1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
18-04-2024
Vārdadienas šodien: Fanija, Vēsma

Esi burvis – taisi no nekā! (14.10.2022.)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

“Liku bēdu zem akmeņa…”

Latgales akmeņkaļu stiprās rokas granītu, smilšakmeni un pat vienkāršu laukakmeni spējīgas pārvērst ne tikai pieminekļos tautas varoņiem, bet arī kapakmeņos, iemūžinot atmiņas par mums mīļajiem aizgājējiem. Kā izdodas savienot naudas pelnīšanu ar radošām izpausmēm, cik viegli vai grūti tas nākas, sarunās un intervijā jautājām Balvu uzņēmējam Tālim Korlašam un akmeņkalim Vitālijam Peļņam. Apciemojot akmeņkali Aivaru Regžņu Daugavpilī, skaidrojām, kādas Latgalē ir šī brīža iespējas realizēt savas biznesa un radošās ieceres.

Latgalietim kapi ir svēta lieta

 

Akmeņkalis VITĀLIJS PEĻŅA SIA “Tako akmens” strādā kopš tā dibināšanas. Turklāt uzņēmums radies, lielā mērā pateicoties Vitālija savulaik pa jokam izteiktajam priekšlikumam, ko uzņēmējs TĀLIS KORLAŠS pārvērta realitātē. Latvijas Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas un pieredze līdzīga profila uzņēmumos ārzemēs un Latvijā, kā arī neizsīkstošā vēlme apgūt jaunas tehnoloģijas ļāva “Tako akmens” izgatavotajiem kapakmeņiem, piemiņas zīmēm un pieminekļiem iegūt popularitāti tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāju vidū.

Pēc mākslas koledžas un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles Tēlniecības nodaļas absolvēšanas 2006.gadā Vitālija dzīves ceļš apmetis ne vienu vien loku, līdz bijušais kārsavietis nonāca Balvos. Iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, jaunais tēlnieks drīz vien nolēma, ka labāk sāks pelnīt naudu, nekā vēl pāris gadus pavadīs skolas solā. Sekoja akmens kalšana Rēzeknē, Ludzā un pat Īrijā. Tieši ārzemju uzņēmumā nostrādātais gads izrādījās nozīmīgs pagrieziena punkts Vitālija karjerā, jo tur viņš iepazina modernas akmens kalšanai paredzētas iekārtas, ar kādām Latvijā tolaik vēl neviens nestrādāja. Atgriezies dzimtenē un apmeties Rēzeknē, Vitālijs kādu laiku nodarbojās ar individuāliem pasūtījumiem, taču, sākoties 2008.gada ekonomiskajai krīzei, darba apjoms strauji saruka, un jaunais tēlnieks izeju atrada karikatūru zīmēšanā vietējam laikrakstam. Vitālija atmiņās tas saglabājies kā smags un depresīvs periods, kad viņš nespēja izlemt, ko iesākt ar savu dzīvi. Pārvarēt personīgo krīzi palīdzēja paziņa, aicinot kopā uzsākt kapu pieminekļu izgatavošanu dzimtajā Kārsavā. Taču nepietiekamā finansējuma un modernu iekārtu trūkuma dēļ darbs ritēja lēni – ne tā, kā to gribējās jaunajiem uzņēmējiem. Kārtējo pavērsienu sniedza liktenīgā, lai arī pavisam nejaušā satikšanās ar balvenieti Tāli Korlašu. “Izgatavoju virtuves galda virsmu Tāļa tikko uzceltajai mājai. Sākām runāt, un pa jokam ierosināju, – nopērc labas iekārtas, un iešu pie tevis strādāt! Tas patiešām bija joks, bet pēc pāris nedēļām viņš piezvanīja sakot, – atradu tev iekārtas. Tā arī sākās uzņēmums “Tako akmens”,” atceras Vitālijs.

Palīdzēja pārliecība, ka viss būs labi
Pirmie mēneši pēc pārcelšanās uz Balviem Vitālijam bija ļoti grūti. Viņš tos sauc par savas dzīves smagāko periodu. Īsi pirms ziemas iestāšanās aizbraukuši uz Poliju un atveduši jaunās iekārtas, uzņēmēji uzsāka ražošanu. Vitālijs kopā ar ģimeni no Kārsavas pārcēlās uz Balviem. Sieva sāka strādāt vietējā skolā, bet jaunais darbs viņai nepatika. Jaunā uzņēmuma telpas bija šausmīgā stāvoklī. Iestājās ziema, un naudas plūsma bija maza. “Taču dzīvojām ar pārliecību, ka viss būs labi, un izturējām. Ļoti daudz palīdzēja Tālis. Viņš mani dzīvē ir tik daudz atbalstījis, kā neviens cits,” apgalvo akmeņkalis. Nāca pavasaris, Vitālijs iemēģināja jaunās iekārtas, un pamazām, lai arī ne uzreiz, darbi sāka veikties. Viņš atceras, ka sevišķas grūtības sagādāja jauno iekārtu apgūšana, jo viss bija jāiemācās pašmācības ceļā – gan strādāt ar CNC gravieri, gan ar datorprogrammu “Foto shop” un jauno akmens zāģi. Arī tagad, lai ietu līdzi laikam, SIA “Tako akmens” iegādājas jaunas iekārtas, uz kurām vispirms jāiemācās strādāt. “Uzņēmumā esmu vienīgais cilvēks, kurš prot darboties ar pilnīgi visām iekārtām,” apgalvo akmeņkalis.

Nevar strādāt, ja negrib mācīties
Ar katru gadu uzņēmuma apgrozījums auga, bet sevišķi ražīgs bija 2018. – Latvijas 100.jubilejas gads. “Tas bija foršs laiks, jo paveicām daudz labu darbu. Izgatavojām divus piemiņas akmeņus latviešu strēlniekiem – viens atrodas Mores pagasta Peļņās, otrs izvietots Drabešos, ceļa malā. To var redzēt, braucot uz Rīgu. Viļakā restaurējām brāļu kapus. Labi pastrādājām. Tas bija viens no mūsu ražīgākajiem gadiem,” atceras Vitālijs.
Lai gan pasūtījumu netrūkst, uzņēmumam nepietiek darba roku. “Neviens negrib mācīties. Balvi ir neliela pilsēta. Visi, kuri grib stādāt, strādā vai ir izbraukuši uz ārzemēm. Pārējie ir tādi, kuri ne īpaši vēlas strādāt un mācīties kaut ko jaunu. Tie, kuri mēģināja, nespēja apgūt tehniku, tādēļ nolēmām, ka tiksim galā pašu spēkiem. Tagad visu darām divatā – es un Māris Aļeškevičs, kurš reizē ar mani pārcēlās no Kārsavas,” stāsta Vitālijs. Viņš skaidro, ka darbs ir ļoti specifisks un ne katrs spēj to iemācīties. Tomēr reizēm pavīd arī kāds cerību stariņš, jo jau otro vasaru pēc kārtas pie Vitālija nāk mācīties skolēns Lauris Timofejevs, kurš labprāt apgūst akmeņkaļa amatu.
Kapu pieminekļu izgatavošana ir sezonāls darbs. Īpaši daudz pasūtījumu ir vasarā. Akmeņkalis neslēpj, ka šajā gadalaikā parasti piedzīvo milzum daudz stresa: “Arī klienti ir dažādi. Visādi gadās. Sevišķi augustā un septembrī noguruma dēļ sāku pieļaut kļūdas, jo uzņēmumā esmu mākslinieks, strādāju ar klientiem, braucu arī ar autokāru, kas ceļ akmens blokus, griežu, mēru, pieņemu un nododu.” Vitālijs atklāj, ka akmens kalšana ir diezgan neparedzama, sevišķi tādēļ, ka uzņēmums strādā ar akmens blokiem, nevis Ķīnā iepirktām pieminekļu sagatavēm: “Viss var gadīties. Griez akmens bluķi, nopulē – plaisa. Tas nav tāds materiāls kā dēlis. Pērkot akmens bloku, nezinām – būs tur plaisas vai nē.”

Stress māksliniekam nepalīdz
Ziemā, kad pasūtījumu ir maz, Vitālijam atliek vairāk laika pievērsties mākslai, piemēram, dekoratīvu akmens šķīvju darināšanai. Daudzi Vitālija darinātie šķīvji aizceļojuši uz attālākām vietām, pat uz ārzemēm. “Zinu, ka pašvaldība vienu aizveda uz Pleskavu, veda arī uz Rīgu, uz Saeimu,” viņš secina. Akmeņkali nedaudz skumdina, ka ikdienas rutīna mākslu atvirzījusi otrajā plānā, jo tam vienkārši neatliek laika: “Dažreiz, protams, gadās izgatavot arī diezgan mākslinieciskus kapu pieminekļus. Šogad izgatavoju vienu skaistu kapakmeni, kas aizceļoja uz Raunu.” Laika trūkuma dēļ pagaidām novārtā pamesta arī Vitālija iecere Balvu parkā izveidot skaistu skulptūru dārzu. Viņš neslēpj, – reizēm šķiet, ka mākslas akadēmijā iegūtā izglītība aiziet postā, jo ir iestidzis ikdienas rutīnā: “Patiesībā neesmu akmens kalšanas fanātiķis. Tas ir mans maizes darbs. Esmu strādājis arī ar koku. Stāsts, kā kļuvu par akmeņkali, ir vienkāršs. Tā kā nācu no diezgan trūcīgas ģimenes, katru vasaru strādāju. Mācoties mākslas akadēmijā, vasarā vajadzēja piepelnīties – gāju komunālo uzņēmumu kombinātā kalt pieminekļiem burtus. Maksāja 10 santīmus par burtu, bet maize tolaik maksāja 20 santīmus. Biju bagāts students. Taču akmens kalšanas fanātiķis neesmu. Kapu pieminekļu izgatavošana vienkārši ir stabils darbs, jo kapi latvietim, īpaši latgalietim, ir svēta lieta.” Vitālijs atklāj, ka joprojām lolo vairākas idejas, kā pievērsties mākslai: “Kādreiz gribētu sarīkot personālizstādi, piemēram, Latgales vēstniecībā “Gors”. Tikai pagaidām tam nav laika.”
Vitālijam ir arī cits hobijs – ēst gatavošana. Šo nodarbi viņš uztver kā atpūtu pēc smagā darba: “Mans firmas ēdiens ir tunča tartars, bet gatavoju visu ko, izņemot saldos ēdienus, jo ar mīklu nedraudzējos.”

 

Vidzemē – laukakmens, Latgalē – granīts
“Tako akmens” iespējams pasūtīt kapu pieminekļus no granīta, ko izgatavo, sazāģējot milzīgus, vairākas tonnas smagus akmens bluķus. Otrs materiāls ir laukakmens, taču to atvešana ir sarežģīta. Savukārt milzīgos granīta bluķus uzņēmums iepērk Zviedrijā. Pēc tam no akmens izgriež vajadzīgo formu, nopulē to un veic gravējumus. Tas ir milzīgs darbs. Vitālijs apgalvo, ka zviedru granīts mūspusē ir populārāks nekā laukakmens, ko savukārt vairāk iecienījuši Vidzemē: “Vietējiem labāk patīk melnie, nopulētie granīta pieminekļi, lai virsū būtu arī aizgājēja portrets. Vidzemnieki vairāk ievēro laukakmeņa skaistumu. Katram sava gaume.”
Akmeņkalim gadījies izgatavot kapu pieminekļus arī tuviniekiem. Darinot kapakmeni tēva piemiņai, viņš ļāvās radošai brīvībai: “Visskaistākie darbi izdodas, ja ir dota pilnīga radoša brīvība. Ja man pasaka: “Vienkārši sataisi kaut ko skaistu!” Tad darbs izdodas ātri, viegli un glīti.”

Reālists ar kantainu domāšanu
Grūti būt māksliniekam, ja nepelni, – uzskata Vitālijs, jo, “lai nodarbotos ar mākslu, ir jābūt materiālajai bāzei, lai vismaz gadu vari iztikt bez naudas pelnīšanas. Man ir ģimene, divi bērni, ir nopirkta māja, kas jāremontē. Esmu iestidzis tādā materiālismā, ka ne pa kreisi, ne pa labi”.
Vitālijs sevi uzskata par reālistu: “Optimists ir neinformēts pesimists. Uz situāciju vienmēr jāskatās reāli, tā jāanalizē, jāsaliek viss pa plauktiņiem, nevis, –- ai, viss būs labi! Mana domāšana ir tipiski kantaina, kas māksliniekiem nav raksturīgi. Mācoties mākslas akadēmijā, daži teica, ka neesmu mākslinieks, jo vienmēr uzskatīju, ka jāizgatavo tāds mākslas darbs, ko var pārdot. Neskatoties uz to, divus diplomdarbus esmu aizstāvējis ar izcilību, saņemot 10 balles. Mākslas akadēmijas diplomdarbā darināju pieminekli keramiķim Pēterim Ušpelim – gan nopelnīju, gan radīju mākslu.” Ir daudz darbu, ar kuriem Vitālijs lepojas: “Pat mazs piemineklis var būt skaists. Reizēm, pašķirstot pasūtījumu lapas, aizdomājos, – cik pieminekļus esmu uztaisījis? Šausmīgi daudz. Iespējams, tūkstošus. Atpazīstu visus no tiem. Varbūt neatceros, kā esmu to taisījis, bet pazīstu savu rokrakstu.”
Izrādās, nepieciešamība pelnīt naudu, lai izdzīvotu, ņēmusi virsroku arī daudzu Vitālija kursabiedru dzīvē. Vairums nodarbojas ar kaut ko citu, nevis mākslu. Kāds izgatavo guļbūves, kāds nodarbojas ar apkures katlu uzstādīšanu. Bet viens Vitālija kursabiedrs kļuvis par pasniedzēju mākslas un dizaina vidusskolā.

Katrs laukakmens ir mākslas darbs

 

Pēc izglītības mākslinieks – noformētājs, Daugavpilī dzīvojošais akmeņkalis AIVARS REGŽA vispirms pievērsās gleznošanai un tikai vēlāk par radošās izpausmes veidu, kā arī iztikas avotu izvēlējās kapakmeņu izgatavošanu. Vairāk nekā 20 šajā nozarē nostrādātie gadi ļauj Aivaram apgalvot, ka savu amatu pārzina par visiem 100%. Arī garās pasūtītāju rindas liecina, ka īpaša reklāma viņa darbiem nav nepieciešama. To, ka Aivaram piemīt visas prasmīgam akmeņkalim vajadzīgās iemaņas, apliecina Latvijas Amatniecības kameras (LAK) piešķirtais amata meistara nosaukums.

Ienākot Aivara Regžas privātmājas pagalmā, nevar nepamanīt, ka šeit dzīvo radoši cilvēki, kuriem patīk ziedi. Aivara un arī dabas veidoti akmens mākslas darbi, kas papildināti ar viņa drauga – metālmākslinieka darinājumiem, veido glītu ietvaru dzīvesbiedres Anitas stādītajām rozēm. Akmeņkaļa mājās Daugavpilī atrodamas liecības arī par citiem Regžu ģimenes vaļaspriekiem – gleznošanu, Rīgas porcelāna un Līvānu stikla fabrikas trauku un dažādu senlietu kolekcionēšanu. “Man patīk viss, kas senāks par 100 gadiem,” apgalvo mākslinieks.
Turpretim Aivara darbnīca Naujienas pagasta Lucikos gandrīz pilnībā atvēlēta akmeņiem. Plašajā teritorijā atrodami visdažādāko lielumu laukakmeņi atšķirīgās apstrādes stadijās – sākot no tikko noslīpētiem, līdz pat gandrīz pabeigtiem kapakmeņiem, kas gaida pēdējos meistara prasmīgo roku pieskārienus.
Vēlmi izpausties radoši Aivars mantojis no mātes, kura labi zīmēja un tikai neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ savulaik nekļuva par diplomētu mākslinieci. “Iestājoties mākslas skolā, īstenoju mammas sapni,” piebilst amata meistars. Tagad mākslinieku dinastiju turpina Aivara jaunākais dēls Ronalds, kurš Saules skolā apguvis koktēlniecību, vēlāk īstenoja tēva sapni – absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultāti. Zīmēt un veidot bērnībā patika arī Aivara vecākajam dēlam Haraldam, tomēr viņš deva priekšroku profesionāla volejbolista karjerai.
Pirmo reizi ar akmens kalšanu daugavpilietis saskārās nejauši. Atgriezies no dienesta padomju armijā un neatradis darbu atbilstošu mākslinieka – noformētāja izglītībai, ko ieguva toreizējā Rēzeknes Mākslas vidusskolā, Aivars sāka pelnīt iztiku kā gravieris vietējā labiekārtošanas uzņēmumā. Kādā dzīves posmā viņš strādāja par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju, kā arī Naujienas pagasta pārvaldē – par mākslinieku. Zemā atalgojuma dēļ, meklējot iespēju piepelnīties, Aivars aizvien biežāk ķērās pie otas un krāsām, lai gleznotu dabas ainavas, ko vēlāk pārdeva dažādos tirdziņos. Tikai otrās tūkstošgades sākumā viņš nolēma pievērsties kapu pieminekļu biznesam. Šo dabas doto materiālu pārvērst par kaut ko vērtīgu Aivaram iepatikās, jau strādājot labiekārtošanas uzņēmumā: “Akmens kalšana man vienmēr gājusi pie sirds. Tā ievelk.” Lielākoties šī aroda smalkumu viņš apguva pašmācības ceļā, bet palīdzēja arī mākslas vidusskolā un vēlāk speciālos kursos iegūtās zināšanas. Aivars pārliecināts, ka par kvalificētu aroda meistaru kļuvis, pateicoties roku darbam laikā, kad vēl nebija pieejamas modernās tehnoloģijas. Tieši tādēļ šajā jomā nav nekā tāda, ko viņš neprastu. “Savulaik slīpēšanai un pulēšanai izmantojam pat parastās nažu asināmās galodiņas. Visu darījām ar rokām. Tagad izmanto flekšus, kuriem pielīmētie dimanta instrumenti paveic pat vissmalkāko slīpēšanu,” atmiņās dalās Latvijas Amatniecības kameras amata meistars.
Lai gan maizes darbs Aivaram ir kapakmeņu izgatavošana, viņš prot izveidot arī skulptūras. Daugavpilietis pārliecināts, ka, kaļot kapakmeni, arī iespējams radoši izpausties. “Taču veidot pamatīgākus mākslas darbus varu atļauties tikai kādas pāris reizes gadā, jo tie prasa daudz laika,” piebilst akmeņkalis.
Aivars nešaubās, ka visefektīvākā reklāma ir “no mutes mutē”, tādēļ citus reklāmas veidus neizmanto. Lai gan konkurence ir pietiekami liela, viņš ir atradis savu nišu: “Strādāju pārsvarā ar laukakmeņiem. Noslīpēts granīts ir vienkārši melns, bet laukakmenī katrs ierauga kaut ko savu: kāds – debesis, kāds – tekošu upīti vai vēl kaut ko.” Izrādās, kapa pieminekļa izgatavošanai neder kurš katrs laukakmens. Aivars atklāj, – akmeņi, kas guļ virszemē, nav izmantojami, jo tajos ir daudz mikroplaisu: “Tie praktiski nav lietojami. Mums der akmeņi, kas gulējuši zemē vai ūdenī, piemēram, Daugavā. Tie ir veseli, skaisti akmeņi.” Aivars stāsta, ka materiālus iepērk pie kāda rēzeknieša, kuram milzīgus laukakmeņus piegādā no karjeriem. Dažreiz viņš akmeņus ņem arī no zemniekiem. Akmeņkalis stundām ilgi var stāstīt par katra materiāla īpašībām. Piemēram, Itālijas marmors esot daudz mīkstāks nekā Sibīrijā iegūtais. Katram laukakmenim piemītot arī savas krāsu toņu nianses un atšķirīgs zīmējums. Aivars apbrīno arī dabas, piemēram, Daugavas ūdeņu radītos veidojumus.
Akmeņkaļa darbs ir smags un prasa ne tikai mākslinieka iztēli, bet arī fizisku spēku, jo nereti kapakmeni jāpalīdz uzstādīt. Turklāt slīpējot radītie putekļi bojā plaušas, tādēļ jālieto respirators. Ar šīm un citām grūtībām jārēķinās tiem, kuri vēlas pievērsties šai darbības jomai. “Izgatavot pieminekli nav viegli. Tāpat kā jebkurā jomā, ieguldot darbu, rezultāts būs. Lai gan šo amatu pie mums Latvijā nekur īpaši nemāca, darbnīcu ir pietiekami daudz, tādēļ ir, kur pamācīties vai palūgt padomu,” uzskata LAK amata meistars.

Eksperta viedoklis

Nevaram atļauties iegādāties mākslu

 

Akmens ir ļoti niecīga daļa no tā, ko tēlnieki izmanto savā darbā. Arī mūsu skolā šī ir salīdzinoši jauna programma, jo darbojamies tikai kopš 2015.gada. Līdz ar to jauno tēlnieku paaudze vēl nav izaugusi, tikai pāris mūsu skolas beidzēju tēlniecību šobrīd turpina apgūt Latvijas Mākslas akadēmijā. Lai gan daudzi mūsu nodaļas absolventi iestājas akadēmijā, ne visi izvēlas studēt tieši tēlniecību. Taču tendence ir pozitīva. Jaunieši nāk mācīties. Lai gan telpu trūkuma dēļ mūsu nodaļā uzņemam tikai līdz pieciem audzēkņiem, šogad uz mācību vietām bija pat neliels konkurss.
Mācot Tēlniecības nodaļā, audzēkņus nepiesaistu kādam konkrētam materiālam, viņu galvenais uzdevums ir apgūt formu plastiku, tas ir, veidošanu. Materiālus – akmeni, koku, kompozītmateriālu, metālu, kā arī modernās tehnoloģijas, piemēram, 3D printeri u.c. – izvēlamies atbilstoši idejai. Tādēļ mūsu audzēkņi, skolu beidzot, ir diezgan universāli. Taču pēc jebkuras vidusskolas jaunietis diez vai var pilnvērtīgi iekļauties kādā darbības jomā. Jo, tikai gadiem ejot, viņš nobriest un pieaug. Tikai mākslas akadēmijas ceturtajā kursā viņi sāk saprast, ko vēlas vai nevēlas darīt.
Priecē, ka mani audzēkņi uzstāda sev augstāku latiņu, nekā programmā ir paredzēts. Dažreiz viņus pat apstādinu, ja paņēmuši “kumosu, ko nevar norīt”. Uzskatu, ka netalantīgu bērnu nav. Vienkārši skolotājam ir jāprot izcelt skolēna slēptos talantus, par kuriem viņš pats vēl nezina.
Ja neskaita kapakmeņu industriju, kas cilvēkiem ir dzīves nepieciešamība, tēlniekiem Latvijā iet diezgan grūti, jo Latvijas tirgus ir salīdzinoši mazs un mūsu tēlniecība lielākoties ir Ķīnas rūķīšu līmenī. Parastais cilvēks nav tik izglītots, lai saprastu atšķirību starp Ķīnā ražoto masu produkciju un kvalitatīvu tēlniecības mākslu. Tas pats notiek kapakmeņu industrijā. Tikai bagāti un izglītoti cilvēki, kuri saprot atšķirību starp parastu akmeni un kapakmeni ar māksliniecisku saturu, var pasūtīt kvalitatīvu darbu. Parastais cilvēks to nevar atļauties. Mūsu ekonomika nav tik attīstīta un stabila, tāpēc cilvēks nevar atļauties iegādāties mākslu. Bet tēlnieks nevar atļauties taisīt lēti. Turklāt tas attiecas uz visām mākslas jomām.  /GUNĀRS KLAUČS, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tēlniecības izglītības programmas vadītājs/

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.