Kā pa jokam, joka pēc (03.03.2026.)

Lasīt, nevis ekrānu kasīt

2025.gadā svinam pirmās iespiestās latviešu grāmatas piecsimtgadi. “Vaduguns” publicē rakstu sēriju par grāmatu nozīmi laika griežos, kā mudināt lasīt un uzlabot lasītprasmi, lasītkāri, turklāt nodrošinot pēctecību, tādējādi stiprinot gan latviešu, gan latgaliešu garu un spītu. Sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā meklēsim atbildes, vai grāmatu un bibliotēku vēsture ir spogulis, kurā ieraugāmi nācijas intelektuālie meklējumi, sasniegumi un zaudējumi, attieksme pret savējiem un citādajiem. Tāpat uzsvērsim, ka tauta un tās valoda nevar pastāvēt bez savas grāmatniecības.

Tehnoloģiju uzdevums ir palīdzēt, nevis traucēt

Kopš 2012.gada skolēnu lasītprasme Latvijā ir pasliktinājusies, un 2022. gadā sasniegts tās zemākais punkts pēdējo 20 gadu laikā, – liecina 2024.gadā publiskotie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas rezultāti. “Kādas ir lasītprasmes veicināšanas iespējas un metodes?” jautājām izglītības un kultūras jomā zinošām speciālistēm.

Diskusijā piedalās:

Lolita Kokoreviča, Bērzpils pamatskolas skolotāja, valodu (latviešu) un kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslas metodiskās jomas koordinatore, 2025.gadā saņēma Balvu novada domes Atzinības rakstu par pilsonisko un sabiedrisko aktivitāti, ieguldījumu izglītības jomas un novada attīstībā, pozitīvu izglītības iestādes tēla veidošanu un novada vārda popularizēšanu, amatierteātra “Jandāls” vadītāja un pasākumu scenāriju līdzautore;

Sanita Anckina, Rugāju vidusskolas skolotāja, izglītības metodiķe, titula Balvu novadā “Gada skolotājs 2025” īpašniece, Rugāju tautas nama dāmu vokālā ansambļa vadītāja;

Evija Krakope, Eglaines pamatskolas skolotāja;

Ruta Suseja, Balvu Centrālās bibliotēkas direktore.

Vai situācija ir mainījusies?

L.Kokoreviča: – Būtu naivi cerēt, ka pēc tik ilgas lejupslīdes situācija strauji mainīsies. Tā tas nestrādā. Ja kaut ko vajadzīgajā laikā palaižam garām, jāiegulda daudz lielākas pūles, lai sasniegtu labu rezultātu. Lasītprasme ir nepieciešama, lai izprastu ne vien literatūru, bet arī, piemēram, matemātiku, fiziku. Tā ir izglītības ieguves pamatprasme, tāpēc satraukumam patiešām ir iemesls. Pašreiz skolēnu lasītprasmes attīstīšanai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība ne tikai Latvijā. Iespējams, lasījāt par situāciju ar lasītprasmi Zviedrijā un plānotajiem pasākumiem tās uzlabošanā. Latvija nav izņēmums. Jau pāris gadus norisinās sabiedrības iesaistes kustība “Restarts lasīšanai”, kas turpina LNB lasīšanas veicināšanas iniciatīvas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, “Grāmatu starts ” un “Skaļās lasīšanas sacensības”. Priecājos, ka mūsu novada skolās, skolu un publiskajās bibliotēkās notiek daudzveidīgi pasākumi, kuru mērķis ir motivēt skolēnus lasīt. Tāds pasākums, piemēram, ir lasīšanas konkurss “Lasi, ieklausies, domā”, kuru katru gadu organizē skolu bibliotekāru metodiskā apvienība. Ceru, ka, sadarbojoties visām ieinteresētajām pusēm – vecākiem, skolotājiem, bibliotekāriem un arī pašiem skolēniem –, situācija mainīsies. Kad pēc stundas pienāk 7.klases meitene un padalās iespaidos par grāmatu, kuru sākusi lasīt, saproti, kas viss patiesībā jau notiek.

S.Anckina: – Bērni lasa nepietiekami daudz. Tā diemžēl ir.

E.Krakope: – Lai gan šobrīd ļoti daudz tiek pievērsta uzmanība lasītprasmes uzlabošanai un tās nostiprināšanai – tiek pilnveidots mācību saturs, akcentēta lasītprasme visos mācību priekšmetos, vairāk uzmanības pievērsts agrīnajai lasītprasmei –, tomēr jāatzīst, ka būtisku uzlabojumu nav. Daļa bērnu lasa, bet angļu valodā, kas no vienas puses ir ļoti apsveicami, tomēr tas ietekmē jauniešu spēju izteikties un rada grūtības, piemēram, rakstot domrakstus, jo teikumu veidošanas uzbūve būtiski atšķiras. Lai varētu spriest par pārmaiņām, tam vajadzīgs ilgāks laika periods.

R.Suseja: – Kopš 2022.gada nav publiskoti jauni OECD starptautiskie rezultāti, tāpēc objektīvi nav iespējams apgalvot – situācija Latvijā ir būtiski uzlabojusies vai pasliktinājusies. 2025.gada datu apkopojums vēl nav pieejams. Tomēr mēs varam runāt par Balvu reģiona bērnu un jauniešu (lietotāju līdz 18 gadu vecumam) lasīšanas tendencēm. Šobrīd gan vēl notiek datu par 2025.gadu apkopošana un analīze. Vērojama aktīvo lietotāju skaita līdz 18 gadu vecumam stabilitāte (pat pieaugums) – Balvu Centrālajā bibliotēkā pieaugums par 8,5%, novadā – 1,5%. Pilsētā būtiski pieaudzis izsniegumu skaits vecuma posmā līdz 18 gadiem – par 24%, savukārt novadā – nedaudz sarucis – par 2%. Balvu reģiona bibliotēkas iegulda lielu darbu lasīšanas vecināšanā daudzveidīgās aktivitātēs – organizējot pasākumus, grāmatu izstādes, konkursus, piedaloties nacionāla līmeņa lasītveicināšanas programmās (Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija, Nacionālās skaļās lasīšanas sacensības). Esam novērojuši, ka pamatrādītāju pieaugumu ietekmējusi arī aktīva bibliotēkas darbības popularizēšana gan mājaslapā, gan sociālajos kontos, gan pilsētvidē afišu veidā u.c. Neskatoties uz kopējo bibliotēkas pamatrādītāju dinamikas stabilitāti, nopietns izaicinājums ir bērnu un jauniešu zemā lasītprasme, spēja izprast, analizēt tekstu un diskutēt par izlasīto.

Kā bērnus ieinteresēt lasīt?

L.Kokoreviča: – Ar savu piemēru. Lasītprasmes attīstīšana sākas jau ar bērna piedzimšanas brīdi, vēl bērna pirmslasīšanas periodā, kad vecāks lasa priekšā. Vēlāk, bērnam augot, abi kopā aplūko ilustrācijas. Pārrunā. Svarīgi, lai raisās iztēle. Vārdam jāiet roku rokā ar iztēli, tad arī bērnam būs interesanti lasīt. Otrs aspekts – ja vecāks tikai lasa priekšā un vēlāk grāmatu noliek plauktā, tas nedarbosies. Bērnam jāredz, ka vecāks brīvajos brīžos arī lasa. Ja gribam, lai interesi par grāmatu lasīšanu rosina tikai skola, bet paši bērnu radinām pie animācijas filmām (kaut arī labām un attīstošām), jo tā ir ērtāk, būs daudz grūtāk motivēt bērnu lasīt. Jā, protams, skola darīs visu iespējamo un arī dara. Kā labu piemēru varu minēt mūsu skolas 5./7.klases audzinātāju. Viņa kopā ar saviem audzēkņiem lasa “Bērnu žūrijas” grāmatas, lai pēc tam ar klasi varētu pārrunāt lasīto. Patiesībā par jautājumu, kā ieinteresēt bērnu lasīt, būtu vērtīgi aprunāties ar vecākiem, kuru bērni daudz lasa. Lasītprasmes attīstīšana kopš mazotnes ir investīcija bērnā, kas vēlāk atmaksāsies gan bērnam, gan vecākiem.

S.Anckina: – Bērnam ir jāredz, ka lasa ne tikai skolā, bet arī vecāki, māsas, brāļi. Kopā ar bērnu jāapmeklē bibliotēka. Mums ir tik jauka bibliotēka, tik interesantas nodarbības un aktivitātes. Tas noteikti piesaistītu bērnus lasīt un iepazīt grāmatas.

E.Krakope: – Interesi par lasīšanu nevar radīt tikai skola, to lielā mērā ietekmē situācija ģimenē. Manuprāt, ja bērns redzēs pieaugušo lasām, tad varbūt to uztvers kā normu. Svarīgi ir radīt mājās vidi, kur grāmatas atrodamas redzamā vietā un brīvi pieejamas. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā, nākas sastapties ar realitāti, kad mājās nav pat grāmatplaukta vai labi, ja ir viena grāmata. Bibliotēkas piedāvā daudz pasākumu, tāpēc tās apmeklēšana bērniem kopā ar vecākiem varētu veicināt lasītprasmi un pozitīvu attieksmi pret grāmatām. Noteikti būtu jāļauj bērnam izvēles brīvība, kad viņš izvēlas lasīt savām interesēm atbilstošu literatūru. Iespējams, varētu palīdzēt arī kopīgas sarunas par izlasīto gan ar vecākiem, gan ar kādu no skolotājiem. Vienos no pēdējā laikā apmeklētajiem kursiem lektore dalījās pieredzē, ka skolā, kurā mācās viņas bērns, literatūras skolotāja uzdod lasīt grāmatu ne tikai saviem skolēniem, bet arī vecākiem. Tad izlasītā grāmata mājās tiek pārrunāta un skolēns var skolā dalīties ne tikai ar savām pārdomām par izlasīto, bet arī ar savu vecāku viedokli. Viens no pozitīvajiem piemēriem ir arī šī gada olimpiāde latviešu valodā un literatūrā, kur, tai gatavojoties, elektroniskā formātā bija jāizlasa A.Kļavja grāmatas “Melnais akmens” triloģijas pirmā grāmata “Ceļš uz nezināmo”. Pēc olimpiādes mūsu skolas meitenei radās interese izlasīt arī pārējās daļas, un viņa izteica vecākiem vēlēšanos tās iegādāties. Un tā visas trīs grāmatas meitene saņēma kā dāvanu savā dzimšanas dienā. Nu, re, grāmata atrada ceļu vismaz uz viena lasītāja sirdi.

R.Suseja: – Esmu vienisprātis ar pētnieci, doktora grāda pretendenti agrīnās bērnības studijās Portsmutas Universitātē (Lielbritānija) Zandu Fabriks, kura saka: “Mīlestība pret grāmatu lasīšanu, kas ir pamatakmens lasītprasmes attīstībai, sākas jau agrā bērnībā. Daudzi zinātniskie pētījumi liecina, ka lasītprasmes veidošanās ir cieši saistīta ar to, vai bērniem ikdienā lasa vecāki un citi pieaugušie. Ir svarīgi, lai bērni redzētu, ka pieaugušie uztver lasīšanu kā dabisku un patīkamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Bērniem augot, šie agrīnie piemēri kļūst par viņu ikdienas pieredzes pamatu, un pakāpeniski arī viņi paši attīsta mīlestību pret lasīšanu.” Tā kā esmu ne tikai bibliotēku jomas speciāliste, bet arī divu nu jau pieaugušu bērnu mamma, praksē iegūta zināma pieredze. Agrā bērnībā dēlam ļoti patika priekšā lasīšana. Mums bija grāmatiņa ar stāstiņu par pelēnu Peksi, kurš negribēja gulēt. Katru vakaru pirms gulētiešanas tā tika lasīta un pārlasīta. Noguruma brīžos lasot mēģināju izlaist lapas. Tiklīdz kāda epizode izlaista, dēls teica: “Mammu, lasi pēc kārtas – tu izlaidi Pekša zobu tīrīšanu!” Tas bija zināms rituāls un sava veida kārtība pirms gulētiešanas, kas lielā mērā asociējas ar drošību un tuvību, nevis pienākumu. Bērnus var ieinteresēt lasīt, ja lasīšana kļūst par brīvprātīgu, aizraujošu un emocionāli patīkamu pieredzi. Svarīga ir izvēles brīvība, pieaugušo piemērs un vide, kur grāmata nav pienākums, bet piedzīvojums. Svarīgākais ir padarīt lasīšanu par patīkamu pieredzi, nevis pienākumu.

Pirmo priekšstatu par literatūras lasīšanu sniedz mīklas, pasakas, stāsti un dzejoļi. Ar ko sākt?

L.Kokoreviča: – Tas nav tik būtiski, galvenais, kā minēju iepriekš, lai lasīšanas procesā raisās bērna iztēle. Vārds iet kopā ar attēlu. Tad viss būs kārtībā. Nesen lasīju savam divgadīgajam mazdēlam latviešu tautas pasaku “Zvēri un abru taisītājs”. Grāmatā bija uzlīmes, bērns uzmanīgi klausījās un sekoja līdzi, ar pirkstiņu pieskaroties attiecīgajai bildītei grāmatā. Grāmatu lasījām trīs reizes. Tātad aizgāja.

S.Anckina: – Pirkstiņrotaļas, tautasdziesmas, spēles ar mīklu minēšanu, dzejoļi, audio pasakas, stāsti.

E.Krakope: – Jau mazuļa pirmajā dzīves gadā ļoti nozīmīga loma ir dažādām pirkstiņspēlēm, jo tās veicina runas attīstību, ritma izjūtu un valodas prasmes. Noteikti ieteiktu sākt ar pasakām. Sākumā vecāki tās var lasīt bērnam katru vakaru pirms gulētiešanas – tas rada drošības sajūtu un veido patīkamu ikvakara rituālu. Ja nav iespējas lasīt pašiem, var atskaņot arī audio pasakas. Ļoti nozīmīga ir arī kopīga grāmatu attēlu skatīšanās. Pat, ja bērns vēl nemāk lasīt, bilžu aplūkošana, to pārrunāšana un jautājumu uzdošana pamazām rada interesi par grāmatām un vēlmi iepazīt tās patstāvīgi. Svarīgākais ir sākt to darīt jau agrā vecumā, darīt to regulāri un padarīt lasīšanu par patīkamu kopīgu piedzīvojumu.

R.Suseja: – Pirmo priekšstatu par literatūru bērns iegūst caur klausīšanos un valodas skaistuma izjūtu. Tāpēc sākt vajadzētu ar vienkāršākajām un ritmiskākajām formām – mīklām, skaitāmpantiem, tautasdziesmām un īsiem dzejoļiem. Tie attīsta valodas izjūtu, atmiņu un interesi par vārdu spēli. Nākamais solis ir pasakas un īsi stāsti, kuros bērns var iejusties varoņu lomās un piedzīvot stāsta notikumus. Svarīgi ir, lai pirmā pieredze būtu emocionāli pozitīva – lai grāmata saistās ar siltumu, kopā būšanu un atklāšanas prieku. No klausīšanās pakāpeniski pārejam uz patstāvīgu lasīšanu, ļaujot bērnam izvēlēties sev interesējošu saturu. Galvenais nav teksta sarežģītība, bet interese un prieks par lasīšanu.

Cik bērnu grāmatās ir svarīgas ilustrācijas?

L.Kokoreviča: – Sākumā, kad bērnam vēl tikai veidojas iztēle, ir svarīgas, jo bērns klausās, viņam vēl nav zināšanu, kādas izskatās daudzas lietas. Ilustrācijas palīdz tās iepazīt, tā veidojas arī viņa vārdu krājums – priekšmetu, krāsu, emociju, dzīvu būtņu nosaukumi. Vēlāk jau viņš pats lasot iztēlē uzburs varoņu izskatu, notikumus.

S.Anckina: – Manuprāt, ļoti svarīgas. Mūsdienās bērna uzmanību grāmatai piesaista tieši ilustrācijas – krāsainas, košas, smieklīgas. Tas bērnam rada interesi par konkrēto grāmatu. Atceros savas bērnības grāmatas – dažās ilustrācijas bija reti sastopamas vai to vispār nebija, bet tas rosināja fantāziju, iztēloties gan stāsta varoņus, gan vietu.

E.Krakope: – Ļoti svarīgas, īpaši pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Ilustrācijas palīdz labāk saprast tekstu, rosina iztēli, rada emocionālu saikni ar izlasīto stāstu vai pasaku, kā arī motivē turpināt lasīt. Dažkārt ilustrācija var pastāstīt vairāk nekā pats teksts. Bieži vien grāmatas vizuālais noformējums var būt noteicošais, lai bērns vispār paņemtu grāmatu rokās.

R.Suseja: – Ilustrācijas nav tikai rotājums, bet būtiska lasīšanas procesa daļa, īpaši agrīnā vecumā. Tās palīdz bērnam saprast tekstu, attīstīt iztēli un uzturēt interesi par grāmatu. Bieži vien attēls ir pirmais, kas piesaista uzmanību un iedrošina bērnu sākt lasīt. Labi ilustrēta grāmata var kļūt par bērna pirmo soli ceļā uz patstāvīgu un ieinteresētu lasīšanu. Manā bērnībā mīļākās bija Margaritas Stārastes ilustrētās grāmatas.

Ir daļa vecāku, kuri savas atvases jau kopš mazotnes radina runāt, arī lasīt dažādās valodās. Kā jūs vērtējat iespējamo modeli vienlaikus mācīt lasīt, piemēram, latviešu literārajā valodā un latgaliski?

L.Kokoreviča: – Uzskatu, ka jebkura valoda tikai bagātina cilvēku. Jo agrāk tās sāk apgūt, jo vieglāk to izdarīt. Ja vecāks māca bērnu lasīt latgaliski, lai notiek! Latgaliešu valoda ir ļoti sulīga, tajā ir arī vārdi, kuri kādu norisi izsaka precīzāk nekā tas ir literārajā valodā, piemēram: ej apleik (ej apkārt). Šobrīd arvien vairāk bērnu izvēlas lasīt grāmatas angļu valodā. Arī pret to neesmu. Galvenais, ka lasa. Protams, kā latviešu valodas skolotāja jūtu šādas tendences sekas – skolēnu rezultāti angļu valodas eksāmenā ir augstāki nekā latviešu valodā.

S.Anckina: – Nekad neesmu sapratusi, kāpēc nerunāt latgaliski, ja mēs dzīvojam Latgalē? Zināt un prast runāt vēl vienā valodā ir liela vērtība. Par zināšanām angļu, franču vai jebkurā citā valodā mēs taču priecājamies, vai ne? Kāpēc ne latgaliski?

E.Krakope: – Divvalodība pati par sevi nav šķērslis, tā attīsta valodas izjūtu un elastīgāku domāšanu. Ja ģimenē tiek lietota latgaliešu valoda, paralēla lasītprasmes attīstīšana latviešu literārajā valodā un latgaliski var bagātināt bērna identitāti un valodas prasmes. Svarīgi, lai lasītmācīšanas process noritētu dabiski, pozitīvā gaisotnē bez pārmērīgas uzspiešanas, kā arī, lai sākumposmā katra valoda tiktu apgūta atsevišķos tekstos, neveidojot abu valodu sajaukumu.

R.Suseja: – Uz šo jautājumu varu atbildēt gan profesionāli, gan personīgi. Daudzvalodība bērnam nav šķērslis – tieši pretēji, tā ir bagātība. Pētījumi liecina, ka bērni spēj apgūt vairākas valodas paralēli, ja katrai no tām ir dabiska vide un regulārs lietojums. Arī latviešu literārās valodas un latgaliešu rakstu valodas apguve līdztekus ir iespējama un vērtējama pozitīvi. Svarīgākais ir konsekvence un pozitīva attieksme – lai valoda netiktu uztverta kā pienākums, bet kā daļa no identitātes un ģimenes kultūras. No savas pieredzes varu teikt – bērni valodas nejauc, ja pieaugušie tās lieto skaidri un dabiski. Viņi ļoti labi uztver, kurā situācijā un ar ko runā vienā vai otrā valodā. Grāmatas šajā procesā ir lielisks atbalsts. Esmu priecīga, ka manā ģimenē gan šaurākā, gan plašākā lokā skan četras valodas – latviešu, latgaliešu, angļu, krievu. “Daudzvalodība ir kognitīva priekšrocība: runājot un lasot dažādās valodās, mēs atveram durvis uz daudzām neapjaustām un neatklātām pasaulēm,” saka slovēņu pētnieks Miha Kovāčs.

Kā radīt saspēli starp vārdu, krāsu un iespēju darboties?

L.Kokoreviča: – Te jārunā par starpdisciplinaritāti. Pirmsskolā un skolā tā notiek, sadarbojoties vairākām jomām. Piemēram, literatūrai un vizuālajai mākslai. Skolēni lasa dzejoļus, izvēlas vienu, iztēlojas un zīmē ilustrācijas. Otrs piemērs – literatūra, vizuālā māksla, datorika un mūzika. Skolēni lasa dzejoli, veido kadrus, zīmē fonu, tēlus, veido Stop Motion (Stpokadra) animāciju, pievieno mūziku. Mūsu novada skolās strādā daudz radošu skolotāju, kuru izdomai nav gala. Zinu vēl vairākus labus piemērus, kā skolotāji rada saspēli starp vārdu, krāsu un iespēju darboties. Arī vecāks mājās to var. Šobrīd ir tik daudz iespēju – grāmatas ar uzlīmēm, krāsojamās grāmatas, klausāmgrāmatas, dažādi ieteikumi un uzdevumi, kurus var izmantot.

S.Anckina: – Mūsdienās tik daudz dažādu interesantu, izglītojošu materiālu, spēļu, pat aplikāciju. Galvenais – atrast tam laiku ikdienas skrējienā.

E.Krakope: – Var veidot izlasītajam ilustrāciju kolāžas, var iestudēt nelielas ainiņas, izveidot savu grāmatu, izmantot mūziku, dažādas kustības. Tāpat var arī praktiski padarboties, piemēram, pēc teksta izlasīšanas izmēģināt kādu recepti.

R.Suseja: – Šajā saspēlē grāmatai jākļūst par radošu pieredzi. Teksts rosina domāt, ilustrācija – just, bet praktiska iesaiste ļauj bērnam pašam piedzīvot un turpināt stāstu. Bibliotēka ir ideāla vieta, kur pēc lasījuma bērni zīmē varoņus, veido kolāžas, izspēlē pasakas vai pat sacer turpinājumu. Tad literatūra kļūst dzīva un interesanta.

Cik un vai svarīgi iet kopsolī ar laiku, darbā ieviešot jaunas metodes un tehnoloģijas?

L.Kokoreviča: – 21. gadsimts diktē savus noteikumus. Digitalizācija skolās notiek ļoti strauji. Taču tehnoloģiju uzdevums ir palīdzēt, nevis traucēt. Daudzas skolas pašreiz sāk atteikties no mājasdarbu uzdošanas. Kāpēc? Nav jēgas labot ChatGPT darbus. Skolēni pārāk paļaujas uz tiem, aizmirstot vienu patiesību – MI var izmantot vien tas, kuram pašam ir pietiekami daudz zināšanu, lai izsvērtu, vai piedāvātā informācija ir ticama. Nepārprotiet, neesmu pret MI, taču arī MI var kļūdīties, tāpēc jāprot to izmantot. Skolēnus jāmāca, kā to darīt. Esmu pieteikusies “Stars” kursiem par mākslīgā intelekta izmantošanu humanitārajās zinātnēs, lai labāk skolēniem varētu palīdzēt. Un tomēr uzskatu, ka nekas tik labi neattīsta cilvēka smadzenes, kā rakstīšana ar roku, tāpēc stundās savs laiks ir pierakstu burtnīcai, pildspalvai, drukātajai mācību grāmatai un savs laiks – tehnoloģijām. Visam jābūt samērīgi. Zviedrijā speciālisti ir atzinuši – “digitālie mācību rīki jāievieš tikai tādā vecumā un veidā, kad tie veicina, nevis bremzē mācīšanos”. Piekrītu.

S.Anckina: – Protams, jāiet līdzi laikam, tehnoloģijas ir jāpārvalda un jāpielieto, bet nevar aizmirst par pamatlietām. Jaunajām metodēm ir jābūt balstītām ne tikai uz teoriju, bet gan uz praksē pārbaudītu un veiksmīgu rezultātu.

E.Krakope: – Ļoti svarīgi, bet ar mēru. Digitālās tehnoloģijas var būt lielisks palīgs lasītprasmes apguve – gan audio grāmatu, gan e-grāmatu un dažādu lasīšanas lietotņu izmantošana. Tās var arī izmantot bērniem ar disleksiju un padarīt uzdevumus interaktīvus. Tehnoloģijas var palīdzēt mācīties. Taču tās nespēj aizstāt sajūtu, kad stāsts kļūst par personīgu piedzīvojumu, kas dzīvo nevis ekrānā, bet sirdī. Tās nevar aizstāt tuvības sajūtu ar grāmatu: ne grāmatas smaržu, vieglo papīra čaukstu, ne lappušu pāršķiršanas kluso ritmu.

Kā avīzēm, žurnāliem un grāmatām nepazust laika griežos, kad jaunatnei pievilcīgāki ir datori un ar pirkstu bakstāmie ekrāni?

L.Kokoreviča: – Protams, informāciju vieglāk un ātrāk sameklēt datorā vai telefonā, arī avīzes un grāmatas var lasīt digitāli, tomēr nedomāju, ka avīzes, žurnāli un grāmatas drukātā formā varētu pazust. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri joprojām abonē žurnālus, laikrakstus. Pērk un lasa grāmatas, iesaka cits citam. Arī daudzi skolēni labāk izvēlas lasīt daiļdarbu drukātā grāmatā, nevis digitāli.

S.Anckina: – Ļoti ceru, ka arī pēc 50 gadiem tiks lasītas avīzes un žurnāli. Vai lasīs visi bērni un jaunieši, nezinu.

E.Krakope: – Manuprāt, tas ir neizbēgami. Reti vairs kāds mūsdienās iegādājas avīzes un žurnālus, jo bieži vien noteicošais faktors ir finansiālās iespējas, kā arī lielākā daļa informācijas ir pieejama interneta lietotnēs. Lai uzrunātu jaunatni, vajadzētu veidot tematiskus izdevumus par viņiem aktuālām tēmām, jāveido vizuāli pievilcīgs saturs, varētu apvienot drukāto ar digitālo (QR kodi), jārada kopīga lasīšanas pieredze ģimenē un skolā. Grāmatām būtu jāsniedz tas, ko ekrāns nespēj – mieru un koncentrēšanos.

R.Suseja: – Avīzes, žurnāli un grāmatas nepazudīs, ja tās spēs būt tur, kur ir lasītājs – gan drukātā, gan digitālā formā. Mēs nevaram konkurēt ar ekrānu ātrumu, bet varam piedāvāt to, ko ekrāns nespēj – klātbūtnes sajūtu. Jauniešus nepiesaista pats papīrs vai formāts – viņus piesaista saturs, aktualitāte un iespēja iesaistīties. Tāpēc svarīgi ir runāt ar jauniešiem viņu valodā, piedāvāt aktuālas tēmas, veidot diskusijas un radošas aktivitātes par lasīto. Bibliotēka nav tikai vieta, kur glabā grāmatas, tā ir vieta, kur satiekas idejas, cilvēki un pieredzes. Ja radām vidi, kur jaunietis jūtas gaidīts un iesaistīts, arī drukātais vārds saglabā savu vērtību.

Kā un vai pedagogi var sekmēt bērnu mācīšanās procesu, piedāvājot reālās dzīves situācijas?

L.Kokoreviča: – Ja skolēns redz, kur un kā konkrētās zināšanas var noderēt, viņam ir lielāka motivācija mācīties. Esmu redzējusi, kā mūsu matemātikas skolotāja ar bērniem veica dažādus mērījumus skolas gaitenī vai bioloģijas un dabaszinību skolotājas dodas ārā, lai veiktu pētījumus tur. Tie ir tikai daži piemēri. Neviens mācību priekšmets nav atrauts no reālās dzīves. Arī literatūra nē. Caur to skolēni attīsta savas emocijas, raksturu, arī prasmes. Saprot, kā var un vajag darīt, kā nav ieteicams.

S.Anckina: – Mācāmies ik uz soļa – lasām, rēķinam, novērojam, salīdzinām, secinām, ejot uz ēdamzāli, braucot autobusā, ejot pastaigā, spēlējoties ārā u. tml.

E.Krakope: – Jā, pedagogi var būtiski sekmēt bērnu mācīšanās procesu, piedāvājot reālas dzīves situācijas, un to jau mūsdienās skolas īsteno praksē. Reālās dzīves situācijas palīdz skolēniem saprast, kā iegūtās zināšanas tiek izmantotas ikdienā. Tas padara mācīšanos jēgpilnu un saistošu. Ja bērns redz, ka uzdevumam ir praktiska nozīme, viņš mācās ar lielāku interesi un motivāciju. Šāda pieeja attīsta arī augstākā līmeņa domāšanas prasmes – analizēšanu, problēmu risināšanu, lēmumu pieņemšanu. Dzīvē bieži vien nav tikai viena pareizā risinājuma, tāpēc skolēni mācās izvērtēt dažādas iespējas un pamatot savu viedokli. Turklāt, strādājot ar reālām situācijām, tiek attīstītas arī sociālās prasmes – sadarbība, komunikācija, atbildība. Projektu darbi, diskusijas, lomu spēles un praktiski uzdevumi palīdz skolēniem sagatavoties patstāvīgai dzīvei. Mācīšanās procesā var lasīt dažādu ziņu rakstus, rakstīt iesniegumus, vēstules, analizēt līgumus, sludinājumus. Var izlasīt kāda ēdiena recepti un kopā pagatavot ēdienu, mācīties nolasīt karti un izplānot kādu ceļojuma maršrutu.

R.Suseja: – Protams, pedagogs var sekmēt bērnu mācīšanās procesu caur reālās dzīves situāciju izspēli. Piemēram, dot ar ikdienu saistītu uzdevumu – budžeta plānošanu, informācijas meklēšanu vai vietējās kopienas izpēti. Savukārt bibliotēka šajā procesā var būt dabisks sadarbības partneris. Šeit bērni var apgūt, kā meklēt un izvērtēt informāciju, strādāt ar dažādiem avotiem, analizēt presi, pētīt utt. Tā mācīšanās kļūst praktiska un jēgpilna.

Vai skolotājiem un bibliotekāriem, veicinot lasītprasmi un lasītprieku, vienlaikus jāveicina arī skolēnu pozitīva uzvedība? Tas iet vai neiet kopā?

L.Kokoreviča: – Tas iet roku rokā. Jebkurš daiļdarbs kaut ko māca, ļauj lasītājam sevi un citus labāk saprast. Cits māca empātiju, cits – ka būt pieklājīgam ir labi, cits – paņēmienus, kā pārvarēt bailes. Tā varētu turpināt. Tā jau ir tā tekstpratība, ko skolēns saprot lasot, pat, ja kaut kas tieši nav nosaukts. Skolotājs māca to saskatīt. Jebkurā mācību stundā, ne tikai literatūras, ir audzinošais brīdis.

S.Anckina: – Mācību process un uzvedība iet kopsolī. Kā gan to var atdalīt?

E.Krakope: – Tas noteikti iet kopā, jo lasītprasmes veicināšana un pozitīvas uzvedības attīstīšana viena otru papildina. Lasīšana attīsta skolēnu spēju saprast citus, māca empātiju, palīdz iepazīt dažādas situācijas un rīcības modeļus, kā arī analizēt rīcības sekas. Literatūra palīdz arī labāk atpazīt un regulēt emocijas. Mūsu skola jau otro gadu iesaistās KiVa antibulinga programmā, kurā, manuprāt, viens no vērtīgākajiem ieguvumiem ir iespēja klases stundās kopā ar dažādu grāmatu varoņiem veicināt izpratni par bulingu. Stundās tiek lasīti grāmatu fragmenti un analizēti literārie tēli, iedziļinoties viņu pārdzīvojumos un rīcībā.

R.Suseja: – Bibliotēkas primārais uzdevums ir radīt vidi, kurā lasīšana ir prieks un brīvprātīga izvēle. Uzskatu, ka pozitīva uzvedība var tikt stiprināta caur literatūru, sarunām un cieņpilnu vidi, nepadarot to par kontroles vai disciplinēšanas instrumentu.

Vai jāspiež lasīt “ar varu”, maksājot vai citādi mantiski motivējot?

L.Kokoreviča: – Nē, nav jāspiež un nav jāmaksā. Tas mazinās lasīšanas vērtību. Lasīt jau varbūt lasīs, bet vai ko iegūs? Ir tāds teiciens: “Apetīte rodas ēdot.” Tas lieliski atainots Anšlava Eglīša novelē “Izsalkuša zēna pavārgrāmata”, tikai citādā kontekstā. Tur vecāki maksāja Arno (galvenajam varonim), lai viņš ēstu. Tie, kuri šo noveli ir lasījuši, zina, kā auga Arno apetīte un kā viss beidzās. Radās tādi apstākļi, kad Arno ēda visu, ko vien deva arī bez maksāšanas. Tāpat ar lasīšanu – jārada tādi apstākļi vai situācija, kad bērns saprot, ka ir jālasa, citādi nevar.

Jebkura spiešana lasīt “ar varu” rada pretreakciju. Atceros no saviem skolas gadiem. Kaut arī biju no tiem, kuri lasa obligāto literatūru, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” izlasīju vēlāk, studējot augstskolā.

S.Anckina: – Jālasa pašiem, jālasa kopā, jāmudina lasīt jebkur, jebkurus uzrakstus, kaut vai jāmudina rakstīt un lasīt īsziņas, nevis ierunāt balss ziņu.

E.Krakope: – Piespiešana rada pretestību. Materiāla motivācija (nauda, balvas) var dot īslaicīgu efektu, bet neveido patiesu lasītprieku. Lasīšanai jākļūst par ieradumu un vērtību, nevis sodu vai mantisku darījumu.

R.Suseja: – Šis ir ļoti jūtīgs jautājums. Īsā atbilde – lasīšana “ar varu” vai ar materiālu atlīdzību var dot īstermiņa efektu, bet bieži kaitē ilgtermiņa motivācijai. Par lasīšanu var samaksāt, bet par lasītprieku – ne. Ilgtspējīgāk ir veidot interesi un piederības sajūtu, nevis atkarību no balvām. Viens gan jāsaprot – lasīšana ir piepūle un darbs katram ar sevi.

Kā vecākiem izvēlēties savam bērnam atbilstošāko lasāmvielu?

Lolita Kokoreviča: – Pēc interesēm. Piemēram, sportistam var ieteikt grāmatas par sportu vai sportistiem, tādas kā Kristapa Porziņģa “Brālis” vai Kobe Braianta “Mambas mentalitāte: Kā es spēlēju”, pēdējā gan angļu valodā.

Sanita Anckina: – Vienmēr var sākt ar bērnu žūrijas piedāvātajām grāmatām un ar ekskursiju uz tuvāko ciema vai skolas bibliotēku.

Evija Krakope: – Svarīgi vērā ņemt bērna intereses, pievērst uzmanību burtu lielumam un teksta apjomam, uzticēties bibliotekāru un pedagogu ieteikumiem un izvēlēties bērna vecumam atbilstošu lasāmvielu, lai tā būtu saprotama un nebūtu pārāk sarežģīta. Lai arī kā gribētos, bet neuzspiest bērnam lasīt savus bērnības favorītus vai arī, piemēram, tikai “klasiku”. Manuprāt, daudz svarīgāk ir, lai bērns vispār lasa. Un galvenais – arī pašiem vecākiem lasīt grāmatas, lai bērns to redz un ņem no vecākiem piemēru.

Ruta Suseja: – Izvēloties bērnam piemērotāko lasāmvielu, vecākiem jāņem vērā šādi aspekti: vecums un lasītprasmes līmenis, bērna intereses un personība. Bibliotēkai šajā procesā ir būtiska loma, jo mēs varam konsultēt vecākus, ieteikt vecumposmam atbilstošas grāmatas, veidot tematiskus grāmatu plauktus, organizēt lasīšanas veicināšanas pasākumus. Svarīgākais ir radīt bērnam pozitīvu lasīšanas pieredzi, jo interese par grāmatām visbiežāk veidojas tieši no patīkama pirmā iespaida.

Noslēgumā iesaku izlasīt Mihas Kovāča grāmatu “Lasu, tātad esmu: 10 iemesli, lai lasītu grāmatas digitālajā laikmetā”. Uz satikšanos Balvu Centrālajā bibliotēkā!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Kā pa jokam, joka pēc” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1279417057435157