Jaunā adrese – lauki (28.07.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Skola laukos – tā ir sirds

Skola un bērnudārzs laukos bieži ir sabiedriskās dzīves sirds – vieta, kur notiek ne tikai mācības, bet arī kultūras, sporta un kopienai nozīmīgi pasākumi. Tā ir vienādības zīme kultūrai, dzīvībai, pastāvēšanai, kā arī daļa no vietējās identitātes un vēstures. Cik pieejamas un nodrošinātas ir izglītības iestādes laukos? Cik būtiska loma ir izglītības pieejamībai brīdī, kad jauna ģimene pieņem lēmumu pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas?

“Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…”

Nu jau bijušais ilggadējais Baltinavas vidusskolas direktors IMANTS SLIŠĀNS, taujāts par vētrām izglītības jomā, atzīst, ka pēdējos gados arvien vairāk un vairāk ir lietas, kas viņam izglītības sistēmā nav pieņemamas: “Galvenokārt valsts līmenī, mazākā mērā – arī pašvaldības līmenī. Plus Balvu novada domes lēmums par visu lauku vidusskolu reorganizēšanu… Tai pašā laikā gribu piebilst, ka droši vien vajadzīgas pārmaiņas gan man personīgi, gan skolai, jo, kā teicis Rainis, “pastāvēs, kas pārvērtīsies.””

Vietējā kopiena apgalvo, ka Baltinavas vārds nav iedomājams bez Jūsu vārda...

– Es teiktu otrādi. Man sevi grūti iedomāties bez Baltinavas. Te ir mana bērnības sapņu zeme. Te manas tēva dzimtas mājas Bahmatos pie Kūkovas. Te ap mājām aug mani vidusskolēna gados stādītie ozoli, kļavas, ievas, pīlādži, bērzi… Pēc studijām Rīgā, LVU ģeogrāfos, 1989.gadā atnācu strādāt uz Baltinavas vidusskolu, jo gribēju dzīvot Baltinavā. Savulaik atteicos no vairākiem karjeras piedāvājumiem, jo man bija svarīgāk palikt Baltinavā…

Liels bija pārsteigums, kad pēc 24 nostrādātiem raženiem darba gadiem nolēmāt atstāt direktora amatu. Kāpēc?

– Sākumā varbūt vajag atbildēt, kāpēc es 2002.gadā kļuvu par direktoru. Kad sāku strādāt skolā, man ne prātā nebija kļūt par direktoru. Man interesēja ģeogrāfija un viss, kas saistīts ar latgaliešu valodu, Latgales kultūrvēsturi, novadpētniecību, bet neinteresēja būt priekšniekam, direktoram, neinteresēja karjera administratīvajā darbā. Taču 2002.gadā, kad Baltinavas vidusskolā bija lielu pārmaiņu laiks, kolēģi uzrunāja mani kandidēt direktora amatam un kolektīvi atbalstīja manu kandidatūru. Es to uztvēru kā pienākumu, jo man nebija vienalga, kas notiek Baltinavā un mūsu skolā. Es centos šo pienākumu godprātīgi pildīt.

Kāpēc nolēmu atstāt amatu? 24 gadi direktora amatā ir daudz. Esot direktora amatā, ir iespēja darīt lietas, kas ir būtiskas, bet diemžēl jāvelk arī tas lielais bezjēdzīgas birokrātijas, normatīvisma, papīru atrakstīšanās “vezums”, kas gadu no gada paliek lielāks un lielāks. Ir lietas, ko vari ietekmēt, un ir lietas, kas no tevis nav atkarīgas. Ja tu darbojies kādā sistēmā (manā gadījumā – izglītības sistēmā), tad ir trīs iespējas: 1) tu pieņem šo sistēmu un darbojies pēc tās noteikumiem; 2) tu nepieņem šo sistēmu un mēģini mainīt to, kas nav pieņemams; 3) ja tu nevari pieņemt šo sistēmu un nevari mainīt, tad ir iespēja aiziet no šīs sistēmas.

Kas paliks spilgtā atmiņā?

– Gadi paskrējuši neticami ātri, bet atmiņu ir ļoti daudz. Svaigākās šobrīd ir pēdējā skolas diena šī gada 29.maijā, kad katrs bērns, katrs skolēns no pirmsskolas līdz 12.klasei man pasniedza ziedus vai paša zīmētu apsveikumu, kādu dāvaniņu, izteica vēlējumus, pateicības vai vienkārši sirsnīgu “paļdis!”. Un kopdziesma “Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…”. Arī 26.jūnija sirsnīgais atvadu tusiņš ar kolēģiem – skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem. Par to esmu ļoti, ļoti pateicīgs. Atceros arī 1.septembri 2002.gadā, pirmoreiz esot direktora statusā, kad man dāvināja simbolisku skolas atslēgu ar katras klases vēlējumiem. Katra gada spilgtākais notikums laikam gan ir bijis Žetonu vakars – absolventu salidojums. Tie ir vienreizēji svētki, apliecinot piederību skolai, Baltinavai – ar spilgtiem priekšnesumiem, atmiņu stāstiem, latgaliešu valodu… Un svētku izskaņā Baltinavas himna, ko nevar nodziedāt bez saviļņojuma asarām.

Spilgtas atmiņas – izlaidumi, dažādie skolas svētku pasākumi, savulaik rudens velobraucieni, skolas darbinieku kopīgās vasaras ekskursijas utt. Šajos gados bija lemts piedzīvot skolas attīstībai būtiskus notikumus – sporta halles atklāšanu 2008.gadā, lielo ERAF dabaszinātņu kabinetu projektu 2009.-2010.gadā, Paaudžu centra projektu 2013.gadā, skolas renovāciju (fasādes siltināšanas projektu) 2014.gadā, pirmsskolas iestādes pievienošanu skolai 2016.gadā, starptautiskos skolēnu apmaiņas projektus Comenius un Erasmus+ un daudz ko citu. Par visu, kas paveikts, saku paldies katram, kas darīja, atbalstīja, iedvesmoja!

Neredzējāt jēgu cīņai ar valsts un pašvaldības politiķu vējdzirnavām?

– Uzskatu, ka vienmēr vajag paust savu viedokli un stāvēt par savām vērtībām, savām interesēm (ar to domāju skolas, sava novada, Latgales, pierobežas intereses). Redzēju jēgu cīņai, bet ir lietas, ko izdevās panākt, ir lietas, ko neizdevās panākt. Man arī šodien ir gandarījums, ka, pateicoties mūsu tā laika Baltinavas novada deputātu aktivitātēm, Latvijas izglītības plānošanas dokumentos un MK noteikumos kopš 2018.gada vispār parādījās tāda kategorija kā Eiropas Savienības pierobeža. Bet, kā jau minēju, ir lietas, ko vari ietekmēt, ir lietas, ko nevari ietekmēt vai tas neizdodas.

Vai cīņa ir galā?

– Ja runā par vidusskolas posmu Baltinavā, arī Rekavā un Rugājos, tad jāsaka, ka tas nu ir fakts, pašvaldības lēmums 2025.gada septembrī ir pieņemts, ka Balvu novadā lauku vidusskolu nebūs. Vienalga esmu pateicīgs, ka baltinavieši nebija klusētāji, ka aktīvi iestājās par savu skolu gan apspriešanas sapulcē 2025.gada sākumā, gan parakstoties par vidusskolas saglabāšanu 2025.gada rudenī. Paldies Baltinavas skolēnu vecākiem, kuri piedalījās tajā Izglītības komitejas sēdē un Balvu novada domes sēdē, kad izšķīrās lauku vidusskolu liktenis.

Vārda ‘cīņa’ vietā gribētu teikt – vajag pastāvēt par savu pārliecību! Un tas ir aktuāli joprojām.

Vairākus sasaukumus esat deputāts. Cik tīra vai netīra ir politika?

– Konkrēti cilvēki padara politiku tīru vai netīru. Es nepiederu pie tiem, kas uzskata, ka visi “tur augšā” – Saeimā vai valdībā – domā tikai par savu kabatu un iet politikā tikai aiz savtīgiem apsvērumiem. Vienkārši, ja cilvēks ir melīgs, divkosīgs, “pērkams”, jo lielākā amatā viņš ir, jo plašākai sabiedrībai tas redzams. Domāju arī, ka ir būtiska atšķirība būt politiķim valsts līmenī vai politiķim vietējā pašvaldības līmenī.

Kas Jums ir Latgale un pierobeža?

– Latgale ir mana dzimtā zeme, dzimtas saknes, latgaliešu valoda, mana bērnība un mans spēka avots. Vārdos tas varbūt skan ļoti patētiski, bet es to tā arī izjūtu. Jo vairāk zinu par Latgales vēsturi, par tautas likteni, jo vairāk sāp netaisnība, kas notikusi pagātnē un notiek šodien. Un žēl, ka vairums pašu latgaliešu tik maz zina, kādu senu un bagātu kultūru pārstāv latgaļi – latgalieši, Latgale.

Latgale priekš manis – tā ir mana bagātība un mana atbildība! Jā, esam valsts pierobežā. Baltinava ir dažus kilometrus no robežas ar Krieviju, bet katrs cilvēks pats sev rada izjūtu, vai viņš dzīvo nomalē vai nē. Cilvēks piedzimst un iepazīst pasauli no tuvākā uz tālāko. Pasaules centrs ir vieta, no kuras cilvēks nācis. Mans pasaules centrs ir te. Nevis Baltinava ir tālu no Rīgas, bet Rīga ir tālu no Baltinavas. Lai gan, globāli raugoties, Latvija ir tik maza, ka mums viss savā valstī ir tik tuvu.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem arī turpmāk būs jāsastopas mazajām lauku skolām pierobežā?

– Turpinās samazināties pierobežas iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī skolēnu skaits. Centralizācijas politika, ko īsteno gan valsts līmenī, gan pašvaldības līmenī. Ārpus centra vieglāk ir kaut ko aizslēgt, likvidēt, nekā tur ieguldīt resursus un enerģiju, lai saglabātu. Diemžēl pie varas esošie iet vieglāko ceļu, tāpēc arī turpināsies skolu slēgšana vai to posmu samazināšana laukos un mazpilsētās. Tas notiek ne tikai pierobežā, bet gandrīz visā Latvijā, izņemot Pierīgu. Mazajām lauku skolām arvien lielāks izaicinājums būs arī pedagogu kadru nodrošinājums. Tur, kur vidusskolu vietā paliks pamatskolas, samazināsies pedagogu darba apjoms daudzos mācību priekšmetos. Vai jaunie pedagogi izvēlēsies strādāt mazās skolās ar neskaidru nākotnes perspektīvu? Te jābūt īpašai mazo skolu atbalsta valsts programmai.

Nereti mēdz teikt, ka, slēdzot bērnudārzu vai/un skolu, vietējā kopiena lemta pelēcībai?

– Tā tas parasti ir. Mūsu novada Upīte ir pozitīvs izņēmums, kur pēc skolas slēgšanas plaukst un dzīvo Upītes kultūrtelpa! Te izšķirošais ir cilvēka faktors. Prieks, ka dzejnieka, kultūras darbinieka, novadpētnieka, īsta savas zemes saimnieka Ontona Slišāna ideāli dzīvo, ka viņa bērni un mazbērni, vietējā kopiena Upīti attīstījuši par dzīvīgu, modernu, latgalisku kultūrvietu, ko pazīst visā Latvijā.

Cik šobrīd, Jūsuprāt, pieejamas un nodrošinātas ir izglītības iestādes laukos?

– Skolu tīkls “saraujas”, attālumi līdz skolām pieaug. Protams, ne jau visu izšķir kilometri, bet, slēdzot lauku skolas, arvien lielāka finanšu nasta no valsts maka tiek pārlikta uz lauku cilvēku – vecāku – vai pašvaldības maciņiem. Ja uz skolu jāmēro tālāks ceļš, ja skolēnam jādzīvo dienesta viesnīcā, par to maksā vecāki vai varbūt pašvaldība. Skolas slēdzot, mēģina taupīt, bet uz kā rēķina?

Droši vien bagātākās pašvaldībās ir labāks skolu materiāltehniskais nodrošinājums, tomēr izšķirošais ir cilvēka faktors, – lai būtu bērni un labi pedagogi, bet interaktīvie ekrāni un citas modernās tehnoloģijas ir otrā plānā.

Vai mēs neaizveram durvis tām ģimenēm, kuras apsver lēmumu pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas?

– Protams, katras iestādes (valsts vai pašvaldības) slēgšana, katra pakalpojuma samazināšana laukos atkal un atkal liek uzdot jautājumus: vai šai vietai ir nākotnes perspektīva, vai bērniem un mazbērniem te palikt uz dzīvi? Un tas ir valsts reģionālās politikas jautājums. Precīzāk sakot, šīs reģionālās politikas trūkuma sekas. Nav otras tādas valsts Eiropas Savienībā, kur ir tik liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētas reģionā. Pierīgā trūkst vietu pārpildītajās skolās un bērnudārzos, bet pārējā Latvija iztukšojas. Paldies Dievam, mūsu pusē (Baltinava-Upīte-Rekova-Šķilbani-Briežuciems) ir vēl diezgan daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, darbīgu uzņēmēju, spēcīgu zemnieku saimniecību. Tāpēc arī, piemēram, aizvadītajā mācību gadā pirmsskolas grupiņās Baltinavā bija 50 bērni – tas ir daudz pierobežas lauku teritorijai.

Kā vērtējat nemitīgās pārmaiņas un izmaiņas izglītības jomā? Kurp mēs ejam?

– Par šo jautājumu varētu plaši stāstīt. Atceros Atmodas laiku – 80-to gadu beigas un 90-to gadu sākumu, kad sāku strādāt skolā. Tad vecā padomju birokrātija bija sabrukusi, bet jaunā birokrātija nebija izaugusi. Nemitīgās pārmaiņas un izmaiņas nogurdina, bet vēl vairāk nogurdina pieaugošais normatīvisms, birokrātija, nenormālā atrakstīšanās. Skolotājiem, arī skolas vadībai, arvien vairāk jāsaraksta, jāapraksta, arvien vairāk bezjēdzīgu papīru, dokumentu, kas apēd enerģiju un atņem laiku, ko varētu veltīt reālam darbam ar bērniem, vecākiem, sadarbībai ar kolēģiem. Pašvērtējuma ziņojumi, attīstības plāni un visādi skolas darbu reglamentējošie dokumenti kļuvuši par gariem daudzlapu palagiem, kas pilni ar gudriem vārdiem (bērncentrēts, jēgpilns, diferenciācija, individualizācija, personalizācija utt.), bet kuriem ļoti maz jēgas. Īsi sakot, man nav gaišu ilūziju par to, kurp iet izglītības sistēma. Varu tikai izteikt apbrīnu un pateicību, ka, par spīti visam tam bezjēdzības slogam, pedagogi – savas jomas entuziasti – strādā skolā un māca bērnus!

Esat iecelts par Atzinības krusta komandieri. Kādas pārdomas raisās, atminoties apbalvojumu saņemšanas mirkli?

– Tas bija 2021.gadā. Man ir liels gandarījums, ka šis valsts apbalvojums man ir tieši par latgaliešu valodas un latgaliskuma stiprināšanu. Tas ir spēcīgs stimuls turpināt darboties šajā virzienā. Paldies baltinaviešiem, kas mani izvirzīja apbalvojumam! Apbalvojuma saņemšanas pasākumā Valsts prezidenta pilī biju kopā ar meitu Ievu. Atbildes vārdus pēc apbalvojuma saņemšanas teicu latgaliešu valodā. Šis notikums palicis spilgtā atmiņā.

Latvijā Jūs pazīst kā cilvēku, kurš Nacionālajā teātrī aizvietojis teātra leģendu Uldi Dumpi. Kas ir vieglāk vai sarežģītāk – vadīt skolu vai stāties teātra mīļu priekšā?

– Gan vienā, gan otrā gadījumā tā ir liela atbildība. Vai uz teātra skatuves, vai skolas direktora amatā – galvenais darīt no sirds un ar savu pārliecību. Tiesa gan, spēlējot teātrī, katrā izrādē no publikas saņem milzīgu pozitīvas enerģijas devu. Tas ir neaprakstāmi. Esmu ļoti pateicīgs liktenim par daudzajiem gadiem, kas pavadīti “Palādu” kolektīvā, un par iespēju spēlēt uz Nacionālā teātra skatuves!

Vai joprojām uzskatāt, ka stiprākie ļaudis ir tie, kas paliek?

– Jā! Un te es domāju palikšanu ne tikai fiziski – palikt dzīvot savā zemē, dzimtajā novadā, dzimtajā vietā, bet arī palikt uzticīgam savām vērtībām, saviem ideāliem. Stipri ļaudis paliek pie savas pārliecības un vērtībām arī tad, ja ar tām ir mazākumā.

Latgaliskums Jūsos ir jaušams no matu galiņiem līdz papēžiem. Kas jādara, lai to nepazaudētu arī jaunā paaudze?

– Tas ir kopīgs pienākums, kas jāveic ģimenei, skolai, pašvaldībai, valstij. Protams, pirmkārt, latgaliskums un dzimtā valoda nāk no ģimenes, bet arī mūsu Latvijas valsts likumdošanā skaidri pausts atbalsts latgaliešu valodai. Piemēram, Valsts valodas likumā ir noteikts, ka valsts nodrošina latgaliešu valodas aizsardzību un attīstību. Latviešu vēsturisko zemju likumā skaidri pateikts, kādi ir valsts un pašvaldības (!) pienākumi attiecībā pret latgaliešu valodu: “Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tostarp veicinot latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida apguvi, tai skaitā izglītības iestādēs, un lietojumu publiskajos pasākumos un ikdienas darbā, kā arī atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā, tai skaitā ceļa zīmēs, vietu un ielu nosaukumos.” Ja šīs likuma normas tiks ievērotas (tā tam jābūt tiesiskā valstī), tad tas arī palīdzēs jaunajai paaudzei nepazaudēt latgaliskumu.

Kā saglabāt savu identitāti?

– Ja runā par identitāti tādā nozīmē kā par savu valodu, tautību, tad mans aicinājums latgaliešiem runāt latgaliski kā ikdienā, tā svētkos, runāt latgaliski ar bērniem, mazbērniem. Mūsu valoda ir tas, ar ko mēs esam unikāli, bagāti un interesanti pārējai pasaulei. Vienmēr dzīvē to esmu izjutis kā pievienoto vērtību. Ja runā par savu identitāti visplašākajā nozīmē, tad ļoti vienkārši – esi tas, kas tu esi!

Kādas ir Jūsu nākotnes ieceres?

– Dod Dievs, ka man būs vairāk laika, ko veltīt lietām, kas man ir ļoti svarīgas un sirdij tuvas. Bet ir tāds teiciens: “Ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam par saviem nākotnes plāniem.”

Jums nav sveša žurnālistika, turklāt esat strādājis arī laikrakstā “Vaduguns”. Par ko medijiem jāraksta vairāk, lai stiprinātu izglītības iestādes Latgalē?

– Medijiem, protams, jāraksta, jārunā par aktuālām lietām, par skolām, izglītību. Paldies “Vadugunij” par problēmjautājumu aktualizēšanu! Laikraksts ir arī pietiekami daudz rakstījis par skolu tīkla reformu, par novada slēgto skolu likteņiem.

Kāda Baltinava būs pēc 10 gadiem?

– Desmit gadi ir īss laika posms. Viena lieta – kādu es gribētu redzēt Baltinavu pēc 10 gadiem, otra lieta – kāda tā varētu būt pēc 10 gadiem, prognozējot optimistiskāko un pesimistiskāko scenāriju. Dzīvosim, redzēsim un parunāsim 2036.gadā (lai Dievs dod!).

Patriots. Imants Slišāns nešaubās, ka Baltinava nepazudīs.

2026.gada 26.jūnijs. Baltinavas vidusskolas darbinieku kolektīva kopbilde. “Sirsnīgs PAĻDIS kolēģiem par tusiņu, noslēdzoties pēdējai darba dienai direktora amatā! Kā tajā “Čikāgas piecīšu” dziesmā, – es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tikai jautājums ir, kad tas būs un kur...,” smaidot teica direktors.

1989.gada 1.septembris. Pirmā skolas diena Baltinavas vidusskolā. “Mana mīļā audzināmā klase (no 4. līdz 12.klasei), kas bija Baltinavas 1998.gada absolventi,” lepojas direktors.

“Kāda ekonomija, ja zaudējam cilvēkus?”

Zemnieku saimniecības “Vītoli” saimnieks VIKTORS SOBOLS ir viens no aktīvās kopienas cilvēkiem, kurš uzskata, ka, slēdzot vai reorganizējot izglītības iestādes, iznīks arī dzīvība laukos: “Apkopoju 15 iesniegumus Balvu novada domei no bērniem un viņu vecākiem ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par vidējās izglītības posma pakāpenisku slēgšanu Rekavas vidusskolā. Lūdzām rast iespēju piedāvāt izvēli mūsu bērniem turpināt izglītību dzimtās skolas 10.klasē.”

Viņš, vācot iesniegumus, secinājis, ka 10 jaunieši vēlējās turpināt iegūt vidējo izglītību Rekovā: “Domē mūs nobumbulēja, pavēstot, ka tikai Viļakas vidusskola ir vienīgā pieejamības skola. Pēc novada pašvaldības speciālistu teiktā izriet, ka visiem jābrauc vai nu uz Viļaku, vai uz Balviem.” 9.klases absolventa Kristera tētis neslēpj izbrīnu, ka neviens nav ne aptaujājis, ne uzklausījis piecpadsmit vecāku viedokli. Viņaprāt, aplami cerēt, ka jaunieši izvēlēsies mūsu novada skolas, jo nelabvēlīgais lēmums mudina, pat spiež doties uz kaimiņnovadu skolām. “Vai tiešām nevarēja noskaidrot, kur plāno mācīties mūsu bērni?! Pārsvarā tā ir Rēzekne, Malnava un Rīga. Mēs vienkārši zaudējam bērnus. Politiķiem vēlētos pajautāt, par ko viņi domā. Vai tas ir tālredzīgs lēmums, lemjot par novada izaugsmi un attīstību? Otrkārt, vai ir apzināts, cik skolotājus mēs zaudēsim? Viņi vienkārši ies projām no darba. Ja aizslēgs vidusskolu, pieļauju, ka nevarēs pavilkt pat deviņas klases, jo nebūs pedagogu. Aptaujājot skolotājus, sapratu, ka viņiem nav konkrēta piedāvājuma, kas un kā būs nākotnē – cik būs stundu, kāda būs alga... Visapkārt valda neziņa... Kāda nākotne? Tukši lauki.”

Viktors nešaubās, ka pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu reorganizācija vai slēgšana atstās negatīvu iespaidu uz kopienas aktivitātēm, kā arī vēlmi cīnīties par savu pagastu. “Pilnīgi noteikti. No aptaujātajiem vecākiem 3-4 ģimenes jau tagad apsver iespēju doties projām no Latvijas. Viņus te vairs nekas netur. Turēja skola, kamēr mācījās bērni.” Zemnieks apsmaida politiķu, kas laiskojas varas augstākajos koridoros, izstrādātie smalkie plāni pierobežas stiprināšanā un ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, tostarp par lielpilsētu iedzīvotāju tendenci atgriezties laukos. “Kādas muļķības. Lai stiprinātu laukus, pirmkārt, nepieciešama skola un bērnudārzs. Otrkārt, sakārtota infrastruktūra. Dēlam palīdzētu veidot savu saimniecību, ja būtu perspektīva. Kāda jēga kalt nākotnes plānus, ja mazbērniem nebūs ne dārziņa, ne skolas?! Ko viņiem šeit darīt?” vaicā saimnieks.

Viktora ģimenē aug trīs bērni. Jau šobrīd viens strādā ārzemēs, meita – tepat, bet jaunākais ir izšķiršanās priekšā, kurp doties. Kur nu vēl pārdomas par divu mazbērnu likteņiem, kuri šogad Rekavas vidusskolā pabeidza 4. un 6.klasi. “Tur tā lieta, ka viņiem arī pavisam drīz būs jāizvēlas, ko darīt, ja vietējā pašvaldība liedz iespēju mācīties dzimtajā skolā. Jāpiebilst, ka mācīties uz Rekovu brauca un brauc bērni arī no Viļakas puses. Kopā ar gados vecākiem skolēniem uz skolu devās arī jaunākie brāļi un māsas. Ja vecākajiem brāļiem un māsām izvēle liegta, tad, visticamāk, ģimenēm būs jādomā, kur sūtīt jaunākos. Kas no tā izriet? Bērnu dalīšana. Tas atkal nav pareizi. Politiķi sociālajos tīklos bazūnē, ka iestājas par cilvēcību, par kopienu atbalstīšanu, tostarp aicinot iedzīvotājiem būt vēl aktīvākiem. Jā, mums patiesi jābūt aktīvākiem – aizstāvot savas intereses, kā sabiedrība to dara ārzemēs – protestē, rīko mītiņus, ņem rokās pat mēslu dakšas. Mūsu novada vadītājs sociālajos tīklos rakstīja, ka ir komisija, kas spriež par izglītības jautājumiem. Rodas loģisks pretjautājums, vai šī komisija var garantēt, ka pēc 3-5 gadiem viņu lēmums būs pareizākais? Kā tas uzlabos demogrāfisko stāvokli? Tiek apgalvots, ka mums ir jāekonomē. Kāda ekonomija, ja zaudējam cilvēkus? Neviens neveidos un neattīstīs savu saimniecību, ja nav ne bērnu, ne cilvēku, kas strādā,” secina zemnieks.

Viņš spriež, ka speciālistiem jāspēj objektīvi izvērtēt apstākļu kopumu, tostarp ģeogrāfisko stāvokli: “Būsim reāli, ja Viļaka ir vienīgā pieejamības skola, tad Baltinavas bērniem izdevīgāk doties uz Malnavu, kas atrodas tuvāk. Bet tas ir cits novads, un mēs savējos grūžam ārā. Tāpat, lai pārvērtē izglītības kvalitāti Rekavas vidusskolā, kas, manuprāt, ir ļoti augsta. Tāpat jāņem vērā loģistika – maršrutu autobusu pieejamība. Līdz šim viss bija sakārtots. Kāpēc to speciālisti nav izvērtējuši? Viļaka, godīgi sakot, atrodas pašā nostūrī. Man nav saprotama politikas ačgārnība. Fakti liecina par to, ka mēs darām visu iespējamo, lai iztukšotu laukus. Tuvojas Saeimas vēlēšanas... Manuprāt, jāmaina viss – no apakšas līdz augšai. Vai tas ir izdarāms? Noteikti, ka nē.”

Taujāts, kāda Rekova būs pēc 10 gadiem, V.Sobols lakoniski atbild: “Tukšums.” Tajā pašā laikā viņš prognozē, ka paliks lielās zemnieku saimniecības. Spriežot par valsts politiku, zemnieks vērš uzmanību uz Izglītības un zinātnes ministrijas saņemto atbildi par Rekavas vidusskolas reorganizāciju: “Vēršam uzmanību, ka, ievērojot Izglītības likuma 17.panta trešās daļas 1.punktā, 23.panta otrajā daļā un Vispārējās izglītības likuma 7.panta otrajā daļā noteikto, pašvaldība dibina, reorganizē un likvidē tās padotībā esošās izglītības iestādes...” Vietējās kopienas aktīvists mudina padomāt arī par to, cik ilgs laika posms nepieciešams, lai aizvestu skolēnu no punkta A uz punktu B: “Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai katru rītu un vakaru skolēnus aizvestu uz Balviem?”

Viktors secina, ka ir gadījumi, kad bērni, piemēram, dodas mācīties uz Rēzekni, bet viņi tur neiedzīvojas: “Kurp atgriezties? Topošais 10.klases audzēknis vēl nav tik nobriedis, lai uzsāktu pieauguša cilvēka dzīvi. Tāpat vecāki nereti saprot, ka finansiāli nevar pavilkt bērna skološanu tālu ārpus mājām. Cik bērni aizies uz Balviem divu skolu reorganizācijas un Baltinavas vidusskolas slēgšanas rezultātā? Baidos, ka ļoti maz. Nu neizdosies brīvprātīgi spiestā kārtā papildināt Balvu skolas ar jauniem izglītojamajiem. Glābjot Balvu Valsts ģimnāziju, nogremdēs gan lauku skolas, gan Balvus. Arī lielas klases nav pats labākais risinājums. Mazās klasītēs skolotājs var pieiet pie ikviena skolēna.”

Tiekoties ar jau bijušo Baltinavas vidusskolas direktoru Imantu Slišānu, vīri sprieda, ka jāsaglabā vai nu Baltinavas, vai Rekavas vidusskola. “Seši pagasti to ir pelnījuši,” viņi secināja.

Fakts, kas nav ņemts vērā. Viktors Sobols uzskata, ka izglītības jomas speciālisti nav ņēmuši vērā faktu, ka Rekavas vidusskolas pastāvēšanai pietrūkst tikai vienas klases: “Ja mainītu politiku un nešķirotu tos grozus, tad situācija būtu citādāka. Kādus grozus? Atnāk skolēns uz Rekavas vidusskolu un viņu nepieņem mistisko grozu dēļ, jo, lūk, viņš ir mācījies citus mācību priekšmetus. Visu var mācīt, visu var labot. Zinu, ka 3-4 bērni netika pieņemti. Bērnu būtu vairāk, ja šie grozi būtu sakarīgi. Bērnudārzā bērnu pietiek. Sanāk tā, ka viena vai divu gadu dēļ nolikvidējam vidusskolu.”

Patriotismu nogriež saknē. “Darbavietu nav, skolas reorganizē. Ko lielpilsētu iedzīvotājiem darīt laukos?” jautā Viktors. Zemnieku saimniecības “Vītoli” saimnieks nodarbojas ar lopkopību un tūrismu. Tūristiem saimniecībā piedāvā vizināties ar zirgiem, bet izmirstošie lauki, kā secina saimnieks, ved uz nebūtību: “Ja šogad bijuši tikai trīs apmeklējumi, tad pērn trīs apmeklējumi nedēļā. Tāpat nav darbaspēka. Kas tālāk? Jaunās ģimenes jau domā atstāt dzimteni.”

Kas cits, ja ne mēs? Viktors Sobols vērsās Izglītības un zinātnes ministrijā, lai saņemtu skaidrojumu par Rekavas vidusskolas reorganizāciju. “Tie ir mūsu bērni. Ja mēs nevaram aizstāvēt savus bērnus, tad par ko vispār runājam?” viņš jautā.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1061330606455650