kultūras iezīmēm Latgalē. Turklāt Latgales podniecība, pateicoties arī mūspuses entuziasma pilno keramiķu ieguldījumam, iekļauta Latvijas kultūras kanonā, kas ir mūsu dzimtenes izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums.

Podnieki jau piektajā paaudzē

 

Rēzeknes novada Maltas pagasta Garkalnos saimnieko AIVARS un VĒSMA UŠPEĻI, kur meža ieskautā lauku sētā izveidota podnieku darbnīca un apskatāmas saimnieces gleznas. Šķiet, nekas neparasts, bet tā gluži nav. Ušpeļi ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā ir zināmākā, spēcīgākā un tradīcijām bagātākā podnieku dzimta, kurā nu jau piektajā paaudzē tiešā pēctecībā atrodami vairāki spilgti māla meistari. Aivars un Vēsma ir arī keramikas zīmola ar kolorīto nosaukumu “Malny Vylki” izveidotāji, esot vienīgajiem, kuri ar mālu strādā un ar to pelna katru dienu.

Podniecības tradīcijas – vismaz divsimt gadus senas
Ceļš uz Aivara un Vēsmas mājām ved pa nelielu lauku celiņu. Šķiet, vēl tikai pirms mirkļa, vērojot garlaikotas ainiņas, atradāmies uz lielas šosejas, līdz jau nonākam īstā lauku idillē. Nē, to nevar gluži dēvēt par citu pasauli, bet abu mākslinieku iekārtotās lauku sētas lielajā pagalmā jaušams kaut kas pirmatnējs, ļoti dabisks un savā vienkāršībā brīnišķīgs, kur aizmirstas straujais laika ritējums un ir vēlme netraucēti baudīt rāmo lauku vidi. Tādi ir arī abi māju saimnieki – viņiem piemīt Latgales ļaužu viesmīlīgums un laipns smaids. Savukārt papildus dzīvības garu laimīgās Ušpeļu ģimenes mājās uztur viņu četrkājainie draugi – kazas Bjorka un Bū un vairāki kaķi (visi Ēriki!).
Kā par Ušpeļu dzimtu rakstījuši jau citi, pirmās ziņas par dzimtas keramikas saknēm meklējamas jau tālajā 1800.gadā, stāstot par Antonišķu muižas Dubu sādžā dzīvojošā Ignata Ušpeļa radošo darbošanos. Tikmēr pats Aivars dzimis keramiķa Antona Ušpeļa ģimenē, kurš līdz ar vectēvu bija viņa pirmais skolotājs un palīdzēja spert sākotnējos soļus podniecības pasaulē. 1993.gadā Aivaram piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu, šobrīd viņš ir arī apvienības “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” un biedrības “Pūdnīku skūla” dalībnieks. Tikmēr Vēsma ir mūsu novadniece, kura dzimusi Tilžā un nāk no Šķilteru dzimtas. Lai arī Vēsmas dzīves lielākais aicinājums ir glezniecība – darbi apskatāmi ne tikai viņas pašreizējās mājās Garkalnos, bet privātkolekcijās aizceļojuši arī uz Itāliju, Norvēģiju, ASV, Vāciju, Angliju, Filipīnām un citām valstīm, arī podniecība viņai jau sen kā nav sveša, pēc ieprecēšanās Ušpeļu dzimtā keramikai kļūstot par vienu no lielākajām dzīves mīlestībām. Tikmēr Ušpeļu podnieku dzimtas jaunākais pārstāvis ir Aivara un Vēsmas dēls Jumis, kurš jau kopš bērnības apguvis māla apstrādes pamatiemaņas un absolvējis Tēlniecības objekta dizaina studijas Rēzeknes mākslas vidusskolā. “Vai nākotnē par Ušpeļiem varēs rakstīt arī kā par podnieku dzimtu sestajā paaudzē? To rādīs laiks,” smaidot noteic Aivars un Vēsma.

No māla pikas līdz greznam keramikas traukam
Pēc iepazīšanās ar Ušpeļu plašo dzimtas koku šaura mājas pagalma taciņa mūs ved uz podnieku darbnīcu. Aivars apsēžas savā darba vietā – pie ar kāju darbināmas podnieka virpas – un sāk rūpīgi veidot māla trauku. Vai nav grūti? Aivars ar sev raksturīgo humoru noteic, ka virpu griezt uz priekšu ar kāju ir zaļā, atjaunojamā enerģija, jo visas iepriekšējās Ušpeļu dzimtas podnieki pierādījuši, ka kāja no darba nekur nepazūd – tā ataug! Turklāt virpa griežas klusi, bez skaņas. Tomēr patiesībā zem māju saimnieka humora slēpjas gadu desmitiem un pat simtiem uzkrātas senču zināšanas, kuras Ušpeļu mājās tiek turētas augstā godā un liktas talkā pat vismazākajā podniecības niansē. Proti, Aivars un Vēsma savā radošajā darbā lielu uzmanību pievērš tradicionālo māla apstrādes paņēmienu saglabāšanai, kas balstīta sentēvu tehnoloģijās.
Ušpeļu ģimene piebilst, ka podniecība ir viņu maizes darbs. Bet kā tad tikt no māla pikas līdz greznam keramikas traukam? “Vispirms jau jāiegūst māls. To ņemam no pašu zemes. Viens māls ir sarkanā, otrs – dzeltenā nokrāsā. Protams, māls mūsmājās nonāk arī no pārējās Latvijas, kuru ik pa laikam nopērkam. Tas arī ir dažāds. Piemēram, zilais māls pie jūras ir blīvāks un taukaināks. Turpretī tepat, Latgalē, raktais māls ir sausāks. Nu un kad uz virpas cītīgi pastrādāts un māla trauka forma izveidota, otrā dienā, ja tas nepieciešams (piemēram, krūzei), tiek pielikta osīte. Pēc tam trauku rotājam, bet piektajā, sestajā dienā pulējam, lai tas spīdētu. Šis darbs gan nav jādara glazētiem keramikas izstrādājumiem. Visbeidzot māla izstrādājumus noliekam plauktos, lai tie lēnām kalstu un gaidītu īsto brīdi, kad varēs doties uz cepli un nodoties apskāvieniem ar uguns liesmām,” stāsta Aivars.
Steigties ar to gan nedrīkst, jo slapjš māla trauks no lielā ūdens daudzuma karstajā ceplī sāks pārāk ātri žūt un rezultātā gluži vienkārši tiks sarauts gabalos. Tā viena līdz divu mēnešu laikā Aivars un Vēsma kopumā sakrāj ap 150 - 200 māla darbiem. Tas ir skaits, ko vienlaikus var ievietot ceplī apdedzināšanai. Savukārt pēc māla trauku apdedzināšanas tie vienu līdz divas diennaktis dziest, līdz ir pilnveidojušies tiktāl, ka var ieraudzīt dienasgaismu un ir gatavi priecēt citus!

Keramikas prasmes vēlas nodot meitiņai

 

Līvānu novada Rudzātu pagasta keramikas darbnīcā “Mālkalns” jau vairākus gadus top ne tikai visdažādākie māla trauki, bet arī jauns māla izstrādājuma produkts – aromātiskie māla piekariņi. Pašas izveidotā zīmola darbnīcā ar ģimenes un līdzcilvēku atbalstu uzsāka un ar lielu sparu turpina darboties AGNESE ČAKŠA, kura, atgriežoties no sešu gadu dzīves Anglijā, īstenoja savu ieceri – apgūt podniecību.

“Mammu, es arī iešu darboties!”
Agnese stāsta, ka lēmumu doties uz ārzemēm un iztikai pelnīt Anglijā nolēma pēc vidusskolas absolvēšanas. Tas gan bija spontāns lēmums un sākotnēji nebija ierakstīts viņas turpmāko dzīves plānu sarakstā. Lai vai kā, Anglijā Agnese pavadīja un tur ikdienā strādāja no 2012. līdz 2018.gadam, līdz topošās keramiķes dzīvē pienāca būtisku pārmaiņu laiks. Jauniete ar vīru nosprieda, ka laiks pāršķirt jaunu dzīves lappusi un darba gaitām Anglijā jāliek punkts. Turklāt Agnesei pieteicās meitiņa, kura pasaulē nāca jau mūsu dzimtajā Latvijā. Vai izšķirties par atgriešanos Latvijā pēc sešiem ārzemēs pavadītiem gadiem bija grūti? “Bija gan! Nemitīgi arī māca šaubas, vai tiešām esam pieņēmuši pareizo lēmumu?! Turklāt ideja, ka turpmāk varētu nodarboties ar podniecību, dzima tikai brīdī, kad lēmums par atgriešanos Latvijā jau bija pieņemts, bet vēl turpinājām strādāt Anglijā. Es arī sapratu, ka ļoti vēlos pamēģināt kaut ko tādu, ko vēlāk varētu iemācīt mūsu meitiņai,” atceras Agnese.
Vai četrus gadus jaunā meita par podniecību jau sākusi izrādīt interesi? Agnese savas atvasītes iepazīšanos ar keramiku dēvē par smuku sākumiņu, jo meita, pamanot Agnesi sēžam pie podnieka virpas, allaž iesaucas: “Mammu, es kopā ar tēti arī iešu darboties!” Skaisti! Turklāt Agneses un viņas vīra apņemšanās liecina arī par drosmi, jo pirms podnieces amata apgūšanas līvānietei šī senā mākslas forma bija kā nezināma pasaule. Talkā gan nāca pieredzējušais podnieks Einārs Dumpis, pie kura Agnese apguva keramikas noslēpumus, papildus nenogurstoši pētot arī citus māla darbus un to apstrādes paņēmienus. “Mācījos ļoti intensīvi un pie podnieka devos katru dienu, jo vēlējos saprast, cik ļoti man podniecība padosies. Jāteic, darbošanos ar mālu nevar salīdzināt ar papīra lapu, uz kuras veic matemātiskus aprēķinus. Māls ir jāsajūt,” pieredzē dalās Agnese.

Raksturīgs spilgts krāsu glazējums
Kā zināms, katram podniekam ir savs īpašs rokraksts. To uzreiz var pamanīt, aplūkojot arī Agneses izgatavotos māla izstrādājumus. Proti, daļai no māla traukiem ir izteiksmīgs un spilgts krāsu glazējums – tie darināti gan dzeltenās, gan zaļās, zilganās un citās nokrāsās. Kādēļ tā? Agnese stāsta, ka tas viņai nācis absolūti dabiski, jo allaž paticis viss krāsainais. Protams, tiek izgatavoti arī trauki, kas ir melnā krāsā vai ar caurspīdīgu glazūru. Tāpat uz māla traukiem redzami dažādu augu lapu nospiedumi, kas keramikas izstrādājumam piešķir savu īpatnēju raksturu. Tikmēr jautāta, kuru māla produkciju virpot patīk vislabāk, Agnese ne mirkli nedomājot izsaucas: “Bļodas! Sākotnēji tas bija liels izaicinājums, jo nevarēju saprast, kādēļ tās man mēdza no apakšas plīst vai ne īpaši labi žūt. Protams, ar pieredzi un jaunām zināšanām šo trauku izgatavošanas prasmes apguvu arvien labāk. Pati sevi arī izaicināju uztaisīt arvien lielākas un lielākas bļodas. Jāteic, apjomīgāka izmēra šādi trauki lieti noder ikdienas kulinārijas vajadzībām,” spriež Agnese un ir laimīga par apgūto podnieces amatu.

No sirdslietas līdz Tautas daiļamata meistariem

 

Šogad augustā apritēja 35 gadi, kopš Balvu novada Bērzpils pagastā dzīvojošie Tautas daiļamata meistari JOLANTA un VALDIS DUNDENIEKI uzsāka sava keramikas cepļa būvēšanu un kopīgu radošu darbību. Laiks aizritējis vēja spārniem, un šobrīd uzņēmīgie mūspuses keramiķi var lepoties ar bagātu pieredzi, kuru ar tikpat lielu iedvesmu labprāt dāvā arī citiem.

Darbi aizceļojuši ne tikai pa Eiropu, bet arī citviet pasaulē
Ziemeļlatgali jau pagājušā gadsimta 50.gados dēvēja par nozīmīgu tautas podniecības centru ar savu īpatnēju un reizumis arī visai skarbu rokrakstu. Arī Jolantai, mācoties Bērzpils vidusskolā, patika zīmēt, radīt un veidot. Savukārt, saspiežot plaukstā mālu, topošajai keramiķei radās apjausma par tā plastiskajām spējām. Audzinātājas Donātes Gļaudas mudināta, Jolanta no 1982. līdz 1986.gadam mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. Lai arī konkurence uz iestāšanos šajā vidusskolā bija liela, jaunietei tas nebija šķērslis. Turklāt mākslas vidusskolā radās arī papildus interese par novada podniecības mantojumu, ko vēl vairāk pastiprināja mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta lekcijas Tautas universitātes Keramikas fakultātē. Turpinājumā Jolanta stažējās Pētera Iruka darbnīcā, 1990.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu un paralēli radošajam un pedagoģiskajam darbam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Keramiķe uzsāka piedalīties arī izstādēs, izveidojot vairākas personālizstādes. Ārzemēs nozīmīgākās no tām ir kopā ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” veidotās izstādes Maskavā, Paņevežā, Rokišķos, Austrijā, Polijā, Vācijā un citās valstīs. Darbi skatāmi arī muzejos un privātkolekcijās Latvijā, kā arī jau minētajā Vācijā, pat Amerikā un Austrālijā.
Tikmēr Valdis podniecībai pievērsās pēc Bērzpils vidusskolas un Malnavas lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas. Arī viņš podniecības pamatus apguva P.Iruka darbnīcā, 1990.gadā sāka darboties studijā “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, 1995.gadā saņēma Tautas daiļamata meistara nosaukumu, bet neilgi pirms tūkstošgades mijas – 1998.gadā – iesaistījās Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā.

Pēc sentēvu izlolotām metodēm
Jāuzsver, ka Jolanta un Valdis ir vienīgie profesionālie keramiķi bijušajā Balvu rajonā. Turklāt par pieredzējušajiem mūspuses māla meistariem mēdz teikt, ka viņi ir mākslinieki, kuri nemēro modernās keramikas ceļu, bet cenšas saglabāt autentisko Latgales keramikas noslēpumu. Kā viens no apliecinājumiem tam ir fakts, ka bērzpilieši pašu mīcīto un kopā likto māla darbu apdedzināšanai izmanto nevis mūsdienīgo elektrisko, bet gan ar malku kurināmo cepli. Valdis gan smej, ka tas, protams, izklausās ļoti vienkārši: “Izkurināt cepli!” Patiesībā šajā procesā jāiegulda ļoti rūpīgs darbs, sākot ar nepieciešamās temperatūras radīšanu un tās uzturēšanu. “Ar vienas spičkas uzraušanu un malkas iekurināšanu nepietiks. Atceros, ka savulaik pagāja krietns laiciņš, līdz iemācījos pareizi iekurt cepli. Un, kad šīs iemaņas apguvu un cepli sāku kurināt pats, gandarījums bija liels. Lai vai kā, cepļa kurināšanā svarīgs viss, kas mums dāvāts no dabas – tauste, redze un kopējās sajūtas. Turklāt keramikas darba tapšanā ne mazāka nozīme jāpiešķir arī norisēm pašā dabā – laika apstākļiem, gaisa spiedienam, arī mēness fāzēm. Jā, malkas cepļa izmantošana visu padara mazdrusciņ sarežģītāku, arī galarezultāts ir ne tik precīzi paredzams, toties tādējādi tiek saglabātas mūsu senču izlolotās prasmes un tradīcijas, neļaujot tām nonākt vēstures mēslainē. Tā arī ir visa šī procesa lielākā burvība,” uzsver Valdis un Jolanta.
Vērtējot un analizējot keramikas tradīcijas Latgalē, bērzpilieši stāsta, ka podniecība kā amatniecības nozare jau kopš seniem laikiem attīstījusies un joprojām sastopama visā Latvijas teritorijā. Protams, Latgales podniecība ir ar savām, īpaši šim reģionam raksturīgām tradīcijām. Kā spriež Valdis un Jolanta, Latgales podniecības vēsturiskais pamats, līdzīgi kā citviet Latvijā, lielākoties, visticamāk, veidojies no mūsu sentēvu saimniecības vajadzībām. Piemēram, vai mūsu senčiem bija nepieciešams trauks, kur ieliet pienu? Protams! Un kur uzglabāt medu? Vai šāds trauks arī bija vajadzīgs? Jā, kā gan bez tā! Arī vēsture liecina, ka lielāko daļu Latgales podniecības izstrādājumus dēvē pēc to izmantojuma sadzīvē. Piemēram, vāraunieks (pods vārīšanai), medaunieks (pods medus uzglabāšanai), sloinīks (augļu konservu uzglabāšanai), ķērne (skābā krējuma uzglabāšanai), ļaks (trauks eļļas uzglabāšanai), kazelnieks (pods kazas piena uzglabāšanai), pārosis (trauks pārtikas pārnēsāšanai). Daži Latgales podniecības izstrādājumi nav saistīti ar pārtiku, piemēram, svilpaunieks, svečturis, dekoratīvie šķīvji vai pelnu trauki.

Podnieku tradīcijas – mūžam dzīvas!
Protams, Dundenieku ģimenei neizpaliek arī dalība dažādās podnieku dienās. Piemēram, šogad vasaras izskaņā Valdis un Jolanta devās uz Raiņa muzeju “Jasmuiža” Preiļu novadā, kur podnieki tika aicināti uz ikgadējiem cepļa kurināšanas svētkiem Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīcā. Abi keramiķi gan ar smaidu sejā nopūšas un teic, ka “Jasmuižā” savus izveidotos keramikas darbus tā lāga pat nepaspēja rokās paturēt, apskatīt un ar meistara aci novērtēt, jo tos vienā acumirklī nopirka! Tikmēr, atmetot humoru, Valdim un Jolantai ir liels gandarījums, ka tagad viņu pašu veidotie māla izstrādājumi priecē citus.
Bet vai keramiķa arods Latgalē un citviet Latvijā pēc desmitiem gadu nebūs lemts izzušanai, tam būs pēctecība un savu senču prasmes turpinās slīpēt arī nākamās paaudzes? Ja būs divtik vairāk tādu uzņēmīgu cilvēku kā Jolanta un Valdis, kuri ir saimnieki ne tikai paši savā keramikas darbnīcā, bet savas prasmes dāvā arī citiem, un Jolanta pasniedz arī vizuālo mākslu un keramikas pulciņus Bērzpils un Gaigalavas pamatskolās, tad par podniecības likteni nudien nav ko uztraukties! Un vai bērniem par šo nodarbi ir interese? “Ir gan, turklāt liela, bet pārsvarā to izrāda mazāko klašu bērni. Protams, negribas celt lielas sapņu pilis un teikt, ka nākotnē podniecība piedzīvos ievērojamu uzplaukumu un cilvēki ar to sāks nodarboties masveidā, bet nešaubāmies, ka allaž būs atsevišķi entuziasti, kuri keramikas tradīcijas vienmēr turēs dzīvas. Tāpat jāpiebilst, – kā jebkurā nodarbē, arī keramikā daudz ko var sasniegt bez īpaša talanta, jo savu prasmju pilnveidošanā īpaši svarīgs ir uzcītīgs darbs. Protams, ķērienam uz to jābūt, bet galvenais, lai ir centība, vēlme un mērķis, pēc kā tiekties! Ja tas būs, esam pārliecināti – viss izdosies!” uzsver Jolanta un Valdis.

 

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

*Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.