1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
31-01-2023
Vārdadienas šodien: Sonora, Spīdola

Rakstos

Ukraiņu mamma ar latviešu dvēseli

 

Ar tilženieti Ināru Galviņu sarunājam tikties viņas darbavietā – bijušajā Tilžas internātpamatskolas ēkā, kas kopš pagājušā gada aprīļa kalpo kā pagaidu mītne no Ukrainas kara atbēgušajiem cilvēkiem. Sieviete atnāk priecīga un smaidīga, – tādu ikdienā Ināru redz arī viņas daudzie aizbilstamie. Ar Ināru runājam par karu, dzīvi, cilvēkiem un skarbajiem likteņiem…, un ik pa laikam viņa notrauc pār vaigiem ritošās asaras, sakot: “Es taču nemaz nedomāju raudāt…”

Ja Tilžā kādam pajautātu, kas ir ukraiņu mamma, droši vien visi atbildētu, ka tā ir Ināra. Zinājāt, ka Jūs tā sauc?
– Dzirdējusi biju, jā. Tā mani nodēvēja ukraiņu ģimenīte – vieni no pašiem pirmajiem, kas pagājušā gada aprīļa sākumā ieradās Tilžā. Aleksandrs pēc profesijas bija zobārsts, viņš pie mums atbrauca ar sievu, meitu un mammu. Ļoti jauki cilvēki, kuri tagad ar divām citām ģimenēm pārcēlušies uz dzīvi Cēsīs. Kādudien viņi man mīļi pateica, – tu mūsu mamma! Kopš tā laika mani tā arī sauc. Daudz un bieži neesmu dzirdējusi, ka mani tā dēvē, taču katru reizi, kad šie vārdi izskan, acīs sariešas saviļņojuma asaras.
Kopš pirmajām dienām Tilžā esat cilvēks, kurš koordinē jautājumus par Ukrainas bēgļu ierašanos, izmitināšanu un palīdzību. Atceraties pašu sākumu?
– Sākums bija grūts gan viņiem, gan mums. Ukraiņi nesaprata, kur nonākuši, bet mēs nesapratām, ko, kā labāk un pareizāk darīt. Atbraucot viņi jutās šausmīgi… Pašā sākumā, pagājušā gada aprīlī, ar lidmašīnas reisu Latvijā ielidoja un pēc tam uz Tilžu atbrauca 17 cilvēki – šo skaitli neaizmirsīšu nekad. Ārā bija melna nakts… Starp citu, joprojām lielākoties ukraiņi pie mums ierodas naktī. Viņus pavadīja novada domes izpilddirektores vietnieks Jānis Bubnovs, kuram arī šī bija pirmā pieredze uzņemt uzreiz tik lielu cilvēku grupu.
Celties pulksten 2-3 naktī, dažkārt pat vairākas reizes… Daudzi teiktu, – priekš kam to vajag. Kādēļ piekritāt darīt šo darbu?
– Daļēji tāpēc, ka tepat vien dzīvoju – pretī internātam, pāri ceļam. Kurš gan naktī no tālienes gribēs skriet? Mani uzrunāja, un es piekritu, kaut gan tobrīd bez darba nebiju. Vēl viens iemesls, kādēļ devu savu piekrišanu, bija tas, ka Tilžas internātskolas ēku ļoti labi pārzināju, jo savulaik, kad vēl pastāvēja skola, es tur strādāju.
Pastāstiet par saviem darba pienākumiem. Kas tajos ietilpst?
– Esmu vienīgais cilvēks, kas pie ukraiņiem ir katru dienu no rīta līdz vakaram, tā teikt, uzticības persona. Viņiem iedots mans telefona numurs, lai vajadzības gadījumā var piezvanīt. Ja ir kāds jautājums, uz kuru atbildi uzreiz nezinu, zvanu tālāk un skaidroju. Šajā darbā esam komanda, kas saliedēti strādā vienā virzienā – sociālais dienests, pašvaldība, skolas. Sākumā atbraukušajiem bija ļoti daudz jautājumu, – viņi satraucās, kā dzīvot tālāk, kā ātrāk sakārtot dokumentus un nepieciešamās formalitātes, lai saņemtu pabalstus, kā atvērt bankas kontu. Pēc tam, kad Tilžā ieradās arvien jauni iemītnieki, paši ukraiņi viņiem izstāstīja, kur un kādēļ jāgriežas. Tad jau bija vieglāk.
Kas ukraiņus izbrīnīja, ierodoties mūspusē?
– Pirmā grupa ieradās aprīlī, kad visapkārt viss pelēks un drūms. Un ceļi, pa kuriem viņus atveda, pārsvarā bija lauku grants ceļi. Daudzi bija izbrīnīti un neizpratnē, – jūs taču esat Eiropas Savienībā! Kā jūs dzīvojat? Teicu, – tā arī dzīvojam. Algas Ukrainā ir krietni mazākas nekā mums, un, viņuprāt, Latvijā dzīve ir dārga. Daudzi man teikuši, – ja dzīvotu savā zemē un atbrauktu uz Latviju piepelnīties, strādājot darbu, kurā alga ir mazliet augstāka virs vidējās, tad, atbraucot mājās, ar mūsu algām viņi būtu nopelnījuši.
Katram atbraucējam droši vien ir savs stāsts un sava sāpe. Pieļauju, ka tādus dzirdējāt ne vienu vien…
– Es nevaru par šiem stāstiem runāt, jo tas ir ļoti sāpīgi un man vienmēr jāraud. Daudziem joprojām spilgtā atmiņā dzīve pagrabos, kur viņi slēpās, baidoties no raķešu uzlidojumiem, izlaupītās mājas un dzīvokļi. Nesen viena sieviete, kura šobrīd dzīvo pie mums Tilžā, bija aizbraukusi uz mājām meklēt savu dēlu. Viņa zināja, ka viņš ir gūstā, un Krievijas puse mainīs savus gūstekņus pret ukraiņiem. Sievietes dēls apmaināmo gūstekņu sarakstā diemžēl nebija, taču viņai izdevās satikt vienu no karavīriem. Sieviete uzzināja vien to, ka dēls ir dzīvs, bet aizsūtīts kaut kur tālāk. Karavīrs stāstījis, ka viņiem gūstā liekot strādāt, visi tieviņi un novārguši, jo ar barošanu ir diezgan slikti.
Jau ilgāku laiku pie mums dzīvo arī viens pensionāru pāris, no kuriem viens ir invalīds. Arī viņu mājas noslaucītas no zemes virsas… Kad sieviete mūsu sarunās atminas par mājām, vienmēr sāk raudāt, bet es vairāk neko neprasu, jo saprotu, cik cilvēkiem sāpīgas šīs atmiņas. Taču daudzi grib izrunāties, grib, lai viņus uzklausa. Ir pie mums Tilžā, protams, bijuši arī cilvēki, kuri neko no šī kara nav redzējuši, un, godīgi sakot, viņus uzreiz var atpazīt. Ieradās reiz viens lielais divstāvu autobuss, un atbraucēji ieraudzījuši, kur nonākuši, vienkārši nekāpa ārā – gaidīja, kad paies deviņas stundas, lai aizbrauktu projām. Protams, nav šeit tādi apstākļi kā četru vai piecu zvaigžņu viesnīcā, bet tie ukraiņi, kuri piedzīvojuši kara šausmas, to ļoti labi saprot un novērtē. Viņi saka, – lai vai kā, bet te, Latvijā, vismaz debesis ir mierīgas. Ukraiņiem šobrīd šī sajūta ir ļoti svarīga.
Varbūt pēdējā laikā atbraucēju plūsma samazinājusies?
– Tā nevarētu teikt. Vairāk nekā 20 istabiņās, kas paredzētas Ukrainas bēgļu uzņemšanai, brīvu vietu nav. Pats lielākais iemītnieku skaits mums bijis pāri 70 cilvēkiem, kad vienā istabiņā dzīvoja vairākas ģimenes. Šobrīd ir 55, jo ik pa laikam kāds atbrauc vai dodas projām.
Šajā laikā pietiekami labi esat iepazinusi ukraiņus, iepazinusi mentalitāti, uzklausījusi dzīvesstāstus. Ko mēs no viņiem varētu mācīties?
– Karš cilvēkus piespiedis pamest savu valsti, mājas, taču viņi nenokar degunu, jo raksturā un garā ir ļoti stipra tauta. Bet tas ir saprotami, jo cilvēks taču nedzīvos, ja nebūs garā stiprs. Visas drausmas, par kurām stāsta paši, kuras redzam televīzijā un par kurām lasām avīzēs, viņi piedzīvojuši uz savas ādas. Bet mēs to visu varam vien iedomāties. Un, tikai iedomājoties, ne reizi nākas apraudāties, jo tas ir nežēlīgi un briesmīgi. Taču vienu zinu noteikti, – nedod Dievs, ko tādu piedzīvot.
Teju gada laikā šajā ukraiņu pagaidu mītnē pabijuši simtiem cilvēku. Ar kādu no viņiem Jums izveidojusies atgriezeniskā saite? Uzturat attiecības?
– Ar dažiem patiešām izveidojušās īpaši sirsnīgas un mīļas attiecības. Sazinos ar zobārsta Aleksandra ģimeni, kura tagad apmetusies Cēsīs. Nesen mani apciemoja jauna ģimenīte, kura tagad dzīvo netālu no Šķilbēniem un strādā “Kotiņos”. Arī viņu stāsts, tāpat kā daudzi citi, ir traģisks. 10 gadus Ukrainā cēla māja – lielu un skaistu, kas tagad nolīdzināta līdz ar zemi… Tur vairs nav nekā… Toties tagad viņiem nedaudz paveicies, jo kāda sieviete Šķilbēnu pusē ģimenei piedāvāja māju, un viņi uz turieni pārcēlās. Sieva ar vīru priecīgi, jo viņiem ir darbs “Kotiņos”, bērnam – skola Šķilbēnos. Atgriezties Ukrainā šī ģimene pagaidām nevar, jo nav uz kurieni.
Sabiedrībā jau no paša sākuma pret Ukrainas bēgļiem valdījusi neviennozīmīga attieksme. Kā pret viņiem izturas vietējā sabiedrība? Esat jutusi kādas negācijas?
– Reizēm no vietējiem nācies dzirdēt aizrādījumus, – tavi ukraiņi izdarījuši to un šito, taču šajā laikā tie bijuši tikai pāris cilvēki, kuri pienākuši un kaut ko pateikuši. Pēdējā reize bija, kad bez pieskatīšanas brīvībā tika palaists liels suns, no kura baidījās bērni.
Pavisam nesen, 7.janvārī, nosvinējāt skaistus svētkus – 60 gadu jubileju. Saņēmāt sveicienus arī no saviem aizbilstamajiem?
– Jā, mani ukraiņi man sarūpēja dāvanu – sanāca kopā un svinīgi sumināja. No viņu puses tas patiešām bija ļoti mīļš žests. Jūtu, ka ukraiņi mani ciena, bet, kamēr cilvēki viens otru ciena, viss ir kārtībā.
Kas ir tas, par ko viņi visvairāk saka paldies?
– Par to, ka es esmu šeit, ka viņiem ir cilvēks, pie kā griezties jebkurā jautājumā.
Šis ir darbs, kas rada gan pozitīvas emocijas, gan pārdzīvojumus, arī negulētas naktis. Kas Jums palīdz atgūties un uzlādēties ar pozitīvo enerģiju?
– Man ir divi dēli – viens ar ģimeni dzīvo Valmierā, otrs – Rīgā. Esmu vecmamma trīs mazbērniem – mazmeitiņai ir 9 mēneši, vienam mazdēlam – 14 gadi, otrs iet trešajā klasē. Viņi ir mans stiprais balsts. Taču, kad tieku pie mazbērnu auklēšanas, neko citu vairs nevajag. Vaļasprieki? Kādreiz tādu bija daudz – savulaik ļoti patika slēpot, bet to neesmu darījusi jau gadus divus. Tagad brīvajos brīžos labprāt paadu kādu zeķīti mazbērniem.
Mēs tik daudz par ko sūdzamies, bet dzīvē viss ir salīdzinājumā. Jums ir daudz piemēru visapkārt…
– Tas gan. Domāju, ka tādu dzīvi, kādu šobrīd dzīvo ukraiņi, nevēlētos neviens. Taču, neskatoties uz to, vienalga, kuram šeit pajautātu, visi atbildētu, ka grib uz mājām. Daudzus attur ziema, ir tādi, kuri paši dzīvo šeit, bet vecāki palikuši Ukrainā, jo ne par ko nav ar mieru atstāt savas mājas. Viņi iespēju robežās sazinās ar radiem, draugiem, paziņām dzimtenē. Reizēm gan pārtrūkst sakari, un tad viņus atkal pārņem nemiers. Smagi cilvēkiem iet. Un, kad viņi brauc projām, es tāpat pinkšķu un nevaru to izskaidrot. Pie katra no viņiem pierodu, izdzīvoju katru dzīvesstāstu, varbūt tāpēc ir tik grūti palaist. Esmu mēģinājusi tik ļoti nepieķerties, bet tik un tā tas notiek... Cik daudz bijis negulētu nakšu, kad nevaru aizmigt no tā, ko šie cilvēki stāstījuši… Arī psiholoģiski tas ir smagi. Šajā laikā neesmu sastapusi nevienu atbraucēju, kurš pateiktu, ka negrib atpakaļ uz Ukrainu. Viņi visi grib uz mājām, pat uz tām, kuru vairs nav…

Jubileju sagaida smaidīga un priecīga. Nesen Ināra Galviņa svinēja skaistu jubileju un bija patiesi priecīga saņemt mīļus un sirsnīgus sveicienus no internātskolas ukraiņu iemītniekiem. Ināra teic: “Es cienu viņus, viņi – mani. Un, ja cilvēks viens otru ciena, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā.”

 

vadi

Veiksmes prognoze


.