Rakstos

Šķilbēniešu dāvinātais ģenerators nonācis līdz Hersonai

  • Drukāt

 

Ziemassvētku tuvošanās vienmēr bijusi labo darbu laiks – to pierādījuši arī šķilbēnieši, kuri novembra beigās nāca klajā ar iniciatīvu dāvāt ukraiņiem 3-fāzu ģeneratoru. Pāris dienas, un ideja pārvērtās par reālu darbību. Iesaistoties vairākiem mūsu novada cilvēkiem, iecere tika realizēta, un šobrīd zināms, ka vērtīgais dāvinājums veiksmīgi sasniedzis galamērķi – nesen ukraiņu atbrīvoto Hersonu, kur tas kalpos bērnunama vajadzībām.

Novembra beigās Šķilbēnu Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzes loceklis Jezups Bondars nāca klajā ar labu iniciatīvu, kuras rezultātā Šķilbēnu pagasta pārvaldes vadītājs Andris Mežals nolēma dāvināt Ukrainai 8000 dolāru vērtu, 620 kg smagu ASV ražotu 3-fāzu dīzeļģeneratoru. Šobrīd ukraiņiem tik ļoti nepieciešamo aprīkojumu līdz galapunktam kopā ar savu biznesa partneri ukraini Mykolu uzņēmās nogādāt balvenietis Harijs Brokāns. Viņš, tāpat kā daudzi citi latvieši, kopš kara pirmajām dienām aktīvi sniedz palīdzīgu roku ukraiņu tautai. Harijs stāsta, ka ziņu par šo šķilbēniešu iniciatīvu saņēma no novada domes priekšsēdētāja Sergeja Maksimova. “Novada vadītājs iesaistījās un sniedza ļoti operatīvu palīdzību. Burtiski melnas nakts režīmā sakārtojām papīru jautājumus, lai iekārta bez liekām muitas procedūrām pa “zaļo koridoru” tiktu ievesta Ukrainas teritorijā un vēlāk tiktu nogādāta kara skartās Hersonas apgabalā. Cik zinu, šis ģenerators nonācis mantojumā no NATO un tiek pieļauta varbūtība, ka tas palicis pāri pēc kara Irākā. Varēja redzēt, ka pielietots kara vajadzībām. Šobrīd tas ir ļoti vērtīgs dāvinājums, tāpēc no manis un mana ukraiņu kolēģa personīgi paldies Andrim Mežalam un vietējiem puišiem Šķilbēnos, kuri mūs sagaidīja vēlā naktī atbraucam no Ukrainas. Paldies visiem, kuri iesaistījās un nepalika vienaldzīgi,” teic Harijs.

Ja ir iespēja palīdzēt, kāpēc nē?
Gandarīts par iespēju izdarīt labu darbu ir arī Šķilbēnu pagasta pārvaldes vadītājs Andris Mežals. Viņš stāsta, ka sākumā bija divi varianti, uz kuru vietu nogādāt ģeneratoru – hospitālis vai bērnunams Hersonā. Beigās tika nolemts, ka tas tomēr būs bērnunams. “Ģenerators astoņus gadus nostāvēja baznīcas šķūnī, un, ja tam šajā laikā nedabūjām pielietojumu, tad kādēļ nepalīdzēt tiem, kuriem tas ļoti nepieciešams? Protams, ir daudz viedokļu, vajag to vai nevajag, bet es uzskatu, – lai vai kā, ukraiņiem šobrīd tomēr ir grūtāk nekā mums. Ja ir iespēja palīdzēt bērnunamam kaut ar kripatiņu, kāpēc gan to nedarīt?” teic pārvaldnieks. Viņš stāsta, ka sākumā vairāk nekā pus tonnu smago ģeneratoru bija plānots vilkt ar rokām, taču drīz vien visi saprata, ka tas nebūs tik viegli izdarāms. Pagasta pārvaldnieks teju pusnaktī sazvanīja zemnieku saimniecības “Kotiņi” īpašnieku Aldi Ločmeli, kurš atsaucās palīgā saucienam un atsūtīja traktoru: “Paldies viņam un mūsu puišiem, ar kuru operatīvu palīdzību viss tika noorganizēts. Atkārtošos, – lai kā mums te iet, paldies Dievam, vismaz nav kara. Ukraiņiem ir stipri, stipri smagāk.”

Par spīti visam dzied un dejo
Harijs ar savu kolēģi mēroja garu un nogurdinošu ceļu, lai vērtīgo kravu nogādātu Ukrainā. Piecu tur pavadīto dienu laikā viņam bija iespēja gan redzēt cilvēku ikdienu kara laika apstākļos, gan arī pabūt ukraiņiem veltītā koncertā Ternopiļā. Harijs stāsta, ka faktiski visi koncerti, kas šobrīd notiek Ukrainā, veltīti karavīriem – uz tiem pārsvarā nāk jaunieši, dzied patriotiskas dziesmas, koncertos noliktas ziedojumu kastītes, kurās vāc ziedojumus armijas karavīriem. “Kāds varbūt teiks, – kādi koncerti, kad apkārt sprāgst šāviņi? Taču arī Otrā pasaules kara laikā cilvēki dejoja un šad tad arī svinēja. Tas ir normāli, savādāk var sajukt prātā,” uzskata balvenietis. Viņš stāsta, ka šī brīža apstākļos koncerts ir diezgan nosacīta atpūta, jo pasākums sākas pulksten 17 un beidzas jau pulksten 22. Tas tādēļ, ka visā Ukrainā pulksten 22 atslēdz elektrību. “Ielu apgaismojuma viņiem nav vispār. Pilsētu mikrorajonos, kur dzīvo cilvēki, apgaismojumu nodrošina pa stundām –četras stundas apgaismojuma nav, tad divas ieslēdz, bet naktī laternas nedeg vispār. Tādā veidā ukraiņi taupa energoresursus melnajai stundai, lai tad būtu vismaz kaut kas,” skaidro Harijs.

Pie kara jau pieraduši
Balvenieša vērojumi liecina, ka, neskatoties uz aktīvo karadarbību, dzīve Ukrainā tāpat rit savu ikdienas gaitu. Neviens nekur īpaši nebēg, automašīnas brauc pa ielām, pārtika veikalos ir, skolēni mācās attālināti “Zoom” vidē un sastopami arī ārpus savām mājām. Dzīve turpinās. “Lai cik tas paradoksāli arī neizklausītos, izrādās, var pierast arī pie kara. Ukraiņi vairs nekrīt panikā, izdzirdot gaudojošās sirēnas, kas skan daudz skaļāk un griezīgāk nekā pie mums, Latvijā. Tās varēja dzirdēt katru dienu, bet, par laimi, nevienu uzlidojumu nepiedzīvojām. Tagad Ukrainai ir pretgaisa aizsardzības iekārtas, kas notriec raķetes. Pēdējā dienā, kad braucu projām, no Krievijas nāca astoņas raķetes, un tās visas notrieca. Vietējie iedzīvotāji pieraduši pie daudzām citām lietām, par kurām agrāk pat nebija aizdomājušies,” teic Harijs. Vienīgi no publiskas Ziemassvētku svinēšanas ar greznām eglēm pilsētu centros un svinīgiem pasākumiem gan viņi atteikušies. Tādu lēmumu pieņēmusi pati tauta. Ukraiņi nespēj iedomāties, ka, piemēram, Kijevā cilvēki priecājas un svin, bet tajā pašā laikā kaut kur citur – kādā mazā pilsētiņā – bērni dzīvo pussabrukušās mājās un aukstumā. Protams, tie, kuri vēlēsies, mājās svētku noskaņai uzliks un izrotās kādu eglīti, bet nekādas lielas svinēšanas, kā bija ierasts citus gadus, tomēr nebūs.

Jo vairāk šauj, jo saliedētāki kļūst
Harijs stāsta, ka, esot Ukrainā, nevar nepamanīt ukraiņu kaujiniecisko noskaņojumu. Ja pašā kara sākumā tauta bija neizpratnē par Putina rīcību un raustīja plecus, tad tagad visi noskaņoti cīnīties un nepadoties, cilvēkos iesējies naids: “Viņi teica, – mēs kaut pie ugunskura sildīsimies, bet nepadosimies, kamēr krievu armija nepametīs Ukrainu. Un tas ir redzams, – jo vairāk krievi šauj un spridzina, jo saliedētāka kļūst tauta.”
Neskaitāmas kravas ar pirmās nepieciešamības precēm, apģērbu, maskēšanās tīkliem no Latvijas jau nonākušas ukraiņu karavīru un iedzīvotāju rokās, taču palīdzība vajadzīga joprojām. Šajā braucienā bez ģeneratora ukraiņi saņēma pārtiku, daudzus maisus ar apaviem un siltajām drēbēm, kuras organizācijas “Tabitas sirds” meitenes bija rūpīgi sašķirojušas un sapakojušas. Harijs teic, – situācija dažādās Ukrainas pilsētās ir atšķirīga. Tajās, kas vairāk cietušas no uzlidojumiem un sprādzieniem, daudzas ģimenes palikušas bez dzīvokļiem un mājām. Cilvēkiem nav iespējas izmazgāt drēbes, tāpēc tās ir jāmaina. Daži apmetušies uz dzīvi vecā tipa autobusa ķieģeļu pieturās, kas ir būve bez durvīm. Viņi iekšā kurina ugunskuru, saliek kartonus un uz tiem guļ.
Šobrīd viena no svarīgākajām pirmās nepieciešamības precēm ir ģeneratori, tieši tādēļ ukraiņi ļoti novērtējuši mūsu pēdējo dāvinājumu un saka: paldies, paldies, paldies un vēlreiz paldies! “Kad kartē parādīju, kur atrodas Šķilbēni, ukraiņi bija izbrīnīti. Viņi teica milzīgu paldies un apsolīja, ka par šo palīdzību neaizmirsīs. Šie cilvēki patiešām novērtē, ka, atrodoties padsmit kilometrus no Pskovas, riska zonā, mēs dāvinām tādas mantas, kas, nedod Dievs, pašiem varētu noderēt. Paradokss tāds, ka no šīs pierobežas vedam palīdzību uz to pierobežu. Viņi karo, toties mēs dzīvojam mierīgi,” teic Harijs un saka paldies visiem Balvu novada iedzīvotājiem, kuri palīdzēja un joprojām palīdz kara skartajai ukraiņu tautai.

Labs darbs, kas padarīts. Bija jau melna nakts stunda, kad balvenietis Harijs Brokāns (otrais no kreisās) kopā ar savu ukraiņu draugu Mykolu ieradās pakaļ šķilbēniešu dāvinātajam ģeneratoram. Drīz pēc tam Harijs portālā “Facebook” rakstīja: “Vakarnakt man bija tāds lepnums mana Ukraiņu kolēģa priekšā par šo sūtījumu, ka nevaru to izstāstīt. Šķilbēnu vietējie puiši, kuri atbrauca palīdzēt iekraut ģeneratoru, pat konfekšu kasti nepaņēma, sakot, lai vedam atpakaļ ukraiņu bērniem. Es šodien visu dienu smaidu un lepojos ar savu Balvu novadu!”