Esi burvis – taisi no nekā! (28.10.2022.)

Zilo ezeru zemes neizmantotā iespēja

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 15 ielikumos īsteno projektu “Esi burvis – taisi no nekā!”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos sociālekonomiski svarīgas un ļoti nozīmīgas tēmas no uzņēmēju skatpunkta. Kā likt lietā izdomu un biznesa attīstībai izmantot pieejamos dabas resursus – sauli, vēju, zemi? Cik veiksmīgi tas izdodas? Kādi bijuši pēdējā laika lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības? Dosim iespēju dažādu jomu speciālistiem analizēt procesus, paust viedokļus, kā arī uzklausīsim ekspertu vīzijas un secinājumus.

No dabas paņem maksimumu!

“Rīgā dzimis un audzis Grīziņkalna pašpuika, bet latgaliskās saknes, dabas skaistums un varenība nekad nav devuši mieru. Katru vasaru laukos pie radiem, līdz 32 gadu vecumā uzsmaida veiksme – iepazīstas ar latgaļu meiteni, kuras sapnis arī ir dzīvot laukos. Jau 16 gadus saimnieko nelielā zemes un meža – krūmu pleķītī Ambeļu pagastā. Un ko zinātkārs vīrs dara, ticis brīvā dabā? Pareizi – interesējas un pilnveidojas. Viņš izlēmis iet jumta skaidu meistara ceļu,” tā sociālajos tīklos sevi piesaka viens no Latvijas vadošajiem jumta skaidu meistariem Oskars Mežnieks. Kāda perspektīva Latvijā skaidu jumtiem? Ar ko tie labāki par citiem, – to braucām skaidrot uz Daugavpils novada Ambeļu pagastu.

Centrālā figūra mājās – govs
Ambeļu pagasta “Ganeņus” zina tuvākā un tālākā apkārtnē, jo te dzīvo un saimnieko kuplā Mežnieku ģimene. Ilzes dzimta Ambeļu pagastā ir vietējā vismaz piektajā paaudzē, savukārt Oskara tēvs nācis no Jaunaglonas, mamma – no Balvu rajona Tilžas. 2008.-2009.gadā, kad sākās krīze, Mežnieku ģimene dzīvoja īrētā dzīvoklī Rīgā. Tie bija laiki, kad neviens negribēja izīrēt dzīvokli ģimenei ar trīs bērniem, tādēļ Ilze ar Oskaru nolēma atbraukt ekskursijā uz Ilzes vecvectēva celtajām dzimtas mājām Daugavpils novadā. Redzot, kā tur viss izskatās, būdams profesionāls celtnieks ar daudz un dažādiem sertifikātiem, Oskars secināja, ka mājas ir restaurējamas. Drīz vien tika pieņemts lēmums no Rīgas pārcelties uz laukiem. “Sākumā šķita, ka perspektīvas nekādas – plika vieta un puslīdz izdemolēta māja. Taču atbraucām, saremontējām un sākām dzīvot,” stāsta Ilze un Oskars.
Viņi ir pārliecināti, ka laukos nav grūti kaut ko radīt, toties grūti to saglabāt. “Latvijā klimats tāds, ka pusgadu ir ziema, tādēļ, kaut ko iestādot, izaudzētais jāmāk iekonservēt. Tagad faktiski puse no pārtikas tiek izaudzēta,” teic Oskars. Viņš stāsta, ka Mežnieku mājās centrālā figūra ir govs – visi iet un viņu paijā, baro ar ābolīšiem un miltiem, jo pie šī brīža cenām govs dod tīro ekonomiju ap 200 eiro mēnesī. Piens, biezpiens, sviests – tas viss ir pašiem. “Piemēram, teļa gaļu mēs sautējam saldajā krējumā, jo varam tā atļauties. No vienas puses esam maznodrošinātie, jo mums nav kaudzēm naudas, katram savas mašīnas vai bērniem mocīša, no otras – mēs ēdam produktus, kurus cilvēki ilgi meklē internetā un pērk par dārgu naudu,” teic saimnieks.

Visa sākums – jumts pašam
Oskara aizraušanās ar skaidu jumtu likšanu sākās brīdī, kad pirms 16 gadiem ģimene pārcēlās uz Ambeļu pagastu. Pussabrukušajām saimniecības ēkām daži jumti jau bija cauri, citus vajadzēja likt no jauna. Tajā brīdī ģimene sāka nevis strādāt vairāk, lai nopelnītu vairāk un varētu nopirkt jaunu jumta segumu, bet iegādājās skaidu ēveli. Tā lēnām tapa viens jumts, tad otrs. Drīz vien Ilze sasauca tuvākās apkārtnes un tālāku Latvijas nostūru skaidu ražotājus, un viņu mājās notika divu dienu meistarklase “Uzsit savu jumtu pats!”. Vecie un jaunie meistari dalījās ar skaidu plēšanas tehnoloģijām, zināšanām par koka struktūru un to, kā to pareizi atskaldīt. Oskars teic,- galvenais ir zināt materiālu. Latvijā vispopulārākais ir apses koks, taču uz jumta ir daudz koku, ko likt. Ir ūdens izturīgā liepa, melnalksnis, kura mūžs ir mazāks. Taču ne mazāk svarīga, protams, ir apdare. Ja jumtu grib izturīgāku, pašā korē, kur vislielākā slodze – vējš, lietus, sniegs, – augšējo rindu var uzsist no ievas. Šis materiāls ir kā parkets – jumta kore no ievas nenopūs nekad, jo sapuvušu ievu neviens vēl nekad nav redzējis, tikai nokaltušu. Taču pamatā skaidu jumtiem izmanto apsi, kuras jau sāk katastrofāli trūkt. Oskars stāsta, – vienu brīdi bija labi laiki, jo gadījās, kad saimnieks, pirms sākt gāzt mežu, pasauca viņu un atļāva izlasīt materiālu skaidām. Pēc tam materiālu saēvelēja, sašķiroja un izkaltēja. Oskars skaidas sien pakās, jo skaida ir elastīga un tai ir tendence dabīgi liekties. To, saspiežot un savelkot, skaida kalst un iztaisnojas. Šādā veidā to var droši glabāt gadus 25.

Gribi informāciju, parunā ar dzedu
Kad Oskaram rodas kāda ideja (un tādu viņam daudz), viņš nemeklē informāciju internetā, jo uzskata, ka interneta zināšanas ne tuvu nestāv tam, ko zina un prot jebkurš galdnieks vai meistars. “Gribu redzēt, kad kāds noliek priekšā datoru, paņem cirvi un pēc datora pamācībām uzcērt māju. Tas nav iespējams. Turklāt par manu specialitāti – skaidām – lielākā daļa informācijas internetā ir tā, ko esmu ielicis pats. Pat nofilmējot un aizsūtot video cilvēkam, viņš nevar to atkārtot. Kaut gan iemācīties uzlikt skaidas cilvēks, kurš kaut ko saprot no kokiem, var divās stundās,” ir pārliecināts meistars. Viņš stāsta, ka latgaļiem celtniecībā vienmēr bijusi priekšroka, jo viņi vairāk zina un prot, viņiem nav pazaudēta saikne ar saviem dzediem (vectēviem – red.). “Katrs no mums ir papļāpājis ar vectētiņu, redzējis, kā viņš strādā, kā darbus dara tēvs. Tā arī rodas tās universālās zināšanas, pārējais ir tikai prakse pirkstos. Lai dabūtu informāciju, es ar savu kaimiņu, kurš nu jau kapos, dabūju runāt latgaliski. Kamēr remontēju māju un viens pats dzīvoju, vakaros gāju pie viņa. Kaimiņš kādreiz kolhozā bija dārznieks un bitenieks. Viņš man par kokiem, bitēm, zivīm, sievietēm, zirgiem, zemi stāstīja kā no enciklopēdijas. Vakaru nosēdi, un jau gudrāks esi palicis. Tāpēc laukos, lai ko mēs darītu, mums veicas, jo nav pazaudētas pirmatnējās zināšanas,” ir pārliecināts meistars.

Izmanto pat ezera niedres
Pēdējā laikā latvieši arvien vairāk liek skaidu jumtus, jo šis materiāls konkurē arī ar bleķi. Un, ja skaidu jumtu vēl māk kopt, tad tā kalpošanas ilgums varētu sasniegt pat 50 gadus. Oskars teic, – neviens dzelzs jumts tam līdzi nestāvēs, pat bituma šindelis netur tik ilgi. Ir cilvēki, kuri baidās likt skaidu, salmu vai niedru jumtus ugunsdrošības dēļ, taču arī te Oskaram savs skaidrojums: “Tas viss ir mīts. Ja skaidu jumti tik bieži degtu, mūsu civilizācija jau būtu nodegusi no zemes virsas. Pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā visiem bija tikai skaidu jumti. Ja ir laba elektroinstalācija un tīrīts skurstenis, nekas nevar aizdegties, jo materiāls pats par sevi nedeg.” Turklāt Oskaram kāds ugunsdzēsējs reiz stāstījis, ka skaidu jumts ir vislabākais no dzēšanas viedokļa, jo ugunsdzēsēju šļūtenes spiediens ūdeni izsit skaidu klājumam cauri un tas tiek pie nesošajām konstrukcijām. Savukārt dzelzs jumtam, bituma šindelim konstrukcija vispirms jānorauj, un tur jau sākas risks ugunsdzēsēju dzīvībai. Turklāt tas prasa laiku, bet tikmēr uguns neguļ. Un nav mazsvarīgi arī tas, ka skaidu jumts ir labojams. “Nesaku, ka jumts no skaidām ir pats labākais – ir vēl māla kārniņš, liek arī jumtus no ezera niedrēm. Taču to dara tikai vienā reģionā Latgalē, jo ir tikai viens ezers, kurā var plēst niedres pietiekamā platībā – tas ir Lubāns. Man ļoti patīk niedru jumti, esmu bijis kā palīgs pie niedru licējiem, strādāju par velti, lai izpētītu sistēmu. Šādam jumtam kalpošanas laiks aptuveni tāds pats, arī svars. Vizuāli niedru jumti izskatās pat smukāk nekā skaidu. Man vienkārši nepatīk niedres ņemt rokās kā materiālu. Skaida ir savādāka. Apses koksnei iekšā ir vasks, un, ja pastrādā ar slapju apses koku, rokas pēc tam kā ar krēmu nosmērētas. Tas ir tas patīkamais. Un tas ir arī aizsargslānis, kāpēc jumtus nevajag impregnēt,” skaidro meistars.

Naudu pelna ar zināšanām
Skaidu jumta likšana ir filigrāns 100% roku darbs, kurā svarīga katra nianse. Oskars desmit dienās var uzsist 100m2 jumta, un viņš to dara ar rokām. Iesācējs vienā dienā tiek galā vien ar četriem līdz sešiem kvadrātmetriem, tātad to pašu apjomu pieveic teju mēneša laikā. “Jau daudzas reizes pierādīts, ka, sitot naglu mehāniski vai ar pneimatiskajām pistolēm, nekad nesanāk vienāds rezultāts. Visas pistoles sit naglu ar vienādu spēku, kaut gan skaidas blīvums atšķiras. Sitiena spēku labi var regulēt ar jumiķu cirvīti – hačetu, kas ir pats labākais palīgs šajā darbā,” skaidro meistars. Viņš stāsta, ka 10 kvadrātmetros dzīvojamās mājas jumta ir 750 skaidas, tātad tās ir 750 naglas. Pirmās 500 viņš iesit bez cimdiem, pēc tam izmanto darba cimdus. Taču arī tie ir atšķirīgi – labajā rokā biezāks cimds, lai nesaberztu tulznas, kreisajā – plānāks, lai no somas var paņemt nagliņu. Katrā skaidā ir 6 naglas, katra skaida pietur nākamo. Meistars teic, – tas viss ir mūsu senču izpētīts, tur daudz dažādu knifiņu. Taču Oskara kā amatnieka bizness nav skaidu lielražošana, pārdošana un sišana. Viņam tam fiziski nav laika, kaut gan bijuši arī piedāvājumi strādāt Zviedrijā, Norvēģijā un Skotijā. Oskars šīs zināšanas pārdod ar meistarklasēm, kuras Latvijā jau rīko teju sešus gadus. “Latvieši nopērk skaidas pie pārbaudīta ražotāja, sauc mani un mācās uz sava jumta. Tur ir tas foršais knifs, ka cilvēks, kurš skaidas redzējis pirmo reizi, beigās kļūst par meistaru. Viņš nedrīkst kļūdīties, jo jumtu liek sev! Tā ir viņa manta, kuru viņš glabās. Un tam visam ir arī savi aprēķini. Pēc vecajām cenām uz 100m2 jumta viņš ieekonomē 800 eiro. No 1000 eiro 200 tiek man, 800 paliek viņam. Turklāt viņš bonusā vēl dabū zināšanas. Parasti, kad saimnieks uzliek skaidu jumtu, divu nedēļu laikā ir klāt kāds kaimiņš vai cits cilvēks, kuram arī tādu vajag. Naglas viņiem ir, kur dabūt skaidas, arī zina, salikumu zina. Kāpēc piektdienas vakarā neuzklapēt lapenītei jumtu? Par šo darbu jau tam otram, protams, kaut ko samaksās. Līdz ar to naudu, ko viņš būs samaksājis man par zināšanām, viņš dabūs atpakaļ. Beigās labi visiem,” secina Oskars.

Darbu pieņem ar parakstu uz skaidas
Daudzo gadu laikā, kopš Oskara pamatnodarbošanās saistīta ar skaidu jumtiem, viņš iemācījies materiālu atšķirt pat pēc taustes. Amatnieks teic: “Paņemu skaidu rokā un jūtu, cik tā ir bieza. Varu pateikt atšķirību pat starp 8 milimetru un 7,9 milimetru skaidu. Tā ir 7-8 gadu darba pieredze, varētu pat teikt, profesionalitāte,” skaidro meistars. Viņš uzskata, ka likt skaidu jumtus no kārtīga biezuma skaidām ir meistara gods. “Ir ļoti daudz haltūristu, kuri plēš plānākas skaidas – tikai sešu, septiņu milimetru biezumā. Tas ļauj iegūt lielāku daudzumu no viena bluķa, ieekonomēt materiālu. Taču, ja skaidas būs pārāk plānas, jau pēc dažiem gadiem, tām sasēžoties, paliks vien četri, pieci milimetri.”
Oskars stāsta, ka joprojām saglabājusies sena amatnieku tradīcija, ko viņš ievēro. Proti, jumta pašā korē pēdējā skaidā jāuzliek meistara paraksts un datums. Pirmspēdējo skaidu sit meistars un uz pēdējās skaidas parakstās pats saimnieks – viņš pieņem darbu. “Ikviena cilvēka interesēs ir zināt, ko viņš vispār dabūjis, nevis iet ierasto ceļu – samaksāšu, atvedīs, uztaisīs. Tur ir tā meistara atbildība – man jebkurš jebkurā laikā var pazvanīt, jo skaidas mēdz grozīties. Es vai nu pasaku, kā to var izlabot, vai pats aizbraucu un izdaru. Ar katru no klientiem man ir labas attiecības, ar daudziem bijis kopīgs bizness, no daudziem vispār neesmu ņēmis naudu vai arī saņēmis palīgstrādnieka algu. Tas notiek gadījumos, kad pats mācos un apgūstu ko jaunu,” teic Oskars.

Saule griežas ap viņiem
16 gadu laikā, kopš Mežnieku ģimene saimnieko Ambeļu pagastā, Oskars un Ilze nonākuši pie atziņas, – laukos dzīve ir samērā mierīga, bet tik un tā sanāk noskrieties, jo ikdienā jāizdara tūkstoš darbi un jāmēro lieli attālumi. Saimniecībā ir govs, telīte, nenosakāms skaits pīļu jeb, kā paši teic, bataljons, arī divi kaķi un divi suņi. Oskars smejas – virtuve jeb stādāmā platība dārzā vien ir hektārs, tur sanāk ļoti daudz nostaigāt. Tieši tādēļ, lai taupītu resursus un laiku, Ilze un Oskars nonākuši pie permakultūras jeb, vienkāršotā valodā runājot, slinko cilvēku lauksaimniecības sistēmas, kas ļauj iegūt ražu, nepatērējot daudz darba, resursu un laika. “Patiesībā permakultūra ir jauns nosaukums senām zināšanām, kas saliktas jaunā, modernam cilvēkam saprotamā sistēmā. Tas ir tas, ko mūsu senči zināja un darīja, jo viņi ar šo sistēmu jau bija uzauguši. Permakultūra sevī apvieno vecās un jaunās zināšanas,” skaidro Ilze. Ar kartupeļiem, kas aug zem salmu vai siena segas, Ambeļu pagastā vairs nevienu nepārsteigsi, kaut gan sākumā apkārtējos tas radīja lielu neizpratni un pat apsmieklu. Seno, bet piemirsto metodi savā saimniecībā Mežnieku ģimene uzsāka, lai nebūtu jānoņemas ar lauku kaplēšanu un aršanu. Un tas darbojas. Piemēram, pagājušogad kartupeļi izauga pat 24 zem viena krūma. Lai popularizētu permakultūru, Ilze regulāri rīko meistarklases, lasa lekcijas un ar Latvijas Permakultūras biedrību visā Latvijā rīko dažādus festivālus. Mežnieku ģimene atzīst, ka savulaik izvēlējās vieglo ceļu – atnāca dzīvot uz laukiem: “Šeit esam atjaunojuši savu vidi. Viss, kas ir 10 km rādiusā ap mums, skaitās blakus, 30 km attālumā – natoļ (netālu – red.). Šajā vietā saule griežas ap mums, tādēļ tas, kas ir ārpus, īpašu satraukumu nerada. Ja ir kas labs – neskaužam, ja slikts – pasmejamies, jo sliktais nerodas pats no sevis, sliktu kāds ir radījis. Mēs vienkārši dzīvojam sev.”

Tādu māju nešauboties būvētu vēlreiz

“Domāju, ka svarīgi ir ne vien uzbūvēt māju, bet izdarīt to tā, lai ir pārliecība, ka tas izdarīts labi, dabai saudzīgi un energoefektīvi. Redzu, ka tik vienkārši materiāli kā salmu stublāji, kas atliek pēc graudu kulšanas, koks, kaļķis un māls spēj atrisināt visus šos uzdevumus un sniegt katram lielisku vidi ikdienai gan vasarā, gan ziemā. Pie šāda vērojuma esmu nonācis no savas pieredzes vairāku gadu garumā un pieredzes uz savas ādas. Un, kad man kāds jautā, vai būvētu tā atkal, ne mirkli nešaubos, ka tā darītu,” teic Aleksandrs Ļubinskis, viens no pirmajiem, kurš Latvijā uzbūvējis salmu māju.

Kā vērtējat eko materiālu izmantošanu celtniecībā?
– Kopumā ņemot, protams, pozitīvi. Tiesa, man gribētos atsaukties uz vēl vienu svarīgu nosacījumu. Proti, mūsdienās tirdzniecībā un mārketingā daudzus materiālus mēdzam saukt par eko materiāliem. Tādēļ ir diezgan svarīgi katram sev nodefinēt, ko viņš uzskata par eko materiālu, jo šis nosaukums pēdējā laikā diezgan nolietojies. Vai tie ir salmi, skaidas, māls, grants un smiltis, varbūt metāls? Piemēram, mums ir eko betons. Jā, tas nāk no dabas, bet vai mēs tiešām to varam saukt par eko materiālu?
Cik Latvijā populāra prakse celtniecībā izmantot šādus materiālus?
– Te atkal ir jautājums, ko mēs saprotam ar eko materiāliem. Manuprāt, tie ir materiāli, kuros ir ļoti, ļoti nedaudz rūpnieciskās apstrādes jeb dabas materiāli bez jebkādas īpašas apstrādes. Man nav statistikas datu, līdz ar to nevaru balstīties uz kaut kādiem pētījumiem, bet, ja katrs no mums paskatītos apkārt, cik daudz šī brīža celtniecībā izmantoti materiāli dabiskā veidā – māls, salmi, koka skaidas vai kādi blakus produkti –, tad mēs redzētu, ka patiesībā nav nemaz tik daudz. Un kāpēc? Mums vienkārši pietrūkst zināšanu, kā ar šiem materiāliem panākt labu efektu. Tas arī ir iemesls, kādēļ eko materiālus neizmantojam tik daudz, kā gribētos.
Tendence būvniecībā izmantot eko materiālus ir pieaugoša vai, gluži otrādi, iet mazumā?
– Ja skatāmies 100 gadu griezumā, tad tendence izmantot eko materiālus iet mazumā. Ja pēdējo 30 gadu griezumā, tad kaut kādā mērā šī tendence gan pieaug, gan degradējas. Kāpēc es tā domāju un ko ar to domāju? Padomju laikā būvniecības materiālu kontekstā bija standarta materiāli un salīdzinoši mazāk zināšanu sabiedrībā par to, kādi materiāli kādu ieguvumu rada, cik tie kaitīgi. Ne velti ir tik daudz stāstu par līvānu mājām, kuras savulaik diezgan daudz sabūvēja un tikai pēc tam noskaidrojās, ka daži no izmantotajiem materiāliem nemaz tik labi veselībai nebija. Taču tas ir tikai viens no gadījumiem, tādi ir vēl. Līdz ar to, ja skatāmies uz Padomju Savienības laiku, tad zināšanu par materiāliem un to īpašībām bija mazāk. Taču tas neizslēdz to, ka laukos pietiekami daudz cilvēki būvēja ēkas pēc diezgan senām metodēm. Un, šajā kontekstā runājot, atkal jāsaka pilnīgi pretēji – tur lielākā daļa materiālu ir ļoti dabīgi. Savukārt, ja skatāmies 100 gadu griezumā, loģiski, ka esam pārgājuši uz daudz vairāk apstrādātiem materiāliem. Šad tad mēs redzam simtgadīgas guļbūvju ēkas, simtgadīgas kleķa ēkas un daudzus citus dažādus risinājumus, kur šie materiāli vienkārši nocirsti mežā, izrakti no bedres, sagrābti pa zemi un kā tik vēl nav iegūti. Tādā griezumā mēs šos materiālus izmantojam krietni mazāk. Man šķiet, ka ir labi, ka cilvēki par to interesējas, jo vienmēr būs kāds patērētājs arī šādai formai. Bet vai mums visiem jābūt absolūti ekoloģiskām mājām? Man tas liktos forši, bet tai pašā laikā kāds cits teiks, ka viņam prioritāte nav ekoloģiska ēka ar dabas materiāliem, bet gan tās cena. Cena ir noteicošs faktors ļoti daudziem cilvēkiem, līdz ar to mēs to nevaram ignorēt.
Mūsdienās mājām kā vienu no materiāliem jumta segumam izmanto arī skaidas, salmus un pat ezera niedres...
– Par jumta materiāliem runājot, no šī saraksta salmus es ņemtu ārā, jo kādreiz salmus jumta segumā izmantoja, bet šobrīd vairs nē. Rudzi un kvieši ir stipri modificēti un neatgādina tos rudzus un kviešus, kas bija kādreiz. Šie augi ir krietni īsāki, savukārt, lai tos efektīvi izmantotu jumta segumā, tos vajag diezgan garus. Turklāt tos vajag nesasmalcinātus, bet mūsdienu tehnika salmus saņurca. Tā ir specifika, kādēļ šo materiālu ne tik ļoti izmanto. Turpretī niedres ir labs materiāls, ko var veiksmīgi likt lietā. Tiesa, to dara ne pārāk daudz. Kādas ir šādu materiālu priekšrocības? Mēs izmantojam resursus, kas viegli pieejami dabā. Savukārt, runājot par mīnusiem, jāsaprot, vai mākslīgi radīti, vai vairāk apstrādāti materiāli ir spējīgi izturēt ilgāku mūžu? Turklāt šādu materiālu iestrāde no būvniecības montāžas principa ir daudz, daudz vienkāršāka nekā dabas materiāliem. Nav jābūt tik lielam meistaram, lai to izdarītu. Piemēram, niedru jumtu kurš katrs neuzliks, savukārt šīfera jumta uzklāšanai lielas prasmes nav vajadzīgas. Līdzīgi ar lubiņām un citiem dabas materiāliem ne tikai jumta segumam, bet vispār mājas būvniecībā. Jo vairāk šie materiāli ir neapstrādāti, nepiemēroti lego principam, kad ņem, liec, savieno, un viss gatavs, jo grūtāk to izmantot ikdienas situācijās. Tas prasa meistarību.
Uzcelt māju no eko materiāliem būs dārgāk?
– Jā, uzbūvēt ekoloģisku māju būs dārgi. Bet, ja cilvēks grib būvēt pats, ir tikai viens jautājums, vai viņš skaita sava darba laiku. Ja es uzbūvēju pats un neskaitu darba laiku, tad jebkurā gadījumā būvē, no kā gribi, tas būs lētāk. Parasti būvniecībā šīs izmaksas ir gandrīz puse, jo darba spēks maksā lielu naudu. Vēl viens svarīgs jautājums jeb aspekts, uz ko var skatīties, ja šo māju būvē kāds cits. Ja mājas būvniecībā izmanto dabas materiālus – mālu, kleķi, skaidas, salmu siltumizolācijas blokus, liek niedru vai lubiņu jumtu, tas noteikti būs dārgāk. Pamatojums tam vienkāršs – šādai būvniecībai vajadzīgi ļoti specifiski meistari, kuri ir ļoti pieprasīti, līdz ar to viņu prasmes un zināšanas ir ļoti vērtīgas. Turpretī būvējot pēc tradicionālām metodēm, piedāvājums ar dažādiem speciālistiem ir lielāks un attiecīgi viņu konkurence samazina cenas. Pie mums ir tikai daži meistari, kuri var uzlikt niedru jumtu, ir tikai daži meistari, kuri māk uzlikt māla apmetumu telpās. Viņu nav daudz, un tas šo darbu padara par mazliet ekskluzīvu. Bet ir otra – labā ziņa. Jā, eko māju uzbūvēt ir dārgāk, bet jūs iegūstat ekskluzīvāku risinājumu un zināt, ka materiāli, kas tur izmantoti, nav radījuši lielu ietekmi uz apkārtējo vidi, varbūt pat kaut kādā mērā palīdzējuši. Un tās jau ir citas kategorijas.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Esi burvis – taisi no nekā!” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”