Punktiņš, punktiņš, komatiņš (04.11.2022.)

Kā mūsējie balsoja ārzemēs?

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs 13 ielikumos īsteno projektu “Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kurā sabiedriski nozīmīgu publikāciju sērijā atspoguļos šī gada centrālo notikumu politikā – Saeimas vēlēšanas, veicinot valstiskuma apziņas nostiprināšanu Satversmes simtgadē, patriotismu un sabiedrības saliedētību, medijpratību un kritisko domāšanu, veicot analīzi un uzklausot ekspertu viedokļus, ko var darīt labāk, profesionālāk: ikvienam cilvēciņam Satversmes 101.pants nav zvaigznēs rakstīts.

Svarīga katra tautieša balss

Mūsu novadnieks, viļacēnietis Edgars Bondars 15 gadus pavadījis, strādājot ārzemēs, diplomātiskajā dienestā, un ne reizi vien savu pilsoņa pienākumu pildījis, atrodoties otrpus Latvijas valsts robežām. Edgars dzīvo ar pārliecību, – ja cilvēkam ir Latvijas pilsoņa pase, tad jāiet un jāpiedalās vēlēšanās, vienalga, kurā pasaules malā atrodas. “Tā ir mūsu valsts un identitāte, kuru nedrīkst pazaudēt,” teic Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks.

Kāpēc latviešiem ārzemēs būtu svarīgi piedalīties vēlēšanās?
-Domāju, ka, neskatoties uz apstākļiem, kas viņus aizveduši uz ārzemēm, cilvēki tomēr saprot, ka viņu politiskā aktivitāte un balss Latvijā ir svarīga, lai mūsu valsts liktenis būtu arī viņu rokās. Pirmkārt, tas ir patriotisms, otrkārt, vēlme izpausties kā politiski aktīvam Latvijas iedzīvotājam, arī esot ārzemēs.
Būdams ārzemēs, pats esat vēlējis vairākkārt…
-Jā, un ne tikai piedalījies vēlēšanās, bet arī strādājis vēlēšanu komisijā Maskavā, Vašingtonā, Prāgā. Tas bija ļoti interesants laiks. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmās Saeimas vēlēšanas piedzīvoju Amerikā 1995.gadā. Toreiz bija milzīga atsaucība un entuziasms. Daudziem tautiešiem nebija personas kodu, un mēs steidzāmies sakārtot dokumentus, lai Pilsonības un migrācijas pārvalde viņiem tos piešķirtu. Ļoti daudzi izvēlējās balsot pa pastu, toreiz tie bija tūkstoši vēlēt gribētāju. Šobrīd situācija mainījusies. Uzskatīsim to par dabisku procesu, jo emigrācija tomēr ir neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa. Cilvēki ceļo, brauc, izvēlas, kur labāk dzīvot. Un es domāju, ka šī ir demokrātiskas valsts priekšrocība, ka cilvēkiem ir izvēles brīvība, uz kurieni braukt. Kādreiz tādu iespēju nebija vispār. Daudzi aizbrauc, uzkrāj naudu un atgriežas, citi paliek un palīdz radiem Latvijā, bet saikni tāpat uztur. Dzīvesstāsti ir ļoti dažādi. Bet tas, ka balsošana ir svarīga dzīves sastāvdaļa arī tiem latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs, ir viennozīmīgi.
Runājot par vēlēšanām, varbūt prātā palicis kāds gadījums?
-No kolēģu stāstītā atceros, ka kaut kad 90.gados Prāgā bija gadījums, kad pēkšņi atbrauca viens liels autobuss ar koristiem, Latvijas pilsoņiem, kuri izdomāja nobalsot, bet iecirknī pietrūka vēlēšanu zīmju. Ko darīt? Protams, viss beidzās labi, nācās šo situāciju risināt, lai cilvēki varētu izpildīt savu pilsoņa pienākumu. Savukārt pats, gan esot Maskavā, gan vēlāk Prāgā, piedzīvoju brīžus, kad vēlēt atnāca cilvēki, par kuriem nebūtu iedomājies, ka viņi tajā brīdī ir ārzemēs. Visbiežāk tie bija kādi mākslinieki vai politiķi – viņi vienkārši trāpījās tajā vietā un laikā un izpildīja savu pienākumu. Vēl ļoti spilgti atceros 2012.gada februāri, kad notika referendums par valsts valodu. Tobrīd ar dzīvesbiedri atrados ceļojumā Turcijā, Stambulā. Šķita, kā mēs nebalsosim? Vienu dienu veltījām šim notikumam –piecas stundas pavadījām autobusā, lai dotos uz vēlēšanu iecirkni Ankarā. Tobrīd jautājuma – braukt vai nebraukt – nebija. Izteikt viedokli par valsts valodu bija pat bija svarīgāk par Saeimas vēlēšanām. Tādēļ ļoti priecājos, ka mēs to paveicām, ka mums bija iespēja nobalsot vēstniecībā. Turklāt mana mamma savulaik bija literatūras skolotāja, un tobrīd, 2012.gadā, bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš viņa aizgāja viņsaulē... Biju pilnīgi pārliecināts, ka man tas jāizdara.
Kādreiz nācies domāt par jautājumu – iet balsot vai nē?
-Vēlēšanās esmu piedalījies vienmēr, tas ir mans pienākums, jo tad varu prasīt no kaut kā arī atbildību, izteikt savu viedokli, kritizēt. Ja vēlēšanās nepiedalos, tad arī nedrīkstu kritizēt. Man ir zināmi cilvēki, kuri neiet un nebalso, bet tāpat izsaka savu viedokli. Taču mana pārliecība ir, – ja tev ir Latvijas pilsoņa pase, jāiet un jāpiedalās, jo tā ir tava valsts, tā ir identitāte. Tu veido šo valsti, neskatoties uz to, ka demokrātija tomēr ir sāpīgs process. Turklāt mums ir arī ļoti labi politiķi, ļoti izcili prāti, kas veido šo valsti un ieliek savu sirdi tajā, lai tā kļūtu labāka.
Runājot par 14.Saeimas vēlēšanām, kā izdarījāt savu izvēli? Kas nospēlēja galveno lomu?
-Galveno lomu nospēlēja tas, ka es uzticos atsevišķiem cilvēkiem, personībām, kas apvienojušies vienā sarakstā. Sekoju līdzi viņu politiskajai darbībai, lasīju programmas. Tas bija ļoti izsvērts lēmums – atbalstīju to, ko gribēju atbalstīt, jo lieku uz viņiem cerības.
Kā vērtējat vēlēšanu iznākumu?
-Šajās vēlēšanās gāja raibi – šis tomēr bija ļoti neparasts iznākums. Kā atceramies, bija partija, kura balsu skaitīšanas laikā bija te zem 5%, te virs 5% barjeras. Varbūt ir labi, ka tie cilvēki, kuri bija tik tuvu politikai, tagad varēs procesus pavērot no malas. Varbūt jāpaņem pauzīte un pēc tam jāmetas iekšā ar jauniem spēkiem. Bet no otras puses – tomēr nākas būt pārsteigtam par to, ka dažos gadījumos vēlētājam ir diezgan īsa atmiņa. Nebiju gaidījis tik lielu atbalstu cilvēkiem, kuri iekļuvuši Saeimā un kuru nodarījumi nav īsti izvērtēti – cik daudz tur bijis pozitīva, cik – negatīva. Es novēlētu Latvijas vēlētājam domāt plašākās kategorijās, analizēt, saprast un iedziļināties informācijā, izglītoties patstāvīgi.
Vēlēšanu kontekstā daudz tiek runāts arī par vēlētāju aktivitāti. Šogad tā pieauga, bet daļa sabiedrības par iznākumu tāpat jutās vīlušies…
-Vilšanās, tāpat kā cerības, būs vienmēr. Bet mana lielā vēlme ir, lai cilvēki nekāpj uz viena un tā paša grābekļa. Šajās vēlēšanās tiešām bija pārsteigumi, gaidīju mazliet savādākus rezultātus, īpaši Latgalē. Bet tas ir atsevišķs stāsts. Lai kā, tomēr var redzēt, ka Latgalē ir daudz darīts, daudz labu ceļu atjaunots, tomēr darīts nepietiekami. Uzskatu, ka Latgale ir pelnījusi vairāk, un šis reģions ir tas, kas joprojām veidos zināmu kritisko masu, kuras dēļ Latvijas drošība vienmēr būs ļoti nozīmīga.
Atgriežoties pie tautiešiem ārzemēs un vēlēšanām, kā vērtējat viņu aktivitāti?
-Procentuāli skaitļus nezinu, bet tie, kuri gribēja, aizgāja. Diezin vai balsojums ārzemēs varētu izmainīt ļoti daudz, bet ir bijuši gadījumi, kad spēku samērs mainās. Atceros pirmās vēlēšanas, kad biju Amerikā. Toreiz partija “Latvijas ceļš”, pateicoties vēlētāju aktivitātei ārzemēs, Saeimā dabūja par vienu balsi vairāk. Un tas nav vienīgais gadījums, kad ārzemēs esošo pilsoņu balsis ietekmējušas vēlēšanu iznākumu. Man prieks, ka pēdējos gados Ārlietu ministrija diasporai pievērsusi ļoti lielu uzmanību. Mani kolēģi ļoti daudz strādā pie normatīvajiem aktiem, Diasporas likuma, tiekas, runā, izglīto un atbalsta ārvalstīs esošās organizācijas. Īstenībā latviešiem ir fantastiska spēja pašorganizēties. Ne velti saka, – kur pieci latvieši, tur četri kori, trīs deju kolektīvi un tā tālāk. Un es domāju, ka vienmēr būs tie, kuri organizējas, un tie, kuri paiet malā.
Kā Jums šķiet, vai latvieši ārzemēs jūtas piederīgi Latvijai?
-Protams, ir daļa, kas grib ierakstīties citās identitātēs, pieņemt citu kultūru un tradīcijas, bet viena daļa noteikti paliek patriotiski un nes Latvijas vārdu kaut vai ar kultūru vai sportu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Nevajag domāt, ka viens neko neizmainīs

“Esmu politiski aktīvs pilsonis un uzskatu par savu pienākumu piedalīties vēlēšanās. Varbūt izskatās, ka viena mūsu balss neko neizmainīs, tai nebūs izšķiroša spēka un nozīmes, tā būs kā piliens jūrā… Bet tikai pašu pilienu ziņā paliek tas, no tiem veidosies dīķis vai okeāns,” uzskata bijušais balvenietis Guntars Šults.

Guntars Gruzijā kopumā darbojas jau četrus gadus, taču nopietnāk par uzturēšanos šajā valstī sāka domāt laikā, kad iestājās Covid pandēmija. Latvijā iestādes un privātie biznesi pārgāja uz attālināto darba vidi, savukārt Gruzijā šajā laikā tik lielu ierobežojumu nebija, tāpēc viņš pieņēma lēmumu mainīt lokācijas vietu. Kopš tā laika jau pagājuši divi gadi.
Runājot par vēlēšanām ārzemēs, Guntars ir pārliecināts, ka, atrodoties tālu no dzimtenes, cilvēki integrējas jau rezidējošās valsts vidē, un tas nedaudz notrulina viņu attieksmi pret vēlēšanām. Savukārt pasaulē nepārtraukti notiek dažādi konflikti un saasināti notikumi, piemēram, šobrīd visas pasaules uzmanība pievērsta karam Ukrainā. “Manuprāt, katram ir jāapzinās šī brīža situācija un jāpadomā, vai mēs Latvijā vēlamies pie varas prokrieviskās partijas, vai tomēr nacionālās. Mūsu uzdevums ir iet un izpildīt pilsoņa pienākumu,” teic Guntars.
Daudzi tautieši ārzemēs kā vienu no argumentiem, kādēļ negāja vēlēt, min informācijas trūkumu. Savukārt bijušais balvenietis apliecina, ka Gruzijā pietika informācijas gan par vēlēšanu laiku, gan vietu: “Te ir aktīva diaspora, kurai ir sava biedrība un interneta resursi. Turklāt šogad 16.augustā darbu sāka jaunā Latvijas vēstniece Gruzijā Edīte Melne. Informāciju par politiski svarīgiem notikumiem varējām lasīt vēstniecības “Facebook” lapā.”
Analizējot notikumus un to, kas šobrīd notiek Ukrainā, Guntars velk paralēles ar to, ko piedzīvojusi Gruzija. Proti, 2008.gadā Gruzijā iebruka Krievijas karaspēks, un dotajā brīdī 20% no valsts teritorijas ir okupēta. Gruzijā pie valdošās varas ir nonākusi prokrieviskā partija, kas visas savas politiskās un ekonomiskā rakstura darbības vērsusi par labu agresorvalstij. Simtiem tūkstošu krievu migrantu ir svaigi ieradušies Gruzijā, ielās bieži dzirdama krievu valoda un redzama viņu mentalitāte. Izanalizējot situāciju, Guntars sapratis, ka uz šī brīža notikumu pamata līdzīgas darbības varētu eskalēties arī Latvijā. Tāpēc viņš uzskata, ka katram Latvijas pilsonim, kurš dzīvo ārzemēs, būtu jānobalso, lai arī turpmāk savā Latvijā mēs varētu runāt dzimtajā valodā. Savukārt, runājot par vēlēšanu iznākumu, Guntars Šults ir lakonisks – vēlēšanu iznākums bija paredzams: “Šoreiz pārsteigumu nebija, taču nākotnē vadībā es vēlētos redzēt jaunu politisko spēku, kuru vadītu aktīvi, izglītoti un moderni domājoši jaunieši ar progresīvām idejām.”
Statistikas dati liecina, ka kopumā 14.Saeimas vēlēšanās nobalsoja mazāks tautiešu skaits ārzemēs, nekā 2018.gada vēlēšanās. Latvijas vēstniecībā Gruzijā savas balsis atdeva 106 vēlētāji. Guntars Šults uzskata, ka šis cipars varētu būt lielāks un līdzdalība plašāka, ja vēlēšanu iecirknis būtu atvērts ne tikai Tbilisi, bet arī citās lielajās pilsētās, piemēram, Kutaisi.

Vienu zina skaidri – Latvijai jābūt latviskai

“Biju gatava doties pusotru stundu garajā ceļā uz Minsteri, lai piedalītos šajās Saeimas vēlēšanās. Tas šķita svarīgs un nozīmīgs notikums, jo mans ir skaidrs redzējums par to, kādu gribu redzēt savu Latviju. Tai jābūt pēc iespējas latviskākai,” teic bijusī baltinaviete Sandra Kobuša, kura jau 23 gadus dzīvo mazā Vācijas pilsētiņā Borgholchauzenā.

Stāstot par savu nokļūšanu no Baltinavas Vācijā, Sandra īsumā teic tā: “Aizbraucu pie Falka strādāt, un mūsu starpā uzplauka mīlestība. Bet, iespējams, tas bija arī liktenis. No pirmās laulības viņam bija dēls un trīnītes, bet pēc neilga laika mums abiem piedzima dvīnītes Ausma un Rieta.” Sandra teic, ka tieši vīrs bija tas, kurš uzstāja, ka meitām jādod saskanīgi latviski vārdi. Bijusī baltinaviete vārdadienu kalendārā pirmo atrada vārdu Ausma un jokojot Falkam ieminējās, ka otra tad jāsauc par Rietu. Vīram šī ideja tik ļoti iepatikās, ka par citiem vārda variantiem vairs neviens arī nedomāja. Meiteņu mamma stāsta, ka arī pašām dvīnēm savi vārdi ļoti patīk, viņas ir bezgala lepnas par faktu, ka viņu dzīslās tek arī latviešu asinis: “Kad Ausmai un Rietai stāstu par latviešu kultūru un tradīcijām, viņas lepojas, ka nāk no Latvijas – valsts ar tik bagātu vēsturi un kultūru. Viņām vienmēr esmu mācījusi, – ja mēs gribam, ka mūsu Latvija paliek tāda, kurā labi jūtamies, jādara viss, kas no mums atkarīgs, lai viņa tāda arī paliktu. Ja mēs varam balsot, tad darām to.”

Lēmumu pieņēma ātri
23 gadu laikā, kopš dzīvo Vācijā, Sandra piedalījusies tikai dažās vēlēšanās, jo jau ilgu laiku ir projām no Latvijas, līdz ar to, kā pati teic, ir diezgan tālu no valsts politikas. Savukārt šogad izpildīt savu pilsoņa pienākumu Sandru pamudināja pirms vēlēšanām internetā noskatītā intervija ar kādu prokremliski noskaņotu politiķi. “Kādā brīdī sarunā šis politiķis izteicās, ka tad, kad viņš tiks pie varas, sodīs visus Latvijas deputātus, kuri balsoja par padomju okupācijas pieminekļu nojaukšanu. Žurnāliste pajautāja, uz kāda likumiska pamata viņš to darīs, uz ko politiķis atbildēja, – gan jau mēs atradīsim iemeslu. Ar šiem vārdiem man pietika. Padomāju, ka negribu, lai manā valstī vara tiek politiķiem (vienalga, viņi krievi vai latvieši), kuri saka – iemeslu atradīsim. Tas mani ļoti aizskāra. Sapratu, ka šī noteikti būs tā reize, kad izmantošu savas pilsoņa tiesības. Ausma todien strādāja un nevarēja doties man līdzi, toties Rieta labprāt pievienojās. Vēlēšanu dienā Vācijā bija atvērti vairāki vēlēšanu iecirkņi, bet mēs izvēlējāmies sev tuvāko, kas atradās Minsterē un bija pusotras stundas brauciena attālumā,” stāsta bijusī baltinaviete.

Informācija jāmeklē pašiem
Pirms vēlēšanu urnā mest savu aploksni, Sandra internetā meklēja informāciju, skatījās, kā un ko politiķi runā, konsultējās ar māsām Latvijā, kuras vairāk iedziļinājušās politiskajos notikumos. Beigās izvēle krita par labu divām partijām, Sandrasprāt, diezgan līdzvērtīgām. “Vienā no šīm partijām sarakstā bija politiķis, kurš man ļoti simpatizē – neslēpšu, ka tas bija Artis Pabriks. Stalts un elegants politiķis, kuru redzot un dzirdot, var lepoties, ka viņš nāk no Latvijas. Savukārt meita savu izvēli izdarīja pati,” skaidro Sandra. Viņa atzīst, ka, esot projām no Latvijas, informācija jāmeklē internetā. “Ja gribi kaut ko zināt un būt politiski aktīvs, cilvēkam jāinteresējas pašam. Bet, jo ilgstošāk viņš atrodas projām no mājām, jo arvien vairāk attālinās no Latvijas dzīves un politiskajiem notikumiem. Taču es ļoti gribu latvisku Latviju. Kad bija vēlēšanas par valsts valodu, arī braucu un piedalījos. Piedalos visur, kur katra balss no svara, un paužu savu nostāju. Man ir pilsoniskā apziņa, jūtu, ka izšķirošos brīžos tāpat nevaru stāvēt malā,” apliecina bijusī baltinaviete.

Izmanto katru iespēju pabūt Latvijā
Sandra priecājas, ka Falks vienmēr atbalsta viņas lēmumus, un arī šoreiz pats piedāvājās abas ar meitu aizvest uz vēlēšanu iecirkni Minsterē. Turklāt, laikam ejot, viņš pavisam nemanot kļuvis par īstenu Latvijas patriotu. “Falks ļoti mīl Latviju. Kad atbraucam uz manu dzimto pusi, staigā pa Balviem un cenšas runāt latviski. Viņš Balvos jūtas kā savās mājās,” apliecina bijusī baltinaviete. Lai nezaudētu saikni ar Latviju, Sandra mājās ar dvīnēm runā tikai latviski un latgaliski, bet ar Falku – vāciski. “Savukārt meitenes ar mani runā vāciski, jo tas ir ātrāk un ērtāk. Viņas tomēr dzīvo Vācijā, te dzimušas un augušas, viņām vācu valodai jābūt perfektai. Bet, kad dvīnes ir kopā ar manu mammu vai manu ģimeni, sākumā iet kā pa celmiem, bet pēc laika jau var kaut ko pateikt arī latviski,” skaidro Sandra.
Bijusī baltinaviete uz Latviju dodas pāris reizes gadā – mēnesi atvaļinājumā un pāris reizes uz divām nedēļām. “Vīram Vācijā mājās ir galdniecība un tur viņš atpūsties nevar, tāpēc vienīgā vieta, kur Falks to var izdarīt pilnvērtīgi, ir Latvija. Te vienmēr ļoti labi atpūšamies. Šobrīd Vācijā jau esmu iedzīvojusies, bet man tas bija ļoti ilgs un sāpīgs process. Kad vēl biju maza meitene, nekur no Latvijas, pat no Baltinavas, projām negribēju. Bet ne velti ir teiciens, – sirdij nepavēlēsi. Tā nu esmu tur, kur esmu,” secina Sandra.
Bijusī baltinaviete atzīst, ka, neskaitot kuplo ģimeni, viņai Vācijā ļoti pietrūkst Latvijas dabas, ļoti izteikto gadalaiku, kad rudens ir rudens, ziema ir ziema, kūko dzeguzes un pogo lakstīgalas. “Vācijā dzīvojam ļoti gleznainu skatu ieskautā mazā pilsētiņā, kur ir tikai 8 tūkstoši iedzīvotāju. Man patīk, ka tā ir skaista un sakopta apdzīvota vieta, bet sirdī esmu lauku cilvēks. Vēl tagad atceros, kā, maza būdama, pavasarī gaidīju tīrumos izlienam pirmās dzeltenās māllēpes. Tas ir tas, kā man ļoti pietrūkst, tādēļ, kad vien ir iespēja, kopā ar ģimeni vienmēr izmantojam iespēju pabūt manā dzimtajā pusē pie saviem tuvajiem un mīļajiem,” teic Sandra.

Arī šoreiz neiztika bez pārsteigumiem

 Jānis Ikstens, politologs:

-Runājot par pārsteigumiem Saeimas vēlēšanās, es pieminētu divus. Pirmais saistīts ar līdzdalību – gan aptaujas pirms Saeimas vēlēšanām, gan arī ekspertu vērtējumi (tai skaitā manējais) – bija tāds, ka līdzdalība vēlēšanās nebūs tik augsta kā 2018.gadā. Un tas skaidrojums bija, ka vilšanās sabiedrībā ne par matu nav mazinājusies. Situācijā, kad ir dažādi gan politiski, gan ekonomiski izaicinājumi, cilvēki diezin vai dosies lielākā skaitā vēlēt. Bet acīmredzot pēdējā brīdī nostrādāja dažādi faktori, kas saistīti ar mūsu etniskajām attiecībām – pieminekļu gāšana un latviešu valodas ieviešana visās skolās. Visticamāk, tas palīdzēja mobilizēties austrumslāvu vēlētājam, ko redzam arī Latgalē, jo Latgalē pēc ilgākiem laikiem ir redzamāks līdzdalības pieaugums. Turklāt Latgale procentuāli bijusi aktīvāka nekā Rīga. Un otrs lielais pārsteigums ir “Saskaņas” izkrišana no parlamentārās aprites. Arī tas nebija nekādā veidā paredzams. Tas, ka “Saskaņai” būs mazāk balsu, iezīmējās jau vasarā. Tomēr bija patiešām negaidīti, ka kritums izrādījās tik dramatisks un ka šis visnotaļ spēcīgais zīmols (varētu pat teikt, mēbele mūsu politiskajā ainavā) cietīs smagu sakāvi. Tagad, skatoties atpakaļ, mēs varētu pieņemt, ka “Saskaņas” svārstīgā attieksme pret kara eskalāciju Ukrainā būs bijusi tā, kas, no vienas puses, atgrūdusi ļoti daudzus, bet piesaistījusi ļoti maz vēlētāju. Līdz ar to arī tāds iznākums. Turpretī Rosļikova “Stabilitāte” ļoti skaidri sevi pozicionēja šajā jautājumā un panāca savu pārstāvju ievēlēšanu. “Konservatīvo” izgāšanās nav pārsteidzoša, jo viņu stratēģiskais pozicionējums jau vairākus gadus bija izteikti pretrunīgs un viņu atbalstītājiem nesaprotams, un to tikai pastiprināja vairāku viņu līderu noiešana no politiskās skatuves. Saprotams, ka “Attīstīstībai/Par!” balansēšana uz naža asmens varēja pagriezties vienā vai otrā virzienā, bet konkurencē ar “Progresīvajiem” un arī ar “Vienotību” viņi tomēr izrādījās zaudētāji. Tagad ir gaidāmas zināmas pārbīdes arī pašvaldību līmenī. Daudzi “Attīstībai/Par!” mēri meklēs citas piekļuves iespējas lēmumu pieņemšanas procesiem nacionālajā līmenī, un mēs redzēsim to, ka šie cilvēki pārvietojas uz citām politiskajām partijām.

Par prognozējamām lietām runājot, es teiktu, ka šīs vēlēšanas vēlreiz apliecināja personību nozīmi Latvijas politikā. Te jāskatās uz “Saskaņu” un “Zaļo un zemnieku savienību” (ZZS). Divi atpazīstami politiskie zīmoli, un cik dažādi iznākumi! No vienas puses, “Saskaņa” izkrīt no parlamenta, no otras – ZZS, neraugoties uz to, ka ar to zaļumu ir diezgan trūcīgi, pēc šķelšanās un Zaļās partijas aiziešanas vienalga spēja gūt ļoti labus panākumus un prata atrast jaudīgu līderi, šī saraksta kopējo lokomotīvi – Aivaru Lembergu. Mums var būt dažāda attieksme pret šo politiķi, bet mēs redzam, ka viņa pievilcība daļā Latvijas vēlētāju joprojām ir liela, turpretī Ivars Zariņš, “Saskaņas” premjera kandidāts, tomēr šo lielo uzdevumu nespēja izpildīt un šo lielo vezumu neizkustināja no vietas. Otrs, kas norāda uz personības lomu, ir “Apvienotais saraksts” un Uldis Pīlēns. Arī viņa pieredze saimnieciskajā darbā, uzņēmējdarbībā daudziem šķita ļoti pievilcīga, un cilvēki nobalsoja, tas bija uzticības balsojums Uldim Pīlēnam. Jo ne Latvijas Zaļā partija, ne Latvijas Reģionu apvienība atsevišķi šādus panākumus negūtu. Un, pat ja mēs saskaitītu kopā tos procentus, ko viņi, visticamāk, savāktu, vienalga nesanāktu 15 vietas parlamentā.

Ja skatāmies vēlēšanu rezultātus ārvalstīs, ir svarīgi ņemt vērā, ka tur mums faktiski ir darīšana ar trim lielām potenciālo vēlētāju grupām. Pirmkārt, ir tā saucamā vecā emigrācija. Poētiski to varētu saukt par trimdu, kas pametusi Latviju Otrā pasaules kara izskaņā, un arī viņu pēcteči. Viņiem ir kaut kādi savi priekšstati, savas vērtības par Latviju un viņi, visticamāk, balso par tādām nacionāli orientētām politiskām partijām kā, piemēram, “Nacionālā apvienība”, “Jaunā Konservatīvā partija”, nedaudz arī “Jaunā Vienotība”. Otrs ir jaunā emigrācija – tie, kas pametuši Latviju vairāk vai mazāk 21.gadsimtā. Ļoti daudzi no šiem cilvēkiem pameta Latviju tieši 2008. –2010.gada krīzes iespaidā, kad viņus piemeklēja ekonomiskas, sociālas problēmas. Meklējot jaunus iztikas avotus, jaunu nodarbošanos, šie cilvēki devās projām. Jāteic, ka diezgan daudzi no viņiem kopumā veica salīdzinoši mazkvalificētus darbus (vismaz tā var spriest pēc atsauksmēm un pētījumiem), un viena daļa no viņiem ir diezgan attālinājusies no Latvijas. Iespējams, arī Latvijā esot, viņiem nav bijusi stingra interese par politiku, savukārt tagad, esot projām, tā saikne droši vien nenostiprinās. Un šādi cilvēki veido arvien lielāku pilsoņu īpatsvaru, kuri atrodas ārpus Latvijas – viņi ir potenciāli lielākā ārzemju vēlētāju daļa. Trešā grupa ir cilvēki, kuri sava darba dēļ diezgan īslaicīgi atrodas ārpus Latvijas, piemēram, diplomātiskais korpuss, starptautisko organizāciju darbinieki un tamlīdzīgi. Viņi tikai tehniski būtu saucami par ārvalstu vēlētājiem, jo tur balso tādēļ, ka neatrodas Latvijā un būtu pārāk sarežģīti vai dārgi atbraukt uz Latviju tikai nobalsot. Runājot par ārzemju vēlētāju līdzdalību, kopumā šogad tā bijusi mazāka nekā 2018.gadā, un skaidrojums tam ir diezgan vienkāršs. Pirmkārt, tas, ko jau minēju par ārzemju vēlētāju struktūru un kāda veida vēlētāji dominē tajā pilsoņu masā – cilvēkiem, kuri vairāk vai mazāk jau attālinājušies no Latvijas garīgā izpratnē. Otrkārt, politiskās partijas, atšķirībā no 2018.gada, praktiski neuzrunāja (vai uzrunāja ļoti, ļoti nedaudz, daudz mazāk nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās) vēlētājus ārzemēs. Ja 2018.gadā KPV LV ar Artusu Kaimiņu priekšplānā taisīja tūres pa ārzemēm, rīkoja diskusijas, notika pat vairāku partiju kopīgi pasākumi, tad šogad tādas lietas nepamanīju. Tas, visticamāk, norāda uz to, ka partijas nevērtē ļoti augstu šos ieguldījumus un nesaskata, ka tur varētu būt tāda nopietna cīņa. Partijas faktiski nesaredz pietiekamu jēgu ieguldīties šādā cīņā par ārzemju vēlētāju balsīm. Un tur jau arī tas iznākums – no abām pusēm maza interese, tāpēc arī tā niecīgā līdzdalība.

Fakti

 • 2022. gada 1. oktobrī Latvijā un ārvalstīs norisinājās 14. Saeimas vēlēšanas. Latvijas pilsoņi varēja nobalsot 81 iecirknī 42 pasaules valstīs.

• 14. Saeimas vēlēšanās ārvalstīs piedalījās 26146 vēlētāji. Vislielākā vēlētāju aktivitāte bija Apvienotajā Karalistē, kur vēlēšanās piedalījās 5559 Latvijas pilsoņi, Vācijā – 3108, Norvēģijā – 1939.

• Visnoslogotākais vēlēšanu iecirknis bija Stokholmā, kur nobalsoja 1572 vēlētāji. Daudz vēlētāju bija arī Dublinā – 1335, Oslo – 1304, Hāgā – 1208, Briselē – 887.

• Vēlēšanās Austrālijā nobalsoja 777 Latvijas pilsoņi, bet Islandē – 460 vēlētāji.

• Vēlēšanu iecirkņos Francijā, Austrijā, Beļģijā, Igaunijā, Lietuvā, Austrālijā, Gruzijā uzvarējusi “Jaunā Vienotība”.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* *Par publikāciju “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.