Jaunā adrese – lauki (21.07.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Mazāk cilvēku, bet lielāka sirds

Lai baudītu kultūru, kāds ieslēdz televizoru, cits dodas uz galvaspilsētas teātri, bet daļa cilvēku to savā kopienā rada paši. Lai vai kā, kultūra tieši ārpus pilsētas kļūst par nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedēšanai un vietējās identitātes stiprināšanai. Vai eksistē ģeogrāfiska robeža, kur sākas lauku kultūra un beidzas pilsētas? Un kā lauku kultūras kolektīvos iekļaujas jaunpienācēji, apvienojoties cilvēkiem no dažādiem Latvijas reģioniem – lauku nomalēm un lielpilsētām?

Lauku kultūra – kvalitatīva un ar sirds siltumu

Jau kopš 2014.gada oktobra Gulbenes novada Lejasciema kultūras nama vidējās paaudzes tautisko deju kolektīva “Unce” vadītāja ir pieredzes bagātā skolotāja un kultūras darbiniece DAIGA TIPĀNE, kura ar savu uzņēmību un gadu gaitā krāto profesionalitāti turpina kopt un pilnveidot tautas dejošanas tradīcijas.

Deju kolektīvs dibināts 1996.gada rudenī, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca Lejasciema pagasta cilvēki, kuriem tautas dejas ir sirdslieta. Bet kāds bijis Jūsu ceļš uz kultūras lauciņu?

– Mana dzimtā vieta ir Alūksnes novada Zeltiņu pagasts, bet deju pasaulē nonācu, kad strādāju par skolotāju Mālupes pamatskolā (arī Alūksnes novadā), kur tolaik nebija cilvēka, kurš varētu vadīt bērnu deju kolektīvu. Mani uzrunāja pildīt šos pienākumus, kam arī piekritu. Pēc tam pienāca laiks, kad, lai mācītu dejot tautiskās dejas, mācīties vajadzēja arī pašai. Tādēļ, kad dzīves ceļi mani aizveda uz Lejasciemu un sāku tur strādāt, paralēli apmeklēju kursus Rīgā, kur pamatīgāk apguvu specifiskās deju mākslas zināšanas. Savukārt, kad Lejasciema deju kolektīvs “Unce” palika bez vadītājas, šos pienākumus uzticēja man. Tiesa, sākotnēji tam ne īpaši vēlējos piekrist, jo līdz tam biju guvusi pieredzi tikai bērnu un jauniešu mācīšanā dejot. Tas man bija zināms lauciņš, bet vadīt vidējās paaudzes deju kolektīvu nozīmēja strādāt jau ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem katram ir savs raksturs. Tā noteikti ir krietni lielāka atbildība un izaicinājums, bet mani iedrošināja iepriekšējā un pirmā “Unces” vadītāja Edīte Ķikuste. Savukārt pati deju kolektīvos esmu dejojusi, kā mēdz teikt, cik vien sevi atceros!

“Unce” no citiem deju kolektīviem īpaši atšķiras ar to, ka tur ir diezgan daudz jaunpienācēju, kuri atgriezušies dzīvot no pilsētas uz laukiem. Sanāk, ka arī pati esat jaunpienācēja – no Alūksnes novada uz Gulbenes pusi!

– Jā, lai arī attālums no Alūksnes uz Gulbeni nav liels, bet tā patiešām ir! Deju kolektīvā “Unce” kopumā ir divdesmit dalībnieki, no kuriem šobrīd trīs cilvēki no dejošanas paņēmuši pauzīti. Proti, divām dalībniecēm piedzimuši mazuļi, bet viens puisis pilda dienesta pienākumus Nacionālajos bruņotajos spēkos un bija devies uz misiju Āfrikā, bet nākamajā sezonā sola atkal būt ierindā. Runājot par jaunpienācējiem, nupat mūsu kolektīvam pievienojās lejasciemietis Viesturs Grapmanis, kurš iepriekš vairākus gadus dzīvoja Rīgā, bet tagad atgriezies uz savām mājām Lejasciemā un mūzikas skolā strādās par pūšaminstrumentu skolotāju. 2017.gadā no Rīgas atpakaļ uz Lejasciemu pārcēlās dzīvot un kolektīvam pievienojās arī Mārtiņš un Kristīne Medņi, Ieva un Edžus Kūriņi, Lauris un Rita Vanagi, kuri piecpadsmit gadus dzīvoja Rīgā, kā arī Vita Linuža-Biteniece – viņa arī iepriekš dzīvoja Rīgā. Līdz ar to kopš 2014.gada, kad kļuvu par “Unces” vadītāju, pieci deju kolektīva dalībnieki “Uncē” dejo joprojām, bet pārējais sastāvs ir nomainījies, tostarp pievienojušies no citām Latvijas pilsētām un uzsākuši dzīvot laukos. Jāpiebilst, ka lielākā daļa deju kolektīva dalībnieku ir arī pāri dzīvē.

“Unce” savas pastāvēšanas laikā piedalījusies visos dziesmu un deju svētkos, kā arī dažādos citos pasākumos. Kas ir šī kolektīva panākumu atslēga?

– Laikā, kad kļuvu par deju kolektīva vadītāju, tā dalībnieki uzsvēra, ka viņu galvenais mērķis ir vienkārši mīlēt tautas dejas un būt kopā, bet centieni gūt augstus profesionālos panākumus nav pats svarīgākais. Tomēr to, cik ļoti “Unces” dalībnieki mīl savu nodarbošanos, parāda arī fakts, ka iepriekšējā skatē mums, kā mēdz teikt, izdevās iedejot augstākajā pakāpē. Par to ir ļoti liels prieks un gandarījums, jo beidzot mūsu darbs vainagojies ar šādu burvīgu panākumu. Runājot par dalību pasākumos, piemēram, “Unce” katru gadu jau tradicionāli priecē lejasciemiešus Lieldienās neatkarīgi no laikapstākļiem – tie ir silti vai ne īpaši jauki. Savulaik mūsu kolektīvā bija arī divas Līgas un viens Jānis, tādēļ vasaras saulgriežos Lejasciemā piedalījāmies koncertā un dejojām gleznainā vietā pie dīķīša. Savukārt 2019.gadā kopā ar Lejasciema kultūras nama vadītāju nolēmām, ka turpmāk jārīko pasākumi burvīgajā Lejasciema estrādē, aicinot ciemiņus no citiem novadiem, piemēram, no Gulbenes, Smiltenes novada Variņiem un Virešiem. Kā nu kurā gadā, bet neizpaliek arī dejošana 18.novembra un 4.maija svētkos, Ziemassvētkos. Dodamies arī pie Gulbenes novada kultūras centra senioru deju kolektīva “Vērdiņš”, kur arī esmu vadītāja. Stabili draugi mums ir arī Tirzas kultūras nama vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvs “Azanda”.

Ar ko, Jūsuprāt, atšķiras lauku kultūra no pilsētas? Un vai eksistē ģeogrāfiska robeža, kur sākas lauku kultūra un beidzas pilsētas kultūra?

– Manuprāt, krasas robežas nav, bet atšķirība varētu būt tajā, cik liela ir pilsēta. Kā jau minēju, esmu arī Gulbenes novada kultūras centra senioru deju kolektīva “Vērdiņš” vadītāja, un šie kolektīva dalībnieki ir ļoti draudzīgi, saprotoši un pretimnākoši. Tas tādēļ, jo mazā pilsētā vide ir tāda, ka cilvēki ir savstarpēji labāk zināmi, līdz ar to nepastāv konkurence – visi ir savējie. Arī “Unces” dalībnieki uzsver, ka viņiem ļoti patīk atmosfēra mēģinājumu laikā, kad viens otram palīdz. Viena no dalībniecēm, kad uzsāka dejot “Uncē”, bija pārsteigta, cik ļoti daudz iepriekš redzētu un zināmu cilvēku ir kolektīvā, tādēļ uzsākt tajā darboties bija krietni vienkāršāk. Darboties kādā no kolektīviem ir arī viena no lieliskām iespējām, kā iejusties jaunā vidē, pilsētā un ciemā.

Un vai ir jūtama konkurence starp kultūras pasākumiem pilsētā un laukos?

– Pēdējos divus, trīs gadus Gulbenes novadā noteikts, ka divus lielus pasākumus nedrīkst rīkot vienlaikus tajās vietās, kas ģeogrāfiski atrodas viena otrai tuvu. Tas gan īpaši neietekmē mazo amatierkolektīvu pasākumus, bet vairāk aktuāli dažādām ballītēm. Piemēram, kad koncertos uzstājas “Unce”, skatītāju zāle vienmēr ir pilna ar cilvēkiem.

Aktuāls ir arī jautājums, vai lauku kultūras kvalitāte atšķiras no pilsētā pieejamajiem pasākumiem? Rīgas kultūra ir augstvērtīgāka, vai arī tas ir tikai mīts?

– Kultūras cilvēki zina, ka, piemēram, deju kolektīvus dala grupās. Līdz ar to, manuprāt, kvalitātes un profesionalitātes ziņā nav atšķirības starp konkrētās grupas lauku vai Rīgas kolektīviem. Savukārt, ja skatāmies ārpus grupu robežām, situācija jau ir citādāka, jo galvaspilsētā ir vairāk iedzīvotāju, kur ir iespēja atlasīt vislabākos dejotājus. Vienlaikus arī lauku kolektīvu sniegums viennozīmīgi ir ļoti labā līmenī. Tādēļ publika, kura dodas uz kultūras pasākumiem lauku reģionos, var būt droša, ka pretī saņems labu produktu. Protams, daudz kas atkarīgs no kolektīva vadītāja, kuri cenšas pēc vislabākās sirdsapziņas, lai dalībnieki savu stāstu skatītājiem nogādātu pēc iespējas skaistāk.

Ko lauku kultūra dod vietējiem iedzīvotājiem? Kas ir pievienotā vērtība?

– Cilvēku ikdiena kļūst krāsaināka. Turklāt daļai cilvēku nav iespējas aizbraukt uz pasākumiem Rīgā, bet citi mērot tālo ceļu nemaz nevēlas. Tas arī nav nepieciešams, ja vietējie kultūras kolektīvi ir kvalitatīvi un savus priekšnesumus publikai pasniedz ar vislielāko sirds siltumu. Tas viss stiprina vietējo kopienu. Proti, dienas laikā šie cilvēki kopā strādā, bet vakaros plecu pie pleca darbojas amatierkolektīvos un tādējādi viens otru atbalsta. Šī arī ir vislielākā pievienotā vērtība un motivācija sākt dejot, dziedāt vai, piemēram, spēlēt orķestrī – nebūt pasīviem, bet aktīviem sabiedrības locekļiem. Kultūra pilnīgi noteikti saliedē vietējo sabiedrību un stiprina vietējo identitāti.

Vai lauku kultūra, salīdzinot ar pasākumiem Rīgā, zināmā mērā nav pabērna lomā?

– Risks, ka kultūra laukos arvien vairāk izsīks un viss lielā mērā griezīsies ap Rīgu un citām lielajām Latvijas pilsētām, patiešām pastāv. Diemžēl to veicina nelabvēlīgie demogrāfijas apstākļi, jo laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, tiek slēgtas arī skolas. Līdz ar to gluži vienkārši nebūs pietiekamu cilvēkresursu, kuri varētu turpināt darboties kultūras kolektīvos. Ģimenēm ar bērniem ir jāpielāgojas esošajai situācijai, jo vecāki meklē dzīvesvietu, kurai pēc iespējas tuvāk ir skola un bērnudārzs. Pretējā gadījumā savu dzīvi un loģistiku ir krietni grūtāk menedžēt. Agrāk Gulbenes novadā bērnu deju kolektīvi bija katrā skolā, bet tagad izglītības iestāžu kļūst mazāk. Arī mazajiem lauku kultūras namiem, līdz ko tiek likvidēta vietējā skola, kļūst ļoti grūti izdomāt un organizēt pasākumus, kuri piesaistītu cilvēkus. Rezultātā kultūras nami kļūst tukšāki. Tas viss ir liels apdraudējums lauku kultūrai.

Un kā ir ar lauku kultūras kolektīvu vadītāju atalgojumu? Ir tā, ka darbošanās lielā mērā balstīta tikai uz entuziasmu?

– Runājot par sevi, ja kaut ko uzņemos un piekrītu darīt, tad naudiņu tik ļoti neskaitu, bet darbojos pēc vislabākās sirdsapziņas, lai labi būtu gan deju kolektīva dalībniekiem, gan pašai. Vienlaikus jāpiebilst, ka Gulbenes novadā kultūras kolektīvu vadītājiem atalgojums tika nedaudz palielināts. Jā, tas nav liels un ar šiem līdzekļiem grūti dzīvot, ja cilvēkam tā ir vienīgā darbavieta. Mans pamatdarbs ir skolā, kur strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju, tādēļ sūdzēties nav iemesla.

Vai deju kolektīvs “Unce” gatavs turpināt uzņemt jaunpienācējus?

– Jāteic, esam nedaudz ierobežoti tautu tērpu skaitā, bet jaunpienācējus joprojām esam gatavi uzņemt. Ja cilvēki to ļoti vēlas, nāk un cenšas, darām, cik vien varam, lai ikvienam interesentam šādu iespēju nodrošinātu un gūtu dejotprieku. Jāpiebilst, ka šogad “Uncei” apritēja trīsdesmit gadi. Šo jubileju ļoti skaisti nosvinējām Lejasciema estrādē, kur bijām uzaicinājuši arī citus kolektīvus. Kopumā pasākumā bija astoņi deju kolektīvi, turklāt šoreiz pie mums ciemos atbrauca arī tie kolektīvi, kuri līdz šim pie mums nebija bijuši. Kultūras nama vadītāja mums uzdāvināja lietussargus ar uzrakstu “Unce”, lai mēs būtu drošībā un mūs pēc iespējas mazāk skartu dažādi satricinājumi! Uz tikšanos deju laukumā!

Daiga Tipāne. Deju kolektīva “Unce” vadītāja ir gandarīta par iespēju darboties kultūras jomā, kas ir viena no viņas dzīves lielākajām sirdslietām.

Deju kolektīvs “Unce”. Ar šādiem brašiem vīriem, daiļām dāmām un skaistiem tautu tērpiem “Unces” dalībnieki regulāri priecē savus skatītājus.

 No galvaspilsētas uz mazo lauku paradīzi

“Gulbenes novada Lejasciema pagasta “Līgotnēs” nonācām veiksmīgu likteņa sakritību rezultātā. Esam laimīgi, jo šeit, mūsu mazajā paradīzē, ir iespēja dzīvot lēnākā ritmā un veidot pašiem savas mājas, bet mūsu bērni jūtas brīvi un droši,” stāsta IEVA un EDŽUS KŪRIŅI, kuri pirms astoņiem gadiem teica ardievas galvaspilsētas bruģiem, lai kuplās ģimenes ikdienas gaitas turpmāk pavadītu rāmā lauku idillē.

Jauns gads jaunā mājā

Ievas dzīvesstāsts sākās Latvijas vēsturiskajā novadā Sēlijā – Aizkraukles novada Seces pagastā, kur tika pavadīti bērnības gadi, bet Edžus nāk no Cēsu novada Stalbes pagasta Rozulas ciema. Tur abi jaunieši ikdienas gaitas pavadīja līdz pusaudžu vecumam, līdz, absolvējot 9.klasi, turpmākās izglītības nolūkos pārcēlās uz dzīvi Rīgā – Edžus uzsāka mācības Rīgas Tehniskajā koledžā, bet Ieva zinības izvēlējās apgūt toreizējā Rīgas Uzņēmējdarbības koledžā (tagadējā Banku augstskolas Uzņēmējdarbības koledža). Galvaspilsētā krustojās arī Ievas un Edžus dzīves ceļi, kad iepazīšanās pārtapa ģimenē, kurā pasaulē nākušas trīs meitas – Paula, Elza un Līna. Tomēr, Rīgā nodzīvojot vairāk nekā piecpadsmit gadus, Ievas un Edžus prātā arvien vairāk nostiprinājās domas, par ko viņi sapņoja vienmēr. Proti, ar ģimeni pārcelties uz dzīvi ārpus lielpilsētas, jo jau sen skaidri zināja – bērniem jāaug, un viņiem vispiemērotākā vide ir lauki! “Dzīvei Rīgā jau nebija ne vainas. Viss bija skaisti, bet vai var salīdzināt šauro galvaspilsētas dzīvokli ar skaistajām lauku ainavām un plašumiem? Un ceļš pretī dzīvei laukos sākās ar brīnumainu mirkli 2017.gadā, kad pirmo reizi ieradāmies Gulbenē pie draugiem, lai sagaidītu Jauno gadu. Savukārt mums pazīstamai sievietei Lejasciema pagastā īpašumā bija māja. Ilgi neprātojām un jau 1.janvārī devāmies to lūkot. Aizbraucot uz turieni, uzreiz sapratām, ka liktenis atvedis uz mūsu īsto ģimenes māju, kur uz dzīvi pārcēlāmies jau tā pašā gada 24.februārī,” atminas Ieva un Edžus.

Piederības sajūta, atbalsts un sirsnība

Kūriņu ģimene uzsver, ka, pārceļoties uz laukiem, svarīgi ir saprast, vai būs darbavietas, lai uzturētu ģimeni. Šobrīd Edžus strādā par meistaru tehniskajā daļā SIA “Avoti” Lizumā, kas nodarbojas ar masīvkoka mēbeļu un granulu ražošanu, bet Ieva pilda lietvedes pienākumus Beļavas un Lejasciema pagastu apvienības pārvaldē. Savukārt tas, kādēļ Kūriņu ģimene par savām jaunajām mājvietām izvēlējās tieši īpašumu Lejasciemā, top skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, iebraucot sakoptās mājas pagalmā: skaisti nopļauts mauriņš, pavisam netālu – Gauja un pašu rokām uzbūvētā pirtiņa, bet pie mājas – gaumīga terase, kur malkot rīta kafiju un pāri plašajiem, sakoptajiem laukiem lūkoties uz tālumā esošo priežu mežu. Turklāt, kā uzsver Ieva un Edžus, Lejasciemā dzīvo ļoti atvērti, brīnišķīgi un sirsnīgi cilvēki, līdz ar to iejusties tobrīd vēl svešajā pagastā nesagādāja nekādas grūtības.

Ikdienas dzīve ir grūti iedomājama arī bez dažādām kultūras aktivitātēm – vēl jo vairāk tādēļ, ka Edžus jau kopš četru gadu vecuma dejo tautiskās dejas, bet Ieva deju solī aktīvi griezās skolas laikos. Tādēļ, pārceļoties uz dzīvi Lejasciemā, abi bija vienisprātis, ka jādodas meklēt domubiedri! “Mūs uzreiz kā savējos uzņēma vislieliskākais Lejasciema kultūras nama vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Unce”, kur sastapām tikpat atvērtus cilvēkus un deju kolektīvā ienācām ar visplašāko sirdi! Jāteic, mūsu kolektīvā valda ļoti jauka gaisotne – varbūt arī tādēļ, ka labi protam viens otru gan sirsnīgi uz zoba pavilkt, gan, kas pats svarīgākais, sniegt savstarpēju atbalstu,” uzsver Ieva un Edžus.

Jautāti, kas, viņuprāt, ir vislielākā atšķirība starp lauku un pilsētas kultūras dzīvi, Ieva un Edžus uzsver, ka tā noteikti ir piederības sajūta un savstarpējās attiecības. Proti, laukos cilvēki viens otru labāk pazīst, ar lielāku entuziasmu iesaistās kultūras pilnveidošanā un kopj senču tradīcijas, bet pāri visam ir neviltota sirsnība. Tikmēr pilsētā kultūras dzīve ir daudzveidīgāka un iespējas ir krietni plašākas, tomēr tur ikdiena aizrit diezgan steidzīgā ritmā, arī cilvēku savstarpējās attiecības ir formālākas. “Laukos arī vieglāk atrast līdzsvaru starp darbu, ģimeni, atpūtu un iegūt mieru. Savukārt viedokli, ka pilsētās kultūras dzīve ir kvalitatīvāka, noteikti var dēvēt par mītu vai pat pilsētniecisku augstprātību. Jā, varbūt laukos, piemēram, ir mazāk profesionāla nepieciešamā tehnika, bet tas, ar kādu uzcītību, uzņēmību, savstarpēju atbalstu un sirsnību lauku kultūras kolektīvu dalībnieki un to vadītāji attiecas pret saviem pienākumiem, tiek kompensēts ar uzviju. Arī kultūras pasākumu apmeklētāji laukos ir mazliet atvērtāki,” pieredzē dalās Ieva un Edžus.

Kultūras dzīvi ienes arī savās mājās

Kūriņu ģimene piebilst, ka laukos kultūra diemžēl ir nedaudz pabērna lomā, kurā vairāk vai mazāk, bet darbojas entuziasti ar ierobežotu finansējumu. Protams, daudz ko diktē arī nelabvēlīgie demogrāfiskie apstākļi, kad tiek slēgtas skolas un kopumā cilvēku laukos kļūst mazāk. “Arī mēs, dzīvojot Lejasciemā astoņus gadus, redzam, ka bērnu kļūst mazāk. Bet priecē, ka uz dzīvi šeit atgriežas arī ģimenes no Rīgas vai citām Latvijas pilsētām. Jebkurā gadījumā saglabāt kultūras dzīvi laukos ir ļoti svarīgi – ir jākopj tradīcijas un jāsaglabā latvietība. Turklāt cilvēki nevar dzīvot tikai pēc principa ‘darbs un mājas’, bet nepieciešams stiprināt arī vietējo kopienu. Tad arī ikdiena kļūst krāsaināka un ne tik vienmuļa,” pārliecināti Ieva un Edžus.

Pēc pārcelšanās no Rīgas uz Lejasciemu par epicentru lieliskai laika pavadīšanai un kopābūšanai ik pa laikam kļūst arī Kūriņu ģimenes lauku māja, kur Ieva un Edžus vismaz vienreiz gadā cenšas noorganizēt lielāku pasākumu ģimeņu lokā ar bērniem. Tur svinēti arī deju kolektīvam “Uncei” zīmīgi notikumi. Turklāt, ņemot vērā, ka māju nosaukums ir “Līgotnes”, arī Līgo vakars ar Jāņu dienas dziesmām tradicionāli tiek pavadīts Kūriņu ģimenes viesmīlībā. Līdz ar to Ieva un Edžus kultūras aktivitātes bauda ne tikai deju kolektīvā “Unce” un citos vietējos pasākumos, bet kultūras dzīvi un citas sirsnīgas un ģimeniskas aktivitātes ar plašu vērienu ienesuši arī savās brīnišķīgajās lauku mājās.

Laimīga ģimene. Edžus un Ieva ir vecāki trīs burvīgām meitām. Attēlā (no kreisās puses): Edžus ar jaunāko meitiņu Līnu, kurai drīzumā apritēs pieci gadi, blakus – vecākā meita Paula (trīspadsmit gadi) un Ieva, bet priekšplānā – deviņus gadus jaunā Elza. Jāpiebilst, ka arī Kūriņu ģimenes atvasēm kultūra nav sveša. Elza dejo tautiskajās dejās skolā, Līna deju soli apgūst bērnudārzā, savukārt Paula absolvējusi Gulbenes Mākslas skolu un ir mācījusies arī klavierspēli.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1938244753531993