1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
31-01-2023
Vārdadienas šodien: Sonora, Spīdola

Rakstos

Žēl cilvēku, kas padzīti no savas zemes

“Latvijas Pasta” akcijai “Adījumi Ukrainas atbalstam” atsaucās arī vairākas Tilžas iedzīvotājas. Viņu vidū bija čaklās rokdarbnieces ASTRĪDA KRAINĀ, AINA ZELČA un MODRA EIDAKA, kuru adītās zeķes tagad padara kaut nedaudz siltāku Ukrainas aizstāvju skarbo ikdienu.

Tilža ir vieta, kurā izvietots Ukrainas bēgļu izmitināšanas centrs, un pagasta iedzīvotāji ikdienā saskaras ar kara izmocīto cilvēku likteņstāstiem. Visas trīs uzrunātās rokdarbnieces atzīst, ka viņām vienkārši gribējās kaut kā palīdzēt, sniegt kaut nelielu atbalstu Ukrainas aizstāvjiem un iedzīvotājiem.

Sāp sirds par bēgļiem
Tilženiete, bijusī pagasta rokdarbnieču pulciņa vadītāja ASTRĪDA KRAINĀ neslēpj, ka viņu ļoti aizkustina Ukrainas bēgļu stāsti un televīzijā redzētais par šajā valstī notiekošā kara nežēlību. “Man pašai dzīvē nav viegli gājis, tāpēc vienkārši ir žēl šo cilvēku. Kādreiz jaunībā biju pazīstama ar ukraiņiem. Kad strādāju praksē, blakus istabiņās dzīvoja ukraiņi. Bija ļoti labi cilvēki, izpalīdzīgi. Ja zinātu, kur viņi atrodas tagad, noteikti palīdzētu, bet diemžēl zinu tikai viņu vārdus. Man sirds sāp par šiem cilvēkiem, kuri ir izdzīti no savas zemes,” skaidro Astrīda. Apmeklējot bēgļu centru, viņa noklausījusies ne vienu vien sirdi plosošu stāstu par to, kā cilvēki līdz pat pēdējam brīdim negribējuši pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās: “Daži dzīvojuši pagrabos pat tik ilgi, kamēr jau pagrabam vairs nebija jumta. Tad kājām, caur Krieviju devušies bēgļu gaitās. Kāds gāja divas, kāds – trīs nedēļas. Citi varējuši braukt ar automašīnām. Kā nu kurš. Vienu otru Krievijas pusē robežsargi aptīrījuši pilnībā, atņemot gan naudu, gan zeltu, un tikai tad palaiduši pāri robežai ar to, kas mugurā. Viņi stāstīja, – kad gājuši prom no Ukrainas, krievi jautājuši: “Kas jums devis tiesības tik labi dzīvot? Jūs mums atļauju prasījāt?” Ja cilvēks pats strādājot visu sapelnījis, vai viņam vēl atļauja kādam būtu jāprasa?! Tas ir kaut kas šausmīgs un man nesaprotams.”

Sāka ar zīdainīšu zābaciņiem
Astrīda palīdz ukraiņiem kopš kara sākuma: “Jau pērnā gada pavasarī, televīzijā ieraudzījusi izpostītajā Mariupolē zīdainīšus, nodevu Tilžas pagasta Bāriņtiesā pirmos noadītos 14 zīdaiņu zābaciņus, kas bija domāti ukraiņiem. Pēc tam Dace Šulta izstāstīja, ka vajag nest uz pastu. Tiklīdz kāds zeķu pāris atkal gatavs, braucot uz Balviem, ieeju pastā un tur ielieku kastē. Kopumā esmu uzadījusi 27 zeķu pārus pieaugušajiem un 14 pārus zīdainīšiem.”
Līdz pat nesenam laikam Astrīdu daudzi pazina kā kādreizējo rokdarbu studijas “Rūķīši”, bet vēlāk – Tilžas rokdarbnieču pulciņa vadītāju. Lai gan veselība vairs neļauj uzņemties šo pienākumu, Astrīda joprojām nesēž, rokas klēpī salikusi. Katrā brīvā brīdī viņa auž lupatu grīdceliņus, ada vai tamborē. Zeķes nav vienīgā palīdzība, ko kara izmocītajiem ukraiņiem sniedz līdzjūtīgā tilženiete. Pirms Ziemassvētkiem viņa devās palīgā bēgļiem meistarot svētku rotājumus: “Kopā izgatavojām rotājumus gan no papīra, gan no lentītēm, darinājām skaistas bumbiņas un čiekuriņus eglītēm.”
Nereti Astrīda mēro ceļu uz bijušo Tilžas internātpamatskolu, kur šobrīd izvietoti bēgļi, lai viņiem aizvestu pārtiku vai dziju adīšanai, vai ko nu tobrīd var atļauties: “Esmu ar vairākiem jau sadraudzējusies. Kuru katru dienu, kad govs atnāks slaucama, aizbraukšu, aizvedīšu arī kartupeļus un bietes, jo viņiem tagad pēc Jaungada pašiem jāgatavo ēst, viņus vairs nebaro. Ar to naudiņu, ko viņiem šeit maksā, iztikt ir ļoti grūti. No malas šķiet, ka tas ir daudz. Uz visu baru varbūt tas ir daudz, bet, izdalot uz ģimeni, ja tev nav nekā sava un viss ir jāpērk, tas ir ļoti maz.” Astrīda stāsta, ka viņa nav vienīgā, kas palīdz bēgļiem. Pavasarī daudzi pagasta iedzīvotāji esot nesuši, ko kurš varēja. “Tagad nezinu kā, bet augļus vairāk veda no Balviem. Zinu, ka pirms Ziemassvētkiem arī bija atbraukuši no Balviem, dalīja dāvanas,” stāsta sieviete. Taujāta, kā bēgļiem šobrīd visvairāk pietrūkst, ar ko vajadzētu palīdzēt, Astrīda domā, ka tagad tie varētu būt dažādi dārzeņi, lai viņiem nav tie jāpērk veikalā. Viņa neidealizē ukraiņu bēgļus, jo esot arī tādi, kuri pabalstu nodzerot un pēc tam diedelējot naudu no pārējiem: “Bet ir tādi, kuri brauc, strādā un savu nopelnīto naudiņu dod vēl citiem, lai var galus savilkt kopā. Tur arī ir dažādi cilvēki, tāpat kā pie mums. Taču pārsvarā viņi dzīvo ļoti draudzīgi.”

Pieradusi dāvināt
Būdama pensionāre, AINA ZELČA jau vasarā ar prieku iesaistījās akcijā, noadot dažus zeķu pārus, ko nosūtīt uz Ukrainu. “Tas jau nav daudz – tikai septiņi pāri,” kautrīgi stāsta sieviete. Vairāk noadīt neesot sanācis laika, jo daudz jāada arī pašas bērniem un mazbērniem. Kādreiz saimniecībā turētas aitas, tādēļ dzija ir pašiem, lai gan tās krājumi ejot uz beigām. “Šai ziemai vēl ir, un tad būs cauri,” apgalvo pensionāre. 30 gadus nostrādājusi Tilžas bērnudārzā par medmāsu, vēlāk 20 gadus – ģimenes privatizētajā fermā, Aina tagad izbauda pelnīto atpūtu. Būdama trīs bērnu mamma un sešu mazbērnu vecmāmiņa, viņa priecājas, ka nu rūpes par fermu pārņēmuši Balvos dzīvojošie dēls un meta. Savukārt trešā meita strādā labā darbā Rīgā. Pie viņas bērni ciemojas katru otro dienu, bet mazbērnus viņa biežāk satiek vasarās. Aina lepojas ar viņiem atklājot, ka vecākajam mazbērnam ir jau 30, bet jaunākajam – vēl tikai četri gadiņi.
Mājās Ainai vienmēr pietiek darāmā. Ziemā atliek laiks arī rokdarbiem. Uz stellēm vienmēr var noaust kādu paklājiņu vai notamborēt sedziņu, vai sašūt glītu iepirkumu maisiņu. Visi darbi tiek atdāvināti, un pieprasījums pēc tiem nemazinās. “Jau zinu, kam atkal būs jāauž paklājiņš,” smaidot saka pensionāre. Brīvos brīžos Aina labprāt lasa. Sevišķi iemīļojusi ievērojamu cilvēku biogrāfijas. Viņa ar prieku ieskatās arī periodiskajos izdevumos – žurnālos “Ieva” vai “Ievas Stāsti”. Ar interesi izlasa arī laikrakstu “Vaduguns”. Vasarās, protams, dienas paskrien, strādājot dārzā vai siltumnīcā. Zināmu laiku aizņem arī vietējās folkloras kopas mēģinājumi un koncerti. Ar ukraiņu bēgļiem Aina saskaras reti, tikai pasākumos, kuros piedalījusies kopā ar Tilžas folkloras kopu “Sagša”. Taču ļoti labs iespaids par ukraiņiem tilženietei palicis pēc vakarēšanas pasākuma Ziemassvētkos.

Kaut nedaudz, bet no sirds. Arī MODRA EIDAKA nepalika vienaldzīga pret nelaimi, kas piemeklējusi Ukrainas tautu. Lai gan Tilžā ar Ukrainas bēgļiem ikdienā nesatiekas, viņa labprāt izmatoja savas rokdarbu prasmes, lai sniegtu kaut nelielu artavu, palīdzot valsts iedzīvotājiem pārciest ziemu bez elektrības un siltuma. Nopirkusi dziju, viņa uzadīja divus pārus zeķu, ko nosūtīja uz kara plosīto valsti. “Vienkārši gribējās palīdzēt,” apgalvo sieviete. Lielāko mūža daļu Modra šuvusi apģērbu, jo pēc profesijas ir šuvēja. Devusies pensijā, viņa vairāk laika var veltīt rokdarbiem, lai gan, dzīvojot lauku mājā, darba tāpat pietiek. Modra iesaistījusies arī pagasta rokdarbnieču pulciņā un šobrīd gatavojas adīt latviešu rakstainos cimdus Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotajai izstādei “Adi. Radi. Rādi”.

 

vadi

Veiksmes prognoze


.